Latvijā vienuviet ir atrodamas gan vienkāršas koka būves un tradicionālas lauku sētas, gan lieliski renesanses, baroka, romantisma, klasicisma, jūgendstila un laikmetīgās arhitektūras paraugi. Liela uzmanība tiek pievērsta stilu saderībai un tīkamas pilsētvides radīšanai. Īpaši strauji attīstās Rīga, kur nereti saduras vēsturiskā mantojuma un mūsdienu arhitektūras intereses.
Lai atceramies kopīgo vēsturi – arhitektūra kopš kristietības izplatības bija galvenais mākslas veids, un tas jo koši atspoguļojas arī Latvijā. Izplatoties kristīgajai ticībai, visi Eiropā sastopamie arhitektūras stili sastopami arī pie mums! Tikai mums ir savas nacionālās iezīmes, ko noteica bargie un trauksmainie vēsturiskie laikmeti. Tāpēc mums ir gan baznīcas, gan klosteri, gan feodāļu pilis. Tā kā pāri Latvijai brāzušies gandrīz visi ievērojamākie postošākie kari, daudz kas no senajām celtnēm nav palicis, bet mēs paši labi zinām to atrašanās vietas. Arhitektūras vēsturi vislabāk mācīties Latvijā!
Kopš 12. gadsimta, kad pirmajā no mūra celtajā ēkā tika iemūrēta visskaistākā līvu meitene, Latvijas arhitektūra iet vienā solī ar Eiropas arhitektūru. Tā bija romānikas stilā būvēta kristiešu baznīca, ko uzcēla pagāniem atpirktajās teritorijās pie Daugavas – Ikšķilē – 1186. gadā. Svētā Jura baznīca un Doma baznīcas austrumu daļa ir mūsu romānikas šedevri.
Trīssimt gadu laikā, kad Rīga kļuva par ietekmīgās Hanzas savienības godpilnu locekli, mēs izvērsāmies ar vērienu. Tas bija gotikas laikmets, kad baznīcas kristiešu priesteriem cēlām ne tikai tādas, kur paslēpties no karojošajiem pagāniem, bet atbilstoši gotikas prasībām – lai cilvēka dvēsele varētu tuvināties Dievam. Laika posmā no 13. līdz 16. gadsimtam cēlām ievērojamākās gotikas stila baznīcas – Domu, Sv. Sīmaņa baznīcu Cēsīs, bet Sv. Pētera baznīca Rīgā bija un ir Hanzas savienības lepnums.
Arī pie mums bija savas Bērtuļa naktis! Renesanse pasaules uzskatos, racionālisms sadzīvē un reformācija reliģijā bija tie, kas mainīja stilu arī Latvijas arhitektūrā. Tieši renesanses laikmetā mēs sapratām, ka cilvēks dzīvo ne tikai, lai nodotos garīgiem meklējumiem, bet – lai beidzot mierīgi dzīvotu kā labs pilsonis. Tāpēc kopš renesanses laikiem mums ir daudz laicīgo ēku – pilis, bagāto pilsoņu nami, rātsnami ar harmonijas un līdzsvarotības likumībām arhitektūrā. Sv. Jāņa baznīca Rīgā un Sv. Katrīnas baznīca Kuldīgā ir mūsu renesanses dārgumi!
Baroks Latvijā ir dinamisks un grezns. Laikā no 17. gadsimta līdz 18. gadsimta beigām mēs atspērāmies un uzcēlām tādus muižu, piļu un privātmāju eksemplārus, kur ir dekoratīvo elementu pārpilnība, pārspīlētas formas un greznība. Pat Krievijas galmā tāda nebija, bet mums bija un ir vēl tagad. Pie mums strādāja slavenākie Rietumeiropas arhitekti – Ruperts Bindenšū un Bartolomeo Frančesko Rastrelli. Izcilākās mūsu baroka pērles ir Reiterna nams Rīgā un īpaši Rundāles un Jelgavas pilis. Baroka laikmetā celtajās Kurzemes baznīcās acis reibst – mūsu, latviešu, koktēlnieku atvēziens ir unikāls.
Kad visa Eiropa bija iztrakojusies greznuma demonstrēšanā, arī pie mums iestājās visu līdzsvarojošais klasicisms. Rīgas ievērojamākais būvmeistars Kristofs Hāberlands bija racionālas vienkāršības, atturīgu dekoru un skaidru formu ieviesējs gan sabiedrisko, gan dzīvojamo namu arhitektūrā. 21. gadsimtā no jauna uzcēlām Hāberlanda projektēto Rātsnamu, atjaunojām slavenā arhitekta Johana Georga Berlica projektētās pilis Mežotnē, Durbē un Kazdangā.
Lai iedziļinātos iepriekš noietajos arhitektūras stilos, historicisma stilā, mēs atcerējāmies visu kā labi skolēni – uzcēlām ļoti daudz mācību iestāžu – Universitāti, Mūzikas akadēmiju un Rīgas tagadējo centru. Tās bija romantiskas ilgas un vienlaikus atvadas pēc stiliem, kuros cilvēks jūtas ergonomiski. Tas notika 20. gadsimta mijā, kad sevi pieteica manierīgākais no stiliem arhitektūras vēsturē – jūgendstils. Tieši Rīgā šis pasauli aptverošais jaundzimušais stils sevi izteica visskaļāk, pārliecinošāk un visspilgtāk. Būvinženiera Mihaila Eizenšteina un latviešu izcilāko arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Vilhelma Bokslafa izdomai nebija robežu – namu fasādes pārpilnas dekoratīviem elementiem, virs namu dzegu līnijām novietoti obeliski, vāzes, lauvas, sfinksas, ziedi un pārpilnību raksturojošie elementi. Arhitektūras stilu gardēži uz Rīgu dodas gluži kā uz svētceļojuma vietu, jo uzskata, ka tieši Rīgā ir jūgendstila Meka. Starptautisku atzinību ir guvis jūgendstila eksperts arhitekts Jānis Krastiņš. Nacionālā romantisma stilā ir uzcelta lielākā daļa Rīgas centra ēku, un projektētāji Eižens Laube un Jānis Fridrihs Baumanis vēl joprojām ir mūsu nacionālās kultūras celmlauži.
High-tech jeb augstās tehnoloģijas stils, kas pasauli aptvēris pēdējos gadu desmitos, pie mums tiek realizēts jauno un talantīgāko arhitektu biroja “Sīlis, Zābers & Kļava” projektētajās būvēs – “Bowlero” centrs, autocentra “Domeniks”, kā arī iecienītāko restorānu interjeros. Esam apdomīgi. Arhitektes Zaiga Gaile un Zane Kalinka nenogurstoši rada jaunas idejas savu laiku nokalpojušo ēku atjaunošanai ar jaunu garu. Kad drīz vien būsim bagāti, pabeigsim tādus projektus, kurus dosies apbrīnot citi pasaules slavenie arhitektūras guru. Lai gan jau tagad kūrortpilsētā Jūrmalā savus autorprojektus veic Meinhards fon Gerkāns. Mūsu pasaulslavenais arhitekts Gunārs Birkerts ir projektējis gadsimta celtni – Gaismas pili – Nacionālo bibliotēku. Mums ir tādas vīzijas, plāni un mērķi kā nevienam Laikmetīgās mākslas muzeja, akustiskās koncertzāles Rīgā un koncertzāles projektēšanā Liepājā! Taču jau tagad pasaule pie mums brauc skatīties, kā mēs nākamajām paaudzēm saglabājam unikālus koka arhitektūras šedevrus.
Rīga.
Rīgas vēsturiskā centra arhitektūrā atrodami visu Ziemeļeiropai raksturīgo stilu paraugi no gotikas līdz modernismam.
Vēsturiskā centra plānojumam raksturīga 19.-20. gs. mijas regulārā apbūve, kas orientēta vecpilsētas aptuveni 14. gs. veidojušos galveno ielu virzienos. Būtisku stimulu pilsētas apbūves attīstībai deva novecojušās aizsardzības sistēmas (vaļņu, dambju un būvju) nojaukšana 1857. – 1863. gadā.
Rezultātā tika izveidots gleznainais Bulvāru loks un 19. un 20. gs. mijā, strauji attīstoties daudzstāvu īres namu būvei, radās neatkārtojami jūgendstila paraugi. Savukārt atsevišķos Rīgas rajonos dažādu iemeslu dēļ ir saglabājušies tā laika koka apbūves kompleksi, kas ir unikāla parādība 21. gadsimta sākumā. 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs šo arhitektūras vērtību dēļ tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā.
RĪGAS VĒSTURISKĀ CENTRA SAGLABĀŠANAS UN ATTĪSTĪBAS PADOME
ir sabiedriska konsultatīva institūcija, kuras darbības mērķis ir veicināt institūciju sadarbību un lēmumu pieņemšanu jautājumos, kas attiecas uz Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sastāvā ir desmit locekļi:
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs,
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas amatpersona, kas atbild par kultūras pieminekļu uzskaiti un izpēti,
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arheologs vai arhitekts,
par kultūras pieminekļu aizsardzību atbildīgās Rīgas Domes institūcijas vadītājs,
Rīgas Domes atbildīgās institūcijas amatpersona, kas atbild par Rīgas vēsturiskā centra attīstību,
Rīgas Domes atbildīgās institūcijas amatpersona, kas atbild par Rīgas pilsētas plānošanu,
kultūras ministra uzaicināts speciālists, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāvis,
Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis,
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārstāvis.
Rīgas arhitektūra un vide.
Rīgas vēsturiskā centra arhitektūrā atrodami visu Ziemeļeiropai raksturīgo stilu paraugi no gotikas līdz modernismam.
Vēsturiskā centra plānojumam raksturīga 19.-20. gs. mijas regulārā apbūve, kas orientēta vecpilsētas aptuveni 14. gs. veidojušos galveno ielu virzienos. Būtisku stimulu pilsētas apbūves attīstībai deva novecojušās aizsardzības sistēmas (vaļņu, dambju un būvju) nojaukšana 1857. – 1863. gadā.
Rezultātā tika izveidots gleznainais Bulvāru loks un 19. un 20. gs. mijā, strauji attīstoties daudzstāvu īres namu būvei, radās neatkārtojami jūgendstila paraugi. Savukārt atsevišķos Rīgas rajonos dažādu iemeslu dēļ ir saglabājušies tā laika koka apbūves kompleksi, kas ir unikāla parādība 21. gadsimta sākumā. 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs šo arhitektūras vērtību dēļ tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā.
Vecrīga.
Vecrīga ir Rīgas vēsturiskais un ģeogrāfiskais centrs Daugavas labajā krastā. Vecrīga aptver samērā nelielo 13. – 18. gs. nocietinājumu sistēmas iekšējo teritoriju, kurā koncentrēti unikāli viduslaiku arhitektūras pieminekļi:
Sv.Pētera baznīca. Pirmoreiz Sv. Pētera baznīca minēta 1209. gadā. Tās vecākā daļa – pašreizējā vidusdaļa un 1408.-1409. gadā uzceltā altārdaļa – atbilst gotiskajam stilam. Baznīca vairākkārt pārbūvēta un paplašināta, 15. gs. otrajā pusē iegūstot pašreizējo trīsjomu bazilikas izskatu. 1491. baznīcai uzbūvēja torni, kas vairākkārt gājis bojā, taču allaž atjaunots.
Rīgas Doms. Sv. Marijas katedrāles jeb Rīgas Doma un domkapitula klostera būve sākta 1211. gadā kā Rīgas arhibīskapa dievnams. Ap 1270. gadu galvenie būvdarbi bija pabeigti. Sākotnēji baznīcai bijusi krusta forma, senākā (altāra) daļa mūrēta no rūpīgi apskaldītiem kaļķakmens blokiem romāņu stilā, vēlāk pārejot uz gotisko stilu.
Rīgas pils. Rīgas pils ir Rīgas un Latvijas laicīgās varas simbols un mājvieta. Tā sākta celt 1330. gadā kā Livonijas ordeņa mestra rezidence. Sākotnēji pils bija 3 stāvu cietokšņveida celtne (konventa ēkas tips) ar iekšējo pagalmu un 4 torņiem. 1495. –1515. gadā, atjaunojot pili, tika pārveidoti 2 torņi, iekštelpas pārsedza ar zvaigžņu un šūnu velvēm, virs vārtiem izveidoja ordeņa aizbildnes Sv.Marijas un ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga skulpturālos ciļņus.
Sv. Jura baznīca (Baltā akmens pils). Tā bija celta no baltā dolomīta ap 1207. gadu kā Zobenbrāļu orseņa mestra pils Rīgā, ko rīdzinieki sagrāva 1297. gadā, cīnoties pret ordeni. Neskarta palika viena pils daļa, kurā atradās Sv. Jura baznīca
Sv. Jāņa baznīca. Šī celtne atradās ar arku galeriju apjozta klostera pagalma dienvidu daļā, no kura līdz mūsu dienām saglabājušās divas travejas. Baznīcas pārbūves periodā 15. -16. gs. visa tās iekštelpa bija pārsegta ar smalkām tīkla velvēm, bet ārpusē uz galvenās fasādes it kā pretstatā ēkas kompaktajai masai pacēlās slaids kāpienveida zelminis. Jāņa baznīca bija pēdējā kulta celtne, kurā iespējams izsekot vēlās gotikas arhitektūras principu ietekmi.
Melngalvju nams. Melngalvju nams vairākkārt pārveidots un paplašināts, tomēr abi zelmiņi daudz saglabāja arī no pirmā un 15.gs. būves laika. Lielākās izmaiņas nama arhitektūrā notika 18.gs. beigās, kad tika uzcelta jauna liela divstāvu piebūve. Vaļējās kāpnes, kas veda tieši otrā stāva zālē, tika pārsegtas ar iegarenu kupolu. Pēdējās būtiskās izmaiņas fasādes zelminī notika 1886. gadā, kad visās gotiskajās zelmiņa ielodzēs tika iestrādāti jauni betona lējuma papildu profili.
Sv. Gara konventa sēta. Konventa sēta atrodas Vecrīgā starp Kalēju un Skārņu ielām, tā platība ir 260 m2. Tā kā jauno pili sāka celt Daugavas krastmalā Svēta gara hospitāļa vietā, hospitāli pārcēla uz bijušās ordeņa pils atliekām. Vēlāk šo vietu sāka saukt par Svētā gara konventa sētu.
Danenšterna nams. Dannenšterna nams ir viens no ievērojamākajiem baroka arhitektūras paraugiem Latvijā. Tas sastāv no trim savstarpēji savienotiem korpusiem – galveno ielas un diviem pagalma, kas savienoti ar caurbrauktuvi. Galvenais korpuss ir divstāvu ēka ar atikas stāvu, pagrabu un jumtā izbūvētiem 5 bēniņu stāviem. Barokālo portālu autors ir tēlnieks Dītrihs Valters. Nams uzbūvēts 1696. gadā un bija lielākā savrupmāja Rīgā.
Dzīvojamo ēku komplekss “Trīs brāļi”. Mazās Pils ielas 17. nams ir Rīgas vecākā saglabājusies dzīvojamā ēka. Tā būvēta 15. gadsimta beigās, kad Rīgai nodibinājās ciešas saites ar Nīderlandes tirgotājiem un pilsētas arhitektūrā sāka parādīties Nīderlandes arhitektūrai raksturīgās renesanses iezīmes. Blakus esošie (Mazajā Pils ielā 19 un 21) nami ir jaunāki. Vecākā nama priekšā vēl atstāts neliels laukumiņš lievenim ar akmens soliem un piedurvju akmeņiem. Abiem pārējiem namiem šaurības dēļ šādu piedevu vairs nav.
Jūgendstils.
Jūgendstils ir mākslas (īpaši arhitektūras un dizaina) stils, kas radās XIX gs. 90.gadu otrajā pusē Eiropā, bet par visaptverošu parādību kultūrā kļuva laikā no XX gs. sākuma līdz 1. Pasaules karam. Mākslas vēsturē to dažkārt mēdz apzīmēt par neoromantismu. Par jūgendstila vadmotīvu kļuva mākslas sintēzes ideja, un tā sāka izpausties visos smākslas veidos, sākot ar lietišķo mākslu, un beidzot ar tēlotāju mākslu un arhitektūru.
Jūgendstils attīstījās dažādās Eiropas valstīs, tajās iegūstot atšķirīgus nosaukumus: Jugendstil Vācijā, Art noveau Francijā, modernismo Spānijā, Sezessionsstil Austrijā, Stile Liberty vai Stile Floreale Itālijā, Młoda Polska Polijā. Katalonijā par jūgendstila centru kļuva Barselona, kur darbojās ievērojamais arhitekts Antonio Gaudi. Liela nozīme jūgendstilam bija arī Austrumeiropā; īpaši jāmin čehu mākslinieks Alfonss Muha.
Raksturīgākās iezīmes.
Jūgendstils ir ornamentāls stils, kam pamatā liektas līnijas, asimetriska kompozīcija, neregulāri līniju ritmi. Tēlotājā mākslā jūgendstils pamatā izpaudās grafikā (ilustrācijās, plakātos), kur īpaši raksturīgi stilizēti augu motīvi, gaismēnu trūkums, dekoratīvas, liektas līnijas.
Arhitektūrā jūgendstilam raksturīga celtnes funkcionālā uzbūve, kas izvirzījās par prioritāti, fasāde tika izcelta gan ar arhitektoniskiem līdzekļiem (erkeriem, lizēnām, durvju un logu ailām), gan ar būvplastikas elementiem (ciļņiem, skulptūrām, ornamentu). Ēkas koptēla izveidē svarīgi visi elementi: monumentālā glezniecība, vitrāža, mozaīka un pat uzraksti. Nereti jūgendstilā tika veidots viss nams, sākot ar pašu ēku un tās interjeru un beidzot ar galda piederumiem.
Arhitektūrā dominēja neoklasicisma un nacionālā romantisma elementi, stājtēlniecībā spēcīgākas bija reālisma tendences, monumentos dominēja historisms. Glezniecībā un grafikā jūgendstils saplūda ar reālismu un simbolismu, ir jaušama impresionisma un postimpresionisma ietekme.
Jūgendstils Latvijā.
Jūgendstils bija nozīmīgs mākslas virziens arī Latvijas teritorijā. Sākotnēji spilgtākie jūgendstila pārstāvji bija vācbaltiešu mākslinieki, kuri dominēja reģiona kultūras dzīvē, taču tieši ar jūgendstilu saistās pirmo latviešu nacionālo mākslinieku ienākšana kultūras apritē (Janis Rozentāls, Jānis Valters, Jūlijs Madernieks u.c.). Tāpat kā Skandināvijā arī Latvijā jūgendstils saistīts ar nacionālās pašapziņas palielināšanos.
Rīgā ir vairāk nekā 800 jūgendstila ēkas, ko radījuši Mihails Eizenšteins, Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube u. c.
Gotika ir stils tēlotājmākslā un arhitektūrā, kas aizsākās aptuveni 12.gs. vidū Francijā, nomainot līdz šim dominējošo romānikas stilu, un valdīja Eiropā līdz pat 15.gs., kad par noteicošo kļuva renesanses stils. Jēdziens “gotika” izveidojās renesanses laikmetā kā nievājošs apzīmējums iepriekšējā laikmeta mākslai, kas tika uzskatīta par barbarisku un rupju, taču vēlāk jēdziens šo nozīmi zaudēja. Gotiku tradicionāli iedala trīs posmos – agrajā, dižgotikā un vēlajā jeb t.s. liesmojošajā gotikā.
18.gs. vidū sākās gotiskā stila atdzimšana (neogotika), tā attīstījās 19.gs. un turpinājās arī 20.gs. galvenokārt baznīcu un augstskolu arhitektūrā.
Gotiskā māksla visspilgtāk skulptūrā, paneļglezniecībā, vitrāžās, fresku glezniecībā, manuskpriptu ilustrēšanā.
Gotiskā arhitektūra īpaši spilgti izpaudās katedrāļu un citu baznīcu celtniecībā. Latvijā spilgtākās gotikas stila celtnes ir Pēterbaznīca, Doma baznīca, Jēkaba baznīca,bet mākslas darbi – Marijas cilnis Lielajā ģildē un sienu gleznojumi Rīgas doma 7.portā.
Romānika visvairāk izpaudās arhitektūrā, īpaši piļu un sakrālajā arhitektūrā. Arhitektūrai raksturīgs simetriskums un regulāru ģeometrisko formu izmantojums. Lai celtnes izturētu velvju radīto sānspiedienu, tika veidotas biezas sienas ar nelieliem logiem. Griestu pārseguma veidošanai izmantoja cilindriskās, vēlāk krusta, velves un pusapļa arkas. Pilis un baznīcas tika veidotas līdzīgas cietokšņiem, to centrālaie elementi parasti bija torņi, īpaši donžons – liels, brīvi stāvošs tornis. Baznīcu arhitektūras pamatā bieži bija kristiešu krusta forma, tika celtas trīs vai piecu jomu bazilikas ar vienu vai diviem šķērsjomiem jeb transeptiem. Baznīcu austrumdaļā veidoja pusapaļas apsīdas. Centrālo jomu no sānu jomiem nodalīja ar arkādēm, kuras balstīja kolonnas vai pilastri. Klosteru baznīcās sāka veidot krustejas – arkāžu galeriju ieskautu baznīcas pagalmu. Pazīstamas romānikas baznīcas ir Pizas katedrāle Itālijā un Vormsas katedrāle Vācijā. Romānikas stila celtnes sastopamas arī Latvijā, lai gan laika gaitā tās tikušas ievērojami pārbūvētas, piemēram, Sv. Jura baznīca (tagad Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzejs), kas ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Rīgā un Turaidas pils, kuras komleksā ietilpst vienīgais donžons Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Baroks bija mākslas periods un stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja visu 17.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms. Baroks izpaudās ne tikai tēlotājā mākslā, bet arī arhitektūrā, literatūrā un mūzikā.
Baroks radās Itālijā (Romā) pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, un absolūtisma laikmetā (17.-18.gs.) tas izplatījās arī daudzās citās Eiropas zemēs.
Baroka nosaukums, iespējams, radies no sena portugāļu valodas vārda barocco, kas apzīmē neregulāras formas pērles. 1925. g. Pazaureks izteica hipotēzi, ka vārds “baroks” ir radies no vārda “parūka” (itāliešu parrucca, franču perruque).
Pazīstamākie baroka mākslinieki ir Karavadžo, Velaskess, Surbarans, Anibale Karači, Žoržs de Latūrs, Nikolā Pusēns, Rembrants, Risdāls, Pīters Pauls Rubenss u.c.; skulptori – Džovanni Lorenco Bernīni, Frančesko Boromini, Klods Pero.
Alberta ielas nami.
(1903-1906)
Alberta iela tiek uzskatīta par Rīgas jūgendstila pērli. Katrs tās nams ir atšķirīgs un neatkārtojams 20. gs. sākuma būvniecības sasniegums. Nekur citur Rīgā nav vērojams tik izteiksmīgs un koncentrēts arhitektu fantāzijas lidojums. Par valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem atzīti Alberta ielas 2., 2.a, 4., 6., 8., 11., 12. un 13. nams. Izcili šajā rajonā ir arī Elizabetes ielas 33. nams un Strēlnieku ielā 4.a esošā celtne, kas turklāt lieliski restaurēta.
Te būs divi attēli.
Nacionālais teātris
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
1900-1908.
Ēka tika celta kā II pilsētas (krievu) teātris, arhitekts A. Reinbergs (1860.-1908.) uzcēla ēku (tagad Nacionālais teātris). Teātris bija veidots tā dēvētā Rīgas birģeru klasicisma garā. Teātra ēkai bija labi iekārtota skatuve, augsts inženiertehnisko komunikāciju piesātinājuma līmenis, labi izgaismotas parādes rakstura kāpnes un foajē. Atlantu figūras pie teātra ieejas darinājis tēlnieks A. Folcs.
Latvijas Universitāte
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
(1866-1903)
Raiņa bulvāris 19.
Liela nozīme centra pilsētbūvnieciskajā ainavā bija Rīgas Politehnikuma (vēlāk Politehniskā institūta, tagad Latvijas Universitātes) ēkai, kuru mierīgās, monumentālās formās ar zināmām romāņu stila un bizantiešu arhitektūras stilizācijas iezīmēm izprojektēja pirmais arhitektūras fakultātes dekāns profesors Gustavs Hilbigs (1822.-1883.). Ēkas pirmo kārtu uzcēla 1866.-1869. gadā.
Valsts Mākslas muzejs
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
1903 – 1905
Šī ēka (arhitekts V. Neimanis) celta vienlaikus ar biržas komercskolu un it kā noslēdz bulvāru loka reprezentatīvo apbūvi. Muzejs risināts liela mēroga, bagātās barokālās formās, tam ir majestātisks vestibils ar parādes kāpnēm un ērtas ekspozīciju zāles, kurām otrajā stāvā ir virsgaisma, pārsegumi vietām veidoti dzelzsbetona konstrukcijās.
Rīgā ir sastopami sekojoši arhitektūras stili
(Stilu rašanās secībā):
1. Romānika
Doma baznīcas austrumu fasāde – apsīda
Ieejas portāls no Doma klostera baznīcas transepta
Jura baznīcas apsīda
2. Gotika
Doma baznīcas ziemeļu, dienvidu un rietumu fasāde, tornis
Doma klostera krusteja
Jēkaba baznīca
Jāņa baznīcas draudzes telpas fasāžu arhitektūra
Pētera baznīcas fasāžu un interjera arhitektūra, izņemot fasādi un torni
Livonijas ordeņa pils / pilslaukumā / konventa nams ar diviem apaļajiem un diviem četrstūra torņiem ( fasādes pārveidotas 18. un 19. gs. )
Dzīvojamā ēka M. PILS ielā 21 / viens no “Trim Brāļiem” /.
3. Renesanse / Manierisms /
Jāņa baznīcas altāra austrumu daļa
Dzīvojamās ēkas M. PILS ielā 19 fasāde
Rīgas pils ” Zviedru Erkers” priekšpils ZR stūrī
4. Baroks
Pētera baznīcas tornis
Reformātu baznīca
Sv. Marijas Magdalēnas klostera baznīca
Reiterna nams
Mencendrofa nams
Dzīvojamā ēka Tirgoņu ielā 10
Jēkaba baznīcas portāls
5. Klasicisms
Pētera – Pāvila baznīca Citadelē
Arsenāla ēka
Jēzus baznīca
Katlakalna baznīca
Kara hospitalis ( pie Brasas stacijas )
Dzīvojamās ēkas Vecrīgā:
Anglikāņu ielā 5
Vecpilsētas ielā 17
Grēcinieku ielā 1
Smilšu ielā 9
6. Historisms
Mārtiņa baznīca
Dānijas Karalistes Vēstniecības ēka
Latvijas Universitātes ēka
Anglikāņu baznīca
Lielā un Mazā Ģilde
Mākslas Akadēmija
Baznīca Bolderajā, Gobas ielā
Alberta baznīca
Saeimas ēka
Dievmātes Sāpju baznīca
Nacionālās Operas nams
Pareizticīgo katedrāle Brīvības bulvārī
Rīgas Domes ēka
Nacionālais teātris
7. Jurgendstils
ēka Smilšu ielā 2
ēka Audēju ielā 7 / 9
Alberta iela 21A
Alberta iela 12
Alberta iela 13
Alberta iela 10
Tērbatas ielā 14
Tērbatas ielā 49/51
Brīvības ielā 93
K. Barona ielā 49
8. Nacionālais Romantisms
Krusta baznīca
Skola Tērbatas ielā 15/17
Ēka Brīvības ielā 37
Ēka Alberta ielā 11
9. ART DECO / ART DEKO /
Marijas ielā 8
K. Barona ielā 67/69
savrupmāja O. Vācieša ielā 33
Citi pilsētvides objekti.
Fortifikāciju likvidēšana 19. gs. vidū, straujā pilsētas izaugsme un iedzīvotāju pieaugums noteica izmaiņas arī būvniecībā. Bez reprezentatīvām celtnēm un prestižajiem īres namiem pieauga arī sabiedrisko ēku, vidusšķiras īres namu un strādnieku rajonu izbūve. 20. gs. sākumā pilsētvides attīstībā iezīmējās racionālisms, īpaši skaidri tas izpaudās kultūras un izglītības iestāžu arhitektūrā. Skolas, kuras Rīgā cēla 20. gs. sākumā pēc pilsētas arhitekta R. Šmēlinga projektiem, izceļas ar skaidri izstrādātu būvprogrammu un racionālu arhitektoniski telpisko risinājumu. To pašu var teikt arī par citām R. Šmēlinga šā laika celtnēm – 1908.-1912. gadā uzcelto pilsētas 2. slimnīcas kompleksu (tag. P. Stradiņa klīniskā slimnīca) un Āgenskalna tirgus ēku (1914. g.). Raksturīgs ir šo būvju ārējais izskats, kurā sarkanais apdares ķieģelis mijas ar gaiša apmetuma laukumiem.
Īpaša uzmanība Rīgā vienmēr pievērsta arī tirdzniecībai un ar to saistītām celtnēm. Pirmā tirgus vieta Rīgā meklējama pie Skārņu ielas, jo feodālās pilsētas tirgus laukuma malā parasti atradās pilsētnieku celta un uzturēta baznīca (Rīgā – Sv. Pētera baznīca). Tagadējās Skārņu ielas vidu līdz Jura baznīcai aizņēma skārņu rinda, kas, šķiet bijuši vecā tirgus sastāvdaļa (pirmoreiz tie pieminēti 1295. gadā). Turpat tuvumā (tag. Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī) atradās monētu kaltuve, kas liecina par aktīvu tirdzniecību. Vēlāk, tirgum izplešoties, tas pārcēlās uz Rātslaukuma teritoriju, kur atradās līdz pat 20. gs. sākumam, kad tika uzbūvēts tolaik modernākais Rīgas Centrāltirgus. Savukārt par tirdzniecības kompleksa pirmsākumu Rīgā liecina kvartāls starp Elizabetes, Dzirnavu un Marijas ielām, t.s. Berga bazārs.
Berga bazārs
Vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis
1888-1893
Marijas 13
Ēku komplekss starp Elizabetes un Dzirnavu ielām un Marijas ielām.
Celts pēc K. Pēkšēna projekta latviešu rūpniekam un sabiedriskajam darbiniekam K. Bergam. Komplekss ietvēra 3 – 4 stāvu īres namus Dzirnavu ielā 84, Marijas ielā 13, Elizabetes ielā 85a; ēku pirmajos stāvos iebūvēti veikali, to fasādes veidotas neorenesanses formās. Berga bazāra galvenā sastāvdaļa ir kvartāla iekšpusē iebūvētā ēku grupa ar pasāžu pirmajā stāvā.
Centrāltirgus
Prāgas 2
Centrālais tirgus Rīgā ( 1924.- 1930., Arhitekti P.Dreijmanis un P. Pavlovs, inženieri V.Isajevs un G.Tolstojs) ir grandiozs komplekss, kas sastāv no pieciem paviljoniem, kuru kopējā platība ir 16000 m2 . Tā ir viena no ievērojamākām 20.gadu būvēm Latvijā . Tirgus paviljonu pamatā ir cepelīnu angāru konstrukcijas (metāla lokveida kopnes), kuras pēc I pasaules kara nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. Veiksmīgi atrisināts tirgus kompleksa pilsētbūvnieciskais un funkcionālais izvietojums, tā iesaiste pilsētas ainavā. Tirgus arhitektūrā jūtama racionālistisko formveides paņēmienu, kā arī neoklasicisma ietekme. Protams, konstruktīvā struktūra lielā mērā noteica būves veidolu un tikai nozīmīgākās daļas, ievērojot celtnes saimniecisko raksturu, varēja pamatoti akcentēt interpretējot art-deco formas.
Koka arhitektūra.
Īpaša loma Rīgas pilsētvidē ir koka arhitektūrai. Atšķirībā no vairākām citām Eiropas zemēm, Rīgā koka arhitektūra turpināja attīstīties līdz pat 2. pasaules karam. Savukārt pēc kara Latvijai gāja secen Rietumeiropā 60-70 gados izplatītais modernisma vilnis, lielā mērā padomju saimniekošanas sistēmas radītā dzīvokļu trūkuma dēļ. Laika gaitā koka arhitektūra Rīgā uzkrājusi arī zināmu sociālu kultūrvides slodzi – turīgāki ļaudis līdz šim lūkojuši izvairīties no koka ēkām. Pēdējā laikā gan Rīgā parādījies cerīgs koka arhitektūras mīļotāju vilnis, kas cenšas atdzīvināt senās un savdabīgi skaistās celtnes.
Rīgā saglabājušās atsevišķas koka celtnes no 18.gs. vidus (Daugavgrīvas ielā 28, Šepmuižiņas dzīvojamā ēka, Borherta muižiņas dzīvojamā ēka) un Kleistu, Hartmaņa, Nordeķu, Depkina muižiņas. Vairāk saglabājušās vēlāku periodu ēkas, piemēram, klasicisma ēku grupa Daugavgrīvas ielā 67, Bloka muižas dzīvojamā ēka un apbūves daļas, kas veidojušās pēc 1812. g. priekšpilsētu dedzināšanas. Tās parasti ir viena vai divstāvu ēkas, kas celtas pēc paraugfasādēm. Atbilstoši vietējām celtniecības tradīcijām, tās ieguvušas savdabīgu risinājumu. Paraugfasāžu ietekmē radusies daļa koka apbūves pilsētas
centrā, bijušajā Maskavas forštatē, Sarkandaugavā un Ķīpsalā. Pēdējā no minētajām vietām saglabājušās arī vairākas zvejnieku un pārcēlāju mītnes (19.gs. pirmā puse), kas ir arī tautas celtniecības pieminekļi. Īpašs koka ēku celtniecības uzplaukums vērojams l9.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad valdīja eklektisms un jūgendstils. Šim laikam raksturīgas detaļas apjomā un fasādēs – ap ritmiski kārtotajām logailām, frontonos, dzegās. Šajā laikā savu praksi sāka arī daudzi latviešu arhitekti, kuru darbi kopā ar citu tautību Rīgas arhitektu veikumu lielā mērā nosaka pilsētas vizuālo tēlu. No šī laika ēkām jāmin ēkas Balasta dambī 38/40 (1907., J.Alksnis), O.Vācieša ielā 5 (1872, O.Bārs), Brīvības ielā 100 (pagalmā, 1899., K.Felsko), Matrožu ielā 4/6, A.Vanags). Bieži koka ēkās saglabājušies lieliski kāpņu telpu un dzīvokļu interjeri. Diemžēl visas koka ēkas ar retiem izņēmumiem ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Taču Rīgas koka apbūve ir unikāla Eiropas mēroga parādība. Aktuāls uzdevums ir tās saglabāšana vienotā ansamblī, nevis izrunājot no vides konteksta atsevišķās būves.
Ievērojamākās koka celtnes Rīgā:
(Nepārbūvētas vai maz pārbūvētas)
1. BAROKS / 18. GS. 2. PUSE /
Kleistu muižas kungu māja
Hartmaņa muižas vecā dzīvojamā māja Kalnciema ielā 28
Jeruzalemes viesnīca O. Vācieša ielā 19
Pusmuižnieka sēta Daugavgrīvas ielā 28
2. KLASISICISMS / 19. GS. 1. PUSE /
Jēzus baznīca
Valdemāra ielā 43-45
Kādreizējais hospitālis
Elizabetes ielā 83/85
Valdemāra ielā 22
3. HISTORISMS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Valdemāra 35
Kr. Barona 59/61
Matisa iela 28a
Akas ielā 13
Dzirnavu ielā 51
Dzirnavu ielā 64
Daugavgrīvas ielā 17
Brīvzemnieka ielā 7
Kalnciema ielā 16 un 24
Kandavas ielā 4/6
4. EKLEKTISMS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Tērbatas ielā 47
Valdemāra ielā 14
Blaumaņa ielā 23
Kalnciema ielā 7 / ar jūgendstila interjeriem /
5. JŪGENDSTILS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Kristapa ielā 2/4
Jēzusbaznīcas ielā 21/23
6. NACIONĀLAIS ROMANTISMS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Enkuru ielā 5a
Liepājas ielā 7
Matrožu ielā 4/6
Zvejnieku 9
Olgas 2
Lapu 17
O. Vācieša 2
7. VĒSTURISKO KOKA ĒKU RAJONI RĪGĀ
Starp Dārtas, Talsu, Kristapa, Daugavgrīvas ielām
L. un M. Kalnu ielas apkaimē
starp Dzegužkalnu, Daugavgrīvas ielu un Dagmāras ielu
ap Pāvila baznīcu un Avotu ielu
Jēkabpils – veco plostnieku un strūdzinieku pilsēta, kurai 1670 . gadā hercogs Jēkabs deva savu vārdu. Pilsēta, kura izveidojusies Daugavas abos krastos, un 2000. gadā nosvinējusi savu 330. gadu jubileju. Jēkabpils ir astotā lielākā Latvijas pilsēta, un tā atrodas 2 stundu brauciena attālumā no Rīgas. Jēkabpils pilsētai ir raksturīga 19. gs. vienstāvu koka apbūve, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtās sarkano ķieģeļu ēkas ar profilēto detaļu greznajām fasādēm. Pilsētā atrodas 7 dažādu konfesiju dievnami, pareizticīgo klosteris un Krustpils viduslaiku pils. Vienā no klusākajām pilsētas ieliņām – Filozofu ielā – atrodas Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta”. Šeit var apskatīt 19. gs. beigām raksturīgus tautas celtniecības pieminekļus. Jēkabpils Vēstures muzejs. Jēkabpils Vēstures muzejs kopš 1994.gada atrodas Krustpils pilī, valsts nozīmes arhitektūras piemineklī (1237). Pils celtne nes sevī 700 gadu būvvēstures noslēpumus un ir viena no retajām Latvijas viduslaiku pilīm, kas neatrodas drupu stāvoklī. No 1583.-1919.gadam pils ir baronu Korfu dzimtas īpašums. Līdz 1994.gadam – militārs …
http://www.ltg.lv/jekabpils.vestures.muzejs
KRUSTPILS LUTERĀŅU BAZNĪCA. Krustpils luterāņu draudzei pirmā baznīca tikusi celta 1522.gadā, taču 1618. gadā baznīcu no jauna ceļ Krustpils muižas īpašnieks Nikolajs Korfs. Šī celtne nodeg un 1683. gadā to ceļ tagadējās baznīcas vietā. Dievnams pastāvējis līdz 1818. gadam, kad tiek uzsākta jaunas ēkas celtniecība. To pabeidz 1820. gadā. 1848. gad …
http://www.ltg.lv/krustpils.luteranu.baznica
Sēļu sēta. Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļa Sēļu sēta. Vasaras sezonā atvērta muzeja brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta”. Atvērts: P-Pt 9-17, S, Sv 10-15. Ziemas sezonā svētdienās slēgts. Ieejas maksa Ls. 0,30-0,60. Adrese: Rīgas iela 216-b, Jēkabpils LV-5202, tel. 52-21042 …
http://www.ltg.lv/selu.seta
Arhitektūra
Jēkabpils pilsētā.
Vecpilsētas laukums
Gadsimta pirmajā pusē bijis bruģēts ar nekaltiem laukakmeņiem, to sauca par Jēkabpils pilsētas tirgus laukumu. Uz laukumam piegulošajām Brīvības un Pasta ielām ir daudz māju ar vēsturisku vērtību.
Aizsargu nams (tagad – Jēkabpils Tautas nams), ugunsdzēsēju depo (tagad šeit – veikali, bibliotēka, tūrisma informācijas centrs), Šņornieka divstāvu nams, kur tagad pirmajā stāvā ir banka.
Te būs atēls.
Agrobiznesa koledžas ēka
Pasta ielā 1
Bijušais Lauksaimniecības tehnikums. Ēka celta 1820. gadā klasicisma stilā. Sākotnēji tajā atradās apriņķa skola.
Te būs atēls.
19. gs. dzīvojamā ēka
Pasta ielā 77/79.
Mājas celtniecībā izmantota pildrežģu konstrukcija.
Te būs atēls.
Dzīvojamo ēku ansamblis
Brīvības ielā 178 – 184.
Brīvības iela ir viena no senākajām un garākajām ielām Jēkabpilī, saglabājusi daļu no senās apbūves. Ēkas celtas 19. gs. 70. gados, tām raksturīga garenbūve, orientētas ar galu pret ielu, ar diviem gala logiem un vismaz diviem logiem un durvīm garensienā. Tā kā pagalms atrodas starp divām dzīvojamām mājām, tad parasti viena no gala sienām (tā, kas iziet uz kaimiņu pagalmu) ir bez logiem.
Te būs atēls.
Jēkabpils apriņķa tiesas nams
Brīvības ielā 120.
Celts krievu klasicisma stilā. Tagad te izvietojusies Jēkabpils pilsētas dome.
Te būs atēls.
Valsts bankas ēka
A. Pormaļa ielā 11
Celta 1931. gadā klasicisma stilā, saglabāts oriģinālais bankas interjers, pašreiz – Unibankas Jēkabpils filiāle. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Te būs atēls.
Kena muižas dzīvojamā ēka
Dambju ielā 19.
Tagad Jēkabpils Mākslas skola. Vecākās saglabājušās apbūves arhitektūras “kulminācija” Dambju ielā. Vienīgā neogotikas celtne Jēkabpilī. No muižas apbūves saglabājusies kūts, stallis un klēts. Padomju laikos pazudis romantiskais mansarda jumts, tomēr tipiskās zobiņveida karnīzes un dzegas, smailo arku pārsedzes virs logiem, mazie tornīši un pats ēkas novietojums – muižas parka vienā galā – nosaka šīs celtnes vērtību Jēkabpils apbūvē.
Te būs atēls.
Krustpils pils.
Krustpils jeb Krusta pils minētie celšanas gadskaitļi ir 1231.g. un 1237.g., pils tika saspridzināta 1577.gadā. Pili labiekārtoja sākot ar 1622.g., tika uzcelts arī kaļķu un ķieģeļu ceplis. Pēc Ziemeļu kara pils bija daļēji nopostīta un 18.gs.1.pusē, daļēji izmantojot vecos mūrus, tika uzcelta jauna ēka ar maziem stūra tornīšiem, kuriem bija barokāli kupoli. Pils saglabāja viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu, bet vārtu tornim uzbūvēja jaunu augšējo daļu. Plašāka būvniecība notika 19.gs.sāk., kad tika pieaicināts arhitekts Johans Dāvids Šulcs. Arī 19.gs. 2.p. pilī notika remontdarbi un no šī laika fragmentāri saglabājusies interjeru apdare. Pilī 1.stāvā redzami arī 18.gs.sāk. sienu gleznojumi. Pilsmuižas kompleksā ietilpst plašs saimniecības ēku komplekss, kas novietots nedaudz atstatu aiz kādreizējā aizsardzības grāvja. Kopā 1864.g. bija 46 ēkas, to skaitā kūtis, kalpu mājas, staļļi, manēža, trīsdaļīga oranžērija, alus darītava, “Šveices māja” u.c.
Kopš 1996.g. Jēkabpils Vēstures muzejs.