Alberts Kviesis

Alberts Kviesis-

trešais Latvijas prezidents.

Latvijas sabiedriskie darbinieki 20.gs. pirmajā pusē.

Ētiskās vērtības.

SATURS

Ievads 3.lpp.

1. Alberta Kvieša devums sabiedrībai 4.lpp.

1.2. Alberta Kvieša biogrāfija 4.lpp.

1.3. Prezidenta vēlēšanas 8.lpp.

1.4. Alberta Kvieša darbība 10.lpp.

Nobeigums 13.lpp.

Izmantotā literatūra 14.lpp.

Pielikums 15.lpp.

Ievads

Ir daudz cilvēku, kuri latviešu tautai un valstij ir nozīmīgi. Ja nebūtu viņu, iespējams, mūsu dzīve būtu savādāka, varbūt mēs dzīvotu pēc citiem likumiem. Šoreiz runa ir par Latvijas prezidentiem. Manuprāt, tieši šie cilvēki visvairāk ielikuši savu darbu tajā, lai mēs 21. gadsimtā varētu dzīvot brīvā Latvijā. Katrs no Latvijas bijušajiem prezidentiem Latvijā ir ieguldījis sevi pašu, katram no viņiem ir sava vi

i
ieta šajā prezidentu „virknē”. Alberts Kviesis ir pēc kārtas trešais Latvijas prezidents. Kviesis allaž pildījis dažādus sabiedriskus pienākumus. Bijis vairākos augstos amatus, neieskaitot pašu galveno- prezidenta amatu. Manuprāt, katrs no prezidentiem sabiedrībai ir devis kaut vai tikai to, ka vadījis valsti. Un Alberts Kviesis to darījis labi, jo pēc Valsts prezidenta pilnvaru laika beigšanās ticis ievēlēts atkārtoti.

Referāta galvenā daļa sadalīta trīs daļās, kuras ir kā apakšpunkti lielajai tēmai. Arī Alberta Kvieša biogrāfija ir pakārtota zem viņa devuma sabiedrībai, jo bi
i
iogrāfiskajos datos ir minētas daudz svarīgas darbības, kā arī ieņemtie amati. Aprakstītas arī prezidenta vēlēšanas. Manuprāt, tās bija ļoti nozīmīgas un savā veidā arī interesantas, jo vēlēts tika veselas trīs reizes. Tas notika tādēļ, ka neviens amata kandidāts pirmajās divās re
e
eizēs nespēja sasniegt pietiekami daudz Saeimas locekļu atbalsta. Trešajā daļā aprakstīta Alberta Kvieša darbība vairāk kā prezidentam.

Izmantoju literatūru gan no divām grāmatām, gan arī Alberta Kvieša biogrāfiju meklēju internetā. Alberts Kviesis varbūt nav tik populārs prezidents, jo par viņu bija rakstīts tikai divās grāmatās.

BIOGRĀFIJA

Alberts Kviesis dzimis 1881.gada 22.decembrī Jelgavas apriņķī Tērvetē. Tēvs Jēkabs bija Tērvetes pagasta skrīveris. Pirmo izglītību viņš ieguva mājās pie vecākiem. 1894.gadā Alberts Kviesis iestājās Jelgavas ģimnāzijā, ko beidza 1902.gadā. Ģimnāzijas laikā viņš pieredzēja IV Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, kur J .Čakste nodemonstrēja lielu diplomātisku veiklību, iegūstot latviešu sabiedrības cieņu un atzinību. Jaunais Alberts nolēma sekot Čakstes piemēram un studēt tieslietas. 1902.gadā Kviesis iestājās Tērbatas universitātes tieslietu fakultātē, kuru beidza 1907.gadā. Studiju laikā viņš pievienojās korporācijai Le

e
etonija, kurā bija apvienojušies jaunie nacionālpatrioti ar apņēmību kalpot tautai un tēvzemei.

Pēc studiju beigām Alberts Kviesis atgriezās Jelgavā, kur sāka advokāta darbu, aktīvi darbojoties arī latviešu sabiedriskajā dzīvē. 34 gadu vecumā viņš bija jau Jelgavas latviešu biedrības priekšnieka vietas izpildītājs un Sarkanā Krusta Jelgavas latviešu komitejas loceklis. Sākoties Pasaules kara bēgļu gaitām, Alberts Kviesis pārceļas uz Tērbatu, kur darbojas bēgļu palīdzības komitejā, ko pats palīdzējis nodibināt. Pēc Krievijas cara Nikolaja II gāšanas viņš iestājas jaundibinātajā Latviešu zemnieku savienībā un 1917.gada 25
5
5.aprīlī piedalījās Tērbatā sasauktajā Kurzemes zemes sapulcē, kur viņu ievēl Kurzemes pagaidu zemes padomē un arī izpildkomitejā, kur Kviesis veica atbildīgā juridiskās un organizācijas nodaļas priekšnieka amata pienākumus. Alberts Kviesis piedalījās arī latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību un jaunas tiesu iekārtas apspriešanā pēc tam, kad 1917.gada 28.maijā Tērbatā Latviešu juristu kongress viņu ievēlēja Tērbatas latviešu juristu birojā.

Kad vācu karaspēks okupēja Vidzemi un Igauniju, Kviesis atgriezās Jelgavā, kur turpināja zvērināta advokāta praksi. Latvijas neatkarīgai republikai nodibinoties, Alberts Kviesis sāka darboties Latvijas Tautas padomē. Kad Čakste kopā ar Zemgalu devās uz Stokholmu, lai aizstāvētu jaundibinātās valsts intereses, Kviesi ievēlēja par Tautas padomes priekšsēdētāja biedru kopā ar Ernestu Baueru. Latvijas valdībai atkāpjoties no Rīgas, Kviesis devās tai līdzi uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. Valdībai atgriežoties Rīgā, Kviesi 1919.gada 23.jūlijā iecēla par Tiesu palātas locekli, bet 1923.gada 26.martā par Tiesu palātas priekšsēdētāju. Alberts Kviesis bija arī Latvijas miera delegācijas loceklis Berlīnē miera slēgšanai ar Vāciju. 1920.gada 15.jūlijā izdevās slēgt ar Vāciju līgumu par sakaru atjaunošanu, bet izdevīgs šis pagaidu līgums Latvijai nebija un īsts līgums tam nekad nesekoja.

Kviesis bija Satversmes sapulces un pirmo triju Latvijas Saeimu deputāts, kur darbojās arī kā juridiskās komitejas priekšsēdētājs. No 1921.gada 15.jūnija līdz 1923.gada 27.janvārim viņš Zigfrīda Meierovica kabinetā veica Iekšlietu ministra pienākumus. 1926.gadā Albertu Kviesi ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāja biedru, viņš bija viens no aktīvākajiem Zemnieku savienības, kuram bija liela loma arī agrārreformas izstrādāšanā.

Kā kora dziesmu cienītājs un liels mūzikas entuziasts Kviesis aktīvi piedalījās arī Nacionālās operas noorganizēšanā un no 1922.-1925.gadam bija kopā ar Teodoru Reiteru un Jāni Mediņu operas direkcijas loceklis.

Kad Gustavs Zemgals bija kategoriski atteicies kandidēt otrreizējai prezidentūrai, Alberta Kvieša kandidatūru Valsts prezidenta amatam izvirzīja Zemnieku savienība. Sociāldemokrātu kandidāts bija Dr. Pauls Kalniņš. Vēlēšanu cīņas aizņēma pavisam 3 sesijas 11 balsojumos, līdz 1930.gada 9.aprīlī Kviesis ieguva 55 balsis ar 34 pretbalsīm, diviem deputātiem atturoties.

49 gadus vecais Alberts Kviesis pamatā turpināja abu priekšgājēju tradīcijas, ar bezpartejisku objektivitāti un nosvērtību balstot demokrātiju, veicot amata funkcijas un cienīgi reprezentējot valsti. Kviesis mēģināja iespējami izvairīties no iejaukšanās valdības likumdošanas darbā. Visā savā darbības laikā viņš neiesniedza Saeimai nevienu paša izstrādātu likumprojektu, nevienu likumprojektu neaizsūtīja atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, kā arī nesasauca Rīgas pilī nevienu ministru kabineta sēdi.

Kviesis turpināja atbalstīt arī mūzikas dzīvi, uzņēmās Vispārējo Dziesmu svētku protektora un goda kuratorijas priekšsēdētāja posteni. 1931.gada 21.jūnijā viņš atklāja Dziesmu svētkus un dāvināja ceļojošo balvu – pēc Arvīda Dzērvīša meta darinātu greznu kokli. Kviesis uzņēmās protektora pienākumus arī 1933.gada VIII Vispārējos Dziesmu svētkos, kas bija veltīti I dziesmu svētku atcerei.

Alberts Kviesis bija otrais Latvijas Valsts prezidents, kas 1933.gadā oficiāli viesojās kaimiņvalstī – sabiedrotajā Igaunijā. Igaunijā viņš piedalījās X vispārējos igauņu dziesmu svētkos.

1933.gada 4.aprīlī beidzās Alberta Kvieša prezidentūras pilnvaru laiks un notika jaunas Valsts prezidenta vēlēšanas. Kandidātos atkal bija Alberts Kviesis un Pauls Kalniņš. Šoreiz Kviesi ievēlēja jau pirmajā balsošanā ar 52 balsīm, sociāldemokrātam Kalniņam iegūstot tikai 25 balsis. 1933.gada 11.aprīlī Kviesis oficiāli deva zvērestu Latvijas valstij un Satversmei. 11 mēnešus vēlāk notika Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums.

1934.gada 15.maijā Valsts prezidentu Albertu Kviesi neinformējot, viņa partijas biedrs Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu. Valsts prezidents šajā laikā faktiski atradās izolācijā Rīgas pilī – telefonu sakari tika pārtraukti. Pulksten 1:00 naktī no 15. uz 16.maiju Ulmanis ieradās Rīgas pilī un pieprasīja tikšanos ar prezidentu, nostādot viņu fakta priekšā par visas varas pārņemšanu Ulmaņa rokās. Kaut arī Kviesis bija armijas augstākais virspavēlnieks, viņš neuzdrošinājās meklēt sakarus ar karaspēka daļām, lai likvidētu apvērsumu un samierinājās ar Saeimas darbības apturēšanu un Satversmes ignorēšanu. Kviesis nespēja arī protestā atteikties no Valsts prezidenta amata un formāli palika pirmās valsts personas amatā līdz prezidentūras laika beigām. 1935.gada 18.novembrī viņš vēl oficiāli atklāja četrus gadus celto Brīvības pieminekli.

Kad Kvieša otrās prezidentūras laiks bija beidzies, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uz paša 1936.gada 12.maijā izdota likuma pamata, 11.aprīlī pats pārņēma arī Valsts prezidenta amatu. Kviesis pensionējās tāpat kā agrāk atlaistie Saeimas deputāti ar tiesībām darboties dažādos privātos pasākumos papildus ienākumu iegūšanai. Pēc aiziešanas no Valsts prezidenta amata Kviesis atsāka darbu advokatūrā un uz laiku aizgāja no sabiedriskās un politiskās dzīves, daudz laika pavadot savās lauku mājās Penkules pagasta Vecvagaros. Tomēr Kviesis ieņēma arī vadošus amatus vairākos Latvijas uzņēmumos. Viņš bija Slokas celulozes fabrikas valdes loceklis, a/s “Kvadrāts” valdes priekšsēdētājs un Liepājas bankas padomes priekšsēdētājs.

1939.gada pasaules karam sākoties, Kviesi 1940.gada vasarā izslēdza no advokatūras un čeka viņam noteica mājas arestu miliča uzraudzībā. Kad arestu pēc laika atcēla, Kviesis aizbrauca uz Vecvagariem, kur viņam pēc agrārās reformas bija atstāti 10 ha zemes un daļa dzīvojamās mājas. Lai izvairītos no deportācijas, Kviesis ar sievu Elzu un dēlu Ēriku, jau iepriekš zinādami par gaidāmo izsūtīšanu, nakti uz 1941.gada 14.jūniju pavadīja kādā nomaļā mežsarga mājā Tērvetes pagastā.

1941.gada rudenī Kviesis turpināja darbu advokatūrā. Viņu apstiprināja arī par pagaidu zvērināto advokātu padomes priekšnieku, bet tā paša gada beigās sāka strādāt par juriskonsultu hitleriešu izveidotās kolaboracionistiskās t.s. Latviešu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijā. 1943.gada martā vācu ģenerālkomisārs Latvijā Dekslers iecēla Kviesi par tieslietu ģenerāldirektoru. Pēc gada viņš atstāja šo amatu sirds slimības dēļ.

1944.gada 9.augustā Kviesis ar tuviniekiem uzkāpa uz vācu kuģa, lai dotos trimdā, tomēr mirst sirdslēkmes laikā uz kuģa, kamēr tas vēl atrodas Daugavā. Albertu Kviesi apbedīja 12.augustā Meža kapos.

PREZIDENTA VĒLĒŠANAS

1930. gada aprīlī, kad beidzās Gustava Zemgala prezidentūras laiks, balotēties valsts prezidenta vēlēšanām no jauna piekrita Saeimas priekšsēdētāja biedrs un Tiesu palātas priekšsēdētājs Alberts Kviesis.

8. aprīļa rīts uzausa saulains. Fotogrāfi un korespondenti pie Saeimas nama pulcējās jau pirms deputātu ierašanās. Publikas vidū bija daudz jaunatnes. Diplomātu ložā vietas ieņēma viesi- Lietuvas sūtnis Dailide, Zviedrijas sūtnis Reitersverts un Dienvidslāvijas sūtnis Peļivanovičs.

Izveidojā interesanta situācija- uz valsts prezidenta amatu kandidēja abas galvenās personas Saeimā: priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa vietnieks Alberts Kviesis. Sēdi vadīja otrs vicepriekšsēdētājs bīskaps Jāzeps Rancāns.

Kad deputāts Oskars Jankus izvirzīja komunista Ernesta Mieža kandidatūru, zālē atskanēja neapmierināta rūkoņa. Jankus lūdza vārdu, lai paskaidrotu, ka viņa frakcija nevar balsot ne par buržuju Kviesi, ne par sociālfašistu Kalniņu, tāpēc viņi izvirzot savu- „īstu strādnieku kandidātu”.

Pie galdiņa dežūrēja Saeimas kancelejas darbinieks Bumbers un katram deputātam pasniedza aploksni ar zīmi. Balsošana alfabēta secībā notika stenogrāfistu ložā.

Žurnālisti atzina, ka šai reizē zālē nav valdījusi tik svinīga atmosfēra kā iepriekšējās valsts prezidenta vēlēšanās. Vairāki deputāti uzvedās kā skolaspuikas- skaļi sarunājās un kolēģus apveltīja ar dažādiem ne visai glaimojošiem epitetiem. Kad balsot devās Zemnieku savienības līderis Arturs Alberings, no sociāldemokrātu sola atskanēja sauciens: „Vai viņam ir balsstiesības?”. Kad Andrejs Kurcijs (Kuršinskis) nāca laukā no stenogrāfistu ložas un stiprāk piesita durtiņas, kāds viņam uzbrēca: „Nelauz mēbeles!”. Sēdes vadītājs bīskaps Rancāns centās nedisciplinētos saukt pie kārtības, bet viņā daudz neklausījās, sakot, te nav baznīca.

Pirmajā balsojumā neviens no trim prezidenta kandidātiem neieguva vairāk par pusi balsu skaita: no 95 deputātiem par Kviesi nobalsoja visvairāk – 47, par Kalniņu – 36, par Miezi – tikai seši. Arī atturējās seši.

Pēc kārtības ruļļa otru reizi vajadzēja balsot par tiem pašiem kandidātiem. Par Kviesi nodeva tikpat daudz balsu, bet abi pārējie kandidāti dabūja mazāk. Trešajā balsojumā Miezis atkrita, bet galvenais pretendents Kviesis saņēma par vienu balsi mazāk. Ceturtajā balsojumā viņš palika viens pats, taču tik un tā neizdevās tikt pāri piecdesmit balsu barjerai.

Viens vēlēšanu posms bija noslēdzies. Tā kā jauni kandidāti netika izvirzīti, vakara sēdē atkal balsoja par tiem pašiem diviem iepriekšējiem – par Kviesi un Kalniņu. Pirmajā balsojumā Kviesis savāca 46 balsis, Kalniņš – desmit mazāk. Otrajā balsojumā Kviesim izdevās dabūt divas balsis vairāk, bet trešajā balsojumā, kad Kalniņš atkrita, Kviesis dabūja tikai 49 balsis un pret viņa kandidatūru balsoja 41 deputāts.

Kad Saeimas sēdē tie paši vārdi tika nosaukti vēlreiz, sociāldemokrāts Cielēns iebilda pret Zemnieku savienības kandidātu: tik daudzas reizes vēlēts, bet balsis nav savācis. Vēlētāji izteikšot saviem deputātiem pārmetumus, ka Zemnieku savienības darbinieki iesaistīti korupcijā un kriminālnoziegumos, bet valsts prezidentam jābūt morālai autoritātei, kam cienīgi jāreprezentē valsts kā pašu zemē, tā ārvalstīs. Cielēns aicināja nebalsot par Zemnieku savienības kandidātu Albertu Kviesi.

Ādolfs Klīve atspēkoja sociāldemokrātu kritiku –veltīgi esot mēģinājumi ietekmēt vairākumu, kas radies jau pirms Alberta Kvieša. Cielēns nepiekāpās un izteica šaubas, vai citas pilsoniskās grupas ir Klīvi pilnvarojušas aizstāvēt Zemnieku savienības netīros veikalus. Tad savukārt no vietas protestēja Alberings: būdams ministrs, viņš darbojās „Lata” direkcijā – to bija noskaidrojusi izmeklēšanas komisija.

Pēc neauglīgām debatēm sākās balsošana. Tika izdalīta 91 vēlētāju zīme. Pirmajā balsojumā atkal ne viens, ne otrs kandidāts nesavāca vairāk par pusi no visu deputātu balsu skaita. Otrajā kārtā tāds pats rezultāts – Kviesim 47 balsis. Trešajā balsojumā Kalniņš atkrita. Kvieša uzvarai ticēja vairs tikai retais. Daudzus bija pārņēmusi apātija un skepse. Un tomēr – beidzot ar 55 balsīm, 34 deputātiem balsojot pret un diviem atturoties, Albertu Kviesi ievēlēja par Latvijas trešo Valsts prezidentu.

Kā parasti, sekoja apsveikumi. 11.aprīlī Alberts Kviesis nodeva zvērestu. Tekstu bija zīmējis mākslinieks Sigismunds Vidbergs. Ārlietu ministrija paziņoja Latvijas sūtniecībām ārzemēs par Valsts prezidenta maiņu. Svarīgo vēsti saņēma arī ārvalstu sūtņi Rīgā. Dažas dienas vēlāk diplomātisko korpusu klātienē iepazīstināja ar jauno Latvijas Valsts prezidentu.

Ilgs un grūts bija Alberta Kvieša ceļš līdz augstajam krēslam, lai gan viņš bija pazīstams sabiedrisks darbinieks, parlamenta loceklis jau no paša sākuma – darbojies gan Tautas padomē, gan Satversmes sapulcē, gan visās trijās Saeimās, bijis arī iekšlietu ministrs.

ALBERTA KVIEŠA DARBĪBA

Alberts Kviesis bija visnepopulārākais no četriem pirmskara valsts prezidentiem. Ne Ministru kabineta, ne Saeimas darbā viņš neiejaucās. Turpretim cik daudz likumprojektu izstrādāšanā piedalījās Čakste, cik bieži pie viņa pēc padoma vērsās deputāti!

Trīsdesmito gadu sākuma preses izdevumos redzams, ka daudz vairāk nekā Valsts prezidents pieminēts toreizējais Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš. Viņš piedalījās Tautu Savienības pilnsapulcē Ženēvā, tikās ar karali Beļģijā, bieži bija kopā ar ārvalstu diplomātiem. Kviesis turpretī braukāja tepat pa Latviju, uzstājās vietēja mēroga pasākumos – atklāja Jelgavas Dziesmu svētkus un Čakstes pieminekli, aizdedza ugunskuru Madonas apriņķa aizsargu pulka svētkos, Vidrižos atklāja jauncelto lauksaimniecības biedrības namu, teica jūsmīgas runas vairāku pilsētu pašvaldības svētkos, Tukumā vērtēja lauksaimniecības un rūpniecības izstādi, uzsverot, ka „mūsu ražojumiem jāiztur konkurence pasaules tirgos. Ja pacelsim labklājību katrs savās mājās, tad celsim arī valsts labklājību”.

Savas pirmās prezidentūras laikā Kviesis būtībā turpināja priekšgājēju iesākto. Pēc iespējas izvairījās no iejaukšanās parlamenta frakciju politiskajās cīņās, centās būt vienīgi valsts reprezentācijas persona. Visā savā prezidenta darbības laikā Kviesis Saeimai neiesniedza nevienu paša izstrādātu likumprojektu un neaizsūtīja atpakaļ nevienu likumu otrreizējai caurskatīšanai. Arī ministru kabineta sēdes Rīgas pilī Kviesis nesasauca. Viņš bija otrais un diemžēl pēdējais Valsts prezidents pirmskara Latvijā, kas oficiālā vizītē viesojās kaimiņvalstī Igaunijā- tas notika 1933. gadā.

1933.gada 4.aprīlī, kad izbeidzās Valsts prezidenta pilnvaru laiks un vajadzēja sarīkot jaunas vēlēšanas, Alberts Kviesis ar savu nosvērtību bija ieguvis autoritāti Saeimā un viņu atbalstīja gandrīz visas koalīcijas frakcijas. Arī tālaika prese atzina. ka parlamenta cieņai atbilstu tādas vēlēšanas, kad valsts galvu ievēlētu lielā vienprātībā. Taču nevarēja zināt, kā rīkosies minoritātes. Tāpat kā iepriekšējā reizē, izvirzīja trīs kandidātus – Albertu Kviesi, Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un strādnieku un zemnieku kandidātu Miķeli Biti. Šoreiz Kviesi ievēlēja jau pirmajā kārtā ar piecdesmit divām balsīm. Lasot Valsts prezidenta svinīgo zvērestu valstij un Satversmei, Alberts Kviesis nevarēja iedomāties, ka viņš būs spiests to pārkāpt.

1934. gadā Ulmanis Saeimā izvērsa radikālu Satversmes reformēšanas kampaņu, saskaņā ar kuru paredzēja tautas vēlētu prezidentu un nominālu Saeimu piecdesmit cilvēku sastāvā. Patiesais nolūks bija slēpt jau ieplānotā valsts apvērsuma, kas notika naktī uz 16. maiju, sagatavošanu. Kviesis Rīgas pilī tika izolēts no ārpasaules- telefona sakari bija pārtraukti, ielās patrulēja aizsargu vienības. Valsts galva, tiesa, nelabprāt, akceptēja notikušo apvērsumu, tā laužot savu svinīgo zvērestu sargāt Satversmi.

Kviesis palika amatā līdz savas prezidentūras termiņa beigām 1936. gadā, kad nepretojās Kārļa Ulmaņa gribai pārņemt prezidenta amatu bez jebkādām vēlēšanām. Ulmanis savam priekšgājējam nodrošināja pensiju, arī Slokas celulozes fabrikas direktora vietu, bez tam bijušais prezidents atsāka darbu advokatūrā. Smagākais pārmetums Albertam Kviesim, gan no līdzgaitnieku, gan no nākamajām paaudzēm, bija par viņa sadarbību ar nacistiskās Vācijas okupācijas iestādēm, 1942. gada sākumā kļūstot par marionešu „latviešu pašpārvaldes” Tieslietu ģenerāldirekcijas juriskonsultu, bet 1943.-1944. gadā- par Tieslietu ģenerāldirektoru.

„Jaunākās Ziņas” publicēja Frīdriha Gulbja dzejoli „Šis laiks”, kas precīzāk un uzskatāmāk nekā gari avīžu raksti izteica laikmeta skarbumu.

Šis laiks ir ciets un ass, kā asmens pielikts kaklam,

Kas mirkli gaida tik, lai spētu dziļi griezt,

Šis laiks liek dienas dzīt kā aitu baru aklu,

Tas neļauj apstāties, bet mūžam iet un ciest.

Šis laiks ir žūpa ļauns, kas skriedams krīt no kājām,

Kas prieku lamās rod un spēj pats sevi sist,

Nekad tam neatrast vairs ceļa sev uz mājām,

Bet vienmēr drudžaināk tam svaidīties un krist.

Šis laiks ir krokodils, kas slinki sauli vēro,

Un rijīgs dzīlē nirst, lai kaut ko grābtu ciet,

Nekad tam daļas nav, vai nomirst kāds vai sēro,

Vai balti pali skrien, vai vāri lotoss zied.

Šis laiks ir jāpārvar, lai kā tas sirdī dzeltu,

Jo laiks šis kroplis ir, kam reizi jāsakrīt,

Un, kad kā skopulis viņš apraks savu zeltu,

Mēs sirdis atvērsim tam laikam, kas nāks rīt.

Alberta Kvieša vārds no jauna ieskanējās vācu okupācijas laikā. Diemžēl vēsturē tas saglabājies ar negatīvu pieskaņu, jo bijušais prezidents labprātīgi sadarbojās ar vācu okupantu varas iestādēm. Tuvojoties padomju armijai, Kviesim vajadzēja pamest dzimteni. Liktenis nebija viņam labvēlīgs, un Alberts Kviesis uz kuģa nomira ar sirdstrieku.

NOBEIGUMS

Rakstot referātu par Albertu Kviesi, secināju, ka viņš daudz savu pūļu un darbu ieguldījis arī sabiedriskajā dzīvē, ieņemdams dažādus nozīmīgus amatus. Kā par personību varētu teikt daudz labu vārdu, ņemot vērā faktu, ka viņš, sākoties Pasaules kara bēgļu gaitām, darbojas bēgļu palīdzības komitejā, ko pats palīdzējis nodibināt. Kā arī bijis gudrs cilvēks, jo beidzis tieslietu fakultāti un strādājis par advokātu. pierādījis savas spējas un ticis atkārtoti ievēlēts par prezidentu.

Rakstot darbu, uzzināju daudz jaunu par Albertu Kviesi, par vēlēšanu norisi, par politisko situāciju tajā laikā. Tā kā Kviesis bija saistīts arī ar citām pazīstamām personām, varēju uzzināt jaunus faktus arī par citiem cilvēkiem. Protams, ieguvu papildus pieredzi referātu rakstīšanā un uzziņas materiālu meklēšanā.

Palīdzēja tas, ka bija viegli atrodama Alberta Kvieša biogrāfija, arī fotoattēli. Problēmas bija ar pārējo referātu daļu- citi materiāli par Kviesi ir ļoti maz. Problēma bija arī tā, ka, ņemot vērā faktu, ka šāda veida referāts vienlaicīgi jāraksta daudziem skolēniem, daži materiāli bibliotēkā droši vien vairs nebija pieejami.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. http://www.president.lv/index.php?pid=02243

2. Latvijas Valsts prezidenti