Atmiņa

Saturs

Ievads

1. Atmiņa

1.1. Atmiņas jēdziens

1.2. Atmiņas īpašības

1.3. Atmiņas veidi

1.4. Atmiņas uzlabošana un trenēšana

1.4.1. Viss iegulst atmiņu dzīlēs

1.4.2. Vainīga pārpūle un izsīkums

1.4.3. Noder B grupas vitamīni

1.4.4. Atmiņu vajag trenēt

1.5. Kas nomāc mūsu atmiņu?

2. Fizioloģiskie pamati

3. Praktiskā daļa

 Aptaujas anketa

Secinājumi

Izmantotā literatūra

Anotācija

Pielikums

Ievads

1.1. Atmiņas jēdziens

Atmiņa ir spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi. Psiholoģijā atmiņu pieskaita pie to psihisko procesu kategorijas, kas piedalās jebkuru citu psihisko aktu nodrošināšanā, uzturot to veselumu. Atmiņa savieno subjektīvo pagātni, tagadni un nākotni, un tai ir svarīga loma izziņas, attīstības un mācību procesos. Eksperimentāli psiholoģiskos pētījumus 19.gs. pēdējā ceturksnī aizsāka G. Ebinghauzs, kas noskaidroja sv

v
varīgas kvalitatīvas likumsakarības bezsaturīga stimula materiāla iemācīšanā, saglabāšanā un iegaumēšanā. Atmiņas pētīšana un modelēšana visplašāk tiek veikta kognitīvajā psiholoģijā. Atmiņu analīzes psiholoģiskajā līmenī pieņemts izskatīt vairākus atmiņas klasifikācijas veidus. Atkarībā no iegaumējamā materiāla modalitātes atmiņu ir pieņemts iedalīt: 1) kinētiskajā; 2) redzes; 3) dzirdes; 4) taktilajā; 5) ožas; 6) garšas atmiņā. Atkarībā no iegaumējamās informācijas rakstura izšķir emocionālo, kustību, vārdiski loģisko un tēlaino atmiņu. Dažreiz izdala arī verbālo (mutisko) un neverbālo (veidolu) atmiņu. Cita klasifikācija nodala vēl vairākus desmitus atmiņas veidu. Galvenās atmiņu struktūrvienības – sensorie reģistri, īs
s
slaicīgā (operatīvā) un ilgstošā atmiņā.

Atmiņa kā psihiskais process ietver sevī vairākus atsevišķus procesus – iegaumēšanu, saglabāšanu, informācijas meklēšanu, atcerēšanos un aizmiršanu. Dažkārt tiek runāts arī par atmiņas (un atcerēšanās) līmeņiem – atvieglojumu, atpazīšanu un reprodukciju. Atmiņas pamatā ir nervu sistēmas spēja saglabāt in
n
nformāciju, pateicoties noteiktām pārmaiņām nervu šķiedrās, atbildot uz iedarbību. Tas var izpausties vai nu atsevišķu neironu un to kopumu elektroniskās aktivitātes pārmaiņās, vai arī šķiedru bioķīmiskās pārmaiņās molekulārā līmenī. Atmiņas procesi norisinās ar galvas smadzeņu dažādu struktūru palīdzību. Piemēram, kreisā puslode parasti ir saistīta ar diskrētās zīmju informācijas (vārdiski loģiskās, verbālās informācijas) apstrādi un glabāšanu, bet labā puslode – ar analogu tēlu (telpiskās) informācijas apstrādi un glabāšanu .

Psihologi ir izvirzījuši minējumu: lai arī redzes atmiņa ir bojāta, roka saglabā rakstīšanas iemaņas, kas apgūtas bērnībā. Pieaugušie taču automātiski raksta veselu vārdu, nevis atminas to pa burtam. Talkā nāk motoriskā atmiņa (kādreiz iegaumētās kustības). Tieši atmiņa ir tā, kas cilvēkam ļauj būt tam, kas viņš ir. Tā dod iespēju darboties apkārtējā pasaulē.

1.2. Atmiņas īpašības

Atmiņa sā

ā
ākas ar to, ka mūsu sajūtu orgāni uztver informāciju (iegaumēšana), ko sniedz apkārtējā īstenība, bet smadzenes to pieraksta šūnas sastāva bioķīmisku pārmaiņu veidā kā elektriskos impulsus, kas cirkulē pa nervu ķēdēm, pēc tam notiek reproducēšana (atcerēšanās). Vispār – viss, ko šodien var pateikt par atmiņu, ir daudzu specialitāšu zinātnieku milzīga pētniecības darba rezultāts. Un tomēr tās visas ir tikai hipotēzes.

1.3. Atmiņas veidi

Īslaicīgā atmiņa ir viens no atmiņas pamatblokiem, kas nodrošina aktuālas informācijas noturēšanu uz neilgu laiku un darbu ar šo informāciju. Informācija uz

z
zglabājas no 1 līdz 20 minūtēm. Bieži īslaicīgo atmiņu sauc par operatīvo vai darba atmiņu. Īslaicīgā atmiņa saņem informāciju no sensorā reģistra un pārnes to tālāk ilgstošajā atmiņā jau citā formā, bet daļa tiek “izdzēsta.” Galvenais nosacījums informācijas pāriešanai ilgstošajā atmiņā ir informācijas pielietošana (atkārtošana, pierakstīšana.) Parasti atsevišķu informācijas elementu apjoms īslaicīgajā atmiņā ir strikti ierobežots.

Ilgstošā atmiņa ir atmiņas apakšsistēma ilgstošai zināšanu, iemaņu un prasmju glabāšanai, kam acīmredzot ir neierobežota ietilpība. Informācijas glabāšanas ilgumu atmiņā ierobežo cilvēka mūža ilgums, bet tās apjomu – laika posms, kurā viņš spēj uztvert un apgūt informāciju. Atmiņai piemīt sarežģīta struktūra un dažādas kodēšanas un zināšanu uzkrāšanas formas glabāšanas sistēmā. Iegaumēšanas stabilitāte un informācijas pieejamība atmiņai ir atkarīga no tā, kāds pazīmju veids vispirmām kārtām izmantots tās apstrādes procesā. Informācija, pirms nonāk atmiņā, vispirms atrodas īslaicīgajā atmiņā. Informācijas pārveides mehānisms no īslaicīgās atmiņas uz ilgstošo ir atkārtošana. Ja atkārtošanai ir mehānisks raksturs, tad informācijas glabāšanas efektivitāte atmiņā nav augsta. Materiāla pārveidei loģiskajās saistībās piemīt izšķiroša nozīme ilgstošas un stabilas informācijas saglabāšanā. Tēlainā informācija acīmredzot atmiņā var nonākt bez atkārtošanas mehānismu lietošanas. Atmiņā atrodas dažādas iegūto zināšanu organizēšanas un sakārtošanas formas, kuras nodrošina ātru vajadzīgās informācijas atrašanu. Piemēram, jēdzieni ir sakārtoti semantiskā režģa veidā, kura mezglos ir hierarhiski izvietoti sugu un ģinšu jēdzieni. Iespējami arī citi zināšanu organizācijas veidi – shēmu, prototipu, pazīmju komplektēšanas u.c. veidi.

Semantiskā (lat. semantus – ar jēgu, nozīmi) atmiņa ir jēgas atmiņa, atmiņa par nozīmēm. Ilgstošās atmiņas veids, kas glabā informāciju par vārdiem, jēdzieniem, noteikumiem, abstraktām idejām. Semantiskā atmiņa ir cilvēka valodas lietošanas pamatā. Semantiskā atmiņa kā apakšsistēmu ietver epizodi.

Epizodiskā atmiņa ir ilgstošās atmiņas hipotētisks iedalījums, kas glabā informāciju par datētām (laikā) epizodēm un cilvēka personiskās dzīves notikumiem. Šo jēdzienu 1972. gadā ieviesa E. Tulvings. Atmiņā glabājas, piemēram, informācija par vakardienas pusdienām, uzdotā atbildi, pirmo skolas apmeklējumu utt., bet informācija par pusdienām vispār, par uzdotā atbildēšanu un skolas apmeklējumiem vispār atrodas semantiskajā atmiņā.

Eksplicitā (tīšā) atmiņa ir atmiņas veids, kas atšķirībā no implicitās atmiņas ir balstīts uz patvaļīgu (tīšu; tādu, kas prasa no cilvēka apzinātu piepūli) iegaumēšanu vai pieredzes atkārtošanu. Atmiņas un implicitās atmiņas izdalīšana un atšķirība ir noteikta, vadoties pēc datiem, kuri iegūti no cilvēkiem, kas slimo ar amnēziju, un kuri demonstrē implicitās atmiņas saglabāšanos un atmiņas traucējumus. Taču vairākos pētījumos šo atmiņas veidu atšķiršana ir šaubīga.

Implicitā (netīšā) atmiņa ir atmiņas veids, kas atšķirībā no eksplicitās atmiņas nav balstīts uz iepriekš nodomātu iegaumēšanu un parādās darbībā un rīcībā. Mūsu pieredze sastāv pārsvarā no netīšā ceļā iegaumētās informācijas. Atmiņas saturs ir atkarīgs no cilvēka vajadzības, intereses, nostādnes, garastāvokļa. Pētījumi rāda, ka labāk saglabājas atmiņā informācija, kura ir tuvāk darbības mērķim.

Sensorā atmiņa ir redzes, dzirdes sensoro pēdu īslaicīga saglabāšana, kas pieejama turpmākajai kognitīvai apstrādei. Sensorās atmiņas terminu 1967. gadā ieteica lietot V. Naisers. Fenomenoloģiski tā parādās, piemēram, pēc acu aizvēršanas kā ātri izgaistošs tikko redzētā tēls vai ātri pagaistoša tikko kā dzirdētās skaņas sajūta. Redzes (ikoniskās) glabāšanas ilgums ir apmēram viena sekundes ceturtdaļa, glabāšanas apjoms pārsniedz dzirdes īslaicīgās atmiņas apjomu. Informācija sensorajā atmiņā nepadodas subjekta netīšai kontrolei, tā spēj “summēties” . Cilvēka acij piemīt atmiņa. Ja skatāmais priekšmets pēkšņi izzūd, piem., tas tiek aizklāts, tad acī attēls sagalabājs vēl vismaz sešas simtdaļas sekundes. Ja vienā sekundē notiekošu kustību sadala 16 attēlos un tos rāda ik pēc 0.06 s, tad cilvēka acī attēli klāsies viens otram virsū un cilvēks redzēs nepārtrauktu kustību, nevis 16 atsevišķus attēlus. Balstoties uz redzes atmiņu, tika izgudrots kino.

1.4. Atmiņas uzlabošana un trennēšana.

Vai atmiņu var uzlabot, ēdot biezpienu? Kāpēc ar gadiem arvien grūtāk apgūt jaunu informāciju? Vai ir efektīvi medikamenti, kas uzlabo spēju atcerēties?

1.4.1. Viss iegulst smadzeņu dzīlēs

Atmiņa ir ļoti sarežģīts process. Tai ir vairākas daļas: vispirms mēs informāciju iegaumējam, tad saglabājam un mēģinām reproducēt. Par šo procesu tiek rakstīts simtiem disertāciju. Pasaulē nav nekā smalkāka par cilvēka smadzenēm. Tiek uzskatīts, ka cilvēks automātiski atceras visu, ko uztver. Tas tiek noglabāts smadzenēs, bet to var arī neatcerēties. Informācija vienkārši tur ir. Tāpēc hipnozē vai emocionālos satricinājumos cilvēks atceras to, ko nav apzinājies.

Viena no īpatnībām, kas piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem, – pirmās tiek izdzēstas sliktās ziņas un emocijas. Tāpēc, atceroties bērnību, viss šķiet jauki. Vēl atmiņa hipertrofē jeb pārspīlē mūsu nozīmi pagātnes notikumos – mēs tajos esam galvenie. Ikdienas darbībās atcerēšanās ir neapzināts process. Lai iemācītos sasiet kurpju auklas, bērnam sākumā jāatceras, kā to darīt. Pēc tam tas notiek automātiski, bez piepūles.

1.4.2. Vainīga pārpūle un izsīkums

Atmiņa var kļūt sliktāka garīgā izsīkuma periodos pēc saspringta darba, kad ir nogurums un depresija. Tā ir īslaicīga atmiņas vājināšanās. Pietiek atpūsties, izgulēties, dzert vitamīnus, un spēja iegaumēt atjaunojas. Otrs gadījums – slimību un vecuma dēļ. Tad pirmais izzūd tas atmiņu slānis, kas atrodas virspusē, – neseni notikumi. Vēl pēkšņi atmiņas zudums gadās traumu dēļ. Tas ir populārs brazīliešu un argentīniešu seriālos. Neirologi jokojot to sauc par Pimšteina sindromu, jo Pimšteins ir viens no Latīņamerikas seriālu producentiem.

Ir normāli, ja 40 gados iemācīties ko jaunu ir daudz grūtāk nekā 20 gados, jo atmiņa, dzīvei ritot, noslogota ar milzīgu daudzumu informācijas. Tā ir pārpildīta. 40 gadu vecumā jāmācās daudz intensīvāk, jāatrod efektīva un pieņemama metode, kā atcerēties nepieciešamo.

„Nevajag uz sevi dusmoties, ka vairs nevari atcerēties! Jāatrod piemērotākais paņēmiens, kā smadzenēm palīdzēt. Piemēram, jāmeklē asociatīvās saites, jāizlīmē lapiņas pa visu māju, kas ļauj atkal un atkal atkārtot, jāizguļas un jāmācās no rīta,” iesaka ārste.

Atmiņu ietekmē nomierinoši medikamenti un antidepresanti. Tie smadzenēs vājina iegaumēšanas mehānismu. Taču tas ir atgriezeniski. Pēc tam, kad zāles vairs netiek dzertas, atmiņa atjaunojas. Garīgā darba darītājiem rudenī un pavasarī smadzenes ir vārgas. Piemēram, skolēniem pavasarī, kad sāk spīdēt saulīte, vitamīnu rezerves izsīkušas, telpas nav vēdinātas, visi ir apdulluši, dezorientēti. Nav brīnums, ka bērni nespēj iemācīties.

1.4.3. Noder B grupas vitamīni

Ja cilvēks jūtas pārstrādājies, nervozs, kašķīgs un nespēj labi aizmigt un gulēt, jāsāk ar t.s. smadzeņu vitamīniem, kas satur lielākoties B grupas vitamīnus dažādās kombinācijās. Tos aptiekā var iegādāties bez receptes. Vienīgās zāles, kas tiek lietotas atmiņas uzlabošanai, ir nootropils.

„Lielās medikamentu firmas nopietni ar to strādā, un gan jau kaut kas būs,” saka ārste. Vēl viņa iesaka lietot preparātus Ginko biloba. Smadzeņu darbībai vajadzīgs cukurs. Tāpēc intensīvas garīgas piepūles laikā var pasūkāt konfekti vai šokolādes gabaliņu, jo tad cukurs caur mutes gļotādu tiek uzsūkts uzreiz smadzenēs.

Ja cilvēks intensīvi mācās, labs ir olas dzeltenums ar cukuru, dzērvenes ar cukuru, rieksti un rozīnes, treknas jūras zivis, tēja un kafija saprātīgās devās. „Vairāk jāēd biezpiens,” reizēm tiek aizrādīts cilvēkam, kurš kaut ko aizmirsis. Var to darīt, taču biezpienā nav īpašu vielu, kas smadzenes aktivizētu. Vislabāk smadzenes atpūšas, ja tās strādā ar nelielu slodzi. Tātad – nevis guļot, bet pastaigājoties vai kārtojot mozaīku (puzli).

1.4.4. Atmiņu vajag trenēt

Normāla novecošana ir tāda, ka vispirms cilvēks lasa intelektuālu presi, piemēram, Rīgas Laiku, pēc tam Santu un beigās – tikai Privāto Dzīvi. Protams, tas nav attiecināms uz visiem vienādi, taču ar gadiem cilvēku arvien mazāk saista informācija, kas prasa piepūli. Gribas kaut ko vieglāku. Tiem, kuri visu mūžu mācās, apmeklē kursus un seminārus, šis process aizkavējas.

Ja ir izjūta, ka atmiņa pavājinās, jāsāk par to rūpēties, bet nevajag krist panikā un domāt, ka tā ir kādas slimības pazīme. Galva nav atkritumu kaste, to nevajag piebāzt ar ziņām, ko var pierakstīt, ierakstīt mobilā telefona plānotājā vai citādi piefiksēt. Sevi jāmīl un atmiņa jātrenē – jāmācās svešvalodas, jārisina krustvārdu mīklas.

Atmiņu ietekmē arī ar slimību nesaistīta novecošanās. Gados vecāki cilvēki (vecumā virs 60 un 70 gadiem) tipiski izpilda atmiņas testus lēnāk nekā jaunie. Ilglaicīgā atmiņa līdz ar novecošanos izmainās ļoti maz. Darba atmiņa samazinās pakāpeniski. Novecošanās vairāk nekā nestratēģisko deklaratīvo atmiņu ietekmē stratēģisko atmiņu. Semantiskā atmiņa cieš tikai ļoti lielā vecumā. Vēl nav noskaidrots, vai atmiņas pasliktināšanās vecumā ir dabīgs process, vai arī tas ir dažādu ar vecumu saistītu slimību preklīnisks stāvoklis. Tomēr ir skaidrs, ka garīga darba strādniekiem un cilvēkiem, kuri regulāri trenē atmiņu, arī vecumā atmiņas traucējumi ir mazāk izteikti nekā tiem, kuri savu atmiņu nodarbina mazāk.

Atmiņu var uzlabot ar dažiem aktīviem paņēmieniem. Pirmkārt, savedot kārtībā savu dzīvi. Ja nebūs jāuztraucas par to, kā atcerēties visādus ikdienišķus sīkumus, tad vairāk uzmanības varēs veltīt tam, lai atcerētos nozīmīgākas lietas. Pierakstot visas plānotās tikšanās, iecerētos pasākumus, svarīgākos telefona numurus un iepirkumu/veicamo darbu sarakstus. Aktīvi iesaisties visā, ko apgūstatat.

Viens veids, kā atvairīt atmiņas zudumu, ir rūpēties par to, lai smadzenes būtu labā formā un pie labas veselības. Smadzenēm, tāpat kā pārējām ķermeņa daļām, nepieciešams uzturvielām bagāts uzturs, stimulējošas fiziskas aktivitātes un veselīgi dzīvesveida ieradumi. Lūk, neliels pārskats par to, kas būtu jādara.

Stimulē savas smadzenes ar jaunu izjūtu pieredzi – garšām, skaņām, krāsām un taustes izjūtām. Ievies pārmaiņas savā ikdienas rutīnā, apmeklējot jaunas vietas un saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem.

1.5. Kas nomāc mūsu atmiņu?

Šveices zinātnieki atklājuši, ka noteikta gēna variācija cilvēka smadzenēs nomāc īslaicīgās atmiņas spēju. Cilvēka intelektuālās spējas ir daļēji iedzimtas – pētījumi ar vecākiem un bērniem liecina, ka aptuveni pusi no cilvēka intelektuālajām spējām vai to trūkuma nosaka ģenētiskā iedzimtība, nevis vide, un Cīrihes universitātes zinātniekiem Dominika de Kervēna vadībā izdevies atklāt vienu no gēniem, kas nosaka šīs spējas. Cilvēkiem, kas iedzimtības ceļā mantojuši mazāk izplatītu serotonīna receptora formu, ir sliktāka īslaicīgā atmiņa nekā cilvēkiem, kam ir šī proteīna parastā forma. Tomēr speciālisti uzsver, ka pats par sevi šis gēns vēl nenosaka cilvēka vispārīgo intelekta līmeni. Zinātnieki cer ar laiku atklāt visus gēnus, kuru kombinācija nosaka cilvēka domāšanas spējas.

2. Fizioloģiskie pamati

Līdz mūsu gadsimta 20. gadiem pastāvēja uzskats, ka iegaumēšana izmaina CNS (centrālās nervu sistēmas) šūnu izmērus un formu. Vēlāk, atklājot biostrāvas, uzskatīja, ka informācija tiek fiksēta elektronisko ķēœu veidā. Drīz vien šo “elektroniskās atmiņas” hipotēzi arvien vairāk sāka apšaubīt, attīstoties smadzeņu ķirurģijai, – operācijas nesarāva elektroniskās ķēdes kā to varētu gaidīt, balstoties uz šo hipotēzi.

40. gados tika atklātas DNS (daroksiribonukleīnskābe) – liela loma iedzimtības mehānismā), un RNS (ribonukleīnskābe) – svarīga loma dzīvē iegūtajā individuālajā atmiņā. Cilvēkam dzīves laikā RNS nav noteikts un pastāvīgs daudzums. To nosaka cilvēka vecums. Jaundzimušam bērnam RNS daudzums ir niecīgs, visvairāk tā ir no 3 līdz 40 gadiem, bet vēlāk sāk samazināties, līdz sasniedz jaundzimušā RNS daudzumu. S. Korskovs izpētījis, ka cilvēkam atmiņa uzlabojas līdz 20-25 gadiem, nemainīgi saglabājas līdz 40-45 gadiem, bet pēc tam pasliktinās. Sākumā aizmirstas aktuālākās lietas, kā – norunas, iesāktais darbs, kas uz brīdi bijis pārtraukts, teiktais. Tad aizmirstas darba iemaņas, svešvalodas, paradumi, jūtas. Pašus pēdējos aizmiršana skar bērnības iespaidus. Ar to, šķiet, izskaidrojama vecu cilvēku aprīnojamā atmiņa par bēnību, turpretī nespēja atcerēties ikko notikušas lietas.

Cilvēkam atmiņas pamatā ir arī nosacījuma refleksi (tiem ir vairākas īpatnības, ko nosaka CNS augstākā attīstība) – pagaidsakari. Tie veido nosacījuma refleksu sistēmas. Tos veido ne vien pirmās signālsistēmas, bet arī otrās signālsistēmas kairinātāji – runa, vārdos izteiktā doma. Tie nodrošina tādu zināšanu apgūšanu, kas nesaistās ar dzīves tiešo pieredzi.

Atmiņa nav iedomājama bez kāda priekšnoteikuma – iegaumēšanas (saglābašanas atmiņā), t.i. noturīgu pagaidu sakaru izveidošanas, kurus iespējams aktualizēt (atjaunot). Priekšmeti netiek iegaumēti atsevišķi pa vienam, bet gan saistībā viens ar otru. Tas nozīmē, ka vienas parādības vai objekta atveidošana atmodina atmiņā citus. Agrāk izveidojušos pagaidu sakaru aktualizēšanās ir atmiņas fizioloģiskais pamats.

Pagaidu sakaru psiholoģisko atspoguĻojumu sauc par asociācijām. Pēc I. Pavlova vārdiem, asociācija nav nekas cits kā nervu pagaidu sakars, kas rodas divu vai vairāku kairinātāju vienlaicīgas vai secīgas iedarbības rezultātā.

Asociācijas izšķir:

Vienkāršās saskares

viena vai vairāku priekšmetu vai parādību uztveršana izraisa atmiņā citus priekšmetus vai parādības, kam ir kāds sakars ar iepriekšējo laikā vai telpā.

līdzības

rodas, priekšmetā vai parādībā saskatot agrāk uztverta priekšmeta vai parādības pazīmes. Uztvertais priekšmets vai parādība liek atcerēties ko līdzīgu.

Kontrastā asociējas pretējais; krasi atšķirīgais.

Sareœìītās: Asociācijas, ko rada attiecības, t.i. cēloniskie sakari – sakari starp cēloni un darbību, ko izraisījis cēlonis.

Vienus un tos pašus priekšmetus var iegaumēt un atveidot ar daœādiem, asociācijas veidiem, to izmantošanu apgūst dzīves pieredzes un mācību procesā.

Izmantotā literatūra

1. www.naba.lv Tēma – zinātnes ziņas

2. www.psalatvija.dobele.lv

3. www.kurzemnieks.lv/ Kuldīgas rajona laikraksts „Kurzemnieks” – viss veselībai

4. Žurnāls „Doctus” jūnijs, 2005

5. www.audio.lv/ prodzers/ bord

6. www.ru.lv/res/materiali

7. Arnolds Valtneris, Aina Visocka „Cilvēka anatomija, fizioloģija, higiēna 9. klasei”

Leave a Comment