Olimpija.
Pie Letrinas pilsētiņas, 2,5 km attālumā no Olimpijas, ceļš pievirzījās Alfeja Artemidas templim. Šeit senos laikos atradās Piera fontāns, kura dzidrajā avota ūdenī mazgājās olimpiskajām spēlēm izraudzītie tiesneši. Nokāvuši jaunu meža cūku, viņi zvērēja dieviem, ka precīzi izpildīs savus pienākumus.
Senos laikos Altes rietumu daļā atradās tūkstošiem pieminekļu, kolonnu un triumfu ratu, kā arī bronzas, kaļķakmens un marmora statujas, kas bija celtas par godu dieviem, varoņiem un olimpioniekiem[olimpisko spēļu uzvarētajiem].
Austrumos no Altes bija izbūvēts stadions, bet dienvidos – hipodroms, ko vēlāk aizskaloja Alfeja upe, plūstot pa jaunu gultni. Ziemeļu pusē – uz Krona pakalna augstās terases atradās brīnišķas celtnes – Grieķijas pilsētu dārgumu krātuves. Tās bija nelielas ēkas ar kolonām un divslīpņu jumtu, un tur glabājās atsevišķu pilsētu veltījumi olimpiskajam dievam.
Uz rietumiem no Altes pacēlās atlētiem paredzētās ēkas – palestra un ģimnāzija. Senākajos laikos palestrā notikušas tikai nodarbības dažādos cīņas sporta veidos un lēkšanā, bet ģimnāzijā – skriešanā, diska un šķēpa mešanā. Vēlāk šī atšķirība izzūd.
Kladeja krastos atradās atlētu dzīvojamās ēkas, kā arī peldētavas un pirtis. Vēl tālāk uz dienvidiem, uz augsta zemes uzbēruma, pacēlās liela celtne – Leonideons, kas tā nosaukta par godu kādam Leonideonam, kurš veltījis šo ēku Zevam. Sākumā šeit, kā domājams atlēti izpildījuši t.s. ģimnatiskos vingrinājumus; vēlāk romiešu periodā, ēka izmantota imperatoru statuju novietošanai.
Gatavošanās spēlēm.
Jau laikus pirms spēļu sākuma tika izraudzīti tiesneši, kas vairākus mēnešus rūpīgi studēja visus spēļu noteikumus, ievērojot iepriekšējo olimpiādu parašas.
Vienlaicīgi ar paziņojumu par olimpiskajām spēlēm teori izsludināja svēto pamieru. Lūk, šī pamiera galvenie noteikumi, kas bija obligāti visiem grieķiem visā pasaulē:
1.Katra naidīga darbība ar svētā mēneša paziņošanas brīdi ir jaizbeidz.
2.Valsts, kurā atrodas Zeva svētnīca, ir neaizskarama visām tām tautām, kas piedalās svētkos.
3.Visiem svešzemniekiem, ierodoties Elidas teritorijā, ir jānodod ieroči.
4.Tie, kas izdara mēģinājumu uzbrukt šai teritorijai vai arī nepalīdz Elidas pilsoņiem uzbrukuma gadījumā, ir pakļauti dievu lāstam.
5.Pamiera noteikumu neievērotājus soda ar naudas sodu divu minu[sudraba svara un reizē naudas vienība, līdzīga apmēram 100 rubļiem] apmērā par katru karavīru.
6.Lāsts un naudas sods piemeklē arī katru, kas uzbrūk ceļiniekam, dodoties uz svētkiem Olimpijā.
Visi, kas ieradās svētkos, tika uzskatīti par Zeva viesiem. Taču praksē „viesmīlību” varēja izbaudīt tikai nedaudzi.
Olimpiskajās spēlēs varēja būt klāt tikai vīrieši. Sievietēm piedraudot ar nāvi, bija noliegts ierasties svētkos. Ikvienu sievieti, ko šajā laikā sastapa svētā apvidus robežās, t.i., aiz Alfeja upes, nometa no klints.
Šajās dienās Olimpija atgādināja gleznainu ainu. Neraugoties uz lielo tveici, raibais gājēju pūlis nepārtrauktā straumē plūda dažādos virzienos. Daudzas izdarības un skati saistīja viņu uzmanību.
Olimpisko spēļu noteikumi.
Spēles aizņēma trīs no piecām svētku dienām. Speciāli tiesneši – „helanodiki” sastādīja spēļu programmu un sekoja to norisei.
Helanodiki sekoja, lai visi olimpisko spēļu noteikumi tiktu stingri ievēroti. Lūk, daži no šiem noteikumiem:
1.Vergi un negrieķi spēlēs nevar piedalīties.
2.Aizliegts piedalīties spēlēs tiem, kas kādreiz sodīti tiesā.
3.Aizliegts piedalīties arī tiem, kas pieķerti negodīgā rīcība vai izdarījuši amorālus pārkāpumus.
4.Ikvienam dalībniekam savlaicīgi jāpieteicas, noteiktā laikā jāveic 30 dienu treniņā Elidas ģimnāzijā un ar zvērestu jāapliecina, ka viņš ir pilsonis un ievēros visus sacensību noteikumus.
5.Dalībnieki, kas aizkavējas, spēlēs nevar piedalīties.
6.Sieviets svētku laikā Olimpijā nedrīkst rādīties. Par to viņām draud nāves sods.
7.Sacensību laikā trenerim jauzturas speciālās telpās blakus stadionam. Viņiem jābūt pilnīgi kailiem.[Kā leģenda vēsta, šis noteikumu punkts ievests pēc tam, kad trenera lomu mēģinājusi izpildīt kāda vīriešu drānās pārģērbusies sieviete – uzvarētāja māte.]
8.Aizliegts nogalināt savu pretinieku.
9.Aizliegts pielietot neatļautus paņēmienus.
10.Katru, kas mēģina uzpirkt tiesnešus, soda ar pletni.
11.Aizliegts uzsākt strīdu ar tiesnešiem.
Par ikvienu šo noteikumu pārkāpumu draudēja naudas sods. Noteikumu pārkāpēja ģimene un pat pilsēta bija atbildīga par naudas soda savlaicīgu samaksu.
Sacensību dalībnieki ieradās no dažādām vietām, pat no visattālākajiem Grieķijas novadiem. Pa lielākai daļai tie bija pilsētu turīgākie civiliedzīvotāji.
Pieteikšanās bija jāizdara savlaicīgi – gadu iepriekš. Visi kandidāti, izņemot iepriekšējo spēļu uzvarētājus, bieži vien ieradās Elidā krietni agrāk par obligāto 30 dienu termiņu, lai varētu izmantot slaveno Elidas treneru palīdzību.
Atlētu treniņš.
Vairums sacensību dalībnieku pavadīja Elidas ģimnāzijā apmēram desmit mēnešus, nodarbojoties helanodiku virsuzraudzībā. Šī ģimnāzija, kur savā laikā treniņa nolūkos uzturējušies visi Grieķijas slavenie spoirtisti, atradās netālu no galvenā laukuma, blakus helanodiku pilij, un sastāvēja no vesela ēku un pagalmu kompleksa.
Pirmajā norobežojumā bija iekārtoti trīs treniņu laukumi – skriešanai, cīņas sportam un pieccīņai.
Otrajā, mazākajā norobežojumā bija palestras treniņiem un zāles, kur pulcējās olimpisko spēļu veterāni – vecie atlēti, kas sacensībās vairs nepiedalījās.
Trešajā norobežojumā, ko greznoja daudzas bērnu sportistu statujas, tika rīkotas nodarbības zēniem.
Vecajā, portālu ieslēgtajā Elidas pilsētas laukumā trenēja zirgus jāšanas un braukšanas sacensībām. Helanodiki pārbaudīja visus spēlēm pieteiktos kandidātus, noskaidroja viņu izcelšanos, vietu, no kuras ieradušies, un vecimu. Tā tika iegūtas visas vajadzīgās ziņas, lai varētu sastādīt sarakstu ar personām, kam atļauts piedalīties sacensībās.
Pirms fizisko vingrojumu uzsākšanas atlētiem bija jāierīvē viss ķermenis ar olīveļļu.
Nepieciešamības gadījumā pēc ķermeņa ieeļļošanas ādu apkaisīja ar smalku smilti, ko ieguva sevišķās smilšu bedrēs vai speciāli šim nolūkam sasmalcināja.
Treniņu laikā atlētiem bija jāievēro stingrs režīms. Helanodiki prasīja absolūtu paklausību un par niecīgākajiem pārkāpumiem pēra atlētus ar rīkstēm.
Treniņu periodā helanodiki pārbaudīja atlētu spējas, atsijājot tos, Kurus uzskatīja par nepiemērotiem.
Piecas dienas pirms svētkiem treniņi beidzās, un visi atstāja Elidu. Pirmie aizgāja helanodiki un citas oficiālas personas, pēc tam – atlēti ar saviem treneriem, braucēji un jātnieki ar zirgiem un ratiem.
Olimpisko spēļu norise.
Pirmā svētku diena bija veltīta dažādām sagatavošanas ceremonijām un upurēšanai. Sacensību dalībniekiem treneru un draugu klātienē bija jāiztur svinīgā pārbaude. Viņi sapulcējās Buleuterijā pie Zeva, Zvēresta sargātāja satatujas.
Zevam tika upurēta meža cūka, un sacensību dalībnieki solījās nepielietot uzvaras saniegšanai neatļautus paņēmienus.
Lai informētu svētku dalībniekus, uz sevišķa, balti nokrāsota dēļa tika atzīmēti sacensībās pielaisto atlētu vārdi.
Visu šo dienu atlēti, viņu piederīgie un draugi izdarīja upurēšanu un deva solījumus to dievu altāru priekšā, kurus viņi uzskatīja par saviem aizstāvjiem.
Stadions atradās uz Kronu pakalnu grēdas. Tā izveidošanā bija ņemtas vērā vietējās apvidus īpatnības – līdzenums, kurā atradās pats stadions, un kalnu nogāzes, kas tika izmantotas skatītāju vietu iekārtošanai. Kalnāja austrumu un rietumu atzarojumi tika nolīdzināti tā, ka garumā izstieptais stadions ieguva pareizo veidu. Dienvidu pusē samestās zemes masas izveidoja gar stadionu plakanu uzbērumu. Iznāca garena arēna ar skatītāju vietām ziemeļos un dienvidos.
Sacensības sākās agrā rīta stundā un turpinājās visu dienu. Jau pirms rītausmas visas vietas stadionā vai hipodromā bija aizņemtas ar skatītājiem. Speciālu sēdekļu sākumā nebija. Skatītāji sēdēja vai stāvēja tieši uz uzbēruma vai Krona pakalna nogāzes. Vietas bija jāaizņem laikus pirms sacensību sākuma.
Pirmie stadionā ieradās helanodiki, ģērbušies purpursarkanās drānās, ar vainagiem galvā, un novietojās viņiem norādītajās vietās. Sekoja atlēti.
Pārbaudītie dalībnieki pēc tam iegāja sevišķā telpā, kur izģērbās, ierīvējās ar eļļu un kaili izgāja stadionā. Bija jāvelk loze, lai uzzinātu, kam ar ko pirmajā kārtā jācīnās.
Olimpisko spēļu programma bijusi apmēram šāda:
Pirmā svētku diena – Sagatavošanās ceremonijas un uzupurēšana.
Otrā svētku diena – Zirgu skriešanās un jāšanas sacensības; pieccīņa.
Trešās svētku dienas otrā puse – Sacensības zēniem.
Ceturtā svētku diena – Divkārtējais un seškārtējais skrējiens vīriešiem; dūru cīņa, pankratijs; skrējiens kaujas tērpā.
Pēdējā svētku diena – Tika rīkots svinīgs gājiens par godu uzvarētājiem.
Zirgu skriešanās sacensības.
Vissenākais sacensību veids ir braucieni ar kvadrigu – ratiem, kuros iejūgti cētri zirgi. Tie vienmēr baudījuši lielāko popularitāti skatītāju vidū.
Starta vieta olimpiskajā hipodromā bija iekārtota šādi: barjeras centrālajā daļā bija sevišķs izcilnis, kas nedaudz atgādināja kuģa viļņlauzi. Uz tā bija novietots bronzas ērglis ar izplestiem spārniem, bet tam priekšā – delfīns. Atskanot pirmajam taures signālam, tika iedarbināta sevišķa ierīce, un delfīns krita uz leju, bet ērglis cēlās gaisā. Vienlaikus abos barjeras galos tika nolaista virve, kas noslēdza ieeju steliņģos. No katras puses lēnām izbrauca rati un novietojās vienā rindā. Pēc otrā taures signāla visi traucās uz priekšu.
Braucējiem vajadzēja veikt hipodromā ne mazāk kā 4,5 km.
Zirgu skriešanās sacensības bija pats bīstamākais sporta veids.
Braucienu sacensības bija beigušās. Helanodiki pasludināja savu spriedumu, un izsaucējs paziņoja uzvarētāja vārdu.
Vēlāk spēļu programmu papildināja ar braucieniem ratos, ko vilka mūļi, kumeļi vai divi zirgi.
Pieccīņa.
Pieccīņa bija viens no iecienītākajiem sacensību veidiem. P arasti tajā piedalījās jauni, labi norūdīti un izturīgi atlēti. Lai gūtu šeit uzvaru, bija nepieciešams harmoniski attīstīts ķermenis, veiklība un kustību grācija, precīzs acu mērs, spēcīgas rokas, ātras un nenogurdināmas kājas.
Pieccīņā ietilpa galvenie sporta veidi: skriešana, lēkšana, diska mešana un cīņa.
Skriešana.
Skrējiena distance Olimpiskajās spēlēs līdzinājās vienai stadijai, t.i., 183 m. Dalībnieki pēc lozes tika sadalīti grupās pa četriem cilvēkiem. Pēc taures signāla skrējienu sāka pirmais četrinieks. Uzvarētājs, t.i., kurš pirmais sasniedza mērķi pie helanodikiem, ieguva tiesības piedalīties izšķirošajā skrējienā. Finālā iekļuva pieci uzvarētāji, kuri tad arī sacentās savā starpā.
Lēkšana.
Arī lēkšanas prasījusi ilgu iepriekšējo sagatavošanos. Nepieciešams bija attīstīt ķermeņa lokanību, stabilitāti, kāju spēku, kā arī speciāli trenēt rokas un attīstīt krūšu muskulatūru.
Olimpijā lēkšana bija tikai pieccīņas sastāvdaļa un kā patstāvīgs sacensību veids netika kvalificēts. No visiem lēkšanas veidiem griķi atzina tikai tāllēkšanu, vismaz tā tas bija sacensībās.
Tāllēkšanas sacensībās atlēti lietoja akmens vai metāla hanteles. Hanteles atvieglo lēciena izpildi, jo palīdzēja precīzāk izdarīt roku vēzienus un palielināt atspēriena spēku. Līdz ar to palielinājas lēciena attālums un lēcējs stabilāk piezemējās.
Diska mešana.
Pēc tāllēkšanas sākās sacensība diska mešanā. Šeit liela nozīme bija ne vien spēkam, bet arī veiklībai un kustību precizitātei. Pirms mešanas rokas un disku ierīvēja ar smiltīm.
Diskus izgatavoja no akmens, bronzas vai arī no dzelzs; tie tika rūpīgi nopulēti. Sākumā olimpiskajās spēlēs meta gludus akmeņus.
Visi sacensoņi meta pēc kārtas vienu un to pašu disku; rīka nokrišanas vietu katru reizi atzīmēja ar svītru.
Šķēpa mešana.
Grieķu šķēps atgādināja kārti cilvēka garumā, dažkārt vēl garāku, un pirksta resnumā, ar apaļu uzgali, tāpat kā mūsdienu floretei. Šādu noapaļotu uzgali pielietoja ne tik vien drošības nolūkos, bet arī lai piešķirtu šķēpa priekšgalam nepieciešamo smagumu, bez kura tas nevar pareizi lidot.
Šķēpa metēja uzdevums bija precīzi trāpīt mērķī vai aizmest rīku iespējami tālāk. Tāpēc izmantoja sevišķu ādas siksnu, ko piestiprināja šķēpa centrā.
Pieccīņā šķēpu meta tikai tālumā, bet mešanu mērķī neizdarīja.
Sacensību noteikumi bija tādi paši kā diska mešanā. Dalībniekiem nebija tiesību pārkāpt pāri starta līnijai; šī noteikuma neievērotājus no sacensībām izslēdza.
Cīņas sports.
Cīņa ir viens no senākajiem un visplašāk izplatītākajiem sporta veidiem.
Grieķijā cīņas sports bija sevišķi populārs. Grieķi uzskatīja to par zinātni un mākslu. Lielu nozīmi viņi piešķīra kustību daiļumam un veiklībai. Nepietika vienīgi uzvarēt pretinieku, – tas bija jāizdara skaisti. Cīkstoņa galvenās īpašības bija veiklība un prasme meistarīgi pielietot visu muskuļu spēku. Sitieni ar dūri bija aizliegti.
Sagatavošanās treniņu laikā cīņu vietu bieži vien aplaistīja ar ūdeni, ka tā pārklājās ar biezu dubļu kārtu. Dubļi padarīja ķermeni slidenu, un to bija grūti saturēt rokās. Bez tam griķi uzskatīja, ka dubļi palīdz nostiprināt ādu.
Pretēja iedarbība bija smiltīm. Pielipušas pie ķermeņa, tās atviegloja aptvērienu izdarīšanu.
Sacensība notika smiltīm nokaisītā laukumā, ko, tāpat kā lēkšanas vietu sauca par skammu. Saskaņā ar olimpiskajās spēlēs pieņemtajiem noteikumiem cīņa tika uzskatīta par pabeigtu, ja viens no cīkstoņiem bija skāris zemi ar kādu ķermeņa daļu – gurnu, muguru vai plecu. Ja abi pretinieki nokrita reizē, arī tad šie noteikumi bija spēkā. Lai gūtu uzvaru, vajadzēja nomest pretinieku trīs reizes.
Daudzi atlēti centās visiem iespējamiem līdzekļiem kļūt resnāki, jo tādu pretinieku bija grūti pacelt, kā arī aptvert ar rokām.
Ja cīņai ieilgstot, abi pretinieki galīgi pagura, tad bija atļauts atpūsties. Atlēti atpūtās stāvot vai nometoties uz ceļiem.
Ar cīņas sacensībām noslēdzās olimpisko spēļu otrās dienas programma.
Zēnu sacensības.
Trešā diena bija veltīta zēnu sacensībām. Pareizāk būtu saukt par jauniešiem, jo to vecums bija no 17 – 20 gadiem.
Sacensību noteikumi zēniem nedaudz atšķīrās no vispārējiem noteikumiem: skriešanas distance bija uz pusi īsāka; treniņos, gatavojoties cīņas sacensībām un dūru cīņai, zēniem bija atļauts uzlikt ausu aizsargus un cieši piegulošu cepurīti, lai pasargātu galvu.
Skriešana un dūru cīņa.
Ceturtās sacensību dienas programmā ietilpa divkārtējais un seškārtējasi skrējiens, dūru cīņa, pankratijs un skrējiens kaujas tērpā.
Divkārtējais skrējiens.
Šo skrējienu atlēti sāka no vietas, kur atradās helanodiku sēdekļi; distances vidū bija jāizdara apgriešanās, pēc kam dalībnieki skrējienu beidza starta vietā, veikuši divus stadijus, t.i., 366 m.
Parasti distances pirmā puse tika veikta nedaudz lēnākā tempā un sacensības azarts pieauga skrējiena otrā pusē.
Seškārtējā skrējiena dalībniekiem bija jāveic sešas reizes garāka distance.
Izšķiroša nozīme uzvaras sasniegšanā bija skrējēja izturībai un fiziskajam spēkam.
Dūru cīņa.
Dūru cīņa ir vissenākais un vispopulārākais sporta veids visā Grieķijas vēsturē.
Dalībnieku izloze notika tāpat kā cīņas sportā. Atlētu galvu sargāja bronzas cepure. Varēja gadīties, ka ar dūru cīņas laikā spēcīgs sitiens skar pretinieka ausi. Tāpēc ausis dažkārt nosedza ar sevišķu apsēju. Lai izvairītos no smagākiem savainojumiem, rokas līdz elkoņiem mēdza aptīt ar ādas siksnām. Siksnu aptina tā, lai pirksti paliktu brīvi.
Dažkārt, ja pretinieki bija spēkos līdzīgi un cīņa turpinājās pārāk ilgi, atlēti pēc abpusējas vienošanās varēja atteikties no aizsargpiederumiem, lai ātrāk beigtu cīņu.
Piedalīties varēja visi, bez miesas un svara atšķirībām.
Dūru cīņa bija grūts un bīstams pārbaudījums. Nereti atgadījās, ka, neraugoties uz visu piesardzību, cīnītāji tika smagi sakropļoti.
Pankratijs un skrējiens kaujas tērpā.
Pankratijs
Pankratijs bija dūru cīņas un parastas cīņas apvienojums.
Cīnītājam, kailam, bez ieročiem, paļaujoties tikai uz sava ķermeņa veiklību un muskuļu spēku un nepielietojot rupjus cīņas paņēmienus, bija jāizcīna uzvara pār pretinieku. Viss bija pakļauts stingriem noteikumiem, ko precīzi ievēroja. Taču arī pankratijs bija bīstams sporta veids, kaut gan griķi uzskatīja to par mazāk bīstamu nekā dūru cīņu.
Cīņa izšķīrās uz zemes, parterā. Tāpat kā dūru cīņā, arī šeit uzbrukt gulošam bija aizliegts.
Skrējiens kaujas tērpā.
Ar skrējienu kaujas tērpā noslēdzās olimpiskās spēles. Bija jānoskrien divi stadiji – 366 m kaujas tērpā. VI gadsimtā p.m.ē. sacensības dalībnieki skrēja, ģērbušies heploīta apbruņojumā – ar vairogu, galvas segu, sķēpu un ceļgalu aizsargiem. Pakāpeniski notikumi tika grozīti, atvieglojot skrējienu. IV gadsimtā p.m.ē. atlēti skrēja, nēmot līdzi tikai vairogu.
Uzvarētāji.
Uzvarētājs kļuva slavens jau tūliņ pēc sacensības. Stadiona vidū iznāca izsaucējs un paziņoja uzvarētāja vārdu, viņa tēva vārdu un dzimtās pilsētas nosaukumu. Atlēts vai sacīkšu ratu īpašnieks piegāja pie helanodika, un tas apbalvoja viņu ar olīvu lapu vainagu. Lapas vainaga darināšanai tika ņemtas no Zeva tempļa apkaimē savvaļā augoša olīvu koka, ko sauca par ”skaisto vainagu olīvu”. Zarus ar zelta sirpi nogrieza zēns, pēc izcelšanās grieķis, kura vecāki vēl bija dzīvi. Vainagus novietoja uz trijkāja.
Piederīgie, draugi tautieši, cienītāji – pazīstami un nepazīstami – apsveica uzvarētāju, meta viņam ziedus, ielenca viņu, nesa uz pleciem.
Vakarā, pilnam mēnesim uzlecot, sākās skaļa līksmošana un dziedāšana. Pēc svinīgās procesijas dienas varonis parasti sarīkoja dzīres. Visu nakti turpinājās dzīres. Nākošajā rītā uzvarētāji steidzās izpildīt iepriekš doto solījumu dieviem un veltīt tiem pateicības upurus.
Svētku pēdējā dienā tika rīkots svinīgs gājiens par godu uzvarētājiem. Priekšgalā gāja helanodiki. Viņiem sekoja jaunie olimpioniki, civilo iestāžu vadītāju un kulta kalpotāju pavadīti. Uzvarētāji bija ģērbušies spilgtos, daudzkrāsainos tērpos, ar vainagiem galvā un palmu zariem rokās.
Ar šīm dzīrēm noslēdzās svētku oficiālā daļa. Taču faktiski vēl vairākas dienas turpinājās jautrība un skanēja dziesmas, jo olimpionieki aicināja uz jaunām dzīrēm savus piederīgos, draugus un tautiešus. Tikai pēc tam apklusa troksnis Olimpijā. Atkal uz četriem gadiem iegrima dziļā klusumā stadions un hipodroms, tukšas kļuva sabiedriskās ēkas, nozuda tirgotāju būdas. Desmit tūkstošu skatītāju atgrizās dzimtajās pilsētās. Atrgiezās mājas uzvarētāji.
Uzvarētāju atgriešanās mājas.
Viņu atgriešanās bija īsts triumfs. Ģērbies purpursarkanā tērpā, olimpionieks brauca ratos, ko vilka četri zirgi. Viņu pavadīja liela draugu un tautiešu svīta. Visa pilsēta iznāca viņam pretim. Sevišķu godu izrādot, ulauza pilsētas mūri, lai triumfators varētu svinīgi iebraukt pilsētā nevis pa vienmēr atvērtajiem vārtiem, bet gan pa izlauzumu sienā, ko tajā pašā diena atkal rūpīgi aizmūrēja. Ar to gribēja uzsvērt, ka olimpiskā uzvara ienākusi pilsētā un nekad vairs to neatstās.
Skaļais līdzpilsoņu pūlis pavadīja triumfatoru līdz Zeva templim. Tur svinīgos apstākļos viņš veltīja dievam savu vainagu un nesa pateicības upuri.
Nekāds cits pagodinājums nevarēja līdzināties olimpionieka slavai!