IEVADS
Makroekonomika ir mācība, kas dod zināšanas par ekonomiku kopumā, tad no šejienes arī izriet makroekonomiskie mērķi. Svarīgākie mērķi ir šādi:
– vispārējs iedzīvotāju dzīves līmenis, viņu ekonomiskā brīvība, drošība un vienlīdzība;
– ekonomiskā efektivitāte un ekonomikas izaugsme;
– pilnīgā nodarbinātība un cenu stabilitāte.
Makroekonomiskie mērķi un tiem piešķirtā nozīme virza indivīdus, uzņēmumus un valdību lēmumu pieņemšanas procesā. Šie mērķi rada cilvēkos skaidrību par sabiedrības attīstības virzieniem, kā arī mērķu sasniegšanai izmantojamiem līdzekļiem. Šos mērķus var izmantot kā kritērijus, lai novērstu ekonomiskās sistēmas funkcionēšanu kopumā, vai arī tajā īstenojamo programmu efektivitāti. Kaut gan dažus mērķus, kā ekonomisko brīvību un vienlīdzību, ir gandrīz neiespējami izteikt kvantitatīvā veidā, tomēr lielāko vairumu mērķu, bezdarba līmeni, inflācijas tempu, ekonomikas izaugsmi u.c. ir iespējams skaitliski noteikt.
Visas makroekonomiskās parādības atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Tās ir cieši saistītas gan ar mikroekonomiku, gan arī ar valdības politiku.
Makroekonomiku nevar skatīt atrauti no valdības politikās darbības. Tās pasākumi, dažādās sociālās programmās tieši ietekmē tautsaimniecību kopumā, un tiek dēvēta par makroekonomisko politiku. Galvenie instrumenti, ar ko valdība iedarbojas uz valsts ekonomikas funkcionēšanu kopumā, ir nodokļu likme, Valsts budžeta izdevumi, dotācijas, procenta likmes, naudas apgrozības regulēšana un citi. Makroekonomika dod zināšanas ne tikai par ekonomiskiem procesiem, bet arī parāda sakarības starp makroekonomisko politiku un tās ietekmi uz ekonomikas funkcionēšanu kopumā.
VALSTS KOPBUDŽETS
Lai valsts varētu veikt savas funkcijas, tās rīcībā ir jābūt noteiktam naudas līdzekļu kopumam. Šo naudas līdzekļu veidošana, sadale un izmantošana tiek veikta ar Valsts budžeta starpību.
Valsts budžets ir valsts naudas ieņēmumu, izdevumu saraksts, kas sastādīts noteiktam laika periodam.
Parasti šis periods ir viens gads. Budžeta darbības periodu nosaka katras atsevišķas valsts likumdošana. Vairākumam valstu šis periods sakrīt ar kalendāra gadu, bet citās valstīs tas nesakrīt. Latvijā budžeta gads sakrīt ar kalendāra gadu.
Valsts budžeta īpatnība ir tā, ka izsniegtie naudas līdzekļi nav jāatmaksā. Turklāt valdība valsts finanses izmanto kā līdzekli fizkālās politikas realizācijai makroekonomikās stabilitātes nodrošināšanai.
Katrā atsevišķā valstī, atbilstoši tās teritoriālajam iedalījumam, tiek veidota noteikta budžeta sistēma.
BUDŽETA SISTĒMA LATVIJĀ
Latvijā, lai saskaņotu dažādas intereses, ir izveidota šāda budžeta sitēma. Kopbudžets sastāv no divām savstarpēji saistītām daļām: 1) no Valsts budžeta un 2) pašvaldību budžeta. Tas nozīmē, ka bez Valsts budžeta pastāv arī zemāka līmeņa – vietējo pašvaldību – pilsētu, rajonu, pagastu – budžeti.
Savukārt Valsts budžets un pašvaldību budžeti ietver pamatbudžetu un speciālo budžetu.
Ar Valsts kopbudžetu saprot visu veidu nodokļu un nenodokļu ieņēmumu un izdevumu uzskaitījumu. Tā galvenā sastāvdaļa ir pamatbudžets. To veido visi valsts un pašvaldību ieņēmumi, kuri paredzēti šādu izdevumu segšanai:
– vispārējo izdevumu segšanai, kas nav domāti īpašiem mērķiem;
– valsts aizņēmumiem;
– izdevumi valsts parāda apkalpošanai;
– valsts garantiju un galvojumu saistībām u.c.
Otra ne mazāk svarīga kopbudžeta daļa ir speciālais budžets. To veido īpaši paredzēti ieņēmumi un šie līdzekļi ir izmantojami atbilstoši īpaši paredzētiem izdevumiem. Galvenie no tiem ir šādi:
– mērķa dāvinājumi un dotācijas;
– budžeta institūciju maksas pakalpojumi
Valsts kopbudžeta ietvaros tiek veidoti arī pašvaldību naudas līdzekļi. Tie ietver visus pašvaldību, kā arī to institūciju iekasētos jeb saņemtos ieņēmumus, kurus pašvaldības izlieto konkrētiem mērķiem. Pašvaldību budžetā tiek ieskaitīta iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa, zemes nodoklis, noteikts procents no akcīzes nodokļa, vietējās nodevas, Valsts budžeta dotācijas noteiktu programmu izpildei un pārdalītie līdzekļi teritoriju ekonomiskās izlīdzināšanas fondā.
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi ir viens no lielākajiem pašvaldību budžeta ieņēmumu veidošanas avotiem.
Valsts ir izveidojusi papildu nodokļu ieņēmumu avotus, no alkohola un tabas tirdzniecības ieņēmumiem speciālajā budžetā, lai uzlabotu iedzīvotāju veselības aprūpi un to iestāžu finansēšanu, kā arī no degvielas akcīzes nodokļa, lai uzturētu kārtībā valsts un pašvaldību autoceļus un nodrošinātu dotācijas nerentablajos pasažieru pārvadājumiem sabiedriskajā transportā lauku apvidū.
VALSTS KOPBUDŽETA IZDEVUMI
Valsts izdevumi ir visi maksājumi no budžeta, izņemot parādu pamatsummas atmaksu.
Valsts izdevumi tiek paredzēti, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar koplietošanas precēm un pakalpojumiem. Tā ir valsts aizsardzība, sabiedriskā kārtība un drošība, iedzīvotāju tiesību aizsardzība, kultūra u.c. Tās ir preces un pakalpojumi, kurus nav ieinteresēts ražot un piedāvāt tirgū privātais sektors, kura interesēs ir apmierināt tikai maksātspējīgo iedzīvotāju vajadzības. Tādēļ valstij ir jāpalīdz maznodrošinātajiem slāņiem.
Valsts uzdevums ir uzlabot sabiedrisko labklājību kopumā un apmierināt visu cilvēku vajadzības. Lai veiktu šo uzdevumu, valstij ir nepieciešami noteikti naudas līdzekļi.
VALSTS IEŅĒMUMU AVOTI
Valsts ieņēmumi ir visi valsts un pašvaldību institūciju iekasētie jeb saņemtie līdzekļi, atbilstoši valsts likumdošanai.
Valsts ieņēmumu svarīgākie avoti ir šādi:
– visu veidu nodokļi,
– valsts iekšējais un ārējais aizņēmums,
– naudas emisija.
Latvijas Valsts budžeta ieņēmumiem ir divas daļas: ieņēmumi no visa veida nodokļiem un ieņēmumi, kas nav saistīti ar nodokļu iekasēšanu.
Ieņēmumi no visu veidu nodokļiem ir šādi:
– pievienotās vērtības nodoklis;
– akcīzes nodoklis;
– uzņēmumu ienākuma nodoklis;
– īpašuma nodoklis;
– iedzīvotāju ienākuma nodoklis;
– dabas resursu nodoklis;
– muitas nodoklis;
– izložu un azartspēļu nodoklis;
– sociālais nodoklis.
Valsts ieņēmumu otru daļu veido nodevas un nenodokļu ieņēmumi. Tie ir šādi:
– ieņēmumi no mežiem;
– maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu;
– Latvijas Bankas atskaitījumi no peļņas;
– Valsts privatizācijas fonda iemaksas;
– ieņēmumi no valsts īpašuma iznomāšanas;
– valsts iestāžu sniegtie maksas pakalpojumi;
– ieņēmumi no procentu maksājumiem un dividendes;
– dotācijas un dāvinājumi naudā un natūrā;
– aizņēmumi budžeta deficīta finansēšanai.
VALSTS BUDŽETA ĪPATSVARS IEKŠZEMES KOPPRODUKTĀ
Valsts budžeta īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir tā daļa, kas tiek pārdalīta ar nodokļu starpniecību. To aprēķina kā Valsts budžeta ieņēmumu attiecību pret iekšzemes kopproduktu, izsakot procentos. Iegūtais skaitlis parāda, ar kādu iekšzemes kopprodukta daļu rīkojas valsts. Katrā atsevišķā valstī šis skaitlis ir dažāds. Jo tas ir lielāks, jo tas liecina, ka valstij ir lielāka loma ienākuma pārdalē no privātā sektora uz valsts sektoru un otrādi.
Latvija ir pieskaitāma pie to valstu grupas, kura ar nodokļu starpniecību ienākumus pārdala minimāli, t.i. apmēram trešo daļu no iekšzemes kopprodukta.
Ekonomistu un politiķu vidū pastāv domstarpības par to, cik daudz līdzekļu vajadzētu pārdalīt ar budžeta ieņēmumu starpniecību. Apmēram trešdaļu no iekšzemes kopprodukta pārdala valsts sektora labā tādas valstis kā ASV un Honkonga, bet vairākums Eiropas Savienības valstu ar nodokļu starpniecību pārdala gandrīz pusi vai pat lielāko daļu no iekšzemes kopprodukta.
Valstis ar lielākiem ieņēmumiem var sekmīgāk risināt iedzīvotāju sociālās problēmas: maksāt augstākas vecuma pensijas, vairāk naudas atvēlēt izglītības sistēmas attīstībai, iedzīvotāju veselības aprūpei un citām vajadzībām.
Latvijas valdība savu noteicošo lomu ražošanā un pakalpojumu sniegšanā ir zaudējusi, apzināti veicot valsts īpašuma privatizāciju, pagaidām savā kontrolē atstājot tikai lielos monopoluzņēmumus un infrastruktūru.
Ar budžeta starpniecību valdība var iedarboties uz preču, darba, naudas tirgu un risināt sociālā taisnīguma problēmas sabiedrībā.
Pirmkārt, valsts pērk sabiedriskās preces un citus labumus. Tādējādi tā var ietekmēt pieprasījuma un piedāvājuma apjomu un struktūru preču tirgū.
Otkārt, valsts sektorā tiek nodarbināta noteikta daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Viņi par sniegtajiem pakalpojumiem saņem noteiktu atalgojumu. Tādējādi valsts ar budžeta starpniecību ietekmē kopējo situāciju darba tirgū. Turklāt ekonomikas lejupslīdes un depresijas periods, lai samazinātu bezdarbu, valsts veido jaunas darba vietas un stimulē to radīšanu privātajā sektorā.
Treškārt, valsts no saviem līdzekļiem piešķir kredītus, nosaka aizdevumuprocenta likmes, izstrādā kredītu iesniegšanas noteikumus. Tādējādi tā iedarbojas arī uz kredītu tirgu.
Ceturtkārt, valsts piešķir dotācijas atsevišķu reģionu, nozaru attīstībai. Īpaši tas attiecas uz jaunu, prioritāro, nākotnes tehnoloģijas nozaru attīstību. Ar nodokļu atvieglojumiem valsts atbalsta uzņēmumus, kuru ražojumi ir konkurentspējīgi pasaules tirgū.
Piektkārt, valsts veic transfermaksājumus: izsniedz pensijas, pabalstus un citus maksājumus. Tie ir vienpusēji valsts maksājumi personām vai uzņēmumiem, kas nav saistīti ar preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Ar transfermaksājumu starpniecību valsts veic ienākumu pārdali, īsteno sociālo taisnīgumu sabiedrībā.
BUDŽETA DEFICĪTS
Budžeta deficīts rodas gadījumos, ja valsts izdevumi pieaug straujāk nekā ieņēmumi noteiktā laika periodā. Ja valsts izdevumi ir mazāki nekā ieņēmumi, tad veidojas budžeta pārpalikums. Līdzsvarots budžets ir tad, ja valsts izdevumi ir vienādi ar ieņēmumiem. Tāds budžets ir makroekonomiskās stabilitātes svarīga izpausme. Taču lielāko valstu vairākums dzīvo uz parāda, t.i., vairāk tiek iztērēts naudas, nekā tās ir valsts kasē.
Par to, vai ir pieļaujams budžeta deficīts, ekonomistu vidū pastāv dažādi uzskati. Vieni uzskata, ka budžetam ik gadus vajadzētu būt sabalansētākam. Otri savukārt atbalsta budžeta veidošanas cikliskumu, argumentējot to, ka budžets ir viens no anticikliskās politikas instrumentiem. Viņi uzkata, ka ekonomikas lejupslīdes un depresijas periodā ir pieļaujamas budžeta deficīts, lai sekmētu kopējo pieprasījumu. Tas savukārt sekmē ekonomikas augšupeju, ienākumu pieaugumu. Līdz ar to palielinās ieņēmumi budžetā no visu veidu nodokļiem, kas dod iespēju dzēst iekrāto budžeta deficītu un vēlāk nodrošināt sabalansētu budžeta veidošanu. Ir ekonomisti, kuri uzskata, ka budžeta sabalansētībai nav primāras nozīmes, bet gan primāra nozīme ir makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai, izmantojot fizkālo politiku.
Raksturojot budžeta deficītu, ir svarīgi noskaidrot tā pieļaujamo lielumu. Statistiķi parasti aprēķina Valsts budžeta īpatsvaru iekšzemes kopproduktā. Tiek uzskatīts, ka makroekonomiskā stabilitāte tiek nodrošināta, ja ikgadējais Valsts budžeta deficīts nepārsniedz 3% no iekšzemes kopprodukta. Arī saskaņā ar Māstrihtas līgumu šāds kritērijas ir jāievēro attiecībā uz valsts budžeta deficītu Eiropas Savienības valstīm, lai tās iegūtu tiesības piedalīties Eiropas Monetārajā Savienībā.
Lai valsts varētu atļauties tērēt vairāk naudas līdzekļu nekā ir tās ieņēmumi budžetā, tad tai ir nepieciešami papildus naudas līdzekļi, un tie kaut kur jāatrod. Pastāv šādi budžeta deficīta segšanas avoti:
– ieņēmumu palielināšana;
– izdevumu samazināšana;
– kredīti;
– valsts aizņēmums no iedzīvotājiem;
– naudas emisija.
Visnopietnākā problēma rodas tajā gadījumā, ja budžeta deficīts tiek dzēsts ar naudas emisijas palīdzību. Līdz ar to palielinās naudas daudzums apgrozībā, notiek cenu līmeņa vispārējs kāpums un iestājas neprognozējama inflācija. Tas savukārt izsauc aizdevumu procenta likmju paaugstināšanos un ilgtermiņa ieguldījumu samazināšanos. Šie visi procesi veicina ekonomikas lejupslīdi.
VALSTS PARĀDS
Mūsdienās galvenais budžeta deficīta segšanas avots ir valsts aizņēmums no iedzīvotājiem. Valsts izlaiž apgrozībā iekšējā aizņēmuma parādzīmes un tās pārdod juridiskām un fiziskām personām. Tās uzkrājas no gada uz gadu un kļūst par valsts iekšējo parādu. Valsts iekšējo parādu veido arī tādi avoti kā aizņēmumi no komercbankām, dažādas parādsaistības, kuras apņemas segt valdība u.c.
Valsts iekšējais parāds ir uzkrātā naudas summa, kuru valdība ir aizņēmusies no savas valsts fiziskām un juridiskām personām, kā arī valdības pārņemtās parādu saistības.
Valsts iekšējā parāda pieaugums ir mazāk bīstama parādība salīdzinājumā ar līdzīgām tendencēm ārējā parāda rādītājos. Iekšējais parāds nozīmē resursu pārdali valsts iekšienē ar budžeta starpniecību. Šie naudas līdzekļi paliek valstī un veido maksātspējīgo pieprasījumu, lai iegādātos personiskā patēriņa un kapitālpreces. Daudz sliktāka parādība valsts ekonomikā ir tāda, ja no tās aizplūst naudas līdzekļi, kas tiek samaksāti citām valstīm kā procentu maksājumi un atmaksātās parāda summas, t.i. summas, kuras veido valsts ārējo parādu.
Valsts ārējais parāds ir visu kredītu summa, kurus valsts patstāvīgie iedzīvotāji aizņēmušies no ārzemniekiem un kuri jāatmaksā ārvalstu valūtā, ar precēm vai pakalpojumiem.
Valst ārējo parādu veido šādas sastāvdaļas:
– ilgtermiņa parāds – tajā ietilpsts kredīti, kuru atmaksas termiņš ir ilgāks par gadu un kurus ņēmusi vai garantējusi valdība un pašvaldības, kā arī kredīti, kurus bez valsts garantijām saņēmušas bankas, uzņēmumi, iedzīvotāji;
– Starptautiskā Valūtas fonda līdzekļi, kurus saņēmusi valsts konkrētu mērķu īstenošanai – nacionālās valūtas stabilizācijai un ekonomikas pārstrukturēšanai;
– īstermiņa parāds – to veido kā valsts, tā arī privātie aizņēmumi, kuru atmaksas termiņš ir īsāks par gadu.
Ārvalstu aizņēmumi dod iespēju valstij patērēt un investēt vairāk, nekā tai ir iespēja konkrētā laika periodā saražot. Efektīvi izmantojot ārvalstu aizņēmumus, tiek sekmēta tautsaimniecības attīstība. Taču, ja ārvalstu kredītus izmanto neveiksmīgu pasākumu finansēšanai un kapitāla aizplūšanai no valsts, tas var nelabvēlīgi atsaukties uz valsts ekonomisko stāvokli.
Līdz ar valsts ārējā aizņēmuma efektīvu izmantošanu, svarīgi ir, vai valsts būs spējīga pildīt savas saistības attiecībā pret ārvalstu kreditoriem. Tas savukārt ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Galvenie no tiem ir šādi:
– nacionālās ekonomikas izaugsmes iespējas;
– ieguldījumi investīcijās un to efektīva izmantošana;
– ārējā parāda pieauguma un eksporta apjoma attiecības;
– jaunu kredītlīgumu parakstīšana par ievērojamām summām.
Latvijā, pieņemot likumu par Valsts budžetu attiecīgajam gadam, tiek apstiprināts valdības aizņēmums un garantiju apjoms. Turklāt valdības garantijas var izsniegt tikai projektiem, kuri iekļauti attiecīgā gada valsts ieguldījumu programmā.
Ārējā parāda līmeņa raksturošanai visbiežāk izmanto tādus rādītājus kā:
– ārējā parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu;
– ārējā parāda summa uz vienu valsts iedzīvotāju;
– ārējā parāda apkalpošanas maksājumu attiecība pret eksporta apjomu;
– ārējā parāda apkalpošanas maksājumu attiecība pret Valsts kopbudžetu.
Iekšējo un ārējo parādu kopsumma veido valsts kopējo parādu.
Valsts parāds rada problēmas sakarā ar parādu saistību kārtošanu. Tas ir tāpēc, ka jāveic pakāpeniska parāda summas atmaksa noteiktajā termiņā un vienlaikus arī procentu maksājumi. Tās ir lielas summas un tādēl bieži tiek izdarīti jauni aizņēmumi, lai varētu atmaksāt vecos parādus.
Kaut arī budžeta deficīta un valsts parāda pastāvēšana rada virkni problēmu ekonomikā, tomēr mēģinājumi vairākumam pasaules valstu pāriet uz bezdeficīta budžetu vai mazināt valsts parādu ir izrādījušies neveiksmīgi. “Dzīvei uz parāda” ir daudz vairāk priekšrocību salīdzinājumā ar tām problēmām, kas valstij rodas sakarā ar budžeta deficīta un valsts parāda apkalpošanas izmaksām. Budžeta deficīts var kalpot kā stimuls ekonomiskās aktivitātes paaugstināšanai, it īpaši tās depresijas fāzē. Savukārt valsts aizņēmuma parādzīmju un citu vērtspapīru pārdošana atklātā finansu tirgū ir svarīgs monetārās politikas instruments. Tā dod iespēju iedzīvotājiem un uzņēmumiem ieguldīt naudas līdzekļus bezriska pasākumā un saņemt ienākumsus no procenta.
Secinājumi: Valsts budžets ir valsts naudas ieņēmumu un izdevumu saraksts. Budžets tiek sastādīts noteiktam laika periodam, parasti gadam. Budžeta darbības periodu nosaka katras atsevišķas valsts likumdošana. Latvijā, lai saskaņotu dažādas intereses, ir izveidota noteikta budžeta sistēma. Ar budžeta starpniecību valdība var iedarboties uz preču, darba, naudas tirgu un risināt sociālās problēmas sabiedrībā. Valstis ar lielākiem ieņēmumiem var maksāt augstākas vecuma pensijas, vairāk naudas atvēlēt izglītības sistēmas attīstībai, iedzīvotāju veselības aprūpei un citām vajadzībām.
Budžeta deficīts rodas tad, ja valsts izdevumi pieaug straujāk nekā ieņēmumi noteiktā laika periodā. Turklāt, ja valsts izdevumi ir mazāki nekā ieņēmumi, tad veidojas budžeta pārpalikums. Līdzsvarots budžets ir tad, ja valsts izdevumi ir vienādi ar ieņēmumiem.