Izmaksas uzņēmējdarbībā un pašizmaksa

Rīgas Tehniskā Universitāte

Anotācija

Kursa darbs “Izmaksas uzņēmējdarbībā” iepazīstina ar izmaksu nozīmi uzņēmējdarbībā, izmaksu klasifikācijas veidiem, pašizmaksu un pašizmaksas kalkulācijas metodēm. Lielākā uzmanība pievērsta tieši izmaksu klasifikācijas veidu raksturojumiem, kas palīdz veikt praktisko daļu. Pamatieskats ir pašizmaksas nozīmei uzņēmējdarbībā un tās kalkulācijas metodēm. Izmaksu klasifikācijas veidi ir savstarpēji saistīti, tāpēc viegli uztvert dažādās izmaksas, kas rodas uzņēmējdarbības rezultātā.

Kursa darbā ir iekļauta arī praktiskā daļa, kurā risināta problēma – vai uzņēmuma ir izdevīgi ieviest rapša audzēšanu lauksaimnieciskajā ražošanā, kādas izmaksas radīsies, kā veidosies peļņa, un vai tiks pieņemts galīgais lēmums par rapša audzēšanu. Praktiskai daļai ir mācību darba raksturs.

Kursa darbs sastāv no 36 lappusēm. Kursa darbā iekļautas arī tabulas, grafiki un piemēri, lai būtu vieglāk uztvert teorijas jautājumus, kā arī darbs papildināts ar pielikumiem, kas ir papildinājums praktiskai daļai.

Saturs

IEVADS

1. pielikums……………………………………………………………………………………………………………………34

2. pielikums……………………………………………………………………………………………………………………36

IEVADS

Tematu “Izmaksas uzņēmējdarbībā” izvēlējos tāpēc, ka tas sniedz plašu ieskatu uzņēmuma darbībā kādas izmaksas radušās, papildus iepazīstinot arī ar ieņēmumu un peļņas veidošanos, kas ir savstarpēji saistīti rādītāji. Izmaksas uzņēmējdarbībā ir svarīgs rādītājs, kas dod informāciju, kādi resursi ir bijuši nepieciešami, lai nodrošinātu uzņēmuma darbību.

Darba izstrādāšanas gaitā iepazinos ar izmaksu klasifikācijas veidiem, kā veidojas izmaksas, uz ko tās attiecināmas, no kā tās atkarīgas, kā arī pamatā izpētīt pašizmaksas nozīmi uzņēmējdarbībā, kas arī bija mana darba mērķis, lai varētu izstrādāt praktisko daļu.

Teorētiskās daļas uzdevums – sniegt vienkāršu, saprotamu informāciju par izmaksām, sasaistot kopā daļas, nodaļas.

Praktiskās daļas uzdevums – atrisināt uzņēmuma problēmu ar teorētiskā daļā sniegto informāciju. Tā kā uzņēmumā nav svarīga pašizmaksas noteikšana lauksaimnieciskajai ražošanai, tad pašizmaksa netiek īpaši akcentēta.

Dēļ plašā temata, darbs ir uzrakstīts, izmantojot galvenos skaidrojumus, definīcijas, klasifikācijas, sniedzot pamatinformāciju, lai varētu izprast, izpildīt praktiskajā daļā izvirzītos uzdevumus.

Darbaizstrādāšana balstās uz literatūras avotiem, izpētīt tos, salīdzināt un galveno informāciju sniegt savā kursa darbā. Par literatūras bāzi kalpo speciālā literatūra, kā arī likumdošana un praktiskai daļai – uzņēmuma nepublicētie dati.

1. IZMAKSU NOZĪME UZŅĒMĒJDARBĪBĀ

Ja mēs vēlamies uzņēmējdarbības rezultātā gūt peļņu, jāprot vadīt izmaksas. Izmaksu noteikšana un pašizmaksas aprēķini ir uzņēmuma iekšējās uzskaites svarīgākās sastāvdaļas. Izmaksu noteikšanas galvenais uzdevums ir palīdzēt vadībai plānot un kontrolēt saimniecisko darbību. Plānošana šajā gadījumā nozīmē darbības mērķu izvēli un līdzekļu noteikšanu to sasniegšanai. Plānojot ir jādod ar aprēķiniem pamatota atbilde uz diviem jautājumiem – ko uzņēmums grib sasniegt un kas, kā un kad jādara iecerētā mērķa sasniegšanai. Kontroles uzdevums ir sekot uzņēmuma darbības atbilstībai plānam.

Kā plānošana, tā kontrole ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu – tātad izvēli starp alternatīviem darbības variantiem. Tāpēc arī nosakot izmaksas, ir jādod iepriekšēji aprēķini par paredzamo izvēli, norādot rezultātu, kāds varētu rasties katru izvēlēto variantu īstenojot. Kontroles funkciju savukārt var īstenot, tikai salīdzinot faktiskos sasniegumus ar plānotajiem, tādēļ par katru darbības veidu vēl pirms attiecīgā pārskata perioda ir jāsastāda izmaksu un atdeves tāmes, kuras pieņemts saukt arī par budžetiem. Kontroles sistēmai ir jākonstatē novirzes no tāmes jeb budžeta rādītājiem un jānoskaidro šo noviržu rašanās cēloņi. Šādas informācijas savlaicīga iesniegšana atbildīgajiem uzņēmuma vadītājiem ir pamatojums lēmuma pieņemšanai vai nu konstatēto noviržu novērtēšanai, vai arī darbības izmaiņai, ja iecerētā darbība nevar dot vēlamos rezultātus neietekmējamu ārējo apstākļu dēļ.

IZMAKSU NOTEIKŠANA UN PAŠIZMAKSAS KALKULĀCIJA

Uzņēmuma vadītājam ir svarīgi zināt uzņēmējdarbības izmaksas un pārdodamās produkcijas pašizmaksu. Tas dod iespēju noteikt uzņēmuma un dažāda veida produkcijas ienesīgumu (pelnītspēju), kā arī izmaksu kontroles sistēmas ietvaros – faktiskās izmaksas salīdzināt ar plānotajām. Lai uzņēmuma vadību nodrošinātu ar šiem mērķiem nepieciešamo informāciju, jābūt attiecīgiem grāmatvedības ierakstiem.

Ja uzņēmumā nebūtu izmaksu noteikšanas un pašizmaksas kalkulācijas sistēmas, vadībai nebūtu pietiekamas informācijas par:

atsevišķu ražotās produkcijas vienību, pakalpojumu vai darbu ienesīgumu (pelnītspēju);

dažādu struktūrvienību vai operāciju pelnītspēju;

dažādu uzņēmuma izmaksu dinamiku. Bez šādas informācijas precīza izmaksu plānošana nav iespējama;

atšķirībām starp faktiskajiem un plānotajiem rezultātiem. Bez efektīvas izmaksu noteikšanas un pašizmaksas kalkulācijas sistēmas atbildīgajam vadītājam nav viegli izsekot šīm atšķirībām;

cenu veidošanu tā, lai segtu izmaksas un iegūtu peļņu pieņemamā līmenī;

to, kā peļņu ietekmē produkcijas izlaides palielinājums vai samazinājums vai kādas ražošanas līnijas vai struktūrvienības slēgšana.

Izmaksu noteikšana un pašizmaksas kalkulācijas sistēma un sagatavotā informācija dažādos uzņēmumos var atšķirties, jo:

uzņēmumi atšķiras pēc lieluma un struktūras, kā arī darbības, produkcijas vai pakalpojumu veida;

var būt atšķirīga vadības organizācija.

FINANSU PLĀNOŠANA UN KONTROLE

Plānošana ir mērķu izvirzīšana un nākamo izmaksu un ieņēmumu novērtēšana, kas

nepieciešama, lai sastādītu budžetu. Tā arī palīdz noteikt sagādes un ražošanas vajadzības uzņēmumā.

LĒMUMU PIEŅEMŠANA

Lai pieņemtu lēmumu finansu jautājumos, vadītājam nepieciešama dažāda veida finansu informācija:

prognozēšanai;

plānu sagatavošanai;

par plāniem un uzdevumiem;

par faktiskiem rezultātiem un to salīdzinājumu ar plānu vai uzdevumu.

Šī dažāda veida finansu informācija nodrošina pamatojumu uzņēmuma finansu plānošanai un kontrolei, kā arī ļauj pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus par uzņēmuma nākotni, ražošanu, pakalpojumiem, struktūrvienībām u.tml.

2. UZŅĒMĒJDARBĪBAS IZMAKSU KLASIFIKĀCIJA

Izmaksas ir resursu patēriņš naudas formā produkcijas ražošanai un realizācijai (pakalpojumiem, darbiem) pārskata laikā. Izmaksas aprēķina par laika periodu, lai noteiktu peļņu, to atskaites periods ir kalendārais gads. Ar pamatdarbību saistītais resursu patēriņš veido uzņēmuma izmaksas. Viena daļa šo izmaksu ir vienāda ar attiecīgajiem finansu grāmatvedībā uzskaitītajiem izdevumiem, bet otra izmaksu grupa arī finansu grāmatvedībā ir atspoguļota, bet pašizmaksas aprēķinos to iekļauj citādās, īpašos pārrēķinos noteiktās summās. Tādas izmaksas var būt :

pamatlīdzekļu nolietojums;

aizņēmumu samaksātie procenti;

pamatlīdzekļu nomas izdevumi;

kalkulētā riska summas.

Tirgus ekonomikas apstākļos par ekonomisko izmaksu pamatu uzskatāma resursu

ierobežotība. Ja resursi izmantoti vienā vietā, tad vienlaikus tos nevar izmantot citā vietā.

Izmaksas var sadalīt dažādās klasifikācijas pazīmēs, katrs uzņēmums var izvēlēties savu izmaksu klasifikāciju, lai attiecīgi pēc tam varētu noteikt izlietoto resursu daudzumu naudas izteiksmē kādā noteiktā laika periodā, attiecīgi pieņemt nepieciešamos lēmumus, izdarīt secinājumus par resursu izlietojumu.

Klasifikācijas pazīmes:

Izmaksu klasifikācija pēc to atkarības no uzņēmējdarbības apjoma;

Izmaksu klasifikācija pēc to funkcijām un rakstura;

Izmaksu klasifikācija atkarībā no attiecinājuma uz izmaksu nesējiem;

Izmaksu klasifikācija pēc izmaksu vadīšanas līmeņiem.

2.1. Izmaksu klasifikācija pēc to atkarības no uzņēmējdarbības apjoma

Atkarībā no ražošanas apjoma izmaksasiedalās šādi:

pastāvīgās izmaksas;

mainīgās izmaksas;

Mainīgās izmaksas ir tādas izmaksas, kuras tieši reaģē uz ražošanas apjoma palielināšanos vai samazināšanos, attiecīgi palielinoties vai samazinoties. Tās mainās proporcionāli ražošanas apjomam, t.i., izejvielas, materiāli, darbaspēks (2.1. attēls).
0x01 graphic

2.1.attēls. Mainīgās izmaksas (Im). [6., 68.lpp.]

Piemēram, viena izstrādājuma ražošanas materiālu izmaksas ir Ls 200 (2.1.tabula). 2.1. tabula parāda to, ka pārrēķinot uz vienu izstrādājumu, mainīgās izmaksas parasti nemainās, tās ir pastāvīgas. Tomēr, ražošanas apjomam pieaugot lielos apmēros, var atklāties iekšējās rezerves,

2.1.tabula [6.,67.lpp.]

Ražošanas apjoms, gab.

Materiālu izmaksas

gabalam

visam apjomam

0

0

0

100

200

20000

200

200

40000

tādēļ mainīgās izstrādājumu izmaksas var samazināties.

Ja, palielinoties ražošanas apjomam, pēc zināma līmeņa sasniegšanas izstrādājuma mainīgās izmaksas samazinās, tad mainīgās izmaksas iegūst degresīvu raksturu. Var būt arī regresīva izstrādājuma izmaksu samazināšanās, kad, regulāri pieaugot ražošanas apjomam, ar katru izstrādāto vienību mainīgās izmaksas samazinās. Retāk, vismaz teorētiski, ir iedomājams gadījums, kad, palielinoties ražošanai, ar katru nākamo saražoto vienību mainīgās izmaksas pieaugtu – tad mainīgās izmaksas būtu progresīvas.

Mainīgās izmaksas sauc arī par gabalizmaksām, jo pamatā tās sastāv no vienas izstrādājuma vienības izgatavošanai vajadzīgām tiešajām izmaksām, kas pareizinātas ar ražoto vienību skaitu.

Pieaugot ražošanas apjomam, materiālu izmaksas proporcionāli pieaug, bet, samazinoties apjomam, proporcionāli samazinās.

Tāpat kā pamatmateriālu izmaksas, arī tiešā darba alga ir mainīgās izmaksas.

Visas pamatizmaksas ir mainīgās izmaksas. To sastāvs ir šāds:

tiešās darba izmaksas;

primārās materiālu un izejvielu izmaksas;

iekārtas noma;

iekšējā izejvielu transportēšana;

ražošanas pamatfondu nolietojums.

Pastāvīgās izmaksas ir tādas izmaksas, kuras nemainās, produkcijas apjomam palielinoties vai samazinoties noteiktā laika periodā. Pastāvīgās izmaksas atspoguļojas kā nemainīgs lielums (2.2.attēls). Piemēram, telpu īre, reklāma, iekārtas nolietojums. Tās ir regresīvās izmaksas, jo, pieaugot ražošanas apjomam, samazinās vienas produkcijas vienības izmaksas.

Izmaksu iedalījums pastāvīgās un mainīgajās izmaksās ir atkarīgs no laika perioda, kurā mēs tās aplūkojam. Īsā laika periodā izmaksas varētu iedalīt mainīgās un pastāvīgās izmaksās. Ilgākālaika periodā visas izmaksas var uzskatīt par mainīgām, jo uzņēmums minētajā laika periodā var izdarīt kapitālieguldījumus un palielināt pamatkapitāla apmērus.

Visas izmaksas, kas no pārskata perioda uz pārskata periodu paliek nemainīgas arī tad, ja mainās ražošanas apjoms, ir pastāvīgās izmaksas.

Piemēram, izejvielas apstrādā uz virpas, un ikmēneša nolietojums virpai ir Ls 2000. Tas vienmērīgi sadalās pa mēnešiem uz apstrādātām detaļām (2.2. tabula).

2.2. tabula [6., 68.lpp.]

Produkcijas daudzums gabalos

Pastāvīgās izmaksas

pavisam

vienam gabalam

0

2000

0

100

2000

20

200

2000

10

300

2000

6,7

Pastāvīgās izmaksas ietilpst vispārējās izmaksās. Pastāvīgās izmaksas kopsummā nemainās atkarībā no ražošanas apjoma, bet šīs izmaksas, pārrēķinātas uz vienu izgatavotās produkcijas vienību, nelineāri samazinās, palielinoties produkcijas daudzumam.

Dažas izmaksas ietver kā mainīgās, tā pastāvīgās, un tās ir kopējās izmaksas (2.1. – 2.3. attēls.)

0x01 graphic
0x01 graphic

2.2. attēls. Pastāvīgās izmaksas (Ip). 2.3.attēls. Kopējās izmaksas (Ik).

[6., 68.lpp.] [6., 69.lpp.]

2.2. Izmaksu klasifikācija pēc to funkcijām un rakstura

Šajā gadījumā izmaksas klasificē pēc:

perioda izmaksu metodes;

apgrozījuma izmaksu metodes.

Šīs metodes balstītas uz to, lai noteiktu “peļņas un zaudējumu aprēķina” gala rezultātu, t.i., peļņu vai zaudējumus. Abas metodes jeb peļņas aprēķina shēmas ir apstiprinātas likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem”. Peļņas aprēķina shēma noteikta vertikālā formā (pēc perioda izmaksu metodes – 11.pants; pēc apgrozījuma izmaksu metodes – 12. pants), kaut gan likumā minēta arī peļņas aprēķina shēma kontu formā (attiecīgi 13. un 14. pants).

Parasti Latvijas uzņēmumi izvēlas vienu no metodēm vertikālā formā, visbiežāk tā ir apgrozījuma izmaksu metode.

Perioda izmaksu metode piemērojama maziem uzņēmumiem, kas nenodarbojas ar produkcijas ražošanu, un kuros nav svarīga atsevišķo produktu pašizmaksas noteikšana.

Izmaksas tiek iedalītas:

Materiālu izmaksas:

izejvielu un palīgmateriālu izmaksas (pieskaitot pirkšanas cenai ar iegādi saistītos izdevumus;

pārējās ārējās izmaksas (izmaksas par ražošanas rakstura darbiem un pakalpojumiem, ko veikušas citas juridiskās vai fiziskās personas).

Personāla izmaksas:

algas;

pensijas no uzņēmuma līdzekļiem un tml. izmaksas;

pārējās sociālās nodrošināšanas izmaksas (sociālā nodokļa atskaitījumi, citas uzņēmuma izmaksas darbiniekiem, apdrošināšanai, pārējie sociālie pabalsti darbiniekiem).

Līdzekļu vērtību norakstīšana:

pamatlīdzekļu un materiālo ieguldījumu nolietojums un norakstīšana;

apgrozāmo līdzekļu vērtības norakstīšana virs normatīvajiem norakstījumiem.

Pārējās saimnieciskās darbības izmaksas:

ar darba aizsardzību saistītie izdevumi;

uzņēmuma mantas apdrošināšanas maksājumi;

komandējuma izmaksas;

transporta, sakaru, komisijas, reklāmas, mārketinga, preču apdrošināšanas izmaksas;

pārējie izdevumi, kas nav ietverti iepriekšējos posteņos.

Ārkārtas izmaksas.

izmaksas, kas saistītas ar pamatlīdzekļu likvidāciju un pārdošanu;

iepriekšējo gadu zaudējumi, kas konstatēti pārskata gadā;

zaudējumi sakarā ar stihiskām nelaimēm un vērtību bojāšanos;

pārējās ar uzņēmuma pamatdarbību nesaistītās izmaksas.

2.3. tabulā parādīts kā noteikt peļņu, izmantojot perioda izmaksu metodi.

2.3. tabula [3., 41.lpp.]

Peļņas noteikšana, izmantojot perioda izmaksu metodi

NETO APGROZĪJUMS

+ gatavās produkcijas un nepabeigto ražojumu krājumu

izmaiņas

+ pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi

– materiālu izmaksas

– personāla izmaksas

– līdzekļu un vērtību norakstīšana

– pārējās saimnieciskās darbības izmaksas

+ pārējie ieņēmumi (t.sk. no finansu darbības)

– procentu maksājumi un tamlīdzīgas izmaksas

= peļņa vai zaudējumi pirms ārkārtas posteņiem un

nodokļiem

+ ārkārtas ieņēmumi

– ārkārtas izmaksas

= peļņa vai zaudējumi pirms nodokļiem

– uzņēmuma ienākuma nodoklis

– pārējie nodokļi (nekustamā īpašuma nodoklis)

= PĀRSKATA PERIODA PEĻŅA VAI ZAUDĒJUMI

Apgrozījuma izmaksu metodē izdala šādas izmaksu grupas:

Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas ietver tiešās un netiešās izmaksas, kas ir saistītas ar ražošanu.

Tiešās izmaksas:

izejvielu, pamatmateriālu un palīgmateriālu izmaksas (kurināmā, degvielas, smērvielu iepirkšanas izmaksas);

pirkto materiālu piegādes izmaksas;

samaksa par darbiem un pakalpojumiem no ārienes;

pamatstrādnieku algas ar pieskaitījumiem sociālajai apdrošināšanai.

Netiešās izmaksas:

ražošanas vispārējās izmaksas: ražošanas vadīšanā un apkalpošanā nodarbināto darbinieku alga ar sociālā nodokļa pieskaitījumu; ražošanas pamatlīdzekļu remonta un ekspluatācijas izmaksas; ražošanas telpu, apkures, apgaismošanas u.tml. izmaksas; pamatlīdzekļu nolietojums; nomas maksa; apdrošināšanas maksājumi; vispārējas nozīmes palīgmateriāli; citas ar ražošanu netieši saistītās izmaksas.

Ražošanas izmaksas var ietvert sevī arī citas ar ražošanu saistītas izmaksas, piemēram, ievedmuitas par importa materiāliem, izmaksas darba aizsardzībai. Netiešajām izmaksām ir prasība: netiešajām izmaksām jāattiecas uz to pašu periodu, uz kuru attiecas tiešās izmaksas.

Pārdošanas izmaksas.

Administrācijas izmaksas.

2 un 3 izmaksu postenī uzņēmumam var uzrādīt sekojošās izmaksas (atkarībā no tā, vai tās saistītas ar produkcijas vai pakalpojumu pārdošanu vai ar uzņēmējdarbības organizēšanu un vadīšanu):

transporta, sakaru, komisijas, reklāmas, mārketinga u.tml. izmaksas;

ar precēm saistītie apdrošināšanas maksājumi;

algas un sociālā nodokļa pieskaitījumi;

ēku, inventāra, iekārtu nolietojums;

administrācijas darbībā izmantojamo pamatlīdzekļu remonta un uzturēšanas izmaksas;

materiālo ieguldījumu un apgrozāmo līdzekļu vērtības norakstīšana;

telpu uzturēšanas izdevumi, ieskaitot nomas maksu, apgaismošanu, apsardzi, apkopšanu u.tml.

kancelejas izdevumi, ieskaitot pasta un citus izdevumus.

Ārkārtas izmaksas.

2.4. tabulā parādīts kā noteikt peļņu, izmantojot apgrozījuma izmaksu metodi.

2.4. tabula. [3., 44.lpp.]

Peļņas noteikšana, izmantojot apgrozījuma izmaksu metodi

NETO APGROZĪJUMS

– pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas

= bruto peļņa vai zaudējumi

– pārdošanas izmaksas

– administrācijas izmaksas

+ pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi

+ ieņēmumi no finansu darbības

– procentu maksājumi un tamlīdzīgas izmaksas

= peļņa vai zaudējumi pirms ārkārtas posteņiem un

nodokļiem

+ ārkārtas ieņēmumi

– ārkārtas izmaksas

= peļņa vai zaudējumi pirms nodokļiem

– uzņēmuma ienākuma nodoklis par pārskata gadu

– pārējie nodokļi

= PĀRSKATA GADA PEĻŅA VAI ZAUDĒJUMI

No shēmas salīdzinājuma ir redzams, ka perioda izmaksu metodē izmaksas ir sakārtotas atbilstoši to veidiem finansu uzskaitē, izmaksas attiecas uz pārskata periodu, bet apgrozījuma izmaksu metodē izmaksas attiecas uz noteikto apgrozījumu.

Nav paredzēti iekļaušanai izmaksu sastāvā:

dividendes, peļņas procenti, kas izmaksāti par pajām;

izdevumi pamatlīdzekļu iegādei;

īstermiņa un ilgtermiņa parādu atmaksājamās summas;

izdevumi celtniecībai, rekonstrukcijai;

kapitālremonta izdevumi;

sociālās infrastruktūras uzturēšanas izdevumi;

dabas resursu izmantošanas un apkārtējās vides piesārņošanas virslimita maksājumi.

Jo tādu izdevumu avots ir peļņa pēc nodokļiem.

2.3. Izmaksu klasifikācija atkarībā no attiecinājuma

uz izmaksu nesējiem

Šajā klasifikācijas veidā izmaksas iedalās šādi:

tiešajās izmaksās;

netiešajās izmaksās.

Kā tiešās, tā netiešās izmaksas ir jāpakļauj kontrolei. Par salīdzināšanas un izvērtēšanas pamatu kalpo plānotās izmaksas, kuras salīdzina ar faktiskām izmaksām.

Tiešās izmaksas ir izdevumi, kas veidojas, izgatavojot konkrētu produkcijas veidu, un ir tieši saistītas ar ražošanas pašizmaksu. Tiešās izmaksas saista ar konkrētu izmaksu nesēju vai kalkulācijas objektu, kas ir noteikta produkcijas vienība, kam nosaka pašizmaksu. Atkarībā no uzņēmējdarbības rakstura par izmaksu nesēju var būt arī līdzīgu produktu grupa (partija, komplekts), pasūtījums, operācija, process u.tml.

Piemēram, izgatavo kādu konkrētu detaļu automašīnai. Izlietotie materiāli un strādājošā darba alga būs tiešās izmaksas automašīnas detaļai.

Ražošanas tiešās izmaksas elementi ir šādi:

izejvielas un materiāli produkcijas izgatavošanai;

darba alga;

pārējās (saimnieciskās darbības) izmaksas.

Materiālu izmaksas sastāv no pamatmateriālu, palīgmateriālu un ražošanas nodrošināšanas materiālu izmaksām. Pamatmateriāli ir izejvielas un materiāli, kas tieši veido gatavo produktu. Piemēram, metāls, koksne, diegi, piens. Palīgmateriāli arī ietilpst gatavajā produktā, bet gatavā produkta veidošanā tiem nav tik svarīga vieta. Piemēram, krāsas gatavā produkta nokrāsošanai, garšvielas konditorejas izstrādājuma ražošanai. Ražošanas nodrošināšanas materiāli ir nepieciešami paša ražošanas procesa veikšanai, bet tie neietilpst gatavajā produktā. Piemēram, smērvielas apstrādes mašīnas eļļošanai, elektroenerģija mašīnu darbināšanai.

Materiālu novērtēšanas metode ir materiālu novērtēšana iegādes cenās, pieskaitot piegādes izdevumus.

Tas ir noteicošais materiālu novērtēšanas veids produkcijas faktiskās pašizmaksas aprēķināšanai. Brīvā tirgus apstākļos materiālu cenas var mainīties viena pārskata perioda laikā, un tās ir atšķirīgas no dažādiem piegādātājiem. Aprēķinot produkcijas plāna pašizmaksu, izmanto materiālu vidējās cenas, kā arī materiālu izlietojumu novērtē vidējās cenās.

Darba izmaksas ir otrs svarīgākais izmaksu elements, kas atspoguļo saimnieciskajā darbībā ieskaitīto darba patēriņu. Darba izmaksas veido vairākas grupas:

algas – ražošanas personāla un vadības personāla algas;

likumos paredzētās sociālās izmaksas – sociālais nodoklis;

pārējās personāla izmaksas.

Pārējās citas tiešās izmaksas ir, piemēram, šādas:

samaksa par darbiem un pakalpojumiem no ārienes;

ilgtermiņa ieguldījumu vērtību norakstīšana.

Kalkulējot faktisko pašizmaksu, pakalpojumus no ārienes ieskaita izmaksās faktiski samaksāto summu apmērā.

Ilgtermiņa ieguldījumu vērtību norakstīšana sastāv no pamatlīdzekļu nolietojuma uzturēšanas saimnieciskās darbības izdevumos un arī tiešās izmaksās. Šo nolietojuma aprēķinu pamatā ņem pamatlīdzekļu sākotnējo vērtību un to pakāpeniski visā pamatlīdzekļu ekspluatācijas laikā noraksta tiešajās izmaksās. Tādējādi uzņēmējdarbība ar produkcijas pārdošanas starpniecību atgūst līdzekļus, kas, izveidojot pamatlīdzekļus, tika ieguldīti saimnieciskajā darbībā.

Netiešās izmaksas to veidošanās brīdī nevar saistīt ar kādu atsevišķu izstrādājumu, pasūtījumu vai pakalpojumu veidu, kaut gan šīs izmaksas ir saistītas ar ražošanu kopumā. Netiešās izmaksas var saistīt ar izmaksu rašanās vietu, kas ir konkrēta struktūrvienība, atbildības joma, iekārta, kāds cits objekts vai to grupa, kur uzkrāj uz kalkulācijas objektiem attiecināmās izmaksas.

Ražošanas uzņēmumā var izdalīt šādas izmaksu rašanās vietas:

ražotnes;

ražošanas nodrošināšanai nepieciešamās palīgražošanas struktūrvienības;

struktūrvienības, kas nodarbojas ar produkcijas pārdošanas veicināšanu;

uzņēmuma administrācija.

Netiešajās izmaksās ietilpst šādi galvenie veidi:

materiālu patēriņš vispārējām vajadzībām;

strādnieku algas;

vadības algas;

sociālās izmaksas;

nodokļi un nodevas, kurus iekļauj ražošanas izmaksās;

īres un nomas maksas;

ofisa izdevumi u.c.

Netiešās izmaksas vispirms attiecas uz struktūrvienību, kurā tās ir izveidojušās. Netiešās izmaksas novirza uz tām vietām uzņēmumā, kur šīs izmaksas ir notikušas, t.i., uz izmaksu vietām. Izmaksu uzskaite pa izmaksu vietām uzņēmumā,kas ražo vairāku veidu produkciju, ir nepieciešama tādēļ, ka daļa no izmaksām nav tieši saistāma ar noteiktiem izmaksu objektiem.

Piemēram, nav iespējams tiešajās izmaksās iekļaut darba papildalgu, vadības un personāla algas, enerģijas izmaksas un pamatlīdzekļu nolietojumu, jo šīs netiešās izmaksas ir izlietotas visu izmaksu objektu ražošanai un attiecas uz visiem izmaksu objektiem, lai pēc iespējas precīzi pašizmaksu varētu aprēķināt katram izstrādājuma veidam. Tas ir iespējams, tikai uzskaitot netiešās izmaksas pa izmaksu vietām.

Sadalīt šīs izmaksas proporcionāli tiešajām izmaksām ir nepareizi, jo atsevišķus izstrādājuma veidus dažādi ietekmē struktūrvienības funkcionēšana. Piemēram, izstrādājumu veidiem, kuri vairāk izmanto kādu izmaksu vietu, ir jānovirza arī lielāka netiešo izmaksu daļa.

2.4. Izmaksu klasifikācija pēc izmaksu vadīšanas līmeņiem

Izmaksu vadīšanā galvenā pielietojamā metode ir “cēloņu → seku” metode, kas ļauj novērtēt sakarību starp dažādiem risinājumiem (lēmumiem) un izmaksu lielumu.

Lai to varētu pielietot organizējot izmaksu vadīšanu ar plānošanas, uzskaites, kontroles, analīzes palīdzību, vispirms jānosaka, kādas izmaksas jāvada:

centralizēti, jo tās raksturo uzņēmējdarbības rezultātus kopumā – 1. līmenis;

decentralizēti, jo tās raksturo atsevišķo uzņēmuma struktūrvienību vai pat darbinieku grupu un atsevišķu darbinieku darbības rezultātus – 2. līmenis.

Izmaksu vadīšanas līmeņu raksturojums dots 2.5. tabulā.

2.5. tabula [7., ]

Izmaksu vadīšanas līmeņu raksturojums

Izmaksu vadīšanas līmenis

Izmaksu plānošana, uzskaite, kontrole, analīze

līmenis – centralizēta izmaksu vadīšana

tiešās un netiešās;

mainīgās un pastāvīgās;

ražošanas, administrācijas, pārdošanas.

2. līmenis – decentralizēta izmaksu vadīšana

pa atsevišķiem produktu (pakalpojumu) veidiem un to grupām;

pa atsevišķiem klientiem (pircējiem) un to grupām;

pa atbildības centriem.

3. PAŠIZMAKSA

Produkcijas pašizmaksa ir visu izmaksu kopsumma noteikta produkcijas veida ražošanai noteiktā laika periodā.

Produkcijas pašizmaksa ir svarīgākais uzņēmuma darbības efektivitātes rādītājs.

Pašizmaksas samazināšana, nekaitējot produkcijas kvalitātei, ir svarīgs nosacījums produkcijas konkurētspējas nodrošināšanā tirgū. Bez tam tā ir arī avots papildu peļņas iegūšanai.

Produkcijas tirgus cenas kopumā atbilst produkcijas ražošanas vidējām sabiedriskām izmaksām, un novirzes uz vienu vai otru pusi rodas tirgus pieprasījuma un piedāvājuma ietekmē. Ja uzņēmuma ražošanas izmaksas pārsniedz vidējās nozares izmaksas, tad šis pārsvars netiks kompensēts uz pircēju rēķina. Tas var samazināt uzņēmuma ienākumu. Bet, ja uzņēmums būs spējīgs pazemināt ražošanas izmaksas salīdzinājumā ar citiem radniecīgu produkciju ražojošiem uzņēmumiem, tad tas varēs iegūt papildu ienākumu vai, pazeminotcenu, palielināt produkcijas noietu.

Ražošanas pašizmaksu aprēķina, saskaitot izejvielu, pamatmateriālu un palīgmateriālu izlietojumu atbilstoši iegādes izmaksām un blakusizmaksām, kas tieši saistītas ar ražošanu. Pie ražošanas izmaksām var pieskaitīt arī attiecīgu daļu izmaksu, kas nav tieši saistītas ar ražojumu izgatavošanu, ja vien šīs izmaksas ir attiecināmas uz to pašu laika posmu. Pārdošanas izmaksas nav atļauts iekļaut ražošanas pašizmaksā.

Produkcijas pašizmaksā koncentrēti uzņēmējdarbības izdevumi, kas saistīti ar produkcijas ražošanu un tās realizāciju. Pašizmaksas aprēķini neaprobežojas tikai ar pilnās ražošanas pašizmaksas noteikšanu, kas parāda pabeigtā pārskata periodā notikušās izmaksas, bet pašizmaksa kalpo arī par pamatu

produkcijas cenu veidošanai;

peļņas vai atdeves aprēķināšanai;

rentabilitātes aprēķināšanai.

Pašizmaksas aprēķinos izmaksu lielāko daļu veido pamatizmaksas (3.1.att.).

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic

0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic

3.1.att. Izmaksu iedalījums pašizmaksas aprēķinos. [6., 77.lpp.]

Pašizmaksas aprēķinos tiek iekļautas arī vadības vispārējās un noieta vispārējās izmaksas. Vadības izmaksas veidojušās administrēšanas procesā, piemēram, algas vadības personālam + valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, biroja iekārtu nolietojums, nomas un īres maksa, apgaismojums, telefons, pasta pakalpojumi, apsildīšana, ēku apdrošināšana u.c. Noieta vispārējās izmaksas ir izmaksas tarai un iesaiņošanas materiāliem, gatavās produkcijas komplektēšanas un transporta izmaksas, mārketinga izdevumi, preču garantijas apkalpošanas izmaksas, preču apdrošināšanas izmaksas u.c.

Ja firma ražo viena nosaukuma produkciju, tad produkta pašizmaksas kalkulācija ir vienkārši sastādāma. Šajā gadījumā visas izmaksas attiecas uz šo produktu. Bet produkta pašizmaksas kalkulācija ir diezgan sarežģīta, ja uzņēmums ražo dažādus produktus. Tad uzņēmumos ir divas lielas problēmas. Pirmkārt, jāuzskaita izmaksas, kas tieši attiecas uz konkrētu produktu – tās ir tiešās izmaksas. Otrkārt, jāuzskaita izmaksas, kas nav tieši attiecināmas uz ražoto produktu – tās ir netiešās izmaksas.

Piemēram, kādā produkcijas ražošanas uzņēmējdarbībā tiešās izmaksas ir Ls 400, netiešās (ražošanas vispārējās) izmaksas – Ls 200, saražots 20 gabalu produkta. Pašizmaksu izstrādājuma vienībai aprēķina šādi:

tiešās izmaksas + netiešās izmaksas = pašizmaksa kopā (3.1.) [6., 78.lpp.]

Ls 400 + Ls 200 = Ls 600

Vienas vienības pašizmaksa =

= pašizmaksa kopā / saražotās produkcijas gabalu skaits (3.2.) [6., 78.lpp.]

Ls 600 / 20 gab. = Ls 30.

4. PAŠIZMAKSAS KALKULĀCIJAS METODES

Kad izmaksas ir uzskaitītas pa izmaksu veidiem un sadalītas pa izmaksu vietām, tad šīs izmaksas ir jāsadala pa izmaksu objektiem un jānosaka, cik ir izmaksājusi katra saražotā produkcijas veida izgatavošana vai izpildīto darbu vai pakalpojumu veikšana. Nākamais aprēķins ir vienas izmaksu objektu vienības pašizmaksas noteikšana, ko sauc par pašizmaksas kalkulāciju.

Atkarībā no tā, kā paredzēts izmantot aprēķina rezultātus, tiek sastādītas šāda veida kalkulācijas:

mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācija;

pilnā ražošanas pašizmaksas kalkulācija;

pārdotās produkcijas pašizmaksa vai komerciālā pašizmaksa.

Pašizmaksas kalkulācijas galvenie uzdevumi ir šādi:

datu sniegšana uzņēmējdarbības cenu politikā, t.i.:

kalkulēt izdevīgākās cenas ar maksimāli iespējamo peļņu konkurences apstākļos,

noteikt zemāko pieļaujamo cenu robežu,

aprēķināt piedāvājuma cenas konkrētiem pasūtījumiem,

dot datus par izvēli, vai atsevišķus izstrādājumus ražot vai iepirkt;

datu sniegšana pašražotās produkcijas krājumu novērtēšanai gada pārskata bilancē;

datu sniegšana ražošanas un noieta plānošanai;

rādītāju aprēķināšana izmaksu kontrolei;

datu sniegšana uzņēmuma snieguma jeb peļņas noteikšanai.

Pašizmaksas kalkulācijās lieto vairākus paņēmienus.

Ja gatavās produkcijas ražošana notiek vairākās izmaksu vietās un mainās arī krājumu atlikumi, tad lieto vairākpakāpju kalkulāciju ar dalīšanu.

Ja gatavās produkcijas atlikumi noliktavās mainās, tad jālieto divpakāpju kalkulācija ar dalīšanu.

Kalkulācija veidojas:

ražošanas izmaksas + vadības izmaksas +

saražoto izstrādājumu daudzums saražoto izstrādājumu daudzums

+ noieta izmaksas =

pārdoto izstrādājumu daudzums

= vienas pārdoto izstrādājumu vienības pašizmaksa (4.1.) [6., 79.lpp.]

Piemēram, uzņēmuma “Rūsa” izstrādājuma A ražošanas, vadības un noieta izmaksas ir šādas:

Materiālu izmaksas

Algas

Sociālās izmaksas

Pamatizmaksas

Ls 1000

Ls 2000

Ls 400

Ls 3400

Pārējās izgatavošanas izmaksas

Ražošanas pašizmaksa

Ls 500

3400 + 500 = 3900 Ls

Vadības izmaksas

Noieta izmaksas

Izstrādājuma A pilnā pašizmaksa

Ls 600

Ls 1000

3900 + 600 + 1000 = 5500 Ls

Pārskata periodā saražots 1200 vienību A produkcijas, bet pārdots 1500 vienību. A izstrādājuma vienas vienības ražošanas (ieskaitot vadības izmaksas) pašizmaksa:

(3900 + 600) / 1200 = 3,75 Ls.

A izstrādājuma vienas pārdotās vienības pašizmaksa:

3900 / 1200 + 600 / 1200 + 1000 / 1500 = 3,75 + 0,67 = 4,42 Ls.

Produkcijas vienas vienības pašizmaksa ir šīs produkcijas pašizmaksas dalījums ar saražotās produkcijas daudzumu.

4.1. Pilnas ražošanas pašizmaksas kalkulācijas metode

Pilnas ražošanas pašizmaksas kalkulācijas metodes pamatā ir:

netiešo izmaksu sadale uz kalkulācijas objektiem (izmaksu rašanās vietas);

netiešo izmaksu daļas iekļaušana krājuma izmaksās.

Pēc pilnās ražošanas pašizmaksas kalkulācijas metodes visu izmaksu veidošanās parādīta 4.1. attēlā.

Kalkulācijā iekļaujas visas ražošanas izmaksas, ieskaitot arī vadības izmaksas un aprēķina pārskata periodā saražotās produkcijas, izpildīto darbu un pakalpojumu pašizmaksu. Šos rezultātus izmanto izstrādājumu novērtēšanai.

Galvenā uzmanība pievērsta ražošanas izmaksām. Ražošanas tiešo izmaksu jeb pamatizmaksu aprēķināšanai un iekļaušanai pašizmaksas kalkulācijā izmanto iepriekš noteiktas materiālu, darba un citu tiešā izlietojuma elementu normas.

Vērtējot kopējo vienību ražošanas pašizmaksu, ražošanas netiešās izmaksās neiekļauj vadības, pārdošanas, uzglabāšanas un piegādes izmaksas. Šīs izmaksas ir periodu izmaksas.

Netiešās izmaksas tiek sadalītas pa kalkulācijas objektiem vai izmaksu rašanās vietām.

Izmaksu rašanās vieta ir struktūrvienība, objekts vai to grupa, kur uzkrāj izmaksas pirms to tālākas analīzes. Izmaksu rašanās vietās iespējams precīzi veikt izmaksu plānošanu, jo kopējais izmaksu budžets tiek sastādīts no atsevišķu izmaksu rašanās vietu budžetiem.

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

0x08 graphic

4.1. attēls. Pilnas pašizmaksas kalkulācija. [6., 80.lpp.]

Katru netiešo izmaksu posteni attiecina uz kādu izmaksu rašanās vietu, lai visas netiešās izmaksas būtu ietvertas un pieskaitītas kalkulācijas objektam (4.2. att.).

0x08 graphic

0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
0x08 graphic
pieskaita pārdala

4.2.attēls. Izmaksu sadalīšana pilnās pašizmaksas kalkulācijai. [6., 81.lpp.]

4.2. Netiešo izmaksu pieskaitīšana

Lai noteiktu produkta vienības ražošanas pašizmaksu, ir jānovirza zināma netiešo izmaksu daļa. Procesu, kad ražošanas netiešās izmaksas ietver produkta pašizmaksā, sauc par pieskaitīšanu, izmantojot pieskaitījuma likmi. Uzņēmējdarbībā var lietot vienu kopēju netiešo izmaksu pieskaitījuma likmi vai katram ceham, struktūrvienībai, nodaļai atsevišķu.

Lai noteiktu netiešo izmaksu summu, ko ieskaitīt produkta (pakalpojuma) pašizmaksā, nepieciešams:

sagrupēt netiešās izmaksas pa to rašanās vietām un veidiem (skat. 4.2. att.);

noteikt darbības apjomu;

izvēlēties pieskaitījuma bāzi;

noteikt pieskaitījuma likmes;

sadalīt netiešās izmaksas pa kalkulācijas objektiem.

Visas netiešās izmaksas tiek pieskaitītas produkta pašizmaksai, izmantojot pieskaitījuma

likmi:

Pieskaitījuma likme = Budžeta netiešās izmaksas / Apjoms (4.2.) [6., 82.lpp.]

Netiešo izmaksu pieskaitījuma likmes nosaka, pielietojot dažādus darbības apjoma mērītājus.

Netiešās izmaksas ir dažādas atkarībā no pieskaitījuma pamatojuma.

Pilnas ražošanas pašizmaksas kalkulācijas metode ir orientēta uz produkcijas ražošanas sistēmu. Šī metode ir vērsta uz pagātni, jo pagājušo periodu izmaksas un peļņa nesniedz informāciju ilgtermiņa stratēģiskai plānošanai.

Informāciju izmanto:

izmaksu un peļņas noteikšanai, lai pieņemtu lēmumu par plānošanu un peļņas kontroli;

lai novērtētu gatavo un nepabeigto ražojumu krājumus perioda beigās;

lai noteiktu cenas.

4.3. Mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācija

Mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulāciju sastāda pirms ražošanas uzsākšanas, izmantojot tehnoloģiskos normatīvus un iepriekšējo periodu vidējos izmaksu rādītājus. Kalkulācija nepieciešama uzņēmuma budžeta sastādīšanai. Mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācijas uzdevums ir atrast optimālu risinājumu ekonomisko līdzekļu izlietojumam produkcijas ražošanā.

Kalkulācijas rezultāti ir pamats izmaksu kontrolei, jo ar mainīgo izmaksu pašizmaksu salīdzina pārskata perioda faktiskās izmaksas, kalkulācija dod vadībai informāciju plānošanai un lēmumu pieņemšanai.

Mainīgo izmaksu noteikšana parādīta 4.3. attēlā, šajā gadījumā vadības netiešās izmaksas neiekļauj, jo tās ir pastāvīgās izmaksas.

0x08 graphic

0x08 graphic

4.3. attēls. Mainīgo izmaksu noteikšana.[7., 58. lpp.]

Izmantojot mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulāciju, uzmanības centrā ir mainīgās izmaksas un seguma summa.

Izmanto arī kritiskā punkta (peļņas sliekšņa) analīzi. Peļņa ir atkarīga no produkcijas pārdošanas, bet ne no ražošanas apjoma. Gatavo un nepabeigto ražojumu krājumus vērtē pēc mainīgajām ražošanas izmaksām bez pastāvīgo ražošanas netiešo izmaksu pieskaitīšanas.

Izmantojot mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācijas metodi, izmaksas veidojas šādi:

Pašizmaksas kalkulācija = mainīgās izmaksas + pastāvīgās izmaksas.

Mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācijas mērķi:

noteikt vienas ražotās produkcijas vienības mainīgās izmaksas;

aprēķināt produkta seguma summu. Seguma summa ir starpība starp pārdošanas ieņēmumiem un pārdotās produkcijas mainīgām izmaksām. Summa, kas nosedz pastāvīgās izmaksas un nodrošina peļņu. Ja kopējā seguma summa pārsniedz pastāvīgās izmaksas, tad peļņa ir nodrošināta, pretējā gadījumā ir zaudējumi. Bet, ja seguma summa vienāda ar pastāvīgajām izmaksām, tad nav ne peļņa, ne zaudējumi.

Šo kalkulāciju nevar izmantot krājumu novērtēšanai.

Mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācijas principi:

pārdošanas apjoms un peļņa ir savstarpēji saistīti;

palielinoties pārdošanas apjomam, pieaug ieņēmumi un mainīgās izmaksas, bet nepalielinās pastāvīgās izmaksas;

peļņa ir atkarīga arī no produkcijas ražošanas un krājumu izmaiņām;

seguma summu iespaido pārdošanas apjoma izmaiņas;

aprēķina seguma summu, bet ar pilno ražošanas pašizmaksas kalkulāciju to neaprēķina.

Galvenā mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācijas priekšrocība ir tā, ka peļņu noteikt ir iespējams ātrāk nekā izmantojot pilno ražošanas pašizmaksas kalkulāciju.

Pašizmaksas kalkulācijas metožu salīdzinājums ir parādīts4.1. tabulā.

4.1. tabula. [6., 88.lpp.]

Pašizmaksu kalkulācijas metodes salīdzinājums

Rādītājs

Pilnas ražošanas pašizmaksas kalkulācija

Mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācija

Krājumu novērtēšana

Pilnas ražošanas izmaksas saskan ar finansu grāmatvedības rādītājiem

Mainīgās izmaksas nesaskan ar finansu grāmatvedības prasībām

Cenu noteikšana

Pieskaitot vēlamo peļņu, var izmantot līgumdarbu izcenojumos

Pamatotas ar mainīgām izmaksām, cenas var nesegt lielāko daļu no pastāvīgām izmaksām

Peļņa

Iespaido ražošanas un krājumu apjoma izmaiņas

Nosaka tieši atkarībā no pārdošanas apjoma

Lēmuma pieņemšana

Tiek izmantotas cenu noteikšanai

Tiek veikta, pamatojoties uz mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācijas principiem

PRAKTISKĀ DAĻA

UZŅĒMUMA ĪSS RAKSTUROJUMS

Savā darbā izvēlējos rakstīt par lauksaimniecības kooperatīvo sabiedrību “xxx”,

jo interesanti novērtēt kādu īpatsvaru sabiedrības darbībā sastāda pakalpojumi, kādu lauksaimnieciskā ražošana, kāds ir izmaksu īpatsvars, kā veidojas peļņa.

Lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība “xxx” dibināta 2002. gada 8. novembris, atrodas Ogres rajona Meņģeles pagasta “Upeskrasti”. Ar SIA “Zieds” privatizācijas komisijas lēmumu tika nodota manta ar vienošanās dokumentu 12000 Ls vērtībā. Pajas 10 dienu laikā apvienoja 60 pajinieki arī 11000 Ls vērtībā. Katru gadu pajinieku skaits samazinās. Kooperatīvs katru gadu apsaimnieko 200 ha zemes, no kuriem 150 ha tiek izmantoti graudaugu kultūru audzēšanai, un 50 ha tiek atstāti papuvē.

Sabiedrības darbības mērķis ir apmierināt biedru saimnieciskās un sociālās vajadzības, t.sk., vajadzības transporta, lauksaimniecības tehnikas, mašīnu un citu darbarīku lietošanā un apkopē, realizēt biedru saražoto lauksaimniecības produkciju, sniegt biedriem un pārējiem ražotājiem dažādus lauksaimniecības un cita veida pakalpojumus.

Kooperatīvās sabiedrības materiālais stāvoklis pirmajos darbības gados bija labāks, jo vairāk tika sniegti pakalpojumi, mazāk tika realizēti graudi. Varēja nodarbināt 24 strādniekus. Pašreiz tiek nodarbināti vidēji 7 strādnieki. 2008. gadā kooperatīvs gadu noslēdz ar zaudējumiem, jo krītas pakalpojumu sniegtais skaits, tas notiek dēļ biedru saimniecību likvidēšanās, jo nav izdevīga lopu, dārzāju audzēšana, ko ietekmē arī valsts ekonomiskais stāvoklis. Tāpēc uzņēmumam jādomā par iespējamo lauksaimnieciskās ražošanas attīstīšanu.

Tā kā pašlaik Latvijas lauksaimniecībā ienāk jaunas vēsmas – netradicionālu, vai arī netik izplatītu kultūru audzēšana, tad kooperatīvā sabiedrība plāno ieviest rapša audzēšanu. Tālāk darbā sniegšu informāciju par pašreizējo situāciju sabiedrībā, un kā to ietekmētu rapša audzēšana, t.i., nepieciešamās izmaksas, peļņas veidošanās. Novērtēsim šos divus variantus, secinājumu izdarot, balstoties uz to vai ir izdevīgi ieviest rapša audzēšanu, lai nodrošinātu peļņu un uzņēmuma turpmāko darbību.

1. variants.

1. variantu pieņemsim kooperatīvās sabiedrības “xxx” pašreizējo finansiālo stāvokli, balstotiesuz 2008. gada sniegtajiem datiem:

peļņas un zaudējumu aprēķins (uz 01.01.2008.),

izmaksas KLS “xxx” 2008. gadā,

izvērtēsim kādas izmaksas ir radušās, kā veidojusies peļņa.

Piebildei: Kooperatīvās sabiedrības “xxx” peļņas un zaudējumu aprēķini tiek veikti atbilstoši periodu izmaksu metodei; izejvielu un materiālu atlikumi novērtēti iegādes vai zemākajās tirgus cenās; gatavās produkcijas atlikumi novērtēti ražošanas pašizmaksā vai zemākajās tirgus cenās.

Kā pirmo materiālu izvērtēsim sīkāku izmaksu rādītāju skaitlisko informāciju (1. tabula).

1. tabula

Izmaksas KLS “xxx” 2001. gadā

Rādītāja nosaukums

2001.g.

1. Materiālu izmaksas: a) izejvielu un palīgmateriālu izmaksas

14227,48

Pirktās sēklas izmaksas

 

Pirkti minerālmēsli

1013,36

Krājumu starpība

280,72

Pirkti citi materiāli augkopībai

116,27

Izmaksas kokapstrādē

 

Pirkts benzīns

1442,64

Pirkta dīzeļdegviela

7617,9

Pirktas smērvielas

529,13

Tehnikas remonts un uzturēšana

2774,42

Ražošanas ēku remonts un uzturēšana

69,64

Citi materiāli

293,72

Izmaksas pakalpojumiem

 

Mazvērtīgais inventārs

89,68

b) pārējās ārējās izmaksas

1573,24

Tehnikas pakalpojumi augkopībai

1,69

Kaltēšanas izmaksas

384,40

Tīrīšanas izmaksas

57,30

Lauku apskates izmaksas

87,80

Augkopības izmaksas

11,40

Graudu analīzes

20,32

Elektrība

574,01

Transporta līdzekļu nodevas

132,50

Transporta līdzekļu obligātā apdrošināšana

180,43

Ražošanas tehnikas tehniskā apskate

123,39

2. Personāla izmaksas: a) algas

10091,62

Aprēķinātā darba alga

8043,71

Sociālais nodoklis par strādājošajiem

2047,91

3. Līdzekļu un vērtību norakstīšana:

 

a) pamatlīdzekļu, nemtaeriālo ieguldījumu nolietojums un norakstīšana

1704,75

Amortizācijas atskaitījumi par ražošanas ēkām, būvēm

139,06

1. tabulas turpinājums

Amortizācijas atskaitījumi par ražošanas tehniku, iekārtām

1561,04

Amortizācijas atskaitījumi par citu kustamo īpašumu

4,65

4. Pārējās saimnieciskās darbības izmaksas

3866,84

Darba apģērbs strādniekiem

8,81

Telefons

458,19

Citi sakaru izdevumi

1003,75

Pasta izdevumi

9,71

Kancelejas preces

55,58

Avīzes, žurnāli u.c.

107,68

Grāmatvedības pakalpojumi

450,00

Juristu pakalpojumi

47,60

Bankas pakalpojumi

88,85

Reprezentācijas izmaksas

2,29

Citi vadīšanas izdevumi

191,57

Reklāmas izdevumi

45,00

Zemes noma

262,64

Tehnikas, iekārtu, inventāra noma

24,16

Pamatlīdzekļu reģistrēšanas, novērtēšanas izdevumi

183,27

Noteksistēmas izgatavošana, uzstādīšana, citi izdevumi

254,24

Citi saimnieciskās darbības izdevumi

4,61

Zaudējumi no ražošanas nozīmes p/l pārdošanas, likvidācijas

12,00

Izmaksās iekļaujamā p/l atlikusī vērtība pie izslēgšanas

220,96

Samaksātās soda naudas un līgumsodi

421,68

Valsts nodevas

14,25

6. Ārkārtas izmaksas

9,36

Tā kā uzņēmums izmanto periodu izmaksu metodi peļņas un zaudējumu aprēķinā ir grūtāk noteikt kādas ir tiešās un netiešās izmaksas, kā redzams no tabulas sniegtajiem datiem uzņēmums iegādājas pašus nepieciešamākos materiālus, izejvielas, lai nodrošinātu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, t.i., samazina izmaksas cik iespējams, lai nodrošinātu peļņu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu izmaksām (skatīt 1.,2. pielikumu), 2008. gadā izmaksas ir salīdzinoši zemas, pieaugušas ir tikai “pārējās saimnieciskās darbības izmaksas”.

Šajā gadījumā materiālu izmaksās pārsvarā ietilpst mainīgās izmaksas, jo galvenokārt saistītas ar ražošanas apjomu, kuras arī varam uzskatīt par tiešajām izmaksām. Personāla izmaksās iekļautas gan strādnieku, gan ar ražošanu nesaistītā personāla izmaksas – tiešās un netiešās izmaksas.

Pārējās saimnieciskās darbības izmaksās lielākā daļa ir vadības netiešās izmaksas un pārējās netiešās izmaksas.

Tālāk izvērtēsim peļņas un zaudējumu aprēķinu ( 2. tabula).

2.tabula

PEĻŅAS UN ZAUDĒJUMU APRĒĶINS

(klasificēts pēc perioda izmaksu metodes)

uz 01.01.2008.

Nr.p.k.

Rādītāja nosaukums

Rindas kods

2001.g.

1.

Neto apgrozījums

10

29183

2.

Gatavās produkcijas un nepabeigto ražojumu krājumu izmaiņas

20

-3625

3.

Pašu uzņēmuma kapitālieguldījumiem izpildītie darbi

30

0

4.

Pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi

40

7185

5.

Materiālu izmaksas: a) izejvielu un palīgmateriālu izmaksas

50

-14227

b) pārējās ārējās izmaksas

60

-1573

6.

Personāla izmaksas: a) algas

70

-10092

b) pensijas no uzņēmuma līdzekļiem

80

0

c) pārējās sociālās nodrošināšanas izmaksas

90

0

7.

Līdzekļu un vērtību norakstīšana: a) pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu nolietojums un norakstīšana

100

-1705

b) apgrozāmo līdzekļu vērtības norakstīšana virs normālajiem norakstījumiem

110

0

8.

Pārējās saimnieciskās darbības izmaksas

120

-3867

9.

Ieņēmumi no līdzdalības radiniec. un saistīto uzņēmumu kapitālos

130

0

10.

Ieņēmumi no vērtspapīriem un aizdevumiem, kas veidojuši ilgtermiņa ieguldījumus

140

0

11.

Pārējie procentu ieņēmumi un tamlīdzīgi ieņēmumi

150

8

12.

Ilgtermiņa finansu ieguldījumu un īstermiņa vērtspapīru vērtības norakstīšana

160

0

13.

Procentu maksājumi un tamlīdzīgas izmaksas

170

-6

14.

Peļņa vai zaudējumi pirms ārkārtas posteņiem un nodokļiem

180

1281

15.

Ārkārtas ieņēmumi

190

0

16.

Ārkārtas izmaksas

200

-9

17.

Peļņa vai zaudējumi pirms nodokļiem

210

1272

18.

Ienākuma nodoklis par pārskata gadu

220

0

19.

Pārējie nodokļi

230

0

20.

Pārskata gada peļņa vai zaudējumi

240

1272

Neto apgrozījums galvenokārt veidojas no ieņēmumiem no rudziem, miežiem, auzām,

graudu pārdošanas, pakalpojumiem. Šīs četras graudaugu kultūras veido uzņēmuma lauksaimniecisko ražošanu. Pārējie saimnieciskās darbības ieņēmumi galvenokārt ir subsīdijas, akcīzes nodokļa kompensācija, kā arī pēdējos gados ražošanas nozīmes p/l pārdošanas, likvidācijas ieņēmumi. Neskatoties uz to, ka izmaksas nav īpaši palielinājušās salīdzinājumā ar citu gadu izmaksām, neto apgrozījums arī aptuveni vienāds ar citiem gadiem, bet 2008. gadā ir bijusi viszemākā peļņa salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, neņemot vērā 2007. gada zaudējumus (-14961 Ls). To varētu izskaidrot ar gatavās produkcijas un nepabeigto ražojumu krājumu negatīvo (-) izmaiņu (-3625,00 Ls), kas samazina iegūstamo maksimālo peļņas apjomu.

Tāpēc izskatīsim 2. variantu, kas vai nu samazinās, vai palielinās peļņu, rēķinoties ar nepieciešamajām izmaksām, kas veidos lielāko daļu, ieviešot rapša audzēšanu.

2. variants.

Rapša audzēšana Latvijas lauksaimniecībā var nākotnē būt perspektīva nozare, jo rapsis tālākajā pārstrādes procesā dod ļoti augstvērtīgus, kā arī pielietojumā dažādus produktus. Tāpēc izskatīsim kā rapša audzēšana ietekmēs uzņēmuma pašreizējo finansiālo stāvokli.

Pieņemsim, ka

rapsis tiks audzēts neizmantotajos 50 ha zemes un pārējās graudaugu kultūras tāpat kā iepriekšējos gados atlikušajos 150 ha;

citas izmaksas un ieņēmumi no lauksaimnieciskās ražošanas un pakalpojumiem balstīsies uz 2001. gada datiem, pieņemot, ka šajā darbībā nekas nemainās.

Izskatīsim šādus prognozētos informācijas avotus:

vasaras rapša audzēšanastehnoloģiskās izmaksas uz 1 ha (3. tabula) ;

KLS “xxx” naudas apgrozījuma prognozi rapša audzēšanai 50 ha (4. tabula).

3. tabula

Vasaras rapša audzēšanas tehnoloģijas izmaksas uz 1 ha.

Darba veids

Reizes

Cena Ls/ha

Kopā Ls

Aršana

1

16,00

16,00

Kultivēšana

1

7,00

7,00

Sēja

1

7,00

7,00

Pievelšana

1

4,00

4,00

Minerālmēslu sēja

2

4,00

8,00

Miglošana

2

4,80

9,60

Kulšana

1

15,00

15,00

Kaltēšana, tīrīšana

2 t

6,00

12,00

Transports

5 km

0,30

1,50

Nepieciešamais mēslojums 2 t sēklas ražai

N – 120 kg/ha

P2O5 – 80 kg/ha

K2O – 110 kg/ha

6 – 26 – 30

300 kg/ha

300 kg/ha

0,12

0,062

36,00

18,60

Augu aizsardzības līdzekļi

Butizāns 400

2,5 l/ha

12,55

31,28

Decis

0,25 l/ha

7,00

1,75

3. tabulas turpinājums

Sēkla

7 kg/ha

2,50

17,50

Kopā:

185,23

Kopā ar 10 % administr. izd.

203,75

3. tabulā dotas visas nepieciešamās izmaksas uz 1 ha, ierēķinot arī 10 % administrācijas

izmaksas. Aprēķinā izmantotas uzņēmuma pašizmaksas cenas, t.i. – lauku apstrādei veicamo darbu pašizmaksa, izmantojot nepieciešamo tehniku, jo visus darbus uzņēmums var veikt saviem spēkiem. Pēc Mg.lauks. A. Oļukalna pētījumiem peļņa no rapša audzēšanas, rēķinot pēc vidējām lauksaimniecības pakalpojumu cenām Latvijā, rodas tikai pie ražas virs 2 t/ha, un pie ražas 3,5 t/ha jau peļņa ir 114 Ls uz 1 ha. Mūsu gadījumā varam plānot, ka ražība varētu būt 1,8 t/ha, iespējama arī augstāka ražība, ja būs labi laika apstākļi, jo, lai uzņēmums varētu prognozētu iespējamo ražību, jāskatās nozares pētījumi un jāpieņem minimālā ražība. Mūsu aprēķinos nedaudz zemākas ir arī minerālmēslu un ķimikāliju cenas, jo Valmierā ir vairākas firmas, kas realizē šo produkciju. Rēķinot vasaras rapša audzēšanas ieņēmumus ir jāņem vērā arī valsts paredzētās subsīdijas pēc Nolikuma Nr.3 I apakšpunkta – 15 Ls par ar sertificētu sēklu apsētu un 7,50 ls ar nesertificētu sēklu apsētu ha, kas iesniedzams sējas gadā līdz 1. jūnijam. Subsīdijas parasti izmaksā mēneša laikā. Mūsu gadījumā saņemsim 15 Ls/ha par ar sertificētu sēklu apsētu lauku.

4. tabulā ( skat. 31. lpp. ) dota naudas apgrozījuma prognoze rapša audzēšanai 50 ha. Kā redzams no tabulas sniegtajiem datiem, tad katru mēnesi izmaksas jeb izdevumi tiek segti ar ieņēmumiem un peļņu gūstam septembra mēnesī, kad realizēta produkcija. Valsts subsīdijas saņemam jūlija mēnesī uzreiz mēnesi pēc rapša sējas. Ar rapša audzēšanu saistītā darbība notiek līdz novembra mēnesim. Izmaksās iekļautas ne tikai tiešās materiālu izmaksas (minerālmēslu, ķimikāliju, degvielas eļļas, sēklas izmaksas un darba alga darb.), bet arī netiešās izmaksas (administrācijas izdevumi, malkas un elektrības izmaksas). Šīs tiešās izmaksas varam uzskatīt arī par mainīgajām izmaksām, jo atkarīgas no ražošanas apjoma. Kā redzams, atskaitot visas izmaksas no ieņēmumiem un arī atgriežot naudu atpakaļ citām nozarēm iegūstam peļņu – 1462,00 Ls. 5. tabulā dots peļņas un zaudējumu aprēķins rapša audzēšanai.

5. tabula

PEĻŅAS UN ZAUDĒJUMU APRĒĶINS

(klasificēts pēc periodu izmaksu metodes)

Nr.p.k.

Rādītāja nosaukums

Pārskata periods

1.

Neto apgrozījums

10900

2.

Pārējie saimnieciskās darbības ieņēmumi

750

5. tabulas turpinājums

Nr.p.k.

Rādītāja nosaukums

Pārskata periods

3.

Materiālu izmaksas: a) izejvielu un palīgmateriālu izmaksas

6453

b) pārējās ārējās izmaksas

2163

4.

Personāla izmaksas

646

5.

Pārējās saimnieciskās darbības izmaksas

926

6.

Pārskata perioda peļņa vai zaudējumi

1462

Ja tiktu nodrošināta šāda peļņa, tad ir izdevīgi pieņemt plānu par vasaras rapša audzēšanu, bet, protams, katrā gadījumā jāpieņem arī ar plāna ieviešanu saistītie riski, kas var būt slikti laika apstākļi ražas gadā, tādējādi, nenodrošinot šo peļņu.

Kā pozitīvs faktors rapša audzēšanai ir arī tā būtiskā ietekme uz sekojošo pēckultūru ražību, jo rapsis ir ļoti labs priekšaugs. Šim eļļas augam raksturīgas vairākas vērtīgas īpašības: tas ir labs augsnes fitosanitārs, teicami attīra zemi no nezālēm, to var izmantot augu sekas uzlabošanai. Kā labs priekšaugs rapsis ir kviešiem. Pēc speciālistuaprēķiniem kviešu ražas pieaugums var būt 10 % līmenī, kas nodrošina papildus ieņēmumus. Vēl pozitīvs aspekts ir, ka samazinās mēslojuma un fungicīdu patēriņš pēckultūrai, kā arī zemes apstrādes operāciju ietaupījums. Līdz ar to uzņēmums nākošajā gadā var ietaupīt naudas līdzekļus, samazināt izmaksas. Iespējams arī rapša sējumu platību palielinot līdz 100 ha, jo rapša pieprasījums tirgū ir nodrošināts un garantē ātrus ieņēmumus.

SECINĀJUMS.

Izanalizējot abu variantus, secinu, ka uzņēmums varētu ieviest rapša audzēšanu. Katrā gadījumā uzņēmumam ir jādomā par savas darbības paplašināšanu, dēļ sniegto pakalpojumu samazināšanās, lai nodrošinātu peļņu un paša uzņēmuma dzīvotspēju. Pieņemot 2. variantu, kā jau minēju, jārēķinās ar riskiem, ka nevarētu iegūt plānoto ražu pilnībā, kā arī ieviešot šo plānu, jāizvērtē vēlreiz kādas izmaksas radīsies, ar ko tās segsim, un vai materiālu iegāde varēs notikt uz prognozēto izmaksu pamata.

NOBEIGUMS

Darba izstrādāšanas gaitā esmu iepazinusies ar izmaksu nozīmi uzņēmējdarbībā, izmaksu klasifikāciju, pašizmaksu un pamatā ar pašizmaksas kalkulācijas metodēm. Teorētiskā daļa viegli uztverama, tāpēc uzskatu, ka tā būtu izprotama jebkuram lasītājam. Varu secināt, ka izmaksas ir ļoti nozīmīgs rādītājs uzņēmējdarbībā, un pareizi izanalizējot, vadot tās, uzņēmums var pēc iespējas maksimizēt tās, lai iegūtu lielāku peļņu. Bet, lai to sasniegtu galvenais ir nepieciešama informācija par izcenojumiem, uzņēmumam ir jāmeklē iespējas iegādāties materiālus un citus nepieciešamos līdzekļus par zemākajām cenām. Tādējādi iespējams arī samazināt produkta pašizmaksu un tālāk jau konkurēt tirgū ar savu produktu.

Praktiskās daļas izstrādāšanā bija jāiepazīstas ar uzņēmuma peļņas un zaudējumu aprēķinu ( par vairākiem gadiem), naudas plūsmu, kas bija galvenā informācijas bāze. Šo datu izpētīšana palīdzēja orientēties izmaksās, saprast, kur tās rodas, kāda ir to nozīme ražošanā, un kā varētu tās samazināt, kā rezultātā mainīsies peļņa. Papildus arī tiek izpētīti ieņēmumi, jo ar tiem jāsedz radušās izmaksas.

Pēc manām domām šī darba izstrādāšana palīdzēs man nākotnē, strādājot kādā uzņēmumā vai iestādē, saprast jau man pazīstamu tematu, kā arī pielietot savas zināšanas praksē.

BIBLIOGRĀFISKAIS SARAKSTS

Benze J. Izmaksu uzskaite un pašizmaksas kalkulācija. – Rīga: LU, 1996. – 134. lpp.

Diderihs H. Uzņēmuma ekonomika. – Rīga: Zinātne, 2000. – 515. lpp.

Kalniņš A. Par naudas un zemes augu Latvijai. Latvijas Vēstnesis. 12/06/2001.

Ovčiņņikova I. Uzņēmējdarbības ekonomika. – Rīga: RTU, 2002. – 63. lpp.

Pelšs A. Izmaksu analīze lēmumu pieņemšanai. – Rīga: LU, 2000. – 156. lpp.

Pelšs A. Vadības grāmatvedība. I daļa. – Rīga: Biznesa komplekss, 2001. – 199. lpp.

Rurāne M. Ražošana. – Rīga: Turības mācību centrs – 125. lpp.

Uzņēmējdarbības ekonomika. – Rīga: Kamene, 1999. – 165.lpp.

Likums “Par gada pārskatiem”. 14.10.1992.

Rasma Alsiņa. Uzņēmējdarbības ekonomika. Lekciju konspekts.

KLS “Cempi” nepublicētie dati:

Peļņas un zaudējumu aprēķins par 1997. gadu;

Peļņas un zaudējumu aprēķins par 1998. gadu;

Peļņas un zaudējumu aprēķins par 1999. gadu;

Peļņas un zaudējumu aprēķins par 2000. gadu;

Peļņas un zaudējumu aprēķins par 2001. gadu;

Naudas plūsmas pārskats par 2001. gadu;

Dati par rapša audzēšanu

4. tabula

KLS “xxx” naudas apgrozījuma prognoze rapša audzēšanai 50 ha

Rādītājs

Kopā

Janv.

Febr.

Marts

Aprīlis

Maijs

Jūnijs

Jūlijs

Aug.

Sept.

Okt.

Nov.

Dec.

IEŅĒMUMI

Nauda no citām noz.

7255,00

687

687

687

2493

1454

720

75

452

Preču realizācija

10900,00

10900

Valsts subsīdijas

750,00

750

Kopā:

18905,00

687

687

687

2493

1454

720

825

10900

452

IZDEVUMI

Min. ieg. uz kred.

2730,00

625

625

625

855

Ķim. ieg. uz kred.

1738,00

375

613

750

Degv. eļļa uz kred.

1110,00

510

300

300

Sēklas ieg. uz kred.

875,00

875

Darba alga darb.

505,00

220

200

85

Rez.d., elektr., malka

2163,00

1413

140

610

Nodokļi

141,00

63

54

24

Administr. izd.

926,00

62

62

62

225

146

107

75

144

43

Kopā:

10188,00

687

687

687

2493

1454

720

825

2183

452

Atgrieš. citām noz.

7255,00

7255

Kopā:

17443,00

Kopējais atlikums

1462,00

1462

Paskaidrojums rapša audzēšanas naudas apgrozījuma tabulai.

Rapša audzēšanai nepieciešamo naudu līdz produkcijas realizācijai ņems no kooperatīva graudu realizācijas sēklai un pārtikai, kā arī no pakalpojumu sniegšanas.

Izmaksas – minerālmēslu cenas viszemākās pēc cenu lapām ir “Latagrā”. Minerālmēslus izrakstīsim jau janvārī uz pēcmaksu, jo esam “Latagra” klienti jau 5 gadus un arī iepriekšējos gados esam līdzīgā veidā iegādājušies minerālmēslus.

Ķimikālijas – Decis, vislētākais Vidzemes Agroekonomiskā Kooperatīvā Sabiedrībā (VAKS). Butizāns 400 vislētākais “Latagrā”. Ķimikālijas izrakstīsim miglošanas laikā uz pēcmaksu un norēķināsimies ar subsīdiju naudu jūlijā. Sēklu pirksim turpat VAKS, noslēdzot līgumu par ražas iepirkšanu, paredzot atrēķināt summu par saņemto sēklu

34

Tiešāsmateriālu izmaksas

Tiešās darba izmaksas

Citas ražošanas mainīgās izmaksas

= Ražošanas mainīgās izmaksas

+ Pārdošanas, uzglabāšanas, piegādes

mainīgās izmaksas

= Pārdotās produkcijas mainīgās izmaksas

Pamatizmaksas

Tiešās izmaksas

Materiālu izmaksas

Darba izmaksas

Citas tiešās izmaksas

Citas tiešās izmaksas

Tiešās darba izmaksas

Tiešās materiālu izmaksas

Pamatizmaksas

Ražošanas pašizmaksa

+

Pilna pašizmaksa

+ +

Ražošanas netiešās izmaksas

Vadības netiešās izmaksas

Pārdošanas netiešās izmaksas

Kopējās ražošanas izmaksas

Tiešās izmaksas

Netiešās izmaksas sadala

Izmaksu rašanās vietas

Palīgražošanas un pakalpojumu izmaksas

Vieta 1

Vieta 2

Vieta 1

Vieta 2

Kalkulācijas objekts