Ievads.
Renesanse rada asociācijas ar pārmaiņām ar izmaiņām, kas radikāli vai nu kaut ko maina vai pilnībā ievieš no jauna. Renesanse ir atdzimšana, tā var būt kultūras atdzimšana un cilvēku saprāta renovācija, kas jau bija sasniegusi, salīdzinoši, labu līmeni, bet pateicoties viduslaiku ideoloģijai degradēja to un atmeta atpakaļ par vairākiem gadu simtiem.
Par spīti atpalicībai no laika, cilvēce ir meklējusi atbildes uz sev neizskaidrojamiem jautājumiem un problēmām tieši reliģijā un Eiropas izplatītākā tajos laikos bija Kristietība. Par godu konkrētās ticības Dievam tika celti, tā sauktie, dievnami, kur cilvēks varēja rast mieru, piedošanu par saviem grēkiem un gremdēties lūgšanās. Tāpēc, lai dievnams būtu „mājīgāks” un tajā būtu patīkamāk uzturēties, kā arī, protams, lai atspoguļotu reliģijas būtību un netiešā veidā caur vizuāliem darbiem nodotu kādu konkrētu ziņu dievnama apmeklētājiem, tika reproducēti dažādi motīvi no Bībeles gan freskās, gan vitrāžās, gan virs altāra uz sienas un citās, pieņemamās vietās, piemēram , uzskatāmi pieblīvēts dievnams ar šādām reprodukcijām ir tieši Siksta kapela.
Siksta kapela varbūt nav TĀ krāšņākā vai ievērojamākā kā daži tā laika citi dievnami (piemēram, Florences katedrāle), bet arī šai būvei ir savi ūnikumi, un tos man ir gribējies nedaudz apskatīt… Tieši māksla ir tā joma ar ko šī ēka izceļas uz pārējo fona, proti, iekšdarbi kā dažādas freskas un sienu, bet viss vairāk jau griestu greznie apgleznojumi Siksta kapelu ir padarījuši plaši pazīstamu visā pasaulē.
Tāpēc šajā darbā meklēju atbildes uz jautājumiem, kāpēc tad šie griestu
gleznojumi ir tik apbrīnas vērti un kā tie tapa, kad tie tapa un, kas tos „tapināja”.
Siksta kapela.
Siksta kapela atrodas pasaulē mazākajā pilsētvalstiņā – Vatikānā. Vatikāns jau izceļas ne tikai ar saviem izmēriem un vienu no dažām valstīm, kurā vēl kā pārvaldes forma ir absolūtais monarhisms, bet arī ar savu reliģisko būtību, ne velti, tas tiek uzskatīts par katolicisma centru un cauri gadu simteņiem bijusi par apmešanās vietu pāvestam.
Siksta kapela ietilpst Vatikāna pils kompleksā un ir viens no ievērojamākajiem renesanses laika pieminekļiem. Tā tika celta no 1473. līdz 1481. gadam pēc arhitekta Dž. de Dolči plānojuma, pāvesta Siksta IV laikā. Taisni šī ir tā vieta, kur tiek ievēlēti, iesvētīti jaunie pāvesti. Tomēr ar pliku arhitektūrisko aspektu vien nepietiek, lai tādu celtni sauktu par dievnamu, tāpēc šīs kapelas izdaiļošanai tika pieaicināti tādi slaveni meistari kā S.Botičelli, D.Girlandajo, (kuri, piemēram, izstrādāja kapelas sienu gleznojumus) arī P.Peradžīno, L.Sinjorelli un, protams, Mikelandželo.
Mikelandželo.
Mikelandželo Buonarroti (1475 – 1564) ir, neapšaubāmi, otrais popularitāti visvairāk iemantojušais renesanses pārstāvis aiz Leonardo da Vinči. Aiz?…! –Jā, abi šie meistari nebūtu īsti pelnījuši, lai viņus iedala, kaut kādās pakāpēs vai iedalījumā, jo abi ir bijuši pelnīti izcili un godā turami, bet sanācis tā, ka Leonardo piedzima 23 gadus agrāk un attiecīgi šo renesanses māksliniecisko apvēsumu sāka nedaudz ātrāk! Jebkurā gadījumā, Mikelandželo „specialitāte” bija cilvēka augums un tā atveide, kuru viņš, lai izprastu pilnībā, ļoti aktīvi pētīja un studēja visos iespējamos veidos. Mikelandželo daiļrade liecina, ka viņš bija uzticīgs, renesanses humānisma un reālisma ideāliem, paralēli ievijot arī antīkās kultūras mantojuma galvenās iezīmes. Viņa apbrīna un kaisle pret cilvēka ķermeni ir labi atspoguļota viņa darbos. Piemēram, slavenā skulptūra „Dāvids” – šis Bībeles varonis ir tik līdz „riebumam” precīzi atveidots – katra mazākā daļiņa, muskulis un cīpsla vai ķermeņa izliekums, kā arī tā proporcijas ir rūpīgi un precīzi izstrādāts. Par spīti viņa aizrautībai ar tēlniecību, Mikelandželo arī nav bijis peļams gleznotājs un to pierāda tieši Siksta kapelas griestu gleznojumi.
Siksta kapelas griestu gleznojumi.
Šo darbu pasūtīja pāvests Jūlijs II, un, kā teicis pats Mikelandželo, viņam esot tikusi dota brīvība pašam izvēlēties gleznojuma tēmu. Darbu viņš sāka 1508. gadā. Četrus gadus Mikelandželo viens pats strādāja, gulēja, ēda un vispār dzīvoja uz sastatnēm, kas bija uzceltas, lai vieglāk piekļūtu griestiem. Plānojot savu darbu Mikelandželo vajadzēja ņemt vērā pieticīgo telpas apgaismojumu, kurš nāca no apkārtējiem logiem un bija vienīgais gaismas avots.
Freskas klāj kapelas velvju veida griestus apmēram 600 kvadrātmetru platumā. Griestu centrālā daļa sastāv no 9 paneļiem un tajos ir attēloti vecās derības sižeti. Pirmās trīs no tām vēstī par pasaules radīšanu, nākošās trīs ainas par Ādamu un Ievu un visbeidzot trīs gleznojumi attēlo Noasu un grēku plūdu sižetu. Paneļus ieskauj 12 senebreju pareģu un Sibillas (pareģes Grieķu mitoloģijā ) figūras. Milzīgais fresku gleznojums ietver 343 figūras – to varētu nodēvēt par sava veida himnu cilvēkam un tā skaistumam, vīrišķībai, spēkam, vai arī par milzīgu galertu, kurā kūsā dažādība un notikumu pārpilnība un kas viss ir apvienots vienā saturīgā želejā.
Dieva tēlojumā Mikelandželo izceļ nevis dievišķo, bet gan gigantisko radošo patosu, kurš haosu noliek pie vietas un pakļauj pārējo visumu saprātam un nebeidzamai harmonijai.
„Ādama radīšanas” aina ir viens no izcilākajiem un, jāteic, populārākajiem rietumu mākslas „svētumiem”. Mikelandželo atveido Ādamu kā skaistu, spēcīgu, nobriedušu jaunekli tajā brīdī, kad Dievs caur savu izstiepto roku dos viņam dzīvības enerģiju. Jāpiezīmē, ka tieši šai kompozīcijas daļai ir atvēlēts, nosacīti lielākais laukums un tā atrodas visa mākslas „galerta” pašā centrā.
Jaunā, izteikti savādākā skatījumā Mikelandželo tēlo arī „Grēkā krišanas ainu”. Kompozīcija ir sadalīta divās atsevišķās ainās. Pirmajā (kreisajā) pusē Ēdenes dārzā attēloti Ādams un Ieva. Ievas ķermenis, protams, brieduma pilns, bet nedaudz sarežģītā rakursā. Kur no atziņas koka viņa mēģina paņemt aizliegto augli, ko piedāvā čūska. Ievas pārliecinoši izstieptā roka, kura ņem aizliegto augli, pauž turpmāko izaicinājumu liktenim. Čūska ir tēlota kā pus sieviete, pus čūska. Savukārt pats atziņas koks, ap kuru aptinusies čūska, sadala abas ainas šajās divās daļās.
Labajā pusē redzam Ādamu un Ievu izraidītu no Ēdenes dārza. Eņģelis ar zobenu sargā ieeju dārzā.
Sarežģītā rakursā tēlota slavenā Kūmu Sibilla. Tika uzskatīts, ka viņas īpašumā ir pareģojuma grāmata. Mikelandželo attēloja Sibillu, kas rokās paceltu virs pleciem, tur atvērto grāmatu. Poza ir ļoti reālistiski pārliecinoša, daļēji drapēts kailķermenis ir daiļš, graciozs un spēcīgs kā jau lielākā tiesa personāžu.
Siksta kapelas griestu gleznojumi pārliecina, ka fresku autors ir arī tēlnieks. Monumentālajā gleznojumā autors ir panācis plastiskuma ilūziju figūru, arhitektūras elementu tēlojumā. Tas panākts ar ļoti spēcīgām ēnām. Kopējā kompozīcijas iecerē meistars atrisināja sarežģītu uzdevumu – panāca monumentālās glezniecības un arhitektūras sintēzi. Šie gleznojumi neaprakstāmi bagātina, izceļ griestu velvju tektonisko un plastisko struktūru. Neskatoties uz figūru daudzumu, gleznojumi ir labi gan salasāmi, gan tikai saskatāmi. Figūru atveidē ir vērojama kustība un rakursu daudzveidība. Mikelandželo nekad nav baidījies uzņemties attēlot kādu grūtāku pozu, tieši otrādi, viņu vienmēr ir valdzinājis šis izaicinājums.
Kā viņš, pie pašiem griestiem gulēdams, varēja tik precīzi izjust šo skatpunktu no apakšas? Laikam jau šī jautājuma atbilde būs jāuzveļ dižā meistara profesionalitātei, kas nu jau vairs nav izskaidrojama, kā arī saprotama.
Meistara dinamiskā daile un patētika, piešķir gleznojumaiem spriedzi un tādu kā vitalitāti.
Kapelas griesti tika pabeigti 1512.g. un atklāti Visu Svēto Dienā. Mikelandželo rakstītajā vēstulē teikts: „Esmu pabeidzis kapelas apgleznošanu, pāvests ir ļoti apmierināts, lai gan citas lietas nav pavērsušās tā , kā biju iecerējis, jo šis laiks mūsu mākslai ir ļoti nelabvēlīgs.” *
* Deivids Spenss Izcili mākslinieki. Mikelandželo. Renesanse lpp.13, 2001.
“ Egmont Latvija ”
„Pastarā tiesa”
„Pastarā tiesa” uz Siksta kapelas altāra sienas tapa gandrīz 25 gadus vēlāk nekā griestu gleznojumi. Tas jau ir pavisam cits Mikelandželo, kas stāsta par Kristus rokas žesta iedarbināto vareno kustību, kura ceļ augšup taisnīgos un nesaudzīgi nolemj pazudināšanai grēciniekus. Kristum līdzās stāv svētie baznīcas mocekļi ar moku rīkiem, arī Bartolomejs ar viņam dzīvam noplēsto ādu., bet šai sejai ir sāpīgi savilktie Mikelandželo vaibsti. Cik daudz bija nācies pārdzīvot cilvēkam, lai sevi tā attēlotu, lai izjustu šo sev novilkto ādu! Interesanti, ne?
Un tiešām — gadsimta ceturksnī, kas šķir Siksta kapelas griestu gleznojumus no «Pastarās tiesas», ietilpst liela daļa Mikelandželo dzīves dramatisko notikumu. Kā, piemēram, te ir aizvadīta nemitīgā cīņa ar skopo pāvestu Jūliju II un vēlāk arī ar tā piederīgajiem par Mikelandželo otru grandiozo ieceri – Jūlija II kapeņu projekta īstenošanu, kas beigās izvērtas pavisam savādāks nekā sākumā bija iecerēts, pateicoties pasūtītāju līdzekļu apcirpšanai.
Secinājumi.
Siksta kapelas griestu gleznojumi Romā ir renesanses laikmeta visizcilākais sasniegums un Mikelandželo cauri gadsimtiem ir atzīts par dižāko mākslas milzi.
Viennozīmīgi darbu iznākumu cauri laikam ir noteicis meistara, laicīgās sajūtas un noskaņojums, kā arī apkārtējo cilvēku iespaids. Labs piemērs ir „Pastarās tiesas” un pārējo griestu gleznojumu salīdzinājums. Protams, cilvēka ķermenis ir kā jau pienākas līdz milimetram precīzi izstrādāts abos darbos, bet Pastarajā tiesā ir jūtama lielāka autora depresija , nomāktība, kādas iekšējas sāpes, ko var manīt radīto tēlu sejās un pozicionālajā kompozīcijā. Jebkurā gadījumā apbrīnas un neviltotas sajūsmas ir vērti šīs kapelas gleznojumi un autora ieguldītais darbs un pacietība to izstrādāt līdz galam. Daļējie šie gleznojumi apgāž domas un citu tā laika un varbūt daža laba mūsdienu vienkārša cilvēka vai mākslinieka pārliecību, ka kaut kas tik grandiozs un perfekti izstrādāts nav iespējams.
Jā, varbūt tā vien iedomājoties tik dažādu maisījumu vienā „bundžiņā” šķiet, ka īstenībā tur vajadzētu būt neiedomājamam haosam, pat apskatot reprodukcijas, kur mēģināts parādīt visu šī „galerta” kopskatu, pirmajā brīdī apžilbst no krāsainības ar ko nākas sastapties, bet cik ir nācies dzirdēt un lasīt apstiprinātus faktus no grāmatām, realitātē atrodoties Siksta kapelā uz vietas, darba kristalitāte ir nepārprotama.
Jo, proti – Salikt kopā tik piesātinātu sižetu ar 343 dažādām figūrām, mērenā apgaismojumā, tādā proporcionalitātē un rakursā pie velvju veida griestiem, kas perfekti ir redzams no apm. 10 metru attālumā esošās grīdas…..
Vienkārši apbrīnojami!
Izmantotā literatūra
• Latvijas Padomju enciklopēdija 8. sējums, Rīga, 1986.g.
• Deivids Spenss Izcili mākslinieki. Mikelandželo. Renesanse “ Egmont Latvija”, 2001.
• E.H. Gombrich Mākslas vēsture, Rīga, „Zvaigzne ABC”.,1997.g.
• http://www.kfki.hu/~arthp/html/m/michelan/3sistina/index.html
• http://www.liis.lv/makslasv/Renesan/RenIt/Dizren/Mikel/citati/cit04.html