Baltijas jūra 4
HELSINKU KONVENCIJAS NODAĻA LATVIJĀ 6
Baltija jūras lielākās ekoloģijas problēmas. 7
Viļņi 10
Baltijas jūras stāvoklis. 11
Ūdens sāļums un temperatūra. 11
Kāpas jūras krastā. 12
Krasta līnija 13
Svešas sugas Baltijas jūrā. 14
Svešu sugu ieviešana. 14
Izplatītākie svešo sugu organismi. 15
Kartes 16
Secinājumi 18
Izmantotā literatūra 19Baltijas jūra
Novietojums pie Baltijas jūras ietekmējis Latvijas vēsturi un noteiks arī tās attīstību nākotnē. Pirmās rakstiskās ziņas par Baltijas jūru atrodamas 5.gs. p.m.ē., kad sengrieķu filozofs Hērodots rakstīja, ka ziemeļos ir jūra, kuras krastos izskalots dzintars.
Baltijas jūra ģeoloģiski ir jauna jūra – tā ir tikai dažus tūkstošus gadu veca. Sākusi veidoties pirms apmēram 10 tūkst. gadu , kad kusa ledājs. Savā attīstībā tā izgājusi vairākus veidošanās etapus: Baltijas Ledus ezers, Joldijas jūra (no šīs jūras arktiskās faunas līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena suga – pogainais sīkronis ), Ancilus ezers, Litorīnas jūra. Baltijas jūras veidošanās turpinās arī mūsdienās, piemēram, Baltijas līča daļas gadā ceļas par 9 mm, bet jūras dienviddaļā novēro sauszemes grimšanu – 1 mm gadā. Pašreizējo Baltijas jūras attīstības stadiju sauc par Pēclitorīnas (limnejas) jūru.
Baltijas jūras platība ir 413 000 km2, bet tās tilpums ir salīdzinoši mazs – 22 000 km2, jo tā ir sekla jūra (vidējais dziļums – 54 m).
Dziļākā vieta ir Landsortas ieplaka – 470 m, kas atrodas uz ziemeļiem no Gotlandes.
Baltijas jūras saimnieki. Vēsturiski Baltijas jūra bija Dažādu tautu vienotāja. Tās krastus apdzīvoja ģermāņi, balti, slāvi, somugri u.c. 9. – 11. gs. Baltijas jūras saimnieki bija vikingi, vēlāk, līdz pat 15. gs., Hanzas savienība. Izveidojoties valstīm, katra no tām pretendēja uz kādu noteiktu jūras teritoriju. Pašreizējā starptautiskā vienošanās paredz, ka katrai valstij, kura atrodas pie jūras, pienākas ūdeņi 200 jūras jūdžu attālumā no krasta. Bet, tā kā Baltijas jūra ir šaura, tad te tiek ievērota jūras viduslīnija.
Baltijas jūras noteces baseins ( teritorija, no kuras jūra savāc ūdeņus) aizņem 1.6 milj. Km2 ; 9 valstu teritorijās dzīvo apmēram 80 milj. Cilvēku, bet pašā jūras piekrastē – apmēram 16 milj. Cilvēku. Pasaules mērogā Baltijas jūru uzskata par vienu no visnetīrākajām jūrām. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados cilvēku ietekme uz jūru palielinājās, un šīs iedarbības sekas mēs izjūtam šobrīd, kā arī vēl izjutīsim tuvākajā nākotnē. Tādēļ jau šodien mums ir jāparedz katra soļa sekas un jābūt atbildīgiem par katru no pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz Baltijas jūras dabas kompleksu.
Pludmale ir jūras krasta joslas neatņemama, būtiska sastāvdaļa, parasti pirmā zemā sauszemes josla gar ūdenslīniju, kas epizodiski spēcīgu jūras vēju (vētru) laikā daļēji vai pilnīgi pārklājas ar uzplūstošām viļņu dzītām jūras ūdens masām.
Jūras krasta josla (piekraste) ietver divas atšķirīgas daļas: sauszemes joslu jeb piejūru un jūras seklūdens joslu jeb jūrmalu, kas sniedzas vidēji līdz 6–10 metru dziļumam. Piejūras josla vietām Latvijā var sasniegt vairākus desmitus kilometru. Turpretim tagadējā jūras krasta josla, kur notiek aktīva jūras vēju, straumju un viļņu darbība, parasti ir tikai dažus simtus metru plata.
Tagadējā jūras krasta joslā dienu no dienas, gadu no gada norisinās dabiskie ģeoloģiskie procesi. Vietumis jūra regulāri noskalo pamatkrastu un uzvirzās sauszemei, citur – krasts maz mainīgs, bet vēl citur tas pakāpeniski pieaug uz jūras rēķina. Pastāv nepārtraukta mijiedarbība starp pludmali un jūras seklūdens joslu, kur galvenie darbojošies spēki ir vējš un tā izraisītie viļņi un dažādas straumes. Tie pārvieto smiltis, granti un oļus pa jūras dibenu gar krastu, kā arī uz krastu vai no krasta jūrā. Uz pludmali, priekškāpām vai stāvkrastu iedarbojas viļņi un vējš, augstajos jūras stāvkrastos notiek arī nogāžu procesi (grunts noslīdējumi, nogruvumi, nobiršana u. c.). Vētru laikā, viļņu un nogāžu procesiem aktivizējoties, notiek stāvkrastu atkāpšanās. Uz visiem laikiem tiek zaudētas mežu un pļavu platības, ceļi un ēkas. Jūrā (pludmalē) no stāvkrasta nogruvušo vai nobirušo materiālu viļņi sašķiro: rupjais materiāls (oļi, laukakmeņi) paliek pludmalē, smiltis un grants tiek ieskalota jūrā un paliek seklūdens joslā vai ceļo gar krastu, bet māla un putekļu daļiņas duļķainā veidā tiek ienestas tālāk jūrā un mierīgā laikā nogulsnējas …lielajos jūras dziļumos. HELSINKU KONVENCIJAS NODAĻA LATVIJĀ
Rūpēs par jūras stāvokļa nemitīgu pasliktināšanos jau 1974. gadā valstis, kas atradās tās krastos, parakstīja konvenciju par Baltijas jūras reģionu jūras vides aizsardzību. Tā bija pirmā starptautiskā vienošanās pasaulē jūras vides aizsardzībai.
No 2000. gada 17. janvāra spēkā ir Helsinku 1992. gada konvencija „Par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību”. LR Saeimā tā tika ratificēta jau 1994. gada 3. martā vienlaikus ar 1974. gada Helsinku konvenciju. Konvenciju ir parakstījušas un ratificējušas 9 Baltijas jūras valstis.
Konvencijas izpildinstitūcija ir Helsinku Komisija, ko pazīstam ar saīsinājumu Helcom. Tās galvenais uzdevums ir konvencijas ieviešanas uzraudzība un lēmumu pieņemšana, lai īstenotu konvencijas pamatmērķi – Baltijas jūras piesārņojuma samazināšanos no visiem iespējamiem avotiem. Konvencijas mērķu īstenošanai tiek izstrādātas Helcom rekomendācijas u. c. Ieteikumu rakstura dokumenti.To izstrādāšanā piedalās eksperti no visām konvencijas dalībvalstīm. Dalībvalstu speciālisti piedalās kopējās komisijas programmās, kuru mērķis ir Baltijas jūras vides stāvokļa apzināšana, kā arī tā saistība ar dažādiem piesārņojuma ierobežošanas pasākumiem gan uz sauszemes, gan jūrā.
Komisijas administratīvais sekretariāts atrodas Helsinkos Helcom priekšsēdētājs pēc rotācijas principa tiek ievēlēts no konvencijas dalībvalstīm uz 2 gadiem. Helcom darbs periodiski tiek pārskatīts un pilnveidots pēdējā komisijas reorganizācija, lai nodrošinātu tās efektīvāku darbu, notika 1999. gadā.
Helcom pamatstruktūru veido piecas grupas un īpašā programmas ieviešanas grupa, bez tam darbojas dažādas projektu un ekspertu grupas, kurās notiek pakāpeniska lēmumu izstrādāšana tālākai to izskatīšanai un lēmumu pieņemšanai konvencijas dalībvalstu delegāciju vadītāju un Komisijas gadskārtējās sanāksmēs. Periodiski notiek augstāka līmeņa Helcom sanāksmes ar vides ministru piedalīšanos, tajās tiek pieņemtas svarīgas deklarācijas, ilgtermiņa programmas un citi nozīmīgi dokumenti.
Helcom darbā no Latvijas puses ir iesaistīts plašs speciālistu loks – aptuveni 30 eksperti un ierēdņiem gan no VARAM struktūrām, gan arī no dažādām citām organizācijām.
Latvijas līdzdalība Helcom atzīmējama ar daudziem pozitīviem momentiem – Baltijas jūras kopējās rīcības programmas ietvaros piesaistītas investīcijas svarīgiem projektiem – Rīgas, Liepājas un Daugavpils attīrīšanas iekārtām, kas ir vides „karstie punkti”. Latvijas speciālistu profesionāla izaugsme un aktivitāte komisijas darbā ir novērtēta, ievēlot mūsu valsts pārstāvjus par priekšsēdētāja vietniekiem jūrlietu komitejā un vides izglītības un sabiedrības apziņas darba grupā, kā arī līdzdalībai darba grupā, kas analizēja Helcom darbību un izstrādāja ieteikumus turpmākiem uzlabojumiem.
Bieži mūsu birojā ierodas apmeklētāji – gan vides aizsardzības speciālisti, gan augstskolu pasniedzēji un studenti. Šo apmeklējumu laikā jūtam, ka interese par Baltijas jūras aizsardzību ir visai plaša. Baltija jūras lielākās ekoloģijas problēmas.
Vislielākie Baltijas jūras piesārņotāji ir dažādi rūpniecības uzņēmumi, kas jūrā ieplūdina daudz dažādu jūrai kaitīgu metālu.
Kā visnegatīvākais piemērs ekoloģiskajā literatūrā tiek minēts zviedru Rennšēras metālkausēšanas rūpnīca Šelefteo tuvumā, kur 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā arsēna noplūde sasniedza 2000 t, svina, cinka un vara daļiņu – vairākus tūkstošus tonnu gadā. Pēdējos gados tā samazinājusies, taču joprojām sasniedz 50 t arsēna un 20 t cinka gadā. Līdzīgi grēkāži ir somu „Outokumpu” kompānijai piederošā dzelzsrūdas un hroma ieguves rūpnīca pie Kemi, kā arī „Kemira”firmas titāna dioksīda uzņēmumi Pori.
Botnijas un Somu līcī atrodas apmēram 80 papīra un celulozes ražotnes 9latvijā – Slokas kombināts). Papīra balināšanai izmanto hloru, kas rada dažādus hlororganiskus savienojumus, piemēram, dioksīnus, kas sastāv no vairāk nekā 200 dažādiem ķīmiskiem komponentiem. Šīs vielas uzkrājas jūras faunas taukaudos, tātad visvairāk tās atrodas treknajās zivīs – siļķēs un lašos. Papīra un celulozes ražotnes Baltijas jūrā iepludina daudz kadmija un cēzija, kura līmenis ūdenī 500-700 reižu pārsniedz pieļaujamās normas. Abi šie metāli ir vēža ierosinātāji. Kadmijs izraisa kaulu sāpes.
Katru gadu Baltija jūrā ieplūst apmēram 2% no visas pasaules okeānā ielijušās naftas.
Naftas produkti jūrā nonāk šādi:
1.Tankkuģu avārijas gadījumos. Lielākā naftas noplūde bija 1979. gadā, kad „Antonio Gramsci” uzskrēja uz sēkļa netālu no Latvijas krastiem un jūrā izlija 5500 t naftas. Tīrīšanas darbi pie Ālandu salām ilga apmēram 6 mēnešus. Lai mazinātu naftas noplūdi, būvē tankkuģus ar dubultīgu dibenu un sāniem.
2.Vēl nesen tika atļauta tankkuģu tilpņu skalošana jūrā, bet tā ir aizliegta.
3.Daudz naftas pārstrādes uzņēmumu, kā arī naftas pārsūknēšanas kompleksi ostās nav pasargāti no naftas izplūdes jūrā. Lielākie šāda veida objekti atrodas Ventspilī, Klaipēdā, Nāntali, Kalunborgā, Frederisijā u.c.
Baltijas jūras piekrastē vairākās valstīs darbojas AES (atomelektrostacijas): Somijā – divas, Zviedrijā – četras, Krievijā ,Sanktpēterburgas apkārtnē – viena. Vairākums Vācijas AES atrodas valsts centrālajā un dienviddaļā, arī Lietuvas Ignalinas AES atrodas 300 km no Baltijas jūras. Problēmas rada kodolatkritumu glabāšana, kā arī siltuma piesārņojums (agregātu dzesēšanai izmantoto ūdeni ielaiž atpakaļ jūrā vai kādā citā ūdenstilpnē). Radioaktīvais piesārņojums bija aktuāla problēma Igaunijas pilsētai Sllamē Somu līča krastā, kur padomju laikos darbojās urāna bagātināšanas kombināts.
Neilgi pēc otrā pasaules kara padomju armija Baltijas jūras vidusdaļā (starp Liepāju un Bornholmu) atbrīvojās no ķīmisko ieroču krājumiem, nogremdējot jūras dzelmē vairākus metāla konteinerus ar indīgām vielām. Korozija šo bīstamo kravu ir padarījusi par bumbu ar laika degli, kas Baltijas jūrā var izraisīt neprognozējamu situāciju. Ne mazāk bīstamas ir Baltijas jūrā peldošās atomzemūdenes un to bāzes. Līdz 1994. gadam tādas bija arī Liepājā un Paldiskos (Tallinas pievārtē).
Baltijas jūras krastos atrodas 20 lielas pilsētas. Ap tām raksturīgs liels bakterioloģiskais piesārņojums – sadzīves notekūdeņu nepietiekošās attīrīšanās sekas. Piemēram, Rīgas attīrīšanas iekārtas attīra apmēram pusi no notekūdeņiem. Zviedrijā attīrīšanas iekārtas spēj attīrīt apmēram 90 % fosfora piejaukumu, bet tikai 30 % slāpekļa. Veļas un trauku mazgājamos līdzekļu attīrīšanas iekārtas gandrīz nemaz neattīra.
Dažādi slāpekļa savienojumi jeb nitrogēni (apmēram 1 milj. Tonnu gadā) un fosfors (apmēram 50 tūkst. tonnu gadā ) Baltijas jūrā galveno kārt nonāk intensīvs un nepareizi organizētas lauksaimniecības rezultātā, kā arī no mežu augsnēm, nokrišņu veidā (35% – 50 % nitrogēnu ).Šāda jūras pārbarošana veicina tās eitrofikācijas procesus, kā arī, piemēram, skābekļa trūkumu dziļūdens rajonos. Savairojas zilaļģes, īpaši to toksiska suga Nodularia. Izveidojas labvēlīgi apstākļi virsējā ūdens slānī dzīvojošām zivīm – brētliņām, reņģēm, lašiem, bet cieš mencas, kuru ikri attīstās dziļū…dens slānī.
Fosforu saturošas vielas, kuras pēc ārējā izskata atgādināja dzintara gabaliņus, pirms pāris gadiem tika izskalotas Liepājas rajona piekrastē. Un tie, kuri tos vāca, guva nopietnus apdegumus. Izrādās, ka šie šķietamie dzintara gabaliņi bija padomju armijas nogremdētās munīcijas atliekas.
60. gados Baltijas jūras valstīs kaitēkļu un nezāļu apkarošanai lietoja pesticīdus un insekticīdus PCB un DDT toksiskus hlororganiskus savienojumus. Tie tika aizliegti 70. gados, taču tā iemesla dēļ, ka šie savienojumi uzkrājas dzīvnieku taukaudos, ja nesadalās un ilgi tur saglabājas. DDT tika konstatēts jūras ērgļu ķermeņos, kairu olās, kā arī roņu organismos. Šīs vielas izraisa roņu mātīšu neauglību, līdz ar to roņu skaita samazināšanos. Tomēr pēdējos gados būtiskākais roņu mirstības cēlonis Baltijas jūrā ir bojāeja zvejas ierīcēs.
Tīri dabiski šķēršļi ūdens apmaiņā ir seklie Dānijas šaurumi, kā arī lielu, spēcīgu vētru trūkums. Pēdējā kārtīgā ūdens apmaiņa pēc 14 gadus ilga laika perioda bija 1992. gada ziemā, kad bija spēcīgas vētras. Vispār Baltijas jūrā raksturīga lēna ūdens apmaiņa – ūdens pilnībā atjaunojas ik pēc 30 gadiem. Neprognozējamas sekas varētu būt pēc 2 lielu tiltu celtniecības projektu realizācijas – pāri Ēresunam un Lielajam Beltam. Tā rezultātā samazinātos ūdens apmaiņa, kas , savukārt, izraisītu faunas un floras izmaiņas.
Īpaši sarežģīta situācija izveidojusies Somu līča austrumu galā, kur 80. gadu otrajā pusē, lai pasargātu Sanktpēterburgu no biežajiem plūdiem , caur Kotļinas salu tika izbūvēts aizsargdambis, kā rezultātā tika traucēta ūdens apmaiņa šajā Baltijas jūras daļā.
Jūras netīrība un intensīvā zveja samazina zivju skaitu jūrā. Katru gadu rudenī Varšavā sanāk Baltijas jūras zvejniecības komisija, kura, apkopojot Starptautiskās jūras pētniecības padomes novērtējumus 4 zivju sugām – mencām, reņģēm, brētliņām, lašiem, nosaka zvejošanas kvotas katrai valstij. Aprēķinot šīs kvotas, tiek ņemta vērā iepriekšējā gada faktiskā nozveja, kā arī katras valsts ekonomiskās zonas lielums. Ar kvotām vai to daļām drīkst mainīties. Kopējais kvotas lielums 1993. gadā Latvijai bija apmēram 130 tūkst. tonnu.
Baltijas jūrā samazinājusies mencu nozveja. 1979. gadā Rīgas līcī bija atļauts zvejot 10 tūkst. t mencu, bet 1994. gadā mencu pieļaujamā nozveja visā Baltijas jūrā bija tikai 60 tūkst. t .
Mūsdienu zvejnieku rīcībā ir vismodernākā tehnika, kas ar speciāla ekrāna palīdzību ļauj izsekot zivju barus. Baltijas jūrā ar zivīm bagātākie ir dienvidu un rietumu rajoni – tur, kur ir labi nārsta apstākļi.
Par lielāko draudu ekosistēmai tiek uzskatīta eitrofikācija – barības vielu koncentrācijas pieaugums ūdenī, kas izraisa izmaiņas ekosistēmās. Bentisko aļģu audzēs eitrofikācijas gaitā mainās sugu struktūra – daudzgadīgās aļģes nomaina viengadīgās (Cladophora sp.), tādējādi mainās visa biotopa kvalitāte. Samazinoties ūdens caurspīdībai, samazinās arī aļģu izplatības dziļums, aļģu daudzums un arī sistēmas pašattīrīšanās spēja. Pelaģiskajā cenozē eitrofikācija veicina fitoplanktona masveidīgu attīstību un zooplanktona sugu struktūras izmaiņas, pieaugot augēdāju sugu daudzumam. Bentosa cenozē arī notiek sugu struktūras izmaiņas, palielinoties filtrētāju sugu skaitam. Latvijas apstākļos tā ir viena gliemeņu suga, tāpēc iespējama sugu skaita samazināšanās un vienas sugas dominance. Pieaugot atmirušā un grimstošā fitoplanktona daudzumam, gruntī var pasliktināties skābekļa apstākļi. Iestājoties skābekļa deficītam, iespējama pilnīga bentiskās cenozes izzušana.
Draudus ekosistēmai var radīt arī citas cilvēka darbības – ostu labiekārtošana bez iepriekšējas ūdens vides izpētes, grunts un atkritumu izgāšana jūrā, neadekvāta zvejniecības intensitāte, naftas produktu izplūdes.
Latvijā eitrofikācijas ietekme uz jūras ekosistēmām spilgti izpaudās 20.gs. 70.-80.gados. Vislabāk tas dokumentēts Rīgas līcī, kur palielinājās fitoplanktona biomasa un zooplanktona daudzums (tieši pieaugot augēdāju dzīvnieku skaitam). Savukārt bentos…a cenozē vispirms mainījās dzīvnieku grupu attiecības, palielinājās filtrējošās gliemenes Macoma baltica daudzums, bet 90.gadu sākumā tika novērots vispārējs bentisko dzīvnieku skaita kritums un noteiktu sugu (galvenokārt sānpelžu) pazušana no atsevišķām līča daļām. Kaut arī kopš 1995.g. bentosa cenozes stāvoklis pakāpeniski uzlabojies, centrālajos līča rajonos 2000.-2001.g. bentisko organismu ir ļoti maz. Bentisko aļģu audzēm arī 20.gs. 80.gados konstatēta dziļuma izplatības robežas samazināšanās un viengadīgo aļģu dominance.
Otrs lielākais drauds jūras ekosistēmām līdz šim bijusi naftas produktu noplūde. Baltijas jūras piekrastes bentisko aļģu audzēs konstatēts ievērojama audžu platību samazināšanās 90.gadu sākumā pēc tankkuģa “Globe Asimi” avārijas šajā rajonā 1983.gadā.Viļņi
Somu jūras pētījumu institūts ir mērījis viļņus dažādās vietās Baltijas jūras ziemeļu un vidusdaļā kopš 1970. gada. Kaut arī Baltijas jūra ir niecīga salīdzinājumā ar okeānu, tā ir spējīga izraisīt ievērojama augstuma viļņus. Augstākie viļņi Baltijas jūrā ir līdzīgi tiem, kas vētras laikā ir sastopami lielos okeānos.
Baltijas jūras ziemeļu daļā bieži veidojas lieli viļņi. 2004. gada 22.decembra vētras laikā lielāko viļņu augstums Baltijas jūras ziemeļos sasniedza 7,7 metrus un augstākais individuālais vilnis bija 14 metri. Iepriekšējais rekords bija 7,4 metri, kurš tika mērīts divreiz 1999.gada decembrī. Pirms 2004.gada decembra vētras lielākais viļņa augstums 7,7 metri tika nomērīts tikai vienreiz pie Almagrundet Zviedrijā 1984.gada janvārī.
Augstākais nomērītais vilnis netālu no Helsinkiem Somu jūras līcī ir 5,2 metri. Tas bija nomērīts 15. novembrī 2001. gadā. Augstākais individuālais vilnis tad sasniedza 9 metrus. Gan austrumu, gan rietumu vēji ir spējīgi radīt viļņus šajā augstumā, bet paredzams, ka tie nevarētu paaugstināties Somu jūras līča šaurās formas dēļ.
Botnijas jūras dienvidos 1970.gadā nomērītais viļņa augstums 5,5 metri joprojām saglabā rekordu. Augstākais individuālais vilnis bija 10 metri.
Augstākais nomērītais viļņa augstums Botnijas līcī ir 3,1 metrs ar lielāko individuālā viļņa augstumu 5,6 metri.Baltijas jūras stāvoklis.
Šodien visi runā par klimata izmaiņām, bet neviens nejūtas atbildīgs par tām. Zviedrijas meteorologi 21. gs. Paredz pasiltināšanos par 4 0C . Ja notiktu pretējais un klimats atdzistu par 4 0C , tad mums būtu jāgatavojas jaunam ledus laikmetam. Ja klimats turpinās mainīties, Golfa straume, iespējams, pagriezīsies, un rezultātā atkal izveidosies Baltijas ledus ezers.
Pārskati vēsta, ka Baltijas jūras ekosistēmas stāvoklis ir nedaudz uzlabojies, samazinoties eitrofikāciju izraisošo elementu – slāpekļa un fosfora daudzumam, kā arī toksisko vielu DDT un PCB daudzumam barības ķēdēs. Pateicoties cilvēku gādībai, pakāpeniski atjaunojas arī roņu un ērgļu populācija, bet mencu un lašu populācijai draud iznīcība.
Labās ziņas par dzīvību nesošā, ar skābekli bagātā sāļūdens ieplūšana Baltijas jūrā 1993. , 1994. un 1999. gada ziemā nedeva gaidīto prieku dēļ ekstremāli lielā skābekļa patēriņa dziļajos ūdeņos. Kāpēc tā ? 1976. gada Janvāra vētra taču deva dzīvību Baltijas jūras dziļūdens ekosistēmai vairāk nekā 10. gadus.
Šodien vērojamais straujais skābekļa patēriņš liecina par vēl vairāk sagrautu Baltijas jūras ekosistēmu.Ūdens sāļums un temperatūra.
Ūdens sāļumu ietekmē apstāklis, ka Baltijas jūra ir tipiska iekšzemes jūra. Ar Atlantijas okeānu to savieno Ziemeļjūra un seklie Dānijas šaurumi. Šī iemesla dēļ ūdens apmaiņa starp Baltijas jūru un Atlantijas okeānu ir vāja. Sāļais ar skābekli bagātinātais ūdens ieplūst Baltijas jūrā, bet tās virsējo slāņu ūdens nonāk Ziemeļjūrā. Okeānā ūdens sāļums ir 35 promiles (iztvaicējot 1l ūdens, var iegūt 35 g sāls, tāpēc okeānā avarējušie bieži iet bojā no slāpēm). Baltijas jūrā tas vidēji ir 10 promiles. Dānija ar savām 18 promilēm Baltijas jūras krastā ir privileģētākā statusā, bet, virzoties tālāk uz Ziemeļiem – pie Somijas -, tas jau praktiski ir saldūdens. Tādos apstākļos (ne īsti sāļūdens, ne saldūdens) organismiem ir ļoti grūti eksistēt.
Ūdens temperatūra pa gadalaikiem mainās tikai virsējā slānī. Vasarā jūras dienvidu daļā virsējā slānī ūdens sasilst līdz 230C, bet Botnijas līcī- tikai līdz 9-130C. Ziemā jūras atklātajā daļā ūdens temperatūra ir 1-30C. Dziļumā ūdens temperatūra ir 1-70C. Rīgas līcī vissiltākais ūdens ir jūlijā un augustā +18°-19° C. Paisuma un bēguma amplitūda Rīgas jūras līcī ir tikai 10 cm. Rietumu vēju ietekmē ūdens līmenis līcī paceļas apmēram par vienu metru.Kāpas jūras krastā.
Latvijas piekrastē 500 km garumā ir posmi, kur akmeņainas, oļainas vai smilšainas pludmales robežojas ar stāv krastiem jeb noskalošanas krastiem, kuru augstums ir no 2 līdz 10 un pat vairāk metriem. Citviet jūras krastā plešas mitrāji, tas ir niedru un meldru audzes, kā arī piekrastes audzes, kā arī piekrastes pļavas. Bet šķiet, ka daudziem jūras krasts vairāk saistās ar priekškāpām jeb baltajām kāpām.
Priekškāpu kopgarums ir aptuveni 230 km. Parasti ir viena vai divas priekškāpas, kuru vidējais augstums ir 1 – 3 m un platums ap 50 m. Priekškāpas sasilst un sazaļo vēlāk nekā iekšzemes kāpas vai pļavas. Pavasarī un vasaras sākumā kāpas izskatās diezgan pelēkas, zied tikai daži augi, piemēram, pavasara drojenīte, neīstā tūsklape. Vasarā kāpas ir zaļganas, brūnganzaļganas, bet rudenī un ziemā tās izskatās dzeltenīgas.
Kāpas ir ļoti jutīgas, nestabilas ekosistēmas. It īpaši tas attiecas uz priekškāpām, kas atrodas tuvu jūrai, un, kā pats nosaukums liecina, tās ir kā barjera citu ekosistēmu (pelēko kāpu, kāpu pļavu un mežu) aizsardzībai. Baltās kāpas ir sauss un nabadzīgs biotops, kurā nav augsnes, periodiski tiek pārpūstas smiltis. Tāpēc ne katra augu suga spēj augt šādos apstākļos.
Kāpu augāju galvenokārt veido tikai jūras piekrastes jeb litorālās augu sugas. Piemēram, pelcīšu honkēnijas pat viskarstākajā vasaras dienā stingras un zaļas pamanāmas starp pārējiem kāpu augiem, kuri pārsvarā ir pelēcīgi, bālgani, klāti ar biezu, sīku matiņu kārtu vai apsarmi. Arī šādi pielāgojumi vējā un saulē palīdz saglabāt augā ūdeni un izdzīvot. Daudziem augiem ir ļoti šauras vai ierotījušās lapas. Galveno kārt tas raksturīgs graudzālēm, kas ir valdošās kāpu augājā.
Tipiskās piekškāpu graudzāles ir smiltāju un Baltijas kāpu niedre, kāpuniedre, smiltāju kāpukviesis un smiltāju auzene. Priekškāpās daudzviet sastopami arī krūmi, piemēram, smilšu un klūdziņu kārkls. Atsevišķās vietās kārkli stādīti kāpu nostiprināšanai, bet citur izplatījušies paši un veido itin biezu krūmāju. Salīdzinot ar citiem biotopiem, piemēram, ar pļavām un mežiem, kāpu flora ir nabadzīgāka. Taču arī kāpas ir dažādas, un tajās atrodama diezgan liela sugu daudzveidība. Piemēram, priekškāpās un pludmalē Latvijā konstatētas vairāk nekā 280 augu sugas.
Kāpas ir nozīmīgas ne tikai dabas daudzveidības saglabāšanā, tās ir arī augstvērtīgs resurss atpūtai un tūrismam. Kā iepriekš jau minēts, kāpas ir viegli ievainojamas. Līdzās dabas faktoru ietekmei jūras piekrastē pieaug antropogēnā slodze. Ir vietas kur apmeklētāju skaits 10 gados pieaudzis pat 100 reižu un sasniedz 10 – 20 tūkst. gadā. (izņemot Jūrmalu, Liepāju u.c. ). Tāpēc rodas jautājumi: vai piekraste šādu slodzi var izturēt? Kāds ir tās stāvoklis šodien un kāds būs rīt? Kopumā novērtējot pludmales un kāpu augāja stāvokli Latvijā, diemžēl jāatdzīst, ka tas strauji pasliktinās. Vēl, protams, ir saglabājušies maz skarti piekrastes posmi. Taču ir arī vietas, kas steidzīgi jāatjauno, veicot konkrētus aizsardzības pasākumus.Krasta līnija
Baltijas jūrai ir izrobota krasta līnija ar daudziem līčiem, no kuriem lielākais ir Botnijas līcis. Zviedrijas un Somijas piekrastē ir klinšaini fjordu un šēru krasti.
Latvijas piekrastē dziļi sauszemē iespiežas Rīgas līcis. Lielākā piekrastes daļa ir maz izrobota. Tikai nedaudz zemesragu- Akmeņrags, Ovīšrags, Kolkasrags u.c.- iestiepjas jūrā. Uz katra raga ir uzbūvēta bāka, kas nodrošina kuģiem drošu ceļu uz Latvijas ostām. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta līnijas kopējais garums Latvijas teritorijā ir 490km – Baltijas jūras piekraste no Lietuvas robežas līdz Ovīšrags – 182 km. Rīgas jūras līci no Baltijas jūras atdala Kurzemes pussala un Monda arhipelāga salas – Sāmsala, Hījumā, Muhu, Vormsi.
Latvijas piekrastē Baltijas jūras krasta līnija ir maz izrobota, tikai zemesragi – Akmeņrags, Ovīšrags, Kolkasrags, Ķurmrags – nedaudz iesniedzas jūrā. Krasti pārsvarā ir zemi, tikai ziemeļos no Pāvilostas un Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē pie Tūjas tos veido stāvas kraujas
Atklātās Baltijas jūras un Rīgas līča krasti Latvijas piekrastē ir ļoti atšķirīgi. Te sastopamas gan smilšainas, gan ar oļiem un akmeņiem klātas pludmales., gan stāvkrasti. Starp Pāvilostu un Užavu ir pat līdz 20m augsti stāvkrasti. Latvijas ziemeļu daļā pie Igaunijas robežas atrodas randu pļavas, kuras regulāri applūdina jūras ūdens. Tāpēc te ir izveidojusies sasāļota augsne un interesanta augu valsts.
Jūras viļņu darbības rezultātā Baltijas jūras un Rīgas līča piekraste tiek stipri pārveidota. Pēdējās desmitgadēs jūrā no Papes līdz Bernātiem un Liepājas apkārtnē ir noskalojusi 40-50m platu joslu. Zinātnieki noskaidrojuši, ka noskalošanās intensitāte pieaug. Iespējams, ka tuvāko 40-50 gadu laikā jūra vietām, noskalojot krastus, uzvirzīsies pat 100-300m. Šis process apdraud gan kāpu mežus un dabiskās pļavas, gan dzīvojamās mājas, ceļus un bākas.
Ventspils ziemeļdaļā pludmale ir šaura, oļaina, ar 5-10 m augstiem stāvkrastiem. Uz dienvidiem no ostas esošā lēzenā pludmale 6 km garumā izveidojusies pēc ostas molu izbūves 20. gs. sākumā. Tālāk ir mežaini stāvkrasti.
Stāvkrasti vietām tiek noskaloti, un noskalojumu radītie oļi, grants un smilts vētru laikā pakāpeniski ceļo Ventspils virzienā un uzkrājas pludmalē. Smiltis vējš aizpūš tālāk uz priekškāpu joslu, tādēļ pludmale gadu no gada kļūst arvien oļaināka.Svešas sugas Baltijas jūrā.
Visas Baltijas jūras baseins no Pasaules okeāna ir izolēts ar ekoloģiskām barjerām, no kurām vissvarīgākais ir sāļuma faktors. Atklātajā Baltijā virsmas sāļums ir tikai 6-8 %0 (promiles), tas ir, apmēram četras piecas reizes mazāks nekā tur pat blakus Ziemeļjūrā. Ūdens Baltijā ir pārāk atšķaidīts tipisko jūras sugu izdzīvošanai, toties pārāk sāļš saldūdens sugām. Tā, piemēram, vairāk nekā 200 jūras divvāku gliemju sugu dzīvo Ziemeļjūrā, Taču tikai 5 no tām var sastapt Baltijas jūrā pie Somijas dienvidu daļas krastiem.Svešu sugu ieviešana.
Apzināta svešu sugu ieviešana, ko veicina zinātniskā pētniecība vai ekonomiskais izdevīgums:
Sugas izkļūst laukā no kultivētajām plantācijām, zinātnisko staciju akvārijiem, uz kuriem tās atvestas no to dabīgajiem izplatības areāliem.
Tīšai izplatīšanai pakļautās jeb gribētās sugas ( zivis un vēžveidīgie ) pārnēsā fitoplanktonu, kā arī parazītus un slimību izraisošus vīrusus un inficē vietējās sugas.
Netieša sugu ieviešanas, kad sugas nejauši sugas nokļūst jaunā jūras vidē, parasti ir saistīta ar kuģošanu:
Kuģa balasta tvertnes ostās tiek atbrīvotas no ūdens un sedimentiem .Augi un dzīvnieki, kas atrodas balasta ūdeņos arī tiek „izkrauti”.
Augi un dzīvnieki var piestiprināties pie kuģa korpusa un tādējādi veikt lielus attālumus no vien jūras apgabala uz otru.
Sugas var brīvi pārvietoties starp ūdens baseiniem, kad ir izrakti kanāli vai kādi citi mākslīgi ūdens ceļi.Izplatītākie svešo sugu organismi.
Sarainais tārps (Marenzellaria viridis).
Daudzsaru tārpa dzimtene ir Z-Amerika. Eiropā ieradies 80 gados.
Svītrainā gliemene (Dreissena polymorpha).
Dzimtene Kaspijas jūras Baltijas dienvidu daļā sastopama kopš 1800.gadiem.
Dinoflagellāts jeb mazā aļģe (Prorocentrum minimum).
Plaši izplatīts visā pasaulē un 1981. gadā pirmo reizi konstatēts Kategatā- Baltijas jūras šaurums.
Plakanā gliemene (Mya arenaria).
Baltijas jūrā parādījās pirms 800 gadiem. Pastāv teorija, ka sugu no Ziemeļjūras ieveduši vikingi, kas šo gliemeni izmantoja pārtikā.
Planktona vēzītis (Cercopagis pengoi)
1992. gadā pirmo reizi konstatēts ziemeļu daļā. Ievests ar kuģa balasta ūdeņiem.Kartes
Secinājumi
Uz pusi ir samazinājusies fosfora ieplūde jūrā, bet kopumā atveseļošanās process notiek ļoti lēnām. Vienu brīdi šķita, ka notiek uzlabošanās, ko saistīja ar faktu, ka 90. gados lauksaimniecībā 10 reizes samazinājās minerālmēslu lietošana. Eitrofikācijas process ir ar ļoti lielu inerci. Varbūt ir jāpaiet 20 līdz 30 gadiem, pie tam ar nelielām barības vielu ieplūdēm jūrā, un tikai tad varēsim cerēt, ka situācija normalizēsies. Lai arī kā politiķi to vēlētos, mēs nevaram būt optimisti, cerot, ka, investējot līdzekļus attīrīšanas iekārtās, pēc pāris gadiem viss būs kārtībā. Vieglāk ir novērst punktveida piesārņojumu (pilsētu, industriālais) ar konkrētiem izcelsmes avotiem. Tad uzbūvē attīrīšanas iekārtas un seko, lai tās darbotos atbilstoši normatīviem. Līdz dzeramā ūdens pakāpei var attīrīt visnetīrākos notekūdeņus. Daudz sarežģītāk ir ar difūzo (izkliedēto) piesārņojumu. 20 % slāpekļa un fosfora savienojumu, kas nonāk Baltijas jūrā, “nokrīt no gaisa”. Pa pilītei, pa miligramam arī no katra tīruma kvadrātcentimetra jūrā nokļūst barības vielas. Atmosfēras “sateces baseins” ir plašāks, jo valdošie dienvidrietumu vēji piesārņojumu atnes arī no Rietumeiropas (Holandes, Beļģijas Anglijas, Francijas), un, lai reāli ierobežotu eitrofikāciju, nepietiek tikai ar investīcijām attīrīšanas iekārtu ierīkošanai. Ir jāpārkārto industriālie procesi, lauksaimniecība – lai mēslojums pārvēršas ražā, nevis noskalojas ūdeņos un bagātina upes, ezerus, līdz ar to arī jūru. Zemniekiem, iekārtojot cūku novietnes, jāgādā, lai amonjaks no kūtsmēslu krātuvēm neizplūstu gaisā.
Globāli cilvēka ietekmes galvenais faktors ir ogļskābās un citu gāzu uzkrāšanās atmosfērā jeb siltumnīcas efekts, kas pamazām izraisa klimata maiņu. Tā ir daudz nopietnāka lieta, nekā mēs šobrīd iedomājamies, un skar dažādus aspektus. Diskusiju temats, kas notiks, ja izkusīs polārie ledāji un appludinās lielas teritorijas – ir sīkumi. Pirms tas notiks, sagaidāmas daudzas citas būtiskas izmaiņas. Pie mums ziemā kļūs siltāks un mitrāks, līdz ar to pārveidosies visa daba. Mainīsies arī pieminētā ūdens apmaiņa starp Baltijas jūru un Ziemeļjūru, un mēs nezinām, kā tas ietekmēs zemūdens valsti, klimats paliks nepastāvīgāks pieaugs amplitūda starp vislielāko karstumu vasarā un zemāko temperatūru ziemā, starp vislielāko sausumu un stiprākajiem vējiem. Trakākais, ka šī klimata maiņa praktiski ir neatgriezeniska. Ja tagad visas pasaules industriālās valstis pārkārtotu enerģētiku, sarunātu, kur noglabāt CO2 un citas siltumnīcas efektu radošās gāzes, un pieņemtu visstingrākos pasākumus klimata maiņas ierobežošanai, tad, tikai lai stabilizētu stāvokli, būtu vajadzīgi apmēram 200 gadi. To nepiedzīvosim ne mēs, ne mūsu bērni. Lielāka cerība laikam ir zemniekiem – viņi varēs kaut ko vairāk un lētāk izaudzēt.
Pie mums ziemā kļūs siltāks un mitrāks, līdz ar to pārveidosies visa daba. Mainīsies arī ūdens apmaiņa starp Baltijas un Ziemeļu jūrām, un mēs nezinām, kā tas ietekmēs zemūdens valsti…
Sargāsim jūru, šo burvīgo, noslēpumaino un līdz galam neatklāto dabas vērtību!Izmantotā literatūra
Laikraksts „Vides vēstis” 9/2000 Nr.9(34)
Laikraksts „Vides Vēstis”10/2000 Nr. 10(35)
Iveta Druva-Druvaskalne „Ziemeļvalstis”
Mācību grāmata 9. klasei “Latvijas ģeogrāfija”
Latvijas Padomju Enciklopēdija
http://www.lva.gov.lv/daba/lat/biodiv/juras.htm
latvijas.daba.lv
www.lva.gov.lv