Saturs
Ievads 2
1. Atmiņa 3
2. Atmiņas veidi 4
2.1. Īslaicīgā un ilglaicīgā atmiņa 5
3. Atmiņas mehānismi 6
3.1. Atmiņas noturība 7
3.2. Aizmiršana 7
3.3 Iegaumēšana 7
4. Faktori, kas var pavājināt atmiņu 8
5. Atmiņas uzlabošana 8
5.1.Daži vingrinājumi atmiņas trenēšanai 9
6. Praktiskā daļa 10
Secinājumi 11
Izmantotā literatūra 12
Ievads
Par atmiņu izvēlējos rakstīt, jo vēlējos ko vairāk uzzināt par to kā strādā atmiņa, kas to ietekmē un kā to varētu uzlabot.
Praktisko daļu veidoju pamatojoties uz grāmatā ”Praktisko darbu apraksti cilvēka fizioloģijā skolām“ iekļautajiem materiāliem. Tā kā minēto grāmatu ir akceptējusi Latvijas Bioloģijas skolotāju asociācija, tad uzskatīju ka tajā iekļautie testi atmiņas spēju noteikšanai ir pietiekami objektīvi, lai pielietotu tos savā darbā.
1)Atmiņa
Atmiņa ir procesu komplekss centrālajā nervu sistēmā, kas nodrošina mūsu individuālās pieredzes uzkrāšanu, glabāšanu un reproducēšanu. Spēja saglabāt dzīves laikā iegūto informāciju ir viena no raksturīgākajām nervu sistēmas īpašībām. Ja cilvekam nebūtu šīs spējas, tad cilvēks visu mūžu būtu jaundzimušā līmenī – nespētu planot savu rīcību, mērķtiecīgi veikt kādu darbību, saprātīgi izvairīties no kļūdām. Galvenie atmiņas procesi ir uztvere, iegaumēšana, atcerēšanās un aizmiršana, un katram no tiem ir būtiska nozīme mūsu dzīvē.
Vienlaikus ar informācijas uztveršanu notiek arī informācijas zaudēšana – aizmiršana. Cilvēks aizmirst lielāko daļu no saņemtās informācijas. Bez informācijas atlases un tās izdzēšanas no atmiņas cilvēks vārda tiešā nozīmē noslīktu nepārtraukti pieplūstošo faktu jūrā. Tas būtu tikpat slikti, kā nespēja atcerēties.
Pašreiz zinātnieki cenšas kaut aptuveni noteikt cilvēka smadzeņu informācijas ietilpību. Ir aprēķināts, ka atmiņā saglabājas tikai viens procents no visas informācijas, ko cilvēks saņem. Pastāvīgi notiek informācijas atlase un atmiņā saglabājas tikai svarīgākā informācija, kura nepieciešama indivīda izdzīvošanai. Ne visi kairinātāji, kas iedarbojas uz cilvēku, tiek uztverti apzināti. Lielāko daļu uztver neapzināti.
2) Atmiņas veidi
Izšķir vairākus atmiņas veidus. Vispirms cilveka atmiņu iedala īslaicīgajā atmiņā un ilglaicīgajā atmiņā. Ja informacija glabājas īslaicīgajā atmiņā (piemēram, telefona nummurs, kuru cilvēks tikko izlasījis), tā praktiski netiek pārraidīta ilgstošajā atmiņā un ātri tiek izdzēsta. Ilgstošajā atmiņā informācija ilgstoši glabājas tādā veidā, lai tā būtu pieejama izsaukšanai. Atmiņas pēdas jeb engramma kļūst stabilākas ar katru reizi, kad cilvēks informāciju izsauc atmiņā.
Vēl izšķir mehānisko atmiņu un loģisko atmiņu. Mehāniskā atmiņa jeb asociāciju veidošana ir saistīta ar informācijas grupēšanu pēc formālām pazīmēm, piemēram, pēc secības laikā un telpā, pēc ārējās līdzības utt. Loģiskā atmiņa ir saistīta ar informācijas grupēšanu pēc būtiskām pazīmēm, ar informācijas iekļaušanu augstākas pakāpes jēdzienu un vērtejumu sistēmās. Bērniem pārsvarā ir mehāniskā atmiņa, bet pusaudžiem un pieaugušajiem – loģiskā atmiņa.
Atkarībā no tā, kura sensorā sistēma galvenokārt piedalās atmiņas procesā, izšķir redzes atmiņu, dzirdes atmiņu, taustes atmiņu, ožas atmiņu un garšas atmiņu. Kustību atmiņa, kas saistīta ar kustību sistēmu, nodrošina mūsu darba, sadzīves un sporta kustības. Arī rakstīšana ir saistīta ar kustību atmiņu. Tēlainā atmiņa ir saistīta ar tēlu, priekšstatu veidošanu un saglabāšanu atmiņā. Tā ir spilgti izteikta rakstniekiem, komponistiem, režisoriem, gleznotājiem, u.c. Emocionālā atmiņa ir saistīta ar to, ka atmiņā ilgi saglabājas spilgti emocionāli pārdzīvojumi. Dažiem cilvekiem ir ļoti izteikta vārdiskā atmiņa.
Augstākminētie atmiņas veidi nav atrauti viens no otra un eksistē mijiedarbībā, cits citu papildinot.
2.1.)Īslaicīgā un ilglaicīgā atmiņa
Pētot atmiņu, izdala trīs tās sastāvdaļas– sajūtu, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, no kurām būtiskākās ir pēdējās divas. Ienākošā informācija nokļūst īslaicīgajā atmiņā, kur tā glabājas aptuveni 30 sekundes, un tajā vienlaicīgi var glabāties 5-9 objekti (lai gan tas ir atkarīgs no konkrētā indivīda, novirze parasti nepārsniedz pāris objektus). Regulāras atkārtošanas rezultātā objekti no īslaicīgās atmiņas nokļūst ilglaicīgajā atmiņā, kas nodrošina ilgstošu uzglabāšanu.
Īstermiņa atmiņā vienlaicīgi iespējams glabāt apmēram septiņus objektus.. Tas nozīmē, ka patvaļīgu 5 ciparu virkni mēs spējam pilnībā paturēt atmiņā, turpretī virkni, kas sastāv no 15 cipariem ir praktiski neiespējami paturēt prātā bez atkārtošanas.
Īstermiņa atmiņa darbojas pēc rindas principa –t.i., ja jaunajam objektam pietrūkst vietas, tas pārklāj objektu, kurš visilgāk jau atradies atmiņā.
Ienākošo informāciju iespējams saistīt vēl augstākos līmeņos, nekā burti vai vārdi (piemēram, savstarpēji saistīti vārdi), un, prasmīgi to izmantojot, īstermiņa atmiņas apjoma ievērojamai palielināšanai. Tā, piemēram, kāda eksperimenta dalībniekiem vajadzēja pēc īstermiņa atmiņas atjaunot šaha pozīcijas. Kā jau bija sagaidāms, labi šahisti pieļāva maz kļūdu, bet iesācēji pareizi novietoja tikai dažas figūras. Eksperimenta otrajā daļā figūras uz šaha galdiņiem tika izvietotas patvaļīgi. Šoreiz labo spēlētāju rezultāti nokritās līdz iesācēju līmenim, turpretī pēdējo rezultāti praktiski neatšķīrās no iepriekšējā eksperimentā uzrādītajiem. No tā var secināt, ka specifisku problēmu abstrakcijas un paraugi, kas glabājas ilgtermiņa atmiņā, var būtiski ietekmēt darbu ar īstermiņa atmiņu. Šaha gadījumā tās ir savstarpēji saistītas figūru kombinācijas. Šādu paraugu atpazīšana palielina pieejamo faktu apjomu, kā rezultātā daudzus uzdevumus iespējams paveikt ātrāk.
Ja īstermiņa atmiņas saistīta ar aktīvajām nervu šūnām (smadzeņu darbī-ba), tad ilgtermiņa atmiņas saturs glabājas kā saites starp neironiem (smadzeņu struktūra). No tā izriet divas būtiskākās ilglaicīgās atmiņas īpašības – neierobežots informācijas uzglabāšanas ilgums un gandrīz neierobežots apjoms. Vēl jāmin lielais laika patēriņš, kamēr informācija tiek pārvērsta smadzeņu struktūrā. Tas pieaug, atkarībā no informācijas uzglabāšanas ilguma.
Ilgtermiņa atmiņa nodrošina sekojošas funkcijas: objektu atpazīšanu un to saistību ar laiku, vietu un citiem objektiem. Lai taupītu vietu, informācija tiek glabāta maksimāli abstraktā veidā, tādēļ pēc reprezentācijas atmiņā ne vienmēr var restaurēt tās sākotnējo formu. Atmiņā jau esošas abstrakcijas atvieglo reprezentāciju, tāpēc liela nozīme ir atbilstošo pamatjēdzienu apguvei un to sasaistei ar atbilstošiem faktiem.
3.)Atmiņas mehānismi
Atmiņas fizioloģiskie mehānismi vēl pilnībā nav noskaidroti. Atmiņas procesos piedalās visa CNS. Tomēr noskaidrots, ka informācija nesaglabājas vienādi ilgi visās CNS daļās. Visīsāko laiku informāciju saglabā muguras smadzenes, visilgāk – galvas smadzenes.
20. gadsimta 50. gadu vidū dominēja divi virzieni, kas skaidroja atmiņas fizioloģiskos procesus. Šie virzieni pastāv vēl joprojām.
Vienu no virzieniem izstrādāja ieverojamais psiholoģiskās fizioloģijas pārstāvjiem Leišlejs (Lashley). Viņa teorija pamatojas uz 35 gadu laikā veikto pētījumu rezultātiem. Lešlejs atklāja, ka atmiņas traucējumi parādās tikai tad, ja galvas smadzeņu garozas bojājums ir plašs. Ja garozas bojājums ir neliels, tad arī sekas nav smagas. Pie tam viņš uzskatīja, ka visas garozas daļas ir vienlīdz nozīmīgas atmiņas procesos un bojājuma vietai nav lielas nozīmes. Pētījumu rezultātā Lešlejs secināja, ka sarežģīta uzdevuma atcerēšanās procesā impulsi izplatās pa visu garozu un līdz ar to visām darozas daļām ir vienlīdz nozīmīga loma atmiņas procesos. Lešlejs pieļāva, ka pie atšķirīgiem atmiņas veidiem kādai no garozas daļām varētu būt lielāka nozīme nekā citām garozas daļām. Tomēr impulsi, kas saistīti ar atmiņas procesiem, izplatās pa visu garozu.
Otra virziena pārstāvji atmiņas procesus saistīja tikai ar specifiskām smadzeņu daļām. Šī virziena pārstāvji uzskatīja, ka pastāv divi atšķirīgi atmiņas procesa mehānismi (katru atmiņas veidu nodrošina atšķirīgi fizioloģiski mehānismi). Viens saistīts ar īslaicīgo atmiņu, bet otrs – ar ilglaicīgo atmiņu. Saskaņā ar šo teoriju informācija īslaicīgajā atmiņā saglabājas tikmēr, kamēr darbojas informācijas pārvadīšana ilglaicīgajā atmiņā, piemēram, ja cilvēks vēlas atcerēties kādu jaunu informāciju, tad, kamēr nepieceišamā informācija nenonāk ilglaicīgajā atmiņā, informācija glabājas īslaicīgajā atmiņā un informācijas reproducēšanā piedalās arī domāšanas procesi. Īslaicīgo atmiņu saistīja ar uzbudinājuma cirkulāciju CNS pa noslēgtiem neironu lokiem.
Valda daudz un dažādas hipotēzes, tomēr neviena no tām vēl nav spējusi pilnībā izskaidrot atmiņas fizioloģiskos mehānismus.
Šobrīd ir noskaidrots, ka atmiņas glabājas nervu šūnās un to savstarpējās saitēs. Mūsu smadzenēs ir aptuveni 100 miljardi nervu šūnu, un katra no tām var būt savienota ar 10000 citām. Principā smadzenes ir kabeļtīkls vairāku simtu tūkstošu kilometru garumā, pa kuru plūst strāva. Tā var gan aktivizēt, gan aizturēt nervu šūnu. Aktivizācijas gadījumā signāls tiek nosūtīts tālāk kaimiņiem. Brīdī, kad mēs cenšamies atcerēties, piemēram, kādu cilvēku, tad kādam ar šo cilvāku saistītam faktam vai šī cilvēka sejai atmiņā atbilst noteikta nervu šūnu kombinācija, kuras tiek reizē aktivizētas. To elektriskās aktivitātes rezultātā smadzenēs rodas modelis, kas reprezentē šo konkrēto cilvēku.
3.1.) Atmiņas noturība
Pēc zinātnieku domām atmiņu noturību nosaka divi faktori: reprezentācijā iesaistīto šunu skaits un tās savienojošo saišu stabilitāte. Jo vairāk šūnu, jo stiprāks signāls. Jo biežāk kāda no atmiņām tiek izsaukta, jo stabilākas kļūst saites.
Atmiņas darbībā vērojama darba dalīšana. Piemēram, informācija par kāda objekta krāsu, formu un funkcijām glabājas dažādās smadzeņu vietās, atkarībā no sajūtu orgāna, ar kuru var identificēt atbilstošo īpašību. Vajadzības gadījumā no tām vienā mirklī atkal var izveidot vienotu modeli.
3.2.) Aizmiršana
Aizmiršana ir dabisks process. Tā ir saistīta ar mūsu smadzeņu darbības veidu.
Ir daudz teoriju, kas mēģina izskaidrot to, kas notiek smadzenēs, kad mēs aizmirstam informāciju, piemēram, ka jaunāki iespaidi pilnībā vai daļēji pārklāj vecākos, tādējādi sarežģījot piekļuvi. Tomēr tas līdz šim nav apstiprinājies.
Tomēr par galveno atmiņu zuduma iemesls uzskata stresu .
Cilvēkam, kuram regulāri nākas uzņemt pārāk daudz informācijas, ir lielākas izredzes kaut ko aizmirst. Papildus šim eksistē arī fizioloģisks aspekts. Pārmērīga stresa hormona kortizola koncentrācija kaitīgi iedarbojas uz nervu šūnām. Par tā produkciju atbild Hypothalamus. Briesmu gadījumā kortizols sagatavo ķermeni cīņai vai bēgšanai. Kolīdz hormons sasniedz Hypothalamus, tā produkcija tiek pārtraukta. Ja šī dabīgā kontrole nedarbojas, kā tas, piemēram, ir cilvēkiem, kuri slimo ar depresiju, tiek nodarīts kaitējums smadzenēm, tai skaitā arī atmiņai. Ja depresiju izdodas novērst, smadzeņu darbība atjaunojas iepriekšējā līmenī.
3.3.) Iegaumēšana
Vidēji no jaunapgūtās vielas atmiņā paliek tikai neliela daļa. Tā kā nav iespējams iepriekš noteikt, kas šajā daļā ietilps, jāsamierinās ar zaudējumiem un jāmēģina tos kompensēt ar atbilstošām iegaumēšanas stratēģijām. No tām visbiežāk lietotā ir mācīšanās nevis līdz brīdim, kad viela ir apgūta, bet gan atkārtošana neskaitāmas reizes pēc kārtas. Jau 19. gadsimta literatūrā norādīta šādas rīcības bezjēdzība. Eksperimentāli ir konstantēts, ka gan tie, kuri mācās līdz apgūšanai, gan tie, kuri atkārto, nākošajā dienā zina tikpat daudz (precīzāk –tikpat maz).
Atkārtošana, kas seko uzreiz pēc mācību fāzes, situāciju neuzlabo. Tomēr risinājums ir tieši atkārtošanā. Taču pie tās jāķeras tikai pēc zināma laika. Kolīdz zināšanu līmenis sasniedz 100%, atkārtošanu pārtrauc … lai pie tās atgrieztos pēc divreiz ilgāka laika. Šajā ziņā pazīstamākā ir t.s. 5-10-20 programma. Pēc mācību vielas apgūšanas būtu jāievēro trīs pārtraukumi pirms sākt atkārtot – 5, 10 un 20 minūšu garumā. Protams, intervālu garumu var mainīt, saglabājot proporciju, atkarībā no apgūstamā priekšmeta. Vienu mēnesi atvēlēt mācībām 10 minūtes dienā dod nesalīdzināmi vairāk nekā vienreiz mēnesī mācīties 5 stundas no vietas.
4.)Faktori, kas var pavājināt atmiņu
Atmiņa ir viena no tām organisma funkcijām, kurai vajadzētu pievērst krietni lielāku uzmanību, nekā mēs esam pieraduši darīt. Pats svarīgākais – laikus rūpēties par savu organismu, un arī atmiņas saglabāšanu.
Atmiņas pavājināšanos var veicināt:
zems asinsspiediens;
slikta organisma vielmaiņa – tādos apstākļos nervu šūnas nespēj strādāt pietiekami aktīvi;
nepareizs dzīvesveids, piemēram, negulētas naktis;
alkohola vai narkotisko vielu lietošana;
ilglaicīga sēdēšana pie datora;
pastiprināta nervozitāte, stress;
nepareizi, pārmērīgi daudz vai ilglaicīgi lietoti nomierinošie medikamenti;
galvas traumas, smadzeņu satricinājumi;
izmainītas vairogdziedzeru funkcijas;
hormonu līmeņa izmaiņas.
5.)Atmiņas uzlabošana
Miegā organisms atpūšas un atjauno spēkus, tādēļ svarīgi ir kārtīgi izgulēties.
Būtiskas ir pozitīvas emocijas.
Iespēju robežās jācenšas mazināt stresu.
Nedrīkst aizmirst par regulārām fiziskām aktivitātēm.
Gadījumā, ja lielu darba dienas daļu cilvēks spiests sēdēt pie rakstāmgalda, vai, vēl jo vairāk – pie datora, jācenšas izbrīvēt laiku, lai kaut uz brīdi izkustētos un atbrīvotu galvu no sasprindzinājuma.
Ja ir iespējams, vēlams arī nedaudz izvingrināt ķermeni, vismaz kakla daļu.
Uzturā noteikti jālieto svaigi dārzeņi un augļi.
Atmiņas uzlabošanu var veicināt arī medikamenti:
Ginka koku lapu ekstrakts labvēlīgi ietekmē asins cirkulāciju un asinsvadus, veicina asins cirkulācijas uzlabošanos smadzenēs un kājās. Palielinoties smadzeņu apgādei ar asinīm, uzlabojas smadzeņu darbība un atmiņa. Ekstraktam piemīt arī labvēlīga antioksidanta iedarbība, līdz ar to tas vienlaikus arī aizkavē organisma novecošanās procesu.
Magnijs palīdz aizsargāt no daudzām hroniskā slimībām un labvēlīgi ietekmē cilvēka nervu un muskuļu sistēmu. Magnijs baro nervu šūnas, novērš depresiju un mazina stresa sekas, palīdz saglabāt E vitamīnu, nostiprina kalcija iedarbību.
Nervu šūnu darbībai vajadzīgi daudzi vitamīni, bet visvairāk tieši B6 grupas vitamīni.
5.1.) Daži vingrinājumi atmiņas trenēšanai
Ir daudz un dažādu veidu kā trennēt savu atmiņu, tādēļ šeit pieminu dikai nelielu daļu no milzīgā izvēles klāsta.
Dažādi asprātības uzdevumi, «cietie rieksti», krustvārdu mīklas palīdz ilgāk saglabāt labas prāta spējas un intelektu. Īpaši tas attiecas uz 50–60 gadu veciem cilvēkiem. Prāta asināšana aizkavē smadzeņu novecošanu pat par 14 gadiem, izpētījuši Dublinas zinātnieki. Viņi arī iesaka izmēģināt “rīta rosmi” prātam.
Pa ceļam uz darbu vai no darba vērojiet priekšmetus skatlogos un mēģiniet atcerēties pēc iespējas lielāku skaitu redzamo lietu. Veidojiet asociācijas, tas palīdz atcerēties vairāk priekšmetu. Uzdodiet sev jautājumus «Kur es esmu? Ko es daru?», tas veicina uzmanību un nodarbina smadzenes.
Sarežģītus telefona numurus vai komplicētas lietas vieglāk atcerēties, tās sadalot pa daļām. Piemēram, telefona numuru var sadalīt trīs daļās, tas veicina uzmanību un iegaumēšanu.
Lasot avīzi, sākumā izlasiet tikai virsrakstus, pēc tam pārlaidiet acis tekstam, uzķerot galveno domu, fiksējiet, par kādiem cilvēkiem rakstā ir runāts. Veidojiet galvā raksta konspektu.
6.)Praktiskā daļa
Darba uzdevums bija noteikt atmiņas spējas vismaz 10 cilvēkiem.
Tests sastāvēja no 4 daļām:
daļa= kartīte ar 20 loģiski nesaistītiem vārdiem
daļa= kartīte ar 20 skaitļiem
daļa= kartīte ar 10 personu vārdiem un uzvārdiem
daļa= kartīte ar 20 grafiskiem attēliem
Starp katru daļu tika ieturēta 5-10 minūšu gara pauze, lai testa pildītājs varētu atpūtināt galvu, pirms nākamā uzdevuma veikšanas.
Lai netiktu novērsta uzdevuma veicēja uzmanība, bija jānodrošina atbilstoša gaisotne (jāizslēdz no apkārtējās vides visi iespējamie faktori, kas varētu novērst uzmanību), tad testa veicējs tika informēts par uzdevuma norisi un noteikumiem. Pēc tam tika izsniegta pirmā kartiņa, kuras iegaumēšanai tika dots laiks- 1 minūte. Pēc minūtes kartiņa tika noņemta un uzdevuma veicējam, pirmāmkārt, bija jāuzraksta pēc iespējas vairāk iegaumēto vārdu pareizā secībā un pēc tam visi pārējie vārdi ko viņš spējis atsaukt atmiņā. Pēc šāda principa tika izpildītas arī pārējās 3 testa daļas.
Lai noteiktu rezultātu, katrai testa daļai atsevišķi tika aprēķināts atmiņas efektivitātes koeficents (K_(1;2;3 un 4)):
1. daļai K_1=(pareizā secībā iegaumēto vārdu skaits+½(vārdi,kuri mainīti vietām))/20×100%
2. daļai K_2=(pareizā secībā iegaumēto ciparu skaits+½(cipari,kuri mainīti vietām))/20×100%
3. daļai K_3=(pareizā secībā iegaumētie vārdi un uzvārdi+½(vārdi,kuri mainīti vietām))/10×100%
4. daļai K_1=(pareizā secībā iegaumēto attēlu skaits+½(attēli,kuri mainīti vietām))/20×100%
Visbeidzot tiek aprēķināts kopējais atmiņas efektivitātes koeficients:
K=(K_1+K_2+K_3+K_4)/4
Rezultāti
Iegūtie procenti liecina, cik daudz spējam iegaumēt dotajā brīdī. Cilvēkam ar parastām spējām, kurš īpaši nenodarbojas ar atmiņas trenēšanu, kopējais koeficients ir 25 – 50%. Ja koeficients ir zemāks par 25%, tad jāpievērš uzmanība atmiņas nostiprināšanai (trenēšanai). Ja koeficients ir 50 – 80%, tad cilvēkam ir teicama atcerēšanās spēja, bet ja koeficients pārsniedz 80%, tad cilvēkam ir fenomenāla atmiņa
Izmantotā literatūra
“Cilvēka fizioloģija”, Arnolds Valtneris, “Zvaigzne ABC”, 1995.g.
“Psihes bioloģiskie pamati”, Maija Dūka, “RaKa”, 2003.g.
“Psiholoģija” 2.daļa, Lails E. Borns, Nensija Felipa Ruso, “RaKa”, 2001.g.
“Praktisko darbu apraksti cilvēka fizioloģijā skolām”, Arnolds Valtneris, “Mācību grāmata”, 1999.g.
“Slikta atmiņa nav vecuma nodeva”, Līga Brūvere, «Rīgas Balss»
Trešdiena, 6. septembris (2006)
http://www.emedica.lv/aktuali_atmina.htm
(http://sochindex.ru/index2.phtml?id=36602&from=300), ”Atmiņa, tās attīstīšana”
2007.g.