…protams, ka arī atbildīgajām instancēm tā mēdz gadīties, nav jau pirmā reize, neviens no mums jau nebija, kā mēdz teikt, pirmoreiz ar pīpi uz jumta, visiem ir šāda tāda pieredzīte krīzes situāciju risināšanā, nu vismaz ir vērots no malas, kā tās mēģina atrisināt citi, un nemaz nesmejieties, galu galā visi ir, nu jau gan laikam būtu jāsaka „bija”, lai gan to atkal nevarētu teikt par visiem, nu jūs mani galu galā sapratīsiet un viss jums kļūs skaidrs, jūs redzēsiet, nav jau arī vērts man te uzreiz jums atklāt visas sīkākās detaļas un, pats galvenais, atrisinājumu, jo tad jau nav tā interese klausīties un izzināt, nu, ziniet, uzdot āķīgus jautājumus un tā tālāk, lai kļūtu par situācijas pilnīgu izpratēju un pārzinātāju, saprotams, es zinu, ka tā, vairāk vai mazāk, ir jūsu darba specifika, taču atvainojiet jūs mani šoreiz par šo manu mazo spītību, bet tāds nu es esmu, nemīlu priekšlaicīgi plātīties ar to, ka pārzinu visas, tā teikt, situācijas odziņas, bet labi, jo ne jau par to mēs šeit runājam un ne jau tāpēc jūs esat ieradies, lai uzzinātu, kāds ir mans stāstīšanas stils, nu nekā īpaša jau arī tajā nav, ja gribat zināt manas domas. Taču, kas attiecas uz pašu notikumu, tad jā, tur nu jums būs simtprocentīga un pat vairāk taisnība, ja teiksiet, ka gadījums ir ļoti neparasts. Taču, ja es tagad piedomāju, tad, Jēziņ mīļo, cik tas viss sākumā likās triviāli! Standarta situācija un nekas vairāk, kur nu, pasarg dievs, mēs taču pat iedomāties, pat iesapņoties nevarējām, ka būs krīze un viss tas tracis. Nu jau gan, šķiet, mazliet aizsteidzos notikumiem pa priekšu, Dievs mans liecinieks, es nudien tā negribēju, taču šādās situācijās vārdi paši atrod ceļu un pamanās izsprukt tev no mutes, gan jau arī jums šī situācija nav sveša. Nu, kā jau es teicu, notikums sākotnēji likās pamatoti ikdienišķs. Nezinu, cik daudz jums zināms par mūsu valsts armijas iekšējo dzīvi, taču starp mums runājot, mums, kā jau tādai sava veida jaunattīstības valstij, ņemot vērā niecīgo teritoriju, labāk pat būtu teikt valstiņai, situācija armijā nav visai spoža, taču arī līdz nez kādu tur Āfrikas džungļu vai pat Krievijas posta ielejām mēs tomēr, uzdrošinos teikt, neesam nolaidušies. Īstenībā, mums ir visas cerības drīzumā pietuvoties pat Rietumu armijas zvaigžņotajām tālēm, protams, cerēt, ka jau pēc pāris gadiem mūsu valstiņa varēs atļauties iztērēt uz vienu karavīru tikpat daudz naudas, cik, piemēram, Izraēla, būtu vairāk nekā utopiski, lai neteiktu smieklīgi, taču esam panākuši nopietnu sadarbību ar NATO, kura interesēs ir nodrošināt kvalitatīvu militāro barjeru starp Rietumiem un Krieviju, kā jau jūs pats droši vien sapratāt, tad šīs barjeras funkciju pildām mēs, jo mūsu mazā valstiņa nu reiz atrodas tur, kur tā atrodas, tāds ir šis kutelīgais reģions, ja es tā drīkstētu izteikties. Taču armija mums, manuprāt, patiešām nav slikta. Puiši un nu jau arī meitenes ir sava uzdevuma augstumos un sūdzēties par viņiem būtu grēks, daudzi tagad izvēlas karjeru tieši armijā, jo valsts beidzot ir piešķīrusi nopietnu prioritāti aizsardzības un bruņojuma jautājumiem. Nepārprotiet mani, es nebūt neesmu briesmīgs militārists, būtībā jau es nemaz nedarbojos militārajā jomā tiešā nozīmē, protams, es esmu valsts sargs, taču ar militāristiem tiešu sakaru man ir maz. Ak, jā, es atvainojos par savām nemitīgajām atkāpēm , jā, tāda nu ir mana stāstīšanas maniere, tur nekā nevar darīt, ziniet, jūs, protams, negribēsiet tam ticēt, taču es patiesībā nemaz neesmu nekāds dižais runātājs, parasti visi mani saukā par baigo knīpstangu, kas sēž kā ūdeni mutē ieņēmis, mani kolēģi, jā, jums vajadzētu pakontaktēties ar viņiem, jāāā, tad jūs gan, heh, tad jūs, mīļo cilvēk, nudien uzzinātu, ko sevī iemieso man tik tuvais spārnotais teiciens „mute kā laidara vārti”, tad jūs dabūtu noklausīties visas pēdējās anekdotes par blondīnēm, čukčām un gruzīniem, pēc tam droši vien sekotu arī kādi vecāki eksemplāri, tad jums populārzinātniski izskaidrotu valstī notiekošo politisko skandālu būtību un cēloņus, jo šajā ziņā nu gan man jāatzīst, mani kolēģi ir vienkārši apbrīnojami erudīti, vienīgais, ceru, ka jūs to viņiem neteiksiet, ja nu kas, man ir tādas nelielas aizdomas, ka visa šī viņu brīžiem patiesi fenomenālā aktualitāšu bagāža ir vieglītēm pārspīlēta un sadomāta, nu tā es gluži negribēju teikt, teiksim, nevis sadomāta, bet piedomāta, jo notikums jau pats par sevi ir reāls un tā faktiskais stāvoklis nav jāpierāda, ja jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt, bet es personīgi par to absolūti nešaubos, jo situācija taču skaidra kā gaišzilas debesis jūlija vidū, ziniet, vasara patiešām karsta, jūs mani atvainojiet, bet nu jau ir par traku, nu jau paliek karsts kā buļļa pakaļā, kā mēdza teikt mans vecaistēvs, ja tev cilvēkam jāiet uz darbu uzvalkā, nu labi, varbūt ne pilnīgi visā uzvalkā, bet, teiksim, biksēs un žaketē, tad ikdiena šajā vasarā pārvēršas par kaut ko līdzīgu savdabīgai inkvizīcijai, un būtībā, ne jau tikai par šo, konkrēto, vasaru ir runa, jo analoga situācija bija arī pagājušo un aizpagājušo gadu, un, mīļais cilvēk, es pat varētu likt ķīlā šo to vērtīgu no sava privātā īpašuma un derēt, ka nākošgad būs tieši tas pats. Es nezinu, kā jūs to varat izturēt, tas taču ir šausmīgi, nu labi, jums patiešām nav visu laiku jātērpjas oficiālajā stilā, varat arī uzvilkt vieglākas drānas, kādu īspiedurkņu kreklu vai pat šortus, bet man par kaut ko tādu darba laikā atliek tikai sapņot, un nemaz nesmīniet, svīšana vispār ir mūsdienu cilvēka kataklizma, es pat gribētu teikt, ka ja mēs, un ar to es domāju ne tikai sevi un jūs, bet gan visu cilvēci kā vienotu biomasu, tātad, ja mēs visi turpināsim svīst tādos mērogos, un pēc būtības tiem jau būtu tikai jāpieaug, ja vien sinoptiķi nekļūdās, un es zinu, ka viņi nekļūdās, šoreiz noteikti viņiem ir taisnība, tad jau pavisam drīz, jau pēc pāris gadiņiem, ņemiet vērā, tas nebūs pēc gadu simteņiem vai abstraktiem miljoniem, bet jau teju, teju, pēc nieka dažiem trīssimtsešdesmitpiecdieņiem mēs visi piesviedrēsim un ar savām sviedru straumēm pieplūdināsim ne tikai savas bikses un kreklus, bet arī dzīvokļus, dzelzceļa stacijas un trolejbusus, ņemiet to vērā, jaunais cilvēk, es nebūt negribu tēlot apokalipses eņģeli vai pat prātā jukušu pravieti, bet sviedru rūgtais aromāts mani brīžiem padara, nu, neteiksim traku, bet mazlietiņ nestabilu, ko tad jūs gribat? Un ņemiet, lūdzu, vērā, ka šīs problēmas man nav tikai šīs pāris verdošās vasaras, ka tas viss man velkas līdzi jau kopš bērna kājas, ja izsakos tēlaini, jūs ko, domājat, ka tas ir viegli, jums varbūt nāk smiekli, bet es to atceros kā šausmu seriālu, visa tā skola, debilie bērni, mans Dievs, kas tik tur viss nebija, plus es vēl biju slims, jūs saprotat, man bija kaut kāda neizprotama sirds slimība, jā, jūs mani nepārpratāt un es pats arī nepārteicos, man šī slimība bija, es no tās tiku vaļā tieši pirms vidusskolas beigšanas, kad man izdarīja kaut kādu ļoti komplicētu sirds operāciju, atceros, ka speciāli lidoju uz Maskavu, nezinu, cik tas viss maniem vecākiem izmaksāja, taču viņu vēlmes piepildījās un es paliku dzīvs, taču ne jau par to mēs šeit runājam, vai ne, mēs šeit runājam, precīzāk, es mēģinu jums īsāk un reizē pēc iespējas detalizētāk izklāstīt, kā šī savādā slimība iespaidoja manu ikdienu un skolas gaitas, un vienīgais, ko varu piebilst – tās bija šausmas. Es atceros, ka nevarēju normāli nosēdēt, man mūždien bija karsti, es jutos slikti un svīdu, par mani smējās, mani saukāja par svīstuli un visādos citādos pretīgos apzīmējumos, kurus es jums šobrīd necitēšu tīrās pieklājības pēc, jūs jau zināt, kādi ir bērni un kādas ir viņu dotības uz dažādu rupjību, pat ekstremāli fizioloģiski pretīgu rupjību sacerēšanu. Mani mocīja, klases huligānu izsmiets un nodauzīts, es starpbrīžus aizvadīju skolotāju istabā, jo man bija paniski bail, vai saprotat, nevis vienkārši bail, bet bailes bija tik reālas, tik maniakālas, kā cilvēkiem, kurus lētos šausmu gabalos vajā maniaki ar motorzāģa izmēra tuteņiem, es trīcēju kā tāds puņķis uz drātes, jūs saprotat, tādi bija manas bērnības rožainie gadi, tāpēc nesmejieties, iedomājieties vien pats sevi manā lomā un tad izsakiet savas domas, es mainīju sevi tieši pēc tās operācijas, tad es varēju pievērsties fizkultūras nodarbībām, attīstīt un pilnveidot sevi, mainījās vide, cilvēki, bija pienākusi tik klišejiskā otrā iespēja, un, kā redzat, es to nelaidu garām, bet izžmiedzu kā citronu, izspiedu no tās visu, ko tā varēja man dot. Vai zināt, es pat apprecējos pa visu to trakumu, pats nezinu, kā man tas izdevās, sieva nebija slikta, taču bērnu mums nebija, es visu laiku lietoju prezervatīvus, tolaik man bija kāds paziņa, kurš strādāja aptiekā un varēja tos dabūt caur blatu, nu jūs jau atceraties ,ka toreiz tā manta bija visai ekskluzīva, tad nu viņš man arī to tā paslepus zem letes piegādāja, tie gan bija šausmīgi, salīdzinot ar mūsdienu izstrādājumiem, tagad jau tie estētiski, dažādās krāsās un pat ar smaržu, garšu un vēl citām ekstrām, bet tolaik tāds pretīgs gumijas pļerpuks vien tik bija, es uzskatu, ka tas arī izjauca mūsu laulību, tieši šīs sūdīgās, piedodiet par izteicienu, rezinkas, jo kā jau normālā laulības dzīvē es negribēju iztikt bez regulāra seksa, galu galā, to prasīja arī mans vīrieša organisms, kurš nu bija vesels un spēcīgi attīstīts, arī sieva bija smuka, grēks būtu neizmantot iespēju, ja tev pie sāniem blakus guļ tāda sieviete, taču es negribēju bērnus, viņam tam piekrita, jo bērni tajā situācijā būtu bijusi tikai nasta, kas traucētu mūsu abu karjerām, ne jau finansiālā ziņā, bet tieši emocionālajā, nu un tad vēl laiks, kas ar viņiem jāpavada, pats zināt, tas nav viegli un atbildība arī uzreiz gulstas uz pleciem, to mums abiem ar sievu nu nekādi nevajadzēja, tāpēc arī vienmēr seksa laikā izmantojām prezervatīvu, jo tabletes rīt viņa kategoriski atteicās, nu tas arī saprotams un toreiz jau nekādu īpašu tablešu arī nebija, viss par bargu naudu kaut kur no jūrniekiem jāpērk, taču tie padomju prezervatīvi bija īsts pārbaudījums mūsu abu estētiskajai un arī jutekliskajai uztverei, kā jau jūs noprotat, tad viņa šo trako pārbaudījumu neizturēja, un tā kā es nevēlējos laulību bez seksa, mēs izšķīrāmies, nebija jau tas tik grūti, bērnu mums nebija un arī īpašas garīgas vienotības mūsu starpā nebija, nezinu, kāda jums ir pieredze šajā jautājumā, taču ja cilvēkiem nav nekā kopēja, tad nav vērts sevi mocīt un dzīvot kopā, tagad jau arī pret šķiršanos izturas ar normālu attieksmi, ne tā kā toreiz, kad darbā uzreiz šķībi skatījās, lai gan bija jau vispār atmodas laiks un cilvēks beidzot varēja mazliet uzelpot, es gan sevi pie šīs kategorijas pieskaitīt negribētu, jo nekādas staļinisma šausmas man un vispār nevienam no manas ģimenes pārdzīvot nav nācies, un paldies Dievam, jo pēc tā patiešām nav nekādas vajadzības, nu jūs jau saprotat, esat gana apķērīgs. Apbrīnoju jūsu mieru, neesat uzdevis man nevienu jautājumu, savāds jūs tomēr esat, nezinu, kāpēc piekritu ar jums runāt, taču manā darbā ar kādu svešu cilvēku parunāties sanāk reti, kaut kā visu laiku apkārt vienas un tās pašas sejas, kuras tu jau zini no galvas un kuru darbības esi spējīgs paredzēt pat līdz sekundes precizitātei, par ko pats sevi brīžiem nevari ciest, bet brīžiem atkal tas tevi uzjautrina un pat padara savādi lepnu par savām izcilajām novērošanas un analīzes spējām, taču tāds, vai ziniet, ir mans darbs, novērot un analizēt, no tā sastāv deviņdesmit deviņi procenti mana darba laika, taču es par to netaisos sūdzēties, jo arī šāds man mans darbs patīk, ne velti taču es to daru jau teju divdesmit gadus, galu galā, gadās jau arī pa kādam asākam momentiņam, kas prasa aktīvu rīcību, noteiktu cilvēku izplānoto ļauno nodomu novēršanu vai arī šo cilvēku atmaskošanu, ja nu gadījumā viņu nodomi tomēr realizējušies pirms mūsu iejaukšanās, lai gan brīžiem, kad vakaros sēžu viens pats savā dzīvoklī, man ziniet, nav pat kaķa vai suņa, lai gan jau simtām reižu esmu domājis par kāda mājdzīvnieciņa iegādi, arī sievas nav, neesmu otrreiz apprecējies, priekš kam man tas, seksu es varu dabūt arī bordeļos, naudas man tam pilnībā pietiek, nu jūs jau saprotat, bet es sāku stāstīt par pavisam ko citu, par saviem vakariem, kad, lēni, pilīti pa pilītei malkojot universālveikalā nopirktu skrūvējamu vīna esenci, raugos melnajā platekrāna televizora sejā un saprotu, cik truls esmu palicis skatoties uz visu šo putru dienu no dienas, te es jums gribētu jautāt, kā gan vispār iespējams nesaiet sviestā, ja tev, cilvēkam, piemēram, ir jānodarbojas ar tādām muļķībām, kā dizentērijas uzliesmojuma izmeklēšanu vairākos armijas poligonos, un vēl šī situācija ir arī jānovērš pēc iespējas ātrāk, mums jau vispār tā funkcija ir apmēram kā tādiem apkopējiem, kas savāc citu sataisītos, piedodiet, sūdus, izlīdzina viņu kļūdas, un ar šiem „viņiem” es domāju nopietnus cilvēkus no tikpat nopietnām instancēm, lai gan arī mēs paši jau tādi vien esam, nu jūs redzat, jaunais cilvēk, pie kā tas mani un būtībā visus mūs ir novedis, pie vienas nebeidzamas kļūdu grēdas, par kurām citi cilvēki, iegaumējiet, cilvēki, ir spiesti maksāt ar savām dzīvībām, tie nav joki, tas nav seriāls, un jums, ja vien jums ir pieredze šajās lietās, par to jau nu nevajadzētu brīnīties. Nu kaut vai par to pašu dizentērijas gadījumu runājot, protams, ka arī atbildīgajām instancēm tā mēdz gadīties…