Darbs:
Kristietība ir monoteiska reliģija, kas balstās uz Jēzus Kristus dzīvi un mācību, kāda tā aprakstīta Jaunajā Derībā. Kristietība uzskata, ka Jēzus ir ebreju Mesija, kā pravietots Vecajā Derībā. Kristietībā ietilpst daudzas reliģiskās tradīcijas, kas dažādās kultūrās atšķiras un ir sadalījusies tūkstošos ticību un sektu. Tās trīs lielākie novirzieni ir katolicisms, pareizticība un protestantisms. Tā ir pasaulē lielākā reliģija ar vairāk nekā diviem miljardiem sekotāju.Kristietības izcelsme saistīta ar jūdaismu, ar kuru tai ir kopīga daļa svēto rakstu, kā arī agrīnā vēsture. Kristietība, kā Jūdaismā ir savu vērtību sistēma, ieskaitot, piemēram, demokrātiju, komunismu utt., ir gan dzīves, gan domāšanas, gan arī rīcības veids sabiedrībai, tās atsevišķām grupām un indivīdiem. Taču atšķirībā no Jūdaisma, kristietības centrālais tēls nav pats Dievs (Jahve), bet gan Jēzus Kristus – Dieva dēls un tā iemiesojums. Tāpat Kristietības pamatā ir nevis Dieva atklāsme cilvēkiem (praviešiem) kā Jūdaismā, bet gan sekošana Jēzus piemēram – viņa rīcībai, uzvedības normām, attieksmei pret lietām un cilvēkiem. Lai gan neticīgajiem šīs atšķirības varētu nelikties nozīmīgas, Jūdaisma sludinātājiem un teorētiķiem tās šķita krasā pretrunā ar konsekvento monoteismu un tādēļ kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ Kristietība kļuva par patstāvīgu reliģiju. Kristietību, precīzāk Kristietības rietumu (katoļu) variantu var uzskatīt par vienu no galvenajiem Rietumromas atjaunošanās faktoriem pēc Senās Romas impērijas sabrukuma. It īpaši, ja runājam par klasiskās kultūras saglabāšanu un atjaunošanu. Tā, bijušās Romas impērijas teritorijā iebrukušie barbari parasti apmetās tur uz pastāvīgu dzīvi, sāka apstrādāt zemi un iekopt savu saimniecību. Pie viņiem drīz vien ieradās kristiešu misionāri un barbaru kopienas viena pēc otras pakāpeniski tika pievērstas kristīgai ticībai. Līdz ar ticību viņi pārņēma latīņu valodu un daudzviet, it īpaši Francijā un Spānijā viņu „oriģinālā” valoda pilnībā izzuda. Līdz ar to Senās Romas valoda kļuva par liturģijas un literāro valodu, kā arī mācību valodu skolās, Kristus baznīcas un to pašu misionāru iniciatīvu arī drīz vien sāka veidoties barbaru apmešanās vietās. Tā, kristietība lielā mērā samierināja Seno Romu ar barbariem, nodrošināja tās kultūras un tradīciju pārnesi uz jauno Eiropas kultūru, kā arī kalpoja par visas vēlākās Eiropas civilizācijas idejisko, ētisko pamatu, par neapstrīdamu tās morāles un uzvedības normu avotu.
Bībele ir svētā grāmata kā kristiešiem, tā jūdiem. Gan vieni, gan otri tic, ka tā satur Dieva vārdus. Tā sastāv no divām daļām – vecās un jaunās derības. Gan jūdi, gan kristieši tic vecajai derībai, bet tikai kristieši tic jaunajai derībai. Jaunajā derībā ietverti evaņģēliji jeb Kristus mācība, kā to atstāstījuši viņa mācekļi – Matejs, Marks, Lūkas un Jānis. Kristieši cenšas sekot jaunās derības pamat idejai – mīlēt Dievu un cilvēkus un piedot saviem ienaidniekiem.
Bērni un pieaugušie pievienojas kristīgai baznīcai, kad ir nokristīti. Tas ir rituāls, vai nu tiek apslacīts ar ūdeni, vai iegremdēts ūdenī. Kristīšana aizskalo cilvēka grēkus. Bērnus kristot, tiem tiek dots vārds. Vecāki apsolās audzināt kā īstenus kristiešus. Dažās valstīs kristīšana notiek upēs vai ezeros. Jēzu kristīja Jordānas upē Tuvajos Austrumos.
Romas katoļi
Romas katoļi ir lielākā kristiešu grupa. Viņi tic, ka pāvests, katoļu baznīcas vadītājs, ir Dieva vietnieks zemes virsū. Vienmēr tiek paklausīts viņa viedoklim reliģiskos jautājumos. Pāvests dzīvo Vatikānā, mazā neatkarīgā valstī Romas teritorijā. Katolicisms ir izplatījies pa visu pasauli un ir vadošais daudzās valstīs, piemēram, Spānijā, Īrijā un Francijā. Svētdienās katoļi cenšas apmeklēt Misi un regulāri izsūdzēt grēkus priesterim. Viņi pielūdz Dievu un lūdzas uz Mariju, Jēzus māti, un uz daudziem svētajiem kas ir bijuši reliģiozi cilvēki un bieži vien miruši ticības dēļ.
Pareizticīgo baznīca
Sākumā kristietība bija katoliska. Taču 1054. gadā kristīgā baznīca sadalījās. Radās nesaskaņas par kristīgās pasaules vadību starp Romas pāvestu un patriarhu, baznīcas vadītāju Konstantinopolē, kas noveda pie tā ka atdalījās rietumu (Romas katoļu) un austrumu (pareizticīgo) baznīcas. Katoļiem un pareizticīgajiem, tādiem kā Krievijā un Grieķijā, ir daudz kopīga. Taču pareizticīgie neatzīst pāvestu. Daudzi kristieši Austrumeiropā un Rietumāzijā pieder pie pareizticīgo baznīcas. Pareizticīgie uzskata par svētiem reliģiskus portretus, kurus sauc par ikonām.
Protestantisms
16. gs. daļa kristiešu uzskatīja, ka Romas katoļu baznīca vairs pareizi neseko Jēzus mācībai. Vācu mūks sāka protestēt. Viņš ar saviem piekritējiem atdalījās un izveidoja jaunu kustību, ko tagad pazīst kā reformāciju. Mūsdienās lielākā daļa kristiešu kas nepieder pie Romas katoļu vai pareizticīgo baznīcas, ir protestanti. Arī Latvijā ir izplatīts luterānisms, protestantisma pamatvirziens. Dažas protestantu baznīcas, sauktas evaņģēlistu baznīcas, ir vienas no visstraujāk augošām kristiešu grupām pasaulē. Viņu draudzes atrodas galvenokārt Āfrikas un Karību salu valstīs.
Kristietības ienākšana Latvijā
Jau vikingu laikos (IX līdz XII. gs.) izdevīgo tirdzniecības ceļu dēļ Latviju izsiroja zviedru un dāņu karavīri un tirgotāji; no austrumu puses krievi centās uzkundzēties Latgales novadiem. XII gadsimta beigās uz Baltijas jūras piekrasti atkuģoja vācu tirgotāji, kuriem sekoja kristīgās ticības sludinātāji – misionāri, savukārt misionāriem pa pēdām devās krusta karotāji. Vācieši arvien biežāk un biežāk iegriezās Daugavas ostās un tirgus vietās. Tur tie vispirms sastapās un tirgojās ar lībiešiem, kas dzīvoja Daugavas lejas galā, tāpēc arī vācieši šo zemi sāka saukt par Līvu zemi – Livoniju. 1180. gadā pie Daugavas lībiešiem ieradās mūks Meinhards, lai sludinātu katoļu ticību. Meinhards par savu apmešanās vietu izraudzījās Ikšķili un tur arī 1185. gadā lika uzbūvēt pirmo mūra baznīcu Latvijā. Ikšķiles baznīca, kas tika vairākkārt pārbūvēta un kuras būve tika pabeigta XIII gadsimtā, sākotnēji bijusi gandrīz kvadrātveida mūra celtne, kas būvēta pēc Vācijas tā laika draudzes baznīcu parauga. Baznīcas velves balstīja celtnes centrā novietots pīlārs [balsta elements], tās logi bija šauri, maziņi, ko sedza pusloka arkas. Pie baznīcas pastāvējusi plaša kristīgo kapsēta. Pēc baznīcas uzcelšanas Meinharda uzaicinātie Gotzemes meistari uzbūvēja arī mūra cietoksni – pili patvērumam no leišu un sirotāju uzbrukumiem, par ko lībiešiem tika izvirzīta prasība pieņemt kristietību. Ievērojot tādus pašus noteikumus, pili uzcēla arī Mārtiņsalas lībiešiem. Ikšķiles pils celta līdzenā vietā Daugavas labajā krastā līdzās baznīcai, un kā liecina arheoloģiskie izrakumi, pils un baznīca, kas bija vienā aizsardzības sistēmā, aizņēma 80 x 16 m lielu laukumu. Aizsargmūra ietverta, pils rietumu daļā atradusies kāda 8,5 x 5,1 m liela divtelpu celtne apmestām sienām. Vienā telpā bijusi krāsns apkure, otrā saglabājušies kamīna kurtuves un dūmvada pamati. Jādomā, ka te atradusies pils vācu daļa (Meinharda māja), kamēr pils austrumu daļā, kur konstatētas ar vēlāku celtniecību sapostītas vietējā tipa krāsnis un uzietas lībiešiem raksturīgās senlietas, dzīvojuši vietējie iedzīvotāji.1186. gadā Brēmenes arhibīskaps iecēla Meinhardu par pirmo lībiešu bīskapu Ikšķilē. Tomēr ar lībiešu kristīšanu neveicās. Kad pilis bija uzceltas, jaunkristītie atgriezās pie savām ierastajām dievībām – jaunā mācība tiem nebija saprotama un nespēja saistīt. Tā kā Meinhards lībiešus bija kristījis ar Daugavas ūdeni, tad lībieši domāja, ka no svešās ticības varētu atbrīvoties, ja viņi savukārt nomazgātos Daugavā. Tā arī lielākā daļa kristīgo ticību atkal nomazgāja un domās to līdz ar viļņiem aizsūtīja atpakaļ uz Vāczemi. Tad Meinhards nolēma piespiest lībiešus kristīties ar varu, tomēr nodoms neizdevās, jo 1196. gadā bīskaps nomira. Divus gadus pēc Meinharda nāves pie lībiešiem ieradās jaunieceltais bīskaps Bertolds, tomēr arī Bertolda nodomi kristīt lībiešus beidzās ar neveiksmi, jo jau pirmajā cīņā lībiešu karotājs Imauts viņu nonāvēja.Abiem pirmajiem lībiešu bīskapiem nebija veicies. 1199. gadā Brēmenes arhibīskaps iecēla trešo bīskapu – savu radinieku Albertu. Alberts bija neatlaidīgs, gudrs un godkārīgs, un viņa plāni bija lieli. Izmantojot un kūdot baltu tautiņas citu pret citu, bīskaps nemitīgi palielināja savu ietekmi. Un tā kā pirmā vācu nometne Ikšķilē bija par tālu zemes vidienē un zemgaļi un lībieši varēja vāciem aiz muguras nogriezt Daugavas ceļu, tad Alberts nolēma pārvietot savu nometni tuvāk pie jūras. Lai to izdarītu, Alberts kopā ar saviem krusta karotājiem izdomāja viltīgu plānu – dzīru laikā sagūstījis lībiešu vecākos un paņēmis to bērnus par ķīlniekiem, bīskaps tādā veidā saņēma piekrišanu nocietinātas apmetnes celtniecībai lībiešu ciemā pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā. 1201. gadu, kad Alberts ielika apmetnes pirmo pamatakmeni, arī pieņemts uzskatīt par Rīgas dibināšanas gadu. Krustneši Livonijā ieradās tikai uz vienu gadu. Izpildījuši savu solījumu un saņēmuši par to grēku piedošanu, tie atkal devās uz Vāciju. Tāpēc Albertam ik gadus vajadzēja vervēt jaunu karapulku. Pavisam bīskaps brauca 14 reizes uz Vāciju šādos nolūkos. Tas bija grūts un nepatīkams uzdevums. Krustneši bija slikti karavīri, jo necīnījās par brīvību un taisnību, bet par personisko labumu: vieni, lai izpirktu savus grēkus, citi, lai saņemtu algu. Alberts saprata, ka ar tādiem ļaudīm nav iespējams noturēt un nosargāt Livoniju. Vajadzēja uz vietas radīt cīņas spējīgu kara organizāciju. 1202. gadā šāda organizācija arī tika nodibināta, ko nosauca par Kristus bruņinieku ordeni. Tā pārstāvjiem bija jānēsā īpašas formas – balts apmetnis, kam kreisajā pusē bija izšūts sarkans krusts virs sarkana zobena. Šī iemesla dēļ arī pašu biedrību sāka saukt par Zobenbrāļu ordeni. Ordenis beidza pastāvēt 1237. gadā, kad lietuvieši kaujā pie Saules 1236. g. iznīcināja gandrīz visus ordeņa karotājus. Atlikušos cīnītājus savā sastāvā iekļāva Vācu ordenis, kura jaunais atzarojums ieguva nosaukumu Livonijas ordenis. Livonijas ordeņa brāļu apģērbs bija balts apmetnis ar melnu krustu virsū. Izveidodams ordeni, bīskaps Alberts atrisināja karotāju problēmu un, pakļāvis lībiešus, vērsās pret latgaļiem. 1205. g. tika uzcelta nocietināta pils Cēsīs. Tālavas valdnieku Tālibaldu iesaistīja ilgstošā karā pret igauņiem kopā ar Zobenbrāļu ordeni. Igauņi atriebdamies siroja Tālavā. Tā Tālavas latgaļi nonāca aizvien lielākā atkarībā no krustnešiem. 1214. g. krustneši pakļāva arī Visvalža valdīto Jersiku, kas bija lielākā latgaļu valstiņa. Tika sakauti arī igauņi.1224. g. Alberts kontrolēja Dienvidigauniju, gandrīz visas Latgales zemes, kā arī Sēliju. Pēc bīskapa nāves 1229. g. sākās konflikti par varu Livonijā. Visnopietnāko pretestību ordenim izrādīja kurši un zemgaļi. Rīgas jaunais bīskaps Nikolajs un Livonijas ordenis sāka ilgstošu kuršu zemju iekarošanu un tikai 1267. g. daļa kuršu pakļāvās ordenim. Dienvidkurzeme iekļāvās Lietuvas valstī, ko 1230. – 1240. g. bija paguvis izveidot lietuviešu valdnieks Mindaugs. Mindaugs kristietību pieņēma 1251. gadā. Zemgaļi ar savu valdnieku Viestartu pret vāciem cīnījās veselus simts gadus līdz pat 1290. g., kad uzsākot sistemātisku novadu postīšanu, krustneši panāca, ka zemgaļi pameta un nodedzināja savas pilis Tērvetē, Dobelē, Raktē, un lielākā daļa no viņiem devās trimdā uz Lietuvu. Visi šie notikumi ir aprakstīti vēstures liecībās: hronikās, līgumos, tiesas aktos. Plašākais vēstures liecinieks ir Indriķa latīniski sarakstītā Latviešu Indriķa hronika. Tā vēstī par mūsu senču cīņām ar bīskapu un ordeni līdz 1227. g. Otrs vēstures liecinieks ir Rīmju hronika. Tā ir sarakstīta vācu valodā ar atskaņām jeb rīmēm un ir 12 000 rindu gara. Tās sacerētājs nav zināms. Rīmju hronika vēstī par kuršu un zemgaļu cīņām līdz pat Zemgales krišanai 1290. gadā Galvenais Baltijas zemju iekarošanas cēlonis bija to sadrumstalotība, savstarpējās nesaskaņas un kari. Nozīmīga loma bija arī tam, ka krustneši varēja ilgstoši izmantot visas katoliskās Eiropas militāros līdzekļus, arī militārās tehnikas pārākumam bija sava loma
Pēc Latvijas Tieslietu ministrijas datiem, Latvijā 1999. gadā bija:
Romas katoļi – 5000000
Luterāņi – 339500
Pareizticīgie – 190000
Vecticībnieki – 70000
Baptisti – 6150
Komentāri
opel 10 7
Diezgan aprobežotas zinības šā raksta autoram par pareizticību.Pastudē nedaudz par to – varbūt tas tev palīdzēs 🙂