Čaks

Šī tēma man ir tuva tādēļ, ka es pats esmu Rīgas, pilsētas bērns, un viss, kas šeit notiek, nav man vienaldzīgs. Tā kā kursa darbs man ir jāraksta latviešu literatūrā, tad, kas likumsakarīgi, jāraksta ir par Aleksandru Čaku, bet lai šim darbam būtu, kāda atšķirība no citiem darbiem par A.Čaku, es nolēmu savā darbā iesaistīt jaunākās paaudzes dzejnieku darbus un domas par pilsētu un A.Čaku. Starp viņiem nav tādu, kas rakstītu tikai par pilsētu(Rīgu). Jāatzīst, ka man liels šoks bija uzzināt, ka

a
a Gatis Krūmiņš nesen ir miris, jo uz viņa domām par pilsētu es un A.Čaku es biju ļoti cerējis. Es esmu iecerējis vairāk izmantot savā darbā jauno dzejnieku domas, ja vien viņi būs atsaucīgi un piekritīs sarunām ar mani, bet ja nē, tad izmantošu tikai viņu dzejas materiālus.

Mani uzdevumi šajā darbā ir šādi :

1. A. Čaka Rīga – mana Rīga.

2. A.Čaka reālā Rīga. Jauno dzejnieku abstraktā pilsēta.

3. Rīga mūsdienu dzejniekiem un, kas mūsdienu dzejniekiem ir A. Čaks.

Mans mērķis ir parādīt A. Čaka Rīgu, lū
ū
ūkojoties uz to manām acīm. Parādīt A. Čaka pilsētu ar visu tajā reāli esošo. Mūsdienu dzejnieku abstrakto skatījumu uz to. Uzzināt, kas mūsdienās cilvēkam – dzejniekam ir Rīga vai pilsēta vispār. Vēl es ceru uzzināt, kas mūsdienu dzejniekiem ir A. Čaks un
n
n ko viņi par to domā.

Šajā darbā es izmantošu Čaka laika biedru atmiņas, Čaka kopotos rakstus, dzejoļu grāmatas un izlases, jaunās literatūras almanahu “Luna”, kā arī atsevišķus rokrakstus, kuri nav iegrāmatoti un es tos nevarēšu minēt literatūras sarakstā un atsaucēs.

1. nodaļa A.Čaka Rīga – mana Rīga.

Rīga ir Čaka pilsēta. Viņš to izauklēja būdams tajā lielāko sava mūža daļu. Tagad viņš Rīgā ir uz mūžīgiem laikiem. Viņa sirds ir Rīgā.

“Nekāpiet virsū –

Tā sirds uz trotuāra ir Čaka.

Uz visiem trotuāriem

No Ziepniekkalna līdz Sarkandaugavai

Un, kad apbūvēs Ķengaragu,

Neslampājiet –

Uz trotuāra būs sirds.

Ne jau velti šai pilsētai

Trotuāri ir karsti

Uz katra no tiem –

SIRDS. ”

Čaks pazina Rīgu kā pats sevi. Tā pat kā es, viņš zināja, kad pilsēta dzīvo – naktī. Rīga ir organisms, kurš guļ un ir no

o
omodā. Dienā tā guļ, tajā šļūkā gandrīz miljons nesaprastu ļautiņu, bradā pa to, bet Rīga to pacieš, jo tā guļ un gaida nakti. Naktī Rīga uzelpo. Naktī vējš izsvilpo tukšās ielas.

Noliek visas Čaka sirdis atpakaļ vietās.

“ Uz manas mēles tava elpa lauzta

Un lai es būtu, puse dota man

Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,

Tā gan.

Tev neaiziet no manis prom ne mūžam.

Es esmu telpa, kas pār tevi blāv.”

Čaks zināja, ka viņš Rīgā paliks uz mūžu .Bet, ko viņš teiktu tagad ?

Rīga ja

a
au ir palikusi tā pati, bet viņa iemīļotās nomales vairs nav. 50.gadu

laikā Rīgā maz kas ir mainījies . Ir tās pašas ielas, tās pašas mājas, arī staigules ir tādas pašas, pat afišu stabi daudzviet ir tie paši, kas bija Čaka laikā.

“ Rīga, sirmā Rīga,

Kas tu esi man

Līksma, ruda stīga,

Kas virs galvas skan.”

“Paradoksāli – miers Latvijā vietām postījis vairāk nekā karš.” Nenoliedzami to var attiecināt arī uz Latvijas galvaspilsētu – Rīgu. Čaks dzejolī “Rīgai” runā par drupām, nolaistiem namiem u.c.

“ Daļa puteklim aiziet un niekam,

kur laiks ðalcot irdz,

Tev elpas kopā liekam,

Rīga – padomju Latvijas sirds.

Velti gribēja iebrucējs vācietis

Tevi nogrūst no zemes nost.

Tavās ielās sen drupas novāc

Guļ pie asfalta pienaglots posts.

Velti lauza un lieca tevi

Bija tev spēks visu izturēt to,

Jo tev tauta atnesa sevi –

Spītu mūžu mūžos saglabāto.”

Taču šķiet, ka tas turpinājās Latvijā vēl 40. gadus pēc Čaka nāves . Tikai tagad 90-to gadu nogalē izteikti labi var just, ka beidzot Rīga sāk atgūt sev piedienošo izskatu. Ir sākusies Rīgas sakopšana un atjaunošana, un arī Čakam tagad varētu būt materiāls jaunai dzejošanai, jo Rīga top skaistāka nekā tā jeb kad ir bijusi . Par to es pārliecinos ikdienu šopavasar.

“ Jūtams pavasaris. Ja jūs pieskārsieties uz ielas liepu zaru galiem, viņi būs mīksti un miltaini kā izvārītas pupas un pārklāti ar biezu gumiarabikumam līdzīgu lipīgu vielu. Bet vējiem – tiem būs piemaisīts klāt kaut kāds uzbudinošs maigums un siltums. Sevišķi pavasara sākums jūtams pie Daugavas. [ .. ]

Līdz ar ledus iziešanu iestāsies īstais pavasaris, kad gar akmeņiem sāks kāpt uz augšu zemes garaiņi un renstelēs parādās zāle.”

Man ļoti tuvs šķiet šis gadalaiks – pavasaris. Nav šaubu, ka arī Čakam tieši pavasaris bija ļoti tuvs, jo tas ir laiks, kad pēc ilgiem, pelēkiem ziemas mēnešiem pilsēta no jauna atdzimst un cilvēks (vienalga radošs vai nē ) sajūt garīgu pacēlumu.

2. nodaļa Čaka reālā Rīga, mūsdienu dzejnieku abstraktais skatījums uz to dzejā.

Čaka Rīga dzejā ir tāda kāda tā ir – ar visiem tās sārņiem, putekļiem, cilvēkiem tajā u.c.

“Es tavus putekļus lieku

Savās rētās, lai tad tās rimst

Kā tīru un brīnišķu sniegu,

Kas vīst no skūpsta un dzimst.

Pat akls uz mūžu kļūdams,

Tevi redzēšu, Rīga, vienmēr,

Ar nāvi un dzīvību gūta –

Mans laiks un cilvēku mērs.”

Tādu Čaks Rīgu apzinājās visu savu mūžu. Domāju, ka Čakam Rīga vienmēr bija tā pati, vienalga, mainījās politiskā situācija valstī, bija karš, vai miers. Savukārt mūsdienu dzejniekiem ir savādāk.

“Uz ielām skvēros zem tiltiem

pie rožu dārza vārtiņiem

mauku un nabagu mājās

ðaubas ðaubas ðaubas ”

Jaunajiem dzejniekiem pilsēta nav tik svarīga. Viņus vairāk interesē cilvēku iekšējās domas, to psiholoģiskais viedoklis par daudzām pasauli apdzīvojošām parādībām, kuri viņiem acīmredzot ir svarīgāki nekā sirmā, labā Rīga. Dzejoļos ir daudz visdažādāko apgalvojumu, ideju un salīdzinājumu, kuru Čakam nebija.

“Pilnmēness,

it kā negribot

salauž dzelzceļa tiltu

un vilcienā

kurš avarē

par laimi nav neviena

dzīva sapņa

Daugavā vēlāk

Atrod vilciena drazas

Pilnmēness it kā negribot

Salauţ Vanđu tiltu

Ko darīsim, kad šī pilsēta būs sala? ”

Tiek minēts dzelzceļa un Vanšu tilti, Daugava, pati pilsēta, bet šajos dzejoļos nav sajūtams vairs nekas no tā, kas ir Čaka dzejā. Šajos dzejoļos visiem šiem Rīgu identificējošajiem objektiem (u.t.t.) piemīt simboliska jēga. Mūsdienu dzejnieki savas iekšējās jūtas, domas par cilvēkiem un to eksistenci izsaka savos darbos, un viņi mēdz tās personificēt ar pilsētas tēlu, vai pilsētas tēliem.

Es sev uzdodu jautājumu, vai mūsdienās varētu rakstīt par pilsētu tā, kā to darīja Čaks.

“No kastaņu ziediem, auto izplūdes gāzēm un sievietēm –

šī salkani saldā smarža.

Smarža kā varžacis.

Kā varžacis mani grauza.

Tā virmoja ielās, trolejbusos un vējā,

Kurš skrēja man virsū krustojumos [ ..] ”

Atbilde uz šo jautājumu ir – nē, jo mūsdienās pilsētas sabiedrība ir mainījusies. Ievedusi Rīgā pārlieku daudz svešzemju auto, smaržu, izklaižu un uzskatu par to, kā jādzīvo, kas pilnībā nomāc īsto Rīdzinieku.

No tā labākā, par ko rakstīja Čaks, uz ielām ir palicis ļoti maz.

Izņēmums ir tirgus, centrālās stacijas un Maskavas rajoni, kur arvien ir mānāmi tādi paši sabiedrības pagrimušākie slāņi, kurus tēloja Čaks savos dzejoļos.

“ Un es aizgāju

Maskavas ielā

bārā, kur salasās zagļi un šaubīgas meitas,

skumt.”

Vietai, kur mēs dzīvojam, ir liela nozīme, bet katrs mēs “mājas” apzināmies savādāk.

“ Man dzīves vieta pašos centra mūros,

kur dārzs –

viens puķu pods uz ķebļa istabā

un vāzē pērno viršu liela sauja.

Nav upju lielāku par renstelēm

Un ezeru par peļķēm

Kur, saulei sildot

Bradā pagrabbērni.

Bet tomēr mīļš un dārgs,

kā iemīļotās tuvums,

ðis centrs man

un viņa izlauzītās ielas.”

Tā Čaks tēlo savu dzīves vietu, kura, lai arī estētiski ne īpaši pievilcīga, tomēr mīļa un tuva.

Nolemtība skan Gata Krūmiņa dzejolī.

priekšā logs

ātrumā velku uz sienas līnijas

siltas un sirsnīgas mājas aprises

bet durvis čīkst kā vakar

bet vardes kurkst kā vienmēr

bet nevērīgi lecoši vārdi no

mīļlūpu mutes tuneļa kā spirts

un gastrīts sveloši dedzina

zīmējumi sairst krēslotās lauskās

man izdodas tik vien kā vēlme

alkās izstieptām rokām pēc dzīves

pa kreisi

siena pa labi

siena

aiz muguras durvis

nožēlojamā esības sakristeja *

Šajā dzejolī nav nekādu izteikumu par to, ka arī tā ir labi, vai, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Ir tikai lieliski saklausāmas ilgas pēc brīvības. Brīvību var just tikai tik daudz, cik to ļauj saprāts, bet atbrīvot savas jūtas šajā pilsētā ir grūti, jo Tev ir jārespektē līdzcilvēku intereses.

3. nodaļa. Aleksandrs Čaks un Rīga mūsdienu jaunajiem dzejniekiem.

(Šī nodaļa tapa pēc sarunas ar Ingmāru Balodi. Viņa man pastāstīja, kas viņai un arī citiem viņas paaudzes dzejniekiem ir Čaks un Rīga. Saruna netika dokumentēta, tādēļ šī nodaļa būs veidota stāstījuma veidā. )

Plaša atbilde bija par Rīgas jušanu gan viņai, gan viņas biedriem.

Rīga ir kā narkotika. Tu no viņas vari bēgt, bet paslēpties nevari, agri vai vēlu Tu pie viņas atgriezies. Ingmāra man stāstīja, ka uz Rīgu dzīvot viņa pārcēlās pirms četriem gadiem, bet tagad bez pilsētas nevar iztikt ilgāk kā nedēļu. Pilsētā viņa smeļas radošo iedvesmu. Rīgas noslēpums esot tās kontrastainībā. Rīga ir pretstatu pilsēta. Tam nevar nepiekrist, jo kaut vienas ielas ietvaros var redzēt ļoti daudz pretmetu.

Ļoti patīkami bija tas, ka viņa atzina, ka ne viņa, nedz arī viņas draugi nejūtas tik stipri, lai nodotos tādas dzejas rakstīšanai, kādu rakstīja Čaks. Jauno dzejnieku vidū gan ir tādi, kuriem padodas dažs labs dzejolis par vai ap Rīgu, bet tie ir tikai atsevišķi gadījumi.

Čaks IR pilsētas tēvs. To man viennozīmīgi Ingmāra atzina. Rīga un Čaks nav šķirami, lai arī tas nav labi radīt nešķiramus jēdzienus. Taču šajā gadījumā noteikti var būt izņēmums, jo Čaks un Rīga lieliski viens otru papildina.

Jaunie cilvēki vispār gandrīz nevarot rakstīt, piemēram, par dabu. Pilsētas asinis visiem esot, pat tiem, kas nav dzimuši rīdzinieki, vai pilsētnieki. Rīgai piemīt īpašs starojums, kurš pievelk kā magnēts. Tu sevi sāc apzināties kā Rīgas iedzīvotāju ļoti ātri. Ar šo sajūtu nako nevarot padarīt, jo pilsēta tevi aizrauj ar sevi acumirklī.

Tas neesot nakāds brīnums, ka dzejā parādoties pilsētas tēli, jo tu sāc pat neapzināti savā dzejā izmantot to, kas tev ir apkārt. Pats es tam nepiekrītu, jo arī esmu mēģinājis dzejot, bet man panti bija pilni sāpju, kas rodas manī dzīvojot citu cilvēku atkarībā ( vecāku, skolotāju u.c.).

Nobeigums

Šī kursadarba rakstīšana man sagādāja zināmas problēma vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis ir pirmais tāda apjoma darbs, kura ietilpību, uzsākot rakstīt, es nestādījos priekšā. Līdz šim nekad nav bijusi vajadzība izmantot tik daudz dažādu materiālu un uzziņas avotu, cik man nācās apskatīt radot šo darbu. Otrkārt, es sapratu, ka patiekt vai uzrakstīt ir viens, bet to reāli izpildīt ir kas cits, daudz sarežģītāks, jo atsaucība nebūt nebija tādā, kādu es biju cerējis saņemt. Arī materiālu vākšana un izmantošana nebija tāda, kā pastaiga zemeņu laukā. Apreiķināt savu laiku tā, lai spētu visu laikā izdarīt, arī nespēju.

Savus mērķus un uzdevumus esmu centies izpildīt, bet pilnībā man tas, tomēr man nav izdevies. Neesmu varējis pilnībā atspoguļot Čaku jauno dzejnieku skatījumā, jo dzirdēju tikai vienas, subjektīvas, domas par Aleksandru Čaku, kas ir nepietiekami.

Literatūras materiālus es izmantoju godprātīgi. Kursadarbā izteiktās ir manas domas, bet atsevišķas idejas es aizguvu no kāda domraksta par A. Čaku. Šo darbu es ievietoju pielikumā.

Ar savu darbu, kopumā, esmu apmierināts, jo esmu sapratis, kas man ir Rīga, Čaks un viņa dzeja. Esmu iepazinies, ar kādu no jaunajiem Latvijas literātiem. Pierādījis sev, ka spēju uzrakstīt arī šāda apjoma darbu.

Secinājumi

Manas domas par dzimto pilsētu sasaucas ar Aleksandra Čaka domām par Rīgu.

Rīga ir organisms, kas dzīvo.

Pēc 50.gadiem Latvijas galvaspilsētai, beidzot, sāk atjaunot tai piedienošo izskatu, kas tika gandēts visus padomju okupācijas gadus.

Čakam Rīga bija mīļa ar visu tajā esošo – afišu stabiem, ormaņiem, ielām, krogiem, kā arī tūkstošiem citu pilsētā esošu lietu un pārādību.

Jaunajo dzjnieku daiļradē pilsētai nav tik liela nozīme, kā tas bija Čakam. Viņus vairāk interesē cilvēka iekšējā pasāule.

Jauno dzejnieku darbos dominē abstrakti apgalvojumi, salīdzinājumi un pieņēmumi.

Dažādām ar Rīgu saistītām vietām vai lietām tiek piedēvēta simboliska jēga, mūsdienu dzejnieku darbos.

Mūsdienu sabiedrība bieži neapzinās Rīgas lomu viņu dzīvē, kas liegtu tagad rakstīt par pilsētu tā, kā to darīja Aleksandrs Čaks, jo tas, kādā sabiedrībā atrodies iespaido daļradi.

Katram savas mājas ir mīļas, ja vien nesāk sevi mocīt ar domām par dažādām nepilnībām, jo bieži šīs domas ir saistītas ar neapmierinātību pašam ar sevi.

Rīga ir kā narkotika, bez kuras nevar iztikt.

Čaks IR Rīgas tēvs.

Starp jaunajiem dzejniekiem nav tādu, kas spētu rakstīt par Rīgu Čaka stilā, jo neviens nejūtas pieredzē tik bagāts un stiprs, lai to atļautos darīt.

Pilsētā jaunie dzejnieki gūst radošu iedvesmu.

Rīga ir kontrastu pilsēta.

Leave a Comment