Atkritumi

Saturs.

1. Ievads ............... 2. lpp.

2. Atkritumu ietekme uz vidi ...... 2. lpp.

3. Atkritumu samazināšanas

iespējamie varianti .......... 4. lpp.

4. Bīstamie atkritumi ......... 5. lpp.

5. Atkritumu saimniecība ...... 9. lpp.

6. Secinājumi ............ 10. lpp.

7. Izmantotā literatūra ......... 12. lpp.

Ievads

Mūsuprāt, atkritumi kļūs par 21. gs. vienu no nopietnākajām problēmām. Šī problēma ir pēc mūsu domām aktuāla, jo cilvēku darbības rezultātā vēl joprojām rodas arvien jauni un jauni atkritumi, kurus cilvēki necenšas vai nav iemācījušies pārstrādāt vai likvidēt, kaut teorētiski tas būtu iespējams. Tādēļ atkritumu skaits tikai palielinās un nav novērojams nekāds progress šajā atkritumu problēmu risināšanas jomā.

Mūs satrauc otrreizēja atkritumu pārstrādes kā arī šķirošanas problēma. Mēs vē

ē
ēlamies ne tikai aktualizēt šīs problēmas, bet arī censties rast idejas un ieteikumus šo problēmu risināšanā. Mūsu mērķis ir censties pievērst sabiedrības uzmanību šīm problēmām. Ikdienā ir pierasts, ka par tuvējo apkārtni rūpējas sētnieki un mēs gluži neapzināti paši nedomājam par to, cik lielu ļaunumu dabai nodarām nometot zemē kaut papīra gabalu. Kā arī mēs vēlamies šo darbu nākamajā gadā turpināt padziļinātāk.

Materiāli, galvenokārt, ir gūti no preses, TV un dažādām zinātniska satura grāmatām. Apkopojot visus mums pieejamos materiālus esam gu
u
uvuši virspusīgu priekšstatu par atkritumu problēmām Latvijā un cenšamies tās salīdzināt ar citu attīstītāku valstu problēmām un dot iespēju Latvijai nepieļaut šo attīstītāko valstu kļūdas un izmantot šo valstu pieredzi.

Šo darbu mēs izstrādājām salīdzinot masu medījos rakstīto ar pašu re
e
edzēto. Tā kā masu medīji atspoguļo jau zināmus faktus, kas balstās uz zinātnisku izpēti, tad varētu teikt, ka Latvijā patreizējā momentā situācija ir bīstama un mūs kā jaunatni tas ļoti satrauc.

Atkritumu ietekme uz vidi.

Sadzīves atkritumu daudzums pieaug uz importēto preču, it īpaši iesaiņojumā materiāla, rēķina. Tā kā tuvākajā nākotnē Latvijā paredzama ražošanas jaudu palielināšanās gaidāms arī bīstamo atkritumu daudzuma pieaugums. Ņemot vērā, ka vēl nav pieejamas ražošanas attīstības prognozes, kopējais bīstamo atkritumu daudzuma pieaugums nav nosakāms.

Atkritumu deponēšanas vietas ir ievērojams ūdens, gaisa un augsnes piesārņojuma avots apkārtējā teritorijā. Tas pasliktina dzīves apstākļus vietējiem iedzīvotājiem un daudzos gadījumos piesārņo dzeramo ūdeni. Atkritumu izgāztuves parasti ir ļoti slikti plānotas un aprīkotas, turklāt tiek pārslogotas. Kā arī par šīm atkritumu izgāztuvēm neviens neliekas ne

e
e zinis. Bez sadzīves atkritumiem tajās bieži vien tiek izgāzti arī bīstamie atkritumi, jo atkritumu izgāšana netiek pienācīgi kontrolēta.

Nekontrolēta atkritumu izgāšana visā Latvijas teritorijā nodara nopietnas bažas. Tā izraisa mežu piesārņošanu, ainavu degradāciju un rada simtus vietējo nelegālo atkritumu izgāztuvju ar nezināmu saturu un izcelsmes atkritumiem. Vecās atkritumu izgāztuves, kuras jau ir slēgtas, turpina piesārņot pazemes ūdeņus. Šis process var turpināties daudzus gadus, ja netiks veikti nepieciešamie pasākumi.

Šķidrie ražošanas atkritumi, ieskaitot toksiskās vielas, bieži vien tiek tieši novadīti sadzīves ka
a
analizācijas tīklos, tādejādi kaitējot ūdens attīrīšanas iekārtu darbībai un papildus piesārņojot ūdeni.

Ražošanas uzņēmumu un zemes privatizācijas gaitā nekontrolēta tiek atstāti ražošanas izejmateriālu un blakusproduktu, pesticīdu, mākslīgo minerālmēslu un citu ķīmisko vielu krājumi. Tas pats attiecas uz daudziem Krievijas armijas atstātajiem materiāliem. Lielāko tiesu tie uzskatāmi par atkritumiem, bieži vien par bīstamiem. Bieži vien to uzglabāšanas apstākļi ir nepieņemami un tieši var apdraudēt cilvēku veselību un ekosistēmas.

Atkritumi ir zaudēti derīgie materiāli, ko lietderīgāk būtu bijis pārstrādāt.

Ar atkritumiem saistītām problēmām ir vairāki svarīgi cēloņi, no kuriem būtiskākie ir:

• Politikas trūkums atkritumu samazināšanā un pārstrādē;

• Neattīstīta atkritumu pārvaldes sistēma un attiecīgās infrastruktūras trūkums;

• Sociālistiskās tautsaimniecības mantojums ražošanā, lauksaimniecībā un municipālajās sistēmās;

• Sabiedrības neinformētība par atkritumu bīstamību.

Atkritumu samazināšanas iespējamie varianti.

Sadzīves atkritumu apjoma samazināšanas izmantojamie līdzekļi:

• Sabiedrības izglītošana, bieži vien ar saziņas līdzekļu vai sabiedrisko starpniecību;

• Pašvaldību atbildība par atkritumu savākšanu. Ja atkritumu saimniecībā tiktu piemērotas patiesās atkritumu savākšanas un pārstrādes izmaksas, tās varētu patērētājus mainīt savas rīcību;

• Dabas resursu nodoklis iesaiņojamiem materiāliem un maksājumi par iepakojumiem.

Ražošanas atkritumu daudzuma samazināšana.

Tā kā ražošana ir galvenais bīstamo atkritumu avots, tādejādi radot īpašus draudus cilvēka veselībai un ekosistēmām, ražošanas samazināšanai ir jāpiešķir prioritāte. Piemērotākie risinājumi šajā grupā ir:

• jaunu tehnoloģiju un iekārtu ieviešana;

• izmēģinājuma un demonstrāciju projekti;

• aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem un vietējo un rajona pašvaldību garantijas šādiem uzņēmumiem;

• jaunu iekārtu plānošana un to projektu sagatavošana, kas jābalsta uz labākas pieejamās tehnoloģijas principa;

• valsts ieguldījumi;

• pāreja uz mazāk bīstamiem vai tīrākiem izejmateriāliem;

• samaksa par atkritumu galējo apstrādi. Līdzeklis ir jāpielieto uzņēmumos, kas ir specializējušies atkritumu pārstrādē;

• nodokļu samazināšana tīrākai ražotnei

• dažādi valsts rīkoti konkursi, kuru mērķis ir panākt firmu tiekšanos pēc tīrākās un mazāk bīstamas preces.

Atkritumu otrreizēja izmantošana.

Gan uz cēloni, gan uz sekām vērsti risinājumi, kurus ver ieviest gan īsā, gan vidēji ilgā posmā kā nacionālā, tā vietējā līmenī. Tas parasti attiecas uz stikla un cietās plastmasas traukiem, polietilēna izstrādājumiem, mašīnu riepām, metāllūžņiem, papīru utt. Līdz 90 – to gadu sākumam stikla iesaiņojuma otrreizēja izmantošana bija pietiekoši labi organizēta, bet pašlaik Latvijā ir tikai viena vieta, kur otrreiz pārstrādā stiklu. Nepieciešama ir valdības palīdzība šo problēmu risināšanā.

Atkritumu pārstrāde:

• nodokļu samazināšana uzņēmumiem, kas nodarbojas ar atkritumu pārstrādi;

• nodokļu samazināšana otrreizēji izmantojamām precēm;

• atbalsts no reģionālā un vietējā budžeta uzņēmumiem, kas nodarbojās ar atkritumu pārstrādi;

• informācija sabiedrībai, lai veicinātu sadzīves atkritumu – papīra, stikla, organikas – dalītu savākšanu

Sadedzināšana. Atkritumu sadedzināšanas sistēmas ieviešanai vajadzīgi šādi līdzekļi:

• subsīdijas no vietējiem budžetiem;

• aizņēmumu garantijas;

• aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem no nacionāliem un starptautiskiem avotiem;

• rietumu valstu pieredzes pārņemšana.

Bīstamie Atkritumi.

Bīstamie atkritumi – saimnieciskas vai citas darbības rezultātā radušies bīstami atlikumi un blakusprodukti, kas var būt gan piesārņotāji , kuri negatīvi ietekmē vidi un cilvēkus, gan materiālu resursi, kurus izmanto tūlīt pēc to radīšanas vai pēc attiecīgas speciālas pārstrādes. Šī likuma nozīmē to bīstamību raksturo: eksplozivitāte, ugunsdrošība, uzliesmotspēja, toksiskums, korozivitāte, nevadāmā reaģētspēja, spēja izraisīt kancerogēnas, mutagēnas un citas pārmaiņas dzīvajos organismos.

Pašlaik Latvijā ir jārisina divu veidu problēmas. Pirmās ir saistītas ar totalitārā padomju režīma radīto seku likvidāciju, otrās- ar tautsaimniecības pārstrukturēšanu atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām.

Viena no nopietnākajām pagātnes mantojuma problēmām bīstamo atkritumu sfērā ir veco bezsaimnieka lauksaimniecības ķimikāliju savākšana un likvidācija. Pēc Padomju saimniecību likvidācijas ir palicis daudz lauksaimniecībā neizmantojamu ķimikāliju. Mūsdienu sabiedrībā vides aizsardzība nav atraujama no pārējās tautsaimniecības, tāpēc, lai sakārtotu bīstamo atkritumu saimniecību, jāvadās pēc tiem pašiem kritērijiem. Tāpēc Latvijā 90. Gadu sākumā aizsākās pētījumi, lai kvantitatīvi raksturotu industrijas radītos bīstamos atkritumus un izveidotu apsaimniekošanas sistēmas. Pašlaik Latvijā apstiprinātie noteikumi skaidri definē vides aizsardzības politikas mērķus un principus, kuri attiecas arī uz bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.

Vides aizsardzības politikas plānā Latvijai ir definēti vides politikas mērķi, kurus nosaka divi galvenie apstākļi:

 Lai gan Padomju gados notika nepārdomāta tautsaimniecības attīstība, Latvijā vides kvalitāte salīdzinājumā ar lielāko daļu Eiropas valstu pašreiz ir augsta.

 Latvijā tautsaimniecība atrodas pārejas periodā, tāpēc jāņem vērā šī perioda īpatnības. Turklāt sabiedrības lielākajā daļā interese par vides aizsardzības problēmām ir samazinājusies, tas izskaidrojams ar nepieciešamību risināt savas sadzīves problēmas.

Vides aizsardzības politikā izvirzīti četri mērķi:

 Panākt vides kvalitātes uzlabošanos teritorijās, kur tā rada paaugstinātu risku cilvēka veselībai un ekosistēmu stabilitātei, vienlaikus nepieļaujot vides kvalitātes pasliktināšanos pārējā teritorijā.

 Saglabāt pašreizējo bioloģiskās daudzveidības līmeni un Latvijai raksturīgo ainavu.

 Nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

 Integrēt vides aizsardzības politiku visās tautsaimniecības nozarēs un dzīves jomās, lai radītu pamatu valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai.

Principi, kas būtu jāievēro praktiskajā darbībā vides politikas īstenošanā iesaistītajām pusēm nosacīti būtu iedalāmi divās grupās.

1)Vispārīgie principi

-)Vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšana. Tautsaimniecībai jāattīstās, ņemot vērā ekosistēmu ietilpību, tātad materiālu izmantošanas cikliem jābūt noslēgtiem. Praksē pašlaik to- vismaz attiecībā uz atkritumiem- gandrīz nav iespējams panākt, jo daļa izejvielu no ražošanas vai patēriņa cikla rada atkritumus, kuri mūsdienu apstākļos netiks izmantoti. Daļa materiālu, kuri uzskatāmi par atkritumiem, nenonāks vielu dabiskajā apritē to ķīmisko un fizikālo īpašību dēļ. Šis princips liek maksimāli taupīt materiālus un enerģiju, turklāt preču pakalpojumu kvalitātei jābūt svarīgākai par kvantitāti.

-)Piesārņojuma novēršana jau rašanās avotā. Līdz šim piesārņojumu centās novērst, uzlabojot attīrīšanas iekārtas un attīrīšanas tehnoloģijas, bet šis princips nosaka, ka jāmaina ražošanas tehnoloģijas, lai nepieciešamība pēc attīrīšanas iekārtām samazinātos. Latvijā rūpnieciskā ražošana ir ievērojami samazinājusies daudzu apstākļu ietekmē, attiecīgi rodas pozitīvs ekoloģiskais efekts, jo sarūk rūpniecības saražoto bīstamo atkritumu daudzums.

-)Individuālās atbildības princips. Tas nosaka, ka atbildīgs par vidi ir katrs indivīds. Šī principa ievērošana atkarīga no vispārējā izglītības līmeņa. Piemēram, atkritumu apsaimniekošanā liela loma ir atkritumu šķirošanai to rašanās vietā. Bez pamatzināšanām par atkritumu īpašībām, kuri tiek saražoti attiecīgajā objektā, nav iespējama to adekvāta apsaimniekošana.

-)Atklātības princips. Tas ir vispārdemokrātisks un paredz informācijas pieejamību ikvienam sabiedrības loceklim. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanā jāiesaista iespējami plaša sabiedrība, un sabiedrībai ir tiesības saņemt adekvātu informāciju, lai varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā.

2)Vides aizsardzības problēmu risinājumu līdzekļu izvēles principi.

-)Kompleksā pieeja. Vides problēmu risinājums ietver sevī gan ekonomiskus apsvērumus, gan sociālus aspektus, gan tehnoloģiskas problēmas. Bieži vairākas problēmas ir iespējams risināt vienlaikus. Piemēram, pēc padomju lauksaimniecības uzņēmumu likvidācijas pamestos pesticīdus nolēma savākt pamestā padomju armijas bāzē. Tā tika atrisināta gan bāzes izmantošanas, gan pamesto pesticīdu apglabāšanas problēma.

-)Pakārtotības princips. Tas nosaka, ka vides aizsardzības pasākumi jāveic vietējā un reģionālā līmenī, valdība iesaistās tikai tad, ja vietējā vara ar kādu no problēmām netiek galā vai nevar panākt risinājuma vēlamo efektivitāti.

-)Piesārņotājs maksā. Gandrīz katra darbība sadzīvē rada tāda vai citāda veida atkritumus, tāpēc jānodrošina atbilstoša to savākšana, pārstrāde un deponēšana. Pašreiz viena no lielākajām problēmām bīstamo atkritumu apsaimniekošanā ir bezsaimnieka pesticīdu savākšana un likvidācija, kur šis princips pilnīgi netiek ievērots.

-)Piesardzības princips. Tas liek vides problēmu praktisko risināšanu uzsākt, negaidot pilnīgu zinātnisku analīzi par cēloņiem. Princips prasa ieviest visjaunākās un videi visdraudzīgākās tehnoloģijas, kur vien tas ir iespējams, un, ja tas ir nepieciešams, pieņemt attiecīgus likumus.

-)No šūpuļa līdz kapam. Bīstamo vielu kustībai jāseko no ražotāja līdz galējai pārstrādei vai deponēšanai. Šāda uzskaite vai kontrole paredzēta bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanas plānā. Pieņemot Eiropas Savienības prasībām atbilstošus likumus un tos atbilstoši ieviešot dzīvē, arī šīs problēmas tiks atrisinātas, jo tikai tā saglabāsim vides kvalitāti un novērsīsim gadījumus, kad bīstamie atkritumi netiek adekvāti apsaimniekoti.

-)Aizvietoðanas princips Tas iesaka videi nedraudzīgus procesus un vielas aizstāt ar citiem, kuri ir nekaitīgāki. Ieviešot tīrākas tehnoloģijas rūpnieciskajā ražošanā, kurā rodas bīstamie atkritumi, tos samazina līdz minimumam. Minētie mērķi un principi attiecas uz visām vides aizsardzības jomām, arī uz bīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Valsts investīciju programma katru gadu piešķir līdzekļus bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidei, un nu jau ir redzami pirmie rezultāti – aktīvi norisinās bezsaimnieku pesticīdu savākšana, tiek izvērtētas to likvidācijas iespējas.

Lai varētu sakārtot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, tiek vākta nepieciešamā informācija un organizēta atkritumu apsaimniekošanā iesaistīto profesionāļu apmācība. Vides aizsardzības politikas plāna mērķis ir katra uzņēmuma iekļaut bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmā atbilstoši tā radīto atkritumu daudzumam, lai ekonomiski attīstītā valstī nodrošinātu augstus vides standartus.

ATKRITUMU SAIMIECĪBA

Viena no galvenajām Latvija vides politikas prioritātēm ir atkritumu saimniecība, īpašai esošo izgāztuvju radītais piesārņojums un jaunu izgāztuvju vietas izvēle un celtniecība.

1998. gada LR Ministru kabinetā pieņemta “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1998. – 2010.gadam”. Stratēģijas mērķi ir uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kā arī samazināt sadzīves atkritumu un izgāztuvju radīto negatīvo ietekmi uz vidi. Stratēģija paredz uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu kvalitāti un palielināt iedzīvotāju skaitu, kuriem ir pieejami šie pakalpojumi. Paredzēts pakāpeniski samazināt esošo sadzīves atkritumu izgāztuvju skaitu. Pamatojoties uz šo stratēģiju, ir sagatavota investīciju programma “500-” un uzsākta tās realizācija Ziemeļvidzemē.

Lai nodrošinātu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešanu, ir sagatavots un Saemā iesniegts likumprojekts “Par sadzīves atkritumiem”. Paredzēts sagatavot sekojošus Ministru kabineta noteikumus:

 “Par sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonu būvniecības, apsaimniekošanas un slēgšanas kārtību”,

 “Par sadzīves atkritumu klasifikāciju”,

 “Par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas atļauju iesniegšanas kārtību”.

Apmēram 20% no atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Pašlaik VAD, sadarbībā ar Latvija iepakojumu asociāciju, notiek aktīvs darbs pie iepakojuma likumdošanas sakārtošanas un ES direktīvas “Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu” ieviešanas, veicinot izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un pārstrādi videi draudzīgā veidā.

Lai nodrošinātu projekta “Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanu Latvijā” un darbību un veiktu Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar ES direktīvu prasībām, tiek realizēts ES PHARE finansēts projekts. Šī projekta rezultātā tiek sagatavoti ierosinājumi izmaiņām Latvijas likumdošanā par bīstamajiem atkritumiem, kā arī jauni likumdošanas akti, piemēram, “Par naftas produktu atkritumu apsaimniekošanu”, “Par bīstamas vielas saturošām baterijām un akumulatoriem”.

Secinājumi.

• Kopš 1990. gada iedzīvotāju un sadzīves pakalpojumu uzņēmumu saražotais atkritumu daudzums Latvijā ir samazinājies. Tas šobrīd sasniedz apmēram 50% no Rietumeiropas līmeņa.

• Pateicoties ražošanas atkritumu samazinājumam un zemajam patēriņa līmenim, pagaidām kopējais atkritumu daudzums strauji nepieaug, kaut arī pastāv tendence palielināties atkritumu daudzumam no mājsaimniecībām, kas izskaidrojams ar lielāku preču patēriņu vienreizēji lietojamā iepakojumā.

• Atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju svārstās no 0,15 m3 līdz 1,7 m3.

• Nav precīzu datu par veco izgāztuvju skaitu un rekultivēšanas veidu.

Lai uzlabotu informācijas kvalitāti par atkritumiem, nepieciešami šādi pasākumi:

• ieviest apmierinoða atkritumu daudzuma uzskaites sistēmu;

• iedzīvotāju un sadzīves pakalpojumu uzņēmumu saražoto atkritumu svēršana, dažādu atkritumu veidu atsevišķa klasifikācija, kā arī uzskaites formas izstrādāšana pilsētām un reģioniem;

• uzņēmumos sastādītās atkritumu bilances pārbaude, pamatoti koeficienti pārejai no kubikmetriem uz tonnām un gabaliem;

• visu ražošanas atkritumu bilances sastādīšana kā obligāts pienākums;

• Latvijas bīstamo atkritumu klasificēšanas sistēmas pielāgošana Eiropas Savienības atkritumu klasificēšanas sistēmai;

• likumdošanas un ekonomisko nosacījumu izveidošana, lai visiem augstāk minētajiem pasākumiem būtu juridisks un ekonomisks pamatojums.

Izmantotā literatūra.

1. Māris Kļaviņš “Vides ķīmija. Piesārņojušās vielas vidē un to apritē.”, 1996. gads, Rīga.

2. “Latvijas vides pārskats”, 1996. gads, Rīga. (VARAM).

3. “Vides politikas plāns”, 1995. gads, Rīga, (VARAM)

4. “Vides aizsardzības politika Latvijā”, 1998. gads, Rīga, (VARAM).

5. žurnāls “Vide un Laiks”, 1999. gada janvāris, Rīga.

6. Kopētie materiāli no dažādām publikācijām presē.

Leave a Comment