20. gs 40. gadi latviešu literatūrā

1940. gada 17. Jūnijā padomju karaspēks ienāk Latvijas teritorijā, līdz ar to mainās literatūra un rakstnieku dzīves. Tiek izveidota galvenā literatūras pārvalde – glavīts. Šīs iestādes uzdevums ir pārskatīt rakstnieku daiļradi un sociālo izcelšanos. Tika izveidots aizliedzamo grāmatu saraksts un izveidojās cenzūra. Aizliegto rakstnieku sarakstā bija A. Grīns, E. Virza ar „Straumēniem”. Nevēlamās grāmatas iznīcināja, tās, kuras neiznīcināja 40. Gadā, tās malkas vietā izmantoja pēc kara.

Līdz 1941. gadam notika klusa un nemanāma cilvēku pazušana. 1941. Gada 14. jūnijā tika izsūtīti daudzi rakstnieki, ne tikai latvieši : Viktors Eglītis, El

l
lza Stērste u.c. Tika izveidota rakstnieku savienība, kongresā piedalījās daudzi rakstnieki, kamēr daļa bija lopu vagonos. Par rakstnieku savienības priekšsēdētāju kļuva A. Upītis. A. Eglītis šo situāciju apraksta savā romānā „5 dienas”.

Izmainās arī literatūras tematika, galvenā prasība – rakstīt sociālistiskā reālisma manierē, kad labais cīnās ar vēl labāko.

Nākamās pārmaiņas ir tā sauktais vācu laiks latviešu literatūrā. Sabiedrība kļūst optimistiska, taču vēlāk tas noplaka, jo neatļāva izkarināt karogus. Taču bija radošā brīvība un rakstniecība uzplauka. Bija daudz koncertu, teātra uzvedumu. Daudzas grāmatas publicēja la
a
aikā no 19943. – 1945. gadam. Darbus publicē tādi rakstnieki kā Ilona Leimane, Mārtiņš Zīverts un Anšlavs Eglītis. Dzejā šis laiks ir īpaši nozīmīgs, dzejnieki pievēršas latviešu tautas likteņgaitām, piemēram, Kārļa Skalbes pēdējais dzejoļu krājums „Klusuma meldijas”. 1944. gadā Aleksandra Čaka mūza Milda Grīnfelde ar
r
r savu vārdu publicē Čaka dzeju poēmā „Tētis karavīrs”.

2. pasaules kara beigu posms saistīts ar lielām iedzīvotāju kustībām, došanās emigrācijā uz Zviedriju un Vāciju. Veidojas termins – trimdas literatūra, ar ko saprot literatūru, kas rakstīta uz rietumiem no Latvijas. Trimdas pirmo paaudzi veido Latvijā dzimuši cilvēki, kuri jau bija pazīstami rakstnieki Latvijā – J. Jaunsudrabiņš, K. Skalbe, Z. Mauriņa, Anšlavs Eglītis, J. Klīdzējs, M. Zīverts un Andrejs Eglītis (vienīgais, kurš atgriezās dzīvot Latvijā). Šī paaudze saskārās ar vislielākajām literārajām problēmām, jo ārpus Latvijas zaudēja savu spēju rakstīt. Viņi noskaņojās uz to, ka trimda nebūs ilga. Došanās trimdā ir literatūras sižeta tēma – bēgļu gaitas un tajās piedzīvotais, karavīru cīņas un to likteņi, dzīve Vācijas nometnēs pēc kara.

Vēlāk sākās izceļošana uz ASV. Tikai Anšlavs Eglītis ir sp
p
pējis nodrošināt savu dzīvi ar rakstīšanu, kamēr pārējie paralēli rakstīšanai darīja arī citus darbus.

Otrā paaudze ir rakstnieki, kuri sāk rakstīt trimdā. Šīs paaudzes cilvēki ir dzimuši Latvijā, liela daļa no viņiem apprecējās ar cittautiešiem. Pie šīs paaudzes

pieder Gunārs Saliņš, Dzintars Sodums, Lindards Tauns, Ilze Šķipsna. Šī paaudze atļāvās ironizēt to, kā dzīvoja vecākā paaudze. Šai paaudzei piemīt arī uzdrīkstēšanās kontaktēties ar latviešu rakstniekiem Latvijā – Vizma Belševica, Ojārs Vācietis u.c. Rihards Zariņš pēc viesošanās Latvijā, atgriežoties Londonā izdarīja pašnāvību.

Trešā paaudze ir

r
r 1940. – 1960. gados dzimušie, kuriem nav atmiņu par dzimteni – Sarma Muižniece, Sniedze Runģe, Baņuta Rubesa.

Leave a Comment