A.Eglitis

Anšlava Eglīša romāni atgādina krāšņu rudens dārzu: romānu ir daudz, tie ir atšķirīgi, spilgti, krāsaini. Anšlavs Eglītis beidzis Latvijas Mākslas figurālo darbnīcu, strādājis par zīmēšanas skolotāju Beķeres ģimnāzijā, bija “Jaunāko Ziņu” korespondents, tika apbraukājis Eiropu un iepazinies ar slavenākajām turienes gleznu galerijām. Anšlavs Eglītis vairs nebija iesācējs, tālab latviešu romānā iesoļoja spilgti un varbūt pat izaicinoši, drosmīgi pieteikdams latviešu moderno romānu.

A.Eglītis savam otrajam plašajam prozas darbam, romānam, bija licis pavisam nozīmīgu virsrakstu “Homo Novus” – jaunais cilvēks. Romāna “Homo Novus” varonis –

jaunais mākslinieks Juris Upenājs. No Cesavaines puses viņš iebrauc Rīgā un raugās lielajā pilsētā kā brīnumā, līdz drīz kļūst tai piederīgs un uzticīgs.

Ar romānu “Homo Novus” lasītāji, tāpat kā ar pirmo Anšlava Eglīša romānu (“Līgavu mednieki”), iepazinās turpinājumos – tas publicēts vācu laikā izdotajā laikrakstā “Tēvija”. Romāns saistīja un intriģēja, reizēm pat pārsteidza, jo sajūsmināja Anšlava Eglīša raksturotāja prasme, neparastie izteiksmes līdzekļi, dzirkstošā valoda. Šo romānu rakstot, Anšlavs Eglītis jau apzinājās publikācijas specifiku: vajadzēja rakstīt saistoi kaut vai tālab vien, lai la

a
asītāji ieinteresēti gaidītu un pirktu avīzes nākamos numurus.

Pirmos 3 Anšlava Eglīša romānus (“Līgavu mednieki”, “Homo Novus”, “Cilvēks no Mēness”) saista kopīga ievirze – vispirms tie ir saistoši, tā ir intriģējoša lasāmviela, rakstnieks prot savu lasītāju ieinteresēt, un tajā pašā reizē romānus apvieno au

u
ugsta literāra kultūra, gaume, dziļš un precīzs vides, laikmeta un cilvēku raksturojums. Ir liela māka par sarežģītām zinātnes problēmām stāstīt un runāt maksimāli vienkārši, un tāpat tikai patiess talants var aiz ārēji rotaļīga, pat draiska stila aizslēpt nozīmīgas problēmas un smalku cilvēka psihes atklāsmi.

Romānā “Homo Novus” iesācējs mākslinieks Juris Upenājs citu pēc citas iepazīst Rīgas dažādās vietas un dažādus cilvēkus, un tādējādi Anšlavs Eglītis pastāsta par savu pilsētu, kur viņš dzīvoja, bija studējis glezniecību un jutās kā zivs ūdenī. Anšlava Eglīša romānā atrodama arī grafiska precizitāte – zīmētu 30.gadu Rīgas atveidu ieraugām pazīstamas vietas un ainas: te uzkāpjam Marijas ielas bēniņos, kur mīt mākslinieks Bicēns, izbraukājam līdzi Jurim Upenājam Grīziņkalna rajonu, ieejam Vārnu ielas dzīvoklītī, atveram Antonijas ielas 14 istabu lielo dzīvokli, ku

u
urā vienu istabu apdzīvo Kurcums. Tad apmeklējam vairākus Brīvības ielas un Raiņa bulvāra namus, kur dzīvokļi pārvērsti par saloniem, no Eižēna Žibeikas uzzinām, ka viņš dzīvo Šarlotes ielā – pavisam netālu no Anšlava Eglīša pēdējās dzīvesvietas Rīgā.

Rīgas panorāmas veidošanai lieliski noder Salutaura amizantais brauciens ar ormani cauri pilsētai, gleznotājam darinot arvien jaunas gleznas: top jauna darba meti, mainās Rīgas nostūri un vietas – Vienības laukums, Kanāla tilts, Romas pagrabs, Centrāltirgus, Iekšrīga – Melngalvju nams, Pēterbaznīca un Doms, Rīgas pils un tramvaja loks, kas 30

0
0.gados aplieca Rīgas pili un pēc tam iestiepās pilsētas centra daļā.

Rīgu Anšlavs Eglītis ļauj skatīt Jura Upenāja acīm, kurās atspoguļojas lauku jaunekļa jūsma, bet reizē tas bija plaša rakstnieka skatiens uz savu pilsētu, ko viņš dziļi mīlēja: “Rīga jauno mākslinieku sajūsmināja. Tā bija bagātās Latvijas brīvvalsts lepnā un greznā galvaspilsēta, toreiz svešu varu nenomākta un neizpostīta, senā, jautrā latvju Rīga, ko tik bieži dzirdēja dēvējam par Ziemeļu Parīzi,1” tā secina jaunais gleznotājs un turpat izsaka svarīgu savas dzīves atziņu: “Un vai daudz kas neatkarājas no cilvēka paša, no viņa nostāšanās pret apkārtni?2” No mutuļojošās Rīgas dzīves Anšlavs Eglītis izceļ tikai gleznotāju pasauli, taču šajā romānā nav izteikti centrēta viena galvenā varoņa. Nedaudz vairāk uzmanības viņš velta Jurim Upenājam, taču visnotaļ viņa uzmanības centrā ir mākslinieku grupa. Arhīvā ir saglabājies kāds foto uzņēmums: jautrs mākslinieku pulciņš, tam tā kā pieslējies, mazliet klāt pieliecies Anšlavs Eglītis. Un tāpat arī Juris Upenājs izstaigā dažādus bohēmiešu kambarus un ūķus, visu laiku palikdams tādā kā vērotāja lomā, viņam bohēmiešu asprātības un jautrās izdarības šķiet tīkamas, tomēr pārgalvīgo draiskulību dzelmē dziļi ienirt negrasās.

Romānā “Homo Novus” rakstnieks cilvēkus neizsmej, viņš par tiem pasmīkņā un allaž savāc kopā īpatņu pamatīgu kompāniju. Anšlavu Eglīti var saukt par vienu no izteiktākajiem raksturu meistariem latviešu romānistikā. Rakstnieka tēlotie varoņi pēc rakstura īpašībām ir dažādi: krietni un ne tik krietni, lādzīgi un ne tik lādzīgi, bet, lasot romānu, pārsteidz tas, ka Anšlavs Eglītis mīl visus savus tēlus, nevienu viņš nenosoda un par visiem runā ar artistisku vieglumu. Ko lai dara, ka Dievs vai viņa padotie radījuši pasaulē tik dažādus cilvēkus? Jāmīl vien visi, kādi nu tie ir!

Anšlava Eglīša romāns “Homo Novus” valdzina ar sulīgu sadzīves tēlojumu, tajā saista rakstnieka prasme raksturot, it kā aizsedzoties ar eleganto, nereti ironisko tēlojumu. Anšlavs Eglītis apstājas pie savas dzīves pamata problēmas – mākslas likteņiem, tās sūtības un jēgas – un viņa proza bieži vien iegūst filozofisku vērienu un atvēzienu. “Homo Novus” rakstnieks nonāk pie mākslas uzdevuma apjēgsmes. Viņa vērtējumā mākslas darba avots ir dzīves patiesība – dabas, cilvēka, realitātes atveidojums, tiecoties ietvert tajā būtību, varētu teikt arī – dvēseli. To jaunajam Upenājam atgādina vecais mākslinieks Piegāzs: “Bet katra šī ir pasaule par sevi, ar citu skaņu un ar citu garu. Jūs gleznojat vēl tikai lielu virspusi, mans draugs.”3 Pieredzējušais meistars māca Upenājam neapstāties pie ārējā, ilustratīvā, vedina meklēt kodolu, būtību. Un tajā pašā laikā mākslinieks nedrīkst darbu tikai kopēt, bet jārada jauna, patstāvīga pasaule. Glezna “ir svarīga tikai pati par sevi un nevis par cik attēlo modeli. Dabas patiesība vienmēr jāupurē mākslas patiesībai.”4

Anšlavs Eglītis pēc profesijas bija gleznotājs, viņš teicami pārzināja Eiropas mākslas virzienus, novirzienus un strāvojumus, tālab tik bieži viņš savos romānos atgriežas pie mākslas likteņa tēmas. Taču ikvienā no romāniem ir jūtama profesionāla mākslinieka klātbūtne. Daudzus no saviem darbiem, arī “Homo Novus” atkārtoto izdevumu, Anšlavs Eglītis pats ilustrējis, viņš portretu uzburšanai izmantojis asu, precīzu līniju, ar to izceldams portretējamā tēla būtību un gluži tāpat rakstnieks rīkojas ar vārdu. Darbībā ievadot kādu personu, Anšlavs Eglītis mēdz uzreiz raksturot, uzburt tēlojamā cilvēka portretu. Arī romānā “Homo Novus” Anšlavs Eglītis turpina zīmēt savu varoņu portretus un dara to kā profesionāls meistars: pamanīdams kādu ievērības vērtu cilvēku, rakstnieks viņu uz brīdi it kā pietuvina, ietver fokusā, tikai pēc tam ļauj viņam darboties tālāk, bet lasītājs guvis priekšstatu par darbojošās personas izskatu un raksturu. Citu pēc cita iepazīstina ar “Homo Novus” varoņiem. Salutaurs: “. milzīga auguma vīrs tuklu, uzpūstu ģīmi, kura zemes pelēkā krāsa liecināja par daudzām dzīrēs pavadītām naktīm. Spuraina sarkanīgu matu kodaļa draudīgi purinājās pie katra vārda.”5 Posa: “Posa bija īsts kungs – tuvu četrdesmit, nevainojamā, neuzkrītošā uzvalkā, apžilbinošu apkaklīti, sārts, svaigs, smaržīgs, pilnīgu vaigu, maķenīt iesirmiem deniņiem.”6 Veips: “Veipa zilganās lūpas sašķiebās pusironiskā, pussāpīgā, pusnogurušā un pusbezcerīgā smaidā. šo sēro gurdenības izteiksmi Veips paturēja vienmēr un visur, it kā mākslinieks būtu neremdināms cietējs, bet māksla visgaužākā moceklība.”7 Tikai galvenajam varonim dots tāds parastāks vārds – Juris Upenājs, ir arī gleznotājs Posa, toties pārējā kompānija apveltīta ar visai savādiem uzvārdiem: tie ir Bicēns, kura prototips dzīvē sasaucās ar Mednīti, Salutauru, Veipu, ar cienījamo profesoru Dūnikeru, neveiksminieku Kurcumu. šai tradīcijai Anšlavs Eglītis ir uzticīgs arī romānā “Cilvēks no Mēness”, kur bez varenā Kambalas – krieviski tā sauc buti, ir arī citi dīvaini vārdi.

Romānā “Homo Novus” tāpat atrodami arī spilgti salīdzinājumi, piemēram, izstāžu zālē “košas gleznas bija sametušās gar visām četrām sienām kā milzīgi siltzemju tauriņi,” žargonvārdi un ikdienas sarunu leksika dominē Salutaura runā: “Tad ta rijalka!”; “Saproti tu, sienāža sēkla!”; “Ak tu, ģilka! Kā tu šitāds domā bildes krāsot? Babtists! Aknu vajaga – saproti?”; Nu tad sapūsti tu, nolādētais rūgušpiena nerīdeli.”

Šai romānā rakstnieks izmantojis arī vairākus dialektismus un apvidvārdus, ko bija dzirdējis sirdij mīļajā Cesavaines pusē, kur viņš vadījis savu bērnību un agrās jaunības vasaras. Kā siltu glāstu romāna varonis Juris Upenājs atceras Cesavaines apkaimes maigo un mīksto izloksni. Romānā citu pēc cita atrodam dialektālās leksikas piemērus, te rindojas vārdi; ķaulīgs, ņirgoņa, ģilka, ķeista, ģuņģot, ķirna, spraigsme, notostīties, ēdmaņa, strebelīgs. Rakstnieks mīl tekstā ievīt aforismus, piemēram: “Mīlestība nav līdzeklis. Mīlestība ir mērķis. Tā ir vīnstīga, kas spēj tīties tikai ap stipru balstu.”8 Vai: “Bet bijušie laimes brīži ir kruķi, ar ko var lēkt uz priekšu arī tad, kad kājas jau pārsistas.”9 Arī aforismos Anšlavs Eglītis ļauj vaļu savai dzirkstošajai asprātībai , un izlasāmas šādas atziņas: “Laba sieva ir tāda, kas samierinās ar to, ka viņai slikts vīrs.”10 – “Dzīve līgojas kā sievietes krūtis – augšup – lejup, augšup – lejup.”11 Šis aforisms bija iepaticies arī autoram pašam, un komēdijā “Kazanovas mētelis” to nedaudz pārveidoti atkārto šķelmis un siržu lauzējs Džakomo Kazanova. Rakstnieka valodai savdabību piešķir vēl kāds Anšlava Eglīša iemīļots vēstījuma paņēmiens: vienlīdzīgu teikuma locekļu atkārtojums. Piemēram, izstādes iekārtotāji “zāģēja, nagloja”, viesībās “tika nesti jauni trauki, griezts, ziests, lauzts, drupināts, sildīts, pildīts un piedāvāts.”

Vai Anšlava Eglīša varoņiem rodami prototipi? Romānu “Homo Novus” rakstnieks ievada ar piezīmi: “Ja šai romānā kāds saskata it kā zināmus notikumus vai pazīstamas personas, tad tā ir tikai sagadīšanās. Viss, par ko šai romānā rakstīts, ir autora izdomājums.” Viss ir tikai fantāzijas auglis. Un tomēr – vai tikai fantāzija? reiz romāna “Homo Novus” sakarā šo jautājumu uzdeva pašam rakstniekam, un 1991.gada 12.jūnijā rakstītā vēstulē atbildēts: “Ar rakstnieka autobiogrāfiskumu ir tā, ka, vienalga kādus materiālus viņš vācis un pēc kādiem strādā, autobiogrāfiskā pieredze vienmēr būs iekšā.”12 Savu attieksmi par prototipu izmantošanu rakstnieks pauda tajā pašā vēstulē: “Neesmu aprakstījis tieši noteiktus cilvēkus. Daudziem gleznotājiem pievienotas īpašības no rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem.”13 Te būtībā deklarēts prototipu izmantošanas paņēmiens Anšlava Eglīša romānos – viņš nereti pavienoja vienā tēlā vairāku cilvēku īpašības. Piemērus šim rakstnieka daiļrades principam var atrast vairākus, un tos nosaucis viņš pats. Par vareno, kolorīto Salutauru Anšlavs Eglītis rakstīja: “Salutaurs nav gluži Džons Tīdemanis. Arī dzejniekam Mednim reizēm piemita varens, valdonīgs vēriens, prasme norīkot sev “ieroču nesējus” un “skolniekus”. Un vēl vienam otram citam dižvīram.”14 Par Orfeju Faustu teikts: “ ”Orfejā Faustā” ir daža īpašība no dzejnieka Kārļa Jēkabsona un vēl daža fantasta, kādu mums netrūka.”15

Nereti Anlavs Eglītis romāņu varoņos ieliedēja pats savus pārdzīvojumus, vērojumus, pieredzējumus, sintezēdams tos ar kāda cita cilvēka rakstura iezīmēm. Pats raksturīgākais piemērs ir Juris Upenājs. Varbūt to varētu uzlūkot par Anšlava Eglīša autobiogrāfisku paštēlu? Nekādā ziņā! Vizuāli Upenāju rakstnieks, kā liecina 1991.gada 12.jūnijā rakstītā, vēstule, centies nedaudz veidot pēc dzejnieka Viļa Cedriņa: “Upenāju ārējais veidols man allaž saistījies ar jaunā, slaidā, palaikam gaišpelēki ģērbtā dzejnieka Viļa Cedriņa rātno stāju un laipno, pabiklo, it kā iestingušo smaidu.”16 Bet Upenāja kodols – paša Anšlava Eglīša pārdomas, pieredze un uzskati. Tas jaušams no īsas rakstnieka piezīmes: “Rīgas gados diezgan daudz interesējos par japāņu un ķīniešu īpatnējo, kaligrāfisko glezniecību. Kaut kas no tā ieslīdējis Upenāja “pārdomās”. “17

Upenāju rakstnieks dažviet paliek paša piedzīvotās situācijās – gluži autobiogrāfisks pamats ir Upenāja likstām Knabenava skolā, kas ir tā pati Beķeres ģimnāzija, kur savu laiku Anšlavs Eglītis bija strādājis: “Upenāja gaitas Knabenava skolā ir manas gaitas Beķeres ģimnāzijā. Pēc pirmās stundas es nopietni domāju atteikties no pedagoģijas un paliku tur tikai spītības dēļ. Man tikai nebija laba padomdevēja, kā Kurcums – ar visām likstām bija jātiek kaut kā pašam galā. Bet lietas jau ar laiku izstrādājas un tieši ar to “mežonīgāko” klasi man izveidojās vislabākās attiecības, un daudzas manas bijušās skolnieces man tagad atraksta un pat atsūta savu foto. Pēc akadēmijas beigšanas es diezgan rosīgi gleznoju ģīmetnes. Ar pieaugušajiem nebija nekādu klizmu, bet ar bērniem dažkārt klājās tāpat kā Upenājam.”18

Aplūkotajam Anšlava Eglīša romānam ir īpatna vieta latviešu prozā. Tas pirmo reizi tika publicēts periodikā. Anšlavs Eglītis rakstīja tieši konkrētu preses izdevumu vajadzībām publicēšanai turpinājumos. Kādā vēstulē par romāna “Homo Novus” tapšana rakstnieks stāsta: “ “Mudinājums” rakstīt bija tas, ka to varēja darīt laikrakstā pa turpinājumam. Norišu kopējais virziens man bija padomā, bet detaļas veidojās darba gaitā, nereti lielos spaidos, nenokavēt turpinājumus.”19 Tātad rakstniekam vajadzēja rēķināties ar konkrētu laika spaidu, nedrīkstēja nokavēt kārtējā fragmenta iesniegšanas termiņu un, pats galvenais, ka Anšlava Eglīša romāni vispirms ir lasāmviela. To nevar noliegt, taču Anšlavs Eglītis teicami pratis pārkļūt plaisai, kas šķir literatūru no parastas lasāmvielas, viņa romāni, būdama aizraujoša lasāmviela, reizēm ir piepildināti ar pārdomām, atziņām, vērtējumiem, tajos ir konkrēti raksturu portretējumi. Un nekur nav teikts, ka labai literatūrai katrā ziņā jābūt smagnējai, grūti uztveramai un garlaicīgai. Anšlavs Eglītis savus romānus rakstīja saistoši.

“Ar lielu prieku un garšu viņi kombinēja trakas idejas ar traku iztēli un vēl trakāku valodas akrobātiku”20 – tie ir Anšlava Eglīša vārdi, kas veltīti 30.gadu beigu paaudzei. Tātad – arī viņam pašam. Un vēl: “. krājumam piemīt kāda visai ievērojama īpašība: tas nav jāšķirsta pienākuma dēļ, to ir vienkārši interesanti lasīt.”21 Tas sacīts par Andreja Pablo Mierkalna dzejoļu krājumu, bet šo vērtējumu var attiecināt arī uz paša Anšlava Eglīša romāniem, tos ir “vienkārši interesanti lasīt”.

Leave a Comment