Klonēšana ir ģenētiski identisku šūnu, gēnu vai organismu iegūšana un pavairošana bezdzimumvairošanās ceļā. Klonēšana ir viens no aktuālākajām un visvairāk apspriestajiem, bet tajā pašā laikā pretrunīgākajiem zinātnes sasniegumiem mūsdienu sabiedrībā. Tādējādi šo atklājumu var definēt gan kā ieguvumu, gan postu. Nenoliedzami pozitīvi ir tas, ka ar klonēšanas palīdzību būs iespēja saglabāt izmirstošās dzīvnieku sugas, bet, tā kā neviena metode nevar būt perfekta – klonējot pilnīgi iespējamas kļūmes, kas var izraisīt klonos dažādas ģenētiskas problēmas un anomālu to attīstību.
Pastāv cerība, ka klonēšana nākotnē varētu nozīmēt milzu izrāvienu medicīnā, jo būs iespējams iegūt identiskus orgānus, lai cilvēki, kam ir nopietnas traumas, varētu izdzīvot. Lai arī līdz šim orgānu klonēšanas mēģinājumi nav vainagojušies panākumiem, zinātnieki ar to nopietni nodarbojas, cenšoties panākt to, lai orgānus varētu piemērot konkrētajam cilvēkam, tādējādi izslēdzot risku, ka organisms atgrūdīs to. Pašlaik pasaulē tiek transplantēti orgāni no cita ķermeņa, pēc šādas procedūras atveseļošanās ieilgst, jo ir jālieto dažādi preparāti, taču, attīstoties orgānu klonēšanai, šī problēma pazustu, jo ārstēšanā varētu izmantot cilmes šūnas. Jēdzienu „cilmes šūnas” 1900.gadā ieviesa krievu hematologs A.Makrimovs, kas pieņēma, ka cilvēka organismā būtu jāatrodas tādām šūnām, kas spētu pārtapt neironos vai asinīs. Taču praktisks apstiprinājums šim apgalvojumam tika rasts tikai 1976.gadā, kad J.Čertkovs un A.Fridenšteins atklāja kaulu smadzeņu cilmes šūnu fundamentālās īpašības. Arī mūsdienās, veicot dažādus atklājumus, ir noskaidrots, ka ar cilmes šūnu palīdzību sākās muskuļaudu, kaulaudu un citu audu audzēšana. Turklāt, attīstot šo klonēšanas metodi līdz pilnībai, par reālitāti kļūtu tādu šobrīd neārstējamu slimību novēršana kā vēzis, AIDS, diabēts un Parkinsona slimība.
Nevar nepieminēt, ka ar klonēšanas palīdzību nākotnē būtu iespējams saglabāt izmirstošas dzīvnieku sugas. Pagātnē tikušas klonētas aitas, peles, kazas, suņi, cūkas, pērtiķi, govis un citi. Balstoties uz statistikas datiem, 1977. Gadā tika klonētas vairāk nekā 50 vardes, kā arī klonēts pirmais zīdītājs – Dollija. Diemžēl tika atklāts, ka kloni ātrāk noveco, tādējādi klonētā izmirstošā dzīvnieka mūžs būs īsāks, kas varētu nopietni ietekmēt populācijas attīstību. Mūsdienās japāņu un ķīniešu zinātnieki ne mirkli nav pārtraukuši klonēšanas eksperimentus, kuru mērķis ir izveidot elites ganāmpulku. 2005.gadā japāņiem izdevās klonēt 12 teļus – govis visā pasaulē ir visvairāk klonētie dzīvnieki. Es uzskatu, ka dzīvnieku klonēšana ir pozitīvi vērtējams pavērsiens zinātnē, jo ar tā palīdzību būs iespējams saglabāt un pat bagātināt dzīvnieku pasaules daudzveidību.
Tomēr jāpiemin arī tas, ka klonējot pilnīgi iespējamas dažādas problēmas, kad notiek kļūme klona gēnos, tādējādi tie var kļūt par kropļiem un par briesmoņiem. Kaut arī ir bijuši mēģinājumi klonēt cilvēku, tie izrādījušies neveiksmīgi, un 1980. Gadā Parīzē 19 Eiropas valstis, tai skaitā arī Latvija, parakstīja protokolu par cilvēka klonēšanas aizliegumu. Cilvēku klonēšana atzīta par ļoti bīstamu, pamatojoties uz iespējamību, ka klona iekšējie orgāni varētu būt izkropļoti. Es pilnīgi noteikti uzskatu, ka cilvēku klonēšana ir nepieļaujama, jo tas ir galēji neētiski un nomāc cilvēka unikalitātes ideju. Tā kā cilvēku klonēšana ir sākuma stadijā, tuvākajā laikā droši vien nebūs sagaidāms pirmais cilvēka klons.
Manuprāt, klonēšana drīzāk definējama kā ieguvums, nevis posts, lai gan var atrast ir pozitīvos, ir negatīvos aspektus. Klonēšanai atrodoties sākumstadijā, zinātniekiem priekšā vēl daudz darba un pētījumu, lai sasniegtu klonu dzīvotspēju. Es domāju, ka nākotnē klonēšanai varētu būt liels pieprasījums, jo tā ir liela cerība straujam izrāvienam gan medicīnā, gan zinātnē.