Архитектурные памятники Евпатории

SATURS

IEVADS..............................3

1. Pārtikas piedevu raksturojums..............................5

Pārtikas piedevu grupas..............................8

Mīti un patiesība par pārtikas piedevām.......................10

E piedevu traktēšana..............................11

ES pasākumi pārtikas piedevu regulēšanai.......................13

2. Atsevišķu pārtikas produktu sastāva analīze.......................14

3. Ekoloģiski tīru pārtikas produktu veikalu būtība......................17

4. Pārtikas piedevu izpratne mūsdienās............................20

NOBEIGUMS..............................23

SECINĀJUMI..............................24

ANOTĀCIJA..............................25

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS.................26IEVADS

21.gadsimts cilvēces vēsturē jau atzīmēts kā progresa gadsimts. Progresē viss, sākot ar informāciju tehnoloģijām un beidzot ar ražošanas tenoloģijām. Straujais dzīves ritms un nepieciešamība pēc laika ietaupīšanas paši no sevis nosaka šo progresu.

Cilvēkiem burtiski trūkst laika pat mierīgi paēst. Praktiski uz katra soļa skan vārds „nauda”. Nauda, kas ne

e
epieciešama visiem. Tajā skaitā pārtikas produktu ražotājiem.

Pārtikas piedevas savu izplatību guvušas līdz ar cilvēces progresu. Pārtikas produktu ražotāji, vēloties ietaupīt savu laiku produktu ražošanai un samazināt izdevumus, arvien vairāk un vairāk ievieš produktos pārtikas piedevas. Nevar noliegt, ka dažādas pārtikas piedevas bija zināmas jau tālā senatnē, piemēram, cukurs, sāls, etiķis, taču tik daudz piedevu, kā tās tiek izmantotas šodien, cilvēce vēl nav redzējusi un zinājusi.

Tieši arvien lielāka un lielāka pārtikas piedevu izmantošana pārtikas produktos nosaka izvēlētās zinātniski pētnieciskās da
a
arba tēmas aktualitāti. Mūsdienās nepieciešami padziļināti un nopietni pētījumi par pārtikas piedevām, ir precīzi jānoskaidro, vai tiešām pārtikas piedevas ir, vai nav kaitīgas. Izvēlētā tēma ir aktuāla arī tāpēc, ka cilvēkiem līdz šim brīdim nav pareiza priekšstata par pārtikas piedevām. Da
a
audzi joprojām domā, ka tās ir veselībai un apkārtējai videi kaitīgas vielas. Daudzi kā pārtikas vielas min tikai krāsvielas, kas arī nav pareizi. Par šo stereotipu esamību var pārliecināties no darba autoru veiktās aptaujas, kas izklāstīta šī darba ceturtajā punktā.

Zinātniski pētnieciskā darba mērķis ir pierādīt, ka pārtikas piedevas nav kaitīgas cilvēka veselībai. Lai veiksmīgi panāktu izvirzīto darba mērķi, darba autores izvirza sekojošus uzdevumus:

1. Izpētīt literatūras avotus un citus uzziņas materiālus par pārtikas piedevām ES valstīs;

2. Noteikt pārtikas piedevu būtību un nozīmi;

3. Izanalizēt vismaz sešus dažādu pārtikas produktu sastāvus;

4. Atklāt ekoloģiski tīru pārtikas veikalu būtību;

5. Veikt anketēšanu par pārtikas piedevām;

6. Izdarīt secinājumus par izvēlēto tēmu.

Zinātniski pētnieciskā darba hipotēze balstās uz pieņēmuma, ka pārtikas piedevas nekaitē cilvēka veselībai.

No izstudētās literatūras un citiem uzziņu avotiem izriet, ka pārtikas piedevas ir
r
r ķīmiskas vielas, kuras ražotāji izmanto pārtikas produktu tehnoloģiskā ražošanas procesa atvieglošanai, to ārējā izskata un tādu īpašību uzlabošanai, kā garša un smarža. Pārtikas piedevas palīdz arī ilgāk saglabāt pārtikas produktu svaigumu un noturību pret bojāšanos.

Tā kā Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības valsts – dalībniece, tajā tiek īstenoti ES pasākumi pārtikas piedevu izmantošanas kontrolēšanai. To nosaka fakts, ka ražotāji nereti izmanto aizliegtas pārtikas piedevas, kuras var izraisīt kaitējumu cilvēka organismas. Kaitējums var izpausties dažādi, daži pētījumi pat pieņem, ka pārtikas piedevas va
a
ar izraisīt vēzi, taču šos pieņēmumus nevar uzskatīt par 100% ticamiem, jo pagaidām nosliece uz vēzi tiek izmēģināta uz dzīvniekiem un nevar skaidri noteikt, vai tiešām tas ir atkarīgs no pārtikas piedevām.

Es tiesību akti nosaka, ka katra ražotāja pienākums ir norādīt uz pārtikas produkta iepakojuma tā saturu. Jaunājās regulās tiek ierosināts arī, lai ražotāji, ja to produktos ir alerģisku reakciju izsaucošās vielas, norādītu minētās vielas un apzīmētu kā alerģiju izraisošās.

Pētījums veikts pusgada laikā. Tajā izmantoti literatūras avoti (pavisam četri) un citi uzziņu avoti kā interneta resursi (mājas lapas) – pārsvarā LR un ES likumdošanas akti un regulas, ES izdotās brošūras par pārtikas piedevām enciklopēdiski raksti.

Pētījums satur divas daļas: teorētisko un praktisko. Teorētiskajā daļā tiek atspoguļota pārtikas piedevu teorētiskā bāze – nosauktas un paskaidrotas pārtikas piedevu īpašības, to nozīme. Savukārt praktiskā daļa sastāv no sešu pārtikas produktu sastāva analīzes un veiktās anketēšanas. Pētījumā pielietotās metodes:

 Informācijas vākšana un apkopošana;

 Korelāciju pētījuma m.etode – anketēšana;

 Kvantitatīvo pētījumu metodes: aprakstošā un secinošā metode.

Zinātniski pētnieciskais darbs izklāstīts uz 26 lapām. Tajā ir deviņas tabulas un viens pielikums, anotācija svešvalodā (angļu valodā). Pirmajai nodaļai ir četras apakšnodaļas. Otrā nodaļa ietver pārtikas produktu sastāva analīzi. Ceturtā nodaļa ir pilnībā veltīta anketēšanas analīzei.1. Pārtikas piedevu raksturojums

Lai raksturotu pārtikas piedevas, to īpašības un izmantošanas mērķus, darba autores vispirms definē jēdzienu „pārtikas piedevas”. Tas nepieciešams dziļākai pārtikas piedevu izpratnei.

Pārtikas piedevas – ķīmiskās vielas, kas tiek pievienotas pārtikas produktiem ar mērķi uzlabot garšu, paaugstināt uzturvērtību vai novērst produkta bojāšanos.

Pēdējā laikā sabiedībā aug norūpēšanās sakarā ar pārtikas piedevu izmantošanu: to nekaitīgums izsauc šaubas. Tomēr pārtikas piedevas nebūt nav jauns izgudrojums. Jau tālā senatnē cilvēks atklāja, ka, piemēram, sāls (dabā sastopamais nātrija hlorīds) novērš gaļas bojāšanos.

Līdz ar mūsu zināšanu pieaugumu par pārtiku un pārtikas produktu ražošanas tehnoloģiju pilnveidošanos pieauga arī pārtikas piedevu izmantošana. Mūsu industriālā gadsimtā milzīgs cilvēku skaits sakoncentrējās pilsētās. Strauji pieauga pasaules iedzīvotāju skaits. Viss tas kopā pieprasīja jaunus pārtikas produktu apstrādes un sadales veidus, pateicoties kam pārtikas piedevas sāka izmantot arvien plašāk. Nepieciešamība pēc tām īpaši pieauga līdz ar pieprasījuma palielināšanos uz lietošanā ērtākiem pārtikas produktiem [1,811].

Saskaņā ar avotu [5] pārtikas piedevas var traktēt arī sekojošā veidā: dabīgas vai mākslīgas vielas un to savienojumi, kas produktos tiek speciāli ievadīti to izgatavošanas procesā, lai piedotu pārtikas produktiem noteiktas īpašības un/vai saglabātu pārtikas produktu kvalitāti.

Pārtikas piedevas produktam var pievienot dažādos tā ražošanas, uzglabāšanas un transportēšanas posmos ar mērķi uzlabot vai atvieglot tehnoloģisko procesu, palielināt produkta izturību pret dažādiem bojāšanās veidiem, saglabāt produkta struktūru un ārējo izskatu.

Saskaņā ar higiēniskām prasībām pret pārtikas piedevu izmantošanu, pārtikas piedevu izmantošana nevar pasliktināt produktu organoleptiskās īpašības (precizējums: organoleptiskās īpašības – īpašības, kuras tiek uztvertas ar cilvēka sajūtu orgāniem: smarža, garša, krāsa, temperatūra, plēves u.c. No grieķu „leptikos” – pieņemt), kā arī pazemināt to uzturvērtību (izņemot dažus speciālas un diētiskas nozīmes produktus). Netiek pieļauta pārtikas piedevu izmantošana ar mērķi noslēpt bojātu gatavu pārtikas produktu. Ir pieļaujams lietot pārtikas vielas gatavu kompozīciju – daudzkomponentu maisījumu veidā (kompleksas pārtikas piedevas).

Parasti vairumam pārtikas piedevu nav pārtikas nozīmes un tās ir bioloģiski inertas priekš organisma. Taču pārtikas piedeva, tāpat kā jebkurš ķīmisks savienojums, tikai tad tiek uzskatīta par drošu, ja tai nepiemīt ass un hronisks toksiskums, kancerogēnas, mutagēnas, teratogēnas īpašības [5].

Pārtikas produktu ražošanai tiek pieļauts izmantot pārtikas piedevas un papildus līdzekļus, kuri pēc mūsdienu zinātnisko pētījumu datiem nerada kaitējumu cilvēka dzīvībai un veselībai un nākamām paaudzēm.

Jāuzsver, ka pārtikas piedevas pārtikas rūpniecībā var izmantot tikai pēc katras konkrētas piedevas vispusējas izpētes un pilnas izmantošanas drošības noteikšanas.

Pārtikas piedevu esamību produktā jānorāda uz produkta iepakojuma. Pārtikas piedeva tiek apzīmēta E indeksu veidā ar trīs vai četru zīmju numuru (no vārdiem Eiropa vai „edible” – ēdams). Pārtikas piedevas statusa piedēvēšanai konkrētai vielai un E identifikācijas numuram ir precīzs izskaidrojums, kurš paredz, ka:

o Dotā konkrētā viela ir pārbaudīta uz drošību;

o Viela var būt izmantota (rekomendēta) tās noteiktās drošības un tehnoloģiskās nepieciešamības ietvaros ar nosacījumu, ka šīs vielas izmantošana nemaldina patērētāju attiecībā uz pārtikas produkta tipu un sastāvu;

o Dotajai vielai ir noteikti tīrības kritēriji, kuri nepieciešami pārtikas produktu noteikta kvalitātes līmeņa sasniegšanai [4].

Saskaņā ar Eiropas ciparu kodifikāciju, pārtikas piedevas tiek klasificētas sekojošā veidā [2,286]:

Tabula Nr.1 E vielu klasifikācija

E100 – krāsvielas Lieto, lai iekrāsotu bezkrāsainus produktus; no tām: E121- sarkanā citrusa krāsvielu un E123 – amaranta krāsvielu. ir aizliegts lietot. Dabiskās krāsvielas ir safrāns, galda bietes, upeņu sula, taču mākslīgās krāsas ir košākas un izturīgākas ražošanas procesos. Piemēram, gaļas izstrādājumu sārto krāsu panāk ar nitrītsāls pievienošanu.

E200 – konservanti Lieto, lai produkti ilgāk saglabātos, jo piedevas ierobežo mikrobu augšanu: 201,202, 203 -aizkavē pelēšanu; 211 – vārāmā sāls; 212 – K skābes; 213 – Ca skābes; 236 – skudrskābe;280 – propionskābe (no abām pēdējām piedevām jāsargās astmatiķiem). Lai pasargātu no izžūšanas, ar vielām, kam ir konservējoša iedarbība, apstrādā augļus, tādēļ tie noteikti rūpīgi jāmazgā.

E300 – antioksidanti Aizsargā produktus pret skābekļa iedarbību: kavē skābšanu, neļauj sarūgt. Dabīgie antioksidanti ir E vitamīns, askorbīnskābe, pienskābe, citronskābe

E400 – stabilizatori Saglabā produktu konsistenci. Tāda dabīga viela ir olas dzeltenumā esošais lecitīns, daudz ir ķīmisku vielu. E470, E472, E475 var radīt patērētāja organismā nevēlamas blakusparādības.

E500 – emulgatori, t.i., biezinātāji, želejvielas Vielas, kas saglabā produktu struktūru, t.i., satur kopā sastāvdaļas, kas dabiski neturas kopā. Tādas dabiskas vielas ir pektīni augļos un ogās. Agar-agars, recekļveida produkts, ko iegūst no jūras zivīm, palīdz saglabāt vēlamo formu šķidrumiem. Paciņu zupās un mērcēs bieži izmanto ķīmiski modificēto cieti. Mitruma regulatorus pievieno, lai ātri nesažūst maizes un konditorejas izstrādājumi. Šajā grupā nav īpaši kaitīgu vielu.

E600 – garšas un aromāta pastiprinātāji Produktus pārstrādājot, to dabīgais aromāts vairāk vai mazāk zūd, tāpēc ražotāji pievieno skābinātājus, saldinātājus un garšas pastiprinātājus, kuriem pašiem gan nav garšas, taču ir spēja pastiprināt citu vielu garšu. Piemēram, uz košļājamās gumijas paciņām lasāmais uzraksts sugarfree (bez cukura) nozīmē patiesībā produktam pievienoti cukura aizstājēji jeb saldinātāji: sorbīts, fruktoze, aspartāms.

Ražošanas procesā iet bojā arī liela daļa vitamīnu, tādēļ tie tiek pievienoti mākslīgi

Šīs piedevas izraisa apetīti, daļēji nomāc sāta sajūtu. Na glukomāts izraisa “ķīniešu restorāna” sindromu – muskuļu nespēju, galvassāpes, reiboņus; dabīgā veidā šī viela ir sojas pupiņās, ko bieži pasniedz ķīniešu restorānos.

E700 – rezervēta turpmāk

lietojamām piedevām

E800 – rezervēta turpmāk

lietojamām piedevām

E900 – pretputu līdzekļi Novērš putošanos, produktus vārot.

Tādā veidā, var izdarīt secinājumus, ka pārtikas piedevas ir:

o Dažāda veida ķīmiskas vielas;

o Produktu īpašību pastiprinātāji;

o Pieļaujamas ES regulu un noteikumu kārtībā.

1.1. Pārtikas piedevu grupas

Pārtikas piedevām speciālisti piedēvē aptuveni 50 dažādas funkcijas. Iespējams izšķirt 11 lielas piedevu grupas: pārtikas piedevas (dabīgi pārtikas komponenti); svaigumu saglabājošas piedevas; pārstrādi un izgatavošanu atvieglojošas piedevas; konservanti; garšvielas; krāsvielas; biezinātāji; saldinātāji; piepildītāji; piedevas, kuras ļauj samazināt pārtikas kalorijas u.c [7].

Raksturosim atsevišķi katru minēto grupu un atspoguļosim to tabulā:

Tabula Nr.2 Pārtikas piedevu grupas

PĀRTIKAS PIEDEVU GRUPA GRUPAS NOZĪME UN ĪSS RAKSTUROJUMS

Pārtikas piedevas Šai piedevu grupai ir aprīnojama vēsture, jo ar to palīdzību attīstītās valstīs praktiski izdevās likvidēt slimības, kuras izsauc viena vai cita elementa, vai vielas trūkums racionā (piemēram, tādas vielas, kā C vitamīns, jods, kalcijs, fosfors u.c.). Lai palielinātu pārtikas produktu vērtību, tiem pievieno praktiski visus pārtikas mikroelementus un makroelementus (taukus, olbaltumvielas, ogļhidrātus).

Svaigumu saglabājošas piedevas Pirmkārt, ietver antioksidantus. Tās pievieno sviestam un iepakošanas materiāliem, lai izvairītos no to bojāšanās. Minimizē krāsas zudumu, kā arī garšas un aromāta zudumu. Daudzas vielas tiek izmantotas, lai novērstu augļu satumšanu uz griezuma virsmas.

Pārstrādi un izgatavošanu atvieglojošās piedevas Izmanto garšas uzlabošanai, piedevas maina .produktu tekstūru, veicina krāsas nomainīšanos.

Konservanti Paredzēti tam, lai ilgu laiku novērstu produktu bojāšanos. Kopš seniem laikiem šim mērķim cilvēki izmantoja sāli, cukuru, skābes un dūmus, kuros produktus kūpināja. Daudzi produkti tiek konservēti ar etiķskābi (etiķi).

Līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu konservantu loma arvien pieaug, jo 10% pārtikas produktu krājumu pieaugumu ar to palīdzību nodrošināt ir daudz vieglāk, nekā paplašināt lauksaimniecisko ražošanu.

Garšvielas Laikā, kad nebija patstāvīgu tirdzniecības ceļu, kas nodrošinātu piedevu ievešanu, Eiropas iedzīvotāju pārtika bija ārkārtēji vienveidīga un neapmierinoša ne tikai kvalitatīvā, bet arī kvantitatīvā izteiksmē. Mūsu laikos pastāv vairāk par 2000 dažādu garšvielu. Dabīgām garšvielām ir ļoti sarežģīts sastāvs. Piemēram, kafijā ir vairāk par 1000 dažādu savienojumu. Vairums garšvielu, kuras mēs šobrīd izmantojam, ir maisījumi no sintētiskām vielām.

Krāsvielas Krāsvielas izmanto tamdēļ, lai pārtikas produktiem piedotu pievilcīgu izskatu. Krāsvielas iedalās divās galvenās grupās: dabīgās un sintētiskās krāsvielās.

Biezinātāji Tā dēvē dažādas piedevas, kas paredzētas pārtikas produktu tekstūras (biezuma) uzlabošanai. Kalcija savienojumi padara tomātus stiprākus un blīvākus. Fosfāti uzlabo konservētu bumbieru garšu, padarot tos maigākus. Emulgatori piedod stabilitāti ūdens un eļļas emulsijām, kuras izmanto salātu pildījumā.

Saldinātāji Cukuru kā saldinātāju lielos daudzumos ieguva jau senatnē. Taču liels kaloriju daudzums, kas atrodas cukurā, piespieda cilvēkus meklēt citus saldinātāju veidus. ASV šobrīd atļauts lietot piecas šādas vielas (saldinātājus): saharīns, taumatīns, glicirizīns, acesulfāms, aspartāms.

Piepildītāji Ieņem cukura (saldinātāja) lomu dzērienos, džemos, želejās u.c.

Citas piedevas Šajā kategorijā ietilpst virkne vielu. Piemēram, pārtikas sālij pievieno alumosilikātu, lai tā nesaritinātos kamoliņos.

No tabulas redzams, ka pārtikas piedevas tiešām veic dažāda veida funkcijas, bez kurām pārtikas produktu izgatavošana praktiski nav pieņemama. Kuram gan ražotājam būs izdevīgi ražot pārtikas produktu, kurš bez pārtikas piedevām bojāsies dienas vai par dažu stundu laikā? Kurš gan pircējs nopirktu noplakušu, krāsu zaudējošu tomātu? Šie retoriskie jautājumi liek aizdomāties par pārtikas piedevu nepieciešamību un par tādu pētījumu nepieciešamību, kuri iespējami precīzi novērtētu pārtikas piedevu drošumu.

1.2. Mīti un patiesība par pārtikas piedevām

Cilvēki bieži vien žēlojas par to, ka pārtikas produktu ražotāji viņus maldina, visas preces ražojot no sintētiskām vielām. Tajā pašā laikā daudzi, kuri to apgalvo, novīžīgi attiecas pret pārtikas produktu izvēli. Atspoguļosim situāciju:

Situācija Nr.1: Cilvēks žēlojas par to, ka pārtikas produktu ražotāji viņu maldina, ražojot preces no sintētiskām, nevis dabīgām, vielām. Ik dienu viņš aiziet uz veikalu, paņem iepirkumu grozu un liek tajā tos produktus, kuri patīk pēc iepakojuma! Viņš nemaz nedomā apskatīt pārtikas produktu etiķeti. Turklāt šim cilvēkam patīk saldumi, konfektes u.c. vielas, kurās ir ļoti daudz krāsvielu.

Diemžēl šādu situāciju dzīvē ir ļoti daudz. Mums viegli citu acīs ieraudzīt skabargu. Taču, ja padomā, kurš ir vainīgs pie tā, ka cilvēks neskatās uz produkta saturu (katram ražotājam ir pienākums norādīt uz iepakojuma visas vielas, kas izmantotas produkta ražošanā). Kurš vainīgs pie tā, ka cilvēkam patīk košļenes, kuras ir pilnas ar krāsvielām? Katram taču ir sava izvēle: var nepirkt, piemēram, košļenes un izaudzēt savā dārzā ābolus. Var nelietot, piemēram, garšvielas lielā daudzumā utt.

No citas puses, mēs sastopamies arī ar tādu problēmu kā ražotāju nekaunība. Zināmi daudzi gadījumi, kad pārtikas produktu ražotāji vienkārši nenorāda visas produkta ražošanā izmantotās vielas. Protams, šajā gadījumā patērētājs tiešām tiek krāpts, un tieši ar to cīnās Eiropas Savienība, kuras izstrādājamo regulu un noteikumu mērķis ir uzlabot cilvēku labsa.jūtu un nekaitēt apkārtējai videi.

Zemāk raksturosim riskus, kurus var izsaukt pārtikas piedevas [5]:

Riski no pārtikas piedevu lietošanas:

 Tiek ražoti ārēji pievilcīgi un garšīgi, bet nepilnvērtīgi produkti (ātrās uzkodas, dzērieni);

 Var rasties alerģiskas reakcijas un citas ar veselību saistītas problēmas (galvassāpes, elpas trūkums, reiboņi u.tml.);

 Pārtikas piedevas var būt toksiskas;

 Tās var samazināt uzturvērtību;

 Riskantākās pārtikas piedevu grupas ir konservanti un sintētiskās krāsvielas.

Priekšrocības no pārtikas piedevu lietošanas:

 Tās gūst gan ražotāji, gan patērētāji;

 Pētījumi rāda, ka noteiktajos daudzumos atļautās pārtikas piedevas nav kaitīgas cilvēka veselībai un videi;

 Tās palielina pārtikas produktu izturību pret bojāšanos;

 Atvieglo pārtikas produktu tehnoloģisko ražošanas procesu;

 Precīzi nav noteikta pārtikas piedevu negatīvā ietekme: tiek uzskatīts, ka pārtikas piedevas var izraisīt negatīvas reakcijas cilvēka organismā, ja tās lieto ilgstoši. Pie šādiem secinājumiem nonāk pētījumu rezultātā, kuri tiek veikti uz dzīvniekiem.

Jāteic, ka pētījuma attiecībā uz pārtikas piedevu kaitīgmu turpinās un turpināsies vēl ilgi, jo arī Eiropas Savienībā bieži vien nav vienota uzskata par vienu vai citu pārtikas vielu nekaitīgumu. Visi šie pētījumi izmaksā dārgi un prasa lielus finansējuma apmērus. Latvijā šāda finansējuma trūkst, bet tajā valstij palīdz Eiropas Savienība.

1.3. E piedevu traktēšana

Zemākā tabulā attēlosim E piedevas un to nosaukumus. Šīs ir Latvijā atļautās piedevas. Zemāk attēlotajā sarakstā būs arī tādas piedevas, kuras Latvijā ir aizliegtas [9]:

Tabula Nr.3 E piedevas

E100 Kurkumīns

E101 Riboflavīni

E102 Tartrazīns

E104 Hinolīna dzeltenais

E110 Saulrieta dzeltenais FCF, oranzdzeltenais S

E120 Košenils, karmīnskaabe, karmīni

E122 Azorubīns, karmonzīns

E124 Kumačs 4R, košenila sarkanais A

E127 Eritrozīns

E128 Sarkanais 2G

E129 Alūra sarkanais AC

E131 Patentzilais

E132 Indigotīns, indigokarmīns

E133 Briljantzilais FCF

E140 Hlorofili un hlorofilīni

E141 Hlorofilu un hlorofilinu vara kompleksi

E142 Zaļais S

E150a Karamele

E150b Sulfīta karamele

E150c Amonija karamele

E150d Amonija sulfīta karamele

E151 Briljanta melnais BM

E153 Augogle

E154 Brūnais FK

E155 Brūnais HK

E160a Karotīni (I) Jauktie karotīni (II) Beta karotīns

E160b Annato, biksīns, norbiksīns

E160c Paprikas ekstrakts, kapsantīns, kapsorubīns

E160d Likopēns

E160e Beta

8` karotināls (C30)

E160f Beta

8` karotīnskaabes etilesteris (C30)

E161a Neatļauta viela

E161b Luteīns

E161c LR neatļauta viela

E161d LR neatļauta viela

E161e LR neatļauta viela

E161f LR neatļauta viela

E161g Kantaksantīns

E162 Bieshu sarkanais, betaniins

E163 Antocianīni

E170 Kalcija karbonāti (I)K.karbon. (II)K.hidrogēnkarbonāts

E171 Titāna oksīds

E172 Dzelzs oksīdi un dzelzs hidroksīdi

E173 Alumīnijs

E174 Sudrabs

E175 Zelts

E180 Litolrubīns

E200 Sorbīnskaabe

E202 Kālija sorbāts

E203 Kalcija sorbāts

E210 Benzoskābe

E211 Nātrija benzoāts

E212 Kālija benzoāts

E213 Kalcija bezoaats

E214 Etilhidroksibenzoāts

E215 Nātrija etil hidroksibenzoāts

E216 Propil hidroksibenzoāts

E217 Nātrija propilhidroksibenzoāts

E218 Metilhidroksibenzoāts

E219 Nātrija metilhidroksibenzoāts

E220 Sēra dioksīds

E221 Nātrija sulfīts

E222 Nātrija bisulfīts

E223 Nātrija metabisulfīds

E224 Kālija metabisulfīds

E226 Kalcija sulfīts

E227 Kalcija hidrogēnsulfīds

E228 Kālija hidrogēnsulfīts

E230 Difenils

E231 Ortofenilfenols

E232 Nātrija o fenilfenols

E233 Tiabendazols

E234 Nizīns

E235 Natamicīns

E239 Heksametilēntetramīns

E242 Dimetildikarbonāts

E249 Kālija nitrīts

E250 Nātrija nitrīts

E251 Nātrija nitrāts

E252 Kālija nitrāts

E260 Etiķskābe

E261 Kālija acetāts

E262 Nātrija acetāti (I)Nātrija acetāts (II)Nātrija diacetāts

E263 Kalcija acetāts

E270 Pienskābe

E280 Propionskābe

E281 Nātrija propioniāts

Šo tabulu darba autores attēloja ar mērķi parādīt, ka katram E apzīmējumam u.n trīsciparu numuram atbilst noteikta pārtikas piedeva. No šīs tabulas redzams, ka ar E apzīmē arī visiem zināmas vielas, piemēram, etiķskābi, zeltu, sudrabu u.c. Šajā tabulā attēlotas arī pārtikas piedevas, kuras Latvijas republikā ir aizliegtas un kurām nav jābūt pārtikas produktu sastāvā. Ņemot vērā darba apjoma lappušu skaita ierobežojumu, darba autores attēloja tikai daļu no E piedevām.

1.4. ES pasākumi pārtikas piedevu regulēšanai

Runājot par Latvijas pasākumiem pārtikas piedevu nekaitīguma izpētē, nevar nepieminēt Eiropas Savienību, jo vairākus gadus Latvija ir pilntiesīga ES valsts – dalībniece. Šobrīd turpinās jaunu regulu un noteikumu ieviešana attiecībā uz pārtikas piedevām. Tā, piemēram, ES noteikumus par pārtikas piedevām, fermentiem un aromatizētājiem, kas pašlaik izkaisīti vairāk nekā desmit ES tiesību aktos, paredzēts saliedēt četrās jaunajās regulās, ko ierosinājusi Eiropas Komisija. Jaunajos noteikumos tiks ņemti vērā arī jaunākie zinātniskie atklājumi.

Piedevas — saldinātāji, krāsvielas, konservanti, antioksidanti, stabilizatori, emulgatori — ir vielas, kuras atsevišķi uzturā nelieto, bet kuras var kļūt par pārtikas produkta sastāvdaļām.

Jaunā regula, par ko Eiropas Parlaments lēma, pieņemot otru Å. Westlund ziņojumu, paredz nosacījumus, kas jāievēro, lai varētu atļaut un laist apritē pārtikas piedevas. Priekšlikums paredz, ka piedevas nedrīkstēs apdraudēt patērētāju veselību un ka lietojuma pamatā jābūt tehnoloģiskai vajadzībai. Piedevas būs aizliegtas neapstrādātos produktos. Saldinātājus un krāsvielas nedrīkstēs lietot zīdaiņiem un maziem bērniem domātā pārtikā [8].

Eiropas Parlaments šīs prasības iesaka papildināt ar nosacījumu, ka piedevas nedrīkst būt kaitīgas videi un tās drīkst lietot tikai tad, ja no to pievienošanas gūst labumu patērētājs; piedevu lietošana nedrīkst maldināt par produkta svaigumu, dabīgumu un kvalitāti. Gadījumā, ja atļauts izmantot nanotehnoloģijas, jānosprauž pieļaujamās robežvērtības. Marķējumā obligāti jānorāda, ja piedevā izmantoti ģenētiski modificēti organismi, un, ja izmantotas azokrāsvielas, jāmin, ka tās var izraisīt alerģisku reakciju.2. Atsevišķu pārtikas produktu sastāva analīze

Šajā punktā darba autori izanalizēs piecus dažādus pārtikas produktus, kurus var nopirkt jebkurā Latvijas veikalā. Analizējamie produkti būs: maize, margarīns, kausētais siers, buljons, šokolāde un konfektes.

Tabula Nr.4 Baltmaize

PĀRTIKAS PRODUKTA NOSAUKUMS SASTĀVS

Baltmaize „Ģimenes” Kviešu milti, ūdens, cukurs, raugs, sāls, emulgatori – E 481, E472e

Emulgatori E 481 un E472e tiek uzskatīti par nekaitīgiem un bieži izmantojami tieši maizes ražošanā.

Tabula Nr.5 Siers

PĀRTIKAS PRODUKTA NOSAUKUMS SASTĀVS

Kausētais siers „Dzintars” Sieri, krējums, sviests, emulģējošie sāļi, sēnes, sausais vājpiens, skābuma regulētājs E339, dabīgais šampinjonu aromatizētājs, ūdens

Kā skābuma regulētājs E399 minēts daudzos pārtikas produktos. E399 – Nātrija fosfāti (I, II, III). Emulģējošie sāļi, saskaņā ar LR MK noteikumiem Nr.86 par obligātām nekaitīguma prasībām pārtikai, kurā izmantotas pārtikas piedevas, – vielas, kas izkliedē sierā esošās olbaltumvielas un līdz ar to izraisa tauku un citu siera sastāvdaļu homogēnu izkliedi.

Tabula Nr.6 Buljons

PĀRTIKAS PRODUKTA NOSAUKUMS SASTĀVS

Buljons „Maggi” Jodētā sāls (53,55%), garšas pastiprinātājs (nātrija glutamāts), augu tauki, kukurūzas ciete, rafinēta palmu eļļa, cukurs, sīpoli, aromatizētājs, karamele, liellopu gaļa (1,37%), liellopu gaļas aromāts, garšas pastiprinātāji (dinātrija guanilāts, dinātrija inozināts), pētersiļi, liellopu gaļas pulveris (0,47%), piparu ekstrakts, 100% rozmarīna ekstrakts

Nātrija glutamāts jeb E 621 – pieņemams, bet pastāv ziņas, ka tā pārdozēšana var izraisīt galvassāpes, tahikadriju, muskuļu sāpes, vājumu (tā saukto Ķīnas restorāna sindromu). Garšas pastiprinātāji – dinātrija guanilāts, dinātrija inozināts – ir atļautas piedevas.

Tabula Nr.7 Šokolāde

PĀRTIKAS PRODUKTA NOSAUKUMS SASTĀVS

Šokolāde „Mars” Cukurs, glikozes sīrups, kakao sviests, sausais krējums, augu tauki, kakao masa, laktoze, sausais vājpiens, sausās sūkalas, attaukots kakao, piena tauki, miežu iesala ekstrakts, sāls, emulgators (sojas lecitīns), olas baltums, hidrolizētas piena olbaltumvielas, aromatizētājs.

Sojas lecitīns – atļauta piedeva. Amortizētāja veids nav tieši norādīts.

Tabua Nr.8 Margarīns

PĀRTIKAS PRODUKTA NOSAUKUMS SASTĀVS

Margarīns „Rama” Augu eļļas (no tām min. 20% saulespuķu eļļa), un tauki, ūdens, sāls (0,6%), emulgatori (taukskābju mono- un diglicerīdi, lecitīni), skābuma regulētājs (citronskābe), dabīgiem identiski aromatizētāji, krāsviela (annato), bagātināts ar vitamīniem A, D3 un E.

Margarīnā izmantotie emulgatori ir atļauti. Krāsviela annato nav aizliegta, bet cilvēkam var izsaukt alerģiskas reakcijas, kuras var izpausties kā galvassāpes, gremošanas traucējumi, stipras iesnas utt.

Tabula Nr.9 Konfektes

PĀRTIKAS PRODUKTA NOSAUKUMS SASTĀVS

Konfektes, ķirši liķierī „CHERRY QUEEN” Cukurs, kakao pulveris, ķirši liķierī, kakao sviests, glikoze, alkohols, ķiršu sula, emulgators: lecitīns (E322), dabiski aromatizatori.

E322 jeb lecitīni var izraisīt kuņģa un zarnu trakta slimības, taču tiek uzsaktīts par atļautu vielu.

No veiktās analīzes izriet, ka visos produktos sastopamas pārtikas piedevas. Vismazāk to ir maizē, un pārtikas piedevas, kuras tiek izmantotas tās pagatavošanā, izmanto ne tikai minētās baltmaizes ražošanai.

Visvairāk dažādu pārtikas piedevu izrādījās buljonā – tas satur vairākus garšas pastiprinātājus un aromatizētājus. Netālu atrodas arī saldumi, kuros ir gan emulgatori, gan aromatizētāji.

Priecē fakts, ka no visiem sešiem pētītiem pārtikas produktiem nevienā netika atrastas nepieļaujamas jeb aizlietas pārtikas piedevas. No tā var izdarīt secinājumu, ka pastiprinās pārtikas kontrole un asas konkurences dēļ ražotāji ir spiesti cīnīties par savu vietu pārtikas tirgū, līdz ar to ir spiesti arī paaugstināt savu produktu kvalitāti un veselīgumu.

Lai cilvēki ar t.s. paaugstināto jūtīgumu neciestu no alerģiskām reakcijām, viņiem jāizvairās no tādiem produktiem, kuri, piemēram, satur annato krāsvielu un leci.tīnus. Šādas vielas tika atklātas saldumos un margarīnā. Protams, tas neattiecas tikai uz alerģiskiem cilvēkiem. Katra cilvēka pienākums, kurš rūpējas par savu veselību, ir apskatīt katra produkta iepakojumu un tikai tad izdarīt izvēli par labu kādam noteiktam produktam.3. Ekoloģiski tīru pārtikas produktu veikalu būtība

Ekoloģiski tīru pārtikas produktu veikalus šobrīd mūsu valstī nav daudz, pārsvarā Rīgā. To nosaka vairāki apstākļi: vispārējs labklājības līmenis, iedzīvotāju ienākumu līmenis, rūpes par savu veselību u.c. apstākļi. Protams, cilvēks kurš pelna minimālu algu, kura šobrīd sasniedz 160 Ls, neies uz ekoloģiski tīru pārtikas produktu veikalu, jo viņam vienkārši trūks naudas šādu produktu iegādei, un tā ir viena no lielākām problēmām, ar kuru sastopas Latvijas valsts.

No vienas puses cilvēki grib ēst veselīgu pārtiku, bet no otras puses saprot, cik tas maksās. Protams, viens no risinājumiem ir sava dārza ierīkošana. Taču kuram gan mūsu kapitāliska laikmetā ir laiks sava dārza kopšanai? Vai nav vieglāk aiziet uz veikalu un nopirkt visu, kas nepieciešams?

Pamatfaktori, kuri nosaka neveselīgas pārtikas pirkšanu:

 Naudas trūkums;

 Pašu cilvēku nevērība un nevēlēšanās ilgu laiku pavadīt veikalā, lai apskatītu katra produkta saturu;

 Sabiedrības nezināšana un stereotipi par pārtikas piedevām;

 Neticība pārtikas ražotājiem;

 Tieksme būt „kā visiem”.

Ekoloģiski tīru pārtiku mūsdienās var atļauties tikai bagāti cilvēki, turklāt lielākoties izvēle par labu «zaļiem» produktiem notiek modes ietekmē, nevis domājot par savu veselību.

Vienlaikus lauku iedzīvotāji ar samērā zemiem ienākumiem, kas patērē savu audzēto produkciju, pašiem to neapzinoties, atrodas ekskluzīvas produkcijas apritē. Tā secināts komunikācijas, tirgus un sabiedriskās domas izpētes aģentūras «A.W.Olsen & Partners» veiktajā aptaujā par ekoloģiskās pārtikas pieprasījumu un pieejamību Latvijā [6].

«Ir izveidojies patērētāju slānis, kas ir gatavs maksāt vairāk par «ekoloģiski tīru pārtiku», bet lielākoties tas drīzāk ir prestiža jautājums, nevis patiesas rūpes par veselību,» novērojis Ilmārs Jargans, AS «Aldaris» sabiedrisko attiecību speciālists. Pēc viņa ieskatiem, tāpēc arī patiesais «ekoprodukta» veselīgums šajā gadījumā nav īpaši būtisks — svarīga ir cena un dizains, lai parādītu citiem savu labklājību. «Par to liecina tipisks iepirkumu groza saturs — tajā «superzaļi» piena produkti un diedzētie graudi draudzīgi dala vietu ar cigaretēm un saldumiem, kas satur krietnu desmitu sintētisku palīgvielu un ģenētiski modificētu kukurūzu un soju,» bilst I. Jargans.

Arī psihologi, sociologi un sociālantropologi secinājuši, ka cilvēku tieksmi pēc ekoloģiskas pārtikas ietekmē modes tendences un ienākumu līmenis. «Ja cilvēki nopelna maz, pats svarīgākais ir vismaz kaut ko apēst. Tie, kas nopelna vairāk, sāk aizdomāties par savu veselību un apkārtējo vidi,» norāda socioloģe Irina Žemčugova.

Arī Daugavpils universitātes Sociālās psiholoģijas katedras doktorants Boriss Falkovs ir pārliecināts, ka pašlaik Latvijas iedzīvotājiem pietiek citu problēmu tā vietā, lai domātu par veselīgu pārtiku. Viņš zina stāstīt, ka ļoti norūpējušies par uztura problēmu — par «zaļu», ekoloģiski tīru pārtiku, modificētiem produktiem — ir Vācijas iedzīvotāji. «Mūsu tauta par to vēl tik ļoti nedomā. Mums nav aktīvas propagandas, diētas ārstu izskaidrojumu un paskaidrojumu. Televīzijā nav tematisku raidījumu par šo tēmu,» norāda psihologs.

Sociālantropologs Klāvs Sedlinieks ir pārliecināts, ka cilvēki ir gatavi un jau tērē vairāk naudas ekoloģiski tīrai pārtikai. «Ir noteiktu cilvēku grupa, kas ar mieru maksāt vairāk par šādu pārtiku,» saka zinātnieks. Savukārt psihologs un psihoterapeits Ansis Jurģis Stabiņģis domā: ja ir daži veikaliņi, kas pārdod tādu pārtiku, un tie ir spējīgi izdzīvot, acīmredzot cilvēki ir gatavi pirkt «zaļo» pārtiku. «Bet tādu veikalu tomēr ir ļoti maz, un tas nozīmē, ka vairākums cilvēku nav gatavs tērēt vairāk naudas,» saka psihologs.

Runājot par ekoloģiskās pārtikas pieejamību, Vides aizsardzības ministrijas valsts sekretāra padomnieks Ēriks Leitis apgalvo, ka to mūsdienās ir grūti atrast. Turklāt tai ir augstas cenas. «Vidējais patērētājs pārsvarā izmanto pārtiku ar konservantiem un ģenētiski modificētas pārtikas substances. Šāda pārtika tirgū veido ap 80–90.% no visa piedāvājuma kopskaita,» zina ministrijas pārstāvis [6].

Savukārt veikalu ķēdes «Elvi» vadība informē, ka veikalu sortimentā noteikti atrodama ekoloģiska pārtika. «Elvi» veikalu tīkls sadarbojas ar katra reģiona vietējiem pārtikas ražotājiem. Šo ražotāju produktiem netiek pievienotas ķīmiskas vielas, lai tie ilgāk saglabātos svaigi. Tā kā tie tiek pārvadāti īsākus ceļa posmus no ražotāja līdz veikalam, samazinās produkta piegādes laiks,» skaidro SIA «Elvi grupa» mārketinga nodaļas vadītāja v. i. Kristīne Krole.

Starp citu, ne visi ražotāji īpaši uzsver, ka tās produkcija ir ekoloģiski tīra. Piemēram, «Rīgas dzirnavnieka» produkcijas ražošanas procesā nekādu konservantu vai citu ķīmisku vielu lietošana nav vajadzīga. Turklāt uzņēmums raugās, lai tās apcirkņos būtu pēc iespējas vairāk ekoloģiski audzētu graudu, kuru audzēšanā netiek lietoti pesticīdi, bet minerālmēsli ir minimālo normu robežās. «Ražot ekoloģisku produktu ir gan izaicinājums uzņēmumam, gan labas gribas izpausme, gan cieņa pret savu patērētāju, kā arī artava nākotnei,» apgalvo AS «Rīgas dzirnavnieks» ģenerāldirektors Sandis Jansons. Tiesa, produkcija netiek īpaši marķēta kā ekoloģiskiem standartiem atbilstoša, lai gan pēc savas kvalitātes tai atbilst, turklāt uzņēmums novērojis, ka patērētāju arvien vairāk interesē produktu izcelsmes dabiskums [6].

Arī «Aldaris» ir atsaucies uz iedzīvotāju interesei par dabisku pārtiku un veiksmīgi ieviesis vairākus bezalkoholiskos dzērienus bez gāzes un mākslīgiem saldinātājiem — dzērienu grupu «Vichy Viva Fresh» un ledus tējas «Vichy Ice Tea» ar dabīgas tējas ekstraktu un sulas piedevu. «Straujais noieta pieaugums liecināja, ka esam «trāpījuši desmitniekā»,» secina «Aldara» sabiedrisko attiecību speciālists, piebilstot, ka alus vispār uzskatāms par vienu no «ekoloģiski tīrākajiem» produktiem — nekādu krāsvielu, saldinātāju, aromatizētāju vai konservantu: tikai ūdens, iesals, apiņi un raugs.

Pēc Vides aizsardzības ministrijas pārstāvja domām, «zaļā» pārtika ir 3–5 reizes dārgākā nekā pārējie pārtikas produkti gan pasaulē, gan Latvijā. Taču mūsu valstī eko tirgus vēl nav attīstīts, un daudzi zemnieki piedāvā savu audzēto veselīgo «zaļo» produkciju par ļoti pieņemamām cenām, arī paši gūstot peļņu. «Mēs neizmantojam visas iespējas, kas atrodas tepat blakus,» saka Ēriks Leitis.

Pēc socioloģes I. Žemčugovas ieskatiem, cilvēki, kas pievēršas ekoloģiskajai pārtikai, dalās divās daļās: tie, kas seko modes tendencēm — cenšas būt uz viļņa, glamūrīgie, un tie, kas apzināti (pieredzes dēļ u. tml.) sāk lietot savā uzturā ekoloģisku pārtiku. Tādu patērētāju ir tikai apmēram 10%. Taču viņa ir pārliecināta, ka ar laiku iedzīvotāji būs gatavi maksāt vairāk par ekoloģiski tīru pārtiku. Tomēr pagaidām nevarot runāt par «zaļo» dzīvesveidu kā modes tendenci, saka B. Falkovs: «Latvijā modes tendence ir pieturēties pie kaut kādas diētas. Pie manis vēršas cilvēki ar dažādām atkarībām un dažreiz pareizas, ekoloģiski tīras pārtikas izvēle palīdz cīnīties kā ar uztura atkarību, tā arī alkoholismu. Taču es arī redzu, ka cilvēku attieksme pret «zaļo» pārtiku ir vēl diezgan noraidoša.»

Ministrijas pārstāvis ir pārliecināts, ka «zaļā» domāšana varētu kļūt populārākā, ja politiķi domātu «zaļi», pieņemot lēmumus un demonstrējot «zaļo» dzīvesveidu sabiedrības priekšā. «Latvija varētu kļūt par ļoti interesantu zemi ar šīs domāšanas integrēšanu,» saka Ēriks Leitis [6]..4. Pārtikas piedevu izpratne mūsdienās

Lai izprastu, kāds cilvēkiem mūsdienās ir priekšstats par pārtikas piedevām, darba autores veica anketēšanu. Šis punkts vienlīdz kalpo gan par darba pētījuma daļu, gan par padziļinātu zinātniski pētnieciskā darba tēmas izpratni.

Aptaujā ietilpa desmit jautājumi. Visi jautājumi bija saistīti ar pārtikas piedevām. Uz katru jautājumu bija paredzēta precīza atbilde: jā, nē, nezinu.

Aptaujā piedalījās 100 responenti vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Pavisam tika aptaujātas 50 sievietes un 50 vīrieši. Visiem respondentiem bijuši dažādi nodarbošanās veidi: skolnieki, studenti, skolotāji, pārtikas dienesta darbinieki, rūpnīcās strādājošie, apkopējas, pārdevējas, banku darbinieki, pašnodarbinātas personas u.c. Tika izvēlēti tieši cilvēki ar dažādiem nodarbošanās veidiem un materiālo nodrošinātību, lai noskaidrotu, vai pastāv atšķirības visu šo cilvēku izvēlē. Bija nolemts arī pārbaudīt, vai sieviešu viedoklis atšķiras no vīriešu viedokļa.

Jautājumi bija īsi un kodolīgi, saturēja galveno ideju, tāpēc uz tiem bija viegli atbildēt. Visas atbildes tika sniegtas anonīmi, lai nemulsinātu nevienu respondentu.

Pirmais jautājums bija: Vai Jūs ēdat veselīgu pārtiku?

15% atbildējuši, ka nezina, 32% apgalvojuši, ka ēd veselīgu pārtiku, bet vairāk par pusi jeb 53% atzinuši, ka ēd neveselīgu pārtiku.

Uz otro jautājumu, vai E piedevas ir tas pats, kas pārtikas piedevas, bija sniegtas sekojošas atbildes: 78% atbildēja, ka tas nav tas pats un 22% atbildēja, ka tas ir viens un tas pats. Šis jautājums aptaujā bija viens no nozīmīgākiem, jo no tā varēja secināt, vai cilvēkiem ir skaidrs priekšstats par pārtikas piedevām. Tamdēļ, ka vairums jeb 78% atbildējuši, ka pārtikas piedevas nav tas pats, kas E piedevas, var spriest, ka cilvēkos ir dziļi iesakņojies stereotipisks priekšstats par E piedevām kā cilvēka veselībai kaitīgām vielām.

Ar trešo jautājumu arī kļuva skaidrs, ka cilvēkiem nav konkrēta priekšstata par E piedevām kā tādām. Jautājums skanēja sekojoši: vai E piedevas ir tikai krāsvielas? Vairāk par pusi (58%) atbildēja, ka jā. 12% nevarēja sniegt atbildi uz šo jautājumu un atbildēja ar nezinu. Pārējie (30%) atbildēja pareizi.

Tāpat daudzi jeb 53% teica, ka pārtikas piedevas ir kaitīgas cilvēka veselībai un mutvārdos precizēja, ka tās nav nepieciešamas cilvēka organismam. 27% nevarēja sniegt atbildi uz šo jautājumu un atbildēja ar nezinu, un tikai 20% teica, ka pārtikas piedevas nav kaitīgas cilvēka veselībai.

Interesantas un priekš pētījuma noderīgas atbildes tika sniegtas uz piekto jautājumu. Ar šo jautājumu darba autores vēlējās apstiprināt vai noraidīt šī darba trešajā punktā minētās speciālistu atziņas par to, ka ekoloģiski tīru pārtiku Latvijā var atļauties tikai materiāli labi nodrošināti cilvēki un joprojām ekoloģiski tīras pārtikas pirkšana tiek asociēta ar prestižu, nevis veselīgu dzīvesveidu.

89% no visiem respondentiem, kuri piedalījās anketēšanā, uz jautājumu: vai esat kādreiz apmeklējis (-usi) ekoloģiski tīru pārtikas produktu veikalu, atbildēja ar nē un tikai 11% ar jā, kas arī apstiprināja šī zinātniski pētnieciskā darba trešajā punktā minētos speciālistu atzinumus.

Savdabīgas atbildes bija sniegtas uz sesto jautājumu. Jautājums skanēja šādi: ja Jums būtu savs dārzs, vai Jūs nodarbotos ar savu pārtikas produktu audzēšanu? 30% atbildēja ar nezinu un mutvārdos precizēja, ka savu pārtikas produktu audzēšana prasa daudz laika. 20% noteikti audzētu savus pārtikas produktus un 50% ar to nenodarbotos. Noliedzošās atbildes respondenti arī precizēja ar laika trūkumu.

Septītais jautājums bija: vai Jūs apmierina pārtikas produktu kvalitātes līmenis? 50% apmierina, 25% neapmierina un tikpat daudz jeb 25% nezina. Uz papildus darba autoru jautājumu: kādos veikalos Jūs parasti iepērkaties, vairums atbildēja, ka iepērkas lielveikalos jeb t.s. marketos (Maxima, Super Netto, Rimi u.tml.).

48% ir pretenzijas pret pārtikas produktu ražotājiem, 12% atbildēja ar nezinu un 40% nav šāda veida pretenziju. Pretenzijas tika min.ētas dažādas: skaists iepakojums, bet slikts produkts, produkts bez garšas (piemēram, tomāti), produkts bez smaržas, atšķaidīts produkts utt.

Dīvaini, bet 69% respondentu atzina, ka neskatās uz pārtikas produktu iepakojumu. To dara tikai 31%.

Pretrunīgas atbildes bija sniegtas arī uz jautājumu, vai Jums rūp sava veselība. Praktiski visi respondenti jeb 95% atbildējuši, ka viņiem rūp sava veselība un tikai 5% atbildējuši, ka nerūp.

Veiktā aptauja ļāva atklāt, ka sabiedrībā joprojām valda dziļi iesakņojušies stereotipi par pārtikas piedevām kā veselībai bīstamām vielām. Tajā pašā laikā tikai nedaudzi zina, ka starp pārtikas piedevām un E piedevām var likt vienādības zīmi, jo tas ir viens un tas pats.

Aptauja ļāva arī noskaidrot, ka cilvēkiem ne pārāk rūp sava veselība. Šādu secinājumu var izdarīt, balstoties uz atbildēm, kuras tika sniegtas uz pirmo un devīto jautājumu.

Kopumā pēc anketēšanas darba autores izdarīja sekojošus secinājumus:

 Sabiedrībā valda nezināšana par pārtikas piedevām;

 Vairums cilvēku uzskata, ka E piedevas ir kaitīgas cilvēka veselībai;

 Daudzi ar E piedevām domā tikai krāsvielas;

 Vairums cilvēku nekad nav apmeklējuši ekoloģiski tīru pārtikas produktu veikalu;

 Daudzi cilvēku neaudzētu pārtikas produktus savā dārzā laika trūkuma dēļ;

 Apmierinātības līmenis ar veikalu pārtikas produktiem ir zems;

 Daudziem ir pretenzijas pret pārtikas produktu ražotājiem;

 Vairums neapskata pārtikas produktu sastāvu;

 Praktiski katrs cilvēks uzskata, ka viņam rūp sava veselība, kaut gan šķiet, ka dara visu iespējamo, lai, otrādi, kaitētu savai veselībai;

 Sniegtās atbildes neietekmēja dzimums – sievietes un vīrieši deva praktiski vienādas atbildes;

 Sniegtās atbildes ietekmēja materiālais nodrošinājums – jo tas bijis lielāks, jo pareizākas atbildes tika sniegtas uz jautājumiem, ko var izskaidrot ar augstāku zināšanu līmeni;

 Sniegtās atbildes neietekmēja vecums – jaunāki un gados vecāki cilvēki vienādi kļūdījās, atbildot uz jautājumiem.NOBEIGUMS

Zinātniski pētnieciskā darbā izvirzītais mērķis – pierādīt, ka pārtikas piedevas nav kaitīgas cilvēka veselībai, tika pierādīts. Pagaidām nav neviena precīza pētījuma, kurš pierādītu, ka pārtikas vielas tiešām negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Pagaidām pētījumi tiek veikti uz dzīvniekiem un netiek novērotas negatīvas parādības.

Daži pētnieki izvirza hipotēzi, ka pārtikas piedevas spēj radīt negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību, tās ilgstoši lietojot. Taču arī šai hipotēzei nav nopietnu pierādījumu.

Pārtikas piedevas nav kaitīgas jau tā iemesla dēļ, ka pirms to ieviešanas produktu ražošanā tās tiek vispusēji pārbaudītas un izpētītas. Eiropas Savienība velta milzīgus līdzekļus šīm pārbaudēm un pētījumiem.

Arī darbā izvirzītie uzdevumi tika veiksmīgi izpildīti. No sākuma tika izpētīta literatūra par pārtikas piedevām: tika noskaidrotas to īpašības un nozīme. Teorētiski tika izpētīta arī pārtikas veikalu būtība un cilvēku attieksme pret tiem.

Praktiskajā darba daļā tika izanalizēti seši pārtikas produktu sastāvi. Ar to darba autores noskaidroja, ka nevienā izpētītajā pārtikas produktā nebija aizliegtu pārtikas piedevu. Anketēšana arī bija darba praktiskā daļa. Tā palīdzēja pārliecināties par to, ka sabiedrībā joprojām valda stereotipi par pārtikas piedevām kā kaitīgām vielām.

Šis darbs var kalpot par informatīvu līdzekli visiem, kuri vēlas vairāk uzzināt par pārtikas piedevām. Šo darbu var izmantot pasniedzēji, lai vadītu nodarbības. Ņemot vērā darba apjoma aprobežojumus, šo darbu vēl būtu iespējams papildināt un padziļināti turpināt pētīt doto tēmu.SECINĀJUMI

 Pārtikas vielas nav kaitīgas cilvēka veselībai – pirms ieviešanas produktu ražošanā tās tiek rūpīgi pārbaudītas uz nekaitīgumu un drošumu;

 Pārtikas piedevas pēc starptautiski pieņemtām ES normām uz produkta iepakojuma jāapzīmē ar E burtu (kas apzīmē „ēdams”) un trim vai četrām ciparu zīmēm;

 Uz katra produkta iepakojuma jāattēlo viss produkta sastāvs;

 Pārtikas piedevas var iedalīt grupās, piemēram, garšvielas, pārtikas piedevas, biezinātāji, saldinātāji utt.;

 Izanalizētajos 2.punktā produktos netika atklāta neviena aizliegta pārtikas piedeva;

 Anketēšana parādīja, ka cilvēkiem ir dziļi iesakņojušies priekšstati par pārtikas piedevām kā kaitīgām vielām.

ABSTRACT

Theme of given scientifically research work – Food additives in the EU countries. Authors of work are Jolanta Kalnina and Laura Treimane – Freimane. The purpose of work was to prove, that food additives are not unhealthy for person.

For achievement the purpose of work a number of tasks has been done. Conditionally works it has been divided on two parts – a theoretical and practical part. The theoretical part has been devoted to research of food additives with the purpose of disclosing of their essence and applicability. The practical part has been called to understand, whether there are stereotypes concerning to food additives. Also structures of separate products have been investigated.

Work consists of 26 sheets – in it nine tables and appendices. For a writing of work books, and also the Internet resources and the booklets published by EU have been used.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN CITI INFORMĀCIJAS AVOTI

1. International Food Safety: handbook. Ed by van der Heijden K., New York, Basel, 1993: 811.

2. Advances in Sweeteners. Ed by Grenby T., London, 1996: 286.

3. Food Additives. Ed by Branen A., Davidson P., Salminen S., Thorngate III – 2nd ed. New York, Basel, 2002: 938.

4. http://iaptieka.lv/?lapa=doctus2&id=292

5. http://www.liis.lv/majtur-psk/zala-dom/piedevas.htm

6. http://www.zb-zeme.lv/paterins/?page=jaunumi

7. http://www.krugosvet.ru/articles/03/1000314/1000314a1.htm#1000314-L-103

8. http://www.europarl.europa.eu/news/expert/infopress_page/067-8946-190-07-28-911-20070706IPR08894-09-07-2007-2007-true/default_lv.htm

9. http://www.partika.lv/sakums/Uzturmaciba/E_piedevas.htm

Leave a comment