Cilvēka izcelšanās, bioloģiskā un sociālā evolūcija.

Cilvēka izcelšanās, bioloģiskā un sociālā evolūcija.
Viens no vissarežģītākajiem un šobrīd visvairāk diskutētajiem jautājumiem cilvēces senākajā vēsturē ir antropoģenēze – cilvēka rašanās jeb mūsdienu cilvēka fiziskā tipa un sabiedrības sākotnējais veidošanās process. Tā gaitā cilvēks pakāpeniski nošķiras no dzīvnieku pasaules kā īpaša biosociāla būtne. Lielā mērā tas ir arī jautājums par cilvēces pagātnes un aizvēstures hronoloģisko sākumu.
Ādams un Ieva. Antropoģenēzes jautājumi tiek aplūkoti arī dažādās reliģijās, mēģinot sniegt atbildi uz jautājumu, kādā veidā radies cilvēks, kāda ir viņa saistība ar Dievu. Kristīgā antropoģenēzes skatījuma avots ir Vecās Derības Pirmā Mozus grāmata, kurā cilvēka parādīšanās aprakstīta kā Dieva radošas gribas akts. Ilgstoši šis stāsts kristīgajā pasaulē tika uztverts burtiski. Tādēļ 19. gs. vidū starp Č. Darvina evolūcijas teorijas piekritējiem un atsevišķiem kristīgo konfesiju pārstāvjiem notika asas diskusijas. Mūsdienās, lai gan šādi viedokli par cilvēka rašanās un attīstības cēloņiem un tās būtību ir atšķirīgi, nepastāv krasas pretrunas starp kristīgo un evolūcijas antropoģenēzes koncepciju. Atšķirības starp abām koncepcijām var formulēt šādi; evolūcijas teorijas atbalstītāji par kritērijiem, kas ļauj jebkuru būtni uzskatīt par cilvēku, atzīst morfoloģiskas2 un sociālas parādības, bet kristīgā pasaules uzskata piekritēji – Dieva dotas īpašās dvēseles kritēriju, kuru nevar pētīt ar tradicionālajām modernās zinātnes metodēm.
Citplanētieši? 20. gadsimta 60. gados tika veikts atklājums, kas ļāva kritiski palūkoties uz evolūcijas teorijas pareizību un izvirzīt dažādas hipotēzes par antropoģenēzes saistību ar kādiem Zemes ārējiem spēkiem. Tika konstatēts, ka, neņemot vērā specifiskas iezīmes, dzīvībai uz Zemes, sākot no mikroorganismiem un beidzot ar cilvēku, ir vienots ģenētiskais kods. Ja viennozīmīgi pieņemam Č. Darvina evolūcijas teoriju, konkrēta dzīvā organisma ģenētiskajam kodam būtu būtiski jāatšķiras no cita organisma ģenētiskā koda. Tomēr šīs atšķirības ir samērā nelielas. Šis atklājums ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka viss dzīvais ir strauji attīstījies no kādas vienotas organiskas pirmmatērijas. Rezultātā parādījās dažādas hipotēzes, kas dzīvības un līdz ar to arī cilvēka parādīšanos uz Zemes sāka saistīt ar ārpuszemes civilizācijām, “citplanētiešu” iejaukšanos. Tomēr salīdzinājumā ar evolūcijas teoriju un faktiem, kas pierāda antropoģenēzi evolūcijas ceļā, šīm hipotēzēm pagaidām nav tik pārliecinošu pierādījumu. Mūsu zināšanu pašreizējā līmenī tās jāvērtē kā ļoti hipotētiskas, un parasti tām ir sensacionāls raksturs.
Šķirtne starp cilvēku un dzīvnieku. Cilvēka ilgstošās evolūcijas gaitā pārmaiņas, kas iezīmē mūsu senāko priekšteču “cilvēciskošanos”, norisa ļoti lēnām, Pastāv dažādi viedokli par to, kad un sākot ar kuru būtni iespējams runāt par Homo ģints sākumu, par senākajām cilvēkveidīgajām būtnēm. Lai risinātu sarežģīto robežjautājumu “cilvēks – dzīvnieks”, antropoģenēzes evolūcijas teorijā pieņemts izvirzīt divus kritērijus – morfoloģisko un sociālo. Morfoloģiskais kritērijs ietver sevī pētāmās būtnes un mūsdienu cilvēka fizisko līdzību, tās ķermeņa uzbūves īpašības, kuras raksturīgas Homo sapiens. Pie tādām pieder stāvusstaigāšana, smadzeņu apjoms un uzbūve, galvaskausa struktūras īpatnības, rokas precīzijtvēriens3 un dažas citas pazīmes. Sociālais kritērijs ir būtnes spēja darināt darbarīkus un apzināti lietot tos apkārtējās vides izmantošanai un pārveidošanai. Neskatoties uz šiem kritērijiem, antropoģenēzes pētnieku vidū vēl joprojām nav viennozīmīga viedokļa par Homo ģints attīstības pirmsākumiem. Pētniecības problēmas un neapstrīdama viedokļa izvirzīšana ir apgrūtināta, jo seno cilvēkveidīgo būtņu kaulu fosilās paliekas atrod nelielu fragmentu veidā, seno plēsoņu un dabas procesu nopietni bojātas. Arī pirmo mākslīgi darināto akmens darbarīku sākotnējās formas ir ļoti neizteiktas, maz atšķiras no dabas procesos nejauši sašķeltiem akmeņiem. Nereti ir grūti pierādīt šādu darbarīku saistību ar to vai citu cilvēkveidīgo būtni.
Antropoģenēzes virzītājspēki. Līdztekus kritērijiem, kas ļauj nošķirt cilvēkveidīgās būtnes no dabas pasaules, būtisks ir arī jautājums par antropoģenēzes virzītājspēkiem – tiem apstākļiem, kas noteica cilvēka rašanos un attīstību. Kristīgajā pasaules uzskatā par antropoģenēzes virzītājspēku tiek atzīts Dievs, Dieva griba, turpretī antropoģenēzes evolūcijas teorijā – mainīgā apkārtējā vide, kuras apstākļi noteica cilvēka attīstību. Vides nozīmīgo lomu pamato 20. gs. otrās puses pētījumi, tādējādi papildinot vienkāršotos un nekonkrētos sākotnējos priekšstatus par evolūciju un dabisko izlasi. Pārmaiņas apkārtējā vidē ietekmēja attīstību primātu kārtā, kā rezultātā ilgstošas evolūcijas gaitā radās mūsdienu cilvēks. Pastāv divējādi uzskati par vides nozīmi cilvēka veidošanās procesā. Pirmās grupas piekritēji uzskata, ka jebkurā dzīvo organismu populācijā dabiski, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem rodas un pastāv jaunas mutācijas. Noteiktos vides apstākļos notiek to izlases process un izplatās videi piemērotākās formas. Mainoties ārējiem apstākļiem, sekmīgi attīstās un uzplaukst jaunas, atbilstošajiem vides apstākļiem vispiemērotākās mutācijas. Tādējādi videi tiek ierādīta pasīva loma. Otrs virziens ierāda vides faktoram daudz nozīmīgāku vietu, pieņemot, ka tieši vide, tās apstākļu izmaiņas rada jaunas mutācijas, no kurām nostiprinās un gūst tālāku attīstību sekmīgākās, konkrētiem apstākļiem atbilstošākās. ‘’pašreiz antropoģenēzes pētnieku lielākā daļa uzsver vides aktīvo lomu. Paleoantropologs R. Līkijs ir atzīmējis, ka cilvēks lielā mērā ir nejaušības, izdevīgu vides apstākļu lolojums, ko veidojuši dabiskās izlases likumi.