SATURS
IEVADS…………………………………………………………………………………………………………………….2
1. Bērnu tiesību aizsardzības sistēma Latvijā…………………………………………………………………..6
2. Bērnu tiesību nodrošināšanas subjekti…………………………………………………………………………9
2.1. Ģimene…………………………………………………………………………………………………….11
2.2. Skola………………………………………………………………………………………………………..12
2.3. Sabiedriskās organizācijas…………………………………………………………………………..15
2.4. Valsts, pašvaldības un to organizācijas (policija)……………………………………………22
3. Bērnu tiesību aizsardzības sistēmas raksturojums ārvalstīs……………………………………………26
4. Bērnu tiesību nodrošināšanas problēmas…………………………………………………………………….29
5. Bērnu tiesību pārkāpumu raksturojums………………………………………………………………………34
5.1. mājokļa nenodrošināšanā…………………………………………………………………………….34
5.2. izglītības nenodrošināšanā…………………………………………………………………………..34
5.3. drošības nenodrošināšanā…………………………………………………………………………….34
5.3.1. klaiņošana…………………………………………………………………………………….34
5.3.2. bezvēsts pazušana………………………………………………………………………….35
5.3.3. citi drošības nodrošināšanas pārkāpumi……………………………………………36
6. Bērnu tiesību aizsardzības pilnveidošanas pasākumi Latvijā………………………………………….37
NOBEIGUMS……………………………………………………………………………………………………………..39
IZMANTOTĀ LITERATŪRA………………………………………………………………………………………40IEVADS
Izvēlētā darba tēma – Bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšana Latvijā – ir ļoti aktuāla ne tikai katrai mātei, ģimenei, bet gan visai sabiedrībai un valstij kopumā. Aktuāla tāpēc, ka šodien mēs arvien vairāk sākam apzināties bērnu lomu šajā pasaulē. Beidzot mēs varam teikt: bērni – mūsu nākotne. Sabiedrība līdz tam ir nobriedusi. Jautājums: kāpēc?
Atbildes ir vairākas. Pateicoties vispasaules globalizācijai un, secīgi, valstu tuvināšanai vienai otrai mēs sākam apjaust, cik daudz nozīmē bērns. Bērni veido nākamo paaudzi, un tieši no viņiem būs atkarīgs, kāda, piemēram, būs Latvija vai Itālija, vai vēl kāda cita valsts pēc 20 – 30 gadiem. Jebkuru valsti var salīdzināt ar ģimeni. Ģimenē piedzimst bērns, bet vecāki cenšas viņam nodot visu to labāko, ko savā dzīvē paspējuši izdarīt, kā arī cenšas mudināt bērnu izdarīt vēl vairāk, nekā viņi dzīvē paveikuši. Tas ir sava veida vecāku mantojums saviem bērniem. Katra ģimene veido sabiedrību, līdz ar to katras ģimenes bērns ir svarīgs, jo viņš būs nākamās sabiedrības (jaunākās paaudzes) loceklis. Un no tā, kāds katram bērnam būs „mantojums”, veidosies sabiedrības.
No otras puses par bērniem mēs sākam runāt ne tikai tamdēļ, ka bērni ir valsts lepnums, bet arī tamdēļ, ka sākam novērot arvien vairāk briesmīgu, reizēm pat šaušalīgu situāciju, kurās bērniem nevajadzētu nokļūt. Vardarbība visās izpausmēs, vecāku nolaidība, skolotāju nekompetence, neiecietība pret citādi domājošiem, citādas krāsas, uzskatu, pārliecību cilvēkiem, nekontrolēšana, izmešana uz ielas u.c. – tas ir tas, no kā nav pasargāts neviens bērns. Līdz ar lielu tehnoloģisko progresu, ko šodien varam novērot, mēs aizmirstam, ka arī tas negatīvi ietekmē bērnus. Te būtu jāmin internetu kā vienu no bērniem bīstamiem sakaru līdzekļiem. Diemžēl mēs nespējam pilnībā pasargāt bērnus no pornogrāfijas, atbaidošiem attēliem, maldināšanas – ko nu, bieži vien no tā nav pasargāti arī pieaugušie. Vēl jo vairāk, internets ir bīstams arī ar to, ka tajā valda pilnīga brīvība, bet tas nozīmē, ka jebkurš naidīgi noskaņots cilvēks var noskaņot arī citus cilvēkus, piemēram, pret afroamerikāņiem, budistiem u.c., kuri ir vainīgi tik tajā, ka domā, uzvedas vai izskatās citādāk.
Ja pieaugušam cilvēkam ir izvēles brīvība – padoties vai nepadoties vilinošām reklāmām par ātru un vieglu naudu, piebiedroties vai nepiebiedroties naidīgi noskaņotiem cilvēkiem, tad bērniem šādas izvēles nav, ņemot vērā viņu psihofizioloģiskās īpatnības, attiecības ar vecākiem, vienaudžiem utt. Bērns ir daudz ietekmējamāks, jo viņš ir daudz emocionālāks. Strīds ar vienaudžiem bērnu var novest pat līdz pašnāvībai. Vēlēšanās būt „foršākam” visā skolā var novest pie alkoholisma vai narkomānijas. Konflikts ar vecākiem var pamudināt bērnu pamest mājas un kļūt par ielas bērnu.
Tieši tāpēc mums jāaizsargā bērni. Bērnības traumas (ne tikai fiziskas, bet arī emocionālās) var ietekmēt cilvēku tik lielā mērā, ka tas visu mūžu mēģinās padarīt citiem sliktāku dzīvi, mēģinās „atriebties”, kaut gan neviens viņa ciešanās nebūs vainīgs. Tieši izejot no tā, ka bērni ir pārāk emocionāli jeb, juridiskā skatījumā, nenobrieduši, lai patstāvīgi pieņemtu lēmumus un spētu uzņemties atbildību par tiem Latvijas Republikas (turpmāk LR) Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3.panta 1.daļā bērns tiek definēts sekojoši:
„Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas” [ 5 ].
Tātad Latvijas Republikā formāli bērns ir uzskatāms par bērnu, ja tas nav sasniedzis 18 gadu vecumu. Citās valstīs var pastāvēt citi vecuma ierobežojumi un ar vecumu saistītās privilēģijas. Piemēram, ja Latvijā cilvēks var saņemt autovadītāja apliecību tikai sākot no 18 gadiem (jeb, tā teikt, pēc bērna fāzes iziešanas), tad ASV autovadītāja apliecību drīkst saņemt jau no 16 gadu vecuma.
Problēmu saistībā ar bērnu tiesību pārkāpšanu var skatīt arī no vēsturiskā redzes viedokļa. Tā, piemēr…am, līdz pat 19.gadsimtam bērna tiesību kā tādu vispār nepastāvēja. Tika uzskatīts, ka bērns ir vecāku (aizbildņu) īpašums, lai cik tas ciniski arī neskanētu. To, ka bērnam bija pilnībā jāpakļaujas vecāku gribai, noteica aptuveni šādi faktori: bērns nespēj pieņemt lēmumus, jo viņam trūkst dzīves pieredzes; bērns nespēj strādāt, jo neprot neko darīt; bērns ir naivs, jo mēdz uzticēties visiem un ticēt visam, ko saka; bērns nespēj pats par sevi parūpēties u.c.
Tādā veidā pasaule dzīvoja līdz pat 19.gadsimta vidum, līdz beidzot saprata, ka ne visi vecāki mīl un māca savus bērnus, ka ir arī tādi, kas izmanto bērnu vārgulību saviem egoistiskajiem mērķiem (fizisku vajadzību apmierināšanai, alkohola sagādāšanai, piespiežot bērnu ubagot u.c. neciliem mērķiem).
Nevar teikt, ka tikai tamdēļ, ka šobrīd pastāv starptautiskas organizācijas, kuru mērķis ir sniegt visāda veida palīdzību bērniem un īstenot bērnu tiesību aizsargāšanu, stāvoklis ir uzlabojies. Joprojām ir tādi vecāki, kuri sit bērnus, izmanto viņus savu seksuālu vajadzību apmierināšanai u.c. ļauniem nolūkiem. Tāpēc jautājums par bērniem un viņu tiesībām šodien ir jebkuras valsts politikas vadlīnija. Un, līdz ar to, tā ir ļoti nozīmīga problēma ne tikai Latvijas mērogā, bet arī starptautiskā mērogā.
Pētījuma objekts. Dotajā darbā par pētījuma objektu kļuva bērnu tiesību nodrošināšanas sistēma. Pētījuma priekšmets: bērnu tiesības un to nodrošināšana.
Šī darba pētījuma mērķis ir izpētīt bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu Latvijā gan teorētiskajā, gan empīriskajā skatījumā, salīdzinot teoriju un patieso tagadējo situāciju Latvijas valstī bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas jomā.
Darba hipotēze: Latvijā intensīvi attīstās bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas sistēma.
Lai veiksmīgi realizētu uzdoto mērķi, būtu jāveic sekojošo uzdevumi:
1. Savākt un apkopot informāciju par bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu Latvijā;
2. Izanalizēt savāktos materiālus par pētījuma objektu;
3. Salīdzināt Latvijas un citu valstu bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas sistēmas;
4. Atklāt bērnu tiesību nodrošināšanas problēmas;
5. Raksturot bērnu tiesību pārkāpumus;
6. Veikt anketēšanu un apkopot anketēšanas rezultātus;
7. Sniegt priekšlikumus bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas pilnveidošanai.
Darbā izmantotās pētījuma metodes:
o informācijas vākšanas metode;
o analītiskā metode;
o anketēšana;
o korelācijas metode;
o datu apkopošanas metode.
Darba praktiskā daļa paredz skolēnu anketēšanu pamatskolas un vidusskolas klasēs ar mērķi noskaidrot bērnu viedokli attiecībā uz pētāmo tēmu. Šim mērķim speciāli tika izveidota anketa ar nosaukumu „Kā panākt, lai visi (sabiedrībā kopumā) ievērotu bērnu tiesības?”. Pētījuma bāze: Rēzeknes poļu vidusskolas 8.a, 9.b, 10.b, 11.a klase – 42 zēni un 58 meitenes. Pētījuma bāze – 2 nedēļas.
Lai doto tēmu varētu izanalizēt padziļināti, darba teorētiskās daļas izpētei tika izmantota nevien literatūra, bet arī citi informācijas avoti, tostarp: interneta resursi, brošūras, avīzes raksti, konferences materiāli, likumdošanas un normatīvie akti.
Par atskaites punktu darba izpētē kļuva tieši likumdošanas un normatīvie akti. Pie tiem pieder: Bērnu tiesību aizsardzības likums (ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2006.gada 1.novemrim); Ģenerālās Asamblejas divdesmit septītās sesijas speciālās Apvienotās komitejas ziņojums; Konvencija par bērna tiesībām. Šie avoti palīdzēja izanalizēt un izprast būtiskākos mērķus un uzdevumus bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanā.
Starptautiskās zinātniskās praktiskās konferences „Nepilngadīgo drošība un tiesību aizsardzība” materiāli palīdzēja tuvāk izprast policijas darbības attiecībā uz bērnu tiesību nodrošināšanu. Latvijas Policijas akadēmijas izdotās grāmatas (Ilze Veitnere „Bērnu seksuālā izmantošana. Psiholoģiskie aspekti un izmeklēšanas īpatnības” un Dz. Seps „Nepilngadīgo likumpārkāpumu kriminoloģiskās problēmas”) palīdzēja izpētīt bērnu tiesību pārkāpumus, līdz ar to a…rī šo pārkāpumu sekas.
Ingas Lukašinskas grāmata „Ielas bērni Latvijā: problēmas un risinājumi” palīdzēja dziļāk ielūkoties ielas bērnu problēmās un rast vairākas atbildes attiecībā uz doto tēmu, respektīvi, kāpēc bērni izvēlas dzīvi uz ielas?; kā dzīvo bērni uz ielas? u.tml.
TM Kriminoloģisko pētījumu centra izdotajā grāmatā zem nosaukuma „Bērnu – noziedzīgo nodarījumu upuru – tiesiskā un sociālā aizsardzība” atspoguļoti aptauju rezultāti par interesējošo tēmu. Grāmata satur daudzas nozīmīgas atbildes uz jautājumiem, kuri skar bērnu tiesību ierobežošanu.
Sandras Garsvānes, Mārtiņa Mita grāmata zem nosaukuma „Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā” sniedz vēsturisku ieskatu pētāmā problēmas būtībā un ļauj apskatīt to starptautiskajā kontekstā, īsi izklāstot nozīmīgākos pasaules normatīvos aktus attiecībā uz bērnu tiesībām.
Darbā izmantota arī lielā enciklopēdija „Sievietes dzīve un veselība” krievu valodā ar mērķi aplūkot vardarbību pret bērniem un lietas, kuras attiecas uz bērnu atkarību no alkohola, narkotiskām un citām vielām. Atkarības problēmas šajā grāmatā skatītas vairāk no medicīniskā redzes viedokļa, nevis tamdēļ, lai rastu atbildes uz jautājumiem: kāpēc jaunieši dzer, kad sāk dzert utt. Tas palīdzēja dziļāk ielūkoties atkarības problēmu būtībā un izdarīt secinājumus par to, kas var notikt, kad bērns nokļūst atkarībā.
Darbam tika izmantotas arī vairākas Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra izdotās brošūras, kuras palīdzēja īsi un kodolīgi definēt bērnu tiesības un pienākumus, kā arī izmantot tās anketas sastādīšanai, kas nepieciešama šī darba praktiskajai daļai.
Iepriekš arī tika minēts, ka darbā tika izmantoti arī atsevišķi raksti no avīzes („Nākotnes vārdā” 2007.gada novembra numura).
Bez tam, padziļinātu izvirzītās problēmas izpēti sekmēja daudzu interneta resursu izmantošana. Tika izmantoti materiāli no valsts iestāžu mājas lapām, bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas organizācijām, kā arī informatīvās mājas lapas. Ņemot vērā to, ka bērnu tiesību nodrošināšanas problēma ir aktuāla visā pasaulē, daudzi materiāli tika ņemti no oriģinālām bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas mājas lapām (piemēram, UNICEF mājas lapa).
Darbs sastāv no sešām nodaļām. Otrajai un piektajai nodaļai ir apakšnodaļas. Otrajai – četras, piektajai – trīs, kā arī piektā punkta apakšpunktiem ir vēl trīs papildus apakšpunkti. Darbam pievienoti arī pielikumi, kuros atspoguļota anketa „Kā panākt, lai visi (sabiedrībā kopumā) ievērotu bērnu tiesības?” un anketas aptaujas rezultāti diagrammās atbilstoši katram jautājumam. Darbā ir 1 tabula, 2 shēmas, darbs ir izklāstīts uz 40 lappusēm.1. Bērnu tiesību aizsardzības sistēma Latvijā
Latvijā bērnu tiesības aizsargā:
– Bērnu tiesību aizsardzības likums;
– Konvencija par bērna tiesībām;
– Bērnu tiesību deklarācija;
– Eiropas Padomes Konvencija par bērnu tiesību piemērošanu;
– Civillikums;
– Ģenerālās asamblejas divdesmit septītās sesijas speciālās Apvienotās komitejas ziņojums;
– Hāgas Konvencija par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz bērnu aizsardzību;
– LR Krimināllikums;
– Bāriņtiesu likums;
– citi saistošie Latvijas un starptautiskie tiesību akti.
Bērnu tiesību aizsardzības likums. Šī likuma uzdevums ir: „ […] noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušajai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.” ( 5 ).
Saskaņā ar šo likumu bērnu tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa, ko organizē un kontrolē gan valsts, gan pašvaldības. Ievadā tika noteikts, ka bērns ir persona, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu un kura ir fiziski un intelektuāli nenobriedusi. Valsts pienākums ir nodrošināt jebkura bērna tiesības bez jebkādas diskriminācijas, kas var izpausties kā dzimuma, valodas, tautības, politiskās un reliģiskās piederības, sociālās vai etniskās izcelsmes, dzimšanas, mantiskā stāvokļa u.c. diskriminācija.
Valstij ir pienākums aizsargāt bērnu tiesības un brīvības ar mērķi:
o veidot sabiedrības interesēm atbilstošu vērtību orientāciju;
o orientēt bērnu uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanu un labklājības avotu;
o orientēt bērnu uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvienību un vienu no galvenajām vērtībām;
o orientēt bērnu uz veselīgu dzīvesveidu, kā arī viņa veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību;
Bērnu tiesību aizsardzība tiek īstenota sadarbībā ar ģimeni, valsts un pašvaldības institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām.
Bērnu tiesību aizsardzības likums (turpmāk tekstā – BTAL) nosaka prioritāras bērna pamattiesības, un tās ir sekojošas ( 5 ):
1. Bērna tiesības uz dzīvību un attīstību.
2. Bērna tiesības uz individualitāti – tiesības uz vārdu, uzvārdu, pilsonības iegūšanu.
3. Bērna tiesības uz privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību – nepieļaujama cietsirdīga izturēšanās pret bērnu, viņa mocīšana un fiziska sodīšana; bērna tiesības uz dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu.
4. Bērna tiesības uz izglītību un jaunradi – vienādas tiesības uz izglītību (ko nodrošina valsts); tiesības uz bezmaksas pirmsskolas, pamata, vidējo un arodizglītību; autortiesības un patenttiesības; iespēja mazākumtautību bērniem izglītoties dzimtajā valodā.
5. Bērna sociālās tiesības – tiesības apgūt profesiju un izvēlēties tai atbilstošu darbu; tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi (nosaka valsts programma).
6. Bērna brīvības – tiesības uz brīvu savu domu izteikšanu; tiesības tikt uzklausītam; tiesības uz apziņas un ticības brīvību.
7. Bērna tiesības uz īpašumu.
8. Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas – tiesības būt pasargātam no ekonomiskās ekspluatācijas, fiziskas un garīgas ekspluatācijas.
9. Bērna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku.
10. Bērna tiesības piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā.
Tomēr, izņemot bērna tiesības, BTAL nosaka arī bērna pienākumus, kurus var iedalīt divu veidu pienākumos: bērna pienākumos mājās un bērna pienākumos pret sabiedrību. Nosauksim šos pienākumus ( 5 ):
Pienākumi mājās:
– ¬kopt sevi un piedalīties mājas darbos.
– ar cieņu izturēties pret vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem (aizbildņiem, audžuģimenes locekļiem).
Pienākumi pret sabiedrību:
– pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam.
– mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai.
– sargāt savu veselību.
– ar cieņu jāizturas pret valsti, tās simboliem, jāievēro likumi.
– jāievēro sabiedrībā pieņemtos uzvedības noteikumus.
– saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.
Konvencija par bērna tiesībām. Latvija ANO Ģenerāl…ās asamblejas konvencijai pievienojusies 1991.gada 4.septembrī. Minētās konvencijas preambulā atzīmēti visi svarīgākie virzieni, kas skar bērnu tiesības. Būtībā tie daudzējādā ziņā līdzinās LR BTAL. Arī šajā konvencijā tiek likts uzsvars uz diskriminācijas atcelšanu, īpašu gādību un palīdzību bērniem. Te minēts arī, ka bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenes vidē, mīlestības un izpratnes atmosfērā. Tā kā konvencija ir starptautiska, tajā atzīmē, ka pastāv bērni, kuri dzīvo ārkārtēji smagos apstākļos, un šādiem bērniem ir jāpalīdz. Šī konvencija ir svarīga ne tikai katrai valstij, bet visām dalībvalstīm, kuras to pieņēmušas, kopumā, jo kopīgiem spēkiem ir vienkāršāk un efektīvāk palīdzēt tiem, kuriem tas ir nepieciešams – šajā gadījumā bērniem ( 7 ).
Hāgas konvencija par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz bērnu aizsardzību. Šī konvencija pieņemta, pamatojoties uz to, ka radās nepieciešamība pēc bērnu aizsardzības uzlabošanas ar mērķi novērst pretrunas saistībā ar jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu un izpildi attiecībā uz bērnu aizsardzības pasākumiem. Tā nosaka, ka bērnu interesēm jābūt pirmajā vietā. Konvencija attiecas uz bērniem no dzimšanas brīža līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Lai veiksmīgi īstenotu konvencijā noteiktos mērķus un uzdevumus, līgumslēdzējas valstis norāda centrālo iestādi, kas pilda pienākumus, kurus šī konvencija uzliek šādām iestādēm ( 7 ).
Ģenerālās asamblejas divdesmit septītās sesijas speciālās Apvienotās komitejas ziņojums. Laikā no 2002.gada 8. līdz 10.maijam Ņujorkā notika ANO Ģenerālās Asamblejas speciālā sesija par bērniem, kuras mērķis bija globālā mērogā izvērtēt veikumu bērnu tiesību nodrošināšanas jomā pasaulē un pieņēma rīcības plānu līdz 2015.gadam „Bērniem piemērota pasaule”. Šis dokuments ietver 21 specifisku mērķi un uzdevumus bērnu izglītības, veselības un aizsardzības jomās. Taču īpaši būtu jāizšķir 10 tajā minētos mērķus un principus:
1. Pirmajā vietā jābūt bērnam;
2. Jāizskauž nabadzība – līdzekļi jāiegulda bērnos;
3. Nedrīkst aizmirst nevienu bērnu;
4. Jārūpējas par katru bērnu;
5. Jāizglīto ikviens bērns;
6. Bērni jāaizsargā pret kaitējumu un ekspluatāciju;
7. Bērni jāaizsargā pret karu;
8. Jāapkaro HIV/AIDS;
9. Bērni ir jāuzklausa un jānodrošina viņu līdzdalība;
10. Jāaizsargā Zeme bērnu interesēs ( 6 ).
Vairāk par šo mērķu un principu ievērošanu un īstenošanas kārtību var uzzināt šī darba 3.punktā – Bērnu tiesību aizsardzības sistēmas ārvalstīs.
Tātad kopumā var teikt, ka Latvija īsteno ne tikai valsts politiku attiecībā uz bērnu tiesību ievērošanu, bet piemēro arī starptautiskos tiesiskos aktus (konvencijas), kas, autora skatījumā, labvēlīgi ietekmē pašreizējo situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā. Starptautiskā sadarbība palīdz mūsu valstij ne tikai veiksmīgi realizēt citu valstu pieredzi šajā smalkajā jautājumā, bet arī saņemt finansējumu dažādu programmu īstenošanai, kuras tieši skar bērnus un, tai skaitā, ģimenes.2. Bērnu tiesību nodrošināšanas subjekti
LR BTAL 1.nodaļas 5.pantā noteikts, ka bērnu tiesību nodrošināšanas subjekti ir: bērna vecāki (adoptētāji), audžuģimene vai aizbildņi; izglītības, kultūras, veselības aprūpes un bērnu aprūpes iestādes; valsts un pašvaldību institūcijas; sabiedriskās organizācijas un citas fiziskās un juridiskās personas, kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem; darba devēji (5, 4).
Bērnu tiesību nodrošināšanas subjekti ir nepieciešami, jo bērns patstāvīgi nespēj gādāt par savu tiesību nodrošināšanu un aizsardzību. Autora skatījumā pēc prioritātes subjekti likumā pēc nozīmīguma uzskaitīti pareizi. Attēlosim to shēmā Nr.1:
Shēma Nr.1 Bērnu tiesību aizsardzības subjektu hierarhija
No šīs shēmas var redzēt, ka vislielāko ietekmi uz bērniem rada pirmie divi aizsardzības subjekti, proti, ģimene un skola. Taču attēlotā shēma parāda, kā tiek nodrošinātas normālu bērnu tiesības – to bērnu tiesības, kuriem ir ģimene, iespējams, pat audžuģimene, bet kuri tajā ģimenē jūtas ērti un labi, atrodas mīlestības atmosfērā. Šādiem bērniem ir skola, draugi. Bet, ja runā par bērniem, kuru vecāki, piemēram, ir dzērāji, kas turklāt liedz bērnam apmeklēt skolu, tad šajā gadījumā mēs jau nevaram runāt par visiem bērnu tiesību nodrošināšanas subjektiem, jo pirmie divi jau automātiski atkrīt. Tāpēc likumu un citu tiesību aktu mērķis ir panākt, lai tiem bērniem, kuriem nav tā, kas ir „normāliem” bērniem, būtu viss, kas ir pēdējiem.
Te problēma ir arī tāda, ka nedz valsts, nedz pašvaldības nespēj izsekot pilnībā katra bērna likteni, bet paši bērni reti kad nāk un lūdz pēc palīdzības, kam ir vairāki iemesli, no kuriem viens vislielākais – bailes. Bailes būt neuzklausītam, nesadzirdētam, apsmietam. Tāpēc informācijas popularizēšanai par bērnu tiesībām un pienākumiem jābūt veiksmīgi realizētai ne tikai galvaspilsētā, bet arī citās pilsētās un novados. Un viens no veidiem, kā šo informāciju popularizēt, ir regulāri novadīt izglītības iestādēs bērniem interesantus, aizraujošus un pamācošus seminārus un ierosināt sabiedrību aktīvi iesaistīties bērnu likteņos, piemēram, ja ģimenei A zināms, ka ģimene B pret bērnu izturas slikti, tad šai A ģimenei ir pienākums paziņot atbilstošām kompetentām iestādēm pret ģimenes B pretlikumīgajām darbībām.2.1. Ģimene
„No visām netikumiskām attieksmēm –
attieksme pret bērniem kā vergiem ir
pati netikumiskākā”
(Vilhelms Fridrihs, vācu filozofs (8, 409)
Ģimenes rūpes par bērnu nevar vērtēt tikai tiesiskajā aspektā. Šīs rūpes ir nenoliedzami saistītas ar ētiku un tikumiskām normām, kuras ir mūsos iekšā. Būtībā bērnu audzināšana ir ļoti sarežģīts process. Daudzi cilvēki pārdomā dažādas situācijas, plāno savu izglītību un karjeru, atpūtu un laika pavadīšanu…Taču reti kurš apzināti un nopietni domā par bērnu audzināšanu. Patiesība ir tāda, ka bērnu audzināšana nenozīmē viņa izskološanu un līdzās būšanu līdz pilngadības sasniegšanai. Bērnu audzināšana ir arī process, kad viņš apgūst dzīves gudrības, tikumus, kas ir labi un kas slikti. Daudzi vecāki aizver uz to acis. Mums joprojām neērti izskaidrot bērniem, kā patiesībā viņi rodas, un vēlāk brīnāmies, ka 15 gadus veca meitene ir stāvoklī. Bet ko mēs izdarījām, lai to novērstu?
Problēmas rodas arī tad, kad vecāki atsvešinās no saviem bērniem. Piemēram, ja bērns redz, ka viņa pūles, cītīga mācīšanās nekad netiek novērtēta no vecāku puses vismaz ar vārdiem „Kāds tu malacis!”, tad nākotnē šis bērns var sākt smēķēt, dzert vai lietot narkotikas tikai tāpēc, ka viņš nejutīs saikni ar vecākiem, bet visu laiku būs nedrošs.
Atgriežoties pie sākumā teiktā, vēlreiz gribas uzsvērt, ka joprojām daudzi vecāki neplāno bērnu audzināšanu, un tas nav pareizi, jo tieši no šejienes iespējams izriet nākošo bērna kļūdu iemesli: narkomānija, alkoholisms, likumu pārkāpšana u.c. Vecāki ir atbildīgi par savu bērnu labklājību un nodrošinājumu. Ja bērns izaug par spēcīgu, veselu un sabiedrībai derīgu pilsoni, tas ir vecāku pūļu rezultāts. Ja bērns izaug par noziedznieku, vecākiem ir jāuzņemas atbildība par to. Nevajag vainot citus vai sabiedrību, ja bērni aiziet neceļos. Tas ir vecāku pienākums – virzīt bērnus uz pareizā ceļa (14).
Mūsdienās vecāki pret bērniem kļuvuši nolaidīgāki. Sievietes, kuras cenšas līdzināties vīriešiem un pelnīt divkārt vairāk, lai tikai pierādītu, ka viņas ne ar ko neatšķiras no pretējā dzimuma, vīrieši, kuri alkst pēc naudas vēl vairāk, jo pasaule materializējusies līdz neprātam, tik daudz piedāvājumu, labu lietu, ka vajag visu un uzreiz paspēt – šādus mēs redzam mūsdienu vecākus. Bet bērns, kas piedzimst (pienākuma pēc?!), parasti arvien vairāk atrodas vai nu aukles, vai vecvecāku apgādībā. Šādi bērni neredz vecāku mīlestību, jo vecāki neprot to izteikt nekā citādāk, kā vien naudas vienībās. Mēs runājam par bērnu glābšanu, bet tajā pašā laikā rīkojamies pretēji – lai kaitētu bērniem, jo esam pārāk aizņemti ar sevi.
Bērns ar mīlestību uzņems nevis to, ko vecāki saka, bet to, ko viņi patiesībā dara un kas viņi ir. Bērna attiecības ar pasauli veidojas atdarinot vecāku uzvedību. No tā izriet, ka labais rada labo un ļaunais rada ļauno. Vecāki, kas daudz laika pavada ar saviem bērniem, nodod tādu pašu attieksmi savām atvasēm (14).
LR BTAL 5.nodaļas 24.pantā uzskaitīti vecāku pienākumi pret bērnu, kurus ir jāievēro, bet tieši (5, 8):
1. Rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.
2. Sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.
3. Vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi jeb likumiskie pārstāvji.
4. Neatstāt bērnus, kas jaunāki par septiņiem gadiem, bez pieaugušo uzraudzības, kas nav jaunāki par 13 gadiem.
Saskaņā ar šo pašu likumu vecākiem ir tiesības ierobežot bērna brīvības, lai:
– nodrošinātu bērna attīstību un aizsargātu viņa veselību un dzīvību;
– aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību;
– aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.
Bez tam, minētais likums arī nosaka gadījumus, kad bērnu var šķirt no ģimenes:
– ja tiek apdraudēta bērna dzīvība, veselība vai attīstība aprūpes trūkuma vai sociālās vides dēļ;
– ja bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas;
– ja bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu (5, 9).2.2. Skola
Kaut arī starp skolu un ģimeni nevar likt vienādības zīmi, tā tomēr bērniem ir otrās mājas. Mājas tāpēc, ka tieši skolā bērni pavada daudz laika. Gan mazie skolēni pagarinātajās dienas grupās, gan lielie skolēni, gatavojoties valsts pārbaudes darbiem, pārkārtojot pārbaudes uzdevumus.
Tieši tāpēc skolai jābūt tikpat nozīmīgam paraugam kā ģimenei. Iepriekšējā nodaļā jau tika runāts par to, ka ģimenei svarīgi ir audzināt bērnā tikumību, vērtības, kas atbilst un ir pieņemamas visā sabiedrībā. Ja ģimenei bērnam ir jāaudzina šīs vērtības un tikumus, tad skolai tos ir jānostiprina. Ne velti skola visiem asociējas ne tikai ar mācību procesu, bet arī ar audzināšanas (pedagoģisko) procesu, un varbūt par lielākā mērā nekā ar pirmo.
Tiešu ietekmi uz bērna personību rada skolotājs. Viņš ir paraugs, pieaugušais. Viņam jāvirza bērnus uz pareizā ceļa. Tieši tāpēc bieži mēdz teikt, ka cilvēkam, kurš strādā par skolotāju, jābūt talantam. Skolotājs nevar vienkārši novadīt stundu un iet mājās. Nevar bērniem uzdot visu laiku darboties patstāvīgi. It īpaši mazākajās klasēs. Tāpēc skolēna un skolotāja komunikācijai ir jābūt pareizai, vērstai uz izglītību, kā arī tai jābūt audzinošam raksturam.
Bet skolā nav tikai vieni skolotāji. Jebkurā skolā ir vairāki skolēni, sākot ar pirmo klasi. Vienas klases skolēni ir klasesbiedri, un attiecības klasesbiedru starpā mēdz būt dažādas. Katrā klasē ir kāds skolēns (skolā to bieži mēdz dēvēt par „atstumto”), ar kuru pārējie klasesbiedri nelabprāt komunicē, izsmej viņu. Ir arī „gudri” bērni, kuri nepārtraukti mācās un klausa skolotājus (mēdz dēvēt par „zubrilkām”). Ir kāds skolēns vai skolēnu grupa, kura kontrolē pārējos skolēnus, saka, kā jārīkojas.
Skolotāja darbs šajā ziņā ar diezgan sarežģīts – viņam vienmēr jāpaliek objektīvam, neskatoties uz to, ka skolēns A vienmēr viņam klausa, bet skolēns B nekad neklausa un rīkojas pretēji. Skolotājs nedrīkst izrādīt savu privāto dzīvi. Emocionālais spriegums dažreiz noved skolotājus pie nepareizām rīcībām, kad tie pieļauj bērnu fizisku sodīšanu, kas, protams, ar likumu ir aizliegts.
Būtībā var izšķirt galvenos skolotāja pienākumus attiecībā pret jebkuru bērnu:
– rūpēties par to, lai ikviens bērns tiktu uzklausīts un būtu iesaistīts mācību procesā;
– kontrolēt katra skolēna (kuru viņš māca) sekmīgumu mācībās – ja rodas problēmas ar mācību vielas apgūšanu, nekavējoties atklāt to un palīdzēt saprast;
– pieskatīt bērnus – kā viņi uzvedas starpbrīžos, ēdnīcā, garderobē, stundas laikā. Ja bērnu starpā gadās strīds vai kautiņš, nekavējoties izšķirt viņus;
– kontrolēt mācību stundu apmeklēšanu;
– gādāt par to, lai bērns savlaicīgi pēc mācībām atgriežas mājās.
Viena no lielākajām problēmām ir izsekot, vai bērni apmeklē nodarbības. Protams, jebkurā gadījumā tas atklāsies pēc vienas vai divām nedēļām, taču to vajadzētu izsekot ātrāk. Laikam ikviens bērns kaut reizi teicis saviem vecākiem: „Eju uz skolu”, bet pats ar draugiem aiziet citur. Tas ir ļoti bīstami, jo šajā laikā var notikt jebkas: bērni neievēro ceļa satiksmi, var piedzerties, smēķēt, lietot narkotikas utt. Bet visa atbildība galu galā gulstas uz vecāku pleciem, jo pēc likuma viņiem bērnus jāaprūpē līdz 18 gadu vecumam.
Skolas atbildība iestājas, ja, piemēram, starpbrīža laikā bērns aizskrien uz veikalu pēc limonādes vai, sliktākā gadījumā, uzpīpēt, bet viņu notriec mašīna. Tā jau skaitās skolas direktora nolaidība, jo tiklīdz bērns pāriet pār skolas slieksni par viņu atbild skola.
Būtībā noteiktā mērā ne tikai ģimene, bet arī skola ir atbildīga, kādi izaugs bērni – vai tie būs kārtīgi pilsoņi, kuri vairos valsts godu, vai, otrādi, nopels to. Dažreiz pat viena lieka saruna vai jautājums vai visu izlabot. Problēma ir tāda, ka bērni paši nemēdz stāstīt par savām kaitēm. Viņiem ir kauns to darīt, vieniem tāpēc, ka negribas uzsieties pieaugušajiem, citiem tāpēc, ka tas ir pazemojoši. Taču viens no izplatītākajiem piemēriem ir bailes. Teiksim, ja bērnu patstāvīgi piekauj klasesbiedri, viņam iespējams… būs bail to atklāti atzīt tāpēc, ka baidīsies, ka piekaus vēlreiz. Šī iemesla dēļ daudzās skolās ir pieejami sociālā darbinieka jeb skolas psihologa pakalpojumi. Tomēr arī skolas psihologs bieži nespēj atrisināt visu skolēnu problēmas, kam iemesls ir augstāk minētais – bērnu kauns, nevēlēšanās „pazemoties”, bailes.
Autora skatījumā šai sakarā lieliska iespēja jebkurā skolā ir dibināt tā saucamās bērnu tiesību aizsardzības komisijas. Ņina Labada, Rīgas 88.vidusskolas direktore, avīzē „Nākotnes vārdā” (10, 1) apraksta bērnu tiesību aizsardzības komisijas priekšrocības. Pats jaukākais viņasprāt ir tas, ka šīs komisijas dibina paši skolēni, kas nozīmē, ka viņiem ir tiesības aktīvi piedalīties skolas dzīvē, kas savukārt nozīmē, ka bērni skolai jūtas vajadzīgi. Lūk, ko viņa saka par līdzīgu komisiju izveidi: „Šādas komisijas skolās ir nepieciešamas, jo bērni labāk redz to, ko mēs darām pareizi vai nepareizi. Savukārt mums jāprot dzirdēt un saskatīt to, varbūt pat reizēm sliktāko mūsu dzīvē. […] Svarīgi ir prast dzirdēt bērnus. Un tiem, kuri saka, ka bērnu tiesību aizsardzības komisijas nav vajadzīgas, es varu pateikt, ka nevajag vienmēr strādāt pēc vecajiem modeļiem. Vienmēr vajag meklēt kaut ko jaunu, ne vienmēr jaunais ir labs, bet tomēr nevar teikt, ka tas neder.”
Minētajā skolā šādas komisijas izveide bijusi interesanta. Interesanta ar to, ka paši bērni izteikuši vēlēšanos šādu komisiju dibināt. Ideja tāda, ka jebkurš bērns var iemest noteiktā pastkastītē savu novēlējumu vai priekšlikumu attiecībā uz skolu. Reizi divās nedēļās kopā ar skolas psihologu visiem sakrātajiem jautājumiem jābūt pārrunātiem. Šķiet, ka šāda prakse ir tikai pozitīva, jo dod katram bērnam izteikt savas domas. Ne katrs bērns ir tik uzņēmīgs un drošs, lai visu priekšā teiktu, kas viņam patīk un kas nē. Priekšlikumu iemešana pastkastītē šo procesu padara anonīmu, kā rezultātā tas kļūst daudz efektīvāks.
Turklāt šādu komisiju mērķis ir ne tikai tikt galā ar skolas sadzīviskiem jautājumiem, bet darīt bērniem zināmas viņu tiesības un pienākumus, jo, kā rāda prakse, daudzi bērni nezina nedz savas tiesības, nedz pienākumus. To apstiprina arī Rudītes Giezēnas, Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra Kurzemes rajona galvenās speciālistes, teiktais (10, 19): „Lielākā daļa bērnu nekad savās rokās nav turējuši bērnu tiesību aizsardzības likumu, vēl jo mazāk – lasījuši.”
Tomēr nevajag aizmirt, ka ne tikai skolai jārisina bērna problēmas. To jādara arī vecākiem, vismaz jāsāk ar to, ka jāpauž interese pret sava bērna mācībām, to, ko viņš dara. Tas palīdz bērnam neierauties sevī, būt atklātam un rezultātā – nedarīt muļķības. Tomēr daudziem vecākiem atbildība pār bērnu beidzas līdz ar bērna pirmo 1.septembri. Šādi vecāki uzskata, ka gan jau skolā bērniem iemācīs, kā jādzīvo. Taču bērni piemēru ņem no vecākiem. Un tāpēc grūti no šādiem bērniem gaidīt lielus panākumus un cerēt, ka reiz viņi nesagādās galvassāpes… (10, 17).2.3. Sabiedriskās organizācijas
Sabiedrisko organizāciju mērķis ir rūpēties par bērnu drošību un viņu tiesību aizsardzību un nodrošināšanu. Saskaņā ar LR BTAL sabiedriskās organizācijas arī ietilpst bērnu tiesību nodrošināšanas subjektos. Latvijā pastāv vairākas sabiedriskās organizācijas, kas nodarbojas ar bērnu tiesību nodrošināšanu un ar to saistītām problēmām. Mēs runāsim par atsevišķām organizācijām un izcelsim vairākas būtiskākās:
– Bērnu fondu;
– Organizāciju „Glābiet bērnus”;
– Organizāciju „Rūpju bērns”;
– UNICEF.
Sabiedriskā organizācija „Rūpju bērns”. Sabiedriskā organizācija (biedrība) „Latgales priekšpilsētas „Rūpju bērns”” tika izveidota 1990.gadā. Tās mērķis ir atbalstīt ģimenes, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām. Darbības gaitā organizācijas galvenais uzdevums kļuva veicināt cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā un nodrošināt viņiem labāku dzīves kvalitāti. Tikai vēlāk kā prioritāte organizācijas darbībā kļuva tieši cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu problēmu risināšana. 1994.gadā minētā biedrība ieguva juridiskās personas statusu. Labi apzinoties viedokli, kāds valdīja sabiedrībā līdz 1991. gadam par cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem un to, cik būtiski ir sniegt informāciju sabiedrībai, lai tuvinātu cilvēkus un veidotu savstarpēju sapratni, ” Latgales priekšpilsētas “Rūpju bērns”” sāk īstenot” soli pa solim” programmu, lai veicinātu bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām integrāciju un palīdzētu risināt viņu ģimeņu problēmas, informētu sabiedrību, paceltu šo jautājums valsts līmenī, informējot valsts un pašvaldību struktūras (17).
Organizācijas vēsture.
Zemāk attēlotajā tabulā atspoguļosim nozīmīgākos posmus sabiedriskās organizācijas „Rūpju bērns” attīstībā.
Tabula Nr.1 Sabiedriskās organizācijas „Rūpju bērns” attīstība pa gadiem
Gads Notikums
1990. Tiek dibināta biedrība „Latgales priekšpilsētas „Rūpju bērns””.
1994.
Biedrība iegūst juridiskās personas statusu.
Tiek īstenots pirmais ilglaicīgais projekts – pirmais Latvijā dienas aprūpes centrs personām ar garīgās attīstības traucējumiem – „Cerību māja”.
Sākas biedrības sadarbība ar Rīgas Domi (īpaši ar Labklājības departamentu).
1998.
Otrais dienas aprūpes centrs personām ar garīgās attīstības traucējumiem – „Cerību ligzda”.
Jauna veida pakalpojumi ģimenēm, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām – „Asniņš”
1999. Jauna veida pakalpojums jauniešiem ar garīgas attīstības traucējumiem un viņu ģimenēm – „īslaicīgā uzturēšanās” jeb „Dzīves skola”.
2003. Trešais dienas aprūpes centrs ,,Cerību tilts”.
2004.
Sociālā galdniecības darbnīca cilvēkiem ar invaliditāti.
Atbildība par bāreņu un bez vecāku gādības palikušu jauniešu ar garīgās attīstības traucējumiem alternatīvās sociālās
rehabilitācijas organizēšanu grupu dzīvokļu mājā Platā ielā 9A.
2005.
Sabiedriskā organizācija „Latgales priekšpilsētas „Rūpju bērns”” pārtop Biedrībā „Rīgas pilsētas „Rūpju bērns””.
„Mēness māja” grupu dzīvokļi Putnu ielā 6.
2006. „Mēness māja” dienas aprūpes centrs.
Organizācijas darbības virzieni ir sekojošie (17):
• Esošo un jaunu sociālo pakalpojumu organizēšana personām ar garīgās attīstības traucējumiem.
• Semināru, kursu un apmācību organizēšana vecākiem, aprūpētājiem, institūciju vadītājiem, atbildīgajām valsts un pašvaldību amatpersonām.
• Dažādu kultūras un svētku pasākumu organizēšana bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenēm.
• Sadarbība ar dažādām organizācijām un fondiem Latvijā un ārvalstīs (projekti, pieredzes apmaiņas braucieni, semināri utt.).
• Sabiedrības informēšana par bērnu ar īpašām vajadzībām un viņu ģimeņu problēmām.
• Eiropas struktūrfondu projektu realizēšana.
No minētās tabulas, kā arī no organizācijas darbības virzieniem izriet, ka organizācija „Rūpju bērns” ir pilnībā orientēta uz bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Lai veiksmīgi realizētu nozīmētos virzienus, šī organizācija iekļauj arī palīdzību bērniem ar garīgās attīstības traucē…jumiem mākslinieciskajā pašdarbībā un sportā. Mākslinieciskā pašdarbība iekļauj sevī teātri, mūziku un lietišķo mākslu. Gan mākslinieciskā pašdarbība, gan dažnedažādas sporta nodarbības ir vērstas uz to, lai jebkurš bērns ar garīgās attīstības traucējumiem justos vienlīdzīgs bērnam ar normālu attīstību, t.i., vērstas uz diskriminācijas izskaušanu – ja es neesmu tāds kā tu, tas nenozīmē, ka tu esi labāks vai pārāks par mani. Šāda veida organizācija ir lielisks stimuls ne tikai pašiem bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, bet arī viņu vecākiem, kuri noteikti ļoti pārdzīvo par to, ka bērns nespēj dzīvot kā citi normāli bērni.
Latvijas bērnu fonds. Tā ir organizācija, kas rūpējas ar bērnu un jauniešu atbalstu, veselības nostiprināšanu, kā arī attīstības veicināšanu un izglītošanu. Fonds sniedz atbalstu grūtā brīdī tiem, kam rūpes nepieciešamas visvairāk (20).
Fonda vēsture.
Latvijas bērnu fonds savu darbību uzsāka 1998.gadā. 1990. gadā reģistrēts ANO Vispasaules bērnu fondā UNICEF, bet kopš 1991. gada Latvijas Bērnu fonds ir Vispasaules Kristīgā Bērnu fonda oficiālais pārstāvis Latvijā. Ar 2005. gadu Uzņēmumu reģistrā reģistrēts kā nodibinājums.
Fonda mērķis.
Fonds aizsargā bērnus un jauniešus, veicina viņu attīstību un izglītošanu, veselības nostiprināšanu, veicina ģimenisko audzināšanu un atbalsta īpaši talantīgus bērnus. Tas sniedz arī praktisku palīdzību bērnu grupām un atsevišķiem bērniem, kuriem nav vecāku, kuri ir nonākuši krīzes situācijā vai ir smagi slimi, kā arī sniedz palīdzību talantīgiem bērniem, kuriem pietrūkst līdzekļu sava talanta attīstībai (20).
Realizējamās programmas.
Latvijas bērnu fonds realizē četras programmas sekojošos virzienos:
1. Veselība
2. Bāreņi
3. Ģimene
4. Attīstība, sports, kultūra un talants
Īsumā raksturosim katras programmas virzienu. Programma veselība paredz vasaras nometņu organizēšanu bērniem ar īpašām vajadzībām un specializētu nometņu organizēšanu bērniem ar īpašām vajadzībām ratiņkrēslos. Šāda tipa nometnes tiek organizētas kopš 1992.gada. Šīs programmas ietvaros tiek ziedoti līdzekļi ar mērķi uzlabot bērnu medicīnisko aprūpi, kā arī atbalstīt smagi slimu bērnu ārstēšanu.
Programmas bāreņi ietvaros tiek sniegta palīdzība bāreņiem un studentiem no daudzbērnu ģimenēm, bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un audžu ģimenēm. Bāreņiem un studentiem no daudzbērnu ģimenēm ir tiesības saņemt stipendijas studijām augstskolā. Bez tam, atbalsts tiek sniegts arī bērnu namiem („Teika”, „Apīte”, „Imanta”).
Programmas ģimene ietvaros palīdzību saņem daudzbērnu ģimenes un studenti no šīm ģimenēm. Palīdzība izpaužas stipendiju piešķiršanā. Šīs programmas ietvaros tiek arī sniegta palīdzība vardarbībā cietušajiem bērniem.
Programma attīstība, sports, kultūra un talants. Kopš 1992.gada tiek rīkots konkurss „Talants Latvijai”, kurā piedalās mūzikas skolu talantīgie audzēkņi. Atbalsts tiek sniegts vairākām mūzikas, mākslas un sporta skolām. Katru gadu šīs programmas ietvaros tiek rīkots Ziemassvētku labdarības koncerts 1300 bērniem no maznodrošinātām ģimenēm no visas Latvijas (20).
Projekti.
Latvijas bērnu fonds veiksmīgi īsteno sekojošus projektus:
– Latgales reģionālais atbalsta centrs Dardedze vardarbībā cietušiem bērniem un viņu ģimenēm;
– Rehabilitācijas centrs bērniem ar cerebrālo trieku;
– Motivācijas veicināšana jauniešiem ar īpašām vajadzībām iesaistīties darba tirgū;
– Vienoti atšķirībās!;
– Ziedojumu piesaiste Latgales reģionālā atbalsta centra Dardedze izveidei vardarbībā cietušiem bērniem un viņu ģimenēm.
Bez projektiem un programmām Latvijas bērnu fonds īsteno arī ziedošanas programmu. Tas aicina katru cilvēku savu iespēju robežās iesaistīties finansiālo, materiālo, informatīvo vai jebkāda cita veida pieejamo atbalstu palīdzībā. Šim mērķim tiek īstenota akcija „NEPAEJ GARĀM!”, kurā tiek aicināt piedalīties ikviens.
Organizāciju „Glābiet bērnus”. Latvijas biedrība „Glābiet bērnus” (Latvian Save the Children) ir sabiedriskā labuma organizācija,… kuras darbības mērķis ir veicināt ANO 1989. gada 20. novembra konvencijas par bērna tiesībām, kā arī citu bērnu tiesību un cilvēktiesību dokumentu normu īstenošanu Latvijā (17).
Pamatdarbības jomas.
Organizācijas pamatdarbības jomas ir sekojošas:
– labdarība;
– cilvēktiesības (indivīda tiesības, pilsoniskās sabiedrības attīstība, veselības veicināšana);
– ģimenes (sociālā attīstība, interešu aizstāvība, kopienas attīstība);
– bērni un jaunatne (nodarbinātības veicināšana, darba aizsardzība).
Mērķa grupa.
Sabiedrības daļa, uz kuru vērsta sabiedriskā labuma darbība ir:
1. Bērni, kuru tiesības tiek pārkāptās (zaudējuši vecāku gādību, slimie bērni, bērni maznodrošinātās ģimenēs, minoritātes, vardarbības upuri).
2. Parlamenta, ministriju un pašvaldību pārstāvji, kuru darbs ir saistīts ar bērnu interešu nodrošināšanu.
„Glābiet bērnus” aizstāv bērnu tiesības uz izglītību, uzturu, mājokli, medicīnisko palīdzību, uz aizsardzību no vardarbības un ekspluatācijas. „Glābiet bērnus” rūpējas par to, lai katrs bērns varētu baudīt laimīgu un veselīgu bērnību. „Glābiet bērnus” aktīvi iesaistās bērnu dzīvē un nodrošina viņu viedokļu un interešu ievērošanu (16).
Līdzīgi šai organizācijai, kas palīdz bērniem ap 110 pasaules valstīs, tostarp Latvijā, arī nākamā organizācija ir starptautiska, un tās nosaukums ir UNICEF.
UNICEF.
UNICEF – angļu valodā United Nations Children’s Fund, kas latviski nozīmē ANO Bērnu fonds. UNICEF Latvijas Republikas Nacionālā Komiteja savu darbību uzsāka 1993.gadā.
Nodarbošanās.
• UNICEF LR Nacionālā komiteja Latvijā nodarbojas ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām principu nodrošināšanu, kā arī informatīvi izglītojošo darbu.
• ANO Bērnu fonda UNICEF oficiālo izdevumu popularizēšana un izplatīšana Latvijā, informācija par UNICEF darbību un palīdzības kampaņām pasaulē, UNICEF atklātņu un dāvanu realizācija, līdzekļu piesaiste UNICEF projektiem pasaulē (17).
UNICEF ir starptautiska organizācija, kurai Latvija pievienojās tāpat kā daudzas citas valstis. Organizācijas oficiālā mājas lapā www.unicef.org/ var atrast ļoti daudz lietderīgas informācijas, kā arī izprast, kam visvairāk šī organizācija velta uzmanības.
Tā, piemēram, rakstā „The world set goals for children” (17) („Pasaule bērniem noteikusi mērķus”) tiek atklāti desmit svarīgākie mērķi bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanā, kurus mēs jau nosaucām šī darba pirmajā punktā, bet uzskatāmības pēc atkārtosim tos vēlreiz:
1. Pirmajā vietā jābūt bērnam;
2. Jāizskauž nabadzība – līdzekļi jāiegulda bērnos;
3. Nedrīkst aizmirst nevienu bērnu;
4. Jārūpējas par katru bērnu;
5. Jāizglīto ikviens bērns;
6. Bērni jāaizsargā pret kaitējumu un ekspluatāciju;
7. Bērni jāaizsargā pret karu;
8. Jāapkaro HIV/AIDS;
9. Bērni ir jāuzklausa un jānodrošina viņu līdzdalība;
10. Jāaizsargā Zeme bērnu interesēs (6).
Šie mērķi apvienoti vienā nopietnā akcijā zem nosaukuma „Bērniem piemērota pasaule”. Tomēr svarīgi ir izprast, kāpēc tieši šie mērķi bija noteikti kā prioritārie. Tā, piemēram, rakstā „Proverty reduction starts with children” (13) („Nabadzības izskaušana sākas ar bērniem”) tiek atklāti iemesli nabadzības izskaušanas veicināšanai:
„Vairums cilvēku, kas dzīvo nabadzībā, ir bērni. Nabadzība laupa bērniem viņu tiesības. […] Tā izposta viņu dzīves ar sliktu veselību, badošanos un kaitē fiziskajai un intelektuālajai attīstībai. Tā izkaltē viņu enerģiju un ticību nākotnei.
[…] Nabadzība pāriet no vienas paaudzes uz otru. Nabadzīgas, slikti ēdošas mātes, piemēram, bieži dzemdē zīdaiņus, kas sver mazāk par normu. Šie zīdaiņi, visticamāk, nomirs, bet, ja izdzīvos, tad maz ticams, ka attīstīsies pilnvērtīgi.
[…] Šī nabadzības cikla pārtraukšana ir atkarīga no valdību, sabiedrības un ģimeņu investīcijām bērnu tiesībās un labklājībā. Tērējot līdzekļus uz bērna veselību, pārtiku, izglītību, sociālu, emocionālu un izziņas attīstību, un sasniedzot dzimumu vienlīdzību, tās ir investīcijas ne tikai demokrātiskākā un vienlīdzīgākā sabiedrībā, t…ās ir investīcijas veselīgākos, izglītotākos un, galu galā, produktīvākos iedzīvotājos….” (13).
Neapšaubāmi, pārējie 9 mērķi arī ir ļoti svarīgi un palīdz jebkuram bērnam pilnvērtīgi un radoši attīstīties. Vairāk par tiem mēs varam uzzināt no ANO Bērnu fonda publicētās atskaites, kurā tiek precizēti visi 10 imperatīvi:
Pirmajā vietā jābūt bērniem – Jebkurā ar bērniem saistītajā rīcībā, pirmkārt, ir jāņem vērā bērna intereses.
Nedrīkst aizmirst nevienu bērnu. Ikviena meitene un zēns piedzimst brīvs, vienlīdz cienījams un ar vienādām tiesībām, tādēļ ir jādara gals visiem bērnu diskriminācijas veidiem.
Jārūpējas par katru bērnu. Bērniem pienākas pēc iespējas labāka bērnība. Viņu izdzīvošana, aizsardzība, augšana un veselīga, ar pienācīgu uzturu nodrošināta attīstība ir neatņemams cilvēka attīstības pamats.
Jāizglīto ikviens bērns. Visām meitenēm un zēniem ir jābūt iespējai iegūt bezmaksas, obligātu un kvalitatīvu sākumizglītību, kas būtu visaptverošas pamatizglītības pamats. Pamatskolas un vidusskolas izglītībā ir jāizskauž dzimumu nevienlīdzība.
Bērni jāaizsargā pret kaitējumu un ekspluatāciju. Bērni ir jāaizsargā pret jebkādiem vardarbības aktiem, ļaunprātīgu izmantošanu, ekspluatāciju un diskrimināciju, kā arī pret jebkāda veida terorismu un ķīlnieku sagrābšanu.
Bērni jāaizsargā pret karu. Bērni ir jāaizsargā pret bruņotu konfliktu šausmām. Arī bērni, kas atrodas ārējo spēku okupācijā, ir aizsargājami atbilstoši starptautisko likumu noteikumiem.
Jāapkaro HIV/AIDS. Bērni un viņu ģimenes ir jāaizsargā pret cilvēka imūndeficīta vīrusa/iegūtā imūndeficīta sindroma postošo iedarbību.
Jāaizsargā Zeme bērnu interesēs. Dabiskā vide, tās dzīvības formu dažādība, krāšņums un resursi, kas veicina dzīves kvalitāti, ir jāsaglabā gan šai, gan turpmākajām paaudzēm (15).
Jāpiebilst arī, ka UNICEF organizācijas stratēģiskais plāns 2006.-2009.gadam identificē mazā bērna izdzīvošanu un attīstību kā pirmās bērna tiesības.
Fonds „Ziedot”. Fonds „Ziedot” savu darbību kopā ar partneri a/s „Hansabanka” īsteno interneta portālā www.ziedot.lv. Tā mērķis ir palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem, tostarp bērniem, ar finansiālu atbalstu. Portālā tiek aicinātas ziedot gan fiziskās, gan juridiskās personas.
Daži no projektiem, kurus īsteno fonds „Ziedot” sadarbībā ar a/s „Hansabanka” (21):
– „Mazo sirsniņu cerības” – intensīvs neirofizioloģiskās rehabilitācijas kurss 39 ar bērnu cerebrālo trieku slimam bērniņam;
– „Jauko lietu darbnīca” – palīdzība jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem;
– „Mīļā auklīte” – auklītes bērniem invalīdiem;
– „Namiņš bērniem” – Nodrošināt bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm uzturēšanos krīzes centrā;
– „Lielās dzīves skola” – palīdzēt jauniešiem no bērnu namiem un trūcīgām ģimenēm sākt patstāvīgu dzīvi;
– „Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis” – atbalsts Bērnu un Jauniešu uzticības tālruņa pamatdarbības izdevumu segšanai;
– „Bērna sargeņģelis” – nodrošināt atbalstu jaunajām ģimenēm, kuras gaida bērniņu un kurās topošās māmiņas ir no bērnu namiem vai ģimene jau atrodas augsta sociālā riska situācijā;
– u.c. projekti
Kā redzams no augstāk attēloto Latvijas fondu un organizāciju aprakstiem, mūsu valstī sākas intensīva cīņa par bērnu tiesību nodrošināšanu. Daudzas organizācijas tiek dibinātas tikai tagad, ko var izskaidrot ar finansiāla atbalsta trūkumu gan no valsts, gan no pašvaldību, gan no pašu juridisko personu puses. Šobrīd labdarības organizācijām ir lieliska iespēja piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus un padarīt bērnu, kuri nokļuvuši sarežģītās situācijās, dzīvi priecīgāku un vienkāršāku….2.4. Valsts, pašvaldības un to organizācijas (policija)
Iepriekšējās nodaļās daudz tika runāts tieši par valsts darbībām bērnu tiesību nodrošināšanas veicināšanai. Tika noskaidrots, ka ar valsts atbalstu top daudzi fondi un labdarības organizācijas, kuru mērķis ir virzīts uz vienu – palīdzēt bērniem. Protams, nevar noliegt arī nevalstisku organizāciju ieguldījumu šajā darbībā.
Iepriekš tika noskaidrots, ka valsts bērniem sniedz palīdzību, izstrādājot un ieviešot likumus, kuri reglamentē bērnu tiesības un pienākumus, kā arī pievienojoties starptautiskajām konvencijām, kuru mērķis arī ir rūpēties par bērniem un viņu nākotni.
LR BTAL (5, 22. – 25.) reglamentē vairāku valstisku organizāciju darbību (kompetenci) bērnu tiesību nodrošināšanā:
– Ministru Kabinets:
Ministru Kabineta pienākumos ietilpst bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgu likumprojektu un nepieciešamu noteikumu izstrādāšana. Tas arī apstiprina ilgtermiņa valsts politikas projektus bērnu tiesību aizsardzības jomā un izveido bērnu tiesību aizsardzības komisiju.
– Labklājības ministrija:
Izstrādā valsts politikas projektus bērna un ģimenes sociālās drošības jomā, organizē un koordinē sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību atbilstoši valsts programmām un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam.
– Veselības ministrija:
Izstrādā valsts politikas projektus bērnu veselības aprūpes jomā, tajā skaitā medicīniskās aprūpes jomā, kā arī organizē un koordinē bērnu veselības aprūpi.
– Izglītības un zinātnes ministrija:
Izstrādā valsts politikas projektus bērnu izglītības un sporta jomās. Tā arī nodrošina izglītības pieejamību un kvalitāti. Kopā ar Bērnu un ģimenes ministriju izstrādā izglītošanas programmas bērnu tiesību aizsardzības jomā.
– Iekšlietu ministrija:
Nodrošina, lai tiek izstrādāts programmas projekts triju gadu periodam bērnu noziedzības novēršanai un bērna aizsardzībai pret noziegumu un koordinē šīs programmas īstenošanu. Veic pasākumus pret bērnu nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai un bērnu neatgriešanos no ārvalstīm.
– Tieslietu ministrija:
Organizē tiesnešu apmācību bērna tiesību jautājumos.
– Kultūras ministrija:
Izstrādā valsts programmu bērnu kultūras un kultūrizglītības jomā un atbild par tās īstenošanu.
– Ģenerālprokuratūra:
Organizē prokuroru apmācību bērnu tiesību jautājumos un nodrošina bērna tiesību ievērošanu pirmstiesas izmeklēšanas procesā.
– Bērnu un ģimenes lietu ministrija:
Izstrādā ilgtermiņa valsts politikas projektus bērna tiesību aizsardzības jomā, piedalās sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības politikas projekta izstrādāšanā bērna un ģimenes tiesību jomā. Šī ministrija arī pārrauga un metodiski vada bāriņtiesu darbu, sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai.
– Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija:
Uzrauga un kontrolē normatīvo aktu ievērošanu bērnu tiesību aizsardzības jomā.
– Tiesībsarga birojs:
Informē sabiedrību par bērna tiesībām, iesniedz priekšlikumus, kas veicina bērnu tiesību ievērošanu, kā arī izskata sūdzības par bērna tiesību pārkāpumiem.
Kopumā var teikt, ka valstiskā kontrole pār bērnu tiesību ievērošanu ir intensīva un efektīva, jo aptver svarīgākās jomas, ar kurām saskaras cilvēks, tostarp arī jebkurš bērns.
Zemāk atklāsim pašvaldību nozīmi bērnu tiesību nodrošināšanas jomā. Pašvaldību kompetence arī tiek atrakstīta LR BTAL (5, 25. – 26.) 10.nodaļas 66. un 67. pantā. Tādā veidā, pagasta un pilsētas pašvaldība analizē stāvokli bērna tiesību ievērošanas jomā, izstrādā un realizē bērna tiesību aizsardzības programmu pilsētas vai pagasta administratīvajā teritorijā.
Atbilstoši likumam pašvaldība arī:
o sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni (garantējot bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un atbilstošu uzturu);
o nodrošina ārpusģimenes aprūpi bērniem, kuriem uz laiku vai patstāvīgi nav savas ģimenes;
o organizē mātes un bērna primāro veselības aprūpi;
o organi…zē vecāku izglītošanu;
o gādā par pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestādēm, tautas bibliotēkām, bērnu atpūtas organizēšanu;
o izstrādā un realizē programmas darbam ar ielas bērniem;
o bērnu tiesību nodrošināšanā pašvaldība iesaista sabiedrību, kā arī koordinē sabiedrisko organizāciju darbību.
Par bērna tiesību aizsardzību atbild rajona un vietējā pašvaldība pēc bērna dzīvesvietas.
Policija. Šeit jau jāsāk runāt par to, ka Likums „Par policiju” nosaka, ka pašvaldības ir tiesīgas veidot pašvaldības policiju (likuma 19.pants), tāpēc var pastāvēt gan vienkārši policija, gan pašvaldības policija.
Pašvaldības policijas pienākumos ietilpst:
o likumpārkāpumu profilakse;
o palīdzības sniegšana sociālajā reabilitācijā personām, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas un ierobežošanas vietām vai kuras ārstējas no alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības;
o par administratīvajiem pārkāpumiem aizturētu un arestētu personu apsargāšana un konvojēšana;
o kontrole pār to, kā tiek izpildīti pašvaldību apstiprinātie noteikumi, par kuru pārkāpšanu paredzēta administratīvā atbildība, kā arī naudas sodu uzlikšana par šo noteikumu pārkāpšanu un to piedzīšana;
o kā arī pašvaldības policijai ir jāatbalsta Valsts policiju un drošības policiju sabiedrības drošības garantēšanā un noziedzības apkarošanā (18).
Likuma „Par policiju” 1.pantā ir noteikts, ka policija ir apbruņota militarizēta valsts vai pašvaldības institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem.
Policijas uzdevumi ir sekojoši:
o garantēt personu un sabiedrības drošību;
o novērst noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus;
o atklāt noziedzīgus nodarījumus, meklēt personas, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus;
o likumā paredzētajā kārtībā sniegt palīdzību iestādēm, privātpersonām un personu apvienībām to tiesību aizsardzībā un ar likumu noteikto pienākumu realizācijā;
o savas kompetences ietvaros izpildīt administratīvos sodus un kriminālsodus.
Tā kā jebkurš bērns likuma un visādā citā izpratnē arī ir persona, tad likums par policiju attiecas arī uz viņu.
Hierarhiski ietekme uz bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu ir acīmredzama: lielāko un svarīgāko lomu šajā uzdevumā ieņem valsts, jo valstiskās iestādes izstrādā programmas, kas vērstas uz bērnu tiesību aizsardzību, viņu izglītību un attīstību. Pašvaldības ir tās, kuras „pieskata”, kā šīs programmas tiek realizētas dzīvē katrā pilsētā vai pagastā. Savukārt policija rūpējas par mieru un drošību vistiešākajā izpratnē – lai nevienam bērnam (personai) netiktu nodarīts pāri.
3. Bērnu tiesību aizsardzības sistēma ārvalstīs
Daudzi starptautiskie dokumenti regulē bērnu tiesības. Starptautiskie dokumenti uzsver to, ka bērni paši nav spējīgi sevi aizsargāt. Tāpēc bērnu aizsardzībai ir jāpievērš īpaša uzmanība.
Kopš 20.gadsimta sākuma starptautisko tiesību attīstība bērna tiesību jomā lielā mērā ir notikusi starptautisko cilvēktiesību ietvaros. Bērnu tiesību attīstību var sadalīt trijos posmos. Pirmajā posmā starptautiskā sabiedrība atzina, ka visi indivīdi, ieskaitot bērnus, ir starptautisko tiesību objekts, par kura regulējumu lemj valsts kā subjekts. Otrajā posmā indivīdiem, tai skaitā arī bērniem, var tikt piešķirtas tiesības pašiem par sevi. Trešajā posmā, kurš joprojām attīstās, tiek atzīts, ka tādēļ, lai indivīdi spētu baudīt pamattiesības, jābūt nepieciešamajām zināšanām, kā īstenot un pieprasīt šīs tiesības un brīvības (1, 96. – 97.).
Cilvēktiesību instrumenti, kas aizsargā bērnu tiesības.
Bērnu tiesību deklarācija tika pieņemta Tautas Savienības 5.asamblejā 1924.gadā. Tās pieņemšanu īpaši sekmēja Lielbritānijas „Glābiet bērnus” organizācija. Vēsturiski šī deklarācija bija pirmais cilvēktiesību dokuments, kuru pieņēma starpvaldību organizācija. Deklarācijā tika likts ievērojams uzsvars uz bērnu sociālajām un ekonomiskaj…ām tiesībām. Deklarācija lika pamatus starptautisko standartu izstrādei bērnu tiesību jomā.
ANO Bērnu tiesību deklarācija tika pieņemta 1959.gadā. Dokuments seko līdzi modernajam cilvēktiesību garam un šajā kontekstā uzskatāms par vērtību. Lai gan šī deklarācija valstīm nav juridiski saistoša, fakts, ka tā tika pieņemta vienbalsīgi, tai piešķir lielāku svaru kā citām ANO rezolūcijām (1, 98).
Bērna tiesību konvencija. To veicināja gan grozījumi pašu ANO dalībvalstu likumos par bērnu tiesībām, gan tas, ka 1959.gada Bērnu tiesību deklarācija nerunāja par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan bērnu īpaša neaizsargātība atsevišķās jomās izvirzīja nepieciešamību pēc nopietnākas viņu tiesību aizsardzības, nekā to garantēja starptautiskās tiesības.
ANO Bērna tiesību konvencija tika pieņemta Ģenerālajā asamblejā 1989.gada 20.novembrī, laikā, kad atzīmēja Bērnu tiesību deklarācijas 30.gadadienu. Konvencija ir spēkā no 1990.gada 2.septembra. Konvencija vērš īpašu uzmanību uz bērnu līdzdalību lēmumu, kas skar viņu dzīvi, pieņemšanā; bērnu aizsardzību pret diskrimināciju un visu veidu nevērīgu apiešanos un ekspluatāciju; palīdzības sniegšanu viņu pamatbrīvību nodrošināšanā. Konvencija attiecas uz bērniem, pusaudžiem un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam visā pasaulē, un tā ietver visas bērnu tiesības, kas vienlīdz svarīgas visiem bērniem. Konvencijas svarīgākais princips, kas kļūst par pamatmetodi, īstenojot bērnu tiesības, ir noteiktas tās 6.pantā: jebkuru tiesību īstenošanai un jautājumu risināšanai ir jāatbild bērna interesēm (1, 99).
Citi cilvēktiesību instrumenti, kas attiecas uz bērnu tiesību aizsardzību.
ANO Statūti netiek uzskatīti par cilvēktiesību instrumentu, taču tie regulē svarīgus jautājumus, kas ir saistīti ar cilvēktiesībām. Saskaņā ar 55.pantu tiek veidota ANO specializēto institūciju sistēma. Starptautiskā Darba organizācija (SDO), Starptautiskā Veselības organizācija (SVO) un UNESCO ir kļuvušas šīs sistēmas locekles. Atbildība par bērniem tika uzticēta ANO organizācijai, kurai nebija speciālās organizācijas statusa, – UNICEF, kas tika izveidota 1946.gadā kā pagaidu organizācija, lai „uzlabotu bērnu un pusaudžu situāciju tajās valstīs, kurās tie kļuvuši par agresijas upuriem” (1, 99. – 100.).
Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir paredzēts to cilvēktiesību katalogs, kas pienākas „ikvienam”, un tas attiecas arī uz bērniem. Deklarācijā ir divi panti, kas īpaši attiecas arī uz bērniem. Tās 25.panta otrā daļa nosaka: „Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība”. Savukārt 26.pantā ir noteiktas tiesības uz izglītību.
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām bērnu tiesību aizsardzību min trijos pantos. Pakta 10.panta trešā daļa nosaka bērnu un jauniešu aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kā arī pret ekonomisko un sociālo ekspluatāciju; 12.panta a punkts paredz dalībvalstīm pasākumu veikšanu, lai „ […] samazinātu nedzīvi dzimušo skaitu un bērnu mirstību un radītu priekšnoteikumus bērna veselīgai attīstībai”. Savukārt 13. (1) pants nosaka, ka dalībvalstīm ir jāīsteno tiesības uz izglītību.
Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām norāda uz bērnu tiesībām divos pantos: 14.panta pirmā un otrā daļa nosaka bērnu aizsardzību likuma pārkāpumu gadījumā, bet 24.pants paredz bērna tiesības uz identitāti, pilsonību, kā arī uz aizsardzību no jebkāda veida diskriminācijas (1, 100).
Saskaņā ar minētajiem dokumentiem katram bērnam ir šādas tiesības:
– saglabāt savu identitāti;
– uz pilsonību;
– uz vārda brīvību;
– uz uzskatiem un ticību;
– uz dažāda veida informāciju;
– būt pasargātam no sliktas apiešanās un ļaunprātīgas izmantošanas;
– bērnu – bēgļu tiesības;
– psihiski un fiziski mazspējīgu bērnu un pusaudžu tiesības;
– tiesības tikt adoptētam;
– tiesības uz veselību;
– tiesības uz izglītību;
– uz atpūtu un brīvo laiku;
– bērnu un pusaud…žu, kuri pieder kādai mazākumtautību grupai (minoritātei) tiesības;
– būt pasargātam no ekspluatācijas;
– tiesības uz cilvēcisku attieksmi likuma pārkāpuma gadījumā;
– būt aizsargātam brīvības atņemšanas gadījumā;
– aizsardzība bruņotu konfliktu gadījumā.
Starptautisko bērnu tiesību izcelsme datējama ar 1924.gadu, un tam vajadzēja kļūt par ievērojamu notikumu, bet diemžēl šī tiesību nozare neguva uzreiz plašu atsauksmi. Kaut arī bērnu tiesības sāka „elpot” 20.gs. piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, detalizētāk tās attīstījās tikai astoņdesmitajos gados, kad bija pienācis pēdējais laiks pārtraukt uzdot jautājumu „vai bērniem ir tiesības?”.4. Bērnu tiesību nodrošināšanas problēmas
Jautājums par bērnu tiesībām, kā izriet no iepriekšējās nodaļas, sāka tikt uzdots tikai 20.gs.vidū. No tā var secināt, ka tīri vēsturiski bērniem vispār līdz šim tiesību kā tādu nebija. Bērns bija vecāku īpašums, manta, ar kuru varēja rīkoties pēc saviem uzskatiem. Ja bērns tika sodīts, visi klusēja, jo it kā bija par ko – bērns taču allaž ir vainīgs, jo ir „nepraša” utt.
Problēma bērnu tiesību nodrošināšanā izriet no fakta, ka bērni ir daudz vārgāki par pieaugušajiem, lai spētu sevi aizstāvēt. Šis vārgums izpaužas gan emocionāli, gan fiziski. Un daudzi pieaugušie ļaunprātīgi izmanto šo vārgumu. Cik gan bieži rodas situācijas, kad pieaugušais (piemēram, skolotājs) uzbļauj uz bērna tik vien tāpēc, ka tikko uz šo cilvēku uzbļāva, piemēram, direktors. Tas ir sava veida process pieaugušajiem, kā „izlaist tvaikus”.
Teorētiski pastāv gan bērnu tiesību aizsardzības institūcijas, gan organizācijas, kurās var vērsties pēc palīdzības. Taču rodas jautājums, kā bērns par tām uzzinās? Šajā darbā jau tika minēts lielisks Bērnu aizsardzības centra darbinieka citāts: „vairums bērnu nav turējuši savās rokās Bērnu tiesību aizsardzības likumu…” Un tā ir taisnība. Tā vien šķiet, ka veidojamās programmas, centri utt. vairāk ir vērsti tieši uz pieaugušajiem, kuri burtiski pie rociņas atvedīs bērnu tur, kur viņam varēs sniegt palīdzību. Tāpēc kā vienu no svarīgākajām un galvenajām problēmām bērnu tiesību nodrošināšanā var minēt bērnu informētības trūkums par viņu pašu tiesībām un pienākumiem.
Kaut gan ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu noteikts, ka skolā bērnam obligāti jāapgūst zināšanas, kas saistītas ar viņa tiesībām un pienākumiem, praksē visbiežāk notiek tā, ka bērniem vispār tas netiek mācīts. Jāatzīst, ka tam par iemeslu var kalpot arī tas, ka skolotāji baidās, ka skolēni kļūs pārāk kompetenti šajā jautājumā, un no tā jau izrietēs savas sekas (neslēpsim, arī skolotāji ir cilvēki un mēdz kļūdīties).
Nav izstrādāta vienota standarta, pēc kura skolās mācītu bērniem viņu tiesības un pienākumus. Līdz ar to praksē tikai dažas mācību iestādes, ar ļoti atsaucīgu direktoru un pedagogu kolektīvu, domā par to, kā bērniem pasniegt šāda veida informāciju.
Par ko mēs runājam, ja dažreiz skolēni par nezina, ka kriminālatbildība iestājas jau no 14 gadu vecuma! Informācija, informācija un vēlreiz informācija – tas ir kā caurums, kuru steidzami jāaizlāpa, citādi tās paaudzes, kuras mācīsies skolā, pieaugs un būs tikpat neizglītoti un nekompetenti bērnu tiesību jautājumos kā viņu senči, kas savukārt novedīs pie tā, ka minēto paaudžu bērni šajā jautājumā būs tādi paši jeb, citiem vārdiem, neizglītoti.
Diemžēl bērna tiesību nodrošināšanu ir grūti kontrolēt ģimenē. Bieži vien tieši ģimene ir tā vieta, kur notiek bērna tiesību pārkāpšana.
Bērnība ir periods līdz dzimuma nobriešanas sākumam – pēc ilguma tā veido aptuveni 1/10 mūsu dzīves, pēc notikumu nozīmības, kuri šajā laikā notikuši, to ietekmes uz personību un cilvēka likteni ieņem galveno vietu dzīvē. Tieši tāpēc vardarbība, ko īsteno pret bērnu, pēc savām sekām attiecas pie smagākajām psiholoģiskajām traumām (8, 409).
Parasti ar vārdu „vardarbība” tiek saprasta vardarbīga rakstura seksuālā darbība, saistīta ar iekļūšanu – vaginālu, orālu vai anālu. Bet vardarbīgu darbību spektrs, kuras pieaugušie īsteno pret bērniem, ir daudz plašāks. Nosacīti izšķir trīs vardarbības tipus:
1. seksuālā vardarbība;
2. fiziskā vardarbība;
3. psiholoģiskā vardarbība.
Bezkontakta seksuālā vardarbība. Situācija, kad bērns tiek pakļauts seksuālu uzbudinātāju darbībām, kuri maldina viņu, neatbilst viņa seksuālās attīstības stadijai, – ir tik izplatīta parādība, ka praktiski katrs bērns vismaz reizi savā mūžā kļuva par tā objektu. Seksuāli aizvainojumi arī ir viens no bezkontakta seksuālās vardarbības veidiem.
Kontakta seksuālā vardarbība. Pēc Rietumu pētnieku (ASV, Anglijas un Vācijas) statistiskiem datiem kontakta vardarbībai tiek pakļauti 20 – 30 % meiteņu. 75 % gadījumu varmākas bērniem ir pazī…stamas (45% ir radi, 20% – vecāku vai citu radu paziņas). Incestu jeb asinsgrēku visbiežāk īsteno tēvs, patēvs vai aizbildnis, retāk – brālis, vectēvs vai onkulis. Izejot no statistikas datiem, var apgalvot, ka katra ceturtā meitene tiek pakļauta seksuālai vardarbībai (8, 410).
Fiziska vardarbība. Robeža starp fizisku sodu, kuru diktē pedagoģiskie apsvērumi, un fizisku vardarbību ir tik plāna, ka vecāki, kuri praktizē miesas sodus, bieži šķērso to, izgāžot uz neaizsargāta bērna savas dusmas, aizkaitinājumu vai pedagoģisko nespēku. Daudzi vecāki motivē savu cietsirdību pret pašu bērniem ar pieturēšanos tradīcijām: „Mani māte, tēvs pēra ar siksnu, tāpēc arī es pēršu savus bērnus. Izaugs – būs man pateicīgi”.
Bērni, kurus vecāki situši, apgūst cietsirdības principus un pateicības vietā pielieto tos pret novecojušiem vecākiem. Izaugot viņi turpina fiziskas vardarbības tradīciju un sit savus bērnus.
Psiholoģiska vardarbība. Starp visiem vardarbības veidiem psiholoģiskā ir pati sarežģītākā priekš izpētes un tajā pašā laikā pati izplatītākā. Ja seksuālo un fizisko vardarbību var noteikt (kaut ari ne vienmēr) pēc fiziskām traumām uz bērna ķermeņa, tad psiholoģiskā vardarbība kropļo mazā bērna dvēseli, un tās pēdas līdz zināmam laikam apkārtējiem nav pamanāmas.
Psiholoģisko vardarbību praktiski vienmēr pavada fiziskā un seksuālā vardarbība. Īpaši, kad agresors ir bērnam tuvs cilvēks vai cilvēks, kuram piemīt vara pār bērnu (tēvs, māte, aizbildnis, radinieks, audzinātājs bērnu dārzā, skolotājs utt.).
Dažreiz avīzēs parādās ziņojumi par bērniem, kurus par blēņošanos pakļauj īstām mokām: fiziskām un morālām. Bet daudz biežāk bērns sastopas ar mazāk šokējošām, bet ne mazāk bīstamām pēc savām psiholoģiskām sekām situācijām. Piemēram, bērnu dārzā vai skolā bērns tiek pakļauts sistemātiskiem aizvainojumiem un ņirgšanām no pieaugušā puses, kad viņu izsmej pārējo bērnu priekšā. Ģimenē tie var būt patstāvīgi pārmetumi par nespēju paveikt kaut ko lietderīgu: „Neaiztiec – atkal salauzīsi”. Pie tam vecāki un audzinātāji dažreiz neapzinās, cik lielā mērā kaitē bērnam, jo dara to „bērna labā”.
Alise Millere (8, 414) uzskata, ka vecāku un audzinātāju psiholoģiskās vardarbības pamatā attiecībā uz bērniem ir viņu pašu psiholoģiskās problēmas (tai skaitā arī iegūtās bērnībā), kuras viņi mēģina atrisināt uz bērnu rēķina.
Vecāku kompleksi:
– neapzināta vajadzība pārnest uz citu pazemojumu, kuram kādreiz pakļāvušies paši;
– vajadzība atrast izeju nomāktām sajūtām (dusmas, agresija utt.);
– vajadzība pēc manipulācijas objekta savā pilnā rīcībā (savas neaizsargātības dēļ bērns šim nolūkam der vislabāk);
– pašaizsardzība, tiekšanās apstiprināt pašu audzināšanas pareizību savu vecāku metožu piemērošanas ceļā saviem bērniem;
– revanšs par tām sāpēm un pārdzīvojumiem, kurus kādreiz pārdzīvojuši.
Šādi vecāki priekš saviem bērniem ir tirāni. Visvairāk viņi vērtē paklausību un audzina bērnus bezierunu pakļaušanās garā. Alise Millere šādus principus nosauca par „indīgu pedagoģiju”.
Kā jau tika minēts, aizsargāt bērnu no viņa ģimenes ir vissarežģītāk. Pat ja ģimenē bērnam darīs pāri, diez vai viņš par to atzīsies kādam citam, vēl jo vairāk – svešiniekam. Tāpēc katra pienākums ir būt atsaucīgiem, t.i., gadījumā, ja zināma kāda situācija, kad bērnam reāli draud briesmas viņa ģimenē, ir jāziņo par to kompetentām iestādēm, lai laicīgi novērstu negatīvās sekas, kuras šī situācija var izraisīt.
Ar mērķi tuvāk izpētīt bērnu tiesību nodrošināšanas problēmas autors veica pamatskolas un vidusskolas skolēnu aptauju „Kā panākt, lai visi (sabiedrībā kopumā) ievērotu bērnu tiesības?”. Šī aptauja bija paredzēta kā darba praktiskā daļa un tās mērķis bija gūt empīrisku pieredzi tieši no pašiem bērniem.
Kopumā tika uzdoti deviņi jautājumi, kuri skāra bērnu tiesības. Šai aptaujai bija arī otrs mērķis – noteikt, cik liels priekšstats bērniem ir par savām tiesībām un pienākumiem. Tā piemēram, uz jautājumu: vai tu zini savas tiesības 58 % respondentu atzīmēju…ši, ka zina, 12% – nezina un pārējie 30% acīmredzami nespējuši izšķirties starp jā un nē un tāpēc atbildējuši – nezinu. Tika uzdots arī jautājums: vai tu zini savus pienākumus. Te 73% atbildējuši, ka zina savus pienākumus, 15 % nezina un 12 % atkal palika neziņā.
Āķīgākais jautājums bija virzīts uz to, cik lielā mērā bērniem ir izpratne par likumiem, kuri reglamentē bērnu tiesības un pienākumus. Šim jautājumam tīši netika dotas atbildes, lai noskaidrotu, vai bērniem vispār ir priekšstats, kādi likumi aizsargā viņu tiesības. Pārsteidza fakts, ka 72 % uz šo jautājumu vienkārši neatbildēja (acīmredzams nezināšanas dēļ) un tikai 28 % ierakstījuši Latvijas Republikas Satversmi kā bērnu tiesības nodrošinošu likumu.
Tika arī uzdoti divi jautājumi par to, vai bērni jūtas ierobežoti (savu tiesību ziņā) skolā un mājās. Uz pirmo jautājumu, proti, vai tiesības tiek ierobežotas skolā, 20% atbildēja ar jā, 45% ar nē un 35% ar dažreiz. Uz šo pašu jautājumu, tikai attiecībā uz mājām 10% atbildēja, ka jā, mājās tiek ierobežotas viņu tiesības, 45% nē un 45% dažreiz.
Tika arī uzdots jautājums par darbībām, kuras bērns veiktu, ja viņa tiesības tiktu ierobežotas. 20% vērstos pie skolotāja, 60% – pie vecākiem, 10% pie skolas psihologa, 5% – zvanītu uz uzticības tālruni un 5% nedarītu šajā gadījumā neko (!).
Uz galveno jautājumu, respektīvi, kā panākt, lai bērnu tiesības tiktu ievērotas, 13% ieteikuši „ieklausīties manā viedoklī”, 2% – nebļaut, 20% – ļaut vecākiem man vairāk laika pavadīt ārpus mājām, 5% – izstrādāt likumus (!), bet vienādās proporcijās (30% un 30%) bērni atbildējuši, ka viņu tiesības tiek ievērotas (nekas nav jāmaina) un „nezinu, neesmu par to domājis”.
Uz jautājumu, vai jūties drošs, 75% atbildējuši ar jā, 5% ar nē un 20% ar nezinu.
Šāda tika gūta pieredzi, veicot anketēšanu pamatskolas un vidusskolas klasēs. Protams, bērnu skatījums uz vairākiem jautājumiem bijis naivs, piemēram, jautājumā par to, kā panākt, lai tiktu ievērotas bērnu tiesības. Daudziem bērniem tiesību pārkāpšana asociējas ar to, ka vecāki nelaiž viņus pastaigāties, agri jānāk mājās utt.
Skumdina fakts, ka praktiski visi bērni tā arī nav iepazīstināti ar savām tiesībām un pienākumiem (ko, būtībā, darba autors bija gaidījis), kas vēlreiz apliecina to, ka rakstītais nesaskan ar patiesību. Praktiski neviens bērns tā arī nespēja nosaukt kaut vienu likumu, kas aizsargā bērnu tiesības.
Nedaudz nobiedēja atbildes uz 6.jautājumu. 5 skolēni atbildējuši, ka gadījumā, ja viņu tiesības tiktu pārkāptas, viņi neko nedarītu, par ko mēs visu laiku minējām šī darba gaitā. Tikpat daudz skolēnu atbildējuši, ka nejūtas droši. Tas liek domāt vai nu par nopietnām problēmām un, iespējams, bērnu tiesību pārkāpumiem, vai arī ar bērnu nevēlēšanos sniegt patiesas atbildes uz jautājumiem.
Kopumā situācija palikusi aptuveni tāda pati, kāda tā bijusi 2-5 gadus atpakaļ. Šeit atkal gribētos pievērst īpašu uzmanību bērnu informētībai par viņu tiesībām un pienākumiem. Veiktā aptauja vēlreiz apliecināja faktu, ka šādas informācijas tiešām trūkst (vismaz šajā skolā, bet iespējams tā nav vienīgā).
Ar anketas jautājumiem un atbildēm diagrammās iespējams iepazīties šī darba pielikumos….5. Bērnu tiesību pārkāpumu raksturojums
5.1. Mājokļa nenodrošināšanā
LR BTAL 10.panta 1.punkts nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte. Pajumte šī likuma izpratnē ir dzīvošanai derīgā stāvoklī esoša apkurināmā dzīvojamā telpa (mājoklis), kas atbilst būvniecības un sanitāro normu prasībām (5, 5).
Saskaņā ar šo LR BTAL likumu (5, 5) katram bērnam ir jābūt nodrošinātam mājoklim. Tiesa, jāatzīst, ka ne katrs bērns patiesībā ar to ir nodrošināts. Daudzi vecāki, piemēram, paliek bez pajumtes, jo viņus izliek no dzīvokļa (saskaņā ar šī paša likuma 27.panta 3.(2) punktu ģimenes izlikšana no dzīvojamām telpām nedrīkst būt par iemeslu bērna šķiršanai no vecākiem). Valsts pienākums ir rūpēties par bērniem, kuri palikuši bez mājokļa, lai viņi nekļūtu par ielas bērniem, nenomirtu badā, neiesaistītos kriminālās darbībās izveidojušās situācijas dēļ.5.2. Izglītības nenodrošināšanā
Ne vien Latvijas Republikas Bērnu tiesību aizsardzības likums, bet arī starptautiskie līgumi (ANO Konvencija par bērna tiesībām) nosaka, ka jebkuram bērnam ir iespēja saņemt obligāto izglītību, turklāt bez maksas.
Diemžēl par šķērsli izglītības iegūšanai var būt ģimene. Ģimene, kur vecāki ir dzērāji, nepilnvērtīgas ģimenes, nabadzīgas ģimenes u.c. maznodrošinātas ģimenes. Kaut gan šādiem bērniem ir paredzēts īpašais atbalsts no valsts puses, bieži tieši savu vecāku dēļ bērni neiet skolā, agri iepazīstas ar darbu un sāk strādāt (pelnīt naudu) ģimenes labā.
Cita bērnu riska grupa, kas pakļauta neizglītošanās riskam, ir bērni ar garīgās/fiziskās attīstības traucējumiem. Bieži vien šādu vecāku bērni, baidoties no tā, ka skolās (pat speciālās) bērns būs tikai pedagogiem par nastu, nedod bērnam iespēju izglītoties un uzveļ šo nastu sev kā dzīves krustu. Bet paši pat negādā par bērnu skološanos mājās, jo tam trūkst līdzekļu, lai pieaicinātu specializētus pedagogus.5.3. Drošības nenodrošināšanā
5.3.1. klaiņošana
Ielas bērnu fenomens ir veidojies pārejas laikā uz brīvu tirgus ekonomiku, kad ģimenes un bērni tikuši pakļauti dažādam riskam (bezdarbs, mazas algas, lielie komunālie maksājumi u.c.), bet nav saņēmuši pietiekamu atbalstu, lai spētu to pārvarēt. Tādējādi deviņdesmito gadu vidū Latvijas pilsētās uz ielām parādījās ubagojoši, klaiņojoši, strādājoši bērni.
Par ielas bērniem Latvijā tiek uzskatīti bērni, kas lielāko diennakts daļu pavada uz ielas. Tie ir gan bērni, kas aizmukuši vai padzīti no mājām un nakšņo uz ielas, gan bērni, kurus pieaugušie nepietiekami uzrauga un aprūpē, tāpēc tie lielāko daļu laika pavada uz ielas (2, 14).
Par klaiņojošiem visbiežāk kļūst bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, bērni no trūcīgām ģimenēm, bērni, kuri neapmeklē skolu, bērni – likumpārkāpēji, bērni – narkomāni, alkoholiķi u.c.
Ielas bērni ir pakļauti nabadzībai, pārtikas trūkumam, izsalkumam, antisanitārajiem un neveselīgiem dzīves apstākļiem, narkotikām, uzņēmībai pret slimībām, ievainojumiem un nelaimes gadījumiem uz ielas vai fiziskai un seksuālai vardarbībai no vecākiem bērniem un pieaugušajiem, ielas bērniem trūkst vecāku atbalsta, disciplīnas, sociālo pakalpojumu un padoma, ir grūtības iegūt izglītību, darbu, izvairīties no ģimenes problēmām.
Ilgstoša dzīve ielas vidē atstāj dziļu ietekmi uz bērniem, samazina viņu spējas turpmāk veiksmīgi funkcionēt sabiedrībām viņi veido īpašu subkultūru ar izkropļotu vērtību sistēmu.
Klaiņojošo problēmu sekas skar visu sabiedrību, un nākotnē arvien jūtamāk ietekmēs sabiedrības labklājību un drošību, kā arī palielinās sociālās sfēras izmaksas (2, 22).5.3.2. bezvēsts pazušana
Bezvēsts pazudušo bērnu skaits aug ar katru dienu. Piemēram, avotā (19) minēti gadījumi, kad bērns aiziet un neatgriežas. Tādā veidā, 2006.gada 22.septembrī par bezvēsts pazudušo tika pasludināta sešpadsmit gadus veca meitene vārdā Annamarija. Meitene devās „stopēt” no skolas uz mājām, taču diemžēl kopš tā brīža par viņas atrašanās vietu ziņu nebija. Un tas ir tikai viens gadījums no tiem daudzajiem, kas notiek praktiski katru dienu.
2007.gada 22.maijā tika oficiāli dibināta „Bezvēsts Pazudušo Bērnu Meklēšanas biedrība”. Doma par biedrības dibināšanu radās tieši pēc atgadījuma, kurš tika aprakstīts augstāk, un tiem līdzīgajiem. Biedrības locekļus attiecībā uz bezvēsts pazudušajiem bērniem visvairāk šokēja nesakārtotā sistēma attiecībā uz bezvēsts pazudušo meklēšanu, lēnā un nokavētā reakcija no policijas puses, kā arī sabiedrības vienaldzība. Autora skatījumā tās ir vienas no galvenajām problēmām, ar kuru izskaušanu vēl šodien noteikti ir jānodarbojas. Ja nesakārtotu sistēmu un policijas reakciju vēl var labot, tad sabiedrības vienaldzību gan nē.
Kā vienu no iemesliem bezvēsts pazušanai tiešām izšķirt stopēšanu. Bieži vien jaunieši to dara neapdomāti, cerot, ka viņus neviens neaiztiks. Stopēšana kā tāda ir bīstama īstenībā abām pusēm. No vienas puses stopētājam, kurš gatavs sēsties automobilī pie pilnībā nepazīstama cilvēka, no otras puses automobiļa vadītājam, kurš nevar būt drošs, vai stopētājs nav gadījumā noziedznieks. Tāpēc ideālā gadījumā stopēšanu kā tādu vispār vajadzētu izslēgt, it īpaši nakts laikā.5.3.3. citi drošības nodrošināšanas pārkāpumi
Mūsu valstī, uzņemot augstāk minēto klaiņošanu un bezvēsts pazušanu, bērnus apdraud arī:
– vardarbība (par kuru jau tika runāts šī darba 4.nodaļā): fiziska, seksuāla, emocionāla;
– tiesību un interešu neievērošana: dzīves apstākļi, izglītība, iejaukšanās personīgajā dzīvē;
– brīvības ierobežošanas (nolaupīšana, pārdošana uz ārzemēm, iesaistīšana prostitūcijā, noziedzībā;
– dažāda veida diskriminācija: rase, sociālais stāvoklis, politiskā un reliģiskā pārliecība, dzimums, izglītības līmenis;
– iespēju trūkums strādāt atalgotu darbu, lai iegūtu dzīvei nepieciešamos līdzekļus;
– iesaistīšana narkotiku lietošanā;
– bērnu personas datu nepietiekama aizsardzība;
– vecāku nerēķināšanās ar bērna vēlēšanos dzīvot aktīvu un pilnvērtīgu dzīvi (saskarsmes ierobežošana);
– bērna viedokļa neuzklausīšana;
– bērnu iesaistīšana reklāmas un ielu pasākumos, kurus organizē firmas, reklamējot savu preci, vai pat klipos (piemēram, „Ozola slavināšana”) (4, 19. – 20.).6. Bērnu tiesību aizsardzības pilnveidošanas pasākumi Latvijā
1. Vairāk informācijas sabiedrībai par bērnu tiesību aizsardzību. Gan teorētiski, gan praktiski šajā darbā tika pierādīts, ka patiešām bērniem trūkst informācijas par viņu tiesībām. Bieži vien likumus par bērnu tiesībām un pienākumiem nezina arī vecāki, kas arī vairo pretlikumīgas darbības attiecībā pret bērniem.
2. Popularizēt Bērnu tiesību aizsardzības centrus – uzticības tālruņu izmantošanu. Uzticības tālrunis ir speciālisti, kuri atbildēs uz jautājumiem visu diennakti, uzklausīs un neatraidīs, ielūkosies problēmās, nevienam neatklās noslēpumus, nepieciešamības gadījumā nekavējoties piesaistīs citus dienestus (11).
3. Izstrādāt skolās vienotu programmu, kuras mērķis ir iepazīstināt bērnus ar viņu tiesībām un pienākumiem. Šim mērķim var izveidot speciālas kampaņas ar vienādām prasībām pret visām skolu iestādēm, bet lai šīs kampaņas darbotos dzīvē.
4. Katrā skolā izveidot Bērnu tiesību aizsardzības komisiju. Tās uzdevums ir izskatīt jebkuras skolēnu sūdzības un pārrunāt tās nesaskaņu atrisināšanai. Šāda komisija ļauj ielūkoties skolēnu dvēselēs un prātos.
5. Popularizēt sabiedrībā domu par palīdzības sniegšanu vienam otram, it sevišķi bērniem. Lai sabiedrība nebūtu vienaldzīga pret sveša bērna likteni. Lai gadījumā, ja bērns kaut kur nomaldījies, pieaugušais nekavējoties par to paziņotu policijai, nevis paietu garām, it kā nemanīdams, kas ir par lietu.
6. Izskaust nabadzību. Atbilstoši ANO noteiktajam plānam censties no visiem spēkiem atbrīvoties no nabadzības, „šī nožēlojamā un pazemojošā stāvokļa, kādā pašlaik atrodas vairāk kā miljards no vīriešiem, sievietēm un bērniem…” (12).
7. Veicināt starpinstitūciju sadarbību bērnu tiesību aizsardzības jomā. Izpratne par bērnu tiesību jomā strādājošajiem dažādu institūciju speciālistiem, kā arī sadarbības mehānisma praktiska ieviešana un darbība dažādās administratīvajās teritorijās ir ļoti atšķirīga. Atsevišķās pašvaldībās sadarbība praktiski nenotiek (9).
8. Panākt darbinieku, kuri nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību, augstāku izglītības un kompetences pakāpi. Cilvēkiem, kuri nodarbojas ar bērnu tiesību jautājumu risināšanu, ir jābūt atbilstošai izglītībai un kompetencei, lai viņi spētu pieņemt pareizus lēmumus.
9. Panākt, lai bērnu tiesību nodrošināšanas subjekti vēl efektīvāk realizētu bērnu tiesību aizsardzību.
10. Palīdzēt „ielas bērniem”. Kaut gan gluži pilnībā problēma nav izsmeļama, tomēr vispārēja ekonomiskā līmeņa un dzīves līmeņa celšanās valstī izslēgs jaunu „ielas bērnu” veidošanās iespēju (minimizēs to).
11. Teikt bērnu vardarbībai „Nē”. Ieviest un realizēt bargus sodus attiecībā uz bērnu tiesību pārkāpumiem, pielietojot vardarbību. Visādā veidā palīdzēt no vardarbības cietušajiem bērniem. Ikviena seksuāla darbība bez cilvēka piekrišanas ir vardarbība un pelna nosodījumu (3, 44).
12. Uzstāties pret visāda veida diskrimināciju pret bērniem. Katram bērnam jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām tiesībām, neskatoties uz viņa izcelsmi, valodu, rasi, politisko un reliģisko pārliecību u.c. apstākļiem.
13. Sargāt bērnus no pieradināšanas pie narkotiskām, toksiskām vielām, alkohola. Pasaules pētījumi rāda, ka bērnu atkarība izraisās daudz ātrāk nekā pieaugušo atkarība.
14. Neļaut bērnus ļaunprātīgi ekspluatēt.
15. Neļaut darba devējiem ļaunprātīgi ekspluatēt bērnus.NOBEIGUMS
Šī darba pētījuma mērķis bija izpētīt bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu Latvijā gan teorētiskajā, gan empīriskajā skatījumā, salīdzinot teoriju un patieso tagadējo situāciju Latvijas valstī bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas jomā.
Darba hipotēze: Latvijā intensīvi attīstās bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas sistēma.
Lai veiksmīgi realizētu uzdoto mērķi, bija jāveic sekojošo uzdevumi:
1. Savākt un apkopot informāciju par bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu Latvijā;
2. Izanalizēt savāktos materiālus par pētījuma objektu;
3. Salīdzināt Latvijas un citu valstu bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas sistēmas;
4. Atklāt bērnu tiesību nodrošināšanas problēmas;
5. Raksturot bērnu tiesību pārkāpumus;
6. Veikt anketēšanu un apkopot anketēšanas rezultātus;
7. Sniegt priekšlikumus bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanas pilnveidošanai.
Darba autors uzskata, ka ir veiksmīgi īstenojis darba mērķi, proti, izpētījis bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu Latvijā. Izpēte tika veikta gan tīri teorētiski, gan praktiski, pamatojoties uz skolēnu anketēšanu, personisko dzīves pieredzi un novērojumiem.
Bērnu tiesību aizsardzībai ir jābūt prioritāram jautājumam valsts politikā, jo bērni ir tie, kas veidos mūsu valsts nākotni, un kādi viņi izaugs, ir atkarīgs tieši no mums, tagadējās sabiedrības.
Šis darbs var kalpot par lietderīgu līdzekli visiem interesentiem, kuri vēlas padziļināti apgūt bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu, kā arī juridisko fakultāšu studentiem un lektoriem. Šajā darbā atklātā problēma nepārprotami ir viena no aktuālākām uz doto brīdi un uz vairākiem gadiem iepriekš.IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Garsvāne Sandra, Mārtiņš Mits: Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. – SIA JUMI, Rīga: 2000, – 96. – 101. lpp.
2. Lukašinska Inga: Ielas bērni Latvijā: Problēmas un risinājumi. – SIA Nordik, Rīga: 2002, – 9. – 14.lpp.
3. Veitnere Ilze: Bērnu seksuālā izmantošana. Psiholoģiskie aspekti un izmeklēšanas īpatnības. – LPA, Rīga: 1997, 44.lpp.
4. Jaunākie pētījumi kriminoloģijā: Bērnu – noziedzīgo nodarījumu upuru tiesiskā un sociālā aizsardzība. Aptauju rezultāti. – Tieslietu Ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs, Rīga: 2002, – 19. – 20.lpp.
5. Bērnu tiesību aizsardzības likums. Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2006.gada 1.novembrim. Publicēts: Vēstnesis 199/200 08.07.1998 (ZIŅOTĀJS 15.04.08.1998).
6. Ģenerālās Asamblejas divdesmit septītās speciālās Apvienotās komitejas ziņojums. Ģenerālā Asambleja. Oficiālie dokumenti. Divdesmit septītā speciālā sesija, Pielikums Nr. 3 (A/S-27/19/Rev.1).
7. Konvencija par bērna tiesībām. Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs.
8. Самохина Е.Б., Чумакова Р.В.: Жизнь и здоровье женщины. – ОЛМА-ПРЕСС и АНС, Москва: 2006, – 409. – 414. стр.
9. Inga Millere: Problēmas starpinstitūciju sadarbībā bērnu tiesību aizsardzības jomā un veiksmīgas sadarbības priekšnoteikumi. – Latvijas Policijas akadēmija. Starptautiskā zinātniski praktiskā konference „Nepilngadīgo drošība un tiesību aizsardzība”, Rīga:2008
10. Sabiedrisko ideju cīņas avīze domājošiem cilvēkiem: Nākotnes vārdā: 2007.gada novembris
11. Rīgas Bērnu Tiesību aizsardzības centra buklets „Uzticības tālrunis”
12. ANO Tūkstošgades deklarācija – http://www.un.lv/down/Press/millenium palf
13. http://www.unicef.org/voy/
14. http://www.reikinet.lv/home/menu_87/topic_176/story_635/page_2
15. Atskaite „Bērniem piemērota pasaule” – www.fm.gov.lv/sls/atskaites/2005_124.doc
16. http://www.scada.lv/lat/portfolio/clients/redd_barna/web/
17. http://ano.deac.lv/html_l/unicef.htm
18. Likums „Par policiju” – http://www.likumi.lv/doc.php?id=67957
19. http://www.pazudis.lv/lat/biedriba/index.html
20. http://www.lbf.lv/par_lbf.html
21. http://www.ziedot.lv/page.php?id=13&lng=lv