Senās Ķīnas kultūra

SENĀS ĶĪNAS KULTŪRA
Ievads
Ķīna ir gandrīz tikpat sena kultūras zeme kā Indija vai Mezopotāmija, kur radusies viena no vissenākajām civilizācijām pasaulē. Ķīnieši ir viena no retajām pasaules tautām, kuras dzīve un kultūra rit tajā pašā teritorijā, kur tā sākusies. Ķīnieši tradicionālās kultūras pamatā ir “ķīniešu ceremonija”. Nevienā citā senajā civilizācijā nebija tik pamatīgi izveidota uzvedības normu sistēma. Protams, tāda bija arī Indijā un Japānā, bet Ķīnā ētika un rituāls vienmēr ir bijuši cilvēka dzīvē paši svarīgākie. Un ar laiku tie pat aizēnoja reliģiski – mitoloģisko pasaules uzskatu. Ētiskais rituāls ir arī Konfūcija mācības pamatā. Šeit jēdziens “Li” (Ētika – rituāls) ietver sevī tādus jēdzienus kā uzvedības kultūra, rituāls, paraža, pieklājība u.tml. Lūk, dažas konfūcisma mācības: “Valdnieks valda savu tautu ar Li.” “Sevis pārvarēšana un pievēršanās Li – tas ir patiesais humānisms. Tajā dienā, kad cilvēks pārvar sevi un atgriežas pie Li, debesis atgriežas pie humānisma.”
Ķīniešu augstākā dievišķā izpausme ir Debesis. Tas nav ne Allāhs, ne Brahma, ne Buda. Tas ir augstākais kosmoss, auksts, bargs un absolūti nejūtīgs pret cilvēku. To nevar mīlēt, nevar atdarināt, nevar sajūsmināties par to. Ne Buda un ne Dao, bet Debesis ir Ķīnas reliģijas augstākais izpausmes veids. Konfūcijs ir teicis: “Debesis ir simbols Augstākajai kārtībai.”
Reliģija
Ķīnas kultūra sakņojas ļoti tālā pagātnē. Senākie ķīniešu uzraksti dod iespēju izpētīt hieroglifiskās rakstības izcelsmes un sākotnējās attīstības procesu. Saglabājušies literārie avoti, galvenokārt tā saucamās Senās Ķīnas klasiskās literatūras sacerējumi, sniedz liecības par ķīniešu reliģijas un literatūras rašanos un veidošanos, filozofijas, kā arī seno sociāli politisko sistēmu tapšanu. Turklāt šiem procesiem iespējams izsekot vesela gadu tūkstoša gaitā.
Ķīniešu reliģija sakņojas fetišismā, dabas spēku pielūgšanas kulta senākajās formās, senču kultā un totēmismā, kas cieši saistīts ar maģiju. Vēstures avoti glabā atmiņas par laiku, kad totēmiskie priekšstati un dabas spēku pielīdzināšana dieviem vēl bija visai izplatīti. Tā, piemēram, Sima Cjaņa darbā iekļauta leģenda par valdnieku Huandi: “Huandi bija valdnieks Lāča valstī. Kādreiz viņa māte bijusi tīrumā un kļuvusi grūta no lielā zibens, kas apzpīdējis Polārzvaigzni. Kad pagāja 24 mēneši, viņai piedzima Huandi.” Izteikta hipotēze, ka Huandi ticis atzīts par Lāča totēma grupas ciltstēvu.
Senajā Ķīnā bija izplatīta dabas pielūgšana, jo sevišķi zemes un kalnu kults. Tas bija saistīts ar Ķīnas reljefu, kā arī ar saimnieciskajiem apstākļiem, kad ķīniešu senči no kalniem pārcēlās un upju ielejām.Ilgstoši Ķīnā pastāvēja īpašas zīlēšanas parašas, kas bija saistītas ar zemi (ģeomantija). Bez tam senie ķīnieši pielūdza arī Sauli, Mēnesi, zvaigznes un planētas, upes un kokus.
Sevišķi nozīmīgs bija ar patriarhālo dzīves veidu cieši saistītais senču kults. Tas savās sastingušanās formās turpināja pastāvēt ļoti ilgi.
Reliģija, Konfūcisms
Reliģiskie ticējumi Ķīnā izveidojās jau senā pagātnē. Klasiskās literatūras sacerējumos minēti seni svētie teksti, kas ticīgo vidū baudījuši īpašu cieņu. Vislielākā nozīme bija 4. – 5. gs.p.m.ē. tapušajām reliģiski filozofiskajām sistēmām, uz kurām pamatojās vēlākās reliģijas. Ķīnas kultūras dzīvē milzīga loma bija uz seno rakstvežu un zīlētāju skolu bāzes izaugušajai Konfūcija reliģiski filozofiskajai sistēmai. Par paša Konfūcija personību saglabājies ļoti maz ziņu. Taču zināmie fakti ir ļoti ticami un tie ir cieši saistīti ar konkrētā laikmeta reālo dzīvi. Šī parādība dod iespēju izteikt hipotēzi, ka tiešām eksistējis reāls rakstnieks, kurš vadījis īpašas reliģiski filozofiskas un sociāli politiskas skolas izveidošanos.
Saskaņā ar senām tradīcijām Konfūcijs dzīvojis 4. – 5. gs.p.m.ē. (pēc ķīniešu hronoloģijas, no 557. gada līdz 479. gadam p.m.ē.). Viņa senči bijuši aristokrātisku ierēdņu dzimta Lu dalienā, kur tajā laikā valdīja Šanu dinastijas pēcteči. Tieši tādēļ viņa mācību caurstrāvojo dziļa cieņa pret senajiem ķīniešu paradumiem un tradīcijām. Viņš un viņa skolas pārstāvji ienesuši izmaiņas vēl senākajā Ķīnas klasiskajā literatūrā. Iespējams, ka pārstrādāti un rediģēti šie sacerējumi tika arī vēlākā laikposmā.
Konfūcismā galvenais princips ir tradīciju ievērošana. Konfūcijs vairākkārt uzsver, ka viņš netiecas ieviest kaut ko jaunu. Sava tradicionālisma pamatu viņš izteicis šādi: “Es neizdomāju, bet tikai pavēstu tālāk!”. Viņa piekritēji apgalvoja, ka Konfūcijs par iespējamu uzskatījis tikai seno tekstu komentēšanu, lai uz to bāzes veidotu savu reliģiski filozofisko, sociāli politisko un morāles sistēmu. Konfuciānisms par īpaši nozīmīgu uzskata audzināšanas elementu, lai izveidotu cilvēka raksturā tendences pastāvīgi samierināties un bez ierunām pakļauties vecākiem un priekšniekiem. Konfuciānisma filozofija uzskatīja, ka nepieciešams un pilnīgi iespējams mainīt katra cilvēka raksturu. Uz šās tēzes pamatojās ideja par katra cilvēka pilnveidošanās nepieciešamību un neizbēgamību, protams, saskaņā ar šķirisko viedokli.
“Pēc savām iedzimtajām īpašībām visi cilvēki ir radniecīgi. Tie atšķiras viens no otra ar iegūtajām īpašībām… Tikai pats gudrākais zinātnieks un pats lielākais idiots nekad nemainās,” teikts Konfūcija mācībā.
Konfuciānisms centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo pakļaušanos. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais… Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu… Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim”.
Konfūcija mācībā atklāti pausti vergturu šķiriskie uzskati, viņu tieksmes pilnīgi verdzināt darba tautas masas. “Tumšajiem ļaudīm jāpakļaujas aristokrātiem un gudrajiem… Ja tumšie ļaudis pārtrauks pakļauties augstākajiem un izglītotākajiem, tad valstī nebūs miera…” Īpaši skaidri šī doma izteikta pazīstamajā konfuciānisma sacerējumā “Mērenība un pastāvība”: “Vienkāršā cilvēka nepaklausība augstākajam ir nekārtību sākums. Šajā paša grāmatā “gudrais” pretstatīts pūlim. Ar vārdu “gudrais” jāsaprot aristokrāts. Konfūcijs māca, ka “gudrais ir tikumīgs un labs, bet vienkāršie mirstīgie, kas šo principu neievēro, dara visu bez izšķirības.” Tādējādi šajā “mērenībā un pastāvībā” slēpjas šķiru “līdzsvara” ideja, kuru veltīgi pūlējās nodibināt seno ķīniešu filozofs ar savu aristokrātisko domāšanas veidu. Konfūcija sociāli politiskā “šķiru harmonijas teorija” sludināja nepieciešamību izveidot īpašas attiecības starp kungu un kalpu, starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp vecāko un jaunāko, pat starp draugiem. Acīmredzot šīs teorijas sludinātāji uzskatīja, ka, tikai saglabājot šādas patriarhālas savstarpējas attiecības un “ideālo līdzsvaru”, var mierīgi eksistēt valsts un sabiedrība vergturu iekārtā.
Kultūra
Ķīnas kultūra ir viena no vissenākajām kultūrām pasaulē. Tā sākusi jau veidoties vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras un nepartraukti attīstījusies līdz pat mūsu dienām, neraugoties un neskaitāmiem nomadu iebrukumiem, asiņainiem iekšējiem brāļu kariem un ārzemnieku agresijām, kas dažkārt izpostījušas ķīniešu zemi, iecērtot dziļas brūces tās saimniecībā un kultūrā. Taču neviens iebrucējs nespēja pretstatīt savu kultūru ķīniešu tautas kultūrai. Visas svešinieku ciltis, kas iekarojušas Ķīnu, ir zaudējušas savu dzimto valodu, savu rakstību un pakļāvušās Ķīnas kultūras ietekmei, gandrīz pilnīgi asimilējoties ķīniešu tautā.
Par vissenākiem ķīniešu mākslas darbiem jāuzskata keramikas traukus, kas saglabājušies no 4. – 3. gadu tūkstotim pirms mūsu ēras. Arheologi tos atrada tagadējās Henaņas provinces Janšao rajonā, un no šī vietvārda vissenākā ķīniešu kultūra ieguvusi nosaukumu “Janšao kultūra”.
Rakstība
Ķīniešu rakstība ir savdabīga, tā radusies sirmā senatnē. Jau Šanas (Iņas) laikmetā Ķīnā bija attīstīta hieroglifiskās rakstības sistēma.
Ķīniešu rakstu zīme ir hieroglifs. Katrai zīmei ir viena vai vairākas nozīmes, bet, lai izveidotu vienu vārdu, nereti izmanto vairāku hieroglifu savienojumus. Tekstā visi hieroglifi aizņem vienādu platību un cits no cita atrodas vienādā attālumā. Tātad starp vārdiem nav intervālu. Pretēji eiropiešu valodām, nav arī lielo un mazo rakstu zīmju.
Sākotnējā hieroglifika izveidojusies no zīmējumu rakstiem tā saucamām piktogrammām. Tagadējo hieroglifu lielākā daļa pieder ideofonētiskai kategorijai, proti, hieroglifa viena daļa norāda kā attiecīgais hieroglifs ir lasāms, bet otra daļa atklāj tā nozīmi. Hieroglifiskās rakstības pamatā ir 214 elementi, kurus mēdz saukt par saknēm, radikāliem vai sakņu zīmēm. Visi pārējie hieroglifi ir šo pamatelementu salikteņi. Vispilnīgākais hieroglifu rādītājs, kas sastādīts Ķīnā, ir “Kansi dzidjaņ”. Pēc imperatora Kansi pavēles pie šīs dzidjaņ (hieroglifu vārdnīcas) izveidošanas liela grupa zinātnieku strādājusi sešus gadus (1721 – 1727). Tajā apkopotas 47035 zīmes, bet kopā ar variantiem 49030 zīmes.
Glezniecība
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Gohua stilam raksturīga augsti attīstīta otas tehnika, ūdenī atšķaidītas tušas krāsu gammas smalkums, līniju plastiskums un izteiksmība, kā arī īpatnējā telpas uzbūve gleznās.
Gohua galvenie virzieni ir “gunbi” (cītīgā ota) stils, kura raksturīgākā īpatnība – kontūru smalkums un spilgtas krāsas, un “sjeī” (idejas izpausme), kas visvairāk attīstījies monohromatiskajā (vienkrāsainajā) glezniecībā.
Arhitektūra, tempļi
Rietumos no Pekinas Sišaņas kalnu parkā atrodas Bijuņsi – Debeszilu mākoņu templis. Uzcelts 14. gs. vidū, paplašināts 16.gs. sākumā, pilnīgi pabeigts 18. gadsimtā. Tempļa galvenā celtne izvietota uz augšējās dārza terases un veidota no balta marmora 18. gadsimtā. Uz celtnes jumta 7 nelieli torņi, kurus grezno Budas tēli.
Tjaņtan (Debesu templis) ir viens no Pekinas ievērojamākiem arhitektūras ansambļiem, kas uzbūvēts 1420. gadā. Šinī ansamblī ietilpst Lūgšanu templis ražas aizsardzībai (“Cinjaņdjaņ”), kas ir kompleksa lielākā celtne, Debesu altārs un Debesu imperatora templis (“Huanejunjui”). Apkārt šim templim uzbūvēta “Atbalss siena” (“Hujiņbi”), kas ir slavena ar īpatnēju rezonanses efektu. Jau vairākus gadsimtus šī būve izraisa apmeklētājos lielu interesi un sajūsmu par seno meistaru māku, kas ļauj saklausīt cilvēka čukstus pat no sienas pretējā gala. Visu ansambli ieskauj ap 5000 simtgadīgas, zaļoksnējas cipreses.
Konfūcijs
Konfūcijs (Kundzi, 551. – 479.g.p.m.ē.) ir senās Ķīnas lielākais filozofs, ētiski politiskas mācības pamatlicējs, kas izklāstīta grāmatā “Luņjui” (“Pārrunas un prātojumi”). Šajā darbā apkopoti Konfūcija un viņa tuvāko sekotāju izteikumi, bet vispār Konfūcija adeptu (piekritēju) skaits, viņam dzīvam esot, sasniedzis pāri 3 tūkstošiem. Konfūcijs atteicies no valsts dienesta pienākumiem, ilgus gadus viņu pavadībā ceļojis pa dažādām valstīm senās Ķīnas teritorijā, lai ieviestu savu mācību dzīvē. Neatradis atsaucību, viņš atgriezies dzimtajā pusē un dzīves pēdējos gadus veltījis savas mācības izklāstīšanai un izskaidrošanai savu daudzo sekotāju saimē.
Mitoloģiskais pasaules uzskats
Senās Ķīnas mitoloģiskajā pasaules uzskatā katru priekšmetu un lietu skatīja kā dzīvu, apgarotu. Gari bija arī cilvēkiem, gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Ar mirušo senču gariem sarunājās kā ar dzīviem cilvēkiem. Gari “izskaidroja” cilvēka darbības motīvus un paredzēja iespējamo nākotni. Līdz ar to Ķīnā izsenis veidojās spēcīgs senču kults.
Visas cilvēku attiecības tika pakļautas universāliem ritmiem, kuru paraugu cilvēki parasti aizguva no kosmosa ritmiskās kārtības, arī noteiktiem rituāliem un ceremonijām. Katrs ģimenes galva vienlaicīgi bija arī mazs valdnieks. Īpaša priesteru slāņa senajā Ķīnā nekad nebija, tāpēc imperators valstī izpildīja arī galvenā priestera funkcijas. Katrā sociālajā struktūrā tās vadītājs bija arī tās priesteris.
Ķīnas cilvēks
Ķīnas cilvēks ir iekšķīgais cilvēks; tādu cilvēku grūti saprast, jo par cilvēku mēs parasti spriežam pēc tā ko viņš ārīgi iespēj un kas viņam pieder. Ķīnietis ar ārējiem panākumiem nekad nav lepojies, viņš ir atturīgs, smalkjūtīgs un sevī vērsts.
Ķīnas dabas apstākļi
Ķīna ir tipiska kalnu zeme, 80% no tās teritorijas aizņem kalni un plakankalnes. Rietumķīnas teritorijā ir pasaules augstākā un plašākā augstiene ar izteikti kontinentālu klimatu. Austrumķīna ir nedaudz zemāka par Rietumķīnu, un tai var piekļūt no jūras, jo to šķērso lielu upju ielejas, ko jau izsenis izmantoja kā svarīgas tirdzniecības maģistrāles.
Austrumķīnā atšķirībā no Rietumķīnas ir mainīgāks klimats un daudzveidīgāka augu valsts. Labvēlīgie dabas apstākļi Austrumķīnā veicināja zemkopības attīstību un valsts izcelšanos.
Vissenāk apdzīvotie rajoni Ķīnā ir Huanhe (Dzeltenās upes) vidusteces un lejteces apgabali, kā arī līdzenums pie Beičžili jūras līča. Mērenais klimats un auglīgās lesa augsnes šeit sekmēja agru zemkopības attīstību. Kopējais nokrišņu daudzums šajos apgabalos sasniedz 50 – 60 cm, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu labu prosas ražu. Tomēr nevienmērīgais nokrišņu sadalījums nereti izraisa neražas gadus. Tāpēc Senās Ķīnas iedzīvotājiem nācās izveidot mākslīgās apūdeņošanas sistēmu. Zemkopjiem ar katastrofām draudēja grandiozie Huanhe upes plūdi, kas bija saistīti ar nepārtraukto upes aizsērēšanu. Mainīdama savu līdzšinējo gultni, upe pārplūdināja visu apkārtni un izpostīja sējumus un ciemus.
Senajās leģendās un nostāstos atspoguļojās iedzīvotāju cīņa pret vareno upi un viņu pastāvīgās rūpes par zemkopības organizāciju. Tā, piemēram, leģendā par Dzeltenā imperatora huandi cīņu pret briesmoni Če Ju vēstīts, kā imperators ataicinājis no debesīm sausuma dievieti, lai cīnītos pret ūdens stihiju. Cita teiksma stāsta par seno varoni Juju, kurš padziļinājis upes gultni, uzlabojis tās tecējumu, pat noārdīdams klintis, kā arī nostiprinājis tās krastus ar mitoloģisku “dzīvo zemi”. Tauta esot Juja veikumu pienācīgi novērtējusi un ievēlējusi viņu par valdnieku, Sja dinastijas nodibinātāju.
Senatnē Ķīnā bijis daudz vairāk mežu nekā tagad. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem stāstīts par briežu medībām; lieli meži minēti arī “Dziesmu grāmatā”. Meži nodrošināja vienmērīgāku nokrišņu sadalījumu, deva cilvēkiem iespēju nodarboties ar medībām, kā arī nodrošināja lielos daudzumos koku – pašu senāko minerālu darba rīku izgatavošanai.
Arheoloģiskie izrakumi
Arheoloģiskie izrakumi Ķīnā tika uzsākti 20.gs., taču tie jau snieguši visai interesantus rezultātus. Ir pierādīts, ka Ķīnas ziemeļdaļa bijusi apdzīvota jau kopš senā akmens laikmeta un materiālā kultūra te nepārtraukti attīstījusies līdz pat senāko valstu veidošanās laikmetam. Laikposmā no 1928.gada līdz 1937.gadam aptuveni 60 km no Pekinas notika izrakumi, kuros atrada pirmatnējā cilvēka kaulus un apmetnes paliekas.
Cilvēki, kurus nosauca par “Pekinas sinantropiem”, dzīvojuši vēlā paleolīta laikmetā, cīnījušies pret plēsīgiem zvēriem, barību ieguvuši medībās un augu vākšanas ceļā, jau pratuši lietot uguni un vienkāršus akments darba rīkus. Citos izrakumos atklāja, ka Huanhe upes ieleja starp Šeņsi un Šaņsi bijusi apdzīvota jau paleolīta laikmetā. Ordosā, iekšējā Mongolijā un citos Ziemeļķīnas apgabalos atrastas gan vaļējā, gan arī slēgtā tipa apmetnes alas ar cilvēku skeletu paliekām no agrīnā paleolīta laika. Turpat atrasti arī akmens darba rīki; no kaula, kā arī no gliemežvākiem darināti priekšmeti.
Neolīta laika apmetnes arheologi atklājuši dažādos Ķīnas rajonos. Agrākajās no tām rodami kaula darba rīki ar maināmām akmens griežamām šķautnēm, kā arī sīki akmens priekšmeti. Vēlākajām apmetnēm raksturīgi lieli akmens priekšmeti, piemēram, akmens cirvji, bez tam arī bultu un šķēpu uzgaļi. Vienlaikus sāka lietot akmens pulēšanas tehniku. Visās apmetnēs atrastas senākās zemkopības pēdas, kura veidojās pēc nodarbošanās ar medniecību un zveju.
Šā perioda kultūrai raksturīga dzirnu izmantošana graudu sasmalcināšanai, pulēta akmens darba rīku – nažu un cirvju lietošana, loka un bultu izmantošana medībās, kā arī mājdzīvnieku – suņa un cūkas pieradināšana. Cilvēki jau prata pīt grozus, izgatavot audumus un ar kaula adatas palīdzību darināt apģērbus. Parādījās arī savdabīgi māla trauki. Šā laikposma materiālās kultūras izpētei daudz materiālu snieguši neolīta apmetnes izrakumi pie Janšas (Henaņas). Tajos atrada akmens cirvjus, no brieža raga izgatavotus cirvjus, akmens un māla vērpjamās vārpstiņas, kaula īlenus, dzirnakmeņus, bedres labības uzglabāšanai, daudzveidīgu keramiku, to skaitā īpatnējus traukus uz trim kājām un ornamentētu daudzkrāsainu keramiku.
Šīs neolīta apmetnes iedzīvotāji jau pazina rīsu, un maiņas ceļā jau bija tirgojušies ar kaimiņu ciltīm. Pašās vēlākajās neolīta laikmeta apmetnēs atrasti daudzu mājdzīvnieku kauli, piemēram, vēršu, zirgu, aitu, suņu un cūku kauli. Sakarā ar amatniecības tālākattīstību parādījās keramikas izstrādājumi no baltā māla, kā arī pirmie vara priekšmeti. Dažas no šīm apmetnēm bijuši lieli un nocietināti pilskalni, ko apjoza vareni mūri, kuri vēl tagad saglabājušies līdz 5m augstumā. Huanhe upes baseinā atrasto apmetņu skaits liecina par iedzīvotāju blīvumu minētajā rajonā apskatāmajā laikposmā.
Medniecība
Ķīnas ekonomikā ilgi saglabājās primitīvās saimniecības formas, to skaitā medības un zveja. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem minētas lielas kolektīvās medības, ko ģints iekārtas apstākļos vadīja cits vadonis. Par šo medību mērogu liecina kāds uzraksts, kurā minēti vienas šādas medību ekspedīcijas laikā nogalinātie 348 zvēri, vēl citā runāts par 287 nomedītiem zvēriem. Pirms došanās uz medībām valdnieks parasti izvaicāja orākulu par gaidāmo laiku. Kāds no šiem uzrakstiem skan šādi: “Jautājums. Valdnieks šodien dosies medīt – vai viņu nekavēs spēcīgais vējs? – Atbilde. Būs stiprs vējš.” Reizēm medības notika īpašos iepriekš sagatavotos nožogojumos. Tā, piemēram, kādā uzrakstā norādīts: “Aplokā nomedījām 262 briežus, 113 mežacūkas, 10 zaķus.” Par medību ievērojamu lomu saimniecībā liecina arī daudzie Aņjanas izrakumos atrastie savvaļas dzīvnieku kauli. Pārtikas sagādē tai pašā laikā savu nozīmi saglabāja arī zvejniecība. Daudzu zīlēšanas kauliņu uzrakstos ir minēts, ka “valdnieks ķer zivis”.
Taču nav pieņemams dažu zinātnieku apgalvojums, ka medības uz zveja šai laikā bija saimniecība svarīgākās nozares. Patiesība šos visai primitīvos saimniecības veidus jau lielā mērā bija izspiedusi lauksaimniecība, galvenokārt zemkopība.
Lopkopība
Kopš neolīta laikmeta Ķīnā bija pieradināti dažādi mājdzīvnieki – liellopi, sīklopi un cūkas. Izrakumos Aņjanā atrada daudz mājdzīvnieku kaulu, piemēram, suņu, aitu, cūku, kazu, vēršu un buivolu kaulus. Dažās apmetnēs atrasti arī zirgu kauli. Iņas posmā parādījās arī mājputni. Zīlēšanas kauliņi no Henaņas apliecina lopkopības izcilo nozīmi saimniecībā. Svinīgo reliģisko ceremoniju laikā senču gariem upurēja vienlaikus līdz 10 vēršiem, no 10 līdz 30 auniem, kā arī pa 40 vēršiem vai 100 cūkām. Kādā uzrakstā stāstīts par 100 aunu un 300 govju vienlaicīgu upurēšanu. Mājdzīvniekus kādu laiku turēja īpašās stāvvietās, par ko liecina hieroglifi, kas attēlo aunu un govi iežogotā vietā, kā arī civēka roku ar nūju, slotu vai suku līdzās aunam un vērsim.
Lopkopība visplašāk izplatījās Ķīnas rietumu rajonos. Tieksme paplašināt ganības bieži izraisīja Iņas un tās kaimiņcilšu nesaskaņas un sadursmes, par ko vēstī zīlēšanas uzraksti no Henaņas. Acīmredzot lopi bija svarīgākā bagātības mēraukla šajā laikā. Sevišķi lieli ganāmpulki piederēja valdniekam un viņa galminiekiem. Zīlēšanas uzrakstos ir norādes, ka “pats valdnieks apskatījis upurēšanai paredzētos vēršus”; citkārt valdnieks orākulam izvirzījis jautājumus par lopu vairošanos vai noklīdušajiem mājlopiem.
Zemkopība
Galvenā saimniecības nozare Iņas valstī bija zemkopība. No labības šķirnēm sevišķi izplatīta bija prosa, kurai vajag nedaudz mitruma un kuru tādēļ ķīnieši audzēja visai plaši. Pēc prosas sāka audzēt miežus, kviešus, pat rīsu, ko, šķiet, ieveda no dienvidiem. Par zemkopības attīstību liecina hieroglifi, kas apzīmē ar zemkopību saistītus jēdzienus, piemēram, “lauks”, “arums”, “aka”, robeža”, “zemkopība”, “kvieši”, “prosa”, “sējumi” utt. Ar ražu saistīti jautājumi rodami arī uz zīlēšanas kauliņiem, piemēram: “Vai es ievākšu prosas ražu?” Uzrakstos dažkārt minēta arī alus darīšana.
Zemkopības tehnikas līmenis vēl bija visai zems un zemkopības darba rīki – ļoti primitīvi. Zemes irdināšanā izmantoja kapli, bet uzaršanā – visprimitīvāko arklu. Īpaši izplatīta bija zemkopības līdumu sistēma. Mežus un krūmājus Huanhe upes baseinā pakāpeniski izcirta. Vēlāk sacerētajos poētiskajos dziedājumos stāstīts par senajiem “zemkopības varoņiem”, kuri esot uzaruši lielas zemes platības, apmācījuši ļaudis izgatavot arklus un art zemi. Tieši viņi esot cilvēkiem dāvājuši labības graudu.
Labības ražas lielā mērā bija atkarīgas no nokrišņu daudzuma. Uz Iņas laikmeta zīlēšanas kauliņiem visai bieži lasāms jautājums: “Vai pietiks lietus labai ražai?” Acīmredzot apūdeņošana vēl bija attīstīta vāji un zemkopjiem nācās paļauties galvenokārt uz lietu. Taču jau Iņas laikmetā sāka izmantot arī mākslīgo apūdeņošanu. Tā, piemēram, “Šiczin” grāmatā vēstīts par dīķi, no kura ņēmuši ūdeni rīsa lauka laistīšanai. Uz tālu pagātni attiecināms hieroglifs “lauks”, kas attēlo zemes gabalu, ko apūdeņošanas kanāli sadala četrās daļās. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem var rast hieroglifu, kurš sastāv no lauka un tekoša ūdens apzīmējumiem un acīmredzot nozīmē “apūdeņošana”. Leģendās saglabājušās ziņas par kādu no ierēdņiem, kurš esot rūpējies par lauku apūdeņošanu un tāpēc uzskatīts par visas tautas labvēli. Ir pamats uzskatīt, ka jau Iņas posmā Ķīna pazina arī dažas tehniskās kultūras un sāka izplatīties zīdkopība.
Amatniecība
Vienlaikus ar zemkopību attīstījās arī amatniecība. N neolīta laikmeta saglabājās dažādu akmens priekšmetu izgatavošanas tehnika. Aņjanā atrasti ļoti daudzi akmens priekšmeti: naži, pulēti cirvji, šķēpu, bultu un metamo šķēpu uzgaļi, piestas, graudu berztuves, trauki, statuetes un rotaslietas. Bez tam atrada no vēršu un briežu ragiem darinātus darbarīkus un ieročus, kā arī kaula adatas un karotes. Izrakumi liecina, ka plaši bija attīstījusies kokapstrādāšana. No koka gatavoja lokus, bultas, šķēpus, cirvju, svārpstu un zāģu rokturus, bungas, kuģus un kaujas ratus. Koksni izmantoja ēku un kapeņu celtniecībā. Bagātie cēla sev lielas četrstūrainas baļķu mājas, kam jumtus balstīja koka stabu rindas. Šā laikposma kapenēs atrasti arī dēļi.
Ievērojamu attīstības pakāpi sasniedza podniecība. Šajā laikā sāka lietot podnieka ripu. Māla traukus apdedzināja, dažkārt pat pārklāja ar glazūru. Trauku ārpusi rotāja ar virves ornamentu. Smalki ornamentēti, no kaolīna gatavoti krāšņi trauki, kas, šķiet, lietoti rituālām vajadzībām, atrasti lielajās kapenēs Aņjanā.
Amatniecības attīstībā milzīga nozīme bija metālapstrādāšanai. No metāla, pārsvarā no bronzas, šajā laikā sāka izgatavot darba rīkus un ieročus – cirvjus, nažus, kaltus, īlenus, zāģus, zobenus, āvas, kā arī vienkāršus, ikdienas lietošanai paredzētus traukus un greznus, ar hieroglifu uzrakstiem rotātus rituāla priekšmetus. Atrastie trauki liecina par metālapstrādes tehnikas augsto līmeni. Aņjanā pie valdnieka pils bija amatnieku darbnīca, kurā izgatavoja bronzas priekšmetus. Te atrada pelnus, ogles, sārņus, atsevišķus metāla gabalus un sadauzītas metālliešanas formas. Atrasti arī materiāli, kas liecina par zīdkopību un zīda audumu izgatavošanu. Aņjanā atrasti zīda pavedieni, bet vēlākā perioda kapenēs – zīdtārpiņa attēli. Iņas laimeta uzrakstos rodami hieroglifi, kas apzīmē jēdzienus “zīdkoks”, “zīdtārpiņš”, “zīda diegs”, “zīda audums”, kā arī apzīmējums “apģērbs” utt. Audumu nospiedumi uz keramikas ļauj spriest par tekstilamatniecības attīstību Šanas-Iņas periodā. Uz šo laikposmu attiecas arī termins “simt darbu” (baigun), tas raksturo amatniecības nozaru veidošanos.
Zemkopības un amatniecības progresu zināmā mērā izraisīja maiņas tirdzniecības attīstība. Ļoti sens un Ķīnai specifisks maiņas ekvivalents bija dārgās kauri gliemežnīcas. Šā laika hieroglifu rakstībā jau atspoguļojas maiņas attiecību rašanās un veidošanās. Tiek radītas īpašas zīmes jēdzienu “gliemežvāku saišķis”, “krāt”, “dārgums” un citu apzīmēšanai. Aņjanas izrakumos atklāti vaļa kauli, ievestie lamportula sugas un kauri gliemežvāki, vara rūda, kas liecina, ka tirdzniecības attīstības bija izveidojušās gan kaimiņu gan ar visai attāliem rajoniem. Savukārt Iņas posma bronzas ieroči atrasti tālu ziemeļos Ičžovā (Hebejas provincē). Iespējams, ka vārds “šanžeņ” (tirgotājs) saistīts ar tirgotāju izcelšanos no Šanas valsts un attiecināms uz Iņas posmu. Taču visumā saimniecībai vēl arvien bija naturāls raksturs, kas saistīts ar seno noslēgto kopienu stabilu saglabāšanos.
Zemes īpašuma attiecības
Ir materiāli, kas liecina par kopienas zemes īpašuma pastāvēšanu. Tā, piemēram, grāmatā “Šiczin” ir teikts: “Lai lietus spirdzina mūsu kopējos laukus, bet pēc tam mūsu pašu laukus.” Vēlākā laikposmā sarakstītās hronikas autors paskaidrojumā šim citātam raksta: “Tā visa tauta pierada pie darba. Tā priecājās vispirms par kopīgo īpašumu un tikai pēc tam par savu personisko.” Iespējams, ka Iņas laikmetā pastāvēja zemes pārdalīšana un savstarpējā izpalīdzēšanās, kā arī brīvo kopienas locekļu savstarpējās līdzatbildības sistēma. Ķīniešu vēstirnieki norāda, ka Ķīna gadsimtiem ilgi pastāvējušas dzimtas un to “priekšnieku” amati mantošanas kārtībā pārgājuši no paaudzes uz paaudzi. Pēs uzrakstiem uz Iņas zīlēšanas kauliņiem, var secināt, ka katrai dzimtai bija savs nosaukums un atsevišķi kapi. Valdošā bija tēvu dzimta, kaut gan saglabājās arī dažas matriarhāta paliekas. Līdz pat konfuciānisma periodam Ķīnā saglabājās asinsatriebības paradums.
Šanas-Iņas periodā svarīga nozīme bija lielajām patriarhālajām ģimenēm. Jau šajā laikā ieviesās īpašs vārds “ci”, kas apzīmēja ķīlnieci vai veredzeni. Vīra un tēva neierobežotā vara, sievietes verdzināšana, ko vēl vairāk saasināja daudzsievība, izteikts senču kults bija tipiskas Senās Ķīnas patriarhālās ģimenes pazīmes.
Kopš sirmas senatnes pastāvēja arī vecāko padome. Uzraksti uz Henaņas zīlēšanas kauliņiem liecina, ka šāda padome darbojusies arī Šanas-Iņas valsts periodā. Tā sastāvēja no dzimšu un cilšu vadoņiem un darbojās tiešā valdnieka (vana) vadībā. Nav izslēgts, ka tā kaut kādā mērā varēja pat ierobežot valdnieka varu. Balstoties uz sakrāto bagātību un ievērojamo politisko varu, šī aristokrātija ar laiku kļuva par valdošo vergturu slāni.
Izrakumos Aņjanā atklāja lielas pilsētas, iespējams, Iņas valsts galvaspilsētas drupas. Apmēram 6ha lielā platībā atrasti lielu ēku pamati, kas varēja būt valdnieka pils. Izpētītas arī valdnieka amatnieku darbnīcu paliekas, kurās strādājuši bronzas lējēji, akmens un kaula apstrādātāji. Šeit atrada arī valdnieka dārglietu glabātavu un telpu apsardzei jeb paviljonu valdnieka medībām. Raksturīgi, ka uz šā perioda zīlēšanas kauliņiem visai bieži rodams hieroglifs “czin”, kas attēloja vārtus pilsētas mūrī un apzīmēja jēdzienu “galvaspilsēta”. Līdziģs hieroglifs saglabājies ķīniešu rakstībā mūsdienās un ietilpst vārdu “Pekina” (Ziemeļu galvaspilsēta) un “Nankina” (Dienvidu galvaspilsēta) sastāvā. Šajā hieroglifā attēloto pilsētas vārtu īpatnējā forma vēl nesen bija redzama, piemēram, Pekinas seno nocietinājumu sienā. Var uzskatīt, ka jau Šanas-Iņas periodā Ķīnā sāka parādīties pirmās nocietinātās pilsētas.

Senā Ķīna
Zināšanas un prasme raksturot rakstības un kaligrāfijas principus;
daoismu un konfuciānismu;
glezniecības pamatiezīmes, lietišķo mākslu.
Prieksšstati par ķīniešu ražošanas sasniegumu kultūru;
klasisko ķīniešu literatūru;
senās Ķīnas teātri un mūziku.
Prasme raksturot un salīdzināt ķīniešu kultūras ietekmi uz citām tautām.
Prasme interpretēt Ķīnas kultūras kanonisko raksturu

Reklama

Reklāma ir informācijas līdzeklis, lai piesaistītu uzmanību, izraisītu
interesi, padarītu kautko populāru. Reklāmai tiek izmantota prese, kino,
televīzija, radio, vitrīnas, plakāti, izkārtnes, preču iesaiņojums,
preču un firmas zīmes. Visvairāk ir izplatīta tirdzniecības reklāma.
(“Skaidrojošā vārdnīca”, RTU, izdevniecība “Solvita”, Rīga 1994).

Reklāma ir īpašs komunikācijas veids, ko personas vai firmas izmanto
informācijas izplatīšanai ar maksas līdzekļu palīdzību.
(Kotler P. “Marketing Management”, Seventh edition, New Jersey 1989).

G. Repše “Alvas kliedziens”

G. Repše. „Alvas kliedziens” (2002) 1. Nosaukuma nozīme. a) nepatikšanu nav. Mācību spēki – Kutūzova, Trups – pad sistēmas pilnīgi atbalstītāji, jauno padomju pilsoņu veidotāji Alva – „… mīksts, kaļams un stiepjams metāls ar rupji kristālisku struktūru; stieņus liecot kristāliski lūst ar troksni, ko sauc par alvas kliedzienu.” Kliedziens – protests. Rugetta – alva. (Galvenā … Read more G. Repše “Alvas kliedziens”