Andrejs Eglītis

Agrita Leināte

Referāts

Andrejs Eglītis

No vienas domas celties var jauna pasaule,

Un mirklis atnes jēgu, kas lielā mūžība.

/A.Eglītis/

BIOGRĀFIJA

Andrejs Eglītis dzimis 1912. gada 21. oktobrī Vidzemes novada Ļaudonas pagasta “Siliešos”. Tas ir gleznainais Vidzemes novads, kam savdabīgumu skaistumu Lēzenas pauguraines mijas ar stāvākiem kalniem, kas paver plašu, neaizmirstamu skatu uz zilganpelēkās dūmakās gaistošo apvārsni, bet ielejā- Aiviekste. Dzimtā novada daiļums, ko klusais, jūtīgais Andrejs jau bērnībā dzilji iesakņojis sevī, ir spēcīgs ierosmes avots nākamā dzejnieka personības veidošanā.

Andrejs bija kalpu ģimenes bērns. Vismīļākais cilvēks dzejniekam ir māte –

Emīlija Eglīte. Māte ir tā, kas, būdama reliģioza, iedēstī nākamajā dzejniekā uzskatu, ka Dievs ir visā, kas patiess, skaists un ētiski pilnvērtīgs, Dievs valda dabā un cilvēkos, šajā saulē un aizsaulē. Mīļotās mātes piemiņa kā smalkaa sudraba stīdziņa stīgo cauri Andreja Eglīša dzejai. Emīlija bija spēcīga sieviete, kas pēc vīra nāves izaudzinājusi divus dēlus – Andreju un divus gadus vecāko Jāni.

Bērnību A.Eglītis atceras saistībā ar makšķernieka gaitām pie Aiviekstes, Lielā un Mazā Pleču ezera, ar vēžošanu Svētupē. Par tēvu, kas Pi
i
irmajā pasaules karā miris, palikušas tikai atmiņas. Taču no tēva – apdāvināta mūziķa, orķestra trompetista, dzejnieks saņēmis lielu dāvanu – spēju izjust mūziku tik dziļi, ka tās ritmiskā viļņošanās jūtama visā viņa dzejā.

”Visiem dzejoļiem es dzirdu cauri mūziku. Es arī rakstu, fonā sk
k
kanot mūzikai,” saka A.Eglītis.

Andrejs Eglītis skolas gaitas uzsāk 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā. Zēnam skolas gados labi veicas domrakstu rakstīšana. Viņš uzraksta pa dzejolim, kurus uztic iemīļotajai literatūras skolotājai un klases audzinātājai Irmai Pērkonei. Pamatskolas laikā atklājas viņa aizraušanās ar sportu – īpaši ar futbolu. Pēc pamatskolas beigšanas A.Eglītim ir vēlēšanās mācīties ģimnāzijā, bet trūkst līdzekļu. Izglītību viņš ar labām sekmēm turpina Rīgas pilsētas tehnikumā (1929-1935). Arī te viņam laimējas ar latviešu valodas skolotāju J.Neilandu, kas, saskatīdams savā audzēknī dzejnieka dzirksti, cenšas dot arvien plašāku ieskatu literatūrā.

1935. gada rudenī Andreju Eglīti iesauc obligātajā karadienestā. Viņa nodomi saistās ar virsnieka karjeru. 1935. gadā A.Eglītis Daugavpils cietokšņa vasaras nometnes instruktoru rotā iegūst draugu – vēlāko literātu Jāni Andrupu. Pēc gada Andrejs Eglītis iestājas karaskolā, bet drīz vien saprot, ka vi
i
irsnieka karjera un armijas dresūra nav piemērota viņam. Kopš 1938. gada sākas A.Eglīša žurnālista gaitas laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Rīts”, vēlāk arī Latvijas Radio informācijas daļā. A.Eglītis gatavojas iestāties LU Teoloģijas fakultātē, bet nodomus izjauc karš. Īpaši nozīmīgs dzejnieka dzīvē ir 1939.gads, jo iznāk divi viņa dzejoļu krājumi- “Zelta vālodze” un “Varavīksna”, kas it kā turpina, papildina viens otru un savā vispārējā noskaņā- kā satura, tā formas ziņā, ir tik tuvi, ka patiesībā vērtējami kā savdabīgs diptihs. Ar šiem darbiem Andrejs Eg
g
glītis ienāca literatūrā pa īstam.

1941. gada 14. jūnija masveida deportācijas, ko veic padomju okupācijas iestādes, spēcīgi satricina A.Eglīša dzejas pasauli. Kara apstākļos, kad Latvijai atkal tuvojas frontes līnija, 1943. gadā top Andreja Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas nemirstīgā kantāte “Dievs, tava zeme deg!”. Šis darbs tiek veidots konkursam par tēmu “ Latvju lūgsna Dievam”, ko izsludināja Kuldīgas draudzes mācītāja O.Sakārnis. Darbs iegūst pirmo vietu. Kantāte “ Dievs, tava zeme deg!”, skanējusi visā pasaulē un kļuvusi par savdabīgu mūsu tautas lūgšanu.

1943. gadā dzejnieku iesauc latviešu leģionā. Viņš nonāk kara korespondentu apmācības grupā Berlīnē, pēc atgriešanās tiek piekomandēts 19. latviešu divīzijai, ar kuru kopā noiet kara ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. 1945. gada naktī no 7. uz 8. maiju no Liepājas kara ostas latviešu inteliģentu bēgļu laivas dodas pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi. Andrejs Eglītis dzimteni atstāj kopā ar Veroniku Strēlerti, Andreju Johansonu, Arturu Kroderu u.c.

1947. gadā trimdā notiek Latviešu kultūras dienas Stokholmā. Tās sakrīt ar Andreja Eglīša lolojuma – Latviešu Nacionālā fonda (LNF) dzimšanu Skandināvijā. 1947. gada 14.decembrī tiek izveidota LNF pagaidu padome un valde. 1948. gada jūnijā Andrejs Eglītis kļūst par LNF ģenerālsekretāru un šajā postenī ir līdz pat 2000.gadam. LNF uzdevumi un mērķi ir cīnīties par latviešu tautas un Latvijas – neatkarīgas, brīvas, demokrātiskas republikas tiesībām un rūpēties par tautas dzīvā spēka un latviskās kultūras saglabāšanu. Dzejniece I.Vīksna, raksturodama dzejnieka darba stilu fondā, stāsta, ka A.Eglīti LNF mītnē varēja sastapt no agra rīta līdz vēlam vakaram, kur viņš, kārto, saiņo, izsūta, sarakstās, lēš, piedalās sēdēs, debatēs, uzklausa, ierosina, ducina savus dusmu pērkonus, un var droši teikt, ka A.Eglītis ir ierēdnis Zviedrijā ar visgarāko darba laiku. Šis darbs tiek veikts bez atlīdzības. Ar fonda atbalstu noritējuši daudzi kultūras un mākslas pasākumi, sekmēta latviešu delegāciju piedalīšanās starptautiskos kongresos. Liels ir LNF starptautiski atzīto publikāciju skaits angļu, vācu, spāņu, zviedru u.c. valodās, kuru mērķis bija objektīvi informēt par Latvijas situāciju padomju okupācijā. Kopš 1947. gada iznāk LNF informācijas izdevums. 1972.gadā dzejnieks kļūst par Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Tautas balvas laureātu.

1953. gadā Andrejs Eglītis apprecējās ar Andu Jaunvīksni, ar kuru kopā apceļojis daudzas pasaules zemes. Dzejnieks A.Jaunvīksnei veltījis grāmatu “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”.

1956. gadā dzejnieks LNF uzdevumā dodas uz Austrāliju. Trīsdesmit dienu garajā ceļojumā rodas ap 100 dzejoļu. Tomēr Indijas okeāna vidū dzejniekam “salst dvēsele”. Pasaule ir tukša bez Latvijas brīvības ceļa. Trūkst dzīvā apliecinājuma runātam, rakstītam, domātam.

Pēc ilgas piespiedu noklusēšanas padomju Latvijā A.Eglīša vārds Dzimtenē vispirms plaši izskanēja Atmodas gados ar kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” skanējumu. 1990.gadā sekoja dzejoļu krājuma “Svešais cirvis cērt un cērt” izdevums Rīgā. (Pirmpublicējums ASV – 1986.gadā).

1998. gada 13. augustā pēc 53 svešumā pavadītiem gadiem Andrejs Eglītis atgriežas uz dzīvi Latvijā. 2000. gadā viņš atlūdzas no LNF ģenerālsekretāra pienākumiem, bet turpina sekot un palīdzēt fonda darbā. Dzejnieks dzīvo līdzi visam, kas notiek pasaulē. Viņš saka, ka izjūt draugus, ienaidniekus, liekuļus un nodevējus jau pirmajos sastapšanās brīžos.

1994. gadā dzejniekam piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. 1997.gadā Latvijas Zinātņu akadēmija ievēlējusi Andreju Eglīti par savu Goda locekli. Tas ir pelnīts pagodinājums ne vien pārliecinātam un nenogurstošam Latvijas neatkarības sludinātājam dzejas vārsmās, bet arī Latviešu Nacionāla fonda ideologam.

Andreja Eglīša apbalvojumu skaitā ir arī Anšlava Eglīša fonda balva (1995), Kultūrkapitāla fonda un Rakstnieku Savienības gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā. 2003. gada 12. novembrī dzejnieks saņēma Latvijas Valdības balvu par nacionālās apziņas uzturēšanu un mūža ieguldījumu latviešu literatūrā.

Andreja Eglīša dzīve ir veltījums Latvijas tautai. Dzejnieks saka: ”Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums. Dzeja ir manī ierakstīta. Visi dzejoļi ir no zemapziņas. Bieži vien tie ir uzplaiksnījumi, kad vajag tikai pierakstīt.”

2002.g. Rīgā uzsākta Andreja Eglīša Kopoto rakstu izdošana, paredzēti 6 – 7 sējumi, iznākuši pirmie četri. Viņa dzejoļi ir atdzejoti un publicēti zviedru, vācu, angļu, igauņu u.c. valodās. Dzejoļi arī bieži komponēti. Kopš dzejnieka atgriešanās Latvijā komponiste Ilze Arne radījusi ciklu ar viņa tekstu, kā arī popularitāti ieguvušās dziesmas “Zem viena Jāņu vainaga” (1993.) un “Roka roku rokā tur” (2002.). Nozīmīgu A.Eglīša lirikas interpretāciju uz skatuves ir snieguši aktieri Osvalds un Anda Uršteini.

Arī dzīvojot Rīgā, dzejnieks aicina veicināt Tēvzemes mīlestību un atbalstīt labdarību. Andrejs Eglītis Stokholmā ir izveidojis palīdzības fondu Latvijai. A.Eglītis atgādina, cik vajadzīga ir patriotiskā audzināšana. Viņš aicina godā turēt savu valodu. Dzejnieks ir ļoti gandarīts, kad dzird dziedam tautas dziesmas, un arī tad, ja svinīgos brīžos skan Latvijas himna. Viņš saka: “Ir daudz laba, ko redzēt sabiedrībā un skolās. Brīnišķīgi ir bijuši jaunieši Dziesmu svētkos. Taču būtu ierosinājums turpmāk tik ļoti nesijāt visus ar vienu mēru, bet „tālākām vietām” ļaut dziedāt sava novada dziesmas. Tā varētu būt īpaša svētku sadaļa”.

2001. gada 18. aprīlī Kino galerijā notika dzejniekam veltītās dokumentālās filmas “Degošā dvēsele” pirmizrāde. Režisora Zigurda Vidiņa filmā ar sirdi un sapratni koncentrēts viss A.Eglīša mūžs. Filmas moto – Kārļa Skalbes vārdi:

”Katrai tautai iet pa priekšu kāda degoša sirds. Un burvim pār viņu nav varas.”

BIBLIOGRĀFIJA

Dzeja

—Sila priede. R.: Valters un Rapa (2001)

—Tauta manas mājas. ASV (1995)

—Tauta manas mājas. (1993)

—Svešais cirvis cērt un cērt. R.: Artava (1990)

—Svešais cirvis cērt un cērt. Ņujorka, Grāmatu draugs (1986)

—Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm. Ņujorka, Grāmatu draugs (1982)

—Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā. Ņujorka, Grāmatu draugs (1972)

—Lāsts. Stocholma, Daugava (1961)

—Otranto. Stocholma, Daugava (1956)

—Nesaule. Stocholma, Daugava (1953)

—Uz vairoga. Stocholma, Draugs (1946)

—Nīcība. R.: Gulbis (1942)

—Zelta vālodze. R.: Gulbis (1939)

—Varavīksna. R.: Gulbis (1939)

Esejas

—Dvēseļu cietoksnis. Vesterosa, Ziemeļblāzma (1953)

Kopoti raksti

—Kopoti raksti, 1- . R.: Valters un Rapa (2002)

Izlases

—Roka roku rokā tur/ mīlas dzejas izlase. R.: Daugava (1997)

—Vienmēr kāda zvaigzne aust / kopotā dzeja. R.: Artava (1993)

—Kad tu acis izslaucīsi, tēvu zeme. Kopenhāgena: Imanta (1964)

—Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā. Stokholma: (1955)

—Uguns vārdi. Eslingene: J. Kadilis (1949

TULKOJUMI

-Dzeja

–angļu val.

—God, Thy Earth is Aflame! [Dievs, tava zeme deg!/ Tulk. V. Sniķere]. Stokholma: E. Olofssons Boktryckeri AB (1948)

–dāņu val.

—Gud, din Jord staan i Flammer! [Dievs, tava zeme deg!/ Tulk. N.J. Ralds]. Kopenhāgena: I. Reitmaņa apg. (1948)

ANDREJS EGLĪTIS CAUR SAVIEM DARBIEM

Andrejs Eglītis Kurzemes krastu pameta bēgļu laivā 8.maijā. Jau 1945. gada septembrī Stokholmā apgāds “Dzintarzeme” laida klajā viņa Kurzemes kauju dienās rakstīto reportāžu grāmatu “Dvēseļu cietoksnis”. Tas ir viņa pirmais svešumā izdotais darbs. Tas iznāca ar Marijas Induses–Muceniece veidoto dzejnieka portretu un ilustrācijām. Pirmajā lappusē autora novēlējums: “Latviešu varoņiem Kurzemē, manas tautas mocekļiem un brīvības cīnītājiem.” Un kā moto — Viļa Plūdoņa rindas: “Teiciet man zemi plašajā pasaulē, Kura būtu tik mīļa kā tu, mana dzimtene — Kurzeme, Zemgale, mīļā baltā Dieva zemīte.”

Ievadā — Andreja Eglīša uzruna tautiešiem svešumā: “Tajā brīdī, kad viņi ar noliektu brīvības karogu iet cauri visdziļākajam likteņa mijkrēslim, arvien vēl sava lielā ciešanu Dieva nevienoti”. “Miroņu klāta dus tēvzeme, pīšļos satriekti svētumi, nāves izgulēti šūpuļi lēni līgojas atstāto mājokļu aklumā. Vai tikai iznīcība mūs spēj vienot un kapu lauks ir mūsu kopējā saiešanas vieta? Par ko cīnījās un sadega Kurzeme? Lai par to stāsta rindas, kur ik vārds gājis cauri vācu cenzūras žņaugiem, rakstīts pie krituša drauga pleca, uz bēgļu ratu malas, sagrautā tēvzemes pilsētā, dūmainā Kurzemes pagalmā. Kurzemei šodien nevajaga vairs ne uzslavas, ne aizstāvības, jo viskrāšņākos goda vainagus lielai daļai kurzemnieku pasniedza varoņu nāve, kurā viņi pielīdzinājās savai cietējai tautai. Mums, dzīvajiem, tāpēc ne vainot un šķelties, bet vienotiem celties!”

Grāmata “Dvēseļu cietoksnis”, kam autors devis apakšvirsrakstu “Cīņas un sapņi par Latvijas valsti”, svešumā piedzīvojusi vairākus izdevumus. Latvijā tā vēl nav izdota. Andrejs Eglītis labprāt piekrita, ka “Latvijas Vēstnesis” publicē grāmatas pēdējo nodaļu, jo viņam pašam šī grāmata īpaši tuva un Kurzemes cietokšņa krišanu viņš vienmēr uzskatījis par traģisku tautas sēru dienu.

Andrejs Eglītis ir monolīta un pat leģendāra personība latviešu lirikā. Viņa dzejā un dzīvē koncentrējušies visas latviešu tautas traģiskie likteņi pusgadsimta ilgumā. Vienlaikus viņš sarakstījis astoņus dzejoļu krājumus, kuru galvenā un nepārprotamā nozīme ir patriotisms. Viņa lirikā vārdi “tauta”, “dzimtene”, “brīvība”, “sirdsapziņa” atklāj savu pirmatnējo nozīmi. Dzimtenes mīlestība ir viņa lirikas alfa un omega, kuru viņš apliecinājis rindās:

Man sen vairs savu sāpju nav,

Tik visas tautas.

Man sen vairs savu sapņu nav,

Tik visas tautas.

Man savas dzīvības un nāves nav,

Tik visas tautas.

Dzejnieks savā mūžā ir redzējis gandrīz visu Eiropu, bijis Austrālijā, ASV, Ēģiptē, Kanāriju salās, Marokā, Kartāgā, Sahāras tuksnesī, Izraēlā, Jordānā, Kiprā,Ceilonā, Gambijā un daudzās citās vietās. Atšķirībā no citu autoru līdzīgiem darbiem A.Eglīša darbos galvenais nav svešo zemju krastos gūtie vērojumi, tālumu eksotika, bet to emocionālo atmiņu uzviļņojums, kas guļ zemapziņas dzīlēs. Atmiņas par dzimteni, tās iet cauri visam. Tajās kā svešzemju eksotikas un dzimtenes ainavu kontrastainajā zīmējumā atsedzas liriskā varoņa bagātā pārdzīvojumu skala, kurā ir gan mīlestības maigums, ilgas un cerības, gan izmisums un naids. Arī pret tēvzemes verdzinātājiem raidīts atriebes lāsts.

Debesis atveras asiņainu un rēcošu muti.

Žilbinādama asinis izvemj bezdibens brūce.

Vieni pret otriem zvaigžņu miriādi kaujā dodas.

Iztrūcināts domāju, vai nav mums asiņainas pieres?

Mēs uzvarēsim, bojā ejot. Murgu atbilde rodas.

“Visur man līdzi nāk nāk ziemeļi ar sniegu, kāviem un- kaut gan jau esmu Indijas okeānā izšūpojies- salst, pie Baltijas jūras sniegiem siltāk bija- dzimtenes tuvumā. Salst dvēsele. Pasaule ir tukša bez Latvijas brīvības ceļa, tā man šķiet it kā nobeigta. Milzu ūdeņiem netrūkst dziļuma, bet cilvēku dienu skaitam gan. Trūkst dzīva apliecinājuma runātam, rakstītam, domātam. Vai šis gadusimts, iedams otrajā pusē, nav uzskrējis kadā bīstamā seklī, no kura to varētu novilkt pats cilvēks, dziļi sevī pārtapdams,” tā dzejnieks raksta ceļojot pa nemierīgajiem Biskajas ūdeņiem.

A.Eglīša dzeja harmonizē ar dabu. Vispirms- neparasts dabiskums. Raiti ritošie, kā mūzika skanošie panti rada ilūziju, it kā vārdi pilnīgi brīvi plūstu no dvēseles un paši ielietos vajadzīgajās formās. Bet varbūt dabas dziesma ir tik patiesaa tādēļ, ka nāk no pirmatnīgi spēcīgās dzejnieka dabas izjūtas, no saplūsmes ar putniem un debesīm, ar kokiem un mežiem, ar vējiem un sauli. Ar visu universālo bagātību, kuras daļa ir cilvēks. Eglīša poētiskajā skatījumā daba un cilvēks ir veselums, ko harmoniskā saskaņā apvieno dzīvības spēks. Dabas parādības viņa dzejā tiek cilvēciskotas-personificētas, savukārt cilvēkam tiek piešķirtas dabai raksturīgas īpašības. Dabā dzejnieks saredz skaistuma ideālu, kam veltī himniskas pacilātības, jauneklīgas jūsmas un gaiša dzīvesprieka piepildītas vārsmas.

Zelta vālodze

Priekā skaļi kliedz,

Debess skaistumu

Dievs kad zemei sniedz.

Dzīvība, skaistums, mīlestība dzžādās izpausmēs A.Eglīša dzejā parādīti kā galvenie spēki, kas harmonizē pasauli. Dzejnieka poētiskajā redzējumā tie ir ekvivalenti lielumi, kuri cits citu papildina un it kā nosedz, saplūstot vienotā veselumā.

Dzejnieka darbos tiek parādīta liela emocionalitāte, tiek parādīts pats cilvēks kā kaut kas vairāk nekā tikai cilvēces sastāvdaļa. A.Eglīša dzejā visam cauri pulsē zemes dzīvības elpa, strāvo cilvēka silto asiņu balss un ideja izaug no viņa mīlas un naida, skumjām un prieka, sāpēm un cerībām. Spēcīgi izjūtama paša dzejnieka pastāvīgā klātbūtne, viņa subjektīvā attieksme pret tēlotajām parādībām, citiem vārdiem- jūtama sirds.

Eglīša trimdā rakstīto liriku caurstrāvo mīlestības skumjas, sāpes par zaudēto un izpostīto dzimteni, par tautas likteņiem. Vienā no krājumiem – “Nesaule” – dzejnieks rāda ainas, kurās atklāts, kā zūd tautas svētumi, ko simbolizē templis, dievnams, baznīca. Visa trimdā rakstītā lirika ir faktiski viņa dvēseles spogulis, kurā atklātas bēgļu dzīves dramatiskās situācijas, atšķirtības no dzimtenes sāpe un – par visu vairāk pārliecība par to, ka tēvzemes brīvības atgūšana ir neizbēgama.

PIETIKS

Nu pietiks noliekties un tiesu priekšā ceļos stāvēt,

Viens kungs grib skaistu vergu pirkt un otrs-visus nāvēt.

Tik mūsu pašu nevajag, nevienam nevajag!

Caur aklu pazemību, bailēm, zaudējuši spēku,

Mēs kvēlāk nespējam celt ļaudīs šausmu ugunsgrēku.

Līdzņemtais ērkšķu vainags nodeldēts un apputējis,

Pirms tautas Ģetzemani svešinieks vēl skatīt spējis-

Un zvērestus un godu- spīts, kas kādreiz alkām bijis,

Laiks vergu paklausībā visu lēti izmainījis.

Visam blakus tiek risināts jautājums par dzīvības un nāves attiecībām- par iznīcību vai dzīvības pārveidošanos kadā citā formā. Varētu teikt, ka pamatproblēma tajā ir cilvēka un laika attiecības, un laikmeta traģisko notikumu (nāves un dzīvības, pasaules karu nežēlīgo notikumu) atbalss saklausāma klusās, sevī centrētās pārdomās par indivīda dzīves ierobežotību.

Pārdomu pilnas, emocionālas epifānijas dzejnieks veltījis sev tuvajiem aizgājējiem- mātei, Kārlim Skalbem, Zinaīdai Lazdai, Arvedam Švābem, Teodoram Reiteram. Nāve viņa skatījumā ir neizdibināma, noslēpumaina, dziļa. Tā arī atpestīšana un miers, jo varbūt aizgājēji skata citas, labākas debesis.

Cik laimīgas tagad tavas acis, māt,

Asaras vairs nevar tās izdedzināt.

Cik skaužama tagad tava mute, māt,

Veltīgi vairs debesis nav jālūdzas.

A.Eglītis arvien uzticīgs pats sev, nemainīgs pamatprincipos dzīvē, politikā, dzejā. Taču katrā nākamajā dzejoļu krājumā viņš pārsteidz ar ko jaunu, nebijušu. Atšķirīgā kvalitāte vispirms atklājas visas grāmatas kopējā skanējumā, varētu teikt- šīs dzejas radītajā īpatnējā atmosfērā. Piemēram dzejoļu krājumā “Nesaule”. Šķiet dzejnieka ieviests un tikai viņa dzejā sastopams poētisks tēls ar plašu semantisku nozīmi, kas atšifrējama vienīgi visa krājuma kontekstā. Vispirms to uztveram kā nedabisku, antagonistisku parādību. Dzejnieka izpratnē saule ir radītājs, aktivizētājs spēks, dzīvības devēja, dzīves harmonizētāja, nesaule- iznīcinātāja, disharmonijas un haosa ieviesēja. Nesaule ir trimda fiziskā, bet vēl jo vairāk garīgā nozīmē. “Nesauli” nosacīti var dēvēt par dzejnieka dvēseles dzīves spoguli pirmajos trimdas gados zviedru zemē, kad nākas līdz izbaudīt bēgļa dzīves rūgtumu-bez savas pajumtes, bez pastāvīga, noteikta darba. Grūts laiks Eglīša dzīvē.

2006.gada 23.februārī ceturtdienas rītā plkst. 8:20 Rīgas 1. slimnīcā 93 gadu vecumā dzejnieks atstāja šo pasauli.

“Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums.”

IZMANTOTĀ LITERATŪRA.

 Latviešu rakstnieku portreti – Rīga: “Zinātne”, 1995.gads

 Andrejs Eglītis Raksti III. – “Valters un Rapa”, 2003.gads

Interneta saites

http://www.gramata21.lv/users/eglitis_andrejs/

http://www.literature.lv/lv/dbase/autors.php?id=62

http://vip.latnet.lv/LPRA/dveselu_cietoxnis.htm

http://vip.latnet.lv/lpra/medenis2003lvestn.htm

http://www.tvnet.lv/izklaide/culture/jaunumi/article.php?id=319200

http://www.visulatvijai.lv/index.php?kat=n&id=717

Leave a Comment