Kārlis Skalbe

Dzejnieks, prozaiķis. Dzimis kalēja ģimenē Vecpiebalgā, mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā. Strādājis par laukstrādnieku. 1901. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības, strādājis par skolotāju. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla “Kāvi” redaktors. Pēc tā aizliegšanas emigrējis, dzīvojis Šveicē, Somijā, Norvēģijā. 1909. gadā atgriezies Latvijā. 1911.—13. gadā atradies apcietinājumā. 1. pasaules kara laikā strādājis dažādās avīzēs. Iestājoties par Latvijas neatkarības ideju, bijis Latvijas Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts. 1920.—1940. gadā laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. 1928.—1935. gadā daiļliteratūras žurnāla “Piesaule” vadītājs, 1942.—1944. gadā vadījis literāro žurnālu “Latvju Mēnešraksts”. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur turpinājis sabiedrisko darbu līdz savai nāvei. 1992. gadā pārapbedīts savās Vecpiebalgas mājās “Saulrietos”, kur kopš 1984. gada darbojas K.Skalbes memoriālais muzejs.

Varonība

Ja pasaule pilna nepārtrauktām un nebeidzamām cīņām, tad mums visapkārt ir briesmas, un ikvienam vajag varonību šīs briesmas pārvarēt.
Kāpēc es sāku ievadu šādi? Vienkārši man varonība asociējas ar briesmām, cīņām, kādas grūtības pārvarēšanas, tām visam ir vajadzīga varonība. Varonība šīs lietas uzvarēt. Protams, nosākuma ir jāpārvar sevi. Jo īsts varonis ir tas, kuram ir vara par sevi. Tādējādi viņš spēj paveikt to, ko citi nevar.