ARNOLDS APSE
“KLOSTERKALNS” (1964) I. daļa
Romāns- pašportrets. Dzimtenes ilgas Apsem ir asa sāpe. Tās klusināšanai tiek meklēti un atrasti vārdi arī “Klosterkalnā”.
Apse stāsta par Klosterkalnu, par cilvēkiem, kas tur dzīvo. “Šī grāmata ir manas dvēseles rezonanse, izteikta vārdos, un tā ir subjektīva.” (18) Šī grāmata- dvēseles pārdzīvojumi skopos vārdos; nereti īstenība mijas ar fantāzijām, lai stāsts būtu izstāstāms. Tā ir atziņu grāmata- atziņas nobriest, top darbs.
“Cilvēks netop sīkāks, bet aug.” (18) Kā Apse “auga”, par to stāsta “Klosterkalns”.
Cilvēks meklē morālu atbalstu, cilvēku, “kas jūt un dzird, ka manas dvēseles stīgas draud satrūkt”.(26 )
Vietējie Klosterkalna iedzīvotāji svešinieku pieņem stipri rezervēti- ārzemnieks, nekad nedzirdētas ziemeļu tautas bēglis. Cilvēks, kas nestrādā katram saprotamu darbu, bet raksta dzeju. (28)
Jau romāna sākumā noris sevis, ceļa uz sevis meklējumi. Viņš saka: “ Gribēju būt es pats. Bet es vēl nezināju, kāds ir ceļš uz sevi.” (29) Bet viņš iziet šo ceļu un atrada sevi.
Asi skarta trimdinieku problēma, ar spēcīgiem, emocionāli iedarbīgiem salīdzinājumiem un izteiksmi autors atklāj cilvēka pārdzīvojumu virsotni: “ Bija skumji, redzot melnās, zemei pieplakušās siena kaudzītes. (..) Dažuviet zemnieki kādā sausākā dienā bija kaudzītes aizdedzinājuši. Tās kūpēdamas gruzdēja. Tā gruzd trimdinieki.” (41)
Arī vietējie iedzīvotāji nespēj sniegt pilnīgi nekādu atbalstu, izņemot tos dažus cilvēkus, ar kuriem viņš bija radis kopīgu valodu. Vietējo iedzīvotāju aprobežotība un aizdomība, māņticība jeb precīzāk- neticība grauza jau tā sagrauzto dvēseli. Laimīga dzīve viņam te nebija, tomēr te viņš atrada sevi- visās sāpēs un pārdzīvojumos. ( 41)
Kara šausmas cilvēkā rada vēlmi meklēt Dieva atbalstu, bet, ko viņš redz?- 1945. gadā ieejot baznīcā, nevar saprast, vai esi nonācis ellē vai nē. Visapkārt ir līķi, pārogļojušies ķermeņi. Tā ir liela vilšanās cilvēciskajā būtībā, jo tas tomēr bija cilvēks, kurš pacēla roku pret baznīcu, pret Dievu. “ Mēs esam aizmirsuši, ka uzvara bez cilvēcības nav varonība un masu kapenes nav gods. Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka esam pārspējuši Dievu, bet neapzināmies, ka esam pārspējuši Sātanu. Tādēļ vairs nav jānokāpj apakšzemē, lai nokļūtu ellē. Arī dievnams kļūst par elli, ja tur ielaužas Kains.” (49)
Apse redz, ka pasaules sakārtotības modelis vairs nedarbojas, tamdēļ nekas cits neatliek kā celt pasauli no jauna, arī pašam sevi ir jāatjauno. Un tā es saskatu šo trimdinieku Klosterkalnā- cilvēku, kurš veido, audzina sevi no jauna. ( 47)
Neskatoties uz visu, tomēr Dievs ir vienīgā Apses cerība, kurš palīdzēs, uzklausīs. Un viņam ir tikai viena lūgšana: ”Dievs, lai es neizšķiežu savas dienas!”
Romānā ir liriskas pieskaņas, saistītas ar trimdinieku emocijām svešumā:
“-Kas jums vissāpīgāk liek izjust svešumu?
-Dzimtenes dvēseles bads.
– Kas ir jūsu dzimtenes dvēsele?
– Lietus sonāte uz pelēka dēlīšu jumta. Balti bērzi vientuļā pakalnā.(..) Zvaigžņotā debess un klusums, kad cilvēks kļūst redzīgs un atrod pats sevi.” (138)
Dzīve Klosterkalnā ir ceļš uz sevi. Vienkāršs ceļš; ceļš uz paradīzi. Tikai jāuzdrīkstas atteikties!
Aiziešana no Klosterkalna saistās ar lielu uzdrīkstēšanos, atteikšanos, aiziešana nepieciešama, lai meklētu savu vietu. (191)