daba

DABAS PARKI!!!!

TĒRVETES DABAS PARKS
Tērvetes dabas parks savu statusu ieguvis 1977. gadā, bet valsts aizsargājamais objekts šī teritorija ir jau no 1957. gada.
Dabas parks platība pagaidām ir 1350 ha. Parks izsenis pazīstams kā dabas un kultūrvides izziņas vieta. Sadalīts vairākās tematiskās daļās, tas ir kā dabas atklāsmes grāmata. Ar pasaku tēlu koka skulptūrām tas ir īpaši pievilcīgs.
Zemgales līdzenumam neparasti krāšņais dabas stūrītis sākotnēji izveidots kā meža ainavu parks, kas ietver 25-30 m dziļās Tērvetes, Svēpaines un Skujaines upju senlejas. Lielāko daļu teritorijas aizņem meži, kuros atrodas priežu dižsils – izcila, ģenētiski nozīmīga audze, kas pastāv Latvijā retu meža tipu un kurā atsevišķas priedes sasniedz 300 gadu vecumu. Ieleju terasēs un terašu nogāzēs izvietojušās daudzveidīgas dabiskās pļavas. Parkā sastopamas vairākas tikai šim reģionam raksturīgas augu sugas.
Šajā Meža ainavu parka daļā samērā lielā apjomā veiktas ainavu veidošanas cirtes, tas ir, no pameža krūmiem atsegtas daudzas interesantas vietas, paverot skatu uz tālākiem objektiem, tiek izceltas reljefa atšķirības.
Dabas parka dienvidu un rietumu mala ir tipisks Zemgales līdzenums ar plašiem laukiem un atsevišķām viensētām.
Tērvete ir bijusi nozīmīgs 13.gs. zemgaļu administratīvais un saimnieciskais centrs. Seno un vēlāko laiku liecinieki ir zemgaļu pilskalns, vācu ordeņa pilsdrupas, Kalnamuižas baznīca (16. gs.).
DABAS PARKS “DAUGAVAS LOKI”
Dibināšanas gads – 1990, platība 12 968,5 ha (mežs 6138,9 ha). Dabas parks ietver Daugavas pašu senāko, konfigurācijas ziņā vienīgo un ainaviski savdabīgāko senielejas posmu ar 10 meandriem. Daugavas pašreizējais tecējums ir sācis veidoties Baltijas apledojuma beigu fāzē pirms 15 – 13 tūkstošiem gadu. Te daba radījusi ģeoloģisko objektu brīvdabas muzeju ar 1,7 tūkstošiem avotu, dižakmeņiem, pamatiežu un interglaciālās kūdras atsegumiem, kā arī ar karengravām un termokarsta ieplakām, kādu nav citām Latvijas upēm. Daugavas ieleja – tas ir nozīmīgs augu ieceļošanas ceļš pēcleduslaikmetā un, pateicoties reljefa radītajām mikroklimata īpatnībām, viens no floristiski bagātākajiem Latvijas reģioniem ar lielu reto sugu īpatsvaru. Daugavas senielejai raksturīgi gan priežu dižsili, gan platlapju meži.
Daugavas krastus izsenis apdzīvojuši cilvēki. Parka teritorijā atrodas vairāki seno baltu pilskalni, un jau 5.gs. Pirms mūsu ēras Daugavu kā ūdensceļu no Baltijas uz Melno jūru piemin skandināvu sāgas. Daugava – Latvijas simbols un tautas likteņupe – ir bijusi gan cilvēku vienotāja, gan robeža starp dažādiem vēsturiski valstiskiem veidojumiem. Parka teritorijā ir arī liela kultūrvēsturisko objektu bagātība; gan dendroloģiski vērtīgi muižu parki, gan Slutišķu sādža – etnogrāfijas (tautas būvniecības) piemineklis.
DABAS PARKS “ABAVAS SENLEJA”
Dibināšanas gads – 1999 (1927. – Kandavas sēravotu meža, tagad – Čužu purva dabas liegums, 1957. – kompleksais dabas liegums, kura teritorija 1977.gadā paplašināta, 1996. Daļai Abavas ielejas piešķirts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas statuss). Platība – 14 933 ha (īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija 8013,61 ha).
Dabas parks aptver ledājkušanas ūdeņu veidotu senieleju Latvijā – Abavas ieleju. Tā ir arī viena no ainaviski krāšņākajām upju senielejām ar stāvām, gravu saposmotām terasu nogāzēm, kurās daudz kaļķainu un avotainu vietu. Sāngravās atsedzas smilšakmens ieži, kuros izveidojošās alas. Te noteikti 11 aizsargājamie ģeoloģiskie dabas pieminekļi, tai skaitā iežu atsegumi, alas, avoti un ūdenskritumi. Līdzīgi kā citu upju ielejas arī Abavas ieleja ir viens no floristiski bagātiem Latvijas reģioniem ar daudzām, tikai Latvijas rietumu daļai raksturīgajām sugām. Pie Kandavas atrodas Čužu purvs – unikāls kalcifilais pārejas purvs ar Latvijā vienīgo dabisko krūmu čužas augteni. Ielejai raksturīga egļu – platlapju, priežu un bērzu mežu, kadiķu audžu, pļavu un tīrumu mozaīka. Viena no vislabāk iekultivētajām senielejām Latvijā, kurā atrodas Sabiles Vīna kalns – pasaulē vistālāk uz ziemeļiem izveidotais vīnogu stādījums. Cilvēki Abavas ielejā dzīvo jau kopš akmens laikmeta, tādēļ tā izceļas ar lielu kultūrvēsturisko objektu koncentrāciju. Valsts aizsardzībā ņemti 30 arheoloģijas, 11 arhitektūras un 17 mākslas pieminekļi, to vidū pilskalni, senkapu vietas, senas kulta vietas, viduslaiku piļu drupas un muižu centri, kā arī 2 pilsētbūvniecības ansambļi – Kandavas un Sabiles vēsturiskā apbūve.
Adamovas ezera dabas parks
Adamovas ezera dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Adamovas ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums 441 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie noteikumi „Par dabas parkiem” . Tas atrodas Rēzeknes rajona Vērēnu pagastā. Parks izveidots Adamovas ezera aizsardzībai no piesārņojuma un raksturīgās Latgales ainavas saglabāšanai. Adamovas ezers atrodas dabas parka dienviddaļā, tā platība 186,5 ha, bet kopā ar salām 198 ha. Tā vidējais dziļums 3,8 m, lielākais dziļums 7,4 m. Piecas ar mežu apaugušās salas atrodas ezera ziemeļrietumu daļā. Dienidaustrumos un dienvidrietumos ezeram piekļaujas purvaina zemiene. Ezera ziemeļos augsts krasts, te arī atrodas atpūtnieku iecienītās peldvietas. Apkārtne pauguraina, nelieli meža puduri mijas ar lauksaimniecības zemēm. Ezers bagāts ar zivīm (asari, līdakas, līņi, plauži, raudas, sapali, zuši).
Beberbeķu dabas parks
Beberbeķu dabas parks dibināts 1977. gadā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie noteikumi „Par dabas parkiem” . Parks atrodas Rīgas rajona Babītes pagastā. Tā platība 302 ha.
Parka centrālo daļu aizņem ar silu un mētrāju apaugušas kāpas. Parka dienvidrietumu daļā ir Beberbeķu dzirnavezers. Tā platība 10,3 ha, vidējais dziļums 1,7 m, lielākais dziļums 3,5 m. Tas izstiepts austrumu – rietumu virzienā. 1972. gadā iztīrīts un padziļināts. Parka austrumdaļā atrodas mākslīga ūdenskrātuve.
Beberbeķu dabas parks atrodas Rīgas pilsētas zaļajā zonā, tajā, it īpaši vasarās, ir ļoti liels apmeklētāju pieplūdums. Līdz ar to pārmērīgā antropogēnā slodze izraisa meža un tā veģetācijas degradāciju.
Ciriša ezera dabas parks
Ciriša ezera dabas parks sākotnēji kā kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 1298 ha platībā. Pašreizējo Ciriša ezera dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta noteikumi „Par dabas parkiem” . Dabas parks atrodas Preiļu rajona Aglonas pagastā. Apmēram pusi no dabas parka teritorijas aizņem Ciriša un Ruskuļu ezers. Dabas parkā dominē gleznaina, Latgales augstienei raksturīga ezeru ainava ar lauksaimniecībā apgūtām zemēm ezeru krastos. Cirišu ezera Upursala un Ošu sala kā dabas pieminekļi aizsargātas jau no 1931. gada, bet 8 ezera salas no 1977. gada kā botāniskais liegums bija aizsargātas Cirišu ezera un apkārtējās ainavas kompleksajā dabas liegumā. Upursala un Ošu sala ir arī lielākās salas ezerā. Tālāk tabulā dodam pārskatu par Ciriša ezera salu lielumu un tajās atrasto augu sugu skaitu.

Daugavas ielejas dabas parks
Daugavas ielejas dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā kompleksais dabas liegums 674 ha platībā. No 1987. gada tas ir dabas parks. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas abos Daugavas krastos Aizkraukles rajona Skrīveru lauku teritorijā, Aizkraukles un Sērenes pagastā. Tas dibināts, lai aizsargātu Daugavas ielejas raksturīgāko posmu, kas palicis nepārveidots pēc Pļaviņu HES uzcelšanas. Parka robežās dibināts Ozolkalnu dabas liegums vientuļo bišu un kameņu aizsardzībai. Daugavas labajā krastā parkā ietilpst senlejas pamatkrasta stāvā nogāze līdz Dīvajas ietekai. Kreisajā krastā parka tertitorija sniedzas līdz Jaunjelgavai. Lielākā teritorijas daļā ir saimnieciski apgūta, dabiskā veģetācija aizņem tikai 10 %.
Teritorijā atrastas apmēram 570 paparžaugu un sēklaugu sugas, kas sastāda 60 % no Daugavas ielejas floras. Vietām krastos ir sausās un kalcifilās pļavas, dolomītu atsegumi. No meža augšanas apstākļu tipiem vietām ir sastopams dižsils.
No aizsargājamajiem dzīvniekiem parka teritorijā mīt lielais jeb dižsusuris (Glis glis).
Parka teritorijā atrodas arī Aizkraukles pilskalns, pilsdrupas, senkapi. Aizkraukles un Jaunjelgavas pilsētas ražošanas objekti negatīvi ietekmē parka dabas sistēmas, kavē dabas aizsardzības pasākumu veikšanu un parka veidošanu.

Doles salas dabas parks
Doles salas dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 975 ha platībā. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Salaspils lauku teritorijā Doles salas neappludinātajā rietumu pusē. Tā mērķis saglabāt Doles salas ainavas savdabību, kultūrvēsturiskos pieminekļus un nodrošināt optimālu rekreācijas resursu izmantošanu. Dabas parka centrālo daļu aizņem priežu meži, kuros dominējošais meža augšanas apstākļu tips ir mētrājs. Daugavas terasēs atrodas pļavas un tīrumi.
Bijušās Doles muižas parks ir 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma dārzu mākslas paraugs.
Doles salas dabas parkā ietilpst arī ģeoloģisks objekts – Dolesmuižas atsegums.
No aizsargājamajām augu sugām te atrasta iesārtā zeltstarīte (Gagea erubescens).
Sausās Daugavas krastos un attekā ligzdo daudzi putni. Te ziemo arī paugurknābja gulbis (Cygnus olor).
Drīdža ezera dabas parks
Drīdža ezera dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā 25,2 km² platībā kā Drīdža ezera kmpleksais dabas liegums. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Krāslavas rajona Krāslavas, Kombuļu un Skaistas pagastā. Dabas parkā ietilpst Drīdža ezers ar apkārtējo teritoriju. Dabas parks izveidots, lai saglabātu un aizsargātu Latgales augstienes dienviddaļai raksturīgo ezeru un pauguru ainavu.
Drīdža ezers atrodas dabas parka centrālajā daļā un aizņem 7,53 km² , bet ar salām 7,72 km² .Vidējais ezera dziļums 12,8 m, lielākais 65,1 m. Drīdža ezers ir dziļākais Latvijas ezers. Ezerā 9 salas, no tām lielākā Bernātu sala – 13,9 ha, pārējās salas nelielas. Ezera krasta līnija ļoti izrobota, starp paugurainām pussalām atrodas gari un šauri līči.
No aizsargājamajām augu sugām Drīdža ezerā sastop Dortmana lobēliju (Lobelia dortmanna), mieturu hidrillu (Hydrilla verticillata), vienzieda krasteni (Litorella uniflora).
Dabas parkā atrodas arī Ota ezers, kura platība ir 1,3 km² un citi mazāki ezeriņi kā arī lielāki un mazāki zāļu un pārejas purvi ieplakās.
Embūtes dabas parks
Embūtes dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Embūtes pauguraines kompleksais dabas liegums 232 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Liepājas rajona Embūtes pagastā. Tā ir teritorija ar savdabīgu šļūdoņa erozijas izcelsmes pauguraines ainavu un platlapju mežu nogabaliem.
No aizsargājamajām augu sugām te atrasta mieturu mugurene (Polygonatum verticillatum), Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), vīru dzegužpuķe (Orchis mascula) u. c.
Embūtes apkārtnē daudz ar vēsturi, teikām un nostāstiem saistītu vietu.
Engures ezera dabas parks
Engures ezera dabas parks sākotnēji dibināts kā Engures ezera ornitoloģiskais liegums 1957. gadā 3268 ha platībā. 1977. gadā ap ezeru izveidoja buferzonu, kas austrumu krastā ietvēra mežu starp ezeru un jūru, bet rietumos vairāk nekā 2 km platu joslu. Pašreizējo Engures ezera dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1998. gada 24. februārī pieņemtie Noteikumi par Engures ezera dabas parku. Tā platība 18000 ha. Parks atrodas Talsu rajona Ķūļciema un Mērsraga pagastā un Tukuma rajona Engures un Zentenes pagastā.
Engures ezers ir viena no Ramsāres konvencijas vietām Latvijā. Tas ietverts arī Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.
Engures ezera dabas parkā noteiktas 3 funkcionālās zonas:
1. dabas rezervāta zona,
2. dabas lieguma zona un
3. neitrālā zona.
Dabas rezervāta zona izveidota, lai nodrošinātu ūdensputnu un Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīto plēsīgo putnu netraucētu ligzdošanu un barosšanos.
Dabas lieguma zona ir izveidota, lai nodrošinātu aizsargājamo augu un putnu sugu dzīvotņu aizsardzību, kā arī Engures ezera piekrastei raksturīgu ainavu un biotopu saglabāšanu.
Neitrālā zona ir izveidota, lai saglabātu Engures ezera piekrastes zvejniekciemu raksturīgo ainavu un nodrošinātu to ilgtspējīgu attīstību, izmantojot vietējos dabas resursus. Neitrālās zonas izmantošanu regulē pagastu ģenerālplāni un apbūves noteikumi.
Lai koordinētu Engures ezera dabas parka aizsardzību, apsaimniekošanu un ilgtspējīgu izmantošanu, izveidota Engures ezera dabas parka padome.
Engures ezers ir lielākais piekrastes ezers Latvijā; tā platība ir 4046 ha, bet kopā ar salām 4131 ha, tā vidējais dziļums 0,4 m, bet lielākais dziļums 2,1 m. Ezers ir stipri aizaudzis; virsūdens veģetācija aizņem 65 % platības. Austrumu krastā starp ezeru un Rīgas jūras līci atrodas mežs, rietumu krasts ir zems un purvains ar plašiem niedrājiem.
Meži aizņem 36,5 % no parka teritorijas, galvenokārt tie ir skuju koku meži – 22,2 %, lapkoku meži – 7,6 %, jaukti meži – 6,7 %, krūmāji – 8,9 %.
Engures ezera dabas parks pēc augu un putnu daudzveidības ir viens no bagātākajiem Latvijā. Tajā konstatētas vairāk nekā 800 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te atrasta mušu ofrīda (Ophrys insectifera), vienkāršā ķekarpaparde (Botrychium simplex), palu staipeknītis (Lycopodiella inundata), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), rūsganā melncere (Schoenus ferrugineus), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris) u. c.. Ezerā no aizsargājamajām augu sugām atrasta jūras najāda (Najas marina).
Engures ezera dabas parkā konsatētas 186 ligzdojošo putnu sugas. Tas ir izcila ligzdošanas vieta pelēkvaigu dūkurim (Podiceps grisigena), lielajam dumpim (Botaurus stellaris), brūnkaklim (Aythya ferina), mazajam ķīrim (Larus minutus), melnajam zīriņam (Chlidonias niger), ceru (Acrocephalus schoenobaenus) un ezeru (Acrocephalus scirpaceus) ķauķim. Atzīnēta arī vidējā ērgļa (Aquila clanga) ligzdošana. Vienlaicīgi ezerā var koncentrēties vairāk nekā 20000 putnu. Rudeņos tā ir nozīmīga dzērvju un zosu nakšņošanas vieta.
Cilvēka darbība ezerā saistīta ar zveju un makšķerēšanu, apkārtnē ar medībām, mežsaimniecību, tūrismu un atpūtu. 20. gadsimtā bija vērojama ezera aizaugšana, ko sekmēja apkārtējo lauksaimniecības zemju notekūdeņi. Sakarā ar to, ka pļavas negana un nepļauj, notiek to intensīva aizaugšana. Pastiprinās plēsēju, it sevišķi Amerikas ūdeles negatīvā ietekme uz ūdens putniem.
Engures ezera dabas parka teritorijai izstrādāts dabas aizsardzības plāns, to aptver arī integrētais piekrastes zonas apsamniekošanas plāns Engures-Ķemeru teritorijai.
Gaiziņkalna dabas parks
Gaiziņkalna dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 1500 ha platībā. No 1957. gada aizsargāta Gaiziņkalna virsotne, no 1977. gada viss kalns 53 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas Madonas rajona Vestienas, Āronas un Bērzaunes pagastā. Tā ir teritorija, kas aptver Vidzemes augstieni ap Gaiziņkalnu, Talejas un Viešūra (Kaķīša, Tulderu, Vesenberga, Vēžu) ezeru, kā arī vairākus nelielus, sīkus ezeriņus. Te atrodas augstākā vieta Latvijā – Gaiziņkalns – 311,6 m. Gaiziņkalns un apkārtējie pauguri ir ar stāvām nogāzēm, kas noaugušas ar mežu. Teritorijas mežainums 70 %. Tie galvenokārt ir eglāji vai nelielas ozolu vai bērzu birzis. Teritorijā un tās tuvumā atrodas puse no 25 Latvijas augstākajām virsotnēm, kas pārsniedz 270 m vjl. vai arī ir augstākas. Gaiziņkalna dabas parks ietilpst Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū.
Talejas ezera platība 79,7 ha, vidējais dziļums 6,5 m, lielākais dziļums 15,6 m. Vietām ezerā izveidojies līdz 4 m biezs sapropeļa slānis. Talejas ezers atrodas 235,7 m vjl. un ir viens no augstākajiem ezeriem Latvijā. Ezerā ietek divi strauti, bet iztek Taleja. Ezera krasti dienvidu un rietumu pusē apauguši ar mežu, bet ziemeļpusē atrodas lauksaimniecības zemes un mājas.
Viešūra platība ir 176 ha, bet kopā ar salām 176,4 ha. Tā vidējais dziļums 5,2 m, lielākais dziļums 21 m, lai gan ir uzrādīti arī dati 25 un pat 43 m. Ezera krastus izrobo līči un pussalas. Ezerā ir divas salas: Cepurīte un Kaķa sala. Ietek Kuršupīte un Jaunupīte, bet iztek Viešupe.
Populāra ziemas sporta veidu un atpūtas vieta.
Istras pauguraines dabas parks
Istras pauguraines dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Istras pauguraines kompleksais dabas liegums 340 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Ludzas rajona Istras pagastā starp Šķaunes un Maroksnas ezeru. Tā ir teritorija ar morēnu pauguru reljefu, kuru klāj meži un krūmāji. No mežiem galvenokārt sastop egļu un sausus priežu mežus. Te vēl saglabājusies šnoru lauku sistēma un dažas viensētas. Tas ir unikāls vēsturiski ģeogrāfisks komplekss.
Medumu ezeraines dabas parks
Medumu ezeraines dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā kompleksais dabas liegums 1375 ha platībā. Pašreizējo Medumu ezeraines dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Dabas parks atrodas Daugavpils rajona Medumu pagastā un ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.
Tam raksturīgs pauguru, vaļņu un grēdu reljefs. Teritorijas lielāko daļu aizņem lauksaimniecības zemes starp kurām atrodas nelielas egļu audzes kā arī jauktu mežu un gāršas nogabali. Ieplakās un ezeru palienēs izveidojušies nelieli zāļu purvi un melnalkšņu audzes. Dabas parks bagāts ar ezeriem – te ir Lielais un Mazais Ilgas ezers, Medumu ezers, Grāveļu ezers u. c.. Augstākie pauguri ir Medumu kalns, Samaņku kalns, Šķirsteņu kalns, Ziediņu kalns.
No aizsargājamajiem augiem te sastop vizuļu grīsli (Carex brizoides), vidējo raganzālīti (Circaea intermedia), kalnu dedestiņu (Lathyrus linifolius, sin. L. montanus), ārstniecības cietsēkli (Lithospermum officinale) u. c..
Parka reljefs ar meža nogabaliem un laukiem veido savdabīgu ainavu.
Piejūras dabas parks
Piejūras dabas parks sākotnēji dibināts 1962. gadā 1629 ha platībā. Pašreizējo Piejūras dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Sākotnēji dabas parks aptvēra teritoriju Rīgas jūras līča piekrastē starp jūru un Rīgas-Skultes elektrificēto dzelzceļa līniju 12,7 km garā posmā no Carnikavas līdz Vecāķiem. Tagadējā Piejūras dabas parka teritorija ir paplašināta tajā ietverot gan teritoriju uz ziemeļiem no Carnikavas līdz Inčupes grīvai, gan arī uz dienvidiem – Vecāķu piekrasti, Mangaļsalas ziemeļdaļu, Mīlestibas un Daugavgrīvas salu. Līdz ar to parka teritorijā ietverti arī Daugavgrīvas un Vakarbuļļu dabas liegumi. Administratīvi Piejūras dabas parks atrodas Saulkrastu lauku teritorijā, Carnikavas pagastā un Rīgas pilsētas teritorijā.
Ģeoloģiski tā ir teritorija, kas aptver no jūras izskaloto smilšu akumulācijas zonu, kurā turpinās savdabīga kāpu veidošanās. No smilšu akumulācijas formām te sastopamas dažāda vecuma un novietojuma kāpu grēdas un grupas. No šādiem veidojumiem savdabīgākie ir Litorīnas vaļņveida kāpas un krasta vaļņi, piemēram, Garciema paraboliskā kāpa, Rožu kāpa, Langas Īsā un Garā kāpa. Parka teritorijā atrodas arī Gaujas lejtece, Vecgauja pie Carnikavas, Vecdaugava pie Vecāķiem.
Parka teritorija pa lielākai daļai klāta ar priežu mežu, daļēji arī ar mežu, kas veidojies apstādot kāpas. Šie meži ietilpst Rīgas zaļajā zonā. Parka mežā sastopami ļoti veci, patdivsimtgadīgi un arī īpatnēji koki. Galvenie meža augšanas apstākļu tipi ir sils, mētrājs, dumbrājs, damaksnis.
Jūras piekrastē aug tādi halofīti kā honkenija (Honckenya peploides) un jūrmalas šķēpene (Cakile maritima), bet kāpās smiltāju augi kā smiltāja kāpsmildzene (Ammophila arenaria) un smiltāja kāpukviesis (Leymus arenarius). No retām augu sugām sastopama ziemeļu linneja (Linnaea borealis) un dažas aizsargājamas orhideju dzimtas sugas. Kāpu smiltājos te atrod aizsargājamos Hadriāna zemestaukus (Phallus hadriani). 1925. gadā Garciema kāpu smiltājos atrasta un aprakstīta zinātnei jauna sēņu suga – kāpu tintene (Coprinus dunarum).
Parka teritorijā atrodas plašas pludmales, kuras vasarā apmeklē lielas pilsētnieku masas. Apkārtējā teritorijā izveidojušās dārziņu kolonijas un vasarnīcu ciemati. Tas viss sekmē strauju dabas resursu degradāciju, augsnes eroziju, veģetācijas postījumus, biogēno piesārņojumu. Piejūras dabas parka teritorijai nepieciešams apsaimniekošanas un dabas aizsardzības plāns.
Riežupes dabas parks
Riežupes dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā 4,18 km² platībā. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas Kuldīgas rajona Rumbas pagastā. Tas izveidots, lai aizsargātu savdabīgo Riežupes ieleju ar vērtīgajiem dabas objektiem un krāšņajām ainavām. Parkā ietverta Riežupes ieleja no Mežvaldes līdz Riežupes ietekai Ventā un tai piegulošās lauksaimniecības zemes. Riežupe dabas parkā ir gan ar stāvām, gan nolaidenām, bieži avotainām nogāzēm. Upes palienā melnalkšņu un baltalkšņu audzes, arī palieņu pļavas. Upes ielejas un sāngravu nogāzēs liepu, gobu un egļu gārša. Ārpus ielejas sastopams priežu lāns un mētrājs. Dabas parkā daudz ozolu, arī dižkoku. No aizsargājamajām augu sugām te sastop daudzgadīgo mēneseni (Lunaria rediviva), dobo cīrulīti (Corydalis cava), laksi jeb mežloku (Allium ursinum).
Parkā daudz bebru un bieži redzami to nograuztie koki.
Riežupes kreisajā krastā atrodas ģeoloģisks dabas piemineklis – Riežupes alas – 480 m garš mākslīgu alu labirints baltajā smilšakmenī.

Salacas ielejas dabas parks
Salacas ielejas dabas parks atrodas Limbažu un Valmieras rajonā. Sākotnēji kā Salacas ielejas kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 53,2 km² platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parka teritorija visā pilnībā ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un ietver Salacas upi no Mazsalacas līdz ietekai jūrā un abu krastu upes ieleju.
Salaca iegrauzusies vidusdevona smilšakmeņos un kvartāra nogulumos. Posmi smilšakmenī paceļas 5 – 15 m augstumā un ir bagāti ar atsegumiem. Bieži šajos smilšakmeņos izveidojušās alas. Smilšakmeņu atsegumi un alas ir nozīmīgi aizsargājami ģeoloģiskie objekti: Skaņais kalns, Bezdelīgu klintis un alas, Dzelveskalna atsegumi un alas, Silmaču iezis un alas, Gudzonu ala u. c.. Ielejas krasti noauguši ar egļu platlapju mežu, avoksnājos melnalkšņu audzes un liekņas, vietām sausieņu pļavas. Viskrāšņāka Salacas ieleja ir Mazsalacas aokārtnē un Skaņkalnes pagastā kā arī Vīķu – Staiceles un Rozēņu – Mērnieku posmā. Salacas krastos atrodas arī Lībiešu un Vīkšēnu pilskalns. Ainaviski ļoti krāšņi Salacas krasti ir Sarkano klinšu rajonā un lejpus tiem, arī pie Mērnieku krācēm.
Ieleja raksturojas ar bagātu floru. No aizsargājamajām augu sugām te sastop mežloku jeb laksi (Allium ursinum), atvašu saulrieteni (Jovibarba sobolifera), daudzgadīgo mēneseni (Lunaria rediviva), vairākas dzegužpirkstīšu sugas (Dactylorhiza spp.), bezdelīgactiņu (Primula farinosa), uz smilšakmens atsegumiem Roberta kailpapardi (Gymnocarpium robertianum) u. c..
Upē bieži sastopama baltā ūdensroze (Nymphaea alba), bet pašā piekrastē un krasta krūmājos vietām ieviesusies vītolu miķelīte (Aster salignus).
No aizsargājamajiem putniem Salacas ielejā sastopams baltmugurdzenis (Picoides leucotos), lielā gaura (Mergus merganser), zivjērglis (Pandion haliaetus) un zivjdzenītis (Alcedo atthis).
Upe ir nozīmīga kā lašu, taimiņu un nēģu nārsta un migrācijas vieta. Salacu iecienījuši ūdenstūristi.
Salāju (Solovja) ezera dabas parks
Salāju (Solovja) ezera dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Salāju ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums 4,1 km² platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Krāslavas rajona Andrupenes pagastā un Rēzeknes rajona Mākoņkalna pagastā.
Salāju ezers aizņem dabas parka centrālo daļu, tā platība 1,75 km² , bet ar salām 1,84 km² ; vidējais dziļums 4,8 m, lielākais dziļums 14 m. Ezers izstiepts rietumu – austrumu virzienā. Tam daudz lielāku un mazāku līču un pussalu. Ezerā 10 salas, to platība 9,1 ha. Piekraste aizaugusi ar krūmiem, mežaina. Apkārtējo dabu maz skārusi cilvēka darbība.
Saukas dabas parks
Saukas dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 53,77 km² platībā. Pašreizējo Saukas dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Saukas dabas parks atrodas Jēkabpils rajona Elkšņu, Rites un Saukas pagastā. Parks aizņem Sēlijas paugurvaļņa augstāko daļu. Tā centrālajā daļā atrodas Saukas ezers no kura austrumos paceļas Ormaņu kalns (165,4 m vjl.). Parka teritorijā vēl ir Klauces upe, nelieli strauti un sīkāki ezeri. Saukas ezera platība ir 7,71 km² . Tā vidējais dziļums 5,1 m, lielākais dziļums 9,5 m. Ezeram iegarena taisnstūra forma ar noapaļotiem stūriem un maz izrobotiem krastiem. Ezerā ietek Klauces upe un vairāki nelieli strauti.
Parka baltalksnāji un bērzu birzes veidojušās sekundāri uz agrāk kultivētajām lauksaimniecības zemēm. Sastopami arī egļu meži, dižkoki un atsevišķi augoši ozoli, priedes u. c. koki.
Tas viss kopumā rada krāšņu, daudzveidīgu ainavu, kuru papildina gravas un avoksnāji.
Parka teritorijā atrodas arī Sēlijas novada kultūrvēsturiskie pieminekļi.
Silenes dabas parks
Silenes dabas parks sākotnēji kā Riču ezera apkārtnes un Silenes meža kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 37,9 km² platībā. Pašreizējo Silenes dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.
Parkā ietilpst Riču un Sitas ezera daļa, kas atrodas Latvijas teritorijā, Sila ezers, Smiļginas ezers un vēl daži nelieli ezeri, kuri veido savdabīgu ezeru ainavu.
Lielākais ir Riču ezers – 12,86 km² no kuriem Latvijas teritorijā atrodas 5,88 km². Tā vidējais dziļums 9,7 m, bet lielākais dziļums 39,7 m (pēc Baltkrievijas datiem Riču ezers ir otrs dziļākais ezers Balkrievijā – 51,9 m). Arī Baltkrievijā Riču ezers no 1979. gada atrodas valsts aizsardzībā. Riču ezers atrodas nomaļā vietā un ir ar dzidru ūdeni un maz piesārņots. Otrs lielākais ezers parkā ir Sila ezers, kura platība ir 2,62 km² ar lielāko dziļumu 6,8 m. No Sila ezera iztek Silupe, kas ietek Riču ezerā. Starp ezeriem atrodas meža masīvs ar rožu audzēm, sastopamas arī priežu-egļu un egļu – lapkoku audzes, dažuviet arī niedrājs un dumbrājs.
Ezeros atrastas vairākas aizsargājamo augu sugas, kā jūras najāda (Najas marina), gludsporu ezerene (Isoetes lacustris), mieturu hidrilla (Hydrilla verticillata). Mežos ligzdo aizsargājami putni: melnais stārķis (Ciconia nigra), melnā klija (Milvus migrans), mazais ērglis (Aquila pomarina).
Sventes dabas parks
Sventes dabas parks sākotnēji kā Sventes ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 23,5 km² platībā. Tajā ietilpa arī 1987. gadā izdalītais Sventes ezera salu botāniskais liegums. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū. Tas atrodas Daugavpils rajona Medumu, Sventes, Kalkūnes un Šēderes pagastā. Parka reljefs stipri paugurains; starp atsevišķiem tā elementiem vērojama liela augstuma starpība: tā Sventes ezera līmenis ir 137 m vjl., bet Egļu kalns sasniedz 220 m augstumu.
Sventes dabas parka ainavu veido gan dabas objekti (ezeri, platlapju un egļu meži), gan arī kultūrainava (lauku apdzīvotās vietas un lauksaimniecības zemes).
Teritorijā atrodas Sventes ezers, kura platība ir 7,35 km², bet kopā ar salām 7,39 km². Tā vidējais dziļums ir 7,8 m, bet lielākais dziļums 38 m. Līdz ar to Sventes ezers ir 10 Latvijas dziļāko ezeru skaitā. Ezera trīs salās aug melnalkšņu audzes mistrojumā ar bērziem un apsēm. Ezers ar salām, pussalām un līčiem veido skaistu ainavu. Ezeru apjož niedru josla, vietām sastopamas arī vilkvālītes. No aizsargājamajiem putniem te ligzdo lielais ķīris (Larus ridibundus), lielais (Botaurus stellaris) un mazais (Ixobrychus minutus) dumpis kā arī citas biežāk sastopamas putnu sugas.

latvija

LATVIJAS SIMBOLIKA.

Latvijai ir savi trìs simboli: karogs, åerbonis un himna.

SARKANBALTSARKANAIS KAROGS

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas vèsturè pieminèts 13.gadsimta hronikâs, un tas bijis latgaîu ciltìm.
Karoga krâsâm ir simboliska nozìme: sarkanâ krâsa – drosme, varonìba, augstsirdìba, mìlestìba; baltâ krâsa – cèlums, atklâtìba. Sarkanbaltsarkanâs krâsas atjaunojâs 19.gadsimta vidú, kad attìstìjâs jaunlatvieøu kustìba, sâkâs tautiskâs atmodas laiks un kadvairâks pievèrsâs latvieøu pagâtnes, seno teiksmu un hroniku pètìøanai. Pagâjuøâ gadsimta beigâs daýâdas biedrìbas un studentu pulciði saviem karogiem izvèlèjâs sarkanbaltsarkanâs krâsas. 1870.gadâ tâs tiek pieðemtas par nacionâlajâm krâsâm. Øìs krâsas dominè arì Pirmo vispârìgo dziesmassvètku karogâ 1873.gadâ.

Zem sarkanbaltsarkanâ karoga tika proklamèta Latvijas Republika 1918. Gada 18.novembrì Nacionâlajâ teâtrì. 1922.gada 15.februârì Latvijas Satversme to apstiprinâja par valsts karogu, tam ir øâdas krâsu proporcijas: 2:1: 2 (sarkans + balts + sarkans) – atøæirìbâ no nesen nodibinâtâs Austrijas lìdzìgu krâsu karoga (1:1:1). 1940.gada 25.augustâ sarkanbalsarkano karogu aizliedza.
Sarkanbaltsarkano karogu pèc tautas ierosinâjuma sâka atzìt tikai 80.gadu beigâs.
Pèc Latvijas PSR Augstâkâs Padomes sesijas lèmuma 1990.gadâ sarkanbaltsarkanais karogs atzìts par valsts karogu. Øì paøa gada 27.februârì tas tika pacelts virs Latvijas PSR Augstâkâs Padomes Prezidija, Ministru Padomes, izpildkomiteju un citâm oficiâlâm èkâm.
Tagad tas ir Latvijas Republikas Valsts karogs.

ÅERBONIS

Latvijas åerbonis radâs 1921.gadâ. To uzzìmèja mâkslinieki Vilis Krúmiðø un Rihards Zariðø. Simboli åèrbonì ir ar garu un interesantu vèsturi. 16.gs. visa Latvijas atradâs Polijas varâ un bija sadalìta divâs – Kurzemes un Zemgales hercogiste un teritorija, kas aptver Vidzemi un Latgali. Kurzemes – Zemgales hercogistes åèrbonì ir attèloti divi zvèri: lauva (Kurzemes simbols) un alnis (Zemgales simbols). Otras hercogistes åerbonì ir attèlots grifs – fantastisks zvèrs ar lauvas æemeni, èrgîa spârniem un knâbi.
1918.gadâ jaunajai valstij vajadzèja savus simbolus. Pirmo åerboni izveidoja jau Brìvìbas cìðu laikâ. Tas bija uzlecoøas saules attèls ar burtiem ‘’L’’ un trim zvaigznèm. Saule simbolizè jaunas valsts raøanos, ‘’L’’ burts ir Latvijas zìme, bet trìs zvaigznes râda trìs vèsturiskos novadus, ko jaunâ valsts

]

apvieno: Kurzemi (ar Zemgali un Sèliju), Vidzemi un Latgali. 1921.gadâ pieðem lèmumu par to, ka jâapvieno vienâ åerbonì visi simboli, kas Latvijai bijuøi: no senajiem zemju åerboðiem paðem lauvu un grifu, no pirmâ Latvijas Republikas åerboða paðem uzlecoøu sauli un trìs zvaigznes. Åerboða pamatu veido spèka simbols – ozola lapas, kas apvìtas ar lenti Latvijas Republikas karoga krâsâs.

LATVIJAS HIMNA

Daýâdâm zemèm un tautâm ir îoti senas dziesmas, kuras kîuvuøas par nacionâlo jútu un tautas vèstures simbolu.
Latvieøu profesionâlâs múzikas pamatlicèjam Baumaðu Kârlim lúdza iesniegt kompozìcijas Pirmo vispârìgo dziesmu svètku programmai, kuri bija paredzèti 1873.gadâ. Komponists ‘’Dievs, svètì Latviju’’ jau bija uzrakstìjis 1872.gadâ. To iemâcìjâs Baltijas Skolotâju seminârâ vìru koris un pirmo reizi nodziedâja dziesmu svètku atklâøanas svinìgajâ aktâ 1873.gadâ. ‘’Dievs, svètì Latviju’’ kîuva îoti populâra patriotiska dziesma, un to dziedâja visi kori. Vèlâk cariskâs Krievijas cenzúras dèî Latvijas vietâ vajadzèja rakstìt ‘’Baltija’’, jo tolaik neatkarìgas Latvijas vèl nebija. Tomèr Baumaðu Kârîa dziesma ‘’Dievs, svètì Latviju’’ skanèja visos turpmâkajos dziesmu svètkos – lìdz pat 1938.gadam. Tâ izteica galvenokârt pilsonisko patriotismu. Øo dziesmu dziedâja 1905. un 1917.-1919.gada vèsturiskajos notikumos, mìtiðos un arì latvieøu strèlnieku gaitâs.
Par Latvijas himnu Baumaðu Kârîa komponèto dziesmu apstiprinâja gandrìz 50 gadus pèc tâs raøanâs – 1920.gada júnijâ. Savu oficiâlo statusu himna zaudèja ar republikas Augstâkâs Padomes dekrètu 1945.gada 19.júlijâ. Øì dziesm, tâpat kâ sarkanbaltsarkanais karogs, bija stingri aizliegta, par tâs dziedâøanu draudèja pargs sods. Tikai pèdèjos gados tâ atkal sâk skanèt daýâdos svinìgos pasâkumos. Latvijas PSR Augstâkâs Padomes sesijâ 1990.gadâ ‘’Dievs, svètì Latviju’’ atzìta par valsts himnu. Øobrìd tâ ir Latvijas Republikas valsts himna

Baumaðu Kârlis

Dievs, svètì Latviju

Dievs, svètì Latviju,
Mús’ dârgo tèviju.
Svètì jel Latviju,
Ak svètì jel to.

Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dèli dzied,
Laid mús tur laimè diet,
Mús’ Latvijâ.

vesture

izgatavoti bultu uzgaļi, harpūnas, naži u.c., kas atrasti Lietuvā un Igaunijā. Latvijā šādas cilvēku pēdas atrastas tikai attiecībā uz neolīta laikmetu, kas Baltijā aptvēra apmēram 3000.-1500. g. p.m.ē. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas teritoriju cilvēki nebūtu sākuši apdzīvot jau agrāk.
Daži pētnieki uzskata, ka šie pirmie mūsdienu Baltijas teritorijas iedzīvotāji bijušas somugru (jeb sāmu) ciltis – mūsdienu somu un igauņu priekšteči. Taču vēlāk daudzveidīgāki kļuva keramikas izstrādājumi, uz kuriem vērojami vītas auklas nospiedumi (auklas keramika). Pamatojoties uz šīm pazīmēm daži vēsturnieki uzskata, ka tas liecina par to, ka Baltijā 9. gadu tūkstotī p.m.ē. ieradusies jauna – augstāk attīstīta tauta vai cilšu grupa, kas pamazām atspiedusi somugru iedzīvotājus tālāk uz ziemeļiem. Šie arī būs bijuši pirmie etniskie baltieši – samērā liela tauta, kas Baltijas jūras piekrastes joslā pakāpeniski aptvērusi visai plašu teritoriju, sākot no Gdaņskas līča piekrastes līdz Kurzemei. Par to, pēc dažu vēsturnieku domām, liecina atrastie vēlākā – bronzas laikmeta (aptuveni 1500.-500. g. p.m.ē.) priekšmeti, kas visai līdzīgi visā šajā teritorijā.[nepieciešama atsauce] Līdz ar šo pirmbaltu ierašanos, pašreizējā Baltijas teritorijā aizsākās bronzas laikmets un ar to saistītā Neolīta revolūcija līdz ar izmaiņām sabiedrības struktūrā.
Pastāv arī viedoklis, ka vēl 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latviju joprojām vēl apdzīvoja somugru izcelsmes ciltis, bet tikai 2. gadu tūkstotī p.m.ē. tagadējās Latvijas teritorijā ieceļoja baltu ciltis, no kurām vēlāk izveidojās kuršu, latgaļu (latvju), sēļu un zemgaļu tautas. Tāpat Latviju apdzīvoja arī somugru izcelsmes līvi.[nepieciešama atsauce]
Aizvēsture Latvijas teritorijā m|-
Laiks Periods Saimniekošanas veidi Kultūra Apmetnes Ciltis, tautība Reliģija
9-8 gt.p.m.ē.. Paleolīts
Savācējsamniecība
Ārensburgas – Svidras (Mednieku kultūra – ziemeļbriežu mednieki) Salaspils, Laukskola un Skrīveri
nav zināma nav zināma
8-5 gt.p.m.ē. Mezolīts
Kundas mednieku kultūra Lubāna (Osa), Zvejnieki

5-2 gt.p.m.ē. Neolīts
Neolīta revolūcija – Pāreja uz ražotājsaimniecību. Vākšana, medības, zveja un domestikācija
Narvas mednieku kultūra; Ķemmes-bedrīšu kultūra; Auklas keramikas un laivas cirvju kultūra
Lubāna (Osa), Zvejnieki, Sarnāte
Somugri, vēlāk Balti
-Ticība gariem
-Mātes kults
-Politeisms
-Mirušo dvēseļu pielūgšana – Veļu pielūgšana
1500 p.m.ē – Kr. Dz. Bronzas laikmets
Ražotājsaimniecība – lopkopība, zemkopība, amatniecība, tirdzniecība
Baltu kultūra Ķībitkalns, Vīnakalns Balti

Kr. Dz. – 13.gs. Dzelzs laikmets
Spietiņi

13. – 18. gadsimts
Baltu un igauņu pakļaušana
Pēc Senās Romas impērijas sabrukšanas paātrinājās Romas katoļu un Bizantijas pareizticīgos baznīcas atsvešināšanās. Tā kā pareizticība izplatījās un nostiprinājās slāvu zemēs, t.sk. Krievijā, bet Krievija robežojās ar Baltiju, Romas pāvests bažījās par Bizantijas reliģiskās konkurences pastiprināšanos pie toreizējām Eiropas ziemeļaustrumu robežām – tātad arī Baltijā. Tādēļ pāvests visādi atbalstīja un steidzināja Baltijas tautu kristīšanu un pievēršanu katoļticībai.
Cits Baltijas pakļaušanā ieinteresēts spēks bija vācu tirgotāji. Rietumeiropā veidojās vairākas lielas tirdzniecības savienības vai zonas. Viena – Venēcijas zona, bija izveidojusies lielā mērā pateicoties Krusta kariem. Pēc Krusta karu beigām vācu tirgotāju loma Vidusjūras reģionā strauji saruka. Venēcieši pārņēma savā kontrolē Adrijas un Egejas jūru piekrastes, kā arī Sicīliju un Melnās jūras rietumu daļu. Cita ekonomiskā zona bija Dženova – tā aptvēra Vidusjūras rietumu daļu un Ziemeļāfrikas piekrasti no Tunisijas līdz Tanžerai. Trešā bija vācieši – Hanzas savienība, kura sākotnēji bez Atlantijas piekrastes centās pārņemt savā kontrolē arī Anglijas tirdzniecību. Taču angļi strauji attīstīja savu vilnas un tekstilrūpniecību un ar šīm nozarēm saistīto tirdzniecību vēlējās kontrolēt paši, dalot tirdzniecību ar flāmiem, kuri Svētajā Romas impērijā sāka diferencēties no ģermāņu kopējām saknēm.

Livonijas krustnesis
Līdz ar to vāciešiem atlika tikai viens ekonomiskās ekspansijas virziens – uz ziemeļaustrumiem. Tā viņi no Lībekas, Hamburgas, Štetinas un Dancigas kopīgi ar zviedriem caur Visbiju un Stokholmu apguva kādreizējo vikingu ceļu caur Somu līci uz Novgorodu, bet pēc Rīgas iegūšanas viņiem pavērās alternatīvs ceļš uz Novgorodu caur Pleskavu, kurš bija izmantojams arī ziemas laikā. Vēlāk, pēc mongoļu Zelta ordas sabrukuma, attīstījās arī ceļš no Rīgas caur Polocku tālāk uz Smoļensku un Maskavu, vai arī uz dienvidaustrumiem – uz Kijevu. Līdz ar to Eiropa pirmo reizi vēsturē izrādījās sadalīta trīs lielās ekonomiskās ietekmes zonās. Tā igauņi un lielākā daļa mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu tika pakļauti Romas katoļu baznīcas politikai un ideoloģijai, kā arī Hanzas savienības interesēm.
Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā vācu tirgotāji izveidoja 1054. gadā. Pirmo mūra pili un baznīcu Latvijas teritorijā 1186 gadā uzcēla vācu misionārs Meinards (Meinhard), kurš vēlāk kļuva par pirmo Livonijas bīskapu. Vācu izcelsmes Livonijas bīskaps Alberts 1201. gadā nodibināja Rīgu. Vēsturnieku vidū pastāv arī viedoklis, ka bīskapam Rīgas dibināšana drīzāk ir pierakstīta un patiesībā Rīga pastāvējusi jau agrāk, bet tirdzniecības faktorija un bīskaps Alberts to ir atklājis, nevis nodibinājis.[nepieciešama atsauce]
Rīga 1285. gadā kļuva par Hanzas savienības locekli. 13. gadsimta laikā vācu krustneši pakāpeniski iekaroja mūsdienu Latvijas teritoriju, uzspiežot kristietību un sākot iekasēt nodokļus un valdīt pār zemi. Latvijas iekarošanu krustneši pabeidza 1290. gadā, kad ieņēma pēdējo zemgaļu pili – Sidrabeni. Nākamajos gadsimtos vācieši ieguva arvien lielākas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas tiesības.

Piemiņas zīmes Durbes kaujas vietā
Vāciešiem un Romas baznīcai izdevās pilnībā pakļaut sev mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas (izņemot Zemgali) 13. gadsimta divdesmitajos gados, lai gan vēl vairākus gadu desmitus starp Baltijas tautām un bruņiniekiem, noritēja sīvas kaujas, kurās ne vienmēr uzvarētāji bija bruņinieki. Tā, 1236.g. Saules kaujā (iespējams, pie mūsdienu Šauļiem Lietuvā) zemgaļu un lietuviešu karaspēks praktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Tā atliekas pievienojās Vācu ordenim Prūsijā, no kura vēlāk izveidojās Baltijas atzars – Livonijas ordenis.
Arī 1260. g. zemaiši, iespējams ar kuršu palīdzību, pie Durbes smagi sakāva ordeņa karaspēku. Kaujā krita arī toreizējais ordeņa mestrs Buhards fon Hornhauzens, kā arī, pēc dažām ziņām, ap 150 bruņinieku un vairāki tūkstoši citu ierindas karotāju.[nepieciešama atsauce]
Šīs, tā laika Eiropas mēroga kaujai, bija arī zināma Eiropas nozīme. Kaujas iznākums izjauca vāciešu stratēģiskos plānus apvienot Prūsijas un Livonijas ordeņus.[nepieciešama atsauce] Ja tas viņiem būtu izdevies, visai ticams, ka tad arī Lietuva tiktu pakļauta krustnešu jūgam. Savukārt pārējo Baltijas zemju pakļaušanu Livonijas ordenim lielā mērā veicināja šo zemju pastāvīgie savstarpējie ķīviņi, neorganizētība, bet nereti arī nodevība.
Livonijas periods
Livonija aptvēra Latvijas un Igaunijas teritorijas. Būtībā tā bija piecu nelielu valstiņu (Livonijas ordenis, Rīgas un Kursas arhibīskapijas mūsdienu Latvijas teritorijā, kā arī Dorpatas un Ūzeles-Viekas (Ösel-Wiek) bīskapijas mūsdienu Igaunijas teritorijā) visai amorfa konfederācija, kura pastāvēja no 1228.g. līdz 1560.g.
Saskaņā ar tā laika Eiropas feodālās sistēmas noteikumiem, Livonija skaitījās Vācijas vasaļvalsts un tā bija pakļauta arī Romas pāvestam. Ne viens, ne otrs no šiem abiem suverēniem Livonijas iekšējās lietās parasti nejaucās. Lielāko lomu gan spēlēja Livonijas ordenis, taču par savu ietekmi cīnījās arī arhibīskapijas un bīskapijas, kā arī lielāko pilsētu rātes. Tādēļ Livonijas iekšēpolitika bija nebeidzamu ķildu virkne starp krustnešiem, rātskungiem un baznīctēviem.
Livonijas periodā starp priviliģēto vācu un pakļauto latviešu šķirām pastāvēja dziļa šķirtne ekonomiskā, politiskā un kultūras ziņā, kura nekad tā arī nemazinājās. Neskatoties uz šīm šķiru atšķirībām, Livonija saimnieciskā ziņā piedzīvoja uzplaukumu – paplašinājās tirdzniecība, attīstījās pilsētas, tās lielā mērā līdzinājās Ziemeļvācijas pilsētām.
Bruņniecības loma 15.-16.gs. Eiropā sāka strauji samazināties. Arī Livonijā bruņinieki agrāk iekarotajās zemēs arvien vairāk pievērsās saimniecībai – tie veidoja muižas, bet paši kļuva par muižniekiem. Muižu zemes bija nepieciešams apstrādāt. Tādēļ vietējie zemnieki, kuri līdz tam pārsvarā bija samērā brīvi ļaudis, tika piesaitīti zemēm. Līdz ar to 16.gs. sākumā brīvu zemnieku Livonijā jau vairs gandrīz nebija – dzimtbūšana bija kļuvusi par tās noteicošo ekonomisko pamatu.[nepieciešama atsauce]
Poļu un zviedru periods
Polijas-Lietuvas sekmes Livonijas karā (1558-83) noveda pie lielākās daļas Livonijas teritorijas nonākšans Polijas-Lietuvas kontrolē un tai pakļautu valstu – Kurzemes un Zemgales hercogistes un Pārdaugavas hercogistes izveidošanās tagadējās Latvijas teritorijā. Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600]-29]) lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes, ieskaitot Rīgu, ieguva Zviedrija. Zviedrija pārvaldīja Vidzemi līdz pat 18. gs. sākumam, kad to savā īpašumā ieguva Krievija Ziemeļu kara rezultātā.
Tajā pat laikā no 1642. līdz 1682. gadam Kurzemes un Zemgales hercogistē valdīja hercogs Jēkabs Ketlers, kurš panāca Kurzemes saimniecisko uzplaukumu līdz Pirmajam Ziemeļu karam (1656-1661), kas neatgriezeniski izpostīja visus hercoga Jēkaba sasniegumus. Šajā laikā hercogistei bija arī divas kolonijas – Gambiju un Tobago
Latvija Krievijas impērijas sastāvā
Aizsākums mūsdienu Latvijas teritorijas nonākšanai Krievijas impērijas sastāvā bija Ziemeļu karš (1700-21) starp Krieviju un Zviedriju, pēc kura Zviedrijai piederošās Latvijas teritorijas (Vidzeme) nonāca Krievijas pakļautībā. Mūsdienu Latvijas austrumdaļu (Latgali) Krievija ieguva otrajā Polijas dalīšanā 1772. gadā. 1795. gadā Krievijas sastāvā nonāca arī Kurzemes hercogiste.
Sākot ar 1804. gadu, vairāki dekrēti vājināja vācu muižnieku varu pār latviešiem. 1818. gadā Kurzemē, bet 1819. gadā Vidzemē notika zemnieku brīvlaišana. 1849. gadā tika pieņemts likums, kas ļāva zemniekiem veidot sev piederošas saimniecības. 1861. gadā notika brīvlaišana arī Latgalē. Visā 19.gs. laikā un 20.gs. sākumā, līdz pat 1. pasaules karam, Latvijas likteņus noteica cariskā Krievijas un vietējās pārsvarā vācu, lielo zemes īpašnieku izveidotās pārvaldes institūcijas (landtāgi).
Latviešu tautas atmoda
Pakāpeniski latviešu sabiedrībā brieda būtiskas pārmaiņas, kas sagatavoja augsni nacionālas valsts izveidei. Tā, līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija visai vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības pieaugošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku slāni, kas 19.gs. otrās puses sākumā sasniedza ap 60% no visiem iedzīvotājiem.[nepieciešama atsauce] Reaģējot uz stingro rusifikācijas politiku, vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Palielinājās īzglītoto latviešu skaits. Virkne izglītotu latviešu (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Valdemārs) un citi radīja jaunlatviešu kustību ar mērķi veicināt latviešu lasīt un rakstītprasmi. Viņi ar publikācijām vērsās pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Par vienu no pirmajiem šīs kustības centriem kļuva Tērbatas Universitāte (tagad Tartu, Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši. Jaunlatviešu kustību bija Eiropas Apgaismības laikmeta atspulgs, to uzskata par latviešu tautas atmodas sākumu.
Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).[nepieciešama atsauce] Industrijas attīstība veicināja arī būtiskas pārmaiņas sabiedrības struktūrā. Pēc dzimtbūšanas likvidēšanas un citām agrārām un pilsētu reformām 19.gadsimta 70.-80.gados pieauga lauku iedzīvotāju migrācija uz pilsētām. Līdz ar to arī palielinājās inteliģences un strādnieku īpatsvars un loma sabiedrībā. Šajā situācijā sabiedriskais pieprasījums sāka pāraugt jaunlatviešu idejisko piedāvājumu, kas pamatā aprobežojās tikai ar izglītību un kultūras aktivitātēm. Tās vietu 80. gadu beigās, 90. gados ieņēma jauna kustība – Jaunā strāva.
Atšķirībā no jaunlatviešiem, Jaunās strāvas pārstāvji – Jānis Pliekšāns (Rainis), Janis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka, Miķelis Valters un citi – sāka paust nacionālpolitiskas un sociālpolitiskas idejas, kas pakāpeniski noformējās demokrātiskā ideoloģijā. Jaunās strāvas aktīvisti pulcējās ap avīzi Dienas lapa, kas sāka iznākt 1886. gadā un Rīgas Latviešu biedrību.[nepieciešama atsauce] Taču arī Jaunās strāvas ideoloģiskā platforma bija samērā ierobežota – tās dienas kārtībā, ja neskaita atsevišķas, vispārīgas tēzes, nebija ne nacionālā jautājuma, nedz arī kādas Latvijas politiskās patstāvības, piemēram, autonomijas idejas. Jaunā strāva praktiski pārstāja funkcionēt pēc tam kad varas iestādes apturēja Dienas lapas darbību, apcietināja lielāko jaunstrāvnieku aktīvistu daļu un izsūtīja trimdā.[nepieciešama atsauce]
Taču jaunlatviešu un jaunstrāvnieku idejas un darbība nepalika bez rezultāta. Deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados strauji sāka veidoties Latvijas sabiedrības politiskā struktūra, kas divdesmitā gadsimta sākumā pieņēma jau vairāk vai mazāk skaidras aprises. Latvieši kā tauta no agrāras, patriarhālas sabiedrības sāka veidoties par moderno laiku nāciju ar izteikti nacionālu kultūru un augošu pašapziņu, tās jēgu un statusu sākot formulēt filozofiskos, ideoloģiskos un politiskos jēdzienos un kritērijos. Tieši šajā laikā dzima idejas un tika formulēti politiskie mērķi, kas pēc 1. pasaules kara noveda pie neatkarīgas, nacionālas Latvijas valsts nodibināšanas.[nepieciešama atsauce]
Ideoloģijas un politiskās domas attīstība
Vācbaltieši savas politiskās intereses īstenoja galvenokārt ar landtāgu un krievu gubernatoru, ar kuriem tiem parasti bija laba saprašanās, palīdzību. Bet redzamāko latviešu sabiedrisko darbinieku vidū drīzāk bija vērojama šķelšanās un konfrontācija, nekā apvienošanās. Politisko uzskatu ziņā pakāpeniski veidojās konservatīvais un liberālais strāvojumi. Asākās pretrunas starp tiem izvērsās par nacionālajiem jautājumiem. Tā sauktie jaunnacionālisti (Vilis Olavs, Andrievs Niedra u.c.), kuri pārsvarā pārstāvēja liberālo novirzienu, aicināja latviešus uz aktīvu latviskās kultūras attīstību, taču nespēja skaidri noformulēt savu attieksmi pret vācbaltiešiem. Brīžiem tie aicināja uz vācbaltiešu noliegšanu, brīžiem uz tuvināšanos un sadarbību. Noteiktāka bija viņu nostāja attiecībā uz Krieviju. Tā bija bija orientācija uz pakļaušanos Krievijas caram un vietējiem gubernatoriem. Tādēļ jaunnacionālisti, lai arī rosināja latviešu nacionālās pašapziņas veidošanos, plašu popularitāti latviešu vidū neguva.
Industrializācija, pilsētu izaugsme un strādnieku šķiras lomas palielināšanās Latvijā 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un gadsimtu mijā bija priekšnosacījumi, kas veicināja sociāldemokrātisko ideju izplatīšanos un to organizāciju veidošanos. Kā viena no pirmajām 1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskā partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDSP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kurā Latvija būtu viena no federācijas pavalstīm) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienība (SDS), kura turpināja izvirzīt latviešu nacionālo interešu aizstāvības programmu un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši neveiksmīgās[nepieciešama atsauce] 1905. gada revolūcijas laikā.
Relatīvi lielāka ideoloģiska un politiska loma nacionālas Latvijas valsts veidošanā bija Latviešu sociāldemokrātu savienībai (LSS), kura tika nodibināta Šveicē 1903.g., bet 1904.g. tai pievienojās daļa SDS. Tiesa, bija vajadzīgi vēl apmēram 15 gadi, lai LSS idejas gūtu plašu atbalstu latviešu vidū.[nepieciešama atsauce] LSS galvenie dibinātāji – Ernests Rolavs, Miķelis Valters u.c. – jau toreiz iezīmēja galvenos politiskos mērķus un darbības virzienus, kas vestu pie Latvijas valsts dibināšanas. To pamatā bija prasība izveidot Latvijas valsti, tiesa ne neatkarīgu, bet kā valsti Krievijas federācijas, kurā carisms būtu likvidēts, sastāvā, nodrošinot pilnīgu tās kultūras autonomiju.
Pirmais pasaules karš un neatkarības proklamēšana
Pirmā pasaules kara sākumā, kad Latvijas rietumdaļu okupēja vācu karaspēks, latvieši iesaistījās jaunizveidoto strēlnieku bataljonu sastāvā. Aizsardzībai no Latvijas uz Krieviju izveda vairāk nekā 500 Latvijas fabrikas ar visu tehnisko aprīkojumu.[nepieciešama atsauce] Neveiksmīgo cara armijas militāro kampaņu dēļ pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā pieauga latviešu atbalsts boļševikiem, cerot uz “brīvu Latviju brīvā Krievijā”. Tas noveda pie padomju Iskolata Republikas izveidošanās Krievijas kontrolētajā Latvijas daļā. Opozīcijā šai valdībai un vācu muižnieku interesēm stāvēja Latvijas Nacionālā Padome un Rīgas Demokrātiskais Bloks. Šīs un citas politiskās partijas izveidoja Latvijas Tautas Padomi, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas neatkarību.
Neatkarīgā Latvija
Latvijas pirmais neatkarības posms aptver periodu no neatkarības pasludināšanas 1918.g. 18. novembrī, līdz 1940.g. 17. jūnijam, kad PSRS karaspēks, šķērsojot Latvijas Republikas robežu, iebruka tās teritorijā un pakļāva valsti okupācijai.
Līdz ar neatkarības pasludināšanas brīdi aizsākās arī Latvijas, kā demokrātiskas valsts vēsture. Šajā vēstures posmā 1934.g. 15. maijā iestājās pauze, kad pēc veiksmīga apvērsuma sāka valdīt K.Ulmaņa autoritārais režīms, bet 1940. g 17. jūnijā Latvija zaudēja neatkarību un tikai to atgūstot 1990. gada 4. maijā Latvija atkal kļuva par demokrātisku valsti.
Brīvības cīņas
1. Pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus – Vācija, Francija, Krievija – bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Rezultātā Centrālajā un Austrumeiropā bija izveidojies politiskās varas vakuums. Ieilgušais karš liecināja par Eiropas monarhistiskās sistēmas nespēju atrisināt samilzušās starptautiskās un nacionālās sociālās un politiskās problēmas un nodrošināt tālāko attīstības progresu.[nepieciešama atsauce] Bija nepieciešams meklēt un ieviest jaunu pasaules kārtību, kas balstītos uz kādiem citiem principiem. Par tādiem stihiski kļuva demokrātijas un nacionālas valsts idejas, kuras sakņojās vēl Eiropas Apgaismībā un nu tika arvien aktīvāk sāka sludinātas, un ar lielāku vai mazāku tautas masu atbalstu tās īstenoja praksē gan mērenas, gan radikālas politiskās partijas. Tā kara laikā tika izveidotas jaunas nacionālas valstis, kā Somija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija, bet Krievijā un Vācijā revolūcijas sagrāva valdošās monarhijas. Latvijas neatkarība tika pasludināta 1918.g. 18.novembrī.
Ņemot vērā tā laika vēsturiskos notikumus kopējā Eiropas kontekstā, lielākā daļa vēsturnieku par pilnīgi nepamatotiem uzskata joprojām dzirdamos apgalvojumus, ka Latvijas neatkarības pasludināšana it kā neesot bijusi leģitīma, tas esot bijis valsts apvērsums un varas uzurpēšana.[nepieciešama atsauce] Tieši otrādi, neatkarības pasludināšanas akts un demokrātiskas valsts izveidošana pilnībā atbilst tautas pašnoteikšanās tiesībām, ko monarhiju un diktatūru atbalstītāji noliedz.[nepieciešama atsauce]
Līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu tika izveidota pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā. Taču reālā vara Latvijā vēl aizvien piederēja vācu okupācijas iestādēm, Latvijā atradās arī vācu karaspēks. Novembra otrajā pusē Baltijai sāka tuvoties arī Padomju Krievijas karaspēks, kurš sasniedza Latvijas teritoriju decembra sākumā. Līdz ar to sākās Latvijas brīvības cīņas. Tā kā Latvijas valdība nebija paspējusi izveidot kaujas spējīgu armiju, boļševiki ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju izņemot Liepājas, Grobiņas un Aizputes apriņķus. Latvijā sāka valdīt P.Stučkas valdība, kas pārstāvēja ar Padomju Krievijas atbalstu 1918. gada decembrī izveidoto Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku.
Vācu armijas pavēlniecība sava ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā cerēja izveidot Latvijā baltvācu valsti. Tādēļ 1919.g. aprīlī tā organizēja apvērsumu, kura rezultātā izveidoja sev paklausīgu valdību ar latviešu mācītāju un rakstnieku A.Niedru priekšgalā, bet sastāvošu galvenokārt no vāciešiem.[nepieciešama atsauce] Viss, ko šajā situācijā spēja K.Ulmaņa valdība – tā paspēja patverties uz angļu kuģa “Saratov” Liepājas ostā.[nepieciešama atsauce]
Vācu karaspēks ar baltvāciešu landesvēra un Latvijas armijas palīdzību pamazām sāka atkarot boļševiku ieņemtās teritorijas un maijā ieņēma Rīgu. Tālākā vācu virzība notika Vidzemes virzienā pret K.Ulmaņa valdībai lojālo Ziemeļlatvijas armiju, kura darbojās Igaunijas karaspēka sastāvā un, kura bija atkarojusi lieliniekiem Ziemeļvidzemi un tikko ieņēmusi Cēsis. Pēc sīvām kaujām 19.-23.jūnijā igauņiem un latviešiem izdevās uzvarēt vāciešus un piespiest atkāpties Rīgas virzienā. Ar sabiedroto valstu starpniecību tika parakstīts Strazdumuižas pamiers, saskaņā ar kuru Vācijas karaspēkam bija jāpamet Latvija, landesvērs tika nosūtīts uz Latgales fronti cīņai ar boļševikiem,[nepieciešama atsauce] bet A.Niedras valdība beidza pastāvēt un K.Ulmaņa valdība varēja atgriezties Rīgā.
Tomēr vācu armijas pavēlniecība vēl aizvien nebija atteikusies no saviem mērķiem un 1919.gada rudenī vācu karaspēks tika formāli iekļauts krievu pulkveža Bermonta-Avalova Rietumkrievijas armijā, kura sastāvēja no Vācijā savervētiem krievu gūstekņiem. Oktobra sākumā Bermonta armija no Jelgavas devās uzbrukumā Rīgai, tomēr spēja ieņemt tikai Pārdaugavu. Novembra sākumā ar sabiedroto karakuģu atbalstu latviešiem izdevās atkarot Bolderāju, vēlāk visu Pārdaugavu un padzīt Bermonta karaspēku no Latvijas.
Līdz 1920.gada janvāra beigām Latvijas Republikas armijai izdevās padzīt arī boļševikus no Latgales un līdz ar to brīvības cīņas bija noslēgušās. 1920.gada 11.augustā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, kur saskaņā ar 2.pantu “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi…”.
Latvijas republikas institūciju izveidošana

Satversmes Sapulces pirmā sēde
Dienu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas – 1918. gada 17. novembrī – tika izveidota Tautas padome, kuras uzdevums bija veikt politiskās konsultācijas un organizēt Satversmes sapulces vēlēšanas. Tautas padome darbojās līdz 1920. gada 1. maijam, kad uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce.
1920. gada 7. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēti Centrālās vēlēšanu komisijas un apgabalu vēlēšanu komisiju sastāvi Satversmes Sapulces vēlēšanām. Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā tolaik ir 17 locekļi, no kuriem 16 ievēlēja Tautas Padome, bet vienu – Senāts.[nepieciešama atsauce]
17. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēta Centrālās vēlēšanu komisijas pirmā instrukcija “Par Latvijas Satversmes Sapulces vēlēšanām”.
1.martā apgabala vēlēšanu komisijas sāk pieņemt deputātu kandidātu sarakstus.
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Vēlēšanās bija ļoti augsta vēlētāju aktivitāte – tajās piedalījās 80% balstiesīgo valsts iedzīvotāju.[nepieciešama atsauce]
Satversmes sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā, kura par sapulces prezidenta un Valsts prezidenta funkciju[nepieciešama atsauce] izpildītāju ievēlēja juristu Jāni Čaksti. 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja 26 deputātu komisiju Latvijas konstitūcijas – Satversmes izstrādāšanai.
Satversme tika pieņemta Satversmes sapulces sēdē 1922. gada 22. februārī. Tā noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder Latvijas tautai un kuras valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu – tas ir, pievienošanos kādai citai valstij, atteikšanos no suverenitātes utt. – var izlemt tikai pati Latvijas tauta referendumā.
Vēlēšanu likums tika pieņemts 1922. gada 9. jūnijā. Tas paredzēja Saeimas vēlēšanas ik pēc trim gadiem.[nepieciešama atsauce] Latvijas pilsoņi par Saeimu balsoja tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās.
Latvija divdesmitajos gados
Likumdošana neparedzēja nekādu procentu robežu, kuru partijām būtu nepieciešams pārsniegt, lai tās tiktu ievēlētas Saeimā. Rezultātā nākamajos gados sākās politisko partiju dibināšanas drudzis, tās vairojās, apvienojās un dalījās, sabiedrības informatīvā telpa bija pārpludināta ar starppartiju un atsevišķu politiķu ķīviņiem, pārmetumiem un apmelojiem, kas arvien vairāk palielināja valsts politisko nestabilitāti un tuvināja iekšpolitisko krīzi. Latvijā vidusšķiras – vidēji pārtikušu pilsētnieku un lauksaimnieku slāņa, kas nozīmīgs demokrātijas attīstībai – veidošanās 20.-30. gados bija vēl pašā sākumā. Ap 60% valsts iedzīvotāju joprojām dzīvoja laukos un pārtikušu saimnieku slānis arī vēl tikai veidojās.[nepieciešama atsauce] Tādēļ latviešu sabiedrībā kopumā vēl nebija izveidojušās ilgstošas, vairāk vai mazāk stabilas ideoloģiskas un politiskas tradīcijas, paaudzēs veidota audzināšanas un uzskatu sistēma. Rezultātā latviešu sabiedrība arī pēc neatkarības izcīnīšanas joprojām bija ideoloģiski un politiski sadrumstalota, bet liela daļa iedzīvotāju vispār bija bez jebkādiem noteiktiem pilsoniskiem uzskatiem un sliecās atbalstīt drīzāk tos, kuri prata vairāk solīt dažādus labumus, īpaši nerūpējoties par savu solījumu pamatotību. Ne vienmēr no viņiem to arī prasīja.

Autoritārais K.Ulmaņa režīms
Galveno rakstu skatīt Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms.

Kārlis Ulmanis
Sarežģītajā iekšpolitiskajā situācijā Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā, pārtrauca Saeimas un politisko partiju darbību un faktiski pārņēma vienpersonisku varu valstī, pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām 1936. gadā, K.Ulmanis nekonstucionāli pārņēma gan valsts gan valdības vadītāja pilnvaras.
Dažu Saeimas partiju nekonstraktīvā darbība deva iespēju K.Ulmanim organizēt valsts apvērsumu. Viens no šķēršļiem, kas ierobežoja K.Ulmaņa iespējas sagrābt valstī varu, bija tas, ka viņš nebija ne Valsts (tas bija A.Kviesis), ne Ministru prezidents (Ādolfs Bļodnieks). Lai apvērsums būtu sekmīgs, bija nepieciešams nodrošināt legālu kontroli pār izpildvaru, lai pēc tam tajā ieceltu savus atbalstītājus. Tātad jebkuriem līdzekļiem bija jāgāž Ā.Bļodnieka valdība. Iespējams K.Ulmanim tas nebūtu izdevies, ja valdības gāšanu nebūtu atbalstījusi LSDSP, kura tajā brīdī Saeimā bija lielākā frakcija un uzskatīja Ā.Bļodnieku par galēji labēju reakcionāru, kāds ne viņš, ne viņa valdība patiesībā nemaz nebija. K.Ulmani un Zemnieku Savienību nemulsināja arī fakts, ka Ā.Bļodnieks pats bija no Zemnieku Savienības. Tātad Zemnieku Savienība gāza pati savu valdību. Pēc šīs valdības krišanas Valsts prezidents A.Kviesis piedāvāja LSDSP ņemt valdības grožus savās rokās, no kā tā, tāpat kā vienmēr, atteicās, tādējādi ļaujot K.Ulmanim sagrābt varu.[nepieciešama atsauce]
K.Ulmanis neveica aktīvas darbības, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību. 1939. gada oktobrī tika noslēgts līgums ar PSRS, kas ļāva padomju karaspēkam izvietot vairākas militārās bāzes Latvijas teritorijā. Pēc PSRS valdības iesniegtā ultimāta saņemšanas 1940. gada 17. jūnijā, K.Ulmanis izvēlējās kapitulēt. Arī savā radiorunā 17. jūnija vakarā K.Ulmanis neatklāja tautai patiesību par PSRS patiesajiem mērķiem, tai iesūtot savas armijas daļas Latvijā, lai gan pats tos labi izprata. Tā vietā viņš joprojām atkārtoja jau agrāk savas daudzkārt lietotās standarta frāzes par draudzīgajām attiecībām ar PSRS, kas latviešu tautu līdz pat pēdējam brīdim tā arī atstāja pilnīgā neziņā, kas īstenībā notiek.[nepieciešama atsauce] Pastāv uzskats, ka K.Ulmanim šķita, ka krievu tautu un Krievijas politiku labi saprot un tādējādi uzskatīja, ka mācēs veikt politisko manevrēšanu autonomijas saglabāšanai. Taču, kā apliecina notikumu gaita, viņš nepārzināja komunistus un komunistu politisko domāšanu.
Pāris nākamo mēnešu laikā Latvijas neatkarība tika pilnībā iznīcināta, un valsts tika pievienota PSRS kā LPSR.
Otrais pasaules karš
Latvijas pievienošana PSRS

Maskava. Molotova-Ribentropa pakta parakstīšana
1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks, izmantojot Molotova-Ribentropa pakta slepenajos protokolos paredzētos nosacījumus, iegāja Latvijas teritorijā. Līdz ar to PSRS bija pārkāpusi ar Latviju parakstītos starpvalstu līgumus, tai skaitā Latvijas-Krievijas 1920. gada miera līgumu un Latvijas-Krievijas 1932. gada neuzbrukšanas līgumu. Mūsdienās notiek politiskas diskusijas starp Latviju (kopā ar citām Baltijas valstīm) un Krieviju par šo faktu juridisko traktējumu.
Pēc dažām dienām, 20. jūnijā, pēc PSRS prasībām tika izveidota propadomju režīma marionešu valdība profesora Augusta Kirhenšteina vadībā. Viens no pirmajiem šīs valdības darbiem pastāvējušo sabiedrisko un politisko organizāciju aizliegšana un likvidācija. Netika skartas tikai dažas komunistu organizācijas.[nepieciešama atsauce]
Saskaņā ar Maskavā 4. jūlijā pieņemto lēmumu, 14. un 15. jūlijā notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas. Pie vēlēšanām tika pielaists tikai varas iestāžu izveidotais un vienīgi atļautais Darba tautas bloks. Vēlēšanu norisi kontrolēja Maskavas sūtnis Andrejs Višinskis. 5. augustā – PSRS Augstākās padomes sēde Maskavā formāli apmierināja Latvijas Tautas Saeimas delegācijas “lūgumu” uzņemt Latviju “brālīgaja PSRS tautu saimē”.
Vēl pirms Latvijas pievienošanas PSRS, padomju varas iestādes izvērsa plašu terora kampaņu. Tika arestēti, pratināti un izvesti uz Krieviju daudzi Latvijas sabiedrības elites pārstāvji, ieskaitot K.Ulmani. Plaša deportācija tika veikta 1941. gada 14. jūnijā, kad, lielākoties uz Krievijas austrumu apgabaliem, tika izvesti vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu.[nepieciešama atsauce]
Dažu mēnešu laikā tautas saimniecībā pastiprinājās krīze. Tā jau 23. jūlijā tika ieviesta preču normēšana, bet 25. novembrī lata vietā apgrozībā tika ieviests padomju rublis attiecībā 1:1, lai gan vēl īsi pirms PSRS iebrukuma šī attiecība bija 1 lats = 10 rubļu.[nepieciešama atsauce] Arī rūpniecības uzņēmumi tika pārveidoti atbilstoši PSRS modelim – konkurences un peļņas vietā par galveno darba motivējošo līdzekli tagad kļuva sociālistiskā sacensība. Tika uzsākta arī agrārā reforma – zemes pārdale par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. Zemnieku saimniecību likvidācija un piespiedu kolektivizācija, t.i., pāreja uz kolhozu sistēmu sākās tikai pēc kara. [1]
Nacistiskā okupācija
Otrais pasaules kara darbība Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Liepājai un Ventspilij, bet pilnīgu Latvijas teritorijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja sazarotu pārvaldes struktūru. Tās galvgalī bija Okupēto austrumu apgabalu ministrija (vāciski: Reichministerium für die besetzten Ostgebiete) reihsleitera Alfrēda Rozenberga vadībā. Latvija, līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Polijas austrumu daļu tika iekļautas vienā no šīs ministrijas struktūrvienībām – reihskomisariatā Ostland (vāciski: Reichskommissariat Ostland), kuru pārvaldīja reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse). Okupētajām valstīm tika piešķirts ģenerālapgabalu (vāciski: Generalbezirk) statuss. Saskaņā ar šo shēmu Latvija tagad bija ģenerālapgabals, kuru pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Drekslers. Latvijas ģenerālapgabals dalījās vēl sīkākās struktūrvienībās – novadu komisariātos, kuri tālāk sadalījās apriņķos un pagastos. Vācu pārvaldes un represīvās iestādes noteica praktiski visus Latvijas dzīves būtiskos jautājumus, lai gan civilās pārvaldes struktūras zemākajos līmeņos tika pieļauta arī Latvijas vietējo iedzīvotāju iesaistīšana.
1943. gada sākumā, saasinoties stāvoklim frontē, tika dibināts Latviešu SS brīvprātīgo leģions, kurā, pretēji nosaukumam, karotājus mobilizēja. Mobilizāciju atviegloja pirms kara veiktās PSRS represijas pret iedzīvotājiem. Par leģiona ģenerālinspektoru tika iecelts ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, viņam nebija tiesību leģionam dot tiešas pavēles – tā bija vācu komandieru prerogatīva.
Latvijā vācu okupācijas laikā tika izveidota plaša represīvā sistēma, kas tika izvērsta jau no pirmajām okupācijas dienām. Galveno lomu šajā jomā spēlēja vācu Drošības policija un Drošības dienests. Tika izveidoti geto, koncentrācijas nometņu un cietumu sistēmas izveidošana. Latvijas pilsoņi – ebreji, kuri apdzīvoja valsti daudzus gadsimtus, tika gandrīz pilnīgi iznīcināti. Šajos noziegumos, saskaņā ar dažām liecībām, esot piedalījušās arī etnisko latviešu daļas – Arāja komanda. Taču pastāv arī versija, ka šīs daļas veikušas tikai konvojēšanas, apsardzes un citas līdzīgas palīgfunkcijas.[nepieciešama atsauce]
Saimnieciskās politikas jomā Vācija bija ieinteresēta maksimālā okupēto zemju ekspluatācijā, it īpaši tās valstis, kas atradās frontes tuvumā ar mērķi pēc iespējas operatīvāk un lētāk nodrošināt karojošo armiju vajadzības. Ekspluatēta tika arī Latvija. Tādēļ okupācijas sākumā vācieši nedomāja novērst PSRS ekspropriācijas un nacionalizācijas sekas. Tieši otrādi, Latvijā sagrābtie īpašumi – tika uzskatīti par reiha kara laupījumu un tika izmantoti tā militāro mērķu interesēs. Tādēļ par Latvijas tautsaimniecības attīstību vācu okupācijas laikā grūti runāt. Tikai vēlāk, redzot, ka valsts īpašumi tiek apsaimniekoti neefektīvi, vācieši 1943. gada sākumā izšķīrās par daļas nelielo uzņēmumu privatizāciju. Sarkanajai armijai tuvojoties 1944. gadā vācieši no Latvijas izveda daudzas vērtīgākās iekārtas, bet ko nespēja izvest, uzspridzināja.
Nelabvēlīgi Vācijai, attīstoties notikumiem frontē, lai piesaistītu Vācijas armijai pēc iespējas vairāk karavīru no vietējiem iedzīvotājiem un motivētu to cīņas sparu, reiha vadība sāka solīt pēc kara Latvijai piešķirt zināmu autonomiju. Pirmie soļi šajā virzienā bija Latvijas Nacionālās padomes sasaukšana Potsdamā 1945. gada 20. februārī, kura ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK), par kuras vadītāju iecēla leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski. LNK praktiskā loma aprobežojās galvenokārt ar palīdzības sniegšanu bēgļiem, jo reiha vadība nekad nebija nopietni domājusi par valstiskas neatkarības atjaunošanu Latvijā.
Latvijas PSR
Pēc Vācijas un arī vācu armijas Kurzemes grupējuma kapitulācijas 1945. gada 9. maijā visa Latvijas teritorija nokļuva PSRS kontrolē, kas ilga līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1990. gada 4. maijā. Mūsdienās Latvijas historiogrāfijā šo periodu sauc par atkārtoto padomju okupāciju. Tas tā ir atzīts arī starptautiski, lai gan Krievija pret šādu traktējumu iebilst.
Tūlīt pēc kara sākās Latvijas administratīvi teritoriālā pārveide, to pielāgojot PSRS pastāvošajai sistēmai un izveidojot rajonus apriņķu vietā. Zemnieku saimniecības tika likvidētas, to vietā izveidoti kolhozi. Visās dzīves jomās galveno lomu spēlēja Latvijas Komunistiskā partija un tajā pēc “demokrātiskā centrālisma” principa vara bija koncentrēta augstākajā institūcija – Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota – daudziem lēmumiem bija ne tikai jāatbilst PSKP kongresu un plēnumu materiāliem, bet tie bija jāsaskaņo ar PSKP CK funkcionāriem.
Padomju režīms tūlīt pēc kara un arī tālākajos gados izvērsa masveida represijas. Pēc dažādu ekspertu vērtējuma politiski represēto Latvijas iedzīvotāju skaits lēšams 140 000 – 190 000 cilvēku robežās, vai pat vairāk.[nepieciešama atsauce]
Tautsaimniecības jomā tika ieviesta centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta. Plānos tika izmantotas daudzas Latvijas priekšrocības – attīstīta infrastruktūra, vēl kopš XIX gadsimta plaša industriālā bāze, ērtas ostas, kvalificēts darbaspēks. Tādēļ padomju plāni Latvijā paredzēja paātrinātu industrijas attīstību.
Tiesa, vēl pirmskara politisko represiju laikā, kara gados un represiju turpinājumā pēc kara, liela daļa speciālistu dažādās jomās bija zaudēti. Daļa no viņiem, lai izvairītos no varbūtējiem arestiem, devās emigrācijā uz Rietumvalstīm. Tādēļ, kā arī Latvijas nelielā iedzīvotāju dabiskā pieauguma dēļ, vietējā darbaspēka un speciālistu skaits bija neatbilstošs ambiciozajiem rūpniecības attīstības plāniem.[2]
Lai tos mēģinātu aizvietot un turpmāk attīstītu ekonomiku, PSRS un arī vietējā vadība veicināja masveida darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, it īpaši no Krievijas un Baltkrievijas. Tam mēdz saskatīt arī citu, politisku mērķi – pieņemot, ka krievi, salīdzinājumā ar citām Eiropas tautām, izrādījās uzņēmīgāki pret marksisma-ļeņinisma idejām.[nepieciešama atsauce] Mūsdienu Latvijā valdošajā vēstures skatījumā ir izplatīta versija par mērķtiecīgu Latvijas rusifikāciju. Tomēr pastāv arī viedoklis, ka dokumenti, kas to apliecinātu, neesot konstatēti.[nepieciešama atsauce] Imigrācija neesot uzspiesta ar varu – padomju izglītības sistēmā jauno speciālistu “sadalīšana” bijusi “vispārpieņemtā prakse”, un daudzi cilvēki izmantoja pārvietošanās brīvību, dodoties, kur bija labāki dzīves apstākļi. LPSR Maskavai paklausīgā valdība, it īpaši pēc nacionālkomunistu (Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš u.c.) pretdarbības sagraušanas piecdesmito gadu beigās, patstāvīgi aicināja un pat mērķtiecīgi vervēja darbaspēku.
Plaši izplatīts PSRS propagandas sauklis bija tautu draudzība. Taču pastāv uzskats par Maskavas funkcionāru neuzticību pret vietējiem iedzīvotājiem, stingri kontrolējot un ierobežojot to iespējas izvirzīties augstākos valsts vai tautsaimniecības amatos (saskaņā ar padomju propagandas avotiem, pēc staļinisma perioda beigām latviešu īpatsvars republikas vadībā gan esot bijis neproporcionāli liels.[3][4]) Ārēji starpnacionālās nesaskaņas vai konflikti visā PSRS laikā bija samērā reta parādība. Tomēr arī šajā jautājumā pastāv pretēji uzskati:
• ka to patieso dziļumu un nopietnību, kas mijās ar samilzušām ekonomiskām un sociālām pretrunām, kā to parādīja Austrumeiropas un Baltijas tautu atmoda, slāpēja tikai represīvā sistēma
• ka padomju sistēma veicināja starpetnisku mieru un vēlākā saasināšanās notika atteikšanās no tās dēļ.[nepieciešama atsauce]
Latvijas tautsaimniecība, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, līdz sešdesmito gadu beigām, lai arī pretrunīgi, salīdzinot ar citām PSRS republikām, samērā veiksmīgi attīstījās, tomēr atpalicība no Rietumvalstīm saglabājās, it īpaši, runājot par Latvijas attīstības kvalitāti (apkārtējās vides aizsardzība, dzīves kvalitāte u.c.).
Taču septiņdesmitajos un it īpaši astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk sāka izpausties ekonomikas stagnācijas pazīmes, saimnieciskajā apritē palielinājās deficīts gan izejvielu, gan starpnozaru produkcijas, gan arī gala produktu, tai skaitā plaša patēriņa preču jomā. Uzskata, ka iedzivotāju dzīves līmenis šajā periodā kritās.[nepieciešama atsauce] Neskatoties uz ekonomiskajām un sociālajām problēmām, iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību, PSRS un līdz ar to arī Latvijas PSR un citu padomju republiku vadība vilcinājās ar reformu uzsākšanu.
Nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei Mihaila Gorbačova vadībā, daļējas reformas gan tika uzsāktas. To būtību atspoguļoja tādi jēdzieni, kā Glasnostj (Atklātība) un Perestroika (Pārbūve). Pastāv dažādi uzskati par šo reformu ekonomisko dabu:
• ka šīs reformas nebija virzītas uz principiālo sociālistiskās plānsaimniecības sistēmas nomaiņu
• ka tās bija kapitālisma iedīgļi PSRS ekonomikā, it īpaši – palielinot uzņēmumu patstāvību un pieļaujot privātu uzņēmumu (“kooperatīvu”) rašanos.
Tas gan nenozīmē, ka šie abi plaši izplatītie uzskati būtu pretrunā viens ar otru.
Neatkarības atjaunošana
Latvijas neatkarības atgūšanu veicināja virkne apstākļu un notikumu PSRS un Latvijā astoņdesmito gadu otrajā pusē. To loģiskā ķēde aizsākās līdz ar M. Gorbačova, pēc kļūšanas par PSKP ģenerālsekretāru 1985. gada aprīlī, veiktajām reformām. Jau pašā šīs politikas īstenošanas sākumā, tā vērsās pret paša M. Gorbačova politisko nostāju citās jomās – PSRS un sociālisma sistēmas saglabāšanu, kaut arī liberalizētā veidā (sociālisms ar cilvēka seju). Tā 1986. gada septembrī PSRS un ASV sabiedrisko pārstāvju Čatokvas konferencē Jūrmalā, ASV pārstāvji atklāti paziņoja, ka tās nekad nav atzinušas un neatzīst 1940. gadā notikušo Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.
Agrāk stingri aizliegti pasākumi Latvijā sāka noritēt viens pēc otra. Tā, 1986. gadā tika izveidota cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki-86. Šī grupa 1987. gada 14. jūnijā – 1941. gada deportāciju gadadienā, noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā paša gada 23. augustā arī pie Brīvības pieminekļa notika protesta mītiņš sakarā ar Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu. Drīz tika atļauta publiska Līgo svētku svinēšana.[nepieciešama atsauce]
Zīmīgs notikums bija arī Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums 1988. gada 1.-2. jūnijā, kur pirmo reizi tika atklāti izteikti apgalvojumi, ka sakarā ar nekontrolēto imigrāciju, latviešu valodas ierobežošanu, apkārtējās vides piesārņošanu, deformēto rūpniecības attīstību un citiem iemesliem Latvijas demogrāfiskā situācija kļuvusi dramatiska. Lielu rezonansi izraisīja pazīstamā politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka Latvijā 1940. gadā notikusi nevis sociālistiskā revolūcija, kā to traktēja oficiālā vēsture, bet gan neatkarīgas valsts okupācija no PSRS puses. Dažus mēnešus vēlāk — 1988. gada 8.-9. oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kas kļuva par noteicošo politisko spēku Latvijā, kurš saliedēja lielāko sabiedrības daļu neatkarības atgūšanai. Par LTF pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts žurnālists Dainis Īvāns.
Kā opozīcija LTF, 1989. gada 7. janvārī tika nodibināta Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte), kas iestājās par Latvijas attīstību PSRS sastāvā, kā arī par sociālisma saglabāšanu un nostiprināšanu. Par Interfrontes vadītājiem kļuva Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs.
Politiskie spēki, kuri iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, nebija monolīti – līdztekus LTF izveidojās arī Latvijas Nacionālā Neatkarības Kustība (LNNK), savu darbību turpināja arī Helsinki-86, 1989. gada martā sāka veidoties Pilsoņu komitejas u. c.
Šķelšanās notika arī Latvijas komunistiskajā partijā. Tā 1990. gada aprīlī sadalījās divās daļās. Lielākā daļa palika PSKP sastāvā, un par tās pirmo sekretāru ievēlēja Alfrēdu Rubiku. Otra daļa pārtapa par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju (nacionālkomunisti), un par tās vadītāju kļuva Ivars Ķezbers.
Loģiski, ka pēc politisko partiju, sabiedrisko organizāciju un kustību politiskās noslāņošanās, dalīšanās notika arī Augstākajā padomē. Tās sēdē 1989. gada 27. jūlijā šī šķelšanās vēl neizpaudās un samērā vienprātīgi tika pieņemts likumprojekts Par Latvijas PSRS ekonomisko patstāvību. Taču nākamā gada pavasarī ievēlētajā jaunajā Augstākajā padomē jau bija izveidojušās divas politisko partiju grupas. Viena iestājās par Latvijas neatkarību un tirgus reformām, apvienojoties ap LTF frakciju, bet otra grupa, kurā galveno lomu spēlēja “Līdztiesība”, iestājās par sociālismu un dalību PSRS. 1990. gada 4. maijā notika balsojums par deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanu. Balsošanā “Līdztiesība” un tās sabiedrotie nepiedalījās, jo bija atstājusi sēžu zāli. Par Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti, 1 atturējās un tā tika pieņemta. Līdz ar to sākās arī Latvijas Republikas atjaunošanas periods.
Neatkarības deklarācijas pieņemšana vēl nenozīmēja, ka Latvija tiešām ir neatkarīga, jau 14. maijā M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā Latvijas, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas deklarācijas tika pasludinātas par neatbilstošām PSRS konstitūcijai un citiem PSRS likumiem. Līdz ar to arvien vairāk saasinājās politisko spēku par un pret Latvijas neatkarību konfrontācija, kas arvien biežāk sāka pāraugt bruņotos uzbrukumos ar cilvēku upuriem.[nepieciešama atsauce]
Situācija kardināli mainījās pēc tam, kad neveiksmi cieta valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā 1991. gada 19. – 21. augustā. Kritiskajā situācijā, kad milicijas speciālā vienība OMON, kas pakļāvās PSRS varas struktūrām, mēģināja izlauzties cauri barikādēm un iebrukt parlamenta ēkā[nepieciešama atsauce], Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Līdz ar to tika atjaunota Latvijas valsts neatkarība de facto, un bija noslēdzies ar Neatkarības deklarāciju aizsāktais neatkarības atjaunošanas pārejas posms.
Mūsdienu Latvija
Dažas dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas – 1990. gada 7. maijā, – Augstākā padomes sēdē par Ministru prezidentu ievēlēja vienu no LTF līderiem – Ivaru Godmani un uzdeva viņam sastādīt valdību. Šajā sēdē I.Godmanis izklāstīja arī savu redzējumu par galvenajiem jaunās valdības darbības mērķiem un virzieniem. Tie bija: attiecību noregulēšana ar Krieviju, sadarbība ar pārejām Baltijas valstīm un citām bijušās PSRS republikām, republikas īpašuma saglabāšana, tirgus ekonomikas attīstīšana u.c. Šīs I.Godmaņa tēzes kļuva par pamatu jaunizveidotās valdības politikai vairāku nākamo gadu laikā.[5]
Jāatzīmē, ka ne visi I.Godmaņa valdības sākotnēji plāni īstenojās dzīvē. Tā Latvijas “finlandizācijas” modelis, ko I.Godmanis bija piedāvājis, praksē nerealizējās. Tā vietā arvien ciešāka politiskā un ekonomiskā sadarbība izvērsās starp Baltijas valstīm, kā arī ar Rietumvalstīm, it īpaši Skandināviju.[6] Tāpat neveiksmīgs izrādījās decentralizētais privatizācijas modelis, kad atbildība par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju tika uzticēta nozaru ministrijām un pašvaldībām. Uz vairākiem gadiem tika aizkavēta privatizācija, bet valsts mēģinājumi dažādiem līdzekļiem atbalstīt krīzē nonākušos uzņēmumus, nedeva cerētos rezultātus. Joprojām saglabājoties faktiskai ekonomiskai atkarībai no bijušās PSRS, Latvijā turpināja pasliktināties vispārējā ekonomiskā situācija, kritās arī iedzīvotāju dzīves līmenis.
Ekonomiskās reformas Latvijā tika uzsāktas 1990. gada otrajā pusē. Kā viens no pirmajiem stratēģisku reformu pasākumiem bija agrārā reforma, ko ievadīja LR Augstākās padomes lēmums “Par agrāro reformu Latvijas Republikā”.[7] Drīz pēc tam (1990. gada 31. jūlijā) tika pieņemts Augstākās padomes lēmums par neatkarīgas Latvijas Bankas izveidošanu, bet 1990. gada 3. augustā tika pieņemts lēmums par valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Tomēr līdz pat 1992. gada pavasarim, kad joprojām apgrozībā vēl bija PSRS naudas vienība rublis, valstī saglabājās ļoti augsta inflācija.1992. gada 7. maijā apgrozībā tika ieviests Latvijas rublis, bet no 1992. gada 20. jūlija tas kļuva par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli, [8] bet, sākot ar 1993. gada 5. martu, arī Latvijas rublis tika aizstāts ar pastāvīgu nacionālo naudu – latu.
Liela nozīme cīņā ar saimniecisko krīzi, bet vēlāk ekonomiskās attīstības veicināšanā bija starptautiskajām institūcijām. Tā Latvija 1992. gada 19. maijā oficiāli kļuva par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) dalībnieci, bet no tā paša gada 11. augusta tā ir Starptautiskās Rekonstrukcijas un Attīstības bankas (Pasaules Bankas) dalībvalsts. Vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā (ES) Latvija oficiāli izteica 1995. gada 27. oktobrī, iesniedzot pieteikumu Spānijai – tajā laikā ES prezidējošajai valstij.
Pirmie pozitīvie ekonomisko reformu augļi bija augstā inflācijas samazināšanās – tā sāka sarukt jau pēc Latvijas rubļa ieviešanas. Taču, neskatoties uz daudzajiem reformu pasākumiem, ekonomiskā situācija valstī turpināja pasliktināties, it īpaši rūpniecībā. Gandrīz visi lielie PSRS pakļautie uzņēmumi 1992. gadā bija nonākuši bankrota priekšā. Galvenie rūpniecības krīzes iemesli bija tie paši, kas PSRS ekonomikai kopumā – monopolisms, vāja ieinteresētība ražošanas rezultātos, neracionāla resursu izmantošana un to deficīts, atpalikusi tehniskā bāze u.c.
Sākot ar 1993. gadu, ekonomiskā situācija Latvijā sāka stabilizēties, iekšzemes kopprodukts vairs nesamazinājās, inflācija bija būtiski kritusies, valsts budžets tika noslēgts ar minimālu deficītu. Augstāko padomi pēc 1993. gada 5.-6. jūnijā notikušajām vēlēšanām nomainīja 5. Saeima, bet I.Godmaņa valdības vietā stājās Valda Birkava vadītā centriski labējā valdība. Tās pamatu veidoja savienība “Latvijas ceļš”, kura vēlēšanu rezultātā bija ieguvusi 36 deputātu vietas Saeimā. V.Birkava valdība aktīvi turpināja iepriekšējās valdības uzsākto reformu ceļu, galveno uzsvaru liekot uz privatizāciju, brīva tirgus un konkurences ieviešanu, kā arī likumdošanas sakārtošanu.
Deviņdesmito gadu vidū Latvija pārdzīvoja smagu finanšu un banku krīzi. Arī iekšpolitikā situācija bija saasinājusies sakarā ar 1994. gada 21. jūnijā pieņemto Pilsonības likumu un tajā iekļautajām normām par naturalizācijas kārtību un kvotām. Tas gan tika vairākkārt labots, līdz galīgajā variantā šis likums tika pieņemts un izsludināts 1994. gada 11. augustā.[9] Naturalizācijas process tika uzsākts 1995. gada 1. februārī. Taču arī turpmākajos gados pilsonības, naturalizācijas un valodas lietošanas un mācīšanas jautājumi joprojām palika vieni no aktuālākajiem diskusiju tematiem sabiedrībā.
Deviņdesmito gadu otrajā pusē banku krīze tika pārvarēta un sākās Latvijas ekonomiskā izaugsme. Tā, 1997. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts palielinājās par 6,5%, sāka palielināties reālā darba alga, pieauga tirdzniecības apgrozījums. Ekspertu vidū pat aizsākās diskusijas par iespējamo ekonomikas “pārkaršanu”. Taču nākamajā, 1998. gadā Latviju atkal piemeklēja finanšu krīze. Viens no tās galvenajiem cēloņiem bija finanšu krīze Krievijā, ar kuru Latviju joprojām saistīja ciešas ekonomiskās saites. Lai gan arī šī krīze sāpīgi skāra uzņēmumus, valsts un pašvaldību iestādes un iedzīvotājus, tā drīz vien tika pārvarēta un Latvijas ekonomiskā izaugsme atsākās. Jau 2000. gadā iekšzemes kopprodukta pieauguma temps sasniedza 8.4%. Arī nākamajos gados valsts ekonomiskās attīstības temps bija augsts. [10]
Stabilu Latvijas ekonomisko attīstību kopš deviņdesmito gadu otrās puses veicināja ekonomisko un strukturālo reformu turpināšana, bet, sākot ar 2000. gadu, nozīmīgu lomu ieguva iestāšanās process ES. Pirmās iestāšanās sarunu sadaļas tika atvērtas 2000. gada 28. martā. Tās ietvēra ārējos sakarus, kopējo ārējo un drošības politiku, statistiku, enerģētiku, konkurences politiku u.c. Šis process noslēdzās ar Latvijas pievienošanos ES 2004. gada 1. maijā.
Īsi pirms pievienošanās ES, 2004. gada 29. martā, Latvijas Ministru prezidents Indulis Emsis Vašingtonā iesniedza ASV valsts sekretāram Kolin

vesture

Saturs

Titillapa ……………………………………………………… … 1
Saturs ……………………………………………………… . 2
Ievads …………………………………………………… … … 3
Pirmā pasaules kara posts Latvijā ………………………… …4
No autonomijas līdz valstij …………………… … … …… …6
Tautas padomes nodibināšana ……………… … …… …….7
Pagaidu valdība …………………………………………… ..…8
Draudi no austrumiem …………………………………………9
Lielnieku valdība ………………………………………………10
Kurzemes atbrīvošana….…………… ……………………. . 11
Cīņas ar Bermontu ……………………………………………12
Latgales atbrīvošana ……………………………………….…15
Brīvības cīņu noslēgums ………………………………..……16
Nobeigums……………………………………..………………17
Izmantotā literatūra……………………………………………18
Histogrāfijas apraksts…………………………………………19
Pielikums……………………………………………………..…20

Ievads

Es izvēlējs šo tematu, jo šis laiks man likās nozīmīgs laviešu tautai un zemei, kā arī es par šo laiku zināju gaužām maz, kas, manuprāt, Latvijas pisonim nav piedodams.
Šajā laikā (1918 – 1920) tika nodibināta Latvijas valsts, kaut arī mūsu teritorijā atradās divi ienaidnieki vācieši un lielnieki, kurus arī bija jāpadzen. Šīs cīņas tiek dēvētas par Brīvības cīņām, kurās gāja bojā daudz latviešu un pateicoties, kurām Latvija tapa brīva.

1918. gada 3. martā tika noslēgts Brestļovas miera līgums. Pēc šī miera līguma nosacījumiem, Vācija paturēja Kurzemi un Rīgu. Vidzemes jautājums palika neizšķirts (Tās iedzīvotājiem deva iespēju pašiem izlemt savu turpmāko likteni), bet Latgali atstāja Krievijai.

Pirmā pasaules kara posts Latvijā.

1918. gada sākumā kara posts Latvijā bija sasniedzis savu augstāko pakāpi. Plašos apgabalos bija nodedzinātas visas ēkas un izpostīta visa iedzīve. Liela iedzīvotāju daļa bija atstājusi dzimteni un gājusi svešumā bojā. Līdz karam ziedošā rūpniecība bija sagrauta. Tāpat apstājusies arī bija visa kultūras dzīve. Arī nākotnes izredzes latviešu tautai bija drūmas. Vāciešu panākumi kara laukā bija lieli, un likās, ka viņi paliks uzvarētāji. Tādā gadījumā ne tikai Kurzeme, bet arī Vidzeme paliktu vāciešu varā. Viņu nolūks bija pēc tam ar kolonizācijas palīdzību pārvērst tās par īstām vācu zemēm. Tā latviešu tautai nākotnē draudēja galīga bojā iešana. Stāvoklis pilnīgi mainījās 1918. gada vasarā un rudenī – sakarā ar franču, angļu un amerikāņu uzvarām Francijas frontē. Šīm uzvarām sekoja Vācijas sabrukums. Tā iestājās tādi ārēji apstākļi, kad kļuva iespējama Latvijas valsts izveidošana.

Centieni pēc savas pašvaldības

Tautas atmodas laikmetā latvieši bija Krievijas pavalstnieki. Bet Krievija toreiz bija spēcīga. Tāpēc atdalīšanās no Krievijas un savas valsts nodibināšana izlikās pilnīgi neiespējama lieta. Par to gandrīz neviens neuzdrošinājās ne runāt, ne domāt. Vienīgais iespējamais mērķis toreiz likās – daudzmaz plašāka pašvaldība jeb autonomija. Tas nozīmē, ka Latvija paliktu Krievijas province, bet tai iedotu lielāku vai mazāku patstāvību iekšējo jautājumu risināšanā.
Bet arī šī mērķa sasniegšanā bija jāuzduras uz nepārvaramām grūtībām. Nebija ko domāt par visu latviešu apdzīvoto zemju vienā jaunā pārvaldes apgabalā – Latvijā : valdība negribēja atļaut pat Latvijas vārda lietošanu un cenzūra centās to visos rakstos nosvītrot. Toreiz varēja runāt tikai par pašvaldību jau pastāvošos pārvaldes apgabalos tas ir guberņās un apriņķos. Pēc tādas pašvaldības latvieši visu laiku arī centās. Nolūks bija vai nu ievest Latvijā jau pastāvošos pārvaldes principus kā Krievijā (tā saucamās apriņķu un guberņu zemstes), vai arī pārveidot Vidzemes un Kurzemes landtāgus, dodot iespēju tur piedalītie arī latviešu pārstāvjiem. Tomēr ar šādiem centieniem latvieši neko nepanāca, jo tiem pretojās gan vācu muižniecība, gan arī krievu valdība. Vācu muižniecība centās uzturēt spēkā esošo landtāgu kārtību. Bet krievu valdība gribēja iztikt bez jebkādām pašvaldībām, pārvaldot valsti tikai ar savu ierēdņu palīdzību. Un tā pašvaldības reformu jautājums stāvēja uz vietas.
Zināmas izredzes un cerības pašvaldības jautājuma labvēlīgā nokārtošanā radās Pirmā pasaules kara sākumā. Varonīgi cīnīdamies krievu armijā, latvieši klusībā cerēja, ka vismaz tagad krievu valdība atalgos viņu uzticību piešķirot mums pašvaldību. Šo savu kluso cerību latvieši izteica vārdos: “Brīvu Latviju , brīvā Krievijā. ” Tomēr no valdības izturēšanā bija redzams, ka tā arī tagad nedomā izpildīt latviešu vēlēšanos ( labākajā gadījumā varēja cerēt uz apriņķa un guberņu zemstēm ).

No autonomijas līdz valstij

Tomēr zemes padomes nebija svarīgākais, ko latvieši toreiz vēlējās savas tautas un zemes turpmākā iekārtā. Tūlīt pēc revolūcijas gandrīz visās latviešu sanāksmēs, kur sprieda par tautas nākotni, izteica divas galvenās prasības: pirmkārt, lai visas latviešu apdzīvotās zemes apvienotu vienā pārvaldes apgabalā – Latvijā, un , otrkārt, lai šim apgabalam piešķirtu autonomiju. Tikai par autonomijas apmēriem sākumā vēl nebija pilnīgas saskaņas. Daži sākumā apmierinājās ar šaurāku – tā saucamo provinces autonomiju. Turpretim citi jau pieprasīja ļoti plašu – tā saucamo valsts, aramzemes, sevišķi vācu tautu, par Latvijas apstākļiem un latviešu centieniem.

Baltijas hercogiste

Nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka centieniem pēc neatkarīgas Latvijas valsts, likās, nebija nekādu realizēšanas iespēju. 1918. gada februārī vācieši bija okupējuši arī atlikušo Latvijas daļu (Vidzemi un Latgali). Pēc Brestļovas miera noslēgšanas un kara darbības izbeigšanas Austrumu frontē likās, ka Vācijai izdosies noslēgt karu lielākoties ar pilnīgu uzvaru. Tāpēc tā gribēja Latviju paturēt uz visiem laikiem savā varā. Šai nolūkā no tagadējās Latvijas un Igaunijas izveidot īpašu valsti – Baltijas hercogisti. Tā būtu Vācijas sastāvdaļa un atrastos kāda firsta vai labā vai paša ķeizara Vilhelma varā. Baltijas vācieši, sevišķi muižnieki, bija par šādu plānu sajūsmināti. Papildinot ar vāciski noskaņotajiem latviešiem landtāgus un to izvēlētās zemes padomes, vācieši tur panāca Baltijas hercogistei labvēlīgus lēmumus. Tos arī viņi izsludināja par visas zemes iedzīvotāju vispārīgu vēlēšanos. Protams, pret šādu tautas gribas viltošanu Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks iesniedza Vācijas valdībai protestu. Bet tas neko nelīdzēja. 1918. gada rudenī jau sāka organizēt jaunās hercogistes pārvaldi. Tikai Vācijas sabrukums lika pamest Baltijas hercogistes projektu.

Tautas padomes nodibināšana

Sabiedroto uzvarām Francijas frontē sekoja revolūcija un tās militārās varas galīgs sabrukums. Vācija bija spiesta 1918. gada 11. novembrī parakstīt miera līgumu, pieņemot visus Sabiedroto noteikumus. Vācija bija spiesta ateikties no Brestļovas miera līguma un arī tai vajadzēja izvāk savu karaspēku no Baltijas tādā laikā kādu noteiks Sabiedrotie. Vācijas vāras sabrukums novērsa vienu no galvenajiem šķēršļiem, kas kavēja latviešu cenšanos pēc neatkarības. Izmantojot labvēlīgo situāciju vajadzēja tikai pašiem latviešiem vienoties savā starpā par to, kas lai uzņemas neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanu un organizēšanu. Šai jautājumā iesākās sarunas starp nacionālās padomes un Demokrāstiskā bloka locekļiem. 17. novembrī panāca galīgu vienošanos nodibinot pilnīgi jaunu organizāciju – Latvijas tautas padomi. Tā sastāvēja no dažādu politiskopartiju pārstāvjiem, katru partiju pārstāvēja noteikts deputrātu skaits. Arī iedalīja vietas mazākumtautību pārstāvjiem, lai šī organizācija ne tikai pārstāvētu latviešus, bet gan visus Latvijas iedzīvotājus. Par savu priekšsēdētāju Tautas padome ievēlēja J. Čaksti, par biedriem – M. Skujinieku un G. Zemgalu. Ministru kabinetu sastādīja K. Ulmanis. Tautas padome nolēmajau nākošā dienā, 18. novembrī pasludināt Latvijas valsts nodibināšanu. Latvijas valsts dibināšana notika 18. novembrī Nacionālajā teātrī.

Pagaidu valdība

Latvijas valsts bija nodibināta, tagad to vajadzēja veidot un nostiprināt. Šo darbu bija uzņēmusies pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Toreizējos apstākļos tas bija grūts un atbildīgs darbs. Grūtības arī sagādāja paši latviešu pilsoņi, jo sākumā viņiem nebija ticības pret šo valsti, viņi vairāk uzticējās lielniekiem, to vajadzēja ieaudzināt. Pamazēm šī ticība pieauga un patrotiskā sajūsma un uzupurēšanās spējas latviešos kļuva spēcīgas
Kad pagaidu valdība uzsāka darbu, faktiskā vara atradās okupācijas iestāžu rokās. Pagaidu valdībai nebija varas, ar ko piespiest iedzīvotājus uzturēt valsti drošu un kartīgu. Pagaidu valdībai okupācijas iestādes lēnā garā sāka atdod dažus varas objektus, bet militāros tā paturāja, kas ļoti apgrūtināja pagaidu valdības darbu.
Pagaidu valdībai bija daudz uzdevumu, bet tam vajadzēja līdzekļus kādu nebija, sākumā bija izveidojies tāds paradoks, ka paši ministri ar saviem ietaupījumiem centās ko virzīt uz priekšu. Pirmos līdzekļus valdība ieguva no personīgiem ziedojumiem, vēlāk no muitas nodokļa un akcīzēm.

Draudi no austrumiem

Vislielākās rūpes Pagidu valdībai sagādāja valsts aizsardzība. Tūlīt pēc valsts nodibināšanas tai sāka uzmākties lielnieku draudi. Viņi ielauzās mūsu teritorijā un devās uz Rīgas pusi viņu rindās bija arī latviešu strelnieki, kas pēc Rīgas krišanas un Vidzemes okupēšanas bija aizgājuši uz Krieviju. Tagad viņi nāca ar lielniekiem atpakaļ uz dzimteni, lai atbrīvotu to no vāciešiem un pagaidu valdības, kas turas ar tiem uz vienu roku, tā krievi ieskaidroja strēlniekiem. Problēma arī bija tā, ka Latvijā bija daudz piekritēju ielniekiem, kas karā bija daudz cietuši un gribēja labāku dzīvi, ko solīja lielnieki.
Noslēdzot pamieru ar Sabiedrotajiem Vācijai vajadzēja aizstāvēt Latviju pret iebrucējiem, bet to viņi nepildīja, jo vācu karaspēka bija pagrimusi disciplīna un viņi negribēja aiztāvēt citu zemi tādēļ lēnā garā devās mājup. Pretestību lielniekiem izrādija tikai daži vācu pulki, bet tas bija nekas salīdzinot ar lielnieku karaspēku.
Pagaidu valdība griezās pie okupācijas varas un lūdza palīdzību, beigu beigās okupācijas vara noslēdza līgumu ar vāciešiem par ieroču un citu kara lietu piegādi uz parādu, bet ar noteikumu, ka 30% no karāvīriem būs vācieši. Stājoties pie karaspēka organizēšanas, Pagaidu valdība drīz pārliecinājās, ka vācieši nepilda līguma noteikumus. Vācu kara valde apgādāja ar visu vajadzīgo labi tikai vācu zemesargus, bet latviešiem nepiegādāja pat pašu nepieciešmo, tādēļ Pagaidu valdība ar visādiem veidiem, piemēram atpērkot no vāciešiem sagādāja pašu nepieciešamo.
Kamēr latvieši nebija paspējuši noorganizēties un iziet uz fronti, Lielnieki bez jebkādas pretestības bija ieņēmuši visu Latgaliun arī Vidzemi . Jau decembra vidū lielnieku karaspēks bija nonācis līdz Ogrei, bet izsūtītais landesvērs lika tiem atkāpties līdz Koknesei, bet neskatoties uz to lielnieki nonāca līdz Rīgai. Toreizējos apstākļos Rīgu noturēt bija nekādas izredzes tādēļ Rīgu atstāja Pagaidu valdība dodoties uz Jelgavu vēlāk uz Liepāju, no Rīgas bija spiesta doties arī karaspēka daļa ap 400 karavīru, par to vadoni ieceļot Oskaru Kalpaku. Viņš bija pasaules karos rūdīts virsnieks ar lielu pieredzi, patriots ar siltu sirdi un karavīri viņu ārti sāka cienīt.
Lielnieki ienāca rīgā 1919. gada 3. janvārī pēc tā viņi uzsāka Kurzemes iekarošanu. Viņi uzbruka Lielauces mužā latviešu kara pulkem – “Kalpaka bataljonam” . Tas pēc sīvas cīņas uzbrukumu atsita nodarot lielus zaudējumus ienaidniekam.

Lielnieku valdība

Lielnieku valdība, kuras priekšgalā atradās P. Stučka, nekavējoties stājās pie latviešu dzīves pārveidošanas komunisma garā. Zemi, rūpniecības uzņēmumus un citus ražošanas līdzekļus valsts izsludināja par savu īpašumu. Saimniekiem pagaidām zemi atstāja to lietošanā, bet muižas lielnieki pārņēma savā apsaimniekošanā. Būdami zemes sadalīšanas pretinieki, viņi centās muižās iekārtot saimniecības uz kopības pamatiem. Par to jutās ļoti vīlušies lielnieku līdzšinējie piekritēji – bezzemnieki, kas bija cerējuši no tiem dabūt kādu zemes gabalu. Vīlušies bija arī pilsētas strādnieki, kas bija cerējuši uz dzīves apstākļu pieaugumu. Lielnieki centās visu vadīt paši. Rezultātā sāka samazināties pārtikas daudzums un brīvie līdzekļi. Tādēļ sākās bads. Lielnieki centās uzvelt vainu buržuāziem, tiesājot un nogalinot tos. Tautā sāka veidoties naidīgs noskaņojums pret tiem, tādēļ liela daļa sabēga mežos un apvienojās tā sauktajos Zaļajos partizānos un uzsāka partzānu karu pret lielniekiem, kas arī atviegloja Pagaidu valdības cīņu pret tiem.

Pagaidu valdība Liepājā.

Pagaidu valdība Liepājā īpši nebija gaidīta gan no vācu okupācijas iestāzu puses, gan arī no liepājnieku puses, bet neskatoties uz to K. Ulmanis devās uz ārzemēm lūgt palīdzību saspringtajā situācijā no sabidrotajiem. Vīņš apmeklēja Stoholmu, Kopenhāgenu, Kauņu un Tallinu. Tur ar pārunām viņš saņēma aizņēmumus, palīdzību materiālo, sadarbības līgumus.

Kurzemes atbrīvošana no lielniekiem

Kalpaka bataljons un vācu zemesargi janvāra beigās bija apturējuši lielniekus pie Ventas. Februārī nenorisinājās lielākā karadarbība, izņemot to, ka vācu zemesargi bija atņēmuši lielniekiem Kuldīgu un Ventspili. Šai laikā vācieši baidīdamies no lielnieku uzbeukumiem saņēma papildspēkus arī latvieši palielināja savu karotāju skaitu. Marta sākumā kalpakieši kopā ar vācu zemesargi devās pāri Ventai, kur norisinājās sīvas kaujas un padzina ienaidnieku, bet 6. martā pārpratuma dēļ iet bojā Kalpaks, tā vietā ieceļ J.Bbalodi. Viņš bija labs darba turpinātājs un pēc sīvām kaujā atbrīvoja no lielnieku varas Saldu, Jaunpili un citus rajonus. Dodoties uz priekšu sīvā kaujā pie Bateru mājām salauza lielnieku spēkus. Pēc tam latvieši ieņēma Ķemerus, Sloku, Kalnciemu. Pa šo laiku vācu landesvērs padzina lielniekus no citiem Kurzemes apgabaliem un pilsētām. Marta beigās Kurzemes lielākā daļa jau bija atbrīvota.

Lielnieku padzīšana no Vidzemes

Drīz pēc Rīgas atbrīvošanas lielniekus arī padzina no visas Vidzemes. Jau februāra sākumā igauņi bija atņēmuši lielniekiem dažus ziemeļlatvijas pagastus. Tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāda kuru pārvaldīja igaunis Jorģis Zemitāns.
Jau martā vien brigāde devās no Valkas uz Alūksni, tomēr atduroties pret lielniekiem, latviešiem pēc sīvām cīmņām vajadzēja atkāpties. Būdami vāji apbruņoti latvieši tomēr kādas sešas nedēļas noturēja pozīcijas. Tika veidots jauns uzbrukums, kurā valmieriešiem vajadzēja padzīt lielniekus no Vidzemes Malienas. Viņi devās un sakāva lielniekus, kas lielā steigā atstāja Vidzemi. Arī igauņi bija atbrīvojuši vairākus Vidzemes agabalus.

Cīņas ar Bermontu

Saskaņā ar Strazmuižas līguma noteikumiem vācu landesvēru ieskaitīja latviesu armijā un vēlāk aizsūtīja uz Latgales fronti cīņā ar lielniekiem. Turpretim pārējiem vācu karēvjiem bija Latvija jāatstāj visdrīzākā laikā. Bet šo noteikumu vācieši nepildīja. Atkāpušie Kurzemē vācieši ne tikai neizvācās, bet arī saņēma papildspēkus. Vācu karaspēka izturēšanās pret latvijas iedzīvotājiem un iestādēm kļuva varmācīga un izaicnoša. Bija redzams ka vācu karaspēka pavēlnieks ne tikai nedomā izvākties, bet arī iekarot Latviju. Golcs pārdēvēja savu armiju par “Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju”, lai Latvijas sabiedrotie neliktu viņam izvākties no valsts.
Šai laikā Krievijas lielnieki veda cīņas dažādās frontēs ar viņiem naidīgām krievu armijām. Sabiedroto valdības gribēdamas gāzt lielniekus un atjaunot veco Krieviju, atbalstīja tās gan ar naudu gan ar kara materiāliem. Kāds bijušais krievu armijas virsnieks Bermonts – Avalovs arī bija sācis organizēt Vācijā ar vācu valdības atļauju no emigrantiem un gūstekņiem tādu armiju. Ar dažiem simtiem karēvju viņš 1919.gada vasarā ieradās Kurzemē, lai šeit pabeigtu armijas organizēšanu. No šeienes viņš caur Davgapili gribēja doties karā pret lielniekiem. Šai bermonta armijā arī iestājās Golca karēvji.
Ar vācu iestāšanos rietumkrievijas armijā tā vairs vārda pēc bija krievu armija, jo lielākā daļa karēvju bija vācieši. Tās faktiskais vadītājs bija Golcs, viņš gribēja no sākuma iekarot Latviju. Pēc tam palielinot armiju Golcs cerēja sakaut krievu lielniekus, atjaunot Krievijā ķeizara varu, nodibināt Krievijas un Vācijas savienību, lai pēc tam dotos karā pret Angliju un Franciju. Golca plānus atbalstīja plaša vācu imperiālistu aprindas. Sabiedrotie sākumā neizprata Rietumkrievijas armijas raksturu. Viņu uztāšanās vācu izvākšanās jautājumā nebija tik noteikta. Tādēļ Golcam izdevās savu armiju palielināt. Uzbrukumu uzsākot armījā bija ap 45`000 karēvju, 100 lilgabalu, 600 ložmetēju. Viņiem pretī toreiz bija Rīgas frontē 12`000 karēvju.
Bermonta – Golca armijas uzbrukums iesākās 8. oktobrī. Mūsu karaspēks cīnījās varonīgi, tomēr ienaidnieka pārspēks sevišķi ieroču ziņā bija ievērojams, tādēļ mūsējiem bija jāatkāpjas. 9. oktobrī vācieši jau bija sasnieguši Torņukalnu. Tad latviešu armija pārcēlās pa nakti pāri Daugavai. Nākošā dienā bermontieši ieņēma pārdaugavu un nonākot līdz daugavai ieraudzīja, ka tilti ir pārgriezti. Tā Daugava kļuva par ugunslīniju uz mēnesi.
Bermonta uzbrukums izveidoja tautā lielu sašutumu pret nodevīgo ienaidnieku, reizē ar to – patriotisku apņemšanos ziedot visu un cīnīties līdz pēdējam, lai ienaidnieka uzbrukumu atsistu. Sevišķu vērību valdība pievērsa karaspēka palielināšanā un aprīkojuma piegādē. Šai ziņā lielu palīdzību sniedza Sabiedrotie, piegādājot ieročus un citus piederumus. Lai ienaidnieks mūs ar savu pārspēku nesatriektu, mūsējie paši pirmie uzbruka. Mūsu armijai lielu palīdzību deva angļu karaspēka pavēlnieks ģenerālis Berts. Viņš izdarīja to, ka Sabiedroto flote atbalstīja mūs ar savu artilērijas uguni uzbrukumā. Lielākais uzbrukums notika 15. oktobrī, to ievadīja Sabiedroto flote ar artilērijas uguni uz pretinieka aizmuguri. Mūsējie pārcēlās ar lielaivām uz otru krastu un ieņēm Daugauvgrīvu un Bolderāju, tā apdraudot ienaidnieka aizmuguri.
Izšķirošais uzbrukums iesākās 3. novembrī, kas iesākās ar sabiedroto flotes uguni. Uzbrukums notika no Dugaugrīvas puses. Cīņu, lai mūsu karaspēks izspieda ienaidnieku no viņa pozīcijām un virzījās uz priekšu. Cīņas turpinājās vairākas dienas. 10. novembrī kaujas sasniedza savu kulmināciju un pēc sīvām cīnām ienaidnieks tika padzīts līdz Torņukalnam, vēlāk ienaidnnieks bija spiests atkāpties līdz Olainei. 11. novembrī Rīga bija atbrīvota no ienaidnieka.
Kaujas tagad norisinājās Kurzemē. Sīvas cīņas notika ap Liepāju, jo 4. novembrī vācieši uzbruka Liepājai, bet latviešu garnizons ar angļu flotes atbalstu uzbrukumu atsita. 14.,15. novembrī vācieši uzbrukumu atkārtoja, jau ar lielākiem panākumiem un pilsētas stāvoklis kļuva apdraudēts. Uz ātru roku tika noorganizēti karavīri no brīvprātīgajiem pilsētas iedzīvotājiem. Uzbrukums tika atsists un ienaidnieks padzīts.
Šai pašā laikā sīvu pretestību izrādīja no Rīgas izdzītie bermontiešu daļas, kurām no Vācijas bija pienākuši papildspēki. Vācu ģenerālis piedāvāja pamieru, bet Latvijas valdība pamieru nepieņēma. Sakarā ar Vācijas paziņojumu, paziņoja, ka Latvija atrodas kara stāvoklī ar Vāciju. Vācija vēlāk izdarīja dažus uzbrukumus, lai novilcinātu laiku, jo tā gribēja izvest laupījumu un savesto kara materiālu. Tas nepiepildījās, jo 21. novembrī pēc sīvām kaujām latvieši ieņēma Jelgavu un tur palikušos kara materiālus. Līdz 28. novembrim Kurzeme un Zemgale bija pilnīgi atbrīvota no bermontiešiem.

Latgales atbrīvošana

Pēc bermontiešu padzīšanas bija palikusi neatbrīvota Latgale. Lielnieku būtu padzīti jau 1919. gada vasarā, ja nevajadzētu atsist vācu uzbrukumu Ziemeļlatvijai. Tomēr arī pēc cēsu kaujām nevarēja sākties Latgales atbtīvošana, jo bija jābaidās no jauna vācu uzbrukuma un lai to atsistu vajadzēja gatavībā turēt lielu daļu Latvijas armijas. Tikai pēc bermontiešu padzīšanas varēja atsākties Latgales brīvošanas operācija, bet ar to bija jāpasteidzas, jo Igaunija tajā laikā veda miera sarunas ar lielniekiem un ja tās izdosies, tad lielniekiem būtu lielāks karaspēks, kuru pārceltu no igauņu zemes.
Latvijas valdība lai būtu droša par cīņas iznākumu noslēdza ļoti izdevīgu līgumu, kurā poļi apsolīja 20 000 karavīrus, ja Latvijas puse apsola tos uzturēt karadarbības laikā.
Uzbrukumu lielniekiem uzsāka latviešu un poļu daļas 1920. gada 3. janvārī Davgapils rajonā. Uzbrukums bija veiksmīgs, jo latvieši tajā pašā dienā ieņēma Līksnu, bet poļi Daugvpili. Daža dienas vēlāk citas latviešu vienības uzsāka uzbrukumu lielniekiem no rietumu puses. Cīņas notika galvenokārt ap svarīgo dzelsceļa mezglu Pitalovu. Beidzot to ieņēma letiņi un sekmīgi virzījās uz priekšu. 21. janvārī latvieši ieņēma Rēzekni, bet janvāra beigās mūsējie jau bija pie Latvijas robežas Zilupes rajonā.
1. februārī abi pretinieki noslēdza pamieru, bet ar to viss nebeidzās, lielnieki gausi atstāja Latvijas teritoriju un dažviet sanāca sīkas sadursmes. Miera sarunas ar Krieviju ilga diezgan ilgi. 1920. gada 11. augustā Krievija un Latvija parakstīja galīgu miera līgumu. Pēc tā Krievija atzina Latvijas patstāvību un ateicās no tiesībām uz tautu un zemi uz mūžīgiem laikiem.

Brīvības cīņu noslēgums

1920. gada 11. augustā beidzās brīvības cīņas. Tās bija turpinājušās no valsts nodibināšanas dienas gandrīz divus gadus. Šīs cīņas prasīja no Latvijas valsts lielus materiālos zaudējumus un arī dzīvības upurus. Kritušo skaits pārsnieda šajās cīņās 3 000. Vislielākos upurus prasīja Latgales atbrīvošana un cīņas ar Bermontu. Bet šie upuri nebija veltīgi, jo tika atbrīvota Latvijas valsts no ienaidnieka un arī nostiprinājās valstiskā apziņa un ticība valstij, kas bija sākumā ļoti vāja.
Blakus mūsu karēvju varonībai ir jāpateicas mūsu ģenerāļiem, kas labi vadīja kaujas it sevišķi J. Balodim, O. Kalpakam un arī pagaidu valdībai, kas ar savu pašaizliedzību un izturību paveica neiespējamo ar ministru prezidentu K. Ulmani priekšgalā.

Nobeigums

Šo laiku var uzskatīt par ļoti izšķirošu laiku,jo ja nebūtu dibināta Latvija arī, ja nebūtu tādi aizrautīgi politiķi un kara vadoņi, varbūt nebūtu arī notikušas brīvības cīņas un latviešu tautas cerības izgaistu. Ieviestos te vāci vai krievi, tam vairs nebūtu starpība, lēnā garā pārkrievotu vai pārvācotu aizliegtu visu latvisko un arī paši lēnīgie latvieši to aizmirstu un pieņemtu to kā tas ir. Varbūt tadag es nezinātu latviešu valodu un vispār, kas tie tādi latvieši vispār ir, jo es būtu vācietis vai krievs un mācītos nevis Latvijas vēsturi, bet gan Krievijas vai Vācijas. Vienīgais, kas mani nošķirtu no jaunajiem saimniekiem būtu, kaut kas sirds dziļumos, ko es līdz mūza beigām arī nesaprastu.
Ja nebūtu šo cīņu, nebūtu arī noticis tas, kas notika 1989. gadā, kad visa latviešu tauta apvienojās vienā kopumā un paveica to , lai Latvija atdzimtu.
Pateicoties šīm cīņām tika atbrīvota Latvijas valsts no ienaidnieka un arī nostiprinājās valstiskā apziņa un ticība valstij

Izmantotā literatūra

1. Fr. Zālītis “Latvijas vēsture vidusskolām” (Zvaigzne 1991)
2. A. Balodis “Latvijas un latviešu tautas vēsture” (Kabata 1991)
3. “Latvijas vēstures dator enciklopēdija” ( Tilde 1998 )

Histogrāfijas apraksts

1. Šī grāmata ir tulkota lielu tiesu no zviedru valodas. Izdota izdevniecībā ‘Kabata” Rīgā 1991. gadā.
Agnis Balodis dzimis 1932. gadā 19. septembrī Rīgā. Kopā ar vecākiem 1944. gadā devies uz Vāciju. 1953. gadā pārceļas uz Zviedriju. Studējis Stoholmas un Upsalas universitātēs. Darbojas arī kā žurnālists.
2. Šo grāmatu sarakstīja Fr. Zālītis. Pirmais izdevums tika laists klajā Rīgā, 1937. gadā “Valtera un Rapas apgādā”. Šis ir jau astotais izdevums, kuru izdeva 1991. gadā izdevniecība “Zvaigzne”.
Grāmata tieši ir domāta vidusskolām, kā mācību līdzeklis, bet citiem lasītājiem tā arī ir ļoti laba un saprotama.

Latvijas armijas virspavēlnieka štābs. (Vidū J.Balodis ).

vesture

Ievads

Uzduroties dažiem veciem avīžu materiāliem un noskatoties filmu “Baigā vasara” man radās vēlēšanās noskaidrot sīkāk, kas notika pirmās Latvijas laikā. Ja paklausās citos, tad viennozīmīgu atbildi nevar iegūt. Citi kritizē K. Ulmani par viņa bailīgumu, bet citi (galvenokārt laucinieki) slavē, jo tad valdība esot iepirkusi graudus. Tāpat nekur netiek skaidri pateikts, vai Latvija bija gatava cīnīties pret okupāciju. Tādēļ mēģināju rast atbildi uz šo jautājumu.

Valsts aizsardzība

Beidzoties brīvības cīņām, Latvijas Republikas rīcībā bija skaitliski liela armija – ap 75.000 vīru. Pēc miera līguma parakstīšanas ar Padomju Krieviju tika samazināts kareivju un virsnieku skaits. Miera laika apstākļos Latvijas armijas skaitliskais sastāvs svārstījās ap 16.000 – 20.000 vīru, to skaitā ap 2.000 virsnieku. Armijas pamats bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales). Katrā kājnieku divīzijā ietilpa trīs kājnieku un viens artilērijas pulks. Bez šīm vienībām bija arī aviācijas, autotanku, bruņuvilcienu, jātnieku, smagās un zenītartilērijas pulki, kā arī citas speciālās nozīmes armijas daļas. Latvijas kara flotē ietilpa vairāki nelieli karakuģi, divas zemūdenes un daži hidroplāni. Lai gan armijas tehniskais nodrošinājums pilnībā neatbilda modernās karamākslas prasībām, tomēr kareivji bija gatavi aizsargāt savu zemi pret jebkuras valsts tīkojumiem. Ārvalstu militārie speciālisti atzina, ka Latvijas armija ir labi apmācīta, ar stingru iekšējo disciplīnu. Jaunākos virsniekus apmācīja Latvijas karaskolā, vecākie bija apguvuši izglītību Krievijas karaskolās un savas zināšanas nostiprinājuši kaujas laukā. Daudz talantīgi Latviešu virsnieki izglītību papildināja Francijas un Čehoslovākijas augstākajās kara akadēmijās. Obligātā karadienesta ilgums Latvijas pilsoņiem sākotnēji bija 18 mēneši, bet vēlāk to samazināja līdz 12 mēnešiem. Kara gadījumā bija paredzēts iesaukt rezervistus un 72 stundās armijas sastāvu varēja papildināt līdz pat 180.000 vīru. Tādā gadījumā visiem nepietiktu ieroču, bet munīcijas pietrūktu jau pēc divu nedēļu ilgas aktīvas karadarbības. Tik mazai valstij kā Latvijai nebija pa spēkam izveidot moderni apbruņotu armiju ar lielām karamateriālu rezervēm, lai gan aizsardzības vajadzībām tika izlietoti apmēram 25% no valsts izdevumiem.
Iekšlietu ministrijas pakļautība atradās robežsargi, policisti un aizsargi. Robežapsardzes vienībās dienēja ap 1200 vīru. Lielākā robežsargu daļa apsargāja robežu ar Padomju Savienību. Igaunija, Lietuva un Polija bija draudzīgas valstis, tāpēc to robežas tika mazāk apsargātas. Robežsargi palīdzēja muitniekiem cīnīties pret kontrabandistiem, kas izmantoja cenu atšķirības kaimiņvalstīs. Padomju Savienības robežu vajadzēja apsargāt stingrāk, jo no austrumu puses Latvijā centās ievest naidīgu literatūru un līdzekļus komunistiskās pagrīdes organizēšanai. Austrumu robežu centās pāriet PSRS specdienestu sagatavoti aģenti, lai spiegotu un citādi kaitētu jaunajai Latvijas valstij.
Iekšējās kārtības uzturēšana valstī bija policijas pārziņā. Cīņai pret noziedzību jebkurā valstī tiek veltīta īpaša uzmanība. Pēc kara Latvijā noziedznieku bija ne mazums. Daudzās vietās darbojās labi organizētas bandas, kas laupīja un slepkavoja. Bēdīgi slavens laupītājs bija Kaupēns, kurš darbojās Zemgalē. Šausmas iedvesa Adamaiša un citu bandītu ilgu laiku nesodītie noziegumi. Vairāku gadu laikā policijas un aizsargu kopdarbības rezultātā noziedzības līmenis strauji kritās. Katrā lauku pagastā bija tikai viens policijas kārtībnieks, bet viņam bija palīgi – aizsargi.
Aizsargu organizācijas izveidojās jau Brīvības cīņu laikā, lai uzturētu kārtību no ienaidnieka atbrīvotajās teritorijās. Sākumā šai organizācija bija piespiedu raksturs – tajā ieskaitīja visus 18-60 gadus vecus lauksaimniekus, kas nebija iesaukti armijā. Vēlākos gados aizsargos iestājās brīvprātīgi, bet uzņēma tikai valstiski noskaņotus cilvēkus ar nevainojamu stāju. Šai organizācijai bija pusmilitārs raksturs. Katra aizsarga rīcībā bija šautene. Aizsargu štāba pakļautībā bija 19 aizsargu pulki (katrā apriņķī pa vienam). No tiem atsevišķi darbojās dzelzceļa aizsargu pulks, aizsargu aviācija un jūras aizsargi. Katrā Latvijas pagastā bija sava aizsargu nodaļa, kas daudzās vietās vadīja arī kultūras dzīvi Pie nodaļām tāpat darbojās aizsardžu un jaunsargu jeb sporta pulciņi. Kara gadījumā apbruņotajiem un labi apmācītajiem aizsargiem vajadzētu papildināt armiju.

Naudas sistēma

Pagaidu valdība 1919. gadā izlaida pirmās Latvijas naudaszīmes – Latvijas rubļus. Līdzās tiem kā maksāšanas līdzekļus ilgu laiku lietoja cariskās Krievijas, Krievijas Pagaidu valdības, vācu okupācijas iestāžu, lielinieku un atsevišķu pilsētu izdoto naudu. Juku laikos savu naudu iespieda daudzi, pat bermontieši. Saimnieciski smagajos apstākļos Latvijas rubļiem strauji kritās vērtība. Tikai pēc kara, atjaunojoties valsts saimniecībai, rubļa kurss nostabilizējās. 1922. gadā Latvijā ieviesa jaunu naudas sistēmu – latus un santīmus. 50 Latvijas rubļus mainīja pret vienu latu. Latvijas lata vērtība sākumā bija pielīdzināta Francijas frankam. Vēlākos gados franka vērtība kritās, bet lats palika gandrīz nemainīgs. Ārvalstu naudas sistēmu speciālistiem bija liels brīnums, kā Latvija tik īsā laikā izveidoja stabilu naudas vienību (Igaunijai un Lietuvai tas tik ātri neizdevās). Vēlākos gados Latvijā apgrozībā tika laistas 1, 2 un 5 latu sudraba monētas, sīknauda bija izgatavota no bronzas un niķeļa.

Tirdzniecība

Šajā nozarē nebija jūtamas tik dziļas pārmaiņas kā lauksaimniecībā un rūpniecībā. Pēc kara Latvijā lielu tirdzniecības uzņēmumu nebija daudz, un tie galvenokārt piederēja cittautiešiem. Turpmākajos gados Latvijas valdība centās dažādi atbalstīt tieši latviešu veikalniekus, lai pieaugtu to īpatsvars šajā saimniecības nozarē.
Valsts dzīvē liela nozīme bija ārējai tirdzniecībai. Latvijas Republikas galvenās tirdzniecības partnervalstis bija Lielbritānija un Vācija. Padomju Savienības tirdzniecības apgrozījums ar Latviju bija tikai 3% no mūsu valsts importa un eksporta kopapjoma (tikpat, cik Zviedrijai). Latvijai vajadzīgo ievedpreču vidū galveno vietu ieņēma mašīnbūves produkcija un dažu veidu izejvielas. Rūpniecības un transporta vajadzībām nācās ievest akmeņogles, petroleju un benzīnu. Tikai 10% importa sastādīja pārtikas preces: dienvidu augļi, siļķes, vīni u.c.
Latvijas eksportpreču vidū pārsvars bija lauksaimniecības un mežrūpniecības produkcijai. Pirmajos valsts pastāvēšanas gados galvenā izvedprece bija lini, turpmākajos gados – kokmateriāli, bet no trīsdesmito gadu vidus – sviests un bekons. Sviesta vērtība sasniedza pat ceturto daļu no visa Latvijas eksporta. To labprāt iepirka daudzās Eiropas valstīs. Mežrūpniecības produkcija arī deva valstij krietnus ienākumus. Latvija izveda ne tikai zāģmateriālus, bet arī augstvērtīgu finieri, papīru un sērkociņus. Tomēr rūpniecības produkcija eksporta kopapjomā ieņēma visai nelielu daļu. No tā var secināt, ka labāk izveda neapstrādātas izejvielas nekā gatavu preci.
Trīsdesmitajos gados Latvijas izvedpreču vērtība pārsniedza maksu par ievedamām precēm, līdz ar to mūsu valstij radās lielāki naudas uzkrājumi, ko pārvērta zeltā un noguldīja Anglijas, Francijas, ASV un citu valstu bankās.

Tautsaimniecība

Autoritārisma periodā notika strauja dažādu tautsaimniecības nozaru attīstība un augšupeja. K. Ulmanis bija labs lauksaimnieks, tāpēc šai nozarei tika veltīta vislielākā labvēlība. Jau agrākos gados valdība nodrošināja piemaksas dažiem lauksaimniecības produktiem, bet pēc 1934. gada 15. maija tās vēl paaugstināja. Zemnieki saņēma arī lielus naudas aizdevumus, lai varētu iegādāties lauksaimniecības tehniku, meliorēt laukus un citādi modernizēt savas saimniecības. Valsts sekmēja laukstrādnieku materiālo apstākļu uzlabošanu. Laukstrādnieku dzīves līmeņa celšanās bija straujāka nekā pilsētu strādniekiem. Daudzi bezdarbnieki pameta pilsētas un pārcēlās uz laukiem. Tomēr darbaroku laukos trūka. No Polijas un Lietuvas ieradās tūkstošiem laukstrādnieku, kuri bija ar mieru strādāt par zemāku samaksu, jo pašu valstīs to darbs bija vēl zemāk atalgots. Lauku uzplaukumu veicināja arī daudzās lauksaimniecības skolas. Liela nozīme jaunās zemnieku paaudzes veidošanā bija mazpulku organizācijām skolās. Mazpulcēni apguva lauku darbu pieredzi, mazos dārziņos izmēģinot jaunas kultūraugu šķirnes un audzējot sugas lopus. Rudeņos notika mazpulku darbu skates un ražas izstādes.
Pēc K. Ulmaņa nākšanas pie varas notika jūtamas pārmaiņas rūpniecībā. Līdz 15. maija notikumiem latviešiem piederēja ap 38% no visiem rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem. Ar jaundibinātās Latvijas kredītbankas palīdzību valsts savā rīcībā pārņēma daudzus cittautiešu uzņēmumus un bankas. Pamazām pieauga latviešu tirgotāju un rūpnieku īpatsvars. Valdība dibināja jaunus lieluzņēmumus svarīgākajās rūpniecības nozarēs. Tie bija: “Latvijas koks”, “Ķieģeļnieks”, “Kaļķis”, “Degviela”, “Kūdra”, “Bekona eksports”, “Aldaris”, “Laima” un vēl daudzas. Izveidojās jaunas rūpnīcas un pieauga strādnieku skaits. Bezdarbnieku skaits samazinājās un trīsdesmito gadu beigās tas bija diezgan mazs, tomēr salīdzinot Somijā, Lietuvā un Igaunijā bezdarbnieki bija vēl mazāk. Latvijas rūpniecības ražojumiem bija laba slava pasaules tirgū. 1939. gadā salīdzinājumā ar 1929. gadu rūpniecības produkcijas vērtība bija palielinājusies par divām trešdaļām.

Bezdarbnieku skaits 1937.g. dec.
Igaunijā
Somijā
Lietuvā
Latvijā
Norvēģijā
Zviedrijā
Dānijā
Polijā
Francijā
Vācijā
Anglijā 1726
3770
3787
3968
33906
109634
168009
470009
389626
994784
1338850

Tautas ienākums uz vienu strādājošā stundu Latvijā bija lielāks nekā Igaunijā, Čehoslovākijā, Polijā, Itālijā, PSRS un citās valstīs. Salīdzinājumā ar 1913.gadu Latvijā tautas ienākums uz katru strādājošo stundu bija pieaudzis vidēji katru gadu par 2,6 %. Tas tolaik bija augstākais rādītājs Eiropā (otrajā vietā atradās Zviedrija un Norvēģija ar 2,2 % pieaugumu).
Rūpniecības uzplaukums sekmēja strādnieku labklājību. Daudzi ārzemnieki tolaik ievēroja, ka Latvijā nav daudz bagātnieku, bet vēl mazāk nabagu. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā bija zemas ministru un citu valsts ierēdņu algas, bet augsts strādnieku darba atalgojums.
Autoritārā perioda laikā īpaši tika veicināta celtniecības attīstība. 1936. gadā sāka darboties īpaša Nacionālās celtniecības komiteja. Visvairāk izmainījās Rīgas pilsēta, tā kļuva latviskāka. Ievērības cienīgas ir šādas tā laika celtnes kā Tiesu pils, Finansu ministrija, Kara muzejs, Armijas ekonomiskais veikals (tagadējais “Centrs”), kā arī daudzas jaunas skolas un dzīvojamie nami. Ārpus galvaspilsētas uzcēla plašo un moderno Ķemeru viesnīcu, Vienības namu Daugavpilī un 15. maija namu Liepājā. Lielus līdzekļus prasīja Jelgavas pils atjaunošana. Laukos radās jaunas skolas, dzelzceļa stacijas un tilti. Pilsētu ielas tika paplašinātas, bruģētas un asfaltētas, lai atbilstu modernā transporta prasībām. Rīgā un citās pilsētās apzaļumoja daudzas ielas un ierīkoja jaunus parkus. Diemžēl Vecrīgā, veidojot Doma laukumu, tika nojauktas daudzas senas ēkas. Galvaspilsētu apmeklēja daudzi tūristi, kas to tīrības ziņā salīdzināja ar Parīzi.
Lielākā Latvijas jaunbūve bija Ķeguma spēkstacija uz Daugavas. To sāka būvēt 1936. gadā. Pirmo Daugavas saražoto elektroenerģiju Latvijas iedzīvotāji saņēma 1939. gadā. Ķeguma spēkstacijas būvniecību vadīja speciālisti no Zviedrijas. Daugavas radītā enerģija nodrošināja Rīgas rūpnīcu, ielu un iedzīvotāju dzīvokļu vajadzības. Latvijas valstij ietaupījās nauda, jo samazinājās kurināmā un degvielas imports.

Kara tuvošanās

Trīsdesmito gadu otrajā pusē daudzās Eiropas valstīs nemieru radīja PSRS un Vācijas militārā spēka pieaugums. Daudzām tautām vēl labi atmiņā bija palicis komunistu mēģinājums ar Sarkanās armijas palīdzību izplatīt sociālismu. No šīs ieceres PSRS vadītāji neatteicās. Padomju Savienībā komunistu valdības priekšgalā bija Josifs Staļins, kurš nesaudzīgi izrēķinājās pat ar saviem līdzgaitniekiem. Savukārt Vācijā pie varas nāca nacionālsociālistu partijas vadītājs Ādolfs Hitlers. Vācija izstājās no Tautu Savienības, steidzīgi bruņojās un gatavojās jaunam karam. Lielbritānijas un Francijas spēkos bija apvaldīt Vācijas karošanas tieksmes, bet vadošo politiķu tuvredzības dēļ tas netika izdarīts. Ilgi nebija jāgaida. 1938.gadā Vācija sev pievienoja Austriju, 1939. gada martā pakļāva Čehoslovākiju un atņēma Lietuvai piederošo Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu. Hitleriskās Vācijas intereses sniedzās vēl tālāk uz austrumiem. PSRS sāka uztraukties, jo arī tā vēlējās paplašināties uz nelielo kaimiņvalstu rēķina. Baltijas valstu diplomāti redzēja draudošās briesmas, bet cerēja, ka šo valstu neitralitāte un ar abām naidīgajām valstīm noslēgtie savstarpējās neuzbrukšanas līgumi tās pasargās. Baltijas valstu vadītāji cerēja arī uz citu lielvalstu palīdzību.
1939. gada vasarā PSRS apspriedās par sadarbību gan ar Lielbritāniju un Franciju, gan ar Vāciju. Vācijas efektīvākas darbības dēļ par partneri tika izvēlēta šī valsts. Vācijas ārlietu ministrs Rībentrops pēc Hitlera uzdevuma ieradās Maskavā, lai ar krieviem sadalītu teritorijas. Jāatzīmē, ka Staļins labprāt piekrita piedāvājumam, un tādā veidā Baltijas un citas austrumu valstis ieguva PSRS. Arī pašā Vācijā noslēgto vienošanos pieņēma ar lielu sajūsmu. Līdz karam bija palicis pussolis.

Kara sākums

1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijai. Pēc divām dienām Francija un Lielbritānija uzsāka pretdarbību un karš bija sācies. Baltijas valstis paziņoja par savu neitralitāti. Poliju ieņēma mēneša laikā. Tika nedaudz izmainīta agrāk panāktā vienošanās, novilkta jauna robežlīnija, pēc kuras daļa šīs valsts tika atdota PSRS. Skaidrs, ka viss uz austrumiem no šīs robežas tagad bija Padomju varā. Tajā pašā laikā Francijas un Lielbritānijas uzbrukumi Vācijai bija diezgan pasīvi.

Uzspiestais līgums

Pasaules notikumi drīz vien atspoguļojās arī Latvijas ikdienā. Pāri Latvijas – Polijas robežai ieradās bēgļi un nelielas sakautā poļu karaspēka nodaļas. Jūras tirdzniecību traucēja vācu zemūdeņu darbība Baltijas un citā jūrās. Galvenokārt ar vietējām izejvielām strādājošā Latvijas rūpniecība tirdzniecības apsīkumu neizjuta tik ļoti kā 1. pasaules kara laikā. Vēl mazāk pārmaiņu bija lauksaimniecībā.
Arī PSRS nekavējās sagrābt savas laupījuma daļas. Pēc Polijas krišanas PSRS pieprasīja Baltijas valstīm atļaut to teritorijās izvietot Sarkanās armijas kara bāzes. Šādas prasības izvirzīja katrai valstij atsevišķi, lai tās nemēģinātu apvienoties. Pirmās pretenzijas tika izvirzītas Igaunijai, tad Latvijai. 1939. gada 5. oktobrī tika noslēgts PSRS un Latvijas “savstarpējās palīdzības” līgums. Pēc tam līdzīgs liktenis piemeklēja Lietuvu. Lai lietuvieši vairāk uzticētos šādiem piespiedu sabiedrotajiem, Lietuvai atdeva Viļņas pilsētu un palielu apgabalu ap to (šīs teritorijas no 1922. gada Lietuvai bija atņēmusi Polija). Līgums ar Padomju Savienību paredzēja Latvijas rietumu daļā izvietot līdz 25.000 sarkanarmiešu un ierīkot padomju flotes bāzi Liepājā. Tas bija pirmais solis uz valsts neatkarības zaudēšanu, jo svešā karaspēka lielums pārsniedza Latvijas armijas pamatsastāvu. Tas pats notika abās kaimiņvalstīs. Līgumu slēgšanas brīdī Baltijas valstīm nebija cerību sagaidīt palīdzību no ārpuses. Padomju Savienības valstsvīri apgalvoja, ka Sarkanā armija neiejaukšoties Baltijas valstu iekšējās lietās.
Tikai Somija atteicās no uzspiestā “savstarpējās palīdzības” līguma. Sarkanā armija bez kara pieteikuma uzbruka šai nelielai valstij. Somu varonīgā pretestība saviļņoja visu pasauli, bet Sarkanā armija neguva gaidītos panākumus. Daudzu valstu brīvprātīgie devās palīgā somiem, bet lielvalstu valdības kaut cik jūtamu palīdzību Somijai nesniedza. Padomju Savienību izslēdza no Tautu savienības. 1940. gada 12. martā Somija bija spiesta noslēgt miera līgumu un atdot daļu no savas teritorijas. Tomēr zaudējumi nebija veltīgi, jo tika saglabāts galvenais – valsts neatkarība. Padomju armija cieta šajā karā milzīgus dzīvā spēka zaudējumus un izpelnījās pasaules tautu nicinājumu.
Vācija, zinot Baltijas valstu tālāko likteni, 1939. gada oktobrī slēdza ar šīm valstīm līgumus par vācu tautības pilsoņu repatriāciju. Baltijas vāciešiem šeit bija dzimtene un īpašumi, bet gaidāmā padomju okupācija tos spieda doties uz Vāciju. No Latvijas kopumā izceļoja ap 60.000 cilvēku. Vāciešu īpašumi pārgāja Latvijas valsts pārziņā, bet daļu no to vērtības vajadzēja atmaksāt Vācijai.

Neatkarības pēdējais cēliens

Latvijā 1939./40. gada ziema bija barga. Kara apstākļi aizvien vairāk apgrūtināja valsts saimniecību. Ārējās tirdzniecības sašaurināšanās radīja iztrūkumus degvielas un kurināmā apgādē. Rūpniecībā sašaurinājās ražošana un cēlās preču cenas. Pieauga bezdarbs. Bezdarbnieku vidū LKP biedri centās izvērst revolucionāru aģitāciju, bet tai nebija lielu panākumu. Latvijas valdība aicināja ievērot taupību. Mežos vairāk sagatavoja malku, lai varētu aizstāt akmeņogles. Degvielu un cukuru sāka izsniegt uz taloniem. Paredzot vēl grūtākus laikus, daudzi Latvijas iedzīvotāji lielos vairumos iepirka sāli, sērkociņus, cukuru un petroleju. Valsts vadītājs K. Ulmanis savās runās pauda optimismu un aicināja neuztraukties. Smagā situācija valstī radīja nesaskaņas valdībā. K. Ulmanis no valdības atbrīvoja kara ministru ģenerāli Jāni Balodi. Viņa vietā iecēla ģenerāli Krišjāni Berķi. Saimnieciskās grūtības mazināja tautas uzticību Kārlim Ulmanim.

Latvijas un PSRS salīdzinājums pirms 2. pasaules kara
Teritorija km2
Iedzīvotāji
Laucinieki %
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme (ha / 1 iedz.)
Labības raža (centneri / ha)
Kartupeļu raža (centneri / ha)
Zirgu skaits uz 100 iedz.
Liellopu skaits uz 100 iedz.
Cūku skaits uz 100 iedz.
Aitu skaits uz 100 iedz.
Piena gada izslaukums no govs (kg)
Gaļas produkcija uz 1 iedz. (kg)
Piena produkcija uz 1 iedz. (kg)
Saražotais sviests uz 1 iedz. (kg)
Dzīvojamā platība pilsētās uz 1 iedz. (m2)
Par vidējo strādnieka mēnešalgu varēja nopirkt (kg):
rupjmaizi
baltmaizi
cūkgaļu
sviestu 66.000
2.000.000
63,5
1,9
12,3
140
20
61
41
68
1900
85
835
15
9

550
212
83
42 21.400.000
170.500.000
67,2
2,3
9,1
96
10
36
18
60
1027
21
170
1
4

276
66
21
12

Latvieši Padomju Savienībā

Latvijas preses izdevumos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados varēja rast ziņas par latviešu dzīvi ārvalstīs, arī PSRS. Padomju Savienībā tolaik dzīvoja ap 20.000 latviešu. Visā plašajā valstī darbojās latviešu skolas, latviešu valodā iznāca laikraksti un žurnāli. Tolaik darbojās arī latviešu teātri, izdevniecības un klubi. Daudzi latviešu komunisti ieņēma augstus amatus partijā, valdībā un Sarkanajā armijā.
Ar 1937. gadu Padomju Savienībā sākās plašas atsevišķu valsts ierēdņu un pat veselu tautu vajāšanas. Staļina aizdomīgums bija par pamatu daudzu viņā līdzgaitnieku iznīcināšanai. Vajāšanas īpaši smagi skāra latviešus. Gandrīz visi augstākus amatus ieņēmuši latvieši tika nošauti, bet to ģimenes – izsūtītas. Staļina rīkojumu izpildītāji pilnīgi pārtrauca latviešu skolu darbību, aizliedza preses izdevumu un grāmatu iespiešanu. Par šiem trīsdesmito gadu nogales traģiskajiem notikumiem Padomju Savienībā Latvijas prese klusēja, jo Latvijas valdība centās nesadusmot lielo kaimiņvalsti. Tālab Latvijas iedzīvotāji gandrīz neko nezināja par Staļina diktatūras patieso seju.

Neatkarības zaudēšana

1940. gada pavasarī un vasaras sākumā Vācijas karaspēks okupēja Dāniju, Norvēģiju, Beļģiju, Holandi un Luksemburgu. Hitlerieši salauza angļu un franču pretestību Francijā, jūnija vidū vācu karaspēks iesoļoja Parīzē. Drīz pēc tam Francija padevās. Šie notikumi saistīja visas pasaules tautu uzmanību. Tikmēr Staļina vadītā Padomju Savienība izmantoja Vācijas pretinieku apjukumu un steidzās sagrābt laupījumu pie Baltijas jūras. Visas trīs Baltijas valstis saņēma PSRS notas, kurās pret šo valstu valdībām bija pausti melīgi apgalvojumi un nepamatotas prasības. Padomju Savienība pieprasīja nomainīt valdības un izvietot šajās valstīs vēl vairāk Sarkanās armijas vienību. Šoreiz pirmā cieta Lietuva, kuru Padomju karaspēks okupēja 15. jūnijā. Nākamā dienā arī Igaunijas un Latvijas valdības saņēma PSRS notas. Lietuvas okupācija liecināja, ka tas pats sagaida Latviju un Igauniju. Uz palīdzību no citām valstīm nebija ko cerēt. Lai Latvijas valdība zinātu, kas tai draud nepaklausības gadījumā, tad jau naktī uz 15. jūniju sarkanarmieši uzbruka kādai latviešu robežsargu mītnei uz austrumu robežas. Ēkas nodedzināja, vairākus cilvēkus nogalināja vai ievainoja, bet pārējos sagūstīja un aizdzina pāri robežai. Latvijas armijas virsnieki un kareivji bija gatavi cīnīties pret daudzkārt stiprāko pretinieku, lai gan trūka modernas kara tehnikas un izbūvētu aizsardzības līniju. Latvijas aizsardzību apgrūtinātu tajā esošās Sarkanarmijas bāzes un neapsargātā jau okupētās Lietuvas robeža. Pretošanās gadījumā Latvijas armija tiktu sakauta un iznīcināta dažu dienu laikā. Tādā pašā stāvoklī atradās arī Igaunija, lai gan tās austrumu robežas sedza grūti pārvarami dabiski šķēršļi (Peipusa ezers un Narvas upe).
Latvijas valdība piekāpās kaimiņvalsts nepamatotajām prasībām. Ministru kabinets atkāpās, tikai K. Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā. 17. jūnija rītā Latviju okupēja Sarkanās armijas daļas. Rīgā iebrauca padomju tanki un izvietojās pie svarīgākajiem valsts objektiem: Daugavas tiltiem, centrālās dzelzceļa stacijas, pasta un telegrāfa, Spilves lidlauka, ostas, radiostacijas u.c. Latviešu karavīri bezspēcīgās dusmās noraudzījās uz okupētājas valsts armijas pārvietošanos. Policistiem un aizsargiem vajadzēja rūpēties par kārtību Sarkanās armijas pārvietošanās laikā. Nespējot pārdzīvot šādu pazemojumu, nošāvās Latvijas robežsargu komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins un vēl daži citi virsnieki. Sarkanās armijas tankus ar sajūsmu sagaidīja pavisam neliela Latvijas iedzīvotāju daļa, kuri cerēja uz labākiem dzīves apstākļiem. Valsts prezidents K. Ulmanis centās tautu nomierināt un mazināt apjukumu ar uzstāšanos radiofonā. Viena latviešu sabiedrības daļa vēl cerēja, ka tiks atjaunota demokrātiski vēlētas Saeimas darbība un Latvija joprojām paliks neatkarīga valsts. Taču valsts turpmāko likteni izlēma Maskavā.

Secinājumi

Daudz kas no tā laika notikumiem ir svarīgs arī mūsdienās. Tāpat kā toreiz arī pašlaik mums ir nesaskaņas ar Krieviju, cenšanās noturēt tirdzniecību un rūpniecību latviešu rokās un neatdot investoriem, zāģmateriālu izvešana u.c. Tā laika priekšrocības bija sekmīgais lauksaimniecības produktu eksports, mazāka plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, vairāk apbruņojuma. Pie mīnusiem var pieskaitīt karadarbību Eiropā un pašvako rūpniecību. Valsts kopumā ekonomiski bija tikpat attīstīta, cik šodien, bet militārā ziņā daudz pārāka, kaut vai tāpēc, ka tai piederēja 45 tanki, 101 lidmašīna, 1700 ložmetēju u.c.
Kad 1940.gada vasaras vidū Latvijas valdībai vajadzēja izvēlēties – karot vai nekarot, tā izdarīja pareizo izvēli. Tā nebija sagatavojusies un tiktu ātri sakauta, kaut gan potenciāls bija pietiekoši liels. Būtībā Latvija daudz neatpalika no Somijas, bet šīs valsts vadošie cilvēki spēja izdarīt attiecīgos secinājumu jau daudz agrāk.
Ja kāda valsts taisītos iekarot Latviju šodien, es neredzu iemeslu, kādēļ lai tā savu nepanāktu. Ne jau tie 3% no budžeta aizsardzības vajadzībām ko dos. Tāpat neticu, ka kāda no lielvalstīm sniegs palīdzību. Draudi neatkarībai no citu valstu puses ir nopietna lieta un uz to arī ir nopietni jāskatās.

lenins

Ļeņins

Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins (krievu: Влади́мир Ильи́ч Улья́нов, Ле́нин, dzimis 1870. gada 10. aprīlī (22. aprīlī pēc jaunā stila) Simbirskā, miris 1924. gada 21. janvārī Gorkos pie Maskavas) bija Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs. Tiek uzskatīts par vienu no XX gadsimta ietekmīgakajiem politiķiem.

izaks nutons brieduna gadi

Brieduma gadi
No 1688. līdz 1690. gadam Ņūtons bija parlamenta loceklis Londonā. Sanāksmēs zinātnieks publiski nav izteicies, un, kā stāsta anekdote, vienīgā Ņūtona uzstāšanās parlamentā bijusi pavēle sulainim: „Aizveriet logu – caurvējš!” 1690. gadā slavenais zinātnieks atgriezās Kembridžā. Sāka izpausties pārpūles sekas. Smags trieciens bija ugunsgrēks, kas iznīcināja daļu no Ņūtona rokrakstiem. Gandrīz divus gadus Ņūtons slimoja ar nervu sabrukumu, kas izpaudās kā vajāšanas mānija. Tomēr draugi palīdzēja, zinātnieks 1694. gadā izveseļojās un sāka pievērsties Mēness kustības pētījumiem. 1696. gadā Ņūtona draugs, finanšu ministrs Montegjū, aicināja izcilo zinātnieku uz Londonu darbam monētu palātā. Anglija bija nonākusi finansu krīzes priekšvakarā, jo naudai – mārciņai – vairs nebija noteiktas vērtības. Vecā nauda ļoti īsā laikā bija jāpārkaļ par jaunu, protams, izdarot attiecīgus aprēķinus. Tāds bija Ņūtona uzdevums, ko viņš sekmīgi veica. Ņūtonu iecēla par monētu palātas direktoru. 1705. gadā karaliene Anna piešķīra zinātniekam sera titulu. No 1703. gada līdz mūža beigām Ņūtons bija Londonas Karaliskās biedrības pārzinis. Londonas periodā Ņūtona darbība vairs nebija tik aktīva kā Kembridžā, tomēr arī šajā posmā parādījās nozīmīgi darbi, piemēram, 1701. gadā publicētais raksts „Par siltuma un aukstuma pakāpju skalu”. Te Ņūtons aprakstīja savu termometru, kas pildīts ar lineļļu. 1704. gadā iznāca „Optika”, kuras pamatā bija Kembridžas periodā lasītās lekcijas. Grāmatai bija divi matemātikas pielikumi: „Par līkņu kvadratūru” un „Trešās pakāpes līniju uzskaitījums”. Pēdējā pielikumā Ņūtons klasificēja trešās pakāpes līknes 72 veidos, izmantojot savu teorēmu par to, ka katru kustību līkni var iegūt no vienas parabolas y2 = ax3 + bx2 + cx + d ar vienas plaknes centrālo projekciju uz citas plaknes. 1707. gadā iznāca „Vispārīga aritmētika”. Te apkopotas Ņūtona lekcijas Kembridžas universitātē no 1673. līdz 1683. gadam. Viens no galvenajiem „Vispārīgās aritmētikas” sasniegumiem bija jauna reāla skaitļa definīcija, kurā skaitlis tika definēts nevis tikai kā vienību daudzums, bet kā lieluma attiecība pret tādas pašas dabas lielumu, ko pieņem par vienību. Mūža nogali Ņūtons pavadīja slavā un bagātībā. Tomēr arī sirmā vecumā ģeniālais zinātnieks turpināja eksperimentēt, novērojot, piemēram, sīkas dzirkstelītes, kas veidojas, tuvinot adatu dzintaram vai gumijai, kuri paberzēti ar vilnas drānu. Ņūtons šķīrās no dzīves naktī no 30. uz 31. martu 1727. gadā. Ar lielu godu viņu apglabāja Vestminsteras abatijā. Virs Ņūtona atdusas vietas paceļas grezns piemineklis. Uzraksts uz tā pilnībā novērtē Ņūtona vienreizējos nopelnus zinātnes attīstībā: „Lai mirstīgie priecājas, ka dzīvoja tāds cilvēces krāšņums.”