Investīcijas

INVESTĪCIJAS

Investīcijas ir personiskās ieinteresētības motivēta kapitāla ieguldīšana uzņēmumos, firmās, pilsētu vai lauku nekustamajā īpašumā, akcijās, izglītībā vai pensiju fondos , vai tas ir kapitāla eksports un imports no valsts uz valsti ar galveno mērķi – gūt lielāku peļņu.
Lai investētu noteiktu uzņēmumu, vispirms ir jānostāda mērķis, kuru turpmāk varētu īstenot dažādos veidos.
Investīcijām ir divi galvenie mērķi:
1. iegūt īpašuma tiesības;
2. gūt ienākumus.
Investoru ienākumi var būt gan tekošajos ienākumos, kas ir peļņas vai dividenžu veidā, kā arī kapitāla vērtības, kas ir nekustamais īpašuma vai vērtspapīru vērtības pieaugums.
Investēt var arī intelektuālo sfēru, kas iekļauj bērnu izglītību, uzņēmuma personāla izglītību, patentus utt.
Pirms investē kādu projektu ir jāapsver dažādi riski. Ir jāņem vērā cenu līmenis un to svārstības, jāapdomā investīciju drošumu, jāizlemj to, kas pārvaldīs investīcijas, jāapsver politiskā riska iespējas (ārvalstu investīcijām).
Plānojot investīcijas ir:
 jāvelta maksimālā uzmanība peļņas faktoram;
 jāiegulda kapitāls tur, kur gaidāms cenu pieaugums;
 riska faktoram jābūt pēc iespējas zemākam;
 jātiecas pēc maksimālās investīciju stabilitātes;
 jādiversificē investīcijas;
 periodiski jāpārbauda holdingi;
 investīciju efektivitātes pārbaude jāveic kompetentu investīciju konsultantam;
 ja portfelis nav liels, labāk investēt investīciju firmu vai savstarpējo fondu.

Investīcijas var būt ārējās, kas, savukārt, iedalās tiešās un finansu jeb portfeļa investīcijās, un iekšējās (skat. 1. zīmējumu).
Investīcijas iedalās arī :
 finansu investīcijās;
 nefinansu investīcijās.

Investīcijas

ārējās iekšējās

tiešās finansu (portfeļa)
Investīciju iedalījums

Investoru darbību valstī regulē ar nodokļiem, amortizācijas politiku un citu likumdošanu.
Tātad, investīcijas ir:
 viens no efektīvākajiem moderno tehnoloģiju piesaistīšanas līdzekļiem;
 tie nav kredīti;
 tās garantē pieeju tirgum un preču izplatīšanas sistēmām;
 dot ieguldījumu uzņēmējdarbībā, kultūrā;
 nodrošina augsta līmeņa vadību, tirgvedību un ražošanas prasmi;
 rada zināmus valstiskas drošības garantijas.
Ir iespējama investīciju apdrošināšana pret politisko risku. Tādus riskus apdrošina, piemēram, “American International Group” (AIG), “Loyd’s”, “Overseas Private Investment Corporation” (OPIC).

Investīciju raksturojums

Kad uzņēmumā ir sagādāts nepieciešamais kapitāla daudzums, tad notiek tā investēšana uzņēmumam nepieciešamajos līdzekļos. Uzņēmumos kapitāls tiek investēts ražošanas līdzekļos, nekustamajā īpašumā, zinātniskās pētniecības darbos. I8nvestīciju lēmumu pieņemšanu ietekmē faktori:

1. Investīciju veids,
2. Investīciju projekta vērtība,
3. Investīciju projekta daudzveidība,
4. Finansu resursu ierobežotība,
5. Investīciju risks.

Investīciju nepieciešamību nosaka dažādi iemesli un galvenie ir:
1. Uzņēmuma materiāli tehniskās bāzes atjaunošana,
2. Ražošanas apjoma palielināšana,
3. Jaunu darbības veidu apgūšana.

Atbildības pakāpe par investīciju projekta izvēli ir dažāda. Atbildība ir mazāka tādā gadījumā, kad ir jāaizvieto esoša ražošana, jo vadībai ir skaidrs cik un kādi jauni pamatlīdzekļi ir nepieciešami. Bet atbildība ir lielāka, kad ir jāpieņem lēmums sakarā ar pamatdarbības paplašināšanu, jo ir jāņem vērā vairāki jauni faktori:

1. Uzņēmuma stāvokļa izmaiņas noieta tirgū, jaunu tirgu iekarošanas iespējas,
2. Materiālu, finansu un darbaspēku papildu iesaistīšanas iespējas.

Svarīgs arī ir jautājums par investīciju apjomu. Investīciju darbība var dot gan pozitīvus, gan negatīvus rezultātus, kuriem ne vienmēr var būt vērtības raksturs.
Atbilstoši investīciju objektam var izšķirt dažādus kapitāla investīcijas veidus:
1. Materiālās investīcijas (reālās),
2. Finansiālās investīcijas (nominālās),
3. Nemateriālās investīcijas.

Materiālās investīcijas –kapitāla investīcijas materiālos objektos –zemes gabali, ražošanas līdzekļi, krājumi.
Finansu investīcijas –finansu līdzekļu ieguldījumi –vērtspapīri, akcijas, obligācijas.
Nemateriālās investīcijas –iegulda tirgus izpētē, reklāmā, zinātniskā izstrādēs, darbinieku kvalifikācijas celšanas pasākumos.

INVESTĪCIJU TEORIJA.

Investīcijas – ļoti nozīmīgs un ekonomiku ietekmējošs faktors.
Kapitāla papildināšana parasti tiek definēta kā finansēšana vai investēšana. Finansēšana sevī ietver naudas līdzekļu ieguldīšanas un izlietošanas procesus, bet investēšana – ilgtermiņa kapitāla ieguldīšanu uzņēmumā, kuras mērķis – peļņa. Latīņu valodā vārds “invest” nozīmē – ieguldīt, tātad investīcijas varēti definēt kā ieguldījumus, kas uztur kapitālu, veicina tā pieaugumu.
Rietumu zinātniskajā literatūrā investīcijas tiek skaidrotas kā ilgtermiņa holdings – kapitālu pielieto peļņas iegūšanas nolūkos (ieguldot kādā nozarē), bet spekulācija – īstermiņa darījums, kas balstās uz ātru kapitāla apgrozījumu peļņas nolūkos, bet ne holdingu.
Pastāv arī citi investīciju definējumi, piemēram:
 tēriņš (expenditure)- ar nolūku iegādāties uzņēmumu finansu vērtspapīrus (akcijas), lai iegūtu no tiem peļņu dividenžu veidā;
 kapitāla tēriņš, pērkot uzņēmumu fiziskos pamatfondus (physical assets), tādus kā rūpnīcas, to mašīnas, iekārtas (fixed capital) un akcijas (working kapital).
Par investīcijām uzskata iekārtu, tehnoloģisko mašīnu, transporta līdzekļus (to iegādi, izgatavošanu), ilgtermiņa nemateriālos ieguldījumus, ieguldījumus bankā vai citu uzņēmumu vērtspapīros u.c.
Investīcijas kā konkrēts lielums, vērtība vēl nav viennozīmīgi definētas. Pastāv daudzas versijas, ieteikumi, rekomendācijas, tomēr to būtība nav noteikta (pat starp ekonomistiem). Banku sfērā tās ir saistītas ar vērtspapīru operācijām, naudas līdzekļu iegildījumiem akcijās, valsts obligācijās u. c. vērtspapīros.
Rietumos par investīcijām tiek uzskatītas ieguldījumu summas pamatlīdzekļos (piemēram, arī ilgtermiņa nemateriālie ieguldījumi) un ieguldījumi materiālu krājumu palielināšanai, bet ieguldījumus vērtspapīros neuzskata par investīcijām, jo tie nepalielina ražošanas līdzekļu apjomus ekonomikas sistēmā. Daži uzņēmumi par investīcijām uzskata iekārtu iegādi un citu uzņēmumu vērtspapīru iegādi, jo pastāv iespēja nopelnīt, tiek palielināts naudas kapitāls.
Investīcijas pēc to mērķa parasti iedala:
 startēģiskajās kapitāla investīcijās – lieli projekti (jaunu ražošanas nozaru uzsākšana);
 pirmajās investīcijās noteiktā valstī (kapitāla novirzīšana tirgus paplašināšanai vai saglābāšanai);
 ekspansijā – jaunu iespēju iegūšana esošās uzņēmējdarbības paplašināšanai);
 atjaunošanā – jauna nekustamā īpašuma vai iekārtu (fixed assets) iepirkšanu vecā aizvietošanai;
 darbaspēkā (“cilvēciskajā kapitālā” – investment in human capital).
Starp valstīm pastāv dažādas naudas plūsmas. Latvijā eksistē pamatlīdzekļu pārdošana vai nodošana plūsmā lielos apjomos no viena uzņēmuma otram (īpašuma formas maiņas rezultātā).
Rodas jautājums, ko šādā situācijā uzskatīt par invetsīcijām (kā šos lielumus sagrupēt)?
Sakarā ar tirgus ekonomikas attīstību, kas veicina finansu operācijas (arī ar investīcijām saistītos procesus), starp uzņēmumiem eksistē gan pamatlīdzekļu, gan finansu instrumentu pārdošana.
Valsts par reālajām investīcijām parasti uzskata tikai Latvijas uzņēmumu iegādātos jaunos pamatlīdzekļus vai pamatlīdzekļus, kuri izlietoti ārzemēs, bet viena uzņēmuma ieguldījumi otra uzņēmuma vērtspapīros netiek uzskatītas par reālām investīcijām, jo šādi otrs uzņēmums iegūst naudas līdzekļus, lai tālāk iegādātos pamatlīdzekļus vai pirktu citu uzņēmumu vērtspapīrus, ieguldītu šo naudu bankā vai dzēstu savus parādus.