1905. gada revolucija

1905.gada revolūcija-spožums un posts.

Asāko sociālo un nacionālo pretrunu dēļ ( vācu muižniecības un krievu ierēdniecības divkāršais nacionālais jūgs ) revolucionārajai kustībai Latvijā bija tautas revolūcijas un nacionālās atbrīvošanās cīņas raksturs.

Nodibinājās Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija-LSDSP kura uzzinot par 9.janvāra notikumiem izsludināja ģenerālstreiku.13.janvārī norisinājās liela protesta demonstrācija, kurā piedalījās apmēram 20 tūkstoši dalībnieku. Daugavmalā sadursmē ar karaspēku krita 83 un ievainojumus ieguva apmēram 300 cilvēku. Daudzi noslīka Daugavā, mēģinot pa ledu glābties no apšaudes.

Revolūcija skāra arī lauku rajonus. Daudzviet notika muižas kalpu streiki, sākās baznīcu demonstrācijas. Līdzīgas de

e
emonstrācijas tika rīkotas arī tirgos un citās ļaužu pulcēšanās vietās. Muižnieki sāka organizēt pašaizsardzības pulkus un izrēķināties ar revolucionāriem. Tika pielietotas arī vardarbīgākas metodes – tika dedzinātas vācu baronu pilis un muižas. Revolūcijas laikā tika nodedzinātas vairāk nekā 150 pilis un muižas. Augustā Nikolajs 2 izsludināja karastāvokli Kurzemē un dažus mēnešus vēlāk arī Vidzemē.

17. oktobrī tika izdots manifests, kurš vēl vairāk aktivizēja revolucionāros nemierus. Notika plašas tautas sapulces, kurās tika izteikti aicinājumi gāzt patvaldību un ieviest savu pašpārvaldi. Arī LSDSP uzsāka legālu darbību. 10. novembrī Rī
ī
īgā darbu sāka Latvijas tautskolotāju kongress, kurš ieviesa skolās jaunas programmas un pasludināt latviešu valodu par galveno mācību valodu.

Latvijas pagastu delegātu kongresā tika izvirzītas prasības atcelt vācu muižniecības privilēģijas, pārtraukt sakarus ar valdības iestādēm, nemaksāt nodokļus un ievēlēt pagastos jaunas pa
a
ašvaldības – rīcības komitejas.

Revolūcija Latvijā pieņēma tik draudīgus apmērus, ka vācu muižniecība sāka piekāpties, taču cara valdība sāka apspiest revolucionārus ar armijas palīdzību.

1906. gada sākumā revolūcija Latvijā tika apspiesta. Dažos nostūros pastāvēja tā sauktā „Mežabrāļu kustība” taču revolūcijas iznākumu tas nespēja grozīt. Līdz 1908. gadam bez tiesas sprieduma tika nošauts 2041 revolucionārs, kara tiesa bija pasludinājusi 427 nāves spriedumi, katorgā uz Sibīriju tika izsūtīti 2652 cilvēki, bet 7 – 8 tūkstoši sodīti ar cietumsodiem. Tika nodedzinātas apmēram 300 latviešu zemnieku mājas. Aptuveni 5 tūkstoši devās trimdā, galvenokārt uz ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju un Franciju.1905. gada revolūcija ir viens no spilgtākajiem notikumiem latviešu tautas vēsturē. Revolūcija mazināja pārkrievošanas spaidus. Skolās latviešu valoda ieguva lielākas tiesības, nodibinājās vairākas privātās latviešu mācību iestādes. Latviešu sabiedriskie darbinieki tika ievēlēti arī Krievijas Valsts domē, pi
i
iemēram, J.Čakste, F.Grosvalds, F.Trasuns, P.Juraševskis, J.Ozols.