Dienas gaita ir beigusies. Pienācis vakars. Pasauli pārņem tumsa.
Debess velve kļūst ļoti tumša. Zvaigznes, mazie debesu spīdekļi zvīgo spoži. Tie veido vienu lielu, skaistu zīmējumu. Šis radošais nakts darbs mani iedvesmo. Tas ir neparasti skaists. Katra zvaigzne spīd citādāk. Viena no zvaigznēm ir spožāka. Ģeogrāfijas skolotāja ir teikusi, ka spožākā zvaigzne ir planēta. Tā planēta, kura ir tuvākā Zemei. Man liekas, ka zvaigznes ir tās, kuras apgaismo mūs un it kā vēro.
Manu uzmanību saistīja viena skaista zvaigznīte. Tā margoja īpaši spoži, it kā vadītu visas pārējās zvaigznes. Kā īsts vadonis, kuram pakļaujas pārējās. Tas viss izskatās kā saules sistēma, jo Saule ir vislielākā planēta un pārējās ir ļoti mazas. Viena no spožākām zvaigznēm ir Saule.
No zvaigžņu un mēness dzīvīgās gaismas es ieguvu apjausmu, ka visi cilvēki ir viens otram vajadzīgi, jo mēs esam apkārt vienai lielai bumbai, ko sauc par Zemi, kur mīt divas pasaules – cilvēku pasaule un zvaigžņu pasaule.
Mana māja atrodas tajā vietā, kur zvaigznes maina savu atrašanos vietu, bet zīmējums ir viens un tas pats. Šo zīmējumu es un draugi esam ļoti bieži vērojuši. Fonā ir mazas un ne tik mirdzošas zvaigznes, kas izceļ zīmējumu centrā. Viss ir sadalīts pēc proporcijām. Šis zīmējums ir Lielie Greizie rati.
Lielie greizie rati ir daļa no Lielā lāča zvaigznāja. Mums tik pazīstamie Lielie Greizie rati ir tikai Lielā Lāča aste un mugura, bet vēl jau ir vēders, galva un ķepas. Ļaudīm, kas nosauca šo zvaigznāju par Vēršu dzinēju, likās, ka tas atgādina zemnieku, kas pavasarī apar savus laukus. Romieši sauca Vēršu dzinēju par Septiņvēršu Ganu, kur septiņu vēršu vietā tika iedomātas Lielo Greizo Ratu septiņas spožākās zvaigznes.
Manā istabā ir ļoti plašs logs. Pa to paveras skats augšup, ka šķiet, es varu pārvaldīt visas zvaigznes. Ikkatru vakaru paskatos pa logu un redzu, cik skaisti ir ārā. Zvaigznes mani aicina doties laukā un iepazīt naksnīgo debesu pasauli. Tumsa un zvaigžņu zeltainais mirdzums man liek justies brīvai un atraisītai un dabā izpētīt ģeogrāfijas stundās un grāmatās gūtās zināšanas.
Kad es vēroju zvaigznes, man liekas, ka katra zvaigznīte ir atšķirīga.
Pasaulē ir ļoti daudz zvaigžņu. Visa debess ir sadalīta 88 zvaigznājos, 53 no tiem redzami Latvijā. Ir tādi zvaigznāji, kurus var redzēt visu gadu, vai ziema, vai vasara, vai pavasaris, vai rudens. Mēs daļēji redzam zvaigznājus. Tomēr vislabāk pie debess var ieraudzīt tos zvaigznājus, kuru figūras veido spožas zvaigznes.
Saule pie debess maina savu atrašanās vietu un diennakts laikā tā pārvietojas starp zvaigznēm no viena zvaigznāja uz otru. Zvaigznāju, kurā atrodas Saule, nevar redzēt, jo ir diena un Saules gaisma traucē saskatīt zvaigznes. Taču Saules kustība ir šķietama, patiesībā – Zeme riņķo apkārt Saulei. Zvaigznājus, kurus šķērso Saule, sauc par zodiaka zvaigznājiem. Gada laikā tā iziet cauri 12 zvaigznājiem. Debess jumola izskats nav pastāvīgs. Tās mainās diennakts laikā. Zvaigznes nestāv uz vietas. tās maina savu kustību, ja mēs to novērotu, tad to redzētu. Zeme griežas, un arī zvaigznes maina savu vietu.
Katrai sava forma un krāsa. Vērojot zvaigznes, man ir vēlēšanās atrast sava zodiaka zvaigznāju.
Es esmu vasaras bērns. Esmu dzimusi jūnija mēnesī. Mana zodiaka zīme ir Dvīņi. Šī zīme senos laikos simbolizēja ieeju un durvju sargātājus. Šīs Zodiaka zīmes izpausme simbolizē visa divējādās formas, savstarpēju papildinājumu pretstatiem, nepārtrauktu kustību uz priekšu un atpakaļ starp diviem poliem – tā ir bezķermeniska ideja un tās materiālais iemiesojums. Cilvēki, kuri dzimuši Dvīņu zīmē, pilnībā atbilst cilvēces priekšstatam par sevi pašu. Dvīņi ir apdāvināti ar daiļrunību un daudzpusīgu intelektu. Viņi ir aizrautīgi un galēji ziņkārīgi, jo ir pārliecināti – zināšanās ir spēks. Dvīņi informāciju uztver kā pilnīgi taustāmu materiālu vērtību. Iepazīstot informāciju par savu zodiaka zīmi, saprotu, ka mani vada debesu spēks, jo esmu meitene – aizrautīga, zinātkāra un darbīga. Zvaigžņotās naktis mani aicina darboties, rīkoties gūt zināšanas.
Katram cilvēkam ir sava iemīļota zvaigzne. Tā katra ir savā krāsā, spožumā un lielumā. Sava zvaigzne sargā savu saimnieku.
Mana zvaigzne mani arī sargā, un es to jūtu. Kad es vakarā pirms gulēt iešanas paskatos pa logu, es to redzu. Tā ir tik spoža un tai ir īpaša krāsa. Zvaigznīte ir dzeltena, bet tai ir īpašas maliņas. Tās maliņas ir oranžas. Tik spīdīgas kā zelts. Gandrīz katru vakaru, kad paskatos, tā spīd mazliet spožāk, it kā mani pazītu.
Šādās naktīs mana zvaigzne kļūst par manu īstu un uzticīgu klausītāju. Dažkārt es pastāstu tai dienas notikumus, kā man ir gājis skolā, ko es esmu uzzinājusi jaunu no saviem draugiem, vai esmu izpildījusi visus mammas dotos darbus, ko esmu iemācījusi savai mazajai māsiņai. Bet, kad esmu izdarījusi kādu nedarbu un esmu pateikusi savai zvaigznītei, tā kļūst blāvāka. Mana draudzene saprot, ka esmu izdarījusi kaut ko sliktu un pasaka to man savā gaismas valodā.
Dažkārt es nesaku ne vārda, klusēju un domāju. Tad man šķiet, ka manai zvaigznītei piemīt burvju spēks un tā nolasa un saprot manas visklusākās cerības un slēptākos sapņus. Man šķiet, ka zvaigznīte, man nezinot, palīdz tos piepildīt.
Zvaigznes es uzskatu par dziesmu simbolu. Tās mani iedvesmo. Es eju mūzikas skolā, un zvaigznes rosina mani sacerēt jaunas dziesmas. It kā viena zvaigzne ir klavieru pavadījums, otrā – vijoļspēle, trešā – flautu trio. Kamēr zvaigznes spēlē gaismas mūziku, tās man sniedz iedvesmu pirmajam cēlienam.
Kad jau esmu izdomājusi, kas varētu notikt otrajā cēlienā, zvaigznes pamaina savas gaismas ritmu. Kad tās nomaina savu atrašanās vietu, es paspēju iztēloties savu sacerēto skaņdarbu. Šis process ir kā viena liela svīta, opera vai koncerts, kas tiek veltīts zvaigžņu pasaulei. Es jūtos kā diriģente zvaigznēm, kas ir viena liela debesu orķestra dalībnieki.
Zvaigznes ir dabas brīnumi, kas man atgādina, cik varena un plaša debesu valstība, tās priecē klusajās naktīs un palīdz neziņas brīžos.
Dienā man ir saule, gaisma, bet naktī – zvaigžņotas debesis, miers, pārdomu un sapņu laiks.