SATURS
1. Ievads……………………………………………………………3
2. Latvijas Republikas starptautiski tiesiskais statuss.……………..7
3. Konstitucionālais pamats – parlamentāra demokrātija………….9
4. Tiesību normas un likumdošanas procedūras………….………..10
5. Tieslietu ministrija………………………………………………12
6. Tiesu sistēma……………………………………………………13
7. Juridiskās profesijas un to kontrole……….…………………….18
8. Nobeigums………………………………………………………19
9. Izmantotā literatūra………………………………………………21
Ievads
“Konstitucionālā uzraudzība ir dažādu valsts varas institūciju procedūru sistēma, kas nodrošina publiskās varas subjektu aktu un rīcības atbilstību konstitūcijai. Konstitucionālā uzraudzība ir būtisks konstitūcijas aizsardzības instruments un garants.”
Ideja par konstitucionālās kontroles jeb konstitucionālās uzraudzības nepieciešamību demokrātiskā valstī pirmoreiz radusies Amerikas Savienotajās Valstīs, kur šo funkciju veic Augstākā tiesa.
Doma par konstitucionālās tiesas nepieciešamību Latvijā pirmo reizi nopietni izskanēja no Saeimas tribīnes jau 1934.gada 8.maijā, vienu nedēļu pirms valsts apvērsuma, kad atlaista tika pati Saeima.
Saeimas deputāts H.Štegmanis iesniedza priekšlikumu, kura mērķis bija Latvijas valsts tiesiskās sistēmas pilnveidošana. Saeimai tika ieteikts papildināt valsts pamatlikumu – Satversmi ar pantu, kurā būtu ietverta norma, kas paredzētu speciālas valsts tiesas izveidoљanu. Valsts tiesas uzdevums būtu pārbaudīt likumu un Ministru kabineta izdoto noteikumu, kā arī Valsts prezidenta un Ministru kabineta lēmumu un rīkojumu atbilstību Satversmei un likumiem. Diemžēl toreiz Saeima deputāta H.Štegmaņa priekšlikumu noraidīja, jo tas nesaņēma nepieciešamo divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.
“Kad pēc daudziem gadiem Padomju Savienībā sākās “perestroika”, tās ietvaros risinājās arī zināms padomju valsts demokratizācijas process. Šajā laikā tika izveidota PSRS Konstitucionālās uzraudzības komiteja. Tas bija signāls, ka līdzīgas institūcijas nepieciešamas arī savienotajām republikām.
Toreizējā Latvijas PSR Augstākā Padome izveidoja darba grupu, kura 1990.gada 16.martā pamatvilcienos bija izstrādājusi likumprojektu par Latvijas PSR Konstitucionālo tiesu.
Šā projekta 10.pantā bija norādīts, ka “Latvijas PSR Konstitucionālā tiesa izskata lietas par Latvijas PSR Konstitūcijā garantēto Latvijas PSR pilsoņu tiesību un brīvību pārkāpumiem, ko savos normatīvajos aktos pieļāvušas Latvijas PSR valsts iestādes, ja Latvijas PSR likumi neparedz citu šo tiesību aizsardzības kārtību.
1990.gada 4.maija Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pārvilka krustu gan pašai Padomju Latvijai, gan arī tās likumprojektiem. Tomēr doma par Konstitucionālās tiesas nepieciešamību tika saglabāta minētās Deklarācijas 6.panta otrajā daļā. Diemžēl daudzo darbu gūzmā jauna likumprojekta izstrādāšana kavējās. ”
1993.gada 28.martā vēlākais tieslietu ministrs Egils Levits bija izstrādājis plānu par svarīgākajiem uzdevumiem likumdošanā līdz tā paša gada beigām. Plānā bija paredzēts, ka jāpieņem likums par Konstitucionālo tiesu un tūlīt jāizveido pati Konstitucionālā tiesa, kaut gan 1992.gada 15.decembrī pieņemtais Likums par tiesu varu jau bija piešķīris konstitucionālās kontroles funkcijas Latvijas Republikas Augstākajai tiesai.
Pamatvilcienos bija ieskicēta Konstitucionālās tiesas kompetence. Starp citu, tika plānots, ka šāda tiesa varētu izskatīt arī t.s. konstitucionālās sūdzības: uz jebkura indivīda iesnieguma pamata – strīdus par to, vai konkrētā gadījumā ir pārkāptas cilvēka un pilsoņa tiesības. Tika paredzēts, ka persona ir tiesīga iesniegt pieteikumu Konstitucionālajā tiesā par attiecīgā administratīvā akta atbilstības konstatēšanu cilvēka un pilsoņa tiesībām tikai pēc tam, kad ir iziets viss vispārējo tiesu instanču ceļš un šīs tiesas personas prasību nav pilnā mērā apmierinājušas.
To valsts institūciju vidū, kurām būtu tiesības ierosināt lietu par likumu atbilstību Satversmei, bija arī tiesas, tām izskatot konkrētas lietas. Balstoties uz šīm idejām, Tieslietu ministrijā 1994.gada sākumā tika izstrādāts Satversmes tiesas likumprojekts, kā arī likumprojekts par nepieciešamajiem grozījumiem un papildinājumiem Likumā par tiesu varu. Minētie grozījumi un papildinājumi 5.Saeimā tika pieņemti 1994.gada 15.jūnijā, bet Satversmes tiesas likumprojekta apspriešana un pieņemšana ieilga, kaut gan Saeimas Juridiskā komisija savu darbu bija paveikusi. Juridiskā komisija atzina, ka nepieciešami arī grozījumi Latvijas Republikas Satversmē un 1995.gada maijā iesniedza attiecīgu likumprojektu. 6.Saeimas Juridiskā komisija pārstrādāja minētos likumprojektus un 1996.gada janvārī iesniedza tos Saeimai. 1996.gada 5.jūnijā Saeima izdarīja grozījumu Latvijas Republikas Satversmes 85.pantā, nosakot, ka “Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Satversmes tiesas tiesnešu uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu”.
Vienlaikus, pārvarot daudzus politiska rakstura šķēršļus, tika pieņemts arī Satversmes tiesas likums, kas stājās spēkā ar 1996.gada 28.jūniju. To subjektu vidū, kam tika dotas iespējas iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu, likums tomēr neparedzēja fiziskās personas un vispārējās tiesas.
Šis likums paredz, ka Satversmes tiesā ir septiņi tiesneši, kurus apstiprina Saeima. Trīs Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina pēc ne mazāk kā desmit Saeimas deputātu priekšlikuma, divus – pēc Ministru kabineta priekšlikuma, un vēl divus – pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma. Augstākās tiesas plēnums izraugās Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātus no Latvijas Republikas tiesnešu vidus. Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru termiņš ir desmit gadi.
1996.gada oktobrī un novembrī Saeima apstiprināja sešus Satversmes tiesas tiesnešus:
– Romānu Apsīti un Anitu Ušacku – pēc Saeimas deputātu priekšlikuma,
– Ilmu Čepāni un Aivaru Endziņu – pēc Ministru kabineta priekšlikuma,
– Andreju Lepsi un Ilzi Skultāni – pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma.
1996.gada 9.decembrī Satversmes tiesas tiesneši nodeva tiesneša zvērestu, bet 1996.gada 11.decembrī Satversmes tiesa sanāca uz savu pirmo sēdi, kurā par Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītāju ievēlēja Aivaru Endziņu (Satversmes tiesas likuma pārejas noteikumi paredz, ka tiesas priekšsēdētājs ievēlams tikai pēc pilna tiesas sastāva – septiņu tiesnešu – apstiprināšanas, taču priekšsēdētāja vietas izpildītājam ir visas priekšsēdētāja tiesības līdz brīdim, kad tiek ievēlēts Satversmes tiesas priekšsēdētājs).
Latvijas Republikas starptautiski tiesiskais statuss.
Latvijas Republika ir proklamēta 1918. gada 18. novembrī atbilstoši visiem galvenajiem starptautisko un konstitucionālo tiesību principiem, un kopš tā laika tās tiesībsubjektība de iure nav bijusi ne mirkli pārtraukta.
Vēsturiskais pamatojums. Latvijas neatkarību īpašā aktā proklamēja Latvijas Tautas Padome, kas nebija tautas ievēlēta. “Tomēr 1920. gadā valstī notika Satversmes Sapulces vēlēšanas, un tautas aktīvā piedalīšanās tajās (apmēram 85% balsstiesīgo iedzīvotāju) ir uzskatāma jau par pilnīgu Latvijas valsts leģitimāciju.
1920. gadā tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, kurā tā bez ierunām uz visiem laikiem atzina Latvijas neatkarību un teritoriālo integritāti. 1921. gadā Parīzes miera konferences Augstākā Padome, kas pārstāvēja Rietumu lielvalstis, pieņēma lēmumu par Latvijas kā valsts atzīšanu de iure.”
1922. gadā Satversmes Sapulce Latvijas tautas vārdā pieņēma Satversmi (konstitūciju), kas ir spēkā arī šodien. Satversmes ievada daļa noteica galvenās valsts starptautiskās tiesībsubjektības normas (neatkarība, tautas suverenitāte, teritorialitāte utt.).
Okupācijas pretlikumīgums. Latvijas faktiskā neatkarība pastāvēja līdz 1940. gadam, kad Latvijā ar Padomju Savienības karaspēka spiedienu tika piespiedu kārtā ievēlēta “tautas saeima”, kas pasludināja Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai. Tomēr šim aktam un sekojošajam 50 gadus ilgajam okupācijas periodam no starptautisko tiesību viedokļa nebija nekāda juridiska spēka.
Saskaņā ar Satversmes 77. pantu, ja tiek grozīts tās 1. pants, kas nosaka Latvijas valsts suverenitāti un neatkarību, tas jānodod tautas nobalsošanai. Bez tam, “tautas saeimas” vēlēšanas nebija ne brīvas, nedz demokrātiskas.
Tiesiskā pēctecība. De iure visus okupācijas gadus Latvija palika neatkarīga valsts, starptautisko tiesību subjekts. Lielākā ārvalstu daļa atteicās atzīt Latvijas okupāciju un inkorporāciju Padomju Savienībā. Tāpēc mūsdienu Latvija ir pirmskara valsts tiesību un pienākumu pārmantotāja.
1990. gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. 1991. gada augustā Augstākā Padome īpašā konstitucionālā likumā pasludināja Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto. Lielākā ārvalstu daļa atkārtoti atzina Latvijas valdību de iure. Tajā pašā gadā Latvija kļuva par pilntiesīgu ANO dalībvalsti; kopš 1995. gada tā ir Eiropas Padomes dalībvalsts. Visbeidzot, 1995. gada 12. jūnijā tika parakstīts asociācijas līgums ar Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm. Katru gadu Latvija noslēdz un ratificē vairākus desmitus starptautisku līgumu, kas palīdz tai nostiprināt savu pilntiesīgu dalību suverēnu valstu saimē.
Konstitucionālais pamats – parlamentāra demokrātija.
Latvijas valsts varas institūciju uzbūvi, pilnvaras un darbību nosaka 1922. gada Satversme. Latvija ir parlamentāra demokrātiska republika, kuras institucionālā shēma ir šāda:
Latvijas tauta. Sastāv no visiem pilntiesīgajiem abu dzimumu pilsoņiem. Latvijas tautai pieder valsts suverēnā vara. Latvijas tauta ievēl Saeimu, tai Satversmē un likumos noteiktajā kārtībā ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tautai ir tiesības nobalsošanā izlemt jebkuru valstiski svarīgu jautājumu, izņemot dažus Satversmē norādītos. Tautas nobalsošanā pieņemams arī Valsts Prezidenta piedāvātais lēmums atlaist Saeimu. Tikai tautai ir tiesības izlemt jautājumus, kas attiecas uz valsts neatkarību, suverenitāti, teritoriālo integritāti un demokrātisko valsts iekārtu.
Saeima. Tai pieder likumdošanas vara un tiesības lemt par valsts budžetu. Saeima apstiprina visu tiesu tiesnešus. Saeimai ir tiesības izsludināt amnestiju.
Ministru kabinets. Ministru kabinetam (valdībai) pieder izpildvara Latvijā. Tas sastāv no Ministru prezidenta un ministriem. Ministru kabinets ir tiesīgs iesniegt Saeimā likumprojektus. Ministru kabineta kompetencē ir visi tie jautājumi, par kuriem nav lēmusi Saeima. Atsevišķos gadījumos Ministru kabinets var pieņemt noteikumus ar likuma spēku.
Valsts Prezidents. Valsts Prezidenta funkcijas ir ierobežotas salīdzinot ar dažu citu valstu prezidentiem. Valsts Prezidentam ir galvenokārt reprezentatīvas funkcijas, bet tieši Valsts Prezidents aicina kādu personu sastādīt valdību, kurai pēc tam jāsaņem uzticības balsojums Saeimā. Valsts Prezidentam ir likumu ierosināšanas tiesības. Kā citās valstīs, viņam ir arī apžēlošanas tiesības. Valsts prezidents ieceļ Latvijas diplomātiskos pārstāvjus. Viņš ir bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks miera laikā.
Tiesību normas un likumdošanas procedūras
Tiesību normu sistēma. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, Latvijā ir šāda tiesību normu hierarhija:
1) Satversme;
2) Saeimas apstiprināti starptautiskie līgumi;
3) likumi
4) Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku;
5) pārējie Ministru kabineta noteikumi;
6) pašvaldību saistošie noteikumi.
Īpašos normatīvajos aktos ir nostiprināti principi, pēc kuriem ir jāvadās tiesību normu kolīziju gadījumos, kā arī interpretējot tiesību normas.
Deleģētās likumdošanas tiesības. Satversmes 81. pants paredz iespēju valdībai atsevišķos gadījumos pieņemt noteikumus ar likuma spēku un grozīt iepriekšējo sasaukumu parlamentu pieņemtos likumus. Pēdējo gadu laikā parlaments pamazām sašaurina valdības iespēju piemērot šo normu. Šādi valdības izdarītie grozījumi likumos nedrīkst skart jautājumus, kas ir ekskluzīvā Saeimas kompetencē.
Tieslietu ministrija
“Tieslietu ministrijai Latvijā ir trīs galvenās funkcijas:
1. Likumu jaunrades un atzinumu sniegšanas funkcija
2. Pirmo divu līmeņu tiesu administrācijas funkcija
3. Tiesiskās reģistrācijas un reģistru pārraudzības funkcija”
Bez tam, ministrijas pakļautībā un pārraudzībā ir vairākas autonomas tieslietu iestādes, piemēram, Valsts Zemes dienests, Valsts valodas centrs, Naturalizācijas pārvalde, Patentu valde, Valsts Arhīvu Ģenerāldirekcija un Uzņēmumu reģistrs.
Tieslietu ministrijai Latvijā salīdzinot ar dažām citām valstīm ir ļoti plašs kompetenču loks; piemēram, Tieslietu ministrija veic pasākumus pienācīgi labu attiecību nodrošināšanai starp valsti un baznīcu. Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes un Kultūras ministriju Tieslietu ministrija pārzina ar etniskajām attiecībām saistītos jautājumus.
Prokuratūras iestādes Latvijā ir neatkarīgas tiesu varas iestādes, kas neatrodas Tieslietu ministrijas padotībā.
Cietumu administrācija bija Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, bet tagad tā ir nodota Tieslietu ministrijai.
Tiesu sistēma
Latvijas Republikas Satversmē tiesu sistēmai ir veltīta nodaļa, kurā ir teikts:
“82. Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā – arī kara tiesas.
83. Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.
84. Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami. Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā. Ar likumu var noteikt vecumu, ar kura sasniegšanu tiesneši atstāj savu amatu.
85. Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Satversmes tiesas tiesnešus uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.
86. Tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā. Kara tiesas darbojas uz sevišķa likuma pamata.”
Rajonu un pilsētu tiesas. Latvijā ir 34 rajonu un pilsētu tiesas.
Rajona (pilsētas) tiesa ir pirmā instance civillietām, krimināllietām un lietām, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām. Civilprocesa un kriminālprocesa likumi nosaka civillietas un krimināllietas, kuras ir piekritīgas rajona (pilsētas) tiesai.
Civillietas ar nelieliem izņēmumiem izskata tiesnesis vienpersoniski.
Krimināllietas un atsevišķu kategoriju civillietas tiesa izskata koleģiāli -tiesnesis un divi tiesas piesēdētāji. Likumā noteiktajos gadījumos krimināllietas izskata tiesnesis vienpersoniski. Šajās tiesās strādā t.s. administratīvie tiesneši, kas vienpersoniski izskata administratīvās lietas.
Apgabaltiesas. Tās ir izveidotas četros Latvijas novados un Rīgas pilsētā, kopā 5 apgabaltiesas: Rīgas apgabaltiesa, Kurzemes apgabaltiesa, Latgales apgabaltiesa, Vidzemes apgabaltiesa un Zemgales apgabaltiesa.
Apgabaltiesa ir pirmās instances tiesa tām civillietām un krimināllietām, kuras saskaņā ar likumu ir piekritīgas apgabaltiesai.
Apgabaltiesa ir apelācijas instance civillietām un krimināllietām, kuras izskatījusi rajona (pilsētas) tiesa vai tiesnesis vienpersoniski.
Apelācijas instancē lietas izskata koleģiāli, trīs profesionālu tiesnešu sastāvā, bet pirmajā instancē sastāvs tiek veidots tāpat kā rajona (pilsētas) tiesās.
Augstākā tiesa. Augstākās tiesas senāta departamentus un tiesu palātas izveido Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce jeb plēnums. Augstākās tiesas sastāvā ir senāts un divas tiesu palātas -Civillietu tiesu palāta un Krimināllietu tiesu palāta.
Augtākās tiesas senāts ir kasācijas instance visās lietās, kuras izskatījušas rajonu (pilsētu) tiesas un apgabaltiesas.
Kasācija ir likumīgā spēkā nestājušos tiesu nolēmumu( spriedumu, lēmumu) izskatīšana Augstākās tiesas senātā pēc sūdzības nolūkā atcelt pārsūdzamo spriedumu vai lēmumu, ja taisot spriedumu būtiski pārkāpts likums vai process, vai izskatot lietu tiesa būtiski pārkāpusi savas kompetences robežas.
Augstākās tiesas senāts lietas izskata koleģiāli trīs senatoru sastāvā .
Tiesu palāta ir apelācijas instance lietās, kuras izskatījušas apgabaltiesas, kā pirmās instances tiesas. Tiesu palāta lietas izskata koleģiāli trīs tiesnešu sastāvā.
Apelācija ir likumīgā spēkā nestājušos tiesas spriedumu vai lēmumu izskatīšana pēc būtības tiesu instancē kā faktisku, tā juridisku iemeslu dēļ.
Satversmes tiesa. Tā neietilpst vispārējā tiesu sistēmā, bet ir īpaša tiesa, kas izskata likumu atbilstību Satversmei un vispār normatīvo aktu atbilstību ar augstāku juridisku spēku apveltītiem aktiem. Vispārējā tendence ir paplašināt to institūciju loku, kas var iesniegt prasības Satversmes tiesā. Satversmes tiesā ir jābūt septiņiem Saeimas apstiprinātiem tiesnešiem, no kuriem trīs deleģē Saeima, divus – Ministru kabinets un vēl divus – Augstākās tiesas plēnums.
“Satversmes tiesa ir neatkarīga tiesu varas institūcija, kas Latvijas Republikas Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar Satversmes tiesas likumu tās kompetencē nodotās lietas.
Satversmes tiesa ir juridiskā persona. Tieša vai netieša iejaukšanās Satversmes tiesas darbībā, kas saistīta ar tiesas spriešanu, nav pieļaujama.
Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina Saeima. Trīs Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina pēc ne mazāk kā desmit Saeimas deputātu priekšlikuma, divus – pēc Ministru kabineta priekšlikuma un vēl divus – pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma. Augstākās tiesas plēnums izraugās Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātus no Latvijas Republikas tiesnešu vidus.
Par Satversmes tiesas tiesnesi var apstiprināt Latvijas pilsoni, kam ir augstākā juridiskā izglītība un vismaz desmit gadus ilgs darba stāžs juridiskajā specialitātē vai zinātniski pedagoģiskajā darbā tieslietu specialitātē zinātniskajā vai augstākajā mācību iestādē. Par Satversmes tiesas tiesnesi nedrīkst apstiprināt personu, kura nevar būt par tiesneša amata kandidātu saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 55.pantu.”
Satversmes tiesas struktūru un darba organizāciju nosaka Satversmes tiesas reglaments, kuru pieņem ar visa tiesnešu sastāva absolūto balsu vairākumu.
Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei; Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei; citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem); citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam; tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes (padomes) pieņemto lēmumu; Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.
Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par likumu un Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei, citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem) (16.panta 1.–3.punkts), kā arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi (16.panta 6.punkts) ir:
Valsts prezidentam; Saeimai; ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputātiem; Ministru kabinetam; ģenerālprokuroram; Valsts kontroles padomei; pašvaldības domei (padomei); Valsts cilvēktiesību birojam; tiesai, izskatot civillietu, krimināllietu vai administratīvo lietu; zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim, veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā; personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā.
Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam (16.panta 4.punkts) ir: Valsts prezidentam; Saeimai; ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputātiem; Ministru kabinetam.
Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes (padomes) pieņemto lēmumu (16.panta 5.punkts), ir attiecīgajai domei (padomei).
Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.
Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība aug-stākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī tādu nav.
Ja konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) izskatīšana ir vispārsvarīga vai ja tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, Satversmes tiesa var lemt par sūdzības (pieteikuma) izskatīšanu, pirms ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi. Lietas ierosināšana Satversmes tiesā liedz attiecīgās civillietas, krimināllietas vai administratīvās lietas izskatīšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā līdz Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas brīdim.
Tiesneљu iecelљana. Visus tiesnešus amatā apstiprina Saeima pēc tieslietu ministra (Augstākās tiesas tiesnešus – pēc tās priekšsēdētāja) ieteikuma. Par tiesnesi var strādāt tikai Latvijas Republikas pilsonis – augsti kvalificēts un godīgs jurists. Iecelšanai par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi ir sekojošas prasības: augstākā juridiskā izglītība, 25 gadu vecuma sasniegšana, vismaz divus gadus ilgs darba stāžs juridiskajā specialitātē, kvalifikācijas eksāmena sekmīga nokārtošana. Iecelšanai par apgabaltiesas tiesnesi un Augstākās tiesas tiesnesi ir nepieciešams noteikts darba stāžs iepriekšējā līmeņa tiesā, vai arī advokāta, prokurora vai augstākās mācību iestādes tieslietu specialitātes pasniedzēja darbā. Uz Satversmes tiesas tiesnešiem ar nelieliem izņēmumiem attiecas visi noteikumi, kas skar citus tiesnešus.
Par tiesneša kandidātu nevar būt personas, kas nav morāli atbilstīgas šim amatam (agrāk izdarījušas noziegumu, ierosināta krimināllieta vai notiek izmeklēšana; ir darbojušies Latvijas valstij naidīgās vai aizliegtās organizācijās).
Juridiskās profesijas un to darbības kontrole
Advokāti. Zvērināti advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas lietu vešanai jebkurā tiesā un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs. Advokātu pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija ir Zvērināto advokātu padome. Tā organizē advokātu uzņemšanu, uzrauga advokātu un advokātu palīgu darbību, izskata sūdzības un ziņojumus, uzliek disciplinārsodus.
Notāri. Zvērināti notāri ir tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas, kuras darbojas pie apgabaltiesām. Notāru skaitu un amata vietas nosaka tieslietu ministrs. Notāru pārvaldes un izpildu institūcija, kā arī notāru pārstāvības un uzraudzības institūcija ir Zvērinātu notāru padome.
Licencēti juristi. Licenci fiziskām personām jurista praksei (juridisku konsultāciju sniegšana utt.) izsniedz un licencēto juristu darbību kontrolē Tieslietu ministrija.
Tiesu izpildītāji. No pārējām minētajām profesijām tie atšķiras ar to, ka nav brīvās juridiskās profesijas pārstāvji, bet gan Tieslietu ministrijas struktūrvienības – Tiesu izpildītāju departamenta darbinieki. Tiesu izpildītājus amatā ieceļ tieslietu ministrs. Kopš 1996. gada sadarbībā ar Francijas Nacionālo Tiesu Izpildītāju Palātu uzsākts darbs pie tiesu izpildītāju profesijas reformas, kuras gaitā viņi varētu tikt pārveidoti par brīvo juridisko profesiju.
Nobeigums
“Satversmes tiesas veidošanās ērkšķainais ceļš liecina, ka Latvijas sabiedrība vēl nav īsti gatava bez aizdomām un problēmu pārlieku politizēšanas veidot tiesiskas valsts institūcijas, kuru pastāvēšana un darbība Rietumu demokrātiskajās valstīs ir sen pierasta un tautā atbalstīta. Vienīgi Valsts prezidents Guntis Ulmanis pēc Satversmes tiesnešu zvēresta pieņemšanas atzina, ka Satversmes tiesas izveidošana ir solis Latvijas demokrātijas attīstībā un tiesu sistēmas augstākais vainagojums. Šo augsto vērtējumu Satversmes tiesa cenšas attaisnot ar savu darbu. Tomēr papildus tam vajadzīgs gan laiks, gan izskaidrošanas darbs, gan arī ierasto priekšstatu laušana līdzšinējās, lielā mērā vēl padomiskajās tiesu darba teorētiskajās nostādnēs un praktiskajā darbībā. ”
Savas darbības nepilnu divu gadu laikā Satversmes tiesa ir pierādījusi, ka tā nav viss parasta tiesa, bet gan tiesību tiesa, kas dažkārt lieto tādas juridiskās metodoloģijas pieejas, kas līdzšinējā Latvijas tiesu praksē nebija sastopamas. Arī tas ir viens no pagrieziena punktiem tiesu reformā.
Satversmes tiesa, pamazām uzkrājot praktiskā darba pieredzi un bagātinot to ar citās valstīs gūtajām atziņām, cenšas panākt, lai tā pati būtu iespējami demokrātiskāka un tautai pieejamāka. 1997.gada 21.aprīlī Satversmes tiesa pieņēma reglamentu, kas nosaka tiesas struktūru, darba organizāciju un līdz Satversmes tiesas procesa likuma pieņemšanai – arī lietu izskatīšanas procesuālo kārtību.
Satversmes tiesas likumu ievērojami pilnveidoja pēdējie grozījumi, sevišķi paplašinot subjektu uzskaitījumu, kuri var griezties ar pieteikumu Satversmes tiesā. To starpā tika iekļauts Valsts cilvēktiesību birojs un Valsts kontroles padome. Ņemti vērā Eiropas Savienības ekspertu un Latvijas juristu uzskati, ka viens no likuma būtiskākajiem trūkumiem bija tas, ka Satversmes tiesā nevarēja griezties vispārējā tiesa un valsts pilsoņi. Vienlaikus jāpatur prātā, ka Satversmes tiesas kompetence nevar tikt bezgalīgi paplašināta un prasītāju loks nedrīkstētu būt pārlieku liels, ka konstitucionālās kontroles funkcijas izpildi nevajadzētu jaukt ar lietu izskatīšanu vispārējās tiesās vai bijušajā saimnieciskajā tiesā.
Izmantotā literatūra
1. Autoru kolektīvs (doc.Dr.iur.I.Krastiņa vadībā), ,,Juridisko terminu vārdnīca” (Nordik,1998)
2. I.Krastiņš, ,,Tiesību teorijas pamtjēdzieni” (4.izdevums,1998)
3. Ā.Meikališa, ,,Tiesu vara Latvijā”
4. Latvijas Republikas Satversme
5. LR likums ,,Par tiesu varu”
6. Satversmes tiesas likums
7. Satversmes tiesas reglaments
8. LR Saeimas un Tieslietu ministrijas datu bāzes.