Saturs
Mākslas aizsākšanās 2
Arhitektūra un tēlniecība. 2
Glezniecības izpausme traukos. 4
Lielā gieķu mākslas revolūcija. 4
Cilvēka ķermeņa attēlojums mākslā. 5Mākslas aizsākšanās
Senākie mākslas stili ir radušies Austrumu despotu jūgā lielajās oāžu valstiīs , kur nežēlīgi karsē saule un ražu dod tikai upju apūdeņota zeme , un tie ir palikuši gandrīz nemainīgi jau turpat tūkstoš gadu. Pavisam citādi apstākļi bija mērenākā piejūras klimata zonās – daudzajās lielajās un mazajās Vidusjūras austrumdaļas salās un Grieķijas un Mazāzijas pussalu saldūdeņiem bagātajās piekrastēs. Šie reģioni nebija pakļauti tikai vienam valdniekam. Tajos patvērumu meklēja dēkas alkstoši kuģinieki – bieži vien pirātu vadoņi , kas bija apbrauku?i puspasaules un savos tālajos ceļojumos ietirgojuši vai salaupījuši milzu bagātības , un noglabājuši tās Egejas jūras ostu pilsētās un pilīs.Šo reģionu galvenais centrs sākotnēji bija Krētas sala , kuras valdnieki reizēm izrādijās pietiekami bagāti un vareni , lai liktu saviem sūtņiem doties uz Ēģipti , ar salinieku mākslas darbiem izraisot apbrīnu pat šajā valstī. Neviens īsti nezina , kā sauca senās ciltis , kuras valdīja Krētas salā un kuru mākslas paraugus atdarināja Grieķijas cietzemē , īpaši Mikēnās. Jaunākie pētījumi lika domāt , ka šīs ciltis runāja grieķu pirmvalodu. Vēlāk , ap 1000.g.pr.Kr., pār Grieķiju un Mazāzijas pussalas piekrasti pārvēlās jauns kareivīgu cilšu iebrukuma vilnis no Eiropas , un šīm ciltīm izdevās sakaut pirmiedzīvotājus. Tikai dziedājamos , kuri stāsta par šīm kaujām , ir pārvērtusies kāda daļiņa no tā skaistuma un greznības , kas piemitusi ilgstošajos karos iznīcinātajai Krētas mākslai , – jo tie ir Homēra poēmu dziedājumi , un starp jaunatnācējiem bija grieķu ciltis , kuru vārdi mums zināmi no vēstures. Pirmajos pāris iekarotāju kundzības gadsimtos viņu mākslas darbi bija vēl diezgan raupji un primitīvi. Tajos nemaz nav jaušamas krētiešu stila līksmais dzīvīgums , drīzāk gan šķiet , ka
1.att.
stila stingrībā un vienkāršumā tie cenšas pārspēt pat ēģiptiešu darbus. Māla traukus rotā vienkārši ģeometriski ornamenti, un , ja tos papildina kāda aina no grieķu sadzīves , tad tā cieši iekļaujas šajā kompozīcijā. Tā piemēram , 1.attēlā redzamajā grieķu vāzē rādīta kāda miru?ā apraudāšana. Mirušais noguldīts uz katafalka, un sērotājas pa labi un pa kreisi no viņa rituālās žēlabās ceļ rokas pret debesīm , kā to dara gandrīz visu primitīvo tautu pārstāvji.Arhitektūra un tēlniecība.
ī vienkāršība un lakonisms daļēji šķiet saglabājies arī sengrieķu arhitektūras stilā , kurš , lai cik tas būtu dīvaini , vēl šobaltdien redzams mūsu pilsētu ielās. Senajā stilā izmantotais doriešu orderis savu nosaukumu ieguvis no kādas sengrieķu cilts. Ar savu askētisko dzīvesveidu vēsturē iegāju?ie spartieši arī piederēja pie doriešiem. Un arī doriešu celtajās ēkās nav neviena nevajadzīga elementa vai vismaz tāda , kura lietderība mums nav izprotama. Vissenākie doriešu tempļi , iespējams , bijušas koka celtnes , kas sastāvējušas tikai no nelielas taisnstūra telpas , kurā novietota dieva statuja , un izturīgiem koka stabiem tai visapkārt , kas balstīja jumtu. Ap 600.g.pr.Kr. citas grieķu ciltis sāka būvēt līdzīgas celtnes no akmens. Koka balstus nomainīja akmens kolonnas , uz kurām balstījās smagas akmens sijas. Šīs sijas tiek dēvētas par arhitrvātiem un viss siju pārsegums – par antablementu. Celtnes augšdaļā , kurā , šķiet , vēl rēgojas siju gali , saskatāmas koka arhitektūras iezīmes. Siju galos parasti tika izdarīti trīs iegriezumi , ko dēvē grieķu vārdā – triglifi. Laukumu frīzē starp triglifiem sauc par metopu. Vispārsteidzošākais šajos agrīnajos tempļos , kas tik nepārprotami atdarina koka būves , ir konstrukcijas vienkāršība un harmoniskums. Ja celtnieki būtu izmantojuši parastus četrstūrainus stabus vai arī cilindriskas kolonnas , tempļi droši vien izskatītos smagnēji. Taču senie celtnieki papūlējās kolonnas vidusdaļu nedaudz paplašināt un augšdaļu – sašaurināt. Tādejādi kolonnas šķiet gandrīz elastīgas , it kā jumta smaguma mazliet saplacinātas , tomēr formu tās nav zaudējušas. Gandrīz vai rodas iespaids , ka tās ir dzīvas būtnes , kas stalti nes tām uzkrauto nastu. Lai gan vairāki no šiem senajiem tempļiem ir tiešām plaši un iespaidīgi , tie tomēr nav tik milzīgi kā ēģiptiešu celtnes. Noraugoties tajos , mēs saprotam , ka cilvēki tos cēluši citiem cilvēkiem. Patiešām , grieķiem nebija “dievišķa” valdnieka , kurš būtu varējis vai gribējis piespiest veselu tautu vergot viņa labā. Grieķu ciltis bija apmetušās uz dzīvi mazās pilsētvalstiņās – polisās – un ostu pilsētās. Starp atsevišķām kopienām lai ku pa laikam izraisījās domstarpības un konkurences cīņas , taču neviena kopiena nebija tik spēcīga , lai uzkundzētos pārējām. Šo pilsēvalstu vidū visizcilākā vieta mākslas vēsturē ir Atēnām Atikā. Un , kas vēl svarīgāk , tieši Atēnās visnozīmīgākā un visapbrīnojamākā revolūcija visā mākslas vēsturē nesa augļus. Nav viegli precīzi pateikt , kur un kad šī revolūcija sākās, – varbūt ap to laiku, kad Grieķijā sāka celt pirmos akmens tempļus , tas ir , ap 6. Gadsimtu priekš Kristus. Mēs zinām , ka arī pirms tam Seno Austrumu impēriju mākslinieki ir tiekušies pēc savdabīgas harmonijas. Savus darbus viņi centās pēc iespējas tuvināt priekšteču darinājumiem un stingri ievēroja no tiem pārmantotos neapstrīdamos mākslas likumus. Pirmo reizi ķērušies pie akmens statuju kalšanas , grieķu tēlnieki izmantoja paraugam ēģiptiešu un asīriešu statujas. Zināms , ka grieķi pētījuši un atdarinājuši ēģiptiešu mākslinieku modeļus un mācījušies no viņiem , kā atveidot stāvošu jaunu cilvēku , atsevišķas viņa ķermeņa daļas un muskuļus , kas tās stur kopā. Taču vienlaikus statujas rāda arī , ka to autors nav apmierinājies ar gatavām formulām , lai cik labas tās būtu , un sācis eksperimentēt pats uz savu roku. Tā , piemēram , viņš acīmredzot ļoti vēlējies izpētīt , kā veidoti cilvēka ceļgali. Varbūt viņam tas nav izdevies līdz galam un viņa satuju ceļgali ir vēl mazāk pārliecinoši nekā ēģiptiešu tēlnieku darinājumos , taču galvenias šeit ir tas , ka viņš nolēmis paļauties nevis uz veciem priekšrakstiem , bet gan pats uz sevi. Runa vairs nav par gatavu formulu apgūšanu cilvēka ķermeņa attēlošanai. Ikviens grieķu mākslinieks gribēja atrast tikai sev raksturīgu manieri cilvēka atveidam. Ēģiptieši savu mākslu bija balstījuši uz zināšanām. Grieķi paļāvās uz to , ko redzēja. Reiz aizsākusies , šī revolūcija vairs nebija apturama. Tēlnieki sāvās darbnīcās iz…mēģināja jaunas idejas un jaunus paņēmienus , un katru jauninājumu tūdaļ uztvēra pārējie , papildināmi ar saviem atklājumiem. Viens atklāja , kā labāk, modelēt rumpi , cits -, ka statuja izskatās daudz atraisītāka , ja uz pamatnes stingri balstās tikai ar vienu kāju. Vēl kāds cits atrada , ka seju var atdzīvināt , lūpu kaktiņus it kā smaidā izliecot uz augšu. Protams , ēģiptiešu metode daudzejādā ziņā bija “drošāka”. Grieķu eksperimentos gadījušās arī kļūmes. Smaids dažreiz atgādina mulsu smīnu, un mazliet brīvāka poza liekas samākslota. Taču grieķu tēlniekus šīs grūtības tik viegli neatbaidīja. Viņi bija izvēlējušies ceļu , no kura nevarēja atkāpties.
2.att.
Tēlnieku paraugam sekoja arī gleznotāji. Par viņu darbiem mēs zinām gaužām maz, tikai tik , cik pastāstīts sengrieķu rakstu pieminekļos , taču ir svarīgi apzināties , ka savulaik daudzi grieķu gleznotāji bijuši pat vēl slavēnāki nekā tēlnieki. Iegūt attālu nojausmu par agrīno grieķu glezniecību mēs varam , vienīgi aplūkojot gleznojumus uz māla traukiem.Glezniecības izpausme traukos.
Šie trauki parasti tiek dēvēti par vāzēm, lai gan daudz biežāk bija domāti vīnam vai eļļai , nevis puķēm. Vāžu apgleznošana Atenās attīstījās par nozīmīgu mākslas nozari , un podnieku darbnīcās nodarbinātie apgleznotāji tikpat dedzīgi kā citi mākslinieki vēlējās ieviest savā darbā jaunākos atklājumus. Agrīnā perioda vāzēs , kas attiecināmas uz 6.gs.pr.Kr., vēl saskatāma ēģiptiešu metodes ietekme {2.att.}. Mēs redam divus Homēra varoņus – Ahilleju un Ajantu – , kuri savā teltī nododas kauliņu spēlei. Abas figūras vēl attēlotas sānskatā , bet acis pretskatā, taču abi augumi nav vairs zīmēti pēc ēģiptiešu parauga , rokas nav tik skaidri modelētas un neliekas tik nekustīgas. Vissvarīgāko atklājumu – zīmējumu perspektīvā vai raksturā – izdarīja tieši gleznotāji. Tas bija ārkārtīgi svarīgs mirklis mākslas vēsturē , kad ap 500. gadu pr. Kr. mākslinieki pirmo reizi uzdrīkstējās uzgleznot cilvēka kāju pretskatā. Daudzajos tūkstošos ēģiptiešu un asīriešu darbu , kas nonākuši līdz mums , nekas tamlīdzīgs nav redzams. Ēģiptiešu mākslas mācība nav tikusi vienkārši atmesta kā nederīga. Grieķu mākslinieki vēl joprojām centās cilvēka auguma kontūras izzīmēt , cik vien iespējams , skaidri un gleznā ielikt tik daudz no savām zināšanām par ķermeņa uzbūvi , cik varēja atļauties , nenodarot pāri kopskatam. Viņiem vēl joprojām patika skaidras kontūras un līdzsvarota kompozīcija , un viņi nepavisam netiasījās iemūžināt mirklīgus iespaidus. Viņu mākslas izejas punktā vēl joprojām bija vecum vecā formula – cilvēka auguma atveids , kāds tas izveidojies daudzu gadsimtu gaitā. Tikai viņi ?o formulu vairs neuzskatīja par absolūti negrozāmu visos sīkumos.Lielā gieķu mākslas revolūcija.
Lielā grieķu mākslas revolūcija , kas ietvēra dabisko formu un perspektīvas atklājumu, norisa laikposmā , kas varbūt ir pats apbrīnojamākais visas cilvēces vēsturē. Tas ir laikposms , kurā grieķu pilsētu iedzīvotāji sāka apšaubīt senās tradīcijas un leģendas par dieviem un bez aizspriedumiem iedziļināties lietu dabā. Tomēr mums nav jāiedomājas , ka tālaika mākslinieki piederēja pie pilsētu inteliģences aprindām. Bagātnieki , kas pārvaldīja šo pilsētu dzīvi un brīvo laiku pavadīja tirgus laukumos , nerimtīgi diskusējot , un varbūt pat dzejnieki un filozofi uz tēlniekiem un gleznotājiem lielākoties noraudzījās no augšas kā uz zemākas kārtas pārstāvjiem. Mākslinieki paši ar savām rokām pelnīja sev iztiku , turklāt bieži vien smagā fiziskā darbā. Netīri , nosvīduši viņi nopūlējās savās darbnīcās kā vienkārši melnstrādnieki , tāpēc “smalkā” sabiedrība viņus neuzskatīja par sev līdzīgiem. Lai nu kā , grieķu mākslinieku ieguldījums savas pilsētas sabiedriskajā dzīvē tomēr bija nesalīdzināmi nozīmīgāks par jebkura ēģiptieša vai asīrieša amatnieka devumu , jo lielākā daļa grieķu pilsētu, īpaši Atēnās , bija demokrātijas , kurās bagāto snobu nicinātājiem darbarūķiem tomēr tika atļauts daļēji piedalīties pilsētas pārvaldē. Tieši tajā laikā , kad Atēnu demokrātija bija sasniegusi visaugstāko attīstības līmeni , grieķu māksla piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Pēc persiešu karaspēka sakāves atēnieši Perikla vadībā sāka atjaunot sgrautās celtnes. 480.gadā. pr.,Kr. persieši bija izlaupījuši un nodedzinājuši uz svētajām Atēnu klintīm celtos grieķu tempļus jeb Akropoli. Nu tos vajadzēja atjaunot , šoreiz no marmora , tik diženus un krāšņus , kādus neviens vēl nebija redzējis. Perikls nebija snobs. Sengrieķu avotos atrodamas ziņas , ka pret māksliniekiem viņš izturējies kā pret sev līdzvērtīgiem.Cilvēka ķermeņa attēlojums mākslā.
3.att.
Nav grūti šajos tēlos saskatīt ēģiptiešu mākslas ilgo ietekmi. Taču mēs jūtam ka , tieši šo mākslas likumu ievērošanai ir pieškīrusi grieķu skulptūrām to majestātisko cēlumu , jo šie likumi bija pārstāsjuši būt par mākslinieka brīvību ierobežojošu faktoru. Senais priekšstats , ka ir svarīgi cilvēka ķermeņa struktūru , tā galvenās “eņģes” – ja tā var izteikties – , kas satur kopā viņa locekļus , parādīt visraksturīgākajā rakursā , mudināja mākslinieku izpētīt kaulu un muskuļu uzbūvi , lai patiesīgi atveidotu cilvēka augumu , kas ir saskatāms pat zem apģērba krokām. Patiesībā veids , kādā grieķu mākslinieki izmantoja apģērba drapējumu , lai iezīmētu atsevišķas ķermeņa daļas , pierāda , cik lielu nozīmi viņi piešķīruši anatomijas zināšanām. Šis līdzsvars starp seno likumu stingru ievērošanu un rīcības brīvību šo likumu ietvaros padarīja grieķu mākslu tik ļoti apbrīnotu vēlākajos gadsimtos. Tieši šā līdzsvara dēļ mākslinieki arvien no jauna atgriezušies pie seno grieķu meistardarbiem , meklēdami tajos padomu un iedvesmu.Lielisku kompozīcijas izjūtu apliecina ikkatrs šā laikposma grieķu mākslas darbs , taču paši senie grieķi daudz augstāk vērtēja pavisam ko citu : jaunapgūtās iemaņas brīvi attēlot cilvēka augumu jebkurā pozā vai kustībā deva iespēju atklāt viņa gara dzīvi. Līdz mūsdienām ir nonākusi dižā grieķu filozofa Sokrata skolnieka liecība , ka viņa skolotājs , kurš pats savulaik bija mācījies tēlnieka amatu , mudinādams māksliniekus atklāt “dvēseles darbu” , izmantojot novērojumus , “kā cilvēka izjūtas ietekmē viņa ķermeņa
kustības”.
4.att.
Tieši šī spēja likt saskatīt cilvēka pozā viņa “dvēseles darbu” pārvērš vienkāršu kapakmeni {4.att.}izcilā mākslas darbā. Grieķu darinātais hēgejas kapakmens palikdams vienkāršs un skaists savā kompozīcijā , kura nav vis stūraina un neveikla kā ēģiptiešiem , bet gan brīva un atraisīta. Veids , kā abu sieviešu roku līniju izliekums norobežo kapakmens augšdaļu un kā šīs līnijas sabalsojas ar krēsla kāju izliekumu , tērpa krokojums ap Hēgejas augumu , kas izstaro rāmu mieru , – tas viss rada to vienkāršo harmoniju , kas pasaulē ienāca tikai līdz ar grieķu mākslu 5.gs.pr.,Kr.