siltima dzinēji

Eseja
Siltuma dzinēji.
Siltuma mašīna ir iekārta, kas, saņemot siltuma daudzumu no sildītāja, daļu no tā pārvērš darbā un neizmantoto siltuma daudzumu atdod dzesētājam. Siltuma mašīnas principu izmanto visos siltuma dzinējos. Siltuma dzinējus ikdienā lietojam ļoti bieži, jo tos izmanto gan automašīnās, gan lidmašīnās. Siltuma dzinēji patērē ļoti daudz resursu un piesārņo apkārtējo vidi.
Visplašāk siltuma dzinējus izmanto automašīnās, kur kā sildītājs kalpo degviela, kuru iegūstam no neatjaunojamā dabas resursa – naftas. Degvielas sadegšanai tiek patērēts ļoti liels skābekļa daudzums, proti, lai vieglā automašīna nobrauktu 1000 km garu ceļa posmu tiek patērēts vairāk skābekļa nekā cilvēks patērē mūža laikā. Turklāt šiem iekšdedzes dzinējiem ir samērā mazs lietderības koeficents – 38 – 45 %. Tas takai apliecina šo dzinēju neefektivitāti, kur tiek paveikts darbs, izmantojot vairāk resursu nekā nepieciešams, jo liela daļa iegūtās siltuma enerģijas netiek pārvērsta mehāniskajā enerģijā. Mūsdienās tiek būvēti aizvien ekonomiskāki iekšdedzes dzinēji, lai samazinātu to ekspluatācijas ļoti augstās izmaksas. Šīs izmaksas galvenokārt veido augstās degvielas cenas. Tāpēc uzskatu, ka par šo dzinēju paveikto darbu ir jāmaksā pārlieku augsta cena.
Šo dzinēju darbības rezultātā, kur kurināmais tiek sadedzināts, lai iegūtu enerģiju, rodas izplūdes gāzes, kuras satur cilvēkiem un dabai kaitīgās gāzes CO ; CO2 ; SO2 , kā arī svinu. Visas šīs gāzes nonāk zemes atmosfērā, tādējādi noārdot ozona slāni, kurš aiztur saules ultravioleto starojumu, un veicinot siltumnīcas efektu jeb globālo sasilšanu. Šīs gāzes izraisa tādas parādības kā skābo lietu. Bieži pilsētās nav ko elpot, veidojas dūmaka un pat smoga mākoņi. Lai gan šī problēma ir konstatēta, tās novēršana nav tik vienkārša, jo tad būtu jāaptur lielāka daļa no pasaules rūpniecības, mums nebūtu siltuma, elektrības, daudzas preces un pakalpojumi. Tomēr mani priecē tas, ka lielākās rūpniecības valstis ir izstrādājušas un parakstījušas Kioto protokolu, kur noteiktas gāzu izplūdes normas. Lai samazinātu šīs gāzes, rūpnīcās būtu jālieto jaunākas iekārtas, kuras spēj darbu veikt ar lietderīgāku lietderības koeficentu, kā arī jādomā par šo gāzu attīrīšanu pirms nonākšanas atmosfērā. Tas viss izmaksā ļoti dārgi un tādējādi celtos gan preču, gan pakalpojumu cenas.
Mani visvairāk satrauc organiskā kurināma izmantošana, jo šie kurināmie kā nafta, akmeņogles, dabasgāze, ir neatjaunojamie dabas resursi, kuri katru dienu paliek arvien mazāk, un ātrums, kādā šie resursi sarūk, ikdienas palielinās. Respektīvi tieši tādēļ pieaug šo resursu cenas. Tagadējās aplēses liecina, ka nafta mums pietikšot tikai 40 –50 gadiem, tāpēc aizvien atklātāks paliek jautājums par alternatīvo enerģijas ieguvi, kā arī par alternatīvas degvielas izstrādi. Viens no visreālākajiem variantiem šķiet biodegvielas izstrāde, kur par pamat resursu tiek izmantots rapsis, kura audzēšanas izmaksas nav tik dārgas, nevis doma, ka nākotnē katrs brauksim ar automašīnu, vai lidosim ar lidmašīnu, kuru darbina savs kodolreaktors zem motora pārsega, jo kur tad glabātu visu izlietoto kodoldegvielu un citus radioaktīvos atkritumus.
Manuprāt, siltuma dzinēji ir ļoti labs un praktiski labi pielietojams izgudrojums, taču tā lietderības koeficents ir pārāk mazs pie tik lielu resursu daudzuma izmantošanas, turklāt tie veicina globālo sasilšanu, un varētu teikt ka tieši dēļ tiem ceļas cenas arī citiem enerģijas veidiem. Tāpēc vajadzētu veikt lietderīgu ieguldījumu nākotnē, izstrādājot jaunus un uzlabojot jau esošos alternatīvās enerģijas iegūšanas avotus, kuri būtu lētāki to izmantošanas procesā.