ētiskās situācijas analīze

Untitled

Ētikas principu analīze

Pacientu aprūpes svarīgākie ētikas principi ir taisnīgums, autonomija, patiesīgums, uzticība, rūpes, atbildība, sadarbība, aizstāvība, konfidencialitāte un kompetence. Viena no pamatprasībām, veicot aprūpi, ir respektēt un sargāt cilvēka dzīvību, privāto dzīvi, pašcieņu, ievērot pacienta tiesības un nodrošināt autonomijas principu. Lai vērtētu aprūpes sniedzēja atbildību, nepieciešami aprūpes standarti. Tie dod vadlīnijas darba veikšanai un norāda atbildības mēru. Katra lēmuma pieņemšanai jāizvērtē morālā un nemorālā, personiskās, kultūras un profesionālās vērtības,aprūpes sniedzēja vērtība darīt labu un vērtība ievērot pacienta vēlmes un tiesības izdarīt izvēli, sociālās vērtības u.c. Šādos gadījumos, lēmumu pieņemšana kļūst par kompleksu procesu. Lai lemtu, kā rīkoties, jāizmanto zināšanas par ētiku, attiecīgā gadījuma kontekstā. Aprūpes sniedzējam jārespektē cita cilvēka vērtības, ņemot vērā pacienta tiesības, savus profesionālos pienākumus un likumdošanu.

Apskatīsim kādu gadījumu, kurā atklāsies daži no ētikas pamatprincipiem un izanalizēsim tos.

Situācija:

Kāds aprūpes veicinošais darbinieks savā darba vietā nonācis nelaimē. Konkrētajā gadījumā tā būs sieviete gados ar nelielām kāju problēmām. Kādu dienu aprūpējot pacientus, jo viņa strādā klīnikā par māsu, notiek neliels negadījums. Sievietei ir paplašinātas kāju vēnas, tāpēc tās ir nedaudz jūtīgas. Ejot uz kādu palātu, sieviete aizķeras aiz koridorā atstātiem sēd ratiem un paklūp. Rezultātā sievietei lūzt labās kājas lielais liela kauls un sievietei sākas stipra asiņošana, jo ir arī plīsusi vēna. Pēc veiktās operācijas sievietes kāja ir ielikta ģipsī un kļuvusi par pacientu. Šo negadījumu, protams, apspriež gandrīz visi klīnikas darbinieki. Taču lielākais runātājs par māsas negadījumu, bija ķirurgs, kurš bija veicis kaula salikšanu kopā. Šīs operācijas laikā ķirurgs bija izteicis dažādas negatīvas replikas par pacientes nevērību un neveiklību pacientes klātbūtnē, lai arī viņa atradās trankvilizatoru ietekmē. Pārējie darbinieki jutās ļoti neērti un aizrādīja ārstam viņa nekompetento darbību.

Šajā gadījumā tika pārkāpti pieci ētikas pamatprincipi- personības autonomijas pamatprincips, nekaitēšanas princips, laba darīšanas jeb žēlsirdības princips, konfidencialitāte unprivātuma princips, kā arī taisnīguma pamatprincips.

No personības autonomijas viedokļa ārsts bija pārkāpis elementāras cieņas normas un cilvēka vērtības, kuras pastāv neatkarīgi no jeb kādiem noteikumiem. Šajā gadījumā nebija elementārās cieņas un tika izteiktas arī nepatīkamas replikas par māsas ķermeni un neveiklību, tas bija klajš šī principa pārkāpums. Mediķi reizēm aizmirst, ka aiz pacienta traumas guļ arī cilvēks ar jūtām un ne vienmēr viņš grib uzticēt mediķiem visu savu ķermeni. Ārstam nebija tiesības pacientes klātbūtnē, lai arī viņa ir trankvilizatoru ietekmē aprunāt negadījuma detaļas. Par laimi cilvēktiesības nav pārkāptas galīgi, jo māsa gūst tomēr labumu.

Taču no nekaitēšanas principa aspekta pacientei nekāds lielais kaitējums nav nodarīts, māsa atradās neadekvātā stāvoklī un iespējams īsti nesaprata par ko iet runa. Taču lielāku kaitējumu ieguvuši pārējie kolēģi, kuri atrodas turpat blakus un dzird replikas par gulošo pacienti. Tas ir gan nepatīkami, gan arī smagi, jo māsas vietā varēja būt jebkurš cits aprūpes sniedzējs, un ārsts būtu varējis par jebkuru no tiem izteikt aizkarošas replikas. Šeit rodas jautājums vai ir patīkami vēlāk atrasties ar šo ārstu vienā telpā, jo šim ārstam ir slikta attieksme pret cilvēka garīgo stāvokli, jo tas ir ietekmējošs faktors uz cilvēka atveseļošanos. Cilvēkam ir nepieciešams atbalsts. Šajā gadījumā rodas profesionālais nihilisms un jatropatogēnija, jo paciente lai, gan neadekvātā stāvoklī, taču kaitējumu gūst.

Laba darīšanas jeb žēlsirdības principa analīzē atklājas tas, ka par pacientu ir jārūpējas pietiekami labi, viņam ir jājūt rūpes, kas veltītas tieši viņam, kas šajā reizē ne īsti atklāsies, jo ārsts rīcība ir bijusi necilvēcīga. Ārsta tiešs pienākums ir palīdzēt visiem neatkarīgi no cilvēka statusa, rases, kārtas u.c. Lasīju, ka cilvēkiem, kas strādā slimnīcā ir iespēja savā slimnīcā ārstēties par brīvu. Tas ir ļoti jauki, taču te var rasties aizspriedumi vai kolēģi, kas ir jau tā noguruši man palīdzēs no šī žēlsirdības rakstura, vai tikai aiz aprēķina. Tāpēc iespējams šī māsa jūtas neērti, ka tieši šobrīd viņai ir nepieciešama palīdzība un ir atkarīga no saviem kolēģiem. Protams, kolēģi māsai palīdzes aiz pienākuma rakstura, jo tāds taču ir mediķu darbs. Un lai mediķis varētu tiešām no sirds palīdzēt citiem, viņam ir jāizjūt cilvēks un jākļūst par sava darba fanu.

Konfidencialitāte un privātums šajā situācija tiek pārkāpts, jo ārsts aprunā pacientes diagnozi, nosauc pacienti vārdā citu personu klātbūtnē, jo tas ir konfidencialitātes pārkāpums. Mediķiem ir jābūt atbildīgam par pacienta privātuma saglabāšanu, un jānodrošina arī, lai citi aprūpes sniedzēji to ievērotu. Tāpēc arī ir ieviestas vadlīnijas visiem aprūpes sniedzošajiem speciālistiem. Tāpēc, ka šīs vadlīnijas ir jāievēro gan kolēģu starpā, gan ar pacienta pārstāvjiem, gan arī saziņā ar pacientu. Klajš pārkāpums rodas tad, ja informāciju par pacientu dod citiem cilvēkiem neklātienē, tāpēc pacientam ir jānozīmē viena uzticības persona, ar kuru ārstam sazināties. Un mediķiem ir jārespektē katra pacienta individuālie lēmumi. Un konfidencialitāti nebija tiesību izpaust, jo paciente neradīja draudus apkārtesošajiem cilvēkiem.

Taisnīguma princips šajā gadījumā netika pārkāpts, jo māsai palīdzība tika sniegta un tas ir pats svarīgākais. Taisnīguma princips sevī iekļauj pienākumu pret visiem cilvēkiem izturēties vienlīdzīgi sadalot labumu un ļaunumu starp tiem. Taisnīguma princips ir cieši saistīts ar laba darīšanas principu, tāpēc taisnīgi bija neviltoti palīdzēt nelaimē nonākušajai kolēģei, kas tika veikts.

Pēc manām domām labs situācijas atrisinājums būtu tad, ja pēc pacientes nākšanas pie saprašanas labs ārsts publiski atvainotos gan kolēģiem, gan arī pacientei par savu rīcību, jo tas būtu pareizi no dažādiem aspektiem. Ārstam būtu cerība atgūt savu labo slavu, atgūt kolēģu uzticību un pierādīt to, ka viņš nav tik bezjūtīgs kā varbūt bija izlicies šīs operācijas laikā. Jo viņa rīcība atainoja publisko pazemojumu gan pacientes priekšā, gan kolēģu vidū. Šādas situācijas ir labi jāpārdomā un jācenšas, lai vairāk nekas tāds neatkārtotos, lai gan jatropatogēnija ir izplatīts kaitējuma veids. Taču jāatceras arī tas, ka mediķi ir tikai cilvēki ar savām labajām un sliktajām īpašībām, vieglākām un grūtākām darba dienām.