Ievads.
Es izvēlējos rakstīt par Āzijas nacionālajiem parkiem tāpēc, ka man bija daudz informācijas par šo tēmu, un man likās pašai interesanta šī tēma. Šī man būs iespēja apmeklēt Āziju neizejot no mājas.
Es rakstīšu par 3 Āzijas nacionālajiem parkiem – Gremes nacionālo parku, kurš ir ievērojams tā īpatnējo tufa veidojumu dēļ, Sagarmathas nacionālo parku, kurš atrodas pie Everesta, un par Volonas nacionālo parku, kur ir ievērojamākais rezervāts pandu aizsardzībai.
Geremes nacionālais parks.
Geremes nacionālais parks Kapadokijā tā īpatnējo tufa veidojumu dēļ ir liels ģeoloģisks retums.
Iespaidīgo vulkānu – Hasana, Akdaga un gandrīz 4000 metru augstā Erdžijesa silueti iezīmējas Kapadokijas reģionā starp Nevšehiras un Kaiseri pilsētām. Pirms pieciem līdz diviem miljoniem gadu vulkāni cītīgi veidoja pamatus visīpatnējākajai sapņu ainavai pasaulē. Tie izvirda vulkāniskos pelnus un lavu, kas nosēdās varenā, vairāku simtu metru biezā slānī 10000 kvadrātkilometru platībā Kizilirmakas upes ielejā. Pēc vēlākajiem izvirdumiem pēc diviem līdz vienam milijonam gadu šeit izveidojās plāna, bet cieta bazalta kārta.
Turcijas centrālajā daļā valdošā kontinentālā klimata ar karstām, sausām vasarām un aukstām, sniegainām ziemām ietekmē no vulkāniskas izcelsmes iežiem izveidojušās iespaidīgas, neatkārtojamas figūras un ornamenti.
Tūkstošiem „piramīdu”, „sēņu”, „skursteņu” un „tornīšu” paceļas no ielejas pretīm debesīm, veidojot šķietami nereālu krāsu spēli: spilgti sarkani toņi mijas ar dzelteni okerbrūnām nokrāsām līdz pelēcīgi zaļiem toņiem. Bazalta „cepurītes” un „jumtiņi” pasargā 40 metru augstos tufa obeliskus un kolonnas no pārlieku ātras sairšanas. Aiz katras klints pārkares un katrā ielejā slēpjas jauni pārsteigumi un neparasti veidojumi, piemēram, pasakainie „feju skursteņi” Devrentas ielejā uz ziemeļiem no Irgipas vai īpatnējas sēņveida formas Džatalkajas ielejā.
Tad šeit ieradās cilvēks. Ap 4000. gadu pirms mūsu ēras tika izveidotas pirmās alas. Kristietības pirmsākumos šo paradīzes ainavu atklāja pirmie mūki un mūķenes. Tā bija kā radīta apcerei, askētismam un dievvārdu skaitīšanai. Tālu nost no persiešu un citu iekarotāju kara takām klinšaina ieleja pasargāja izsekošanas un postījumiem. Līdzās vienkāršajiem zemnieku mājokļiem tika uzceltas sākuma primitīvas mūku celles un vientuļnieku mītnes. Pēc vienkāršajām alu mītnēm vēlāk tapa jau plaši klosteru kompleksi. Mūki tufā izkala klosterus, baznīcas, dzīvojamās celles un kapelas, bet pazemē no irdenā ieža izveidoja veselas pilsētas.
1923. vai 1924. gadā Geremes alu apmetne tika pamesta. 19. gadsimta 80. gadu vidū šim 96 kvadrātkilometru lielajam apgabalam, kurā ir gan majestātiskas dabas formas, gan vienreizēji kultūras vēstures pieminekļi, tika piešķirts nacionālā parka statuss, un šis dabas un cilvēces kultūras mantojuma apvienojums kā rets dārgums kļuva par aizsargājamu objektu.
Gremes nacionālajā parkā dzīvo aptuveni 20000 zemnieku un amatnieku. Jau tradicionāli viņi nodarbojas ar vīnkopību un agļkopību, izslavēta ir arī viņu podnieku prasme, paklāju aušanas māksla un krāsošana. Astoņdesmitajos gados ienākumu avotiem pievienojās arī tūrisms, jo katru gadu šeit ierodas ap 600000 Geremes nacionālā parka neaprakstāmā skaistuma savaldzinātu tūristu.
Kultūrainavai pilnīgi atbilstoša ir arī augu un dzīvnieku valsts. Sandalkoki, plumbagi un armērijas klāj neapsaimniekotās zemes platības. Senie vulkānu masīvi veido ciešu ieloku ap ieleju, tāpēc daudzas augu sugas tajā saglabājušās nemainīgas jau simtiem tūkstošu gadu, kopš notika pirmie vulkānu izvirdumi. Biologi ir atraduši 110 augu sugas, kas sastopamas tikai šeit – pie Gremas nacionālā parka klintīm.
Īpatnējo klinšaino veidojumu piekājē un apkārtējos laukos nereti sastopami vilki un lapsas, redzami arī ūdri, āpši un zaķi. Cauri krūmājiem aizzib putni, kuri ligzdo lielākoties uz zemes, – irbes un paipalas.
Sagarmathas nacionālais parks.
Sagarmathas nacionālais parks pie Everesta Nepālā sargā Himalaju augu un dzīvnieku valsti.
Pasaules augstākā kalna Everesta vai Džomolungmas (8846 metri vjl.) paēnā plešas pasaulē augstākais nacionālais parks, kur pat visdziļākā aiza atrodas 3000 metrus virs jūras līmeņa. Nepālas teritorijā pie robežas ar Tibetu esošais 1148 kvadrātmetrus lielais Sagarmathas nacionālais parks ietver Khumbu apgabalu. Ceļš uz parku ved pa Dubhoksi upes ieleju. Dubhoksi un tās pietekas sākas ledājos, no kuriem lielākie ir Khumbu, Nangpas un Ngozumbas ledājs. No tiem upēs iplūst aksti, dzidri kūstošā ledus ūdeņi. Pedējos gados ūdens daudzums palielinās, jo klimata pasiltināšanās veicina ledāju straujaku kušanu.
Parka robežās atrodas ne tikai pasaulē augstākais kalns, bet arī astoņi citi milži, kuru virsotnes paceļas vairāk nekā 6000 metrus virs jūras līmeņa: Lhotse, Čo Oju, Amadablams, Pumori, Kangtega, Gjačungkanga, Thamserku un Kvangde.
1976. gadā nācās šeit ierīkot nacionālo parku, jo alpīnisma nevaldāmā attīstība nodarīja tik lielu ļaunumu dabai, ka daudzi dzīvnieki bija spiesti pamest savu dzīvesvietu uz neatgriešanos. Bet šerpas šeit bija ieradušies un sākuši izcirst mežus jau pirms 500 gadiem. Visdramatiskākā situācija izveidojās tad, kad ap 1960. gadu šeit sāka plūst bēgļu straumes no Tibetas. Tagad mežu atjaunošana ir ļoti problemātiska, jo auglīgās augsnes slānis izcirtumos ir pamatīgi izskalots.
Jau 1979. gadā parks tika pasludinats par pasaules dabas mantojumu. Tomēr alpīnistu straumes neapsīka. 2001. gadā šeit tika sarīkota parka tīrīšanas akcija, kuras laikā 150 šerpas piecās dienās savāca 4,3 tonnas atkritumu. Iespējams, ka ielejās joprojām palikušas 1000 vēl nesavāktas tonnas.
Sagarmathas nacionālais parks nav izveidots tikai dažādo dzīvnieku un augu saglabāšanai. Tikpat lielā mēra jācenšas saglabāt Khumbu iedzīvotāju – šerpu kultūru un dzīvesveidu. Parkā 63 apmetnēs mīt aptuveni 3500 šerpu. Ap 1500. gadu viņi pameta savu vēsturisko dzimteni Salmogangā Tibetas austrumos. Daļa no viņiem palika Khumbu, bet pārējie devās tālāk – uz Solu.
Sagaramathas nacionālā parka teritorijas lielākā daļa ir kalnaina, tomēr tikai šķietami neauglīga. Aptuveni 30 procentus aizņem kalnu ganības, bet trīs procentus – meži.
Mainoties augstumam, mainās veģetācija un līdz ar to arī dzīvnieku pasaule. Vairāk nekā 3000 metru augstumā vjl. skrajos mežos aug Himalaju priedes, baltegles, kadiķi un bērzi. Virs 3800 metriem parādas biezas rododendru audzes, kurās ziedi pavasarī un musonu laikā izplaukst patiesi neaprakstamā krāšņumā. 4500 metru augstumā vjl. sīkkrūmu unzālāju valstība. 5500 – 6000 metru augstumā vjl. vēl redzami daži zemi rododendru krūmi un arvien biežāk sastopami dažādi ķērpji, kuri spējuši piemēroties dzīvei uz kailajām, sniegotajām un apledojušajām klintīm.
Nacionālā parka dzīvnieku valsts nevar lepoties ar īpašu dzudzveidību, jo katru gadu šeit ierodas vairāk nekā 35000 kalnos kāpēju ar vēlmi iekarot majestātisko sniegoto kalnu virsotnes, nerēķinoties ar vārīgo augstkalnu dabu.
Ja palaimējas, var ieraudzīt kādu no 28 šeit sastopamo zīdītāju sugu pārstāvjiem – sniega leopardu, mazo pandu, dzeltenkakla caunu, Hulmana pērtiķi vai kabargu jeb mošus briedi. Biežāk gan izdodas sastapt kādu goralu, kazradzi vai Himalaju tāru.
No savulaik šeit dzīvojušajām 152 putnu sugām 36 jau kļuvušas par lielu retumu. Apbrīnojami, ka daudzi putni spēj ligzdot un perēt tik lielā augstumā.
Daudzie mazie kalnu radītie ezeriņi ir gājputnu patvērums un atpūtas vieta, kad putniem pārlidojumu laikā jāpārvar lielais kalnu masīvs. Tā dzīvnieku pasaulei kalnos pievienojas vēl 19 ūdensputnu sugas.
Volonas nacionālais parks.
Volonas nacionālais parks Himalaju austrumu malā ir Ķīnas ievērojamākais rezervāts pandu aizsardzībai.
Himalaju austrumu malā atrodas pasaulē pēdējo lielo pandu aizsardzības teritorija. To ieskauj vairāk nekā 5000 metru augstas kalnu muguras. Šī bambuslāču suga ir uz izmiršanas robežas. 2000 kvadrātkilometru lielais Volonas dabas rezervāts atrodas 130 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Čendu pilsētas Sičuaņas provincē Ķīnā. Šeit Cjuinhai augstkalnu plato, kas izvietots varenajā Cjunlai kalnu masīvā, krauji apraujas pie Sičuaņas ieplakas, kuras absolūtais augstums ir 1250 metru.
Volonas parks stiepjas gar straujo, brāzmaino Pitjao upi, gar stāvajām kalnu nokarēm un dziļajām ielejām. Kalnu milži slejas augstu debesīs. Balanšaņas pāreja atrodas 4600 metru augstumā. Pāri tai līkumo kalnu ceļš, kas ved no Dudzjanjaņas un šķērso Savanas ieleju.
Rezervāts izveidots kalnainā apvidū, kur aug červeļainas lapegles, biezas rododendru audzes, necaurejami bambusu biezokņi. Pār kalnu virsotnēm slīd lietusmākoņi. Kopumā ainava līdzinās ķīniešu mākslinieka smalkas otas radītai glezniņai. Parks ir kā ekoloģiska saliņa neskaitāmu kailu un neapdzīvotu kalnu nogāžu vidū. To uzskata par vienu no pasaules bagātākajiem un daudzveidīgākajiem aizsargājamiem dabas apgabaliem, jo šeit sastopams dažādu dabas zonu augājs. Dažādā augstumā kalnos atšķirīgs klimats, dažāds ir no saules saņemtā siltuma daudzums, mainās atmosfēras spiediens. Tāpēc kalnos veidojas augstuma joslas ar atšķirīgu veģetāciju un atšķirīgiem dzīves apstākļiem.
Biologi uzskaitījuši vairāk nekā 1500 augu sugu, tostarp 16 rododendru sugu. Ik gadu parkā ierodas putnu mīļotāji, lai vērotu šeit mītošos 155 sugu putnus un 59 sugu dzīvniekus.
Parkā aug aptuveni 100 dažādu augu, kas slaveni ar savām ārstnieciskajām īpašībām. Šie augi parkā ir kā dārgumu krātuve, kas nākotnē noteikti tiks plaši izmantota. Piemēram, gastrodijas ekstrakts palīdz smadzeņu funkciju uzturēšanai triekas slimniekiem, bet sēne Ķīnas miltene stiprina imūnsistēmu un vairo fizisko spēku.
Un tomēr galvenā vērtība parkā ir un paliek lielā panda. Ilgu laiku zinātnieki nespēja vienoties par to, vai pandas var uzskatīt par lāčiem. Lai gan melnbaltā kažociņa un raksturīgo melnu apļu ietverto acu dēļ pandas izskatās pēc lāčiem, tomēr viņu izturēšanās ir pilnīgi citāda. Aptuveni 1,5 metru lielie un 160 kilogramus smagie dzīvnieki neguļ ziemas miegu. Viņiem tas nav nepieciešams, jo bambuss ir mūžzaļš un pieejams visu gadu, iekams bambusu ziedēšana iznīcina tos lielās platībās. Tomēr tas notiek tikai reizi 30 – 80 gados. Senāk bambuslāči šajā laikā pārcēlās uz citiem apvidiem. Taču iedzīvotāju skaita palielināšanās, mežu izciršana un ceļu būve liegusi pandām pieeju daudziem attālākiem apgabaliem, kur varētu būt sameklējama barība. Tāpēc daudzi dzīvnieki cieta badu.
Saturs.
1. Ievads.
2. Geremes nacionālais parks.
4. Sagarmathas nacionālais parks.
6. Volonas nacionālais parks.
8. Izmantotā literatūra.
Izmantotā literatūra.
Informācija ņemta no izdevniecības Zvaigzne ABC grāmatas „100 pasaules nacionālie parki”.
Lielās pandas fotogrāfija ņemto no interneta adreses www.yahoo.com.