Latgaļi – vsk. latgalis, arī letgaļi, vsk. letgalis. Saliktenis, kurā lat- (let-) tās pašas cilmēs vārdā latvietis un –gal- no gals ar nozīmi ‘novads’. Vārds ar e pirmajā daļā sastopams 11. gs. Nestora hronikā un 13. gs. Inriķa hronikā (Lehigalli). Kur tas minēts kā idents apzīmējumam latvieši (lethi ). [2].
Latgalieši līdz ar novada apzīmējumu Latgale jaunā nozīmē ‘ vēsturiski izveidojies Latvijas autrumu apgabals ‘ ieviests rakstos 20.gs. sākumā (1900-1901, F. Kemps). Literatūrā šķir vārdus latgaļi (letgaļi) ‘ viena no senajām baltu tautībām’ un latgalieši ‘ latviešu tautas sastāvdaļa, Latgales pamatiedzīvotāji’.
Pēc izdalīšanās no žemaišu – zemgaļu – sēļu – latgaļu cilšu kopības, kas pastāvēja 1. – 4. . gs. Pēc Kr.dz., latgaļi sākumā dzīvoja ziemeļaustrumu Lietuvā, ziemeļu Baltkrievijā, austrumu Zemgalē un dienvidu Latgalē, bet 6. – 7. gs. Pēc Kr.dz. sāka virzīties uz ziemeļiem un jau 12. gs. Pēc Kr.dz. sasniedza apmēram mūsdienu Latvijas ziemeļaustrumu robežu. Latgaļu teritorijas austrumu robeža bija Veļikajas upe. Latgaļu virzīšanās uz ziemeļiem 1. g.t. otrajā pusē pēc Kr.dz. neizraisīja Austrumlatvijas čūdu atkāpšanos. Vairums pamatiedzīvotāju palika uz vietas un turpināja dzīvot kaimiņos latgaļiem. Austrumlatvijas čūdi pakāpeniski sajaucās ar latgaļiem, pārņēma viņu kultūru un valodu. Arī Austrumlatvijas čūdu valoda atstāja dziļas pēdas Austrumlatvijas hidronīmijā un latgaļu cilts valodā.
Sakarā ar latgaļu etnoģenēzi būtiski svarīgs ir jautājums par tās baltu cilts etnisko piederību, kas apmetās teritorijā, kura mūsu dienās veido Vidzemes vidus izlokšņu areālu. Par šo jautājumu zinātnē ir trīs atšķirīgi viedokļi. [1].
Pirmais viedoklis. Vidzemes vidus izloksnes ir latgaļu cilts valodas turpinājums. Šo viedokli pamato ar vēstures avotu ziņām par 13.gs., saskaņa ar kurām visā Vidzemes vidienes joslā no Igaunijas un Latvijas robežas ziemeļos līdz Daugavai dienvidos, t.i., tai teritorijā, kur mūsu dienās runā Vidzemes vidus izloksnes, dzīvoja latgaļi.
Otrais viedoklis. Vidzemes vidus izlokšņu runātāji ir zemgaļu pēcteči, un Vidzemes vidus izloksnes ir zemgaļu cilts valodas turpinājums. Šis
1
viedoklis labi saskan ar arheoloģijas dialektoloģijas un toponīmijas materiālu zinātnisko interpretāciju. Šo jauno pieņēmumu latviešu etnoģenēzē pauda H. Moora, J. Graudonis, V. Dambe un savas zinātniskās darbības beigu posmā arī J. Endzelīns. Viņš savā darbā ‘’Latviešu valoda Vidzemē’’ rakstīja : ‘’Tā ir valoda, kas ir dzirdama Vidzemes vidienē un it īpaši dienvidrietumos, ir diezgan līdzīga tai valodai, ko runā Zemgales Lielupes baseinā. Atšķirību nav daudz, un var iedomāties laiku, kad tās vēl nav eksistējušas. [..]
Liekas tātad, ka senāk Vidzemes vidienē dzīvojusi tāda pati cilts, kas bija Lielupes baseinā.
Ar otro viedokli it kā pretrunā ir tie 13.-14.gs. vēstures avoti (hronikas un citi vēstures dokumenti), kuros etnonīmi latgaļi un latvieši un zemes vārdi Latgale un Latvija ir sinonīmi un tie attiecināti arī uz Vidzemes vidieni līdz pat Daugavas ietekai jūrā un uz Vidzemes vidienes pamatiedzīvotājiem. Tā, piemēram, Indriķa Livonijas hronikā 13.gs. rakstīts: Lettos qui proprie dicuntur Lethigalli ‘ latviešus, kas tuvāk tiek saukti par latgaļiem’ 10, 3, Ltehhi vel Letgalli ‘ latvieši jeb latgaļi’ 10, 3 un Henricus de Lettis ‘ Indriķis latvietis’ 16, 3.
Mehovas Matejam (1456 – 1523) Latvija un Latgale bija sinonīmi. Savā 1521. g izdotajā darbā ‘’Descriptio Sarmatiarum’’ viņš rakstīja Lothwa, seu Lothihola, id est Livonia, circa fluvium Dzwina, et Rigam civitatem ‘ Latvija jeb Latgale, tas ir, Livonija (ir) ap Daugavas upi un Rīgas pilsētu’.
To, ka Vidzemes vidienes iedzīvotājus 13.- 16.gs. vēstures avotos dē’vēja par latviešiem jeb latgaļiem, var izskaidrot ne tikai ar latgaļu materiālās kultūras substrātu, kā domāja arheologs H.Moora, bet arī ar latgaļu valodas superstrātu šai rajonā.
Trešais viedoklis. Par latgaļu etnoģenēzi jau kopš 1924.g. zinātnē pastāv arī trešais viedoklis ( K. Būgas raksts ‘’ Aistu pagātne vietu vārdu
gaismā’’. Šai rakstā K. Būga deva arī divas kartes. Pirmajā kartē par baltu cilšu teritoriālo izvietojumu 6.gs. viņš deva divas ciltis – latgaļus un latviešus (latgaliai ir latviai), kas šai laikā dzīvoja kaimiņos Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā. Tomēr otrajā kartē par baltu cilšu izvietojumu 13.gs. viņš jau deva tikai latviešu cilti, kas tai laikā dzīvoja Vidzemes vidienē Latgalē.
Sakarā ar K. Būgas un M. Rudzītes izteikto domu par divām
2
iespējamām baltu izcelsmes ciltīm latgaļiem un latviešiem nepieciešams atgādināt, ka etnonīmi latgaļi un latvieši dažādos variantos (atkarībā no tā, kādā valodā dokuments rakstīts!) visos 13.-16.gs. avotos doti kā sinonīmi viena etnosa nosaukšanai. Tāpēc arī šiem sinonīmiem nevar pamatot divu separātu cilšu –latgaļu un latviešu – pastāvēšanu. [1].
Lai pierādītu divu separātu latgaļu cilšu (pēc viņu terminoloģijas, letgaļu un latgaļu) pastāvēšanu, K Ancītis un A. Jansons izvirzīja citu lingvistisku argumentu. Pēc viņu domām, pilnīgi pieļaujama divu separātu etnonīmu letgaļi un latgaļi pastāvēšana senatnē. Šo etnonīmu līdzība nevar būt par šķērsli pieņēmumam par diviem separātiem cilšu nosaukumiem. Tikpat tuvas saknes, viņuprāt, bija arī let- un leit- etnonīmos letgalis un leitis // lietuvis (ar ie no ei).
Etnonīms un zemes vārds vispirms fiksēts Nestora senkrievu hronikā 11.gs. Garais ē saknē let- ieviesies, aizgūstot vārdu Letgola, kur uzsvērta bija 1. zilbe. Patskani e saknē let- atspoguļo arī Indriķa Livonijas hronika Letthi vel Letgalli 1206.g. vā. Lette ‘latvietis’ un ig. lat’t’ ‘latvietis’ (ar platu e). Patskani a, kas radies no e pozicionālās pārskaņas rezultātā, sastopam mūsdienu latgalisko izlokšņu formās, piemēram, ‘latuvis, ‘ latvietis’ Stāmerienē, ‘latusks’ ‘latvisks’ Ciblā, Pildā, Zvirgzdenē. Patskanos o šai saknē ir Novgorodas 1.hronikā, Pleskavas hronikā un mūsdienu latgalisko izlokšņu formās, piemēram, lotuvs miele ‘latviešu valoda’ Alūksnē, Apukalnā, lotuskys ‘latvisks’ Liepnā, Šķilbēnos. Patskanis a saknē lat- (no pirmbaltu o ) ir lejzemnieku etnonīma formās latvis, latvietis. Lai izprastu šā etnonīma vēsturi, jāatceras, ka analizējamie etnonīmi ar sakni let- / lat- / lot- bija sinonīmi, piemēram, Letthi vel Letgalli ‘ leti jeb letgaļi’ Indriķa Livonijas hronikā 1206. g. Tikai šai gadījumā etnonīma pirmā forma leti irpirmatnīgs vārds, bet otrā forma letgaļi ir saliktenis, kurā ir divas saknes let- + gal- , un burtiski tulkojama ‘letu gala ļaudis’. Visa etnonīma minēto formu daudzveidība reducējama ar pirmbaltu sakni *let- : *lot- (ar patskaņu e:omiju). Etnonīma formas un atvasinājumi no tā ar sakni lat- jau atspoguļo fonētiskās pārmaiņas
senlatviešu cilšu valodās).
3
Latviešu valodā nav iespējama K. Ancīša un A. Jansona proponētā
skaņu mija e: ei :ie, tāpēc saknes let- un leit- / liet- (etnonīmos letgaļi, leitis, lietuvis) nevar atzīt par radniecīgām.
Ja mēs pieņemtu, ka etnonīma dažādie varianti ar saknēm lat- ( < let-) un lot- (< pirmbaltu *lot- > lejzemnieku lat-) bija divu separātu cilšu nosaukumi, tad būtu jāatzīst, ka Latgalē un ziemeļaustrumu Vidzemē jaukti dzīvojušas divas baltu izcelsmes ciltis letgaļi un latgaļi. Tomēr šādam pieņēmumam trūkst korekta lingvistiska pamatojuma.
Trešo viedokli par latgaļu etnoģenēzi pārstāv arī antropoloģe R. Deņisova. Pamtajoties uz kranioloģiskā materiāla analīzi, viņa atzīst, kaLatgales un centrālās Vidzemes latgaļi bija divas atsevišķas baltu izcelsmes ciltis, kas ieceļojušas Latvijā no dažādām teritorijām. Šīm divām ciltīm bija raksturīgi atšķirīgi antropoloģiskie tipi, kas bija izveidojušies uz sākotnējā ziemeļeiropeidā antropoloģiskā tipa pamata. Pēc antropoloģes R. Deņisovas domām, latgaļi Vidzemē ienāca 6.-7.gs. no dienvidiem (no lietuvas vidienes), turpretī Latgalē tie ienāca no austrumiem un dienvidaustrumiem. Pretrunā ar šo atziņu ir salīdzināmi vēsturiskās valodniecības slēdzieni. Austrumbaltu dialektu dažādu līmeņu valodas parādību analīze diahroniskā un areālā aspektā neapšaubāmi liecina par latgaļu, s’’elu un Žemaišu valodu ciešiem kontaktiem senatnē. Arī latgaļu-sēļu-kuršu izoglosas (izoleksas, izofonas un izomorfas) liecina to pašu, proti, ka latgaļi ienākuši Latgalē no dienvidrietumiem.
Autrumlatgaļu dialekts jau 13.-14.gs. stipri atšķīrās no rietumlatgaļu dialekta.Dazās šā dialekta fonētiskās pazīmes.
1. Autrumlatgaļu dialektam tāpat kā sēļu valodai bija raksturīga patskaņa o un a pozicionālā distribūcija resp.pozicionālā parskaņā o > a, kas izsecināta ar salīdzināmi vēsturiskās metodes palīdzību.
2. Autrumlatgaļu dialektā tāpat kā sēļu valodā priekšējās rindas patskaņi i ,e, ē, noteiktās pozīcijās bija pārvērtušies par vidējās rindas patskaņiem i, a, ā, piem., Gulbana ‘Gulbene’ 1224.g. (<*Gulbena).
3. Autrumlatgaļu dialektā tāpat kā sēļu valodā un daudzās slāvu
4
valodās līdzskaņu savienojumi *pj, *bj, *vj, *mj bija pārvērtušies par pļ, bļ, vļ, mļ, ne tikai vārda saknes sākumā, bet arī saknes un piedēkļa sadurā.
4. Austrumlatgaļu dialekta aizguvumos tāpat kā sēļu valodā palatalizētie aukslējeņi *k, *g bija pārvērtušies par afrikātām č’, dž’, ( > č, dž latgalisko izlokšņu lielākajā daļā).
5. Austrumlatgaļu dialektā tāpat kā s’’elu valodā līdzskaņi palatalizējas priekšējās rindas patskaņu un palatalizēto līdzskaņu priekšā. [1].
5
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1) Breidaks A. – Darbu izlase 1. Rīga,2007. 537-542.lpp; 585-587.lpp.
2) Endzelīns J. – Darbu izlase. 4.sēj.,2.daļa.Rīga : Zinātne,1982.387.-388.lpp
3) Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. 1.izdevums 1992.g. 504.-505.lpp.