Lugas fragmenta analīze – L. Stumbre “Sarkanmatainais kalps”

Lelde Stumbre. „Sarkanmatainais kalps”(1987)
Luga 2 cēlienos
2. cēliena fragments

Ceļš gar mežmalu, kas ved uz Rozēm, Johans iet pa to nesteidzīgi, mierīgi. Skrien Erta. Johans apstājas, pagriežas pret viņu, iesmejas. Erta metas viņa izplestajās rokās.

Johans. Te nu tu esi, mana lepnā saimniece… Skrēji gan to gabalu… un tavs košais lakats, tas pats lakats…
Erta. Klusē nu, klusē, tu – necilvēk…
Johans. Bet tev ir labs dēls Jānis, ļoti labs dēls…
Erta. Ko tu ar viņu runāji?
Johans. Tik to vien, lai dzirdētu pēc tam tavus skrejošos soļus aiz muguras. Erta, tev vēl tagad galvā tāds kā viesulis, tas pats viesulis no jaunības dienām, to jau arī nevar tik viegli aizmirst… bet nu tu esi šeit, pie manis…
Erta. Dari ar mani, ko gribi, Johan, man viss vienalga… Ak dievs, žēlīgais, es jau tā jutu… man tak nebija miera visas šīs dienas…
Johans. Gadus, Erta, gadus. Sievietes māk sajust, tas man vienmēr ir paticis. Nāc sēdies šeit, tev elpa raujas ciet. Parunāsimies.
Erta. Labāk atbildi man – kur tu tagad gāji? Uz kurieni tavs nelietīgais prāts tevi veda? Tikko izgāji no mūsmāju pagalma, tā tik devies prom – aši vien… Uz kurieni?
Johans. Vien apraudzīt paziņas…
Erta. Edu? Tā nu būtu tā paziņa? Melo vien!
Johans. Kāpēc ne? Varbūt tur mani ar lāstiem neapkraus un no mājas laukā nedzīs, varbūt tur mani pacienās, padzirdīs, uzklās guļvietu, kur atpūsties, tālu tak esmu nācis…
Erta. Tur? Gaidi vien!
Johans. Tu domā, ka ne?
Erta. Neesi jocīgs, Johan. Tur tev nekas nav darāms.
Johans. Bet kur tad? Tu taču mani izdzini?
Erta. Tas… tas tikai tā, ātrumā…
Johans. Tātad tu lūdz piedošanu? Gribi, lai es atgriežos?
Erta. Piedošanu? Par ko tad?
Johans. Par visu, Ertiņ, par visu.
Erta. Nekas man nav jālūdz…
Johans. Tad tā mēs neko nevarēsim sarunāt. Es neesmu radis, ka sievišķi man ar dūrēm un lamām metas virsū.
Erta. Vai tad es ar dūrēm?
Johans. Tālu no tā nebija. Erta, tev raksturs par daudz ass, bet sievietēm taču tas maigums ir galvenais ierocis, tas jaukais maigums un pakļāvība…
Erta. Pakļāvība? Nu, no manis to būs grūti sagaidīt, pats zini.
Johans. Zinu gan… Vēl labi atceros to laiku, kad strādāju par mežzini…
Erta. Par kalpu, par kalpu tu strādāji, par vienkāršu meža strādnieku un mežzinim par kalpu, uz katru viņa svilpienu skrēji, katru akmentiņu no viņa ceļa nolasīji!
Johans. Par to man labi maksāja… Un kurš toreiz kuram kalps – par to vēl var strīdēties. Bet, ja tev patīk, ka tavs mīlnieks bija kalps, – lūdzu!
Erta. Ak dievs, Johan, lai nu tas paliek. Tādus kā tu agrāk taču sauca par kalpiem, un arī, toreiz vēl sauca. Es jau gan zināju, ka tu mežzinim esi labā roka, bet citi? Vai citi arī zināja? Tie tikai redzēja, kā tu netīrs un noaudzis ložņā pa brikšņiem. Ar ko man bija lepoties, saki lūdzams? Un ja vēl tu būtu kaut ieminējies, ka mani precēsi. Ne reiz tak pat neierunājamies, ne reizi! Bet es būtu gājusi, aci nemirkšķinādama. Kur nu! Bērns piedzima paslepus, nomira – paslepus, kā tādu netīru lietu tu viņu apraki kaut kur mežā, ne vārda nerunādams. Un pēc tam pazudi. Tāpat – ne vārda neteikdams. Un tad tu gribēji, lai tagad es sagaidu tevi ar laimē spīdošām acīm? Ak, nē… Uzreiz viss izmisums nāca uz augšu… nebija gan spēka tev uzsmaidīt… Un tagad tu atkal gribi sākt no gala? Gribi atkal izsūkt mani līdz pēdējai asinspilei?
Johans. Tev tikai liekas, Ertiņ. Patiesībā tu pati to gribi. Tavas asinis vārās un iet pāri malām, tikai manis vajag, lai tās nomierinātos. Diez vai Osvalds pat nojauta, ka tev ir tādas asinis…
Erta. Es centos cik spēdama būt laba sieva…
Johans. Var jau būt.
Tu taču nesāksi tagad pārmest par Osvaldu?
Johans. Gan jau to visu tu man ar uzviju vēl atmaksāsi.
Erta. Ko tu gribi no manis, Johan? Ja tu esi atnācis, paliec, projām nedzīšu, un es arī to nemaz nevaru. Nāc, esi mans vīrs, dzīvo un strādā. Tikai neprasi no manis neiespējamas lietas, tam es esmu par vecu.
Johans. To es zinu.
Erta. Ko tad tu gribi?
Johans. Vai teikt?
Erta. Saki taču ātrāk!
Johans. Nu tad tā – tu pie manis, ja es sauktu? Nāktu līdzi?
Erta. Kā – līdzi? Tu taču jau esi šeit! Tad paliec. Šeit viss būs tavs un visa mana dzīve piedevām.
Johans. Nē. Tas man nav vajadzīgs.
Erta. Johan, ko tu runā! Es nu nekā vairs nesaprotu…
Johans. Ja tu gribi zināt, tad man ir tikai viens, bet ļoti tiešs noteikums. Pārdod mājas, lopus, pārdos visu, kas tev ir, un dosimies prom no šejienes. Es neesmu tāds muļķis vairs, ka piepeši uz vecumu sākšu dzīvot nez kādā lauku kaktā, tā vispār nav dzīve priekš manis. Es vienmēr esmu ceļā, Erta. Te vienā pilsētā, te otrā, te pie ostas, te dzelzceļa stacijā – man galvenais ir kustēšanās uz priekšu, lai es varu redzēt mūžīgi kaut ko no jauna, satikt tādus pašus negudros kā es. Ak nē, Etrta, nedomā, ka es atgrieztos, lai ierušinātos tavās mājās, lai sāktu vicināt izkapti vai mēslu dakšas, ka nu tik es sākšu stādīt kartupeļus vai vākt sienu tai muļķa gotelei – un to visu gadu no gada vienā un tajā pašā vietā – šeit! Tas nav priekš manis. Man nav miera, ja es neesmu pilnīgi brīvs. Padomā jel, Erta, vai tiešām tev negribas arī ko citu redzēt, ne tik vien šito mežmalu un ceļa gabalu, vai tev nekārojas pazust ļaužu burzmā, braukt mašīnās un vilcienos, vai tu tā arī gribi te nonīkt un neviens lai neuzzina, ka ir tāda skaista sieva Erta, kurai sirds vietā uguns, un pati arī – tā arī neuzzināsi neko, neko…
Erta. Ak, Johan, cik briesmīgi tu atkal runā…
Johans. Tāds ir mans noteikums, un te nekas vairs nav grozāms. Es atnācu tev to piedāvāt. Ja gribi, paliec te, dzīvo, kā dzīvoji, dievs ar tevi, vairāk nekad es tevi netraucēšu.
Erta. Bet es to nevaru, es to nekādi nevaru…
Johans. Ko? Tu kaut ko nevari? Vai tu vairs neesi Erta, Griķa saimniece? Vai ir kas uz pasaules, ko nevar Erta? Tad es būšu kaut ko pamatīgi sajaucis – man likās, ka Erta var visu, ja vien viņa grib!
Erta. Ak dievs, Johan, tevī nemaz nav žēlastības…
Johans. Domā, kā gribi!
Erta. Kā gan tu nesaproti, kā tu nesaproti, ka es to nevaru, lai kā man gribētos būt ar tevi… te tak ir vēl tēvs un Jānis, un Inga… Pārdot tēva mājas – viņš to neizturēs, tās tak ir vēl viņa celtas, nē, to es nevaru…
Johans. Kā zini.
Erta. Un tu tūlīt pagriezīsies un iesi prom! Uz Rozēm! Vai vēl kur citur? Atkal pazudīsi uz gadu gadiem? Kāpēc tu negribi, lai šeit ir arī tavas mājas, cik ilgi tu blandīsies pa pasauli, te tev nekā netrūktu – piens, sviests…
Johans. Liecies nu mierā, Erta! Piens, sviests! Šitos labumus es arī citur varu dabūt, cik tik uziet! Es tev teicu – šeit nekāda palikšana nebūs! Tagad tava kārta domāt. Nāc līdzi vai nīksti šeit tālāk. Ar varu es tevi nespiežu.
Erta. Nez kādēļ tu domā, ka es te nīkstu, ka man te ir slikti. Šeit man katrs krūmiņš ir mīļš, katrs zāles stiebriņš un nekad nav licies, ka gadi paiet tik vienādi un nelādzīgi, kā tu iztēlojies… Un ko es ar viņiem darīšu – ar Jāni, Ingu, ar tēvu?
Johans. Tie nekur nepazudīs. Dzīvos pilsētas dzīvoklī, strādās kā jau visi.
Erta. Pilsētas dzīvoklī… tev nav sirds, Johan, – pārdot tēva mājas – vai maz saproti…
Johans. Es saprotu tikai vienu – tā nav mana dzīve. Un es atbraucu tev pakaļ, – ja tu negribi nākt, nenāc. Tas ir tavā varā.
Erta. Nē, nē, nē…
Johans (pieceļas). Ardievu.
Erta. Pagaidi taču! Ak dievs, nu neskrien uzreiz prom! Johan…
Johans. Man vairs nav laika.
Erta. Tev nav laika? Kur tad tā jāskrien? Tev taču jādod man kaut brītiņš, lai es varu padomāt! Tā uzreiz… man sirds lūst kopā!
Johans. Tava sirds?
Erta. Tu domā, man tās nav? Ak, nē, es tāds pats cilvēks vien esmu. Bet tu – tu gan tas neesi, tu nāc ar postu un aizej ar vēl lielāku… Johan, apdomājies gan, mēs tik labi dzīvotu. Neesam taču vairs nekādi jaunie, lai bizotu apkārt pa pasauli, cilvēkam tak allaž sava māja vajadzīga, bez tā uz pasaules nevarētu izturēt… Kādēļ tu no manis prasi tādas lietas, ko es nevaru, kur man rokas neceļas!…
Johans. Tad lai tās paliek, klēpī guļot! Tu neesi mani gaidījusi, to es tagad tiešām redzu. Nu tad salsti viena savā lielajā gultā arī turpmāk!
Erta. Johan!
Johans. Ardievu, Erta! Paliec vien, kur tu esi.
Erta. Ja tu tagad iesi, tad es nezinu, ko iesākšu!…
Johans. Gan jau mājā darbs atradīsies.
Erta. Necilvēks, tu, necilvēks! Tava sirds ir cietāka par jebkuru akmeni!
Johans. Toties tā ļauj darīt visu, kā man pašam patīk.
Erta. Neej taču vēl prom! Vai dzirdi?
Johans. Man te vairs nav, ko darīt. Dzīvo laimīga! (Iet projām.)
Erta. Kaut simtkārt nolādēts! Ak, kaut tu beidzot no zemes virsas un no manas atmiņas, nelietīgais!
Johans (smejas). Uz to tev nav ko cerēt, Erta! (Aiziet.)

Erta izmisumā sabrūk.

L. Stumbres lugas fragmenta „Sarkanmatainais kalps” analīze.

1. Nosauciet un raksturojiet lugas fragmenta tēmu!

Šajā Leldes Stumbres lugas fragmentā „Sarkanmatainais kalps” galvenā tēma, manuprāt, ir attiecības starp dažādiem raksturiem.(Vēl var minēt: „Attiecības starp vīrieti un sievieti”, „Cilvēka attiecības un laiks”, „Naids un mīlestība”, „Mīlestība kā atteikšanās, apmātība, upurēšanās, uzticēšanās”, „Brīvība un atbildība”, „Pienākumi un tiesības savstarpējās attiecībās”.) Tēma tiek risināta starp abiem galvenajiem varoņiem Ertu un Johanu.

2. Raksturojiet lugas fragmenta konfliktu!

Leldes Stumbres daiļdarbā „Sarkanmatainais kalps” galvenais konflikts, manuprāt, ir atšķirīgais uzskats par dzīvi starp Ertu un Johanu. Tas izpaužas gan iekšējā, gan ārējā konfliktā. Ārējai konflikts izpaužas starp atšķirīgiem Ertas un Johana raksturiem, kuri nevēlas vienoties un rast kompromisu viens otrā. Ertas iekšējo konfliktu veido viņas nespēja izšķirties starp mīlestību un kaislību pret vīrieti un pienākumu. Šā konfliktā cēloņi ir meklējami pagātnē, kurš lugas fragmentā tiek arvien vairāk saasināts.

3. Raksturojiet lugas fragmenta uzbūvi(kompozīciju, dialoga veidojumu, remarkas)!

Lugas fragmentā darbība lasītājam tiek pasniegta dialogu veidā, kas lielākoties veido lugas noskaņu. Dialogs ir tikai starp diviem galvenajiem varoņiem Ertu un Johanu, kuri arī veido visu lugas fragmentu. Dialogi mijās ar īsiem un aprautiem teikumiem, kā arī gariem monologiem. Daudz tiek lietotas sajūtu pieturzīmes: jautājuma zīmes, izsaukuma zīmes, daudzpunkti. Remarkas lugas fragmentā ir tikai pašā sākumā un nobeiguma daļā. Pati pirmā remarka, ļauj lasītājam iztēloties vidi, kurā norisināsies turpmākā darbība, bet nobeiguma daļas remarkas paspilgtina teikuma domu, piemēram, smejas, iet projām, aiziet, pieceļas.

4. Raksturojiet lugas varoņus un to savstarpējās attiecības!

Lugas fragmentā „Sarkanmatainais kalps” ir divi galvenie varoņi – Erta un Johans, kuru saruna arī veido visas lugas fragmenta būtību. Erta raksturojama kā stipra, nepakļāvīga, lepna, kas tiecas pēc stabilitātes. Johans raksturojams kā vieglprātīgs, pašpārliecināts, atklāts, cietsirdīgs, tiešs, piedzīvojumu meklētājs, kas tiecās pēc garīgās brīvības. Galvenos varoņus vieno kopējas īpašības – abi viens otru ir mīlējuši, katram ir sava atšķirīga izpratne par dzīves vērtībām, abi ir kaislīgi mīlētāji, kuriem ir kopēja pagātne, bet savstarpējās attiecības ir ļoti sarežģītas.

5. Raksturojiet lugas valodu, tās nozīmi raksturu atklāsmē!

Lugas fragmentā dominē sarunvaloda. Tiek risinātas sadzīves lietas. Valodas runasveids – Ertas replikas ir garākas un izvērstākas, bet Johans runā ar īsiem aprautiem teikumiem. Bieži lietotās zīmes teikumu beigās(jautājuma un izsaukuma zīmes), liecina par abu galveno varoņu emocionalitāti savstarpējās attiecībās. Valoda dialogos ir saraustīta, daudz nepabeigtu domu. Šie īsie aprautie teikumi liecina par varoņu uztraukumu un nervozitāti.

6. Raksturojiet lugas fragmenta tēmas risinājumu kādā citā latviešu dramaturģijas darbā!

Šeit var ņemt kā piemēru no šādiem darbiem:
Inga Ābele „Tumšie brieži”,
Rūdolfa Blaumanis „Indrāni”,
Rūdolfa Blaumanis „Ugunī”,
Rainis „Indulis un Ārija”.