Komunikācijas barjera

Komunikāciju barjeras – šķēršļi

Komunikācija – (lat. Communico – padaru kopēju, sasaistu) – informācijas apmaiņa, viens no saskarsmes procesiem. Pēc komunikācijas līdzekļiem izšķir vārdisko (verbālo) komunikāciju (rakstisko un mutisko) un neverbālo (žesti. Mīmika, intonācija u.c. komunikāciju. Pēc komunikāciju tipa tā var būt starp personu, publiskā un masu, komunikāciju līdzekļus vai veidus var arī pielietot pie komunikāciju šķēršļiem, barjerām, tā var būt gan starp personu, gan publiskā, vārdiskā un neverbālā.
Komunikācijas psiholoģiskās barjeras – Katrs no mums zina, ka ne vienmēr saskarsme ar partneri ir veiksmīga, kad partneris nesaprot vai negrib saprast, pārprot jūs, nepareizi interpretē jūsu vārdus vai vispār nevēlas jūs uzklausīt. Cilvēks it kā aizsargājas no mums un mūsu vārdiem. (Manuprāt, komunikācijas barjeras ir sava veida aizsargmehānisms.) Mūsu informācija var traumēt partneri, izjaukt viņa priekšstatu par sevi un pasauli, ietekmēt viņa domas, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, iztraucēt viņa dvēseles mieru. No tādas informācijas cilvēks aizsargājas stingri un noteikti. Katrs runājošais iedarbojas uz partneri, viņa vārdiem ir suģestējošs (suģestēt – psihiski ietekmēt; tādā veidā iedarboties uz cilvēka psihi, ka viņa domas un rīcība risinās pēc ietekmētāja gribas spēks.)

Komunikatīvās barjeras:
Izvairīšanās barjera. Ja cilvēks partneri ir novērtējis kā bīstamu, nelabvēli, ienaidnieku, pats kardinālākais aizsargāšanās līdzeklis ir izvairīšana no kontaktiem. Šajā gadījumā nekāda saskarsme vairs nav iespējama. Uz mēģinājumiem iesākt sarunu cilvēks atbild pēc šablona: “Liec tu mani mierā, kā es tevi lieku mierā!” vai vēl agresīvāk. Studenti pārstāj nākt uz lekcijām pie “ļauna” vai garlaicīga pasniedzēja, padotie cenšas netrāpīties acīs priekšniekam diktatoram. Ja fiziski izvairīties no kontaktiem nav iespējams (dzīvojam vienā dzīvoklī, strādājam vienā kolektīvā), cilvēks dara visu iespējamo, lai izvairītos vismaz no informācijas un tās ietekmes. No malas to ļoti labi var redzēt: cilvēks ir neuzmanīgs, neklausās, neskatās uz partneri, dod priekšroku “mušu skaitīšanai griestos”, izmanto jebkuru iespēju, lai ātrāk tiktu no partnera vaļā un izbeigtu sarunu. Šajā variantā izvairīšanās izpaužas kā neuzmanība.

Autoritāte kā komunikatīva barjera. Saskarsmē cilvēks partnerus iedala sev autoritatīvajos un tādos, kuri nav viņam autoritātes. Cilvēks uzticas pirmajiem un ne sevišķi ieklausās otrajos. Uzticēšanās vai neuzticēšanās ir atkarīga nevis no pašas informācijas, bet gan no tās avota, no tā, kas runā. Katram cilvēkam ir savas autoritātes, dažādām dzīves sfērām savas. Bieži mēs cilvēkam ”autoritātes indeksu” piešķiram uz parasto aperceptīvo shēmu pamata: pārākums kādā mums dotajā brīdī svarīgā parametrā, ārējā pievilcība, laba attieksme pret mums. Tikai saprotot, kas un kāds cilvēks konkrētajam partnerim ir autoritāte, mēs varam cerēt uz komunikācijas efektivitāti.
Nesapratne. Pēc satura nesapratne nozīmē to pašu, ko „ne dzirdu, ne redzu”. Dzīvē bieži gadās, ka ne uzreiz mēs varam novērtēt partneri kā nelabvēlīgu, naidīgu vai neautoritatīvu un tāda veidā izsargāties no viņa ietekmes komunikācijā. Nereti potenciāli bīstama vai nepatīkama informācija var nākt arī no cilvēkiem, kuriem mēs kopumā uzticamies, ”savējiem” un pietiekami autoritatīviem. Šajā gadījumā aizsardzības mehānisms ir nesapratne. Nesapratnei vai nesaprašanai var būt, pēc B. Poršņeva domām, četri varianti: fonētiskā, semantiskā, stilistiskā un loģiskā nesapratne.
Fonētiskā nesapratne. Parādās situācijās, kad ar mums runā svešvalodās. Nepilnīga sapratne būs arī tad, ja partneris runā ar stipru akcentu, dialektā, pārāk ātri, neizrunājot noteiktas skaņas. Šajā gadījumā vajadzētu runāt skaidrāk un censties runāt tā, lai partneris jūs var saprast.
Fonētisko barjeru mēs nepieļausim, ja runāsim skaidri, mērenā tempā, pietiekami skaļi, skaidri saliekot akcentus un “nenorijot” vārdu galotnes. Jo sliktāk partneris prot valodu, kurā sarunājas, jo lēnākam jābūt runas tempam. Jo sliktāk sarunu biedrs pārzina sarunu priekšmetu, jo lēnākam jābūt sarunas tempam. Jo mazāk izglītots un vecāks ir mūsu partneris, jo lēnākam jābūt mūsu runas tempam. Visos trīs aprakstītajos gadījumos mums jābruņojas ar pacietību un jābūt gataviem atkārtot mūsu galvenās domas.
Semantiskā nesapratne. Pēc informācijas satura, jēgas – „svešais”, ka vārdiem ir vairākas nozīmes, atkarīgs arī no konteksta, kurā vārds tiek lietots. Spilgts piemērs ir žargons, visādas slepenās valodas. Manuprāt, vajadzētu runāt visiem saprotamā valodā un nelietot savus izdomātos teicienus.
Semantiskās barjeras pārvarēšana. Šīs barjeras cēlonis ir partneru tezauru nesakritība. Pilnīgi vienādi tezauri vispār nepastāv, jo katra cilvēka dzīves pieredze, domu verbalizācijas spējas ir unikālas. Lai sarunā nerastos semantiskā barjera , vēlams nelietot svešvārdus un speciālus terminus tur, kur bez tiem var iztikt. Visus svarīgākos jēdzienus nepieciešams paskaidrot partnerim, lai abi sarunu biedri tos saprastu viennozīmīgi. Nereti ir gadījumi, kad partneri ar vienu jēdzienu apzīmē pavisam dažādas lietas un tāpēc pārprot viens otru un nevar vienoties.

Stilistiskā barjera. Stils ir veids, kādā mēs panākam informācijas satura un formas atbilstību. Ja sāk ar kādu kontakti, es domāju, ka vispirms vajag izdomāt kā un par ko ar šo cilvēku runāsi.
Stilistiskās barjeras pārvarēšana. Šī komunikatīvā barjera neradīsies, ja mēs pratīsim pārdomāti strukturēt partnerim sniedzamo informāciju un izmantosim saturam atbilstošus ekspresijas līdzekļus. Nevajadzētu lietot pārāk garus teikumus. Izteikumus, kuros ietilpst vairāk par 13 vārdiem, lielākā daļa cilvēku aptver ar grūtībām. Tāpat vēlams, lai teikumā būtu ne vairāk kā viens palīgteikums. Labākai informācijas uztverei ieteicami “rāmja” un “ķēdes” likumi, kuri palīdz strukturēt informāciju. “Rāmi” veido sarunas sākums un beigas. Sarunas sākumā ieteicams nosaukt sarunas mērķi, sarunas priekšmetu, gaidāmos rezultātus. Sarunas beigas noteikti vajadzētu izdarīt secinājumus, fiksēt konkrētas norunas, vienošanās, pieņemtos lēmumus. “Rāmja” trūkums bieži noved pie informatora neveiksmes. Partneris atceras, ka saruna tiešām notika, ilga un sarežģīta, bet neatceras precīzi, ar ko tā beidzās, kas tika norunāts, kādi lēmumi pieņemti. “Rāmis” palīdz ārēji strukturēt informāciju, pasniegt to tā, lai tā vislielākā mērā atbilstu partnera vajadzībām un interesēm, personības īpatnībām.

Loģiskā barjera. Loģiskā barjera iedarbojas tad, ja viens no partneriem nepieņem otra loģiku un argumentus. Katrs cilvēks ir audzināts pēc saviem principiem un parašām, tāpēc vajadzētu runāt visiem saprotamā valodā un apzīmējumos.
Loģiskās barjeras pārvarēšana ir atkarīga no mūsu argumentācijas prasmes. Centieni pārvarēt komunikatīvās barjeras saskarsmē vienmēr sekmē informācijas nodošanu un uztveri.
Gan privātā sarunā, gan publiski uzstājoties, runātājam var palīdzēt šādas D. Kārnegī rekomendācijas, kas aptver dažādus informācijas sniegšanas aspektus.
1) Iekšējā sagatavošanās.
a. Noskaņojiet sevi dialogam, nevis monologam.
b. Pieņemiet klausītājus tādus, kādi viņi ir.
c. Uzziniet un rēķinieties ar to, kādi ir jūsu klausītāji.
d. Novērtējiet auditorijas emocionālo stāvokli.
e. Izvēlieties piemērotu runāšanas stilu.
f. Koncentrējieties.
2) Uzvedība.
a. Neslēpiet savu pašpaļāvību, parādiet to skatienā, balsī, kustībā, pozās.
b. Veidojiet emocionālu saskari ar klausītājiem:
Izvēloties visiem komfortablu distanci, ar ieinteresētu sejas izteiksmi, ar balss modulāciju.
3) Runas veids.
a. Iepazīstiniet ar sevi svešu auditoriju.
b. Nedomājiet par to, kā noslēpt savu nedrošību, esiet dabisks un atklāts.
c. Precīzi formulējiet tēmu, par kuru runājat.
d. Radiet klausītājos interesi – apelējot pie vispārīgām zināšanām, pienācīgi novērtējot klausītājus, viņus pārsteidzot.
e. Runājiet klausītājiem saprotamā valodā.
f. Saturu izklāstiet loģiski.
g. Neaizraujieties ar improvizāciju un neiedziļinieties blakus tēmas.
h. Loģiski nobeidziet uzstāšanos.

Vēl pie komunikatīvām barjerām es pievienotu – komunikāciju traucēkļus, kuri komunikācijā partneri „dzen” aizsardzībā un bieži noved pie konfliktiem:
A. Draudi;
B. Pavēles;
C. „Pienākumdošana”
D. Svarīgas informācijas noslēpšana;
E. Apsaukāšana
F. Negatīva kritika;
G. Pārliecināšana ar loģiku;
H. Nomierināšana ar noliegumu;
I. Nelūgti padomi;
J. Sacensība;
K. Temata maiņa;
L. Atteikšanās apspriest kādu jautājumu;
M. Uzslava ar „āķi”;
N. Pārmērīgie vispārinājumi;
O. Negatīvu motīvu piedēvēšana;

Saskarsmes traucējumus rada dažādu personību psiholoģiskās un sociālpsiholoģiskās atšķirības: vērtīborientāciju, dominējošie uzvedības motīvi, raksturs, emocionalitātes līmenis, temperaments, dzīves mērķi utt.

Es izvērtēšu tās barjeras, kuras man ir visaktuālākās, manuprāt vissvarīgākās:

Komunikatīvā barjera – negatīva kritika – un tās risinājums:
Negatīva kritika vienmēr izraisa stresu. Negatīva kritika pazemo, sevišķi, ja tā ir publiska. Manuprāt, neviens nekad nevēlētos to dzirdēt, bet tas ir saprotami, ka cilvēki to vēlas darīt. Katrs mēs esam ļoti atšķirīgi gan ar savām sociālajām ievirzēm, gan ar audzināšanu utt., un katram vienmēr gribas aizrādīt otram, jo viņš taču to var. Bet īstenībā to nevajag darīt, iedomāsimies mēs sevi otrā pusē! Pat ja zinām, ka mums ir taisnība un otrs acīm redzami kļūdās, mēs kritizējot vienīgi viņu satriecam un laupām pašapziņu. Šajā gadījumā un jebkurā, negatīvā kritika nav vajadzīga, ja nu vienīgi izņēmuma gadījumos, kad tas cilvēkam ir nepieciešams.

Komunikatīvā barjera – pavēles – un tās risinājums:
Pavēles uzsver partneru atkarību no runātāja un tādējādi pazemo. Manuprāt, pavēles barjeras vislabāk ir novērojamas bosa un padotā attiecībās. Kā piemēru varētu minēt, kad boss pavēl saviem padotajiem „Dariet šo vai dariet to,” kā risinājums varētu būt, lai boss nepielieto pavēles formas, bet gan – „Padomājiet par to,” , „Kā jums šķiet – tā būs labi?” Jādod cilvēkiem iespēju rīkoties patstāvīgi; nekad nenorādīt saviem palīgiem darbu, bet ļaut tiem mācīties pašiem no savām kļūdām. Tā kā ar pavēlēm neko labu nevar panākt attiecībā uz saviem darbiniekiem. Tad darbinieki jūtas mazvērtīgi un nevajadzīgi uzņēmumam. Manuprāt, uzņēmumos ir arī svarīgi, lai arī kāds cits pasaka kaut ko noderīgu un arī pašam priekšniekam varbūt tas nebūtu „ienācis” prātā.

Komunikatīvā barjera – negatīvu motīvu piedēvēšana – un to risinājums:
Saprotama ir mūsu vēlēšanās apjēgt partnera rīcību, taču īstenos cilvēka motīvus ir ļoti grūti uzminēt. Bieži vien mēs cilvēkam piedēvējam negatīvas īpašības utt., tikai tādēļ, ka mēs neesam iepazinuši šo cilvēku vairāk. Vispirms mums pašiem vajadzētu iepazīties tuvāk ar šo cilvēku un tad tikai spriest par viņu, varbūt, ka viņš spēj vēl vairāk, nekā mēs domājam.

Komunikatīvā barjera – uzslava ar āķi – un tās risinājums:
Manipulācija ar partneri, negodīga rīcība, kas izraisa pret mums nepatiku un neuzticēšanos. Uzslava ar āķi ir aktuāla ģimenē un tās attiecībās, it īpaši vecāki vienmēr slavē savus bērnus, domādami, ka bērni šo zemtekstu sapratīs tā kā viņi ir to domājuši, bet bērni jau saprot savādāk, bieži pārprotot vecāku teikto. Vecākiem vajadzētu vienkārši izskaidrot bērnam to ko viņi domā, nevis runājot aplinkus, tā lai bērns pārprastu. Daudzi cilvēki sāk kritiku ar godīgu uzslavu, kurai drīz vien seko vārdiņš „bet” līdz ar attiecīgo kritikas devu.

Secinājumi

Kad viens cilvēks uztver otru, skatās uz viņā seju, figūru, dzird valodu, vēro viņu darbībā, tad tā ir liela daļa no visiem tiem otra cilvēka ārējā veidola komponentiem, kas konkrētā situācijā iedarbojas uz jūtu orgāniem un savukārt caur tiem uz subjekta smadzenēm (zemapziņu). Ja indivīdam nav izstrādājusies spēju uztvert partnera ārējo veidolu kā informāciju, tad nākot klāt informācijai valodas veidā, var rasties problēmas, jo informācija būs nepilnīga un grūti uztverama. Tā būs daļēja. Ja indivīds ir vairāk pieredzējis kā psihologs, viņam sūtītā informācija tiek uztverta ar daudz attīstītāku interpretācijas struktūru. Šāda informācija kalpo adekvātam vērtējumam un darbības izvēles principiem.
Izsakot otram cilvēkam savu viedokli un paspilgtinot to ar izteiksmīgu mīmiku, žestikulāciju, dodot otram uzdevumus, kopā lemjot par kādu praktisku uzdevumu, indivīds nepārtraukti saņem signālus par to, kā viņš pats darbojas un kādus rezultātus viņš sasniedz saskarsmes procesā (sapratni vai neizpratni). Būdams veiksmīgs vērotājs, indivīds spēj koriģēt pats savu tālāko uzvedību un rīcību, lai pēc iespējas veiksmīgāk sasniegtu vēlamo mērķi.

Izmantotā literatūra

1. Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. – R.: Kamene, 1998. – 121.lpp
2. Psiholoģijas vārdnīca. – R.: Mācību grāmata. 1999. – 157.lpp
3. Svešvārdu vārdnīca. – R.: Jumava, 1999.