Baroks Itālijā, Flandrijā, Spānijā

Referāts “Baroks Itālijā, Flandrijā, Spānijā”
Saturs:
Vispārējs baroka skaidrojums…………………………………….………1
Vārda “baroks” izcelsme………………………………………………….1
Baroks Itālijā:…………………………………………………………….2
-Agrīnais baroks;…………………………………………………….2
– Dižais baroks;……………………………………………………….3
– Vēlīnais baroks……………………………………………………..5
Baroks Flandrijā………………………………………………………….6
Baroks Spānijā……………………………………………………………9
Secinājumi……………………………………………………………….14
Izmantota literatūra………………………………………………………14Vispārējs baroka skaidrojums
Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte.
Baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes [telpas, kas savā starpā savienotas ar durvīm, un atrodas taisnā rindā citas aiz citām] un galerijas. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos.
Baroks kā stils sākās arhitektūrā, bet būtiski ietekmēja arī skulptūru, glezniecību un dekoratīvi lietišķo mākslu. Tēlotājā mākslā dominēja monumentālas dekoratīvas kompozīcijas ar reliģioziem un mitoloģiskiem sižetiem, arī parādes portreti, kas bija domāti interjeru izdaiļošanai. Baroka meistari, raksturojot varoni kā ekspansīvu cilvēku, lika tam uzstāties ar plašu, patētisku žestu. Raksturīga bija taisni izstiepta vai pacelta roka, kas pasvītroja varoņa psihes emocionālo bagātību. Tam pašam nolūkam kalpoja arī formu kuplums un pārbagātais kroku raksts. Baroka mākslinieks izvairījās no horizontālēm, vertikālēm, simetrijas un līdzsvara, jo kompozīciju būvēja uz diagonālēm, asimetrijas, formu trauksmainiem ritmiem un krāsu vai gaismu akcentiem.
Tēlniecībā no bronzas, marmora, stikla un koka veidoja atsevišķas statujas vai statuju grupas, ciļņus plastiskam arhitektūras objektu dekoram, monumentus, krūšu tēlus, kapa pieminekļus. Ierasta bija robota virsma, gaismas un ēnas efekti.Vārda “baroks” izcelsme
Baroka etimoloģija [vārda izcelšanās] ir izvērsta un sazarota. Šā vārda nozīmi ir skaidrojuši vairāki autori dažādos laikaposmos, un sākumā tam ir bijuši dažādi skaidrojumi. Itālijā vārds “baroks” tika lietots, lai norādītu uz sarežģītu un nepatiesu domu gaitu. Savukārt franču “baroque” saista ar portugāļu vārdu “barroco” un spāņu “barrueco”, kuri apzīmēja nepareizas formas pērli.
Latviešu valodā lietojamais vārds “baroks” ir uzskatāms par terminu, kas pārņemts no vācu “der Barock”, jo vācu mākslas zinātnes terminoloģija agrāk latviešu rakstītājiem bija visvairāk pieejamā. Savukārt vācu “der Barock” nāk no franču “baroque”.
Vārds “baroks” pirmoreiz sastopams 16. gadsimta beigās bez noteikta šā vārda tulkojuma. 18. gadsimtā termins guva vispārēja estētiska vērtējuma nozīmi, bet tas vienmēr bija negatīvs – klasicisma pārstāvjiem baroks asociējās ar kaut ko dīvainu, pārblīvētu, slimīgu. Tikai 19. gadsimta piecdesmitajos gados mākslas vēsturnieks J. Burkharts pirmoreiz interpretēja baroku kā vēsturisku stilu, posmu, kas likumsakarīgi nomainīja vēlīno renesansi, bet 80. gados pirmoreiz tika definētas baroka arhitektūras galvenās stilistiskās iezīmes. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados mākslas vēsturnieki iekļāva baroka ietvaros arī mūziku un teātri.
Baroks Itālijā
Baroka māksla radās un visplašāk attīstījās tieši Itālijā. Lai gan baroks sākumā veidojās kā arhitektūras stils, vēlāk tas tomēr ietekmēja arī skulptūru un glezniecību. Itālijā baroku var iedalīt trīs posmos: agrīnajā barokā – no 16. gs. 80. gadiem līdz 17. gs. 20. gadu beigām, dižajā barokā – līdz 17. gs. beigām un vēlīnajā barokā – 18. gs. pirmā puse.
Agrīnais baroks – par pirmajiem baroka meistariem pieņemts uzskatīt arhitektus Džakomo della Portu un Domeniko Fontānu. Džakomo della Portas būvētā Jēzus baznīcas fasāde ar raksturīgo dalījumu divās joslās un sānu volūtām [arhitektoniski dekoratīvas detaļas spirālveida ievijumu izskatā], kā arī celtnes plāns kļuva par paraugu veselai virknei katoļu baznīcu Itālijā. Baroka laikmetā bieži būvēto villu galvenie korpusi parasti atradās kalnu nogāzē; pie galvenajām ieejām veda divpusīgi lokveida pandusi [laukumi], bet ēkas pretējā pusē pletās dārzs. Villu kompozīcijā, pārējo parka ēku izvietojumā un plastisko detaļu raksturā skaidri bija saskatāma tieksme pēc izmeklēta skaistuma un arhitektūras formu izsmalcinātības, kas bija tik raksturīga Itālijas barokam. Agrīnā baroka laikaposmā galīgi izveidojās arī itāliešu parkiem raksturīgā plānojuma sistēma – tās pamatā atradās parka galvenā ass, bet pats parks bija izveidots piekalnē ar daudzām nogāzēm un terasēm. Uz šīs ass atradās arī arhitektūras ansambļa galvenā ēka.
Tēlotājā mākslā 16. un 17. gs. mijā radās divi virzieni, kas kļuva par pamatu Itālijas glezniecības tālākajai attīstībai: Boloņas skolas akadēmiskums un karavadžisms.
Trīs Boloņas mākslinieki – Lodoviko Karači un viņa brālēni Agostīno un Annibale izstrādāja nedaudz savādāka gleznošanas stila pamatus, nekā tas bija līdz tam, un atvēra Boloņā akadēmiju. Pirmo reizi vēsturē akadēmijā līdzās zīmēšanai un gleznošanai mācīja arī anatomiju, perspektīvu, kā arī vēsturi, mitoloģiju un literatūru. Boloņas akadēmija kļuva par pamatu visām nākamajām akadēmijām, kuras atvēra, sākot ar 17. gs. Brāļus Karači, kuri bija ieguvuši lielu popularitāti, 1595. gadā kardināls Farnēze aicināja uz Romu savas pils apgleznošanai – uz uzaicinājumu atsaucās vienīgi Annibale, kurš toreiz Boloņu atstāja uz visiem laikiem. Annibales darinātais galerijas plafons [dekoratīvs gleznojums uz griestiem] Farnēzes pils zālē, kļuva par sākumu daudzajiem 17. gs. dekoratīvajiem gleznojumiem.
Dažus gadus pēc Boloņas akadēmisma izveidošanās sevi pieteica cits mākslas virziens, kas atšķīrās ar spēcīgiem reālistisko tēlu atveidojuma meklējumiem – karavadžisms. Tā pazīstamākais pārstāvis un arī izveidotājs bija Mikelandželo Merīzi da Karavadžo. Karavadžo glezniecībā dominēja tumša tonalitāte, kas pretstatīta spilgti izgaismotām, kompozīcijai sevišķi… svarīgām detaļām: galvām, ķemeņu apveidiem, rokām. Šis glezniecības paņēmiens atstāja īpaši lielu ietekmi uz Eiropas mākslu 17. gs. pirmajā pusē.
Dižais baroks – baroka arhitektūras nobrieduma un uzplaukuma periods bija saistīts ar ļoti ievērojamiem meistariem – L. Bernīni, F. Boromīni, K. Rainaldi. Izcilākais dižbaroka mākslinieks bija arhitekts un tēlnieks Džovanni Lorenco Bernīni.Viņš strādāja pie baznīcu, palaco [lielas savrupmājas], strūklaku projektiem, veidoja gan mitoloģiska, gan reliģiska rakstura studijas, skulpturālus portretus, pāvestu kapa pieminekļus. Bernīni ievērojamākais darbs arhitektūras jomā bija Sv. Pētera katedrāles ansambļa izveide – arhitekts pie katedrāles izveidoja divus laukumus: vienu trapecveida, otru ovālu; abu laukumu kopējā centrālā ass ir katedrāles centrālās ass turpinājums. Šī ass šķērso pamatni augstam obeliskam, kas iezīmē ovālā laukuma centru. Laukumu ietver divas pusloka galerijas ar gigantisku dubultu kolonādi. Bernīni noformētais ansamblis pieder pie skaistākajiem laukumu ansambļiem pasaulē. Vatikānā Bernīni uzcēla grandiozās “Karaliskās kāpnes” ,kuru uzbūvē izmantoja mākslīgi pastiprināto perspektīvu. Tā kā kāpņu laids pakāpeniski tika sašaurināts un kolonnas samazinātas, radās iespaids, ka telpa ir ļoti dziļa, un līdz ar to kāpnes optiski izskatījās daudz milzīgākas.
Ne mazāk nozīmīga itāļu barokam ir Frančesko Borromīni daiļrade. Boromīni bija Bernīni līdzstrādnieks, vēlāk sāncensis un ienaidnieks. Viņa darbi izcēlās ar sevišķu greznību un formu dinamiku. Galvenais Boromīni darbs sakrālās arhitektūras jomā bija Sv. Kārļa baznīca pie Četrām strūklakām.Tāpat kā daudzās citās dižbaroka laika ēkās, arī Sv. Kārļa baznīcas kompozīcija balstījās uz arhitektūras iekšējo un ārējo būvformu kontrastu, uz negaidītu efektu, kas radās, ieejot telpā. Boromīni arī projektēja Sv. Ivo baznīcu Romā un Falkonjēri villu Fraskati.
Tēlotājā mākslā dižbaroka būtiskākā īpašība bija formu dinamikas un izteiksmības pastiprināšanās, gleznieciska greznība un spilgta krāsainība. Baroka monumentālās glezniecības nobrieduma periodam bija raksturīga ilūzija, ka skatītājiem virs galvas paveras izplatījums [plafonu gleznojumi]. Īpaši tas bija vērojams Frančesko Barbjēri – pēc iesaukas Gverčīno daiļradē. Tādā stilā viņš apgleznoja Ludovīzi pils plafonu. No citiem dižbaroka māksliniekiem jāmin arī Domeniko Feti– viņa kompozīcijās reālistiska sadzīves žanra elementi apvienojās ar bagātīgu krāsu paleti, uz kuru savu ietekmi bija atstājusi Rubensa māksla.
Dižbaroka mākslas ievērojamākā pārstāvja Lorenco Bernīni skulptūrās apvienojās visas baroka laikmeta raksturīgākās iezīmes. Tajās saliedēti apvienojās reālistiska tēlojuma maksimāls skaudrums kopā ar izsmalcinātu greznību un tēlainību. Bernīni statuja “Dāvids” izceļas ar neparastu meistarību, prasmi reālistiski attēlot bībeles varoņa garīgo un fizisko spēku saspringtības mirkli, kad viņš ar lingu sviež akmeni. Vēl pārliecinošāk baroka tēlniecības īpašības Bernīni atklāj darbā “Sv. Terēzes ekstāze”, kas grezno Kornāro kapelu Romas Sv. Marijas Uzvaras baznīcā. Šo kompozīciju tēlnieks pats uzskatīja par savu šedevru. Darba sižets ir ņemts no spāņu mūķenes Terēzes vēstules, kurā viņa apraksta savu sapni. Ekstāzē iegrimusī svētā parādīta pusguļus uz mākoņa, viņas priekšā stāv spārnots eņģelis un atvēzētajā rokā tur bultu, ko tēmē tieši mūķenes sirdī. Ar eņģeļa bērnišķīgo izskatu meistars gribējis uzsvērt, ka meitenes jūtas nav erotiska kaislība, bet gan garīga degsme. Terēzes pārdzīvojums attēlots ar precīzu realitātes izjūtu. Viņas platā tērpa un eņģeļa figūras atveidojumā jaušamas apslēptas dekoratīvisma iezīmes. No baltā marmora darinātā grupa, novietota uz zeltītu staru fona, saplūst krāšņā ansamblī ar apkārtējās arhitektūras formu daudzkrāsaino, niansēm bagāto marmoru. Šā darba temats un tā mākslinieciskais risinājums ir ļoti raksturīgs tā laika baroka stilam.
Vēlīnais baroks. 17.gs. 60. gados sākās Itālijas baroka mākslas pēdējais – visilgākais posms, tā sauktais …“vēlīnais baroks”. Tam bija raksturīga atraisītāka kompozīciju uzbūve, smalkākas figūras, arvien izkoptākas krāsu nianses un vēl izteiktāka dekorativitāte. Jauno tendenču redzamākais paudējs glezniecībā bija Džovanni Batista Gauli.Viņa daiļrade izteikti vienojās ar Bernīni vēlīnā daiļrades posma mākslu. Pie Gauli labākajiem darbiem pieder viņa agrīnie, gaišos toņos ieturētie gleznojumi Svētās Agneses baznīcā Romā, Navanas laukumā. Gauli daiļrades brieduma stila darbi ir plafona, kupola [telpisks ēkas pārsegums, kura iekšējā virsma veido puslodi] un apsīdas [pusapaļa vai daudzstūraina celtnes daļa, kurai ir pašai savs pārsegums] gleznojumi Jezuītu ordeņa Jēzus baznīcā Romā. Šis plafons, pazīstams ar nosaukumu “Jēzus vārda godināšana”, ir ļoti raksturīgs vēlīnā baroka stilam.
Arhitektonisko formu iluzoriskās [mānīgās, šķietamās] atveidošanas paņēmieni savu augstāko attīstību sasniedza Andreas del Poco daiļradē. Viņa lielākais darbs bija plafona freska Sv. Ignācija baznīcā Romā. Gleznojums rada ilūziju, ka baznīcas arhitektūra ietiecas debesīs. Līdzīgi citiem tādiem pašiem plafoniem, tā uzbūves stingrība un pareizība tūlīt sabrūk, līdzko skatītājs novirzās no tā redzes punkta, kam plafona kompozīcija tika pieskaņota.
Pie pazīstamākajiem dekoratīvās glezniecības meistariem pieder arī Luka Džordāno. Lai gan Džordāno bija talantīgs un ļoti produktīvs meistars, viņam tomēr trūka iekšēja spēka un oriģinalitātes, tāpēc nereti viņš atdarināja citus māksliniekus. Pie viņa labākajiem darbiem pieder Mediči dzimtas slavināšanai gleznotais plafons Rikardi pilī Florencē.
Stājglezniecībā no minēto mākslinieku laikabiedriem izceļas Karlo Marata, kura daiļrade raksturīga Romas skolai 17. gs. beigās. Viņš bija ievērojamākais vēlīnā baroka pārstāvis, un viņa altārgleznām piemīt plūstošas līnijas un kompozīciju majestātisks miers. Tikpat spēcīgs mākslinieks viņš bija arī portreta jomā, piem., “Pāvesta Klementa 19. portrets”.Baroks Flandrijā
17. gs. laikā Flandrijas kultūrā noteicošā nozīme bija baznīcai, tādēļ arī flāmu literatūrā un mākslā attīstījās reliģiska tematika. Glezniecībā lielajām altārgleznām ar savu piesātināto dekorativitāti un dramatismu vajadzēja emocionāli aizraut ļaužu prātus un līdz ar to arī kalpot par triumfējošā katolicisma ideju paudējām. Tajā pašā laikā tām bija jāgrezno dievnami un jārada pacilātas apgarotības iespaids.
Flandrijas muižniecības un galma vajadzībām pieprasīti bija mitoloģiskie sižeti un laicīga rakstura tematika, no kuras sevišķu atzinību izpelnījās medību ainu un klusās dabas tēlojumi. Atšķirībā no Itālijas plafonu glezniecība Flandrijā bija mazāk attīstīta. Flāmu glezniecība izcēlās ar gleznu milzīgajiem izmēriem, formu monumentalitāti un dekorativitāti, kas tika panākta galvenokārt ar krāsu bagātības efektiem. Viena no flāmu glezniecības īpašībām tās uzplaukuma periodā bija izteikta krāsainība kopā ar izpildījuma tehnikas meistarību.
Visas flāmu mākslas skolas īpatnības vispilnīgāk izpaudās Rubensa daiļradē. Būdams cieši saistīts ar visu sava laika kultūras dzīvi, Pīters Pauls Rubenss daudzējādā ziņā bija tipiskākais flāmu baroka pārstāvis. Viņa darbības loks neapstājās tikai pie glezniecības – Rubenss darbojās arī kā arhitekts dekorators, darināja projektus tēlniekiem, noformēja teatralizētas izrādes, ilustrēja grāmatas un izveidoja lielu profesionālu gravieru skolu. Rubensa mākslas pamatvienība bija visas baroka stila galvenās iezīmes: jūtu pārsvars pār saprātu, formu dinamika un smalkas dekorativitātes izcēlums, reizē ar to meistara daiļrade bija ļoti savdabīga un reālistiska. Lai arī ko Rubenss gleznoja, viņa tēli nekad nezaudēja reālās pasaules skaidru attēlojumu. Patiess īstenības attēlojums Rubensa mākslā savijās ar ārkārtīgi bagātu fantāziju – viņš bija apveltīts ar neparasti harmonisku iztēli un māku to visu nekavējoties izteikt skaidrās un izteiksmīgās līnijās. Rubensa gleznu varoņi bija pilni varenības un garīga spēka, viņa attēlotajās sievietēs apvienojās ziedoša miesa un baudkāre. Rubens sievietes ķermeņa daiļumu redzēja tieši tā kuplajās formās. Viņa gleznām raksturīgo brūngano, sarkano, arī zaļo, dzelteno un balto toņu saspēle vienmēr bija barokāli svinīga un pacilāta.
Savus darbus meistars gleznoja gan pats, gan bieži izmantoja palīgus un mācekļus. Reizēm gleznās svarīgākās detaļas – galvas un rokas Rubenss gleznoja pats, bet bieži viņš tikai pieskārās gleznai ar savu otu, lai kaut kur pastiprinātu gaismas efektus vai akcentētu kādu detaļu. No daudzajiem māksliniekiem, kas Rubensa gleznās darināja figūras, sevišķi izcili savu uzdevumu veica van Deiks un Jordānss, bet savukārt dzīvniekus gleznoja Franss Sneiderss.
Starp Rubensa reliģiskajai tematikai veltītajām gleznām viena no raksturīgākajām ir “Krusta pacelšana” – vairāki bendes un kareivis slej augšā lielu krustu, pie kura ir piesists Kristus. Gleznas saspringtais saturs atveidots izteiksmīgās, spriedzes pilnās formās, kur satraukuma iespaidu vēl papildina pati diagonālā virziena kompozīcija. Figūru pozu dažādība, to sarežģītie rakursi un uztūkušie muskuļi liecina par fizisko spēku visaugstāko sprieguma punktu. Šim raupjajam spēkam pretī ir nostatīts Kristus padevīgais, idealizētais tēls. Gleznā “Krusta pacelšana”, Rubenss ir izmantojis visus iespējamos kontrastu efektus un apgaismoto laukumu un ēnu savstarpējās mijas pārsteidzošo iedarbību.
Saspringtība, ar gandrīz vai mežonīgu enerģiju piepildītā atmosfēra vispilnīgāk izpaužas Rubensa gleznās ar medību ainām. Gleznā “Lauvu medības” , darbībai piedota neparasta trauksme un kaisle. Vienā lielā, nevaldāmā kamolā ir sakrituši uz pakaļkājām saslējušies zirgi, lauva, kas ar nāves tuvuma pārbiedētu izmisumu metas virsū krītošajam jātniekam, un mednieki, kuri aukstā nežēlībā ar šķēpiem ārda lauvas ķermeni. Šī glezna no sevis izstaro tādu trauksmainu enerģiju, ka ar vārdiem gandrīz vai nav iespējams to aprakstīt – tas ir jāizjūt!
Līdz ar satrakotas kaisles un nevaldāma spēka pārpilnām gleznām Rubenss… gleznoja arī liriskus un miera apgarotus darbus. Meistars labprāt pievērsās antīkās pasaules tematikai. Gleznā “Persejs un Andromeda” ir attēlots brīdis, kad sengrieķu varonis Persejs, tikko atlidojis uz sava spārnotā zirga Pegaza, atbrīvo pie klints piekalto Andromedu. Viņš ir uzvarējis pūķi, kas turējis jaunavu gūstā, un briesmīgais nezvērs tagad bezspēcībā guļ pie Perseja kājām. Attēloto antīko teiksmu caurauž valdzinošs skaistums un burvība, dzīvespriecīgi vizmo zilā, sarkanā un dzeltenā krāsu palete, ķermeņi mirdz sārtu un perlamutra krāsu smalkā toņu gammā, un tas viss saplūst vijīgā līniju kompozīcijā.
Antīkās pasaules tēliem Rubenss pievērsās arī tad, kad viņam kā galma māksliniekam nācās slavināt monarhus un augstmaņus. Šiem darbiem piemita izteikta dekorativitāte, svinīgums un arī atklāti glaimi. Vairāk nekā divdesmit gleznu ciklā, ko Rubenss darināja Francijas karalienei Marijai Mediči, bija apvienoti īsti vēsturiski elementi ar visām iespējamajām mitoloģiskajām parādībām un alegorijām.
Kā spēcīgu reālistu Rubenss sevi parādīja arī ainavas žanrā – viņš meistarīgi attēloja savas dzimtās zemes tālās horizontāles un plašos līdzenumus ar šur tur izkaisītiem ciematiem un birztalām.
No 17. gs. māksliniekiem otrajā vietā aiz Rubensa minams Antoniss van Deiks. Van Deiks bija ļoti apdāvināts mākslinieks un par sava talanta tālāku attīstīšanu viņam jāpateicas Rubensam, jo, iestājoties viņa darbnīcā, van Deiks gandrīz uzreiz kļuva par meistara galveno palīgu. Van Deika daudzo reliģisko un mitoloģisko gleznu vispārējo raksturu noteica Rubensa ietekme, tomēr viņam piemita spēcīga individualitāte, kas gleznām piešķīra ļoti savdabīgu izteiksmi. Van Deiks izvairījās no visa, kas likās pārāk spēcīgs un smags – viņa modeļiem piemita elegantas, bet reizē arī dabiskas pozas. Meistara daiļradē galvenais bija portrets, kuros visbiežāk viņš attēloja aristokrātus un augstmaņus. Šie portreti izcēlās ar stingru realitātes attēlojumu un psiholoģisko pārdzīvojumu. Vēlāk van Deiks radīja cienīgā, iespaidīgā portreta tipu, kur galvenā loma bija tēla efektīgam, greznam atveidojumam un elegancei. Van Deika izkoptais reprezentatīvais portreta tips savu pilnību sasniedza Anglijā, kur meistars portretiem piešķīra iespaidīgāku krāsu bagātību, izsmalcinātību un lieliski izpētītas individuālās īpatnības.
Van Deika aristokrātiskajai mākslai vispretrunīgākā bija Jākoba Jordānsa izteikti reālistiskā daiļrade. Vienalga, vai Jordāns gleznoja reliģiskas vai laicīgas gleznas, viņš tomēr bija un palika skaudri patiess. Meistara gleznu detaļās jūtams pat raupjums, taču no tām plūst arī īsts prieks, veselība un apmierinātība ar visu notiekošo, kā tas redzams, piemēram, gleznā “Pupu karalis”. Jordānsa reālisms tikpat spēcīgi izpaudās arī viņa gleznotajos portretos. Labi paēduši, apmierināti ar visu apkārtējo pasauli un bez tieksmes izlikties labākiem nekā patiesībā – meistara modeļi bija tipiski turīgo pilsētnieku pārstāvju tēli. Kompozīcijā un gleznieciskajos paņēmienos Jordānsam bija daudz kas kopīgs ar Rubensu – viņa gleznojuma faktūra bija droša un plaša, diezgan efektīga krāsu palete, bet tomēr ne tik izsmalcināta kā Rubensam.
Lai raksturotu flāmu 17. gs. glezniecību, svarīgi ir apskatīt arī daudzos dzīvnieku pasaules un klusās dabas gleznojumus. Izcilākais šajā jomā bija Franss Sneiderss. Būdams Rubensa draugs un strādādams viņa darbnīcā, Sneiders izveidojās par talantīgu mākslinieku. Viņa slavenajos medību ainu darbos apvienojās lieliska dažādu dzīvnieku raksturīgo īpašību pazīšana kopā ar bagātīgu krāsu paleti un meistarīgu glezniecības tehniku. Tādas pašas īpašības piemita arī Sneidersa kluso dabu attēlojumiem. Tajās bija attēlots viss, ko sniedza Flandrijas auglīgā zeme: dārzeņi, augļi, medījumi [“Klusā daba ar augļu grozu”]. Iedvesmojošās formas kairināja apetīti un reizē arī slavināja zemes dāsnumu un pārticību….Baroks Spānijā
16. un 17. gs. mijā Spānijā sāka veidoties nacionāli spilgta mākslas skola, kurā noteicošā loma bija glezniecībai – arhitektūra un tēlniecība ieņēma daudz mazāk ievērojamu vietu. Lai gan Spānija 17. gs. laikā atradās ļoti ciešā muižniecības un katolicisma varā, spāņu daiļradei tomēr bija raksturīgs izteikts reālisms un tautiskums.
Arhitektūrā 17. gs. pirmajā pusē līdzšinējo stingro Erreras stilu nomainīja daudz brīvāks un atraisītāks mākslinieciskais paņēmiens. Bet gadsimta otrajā pusē arvien vairāk parādījās dekoratīvisma, greznības un glezniecisku efektu meklējumi. Arhitektūrā lielākie spāņu baroka sasniegumi ir saistīti ar arhitekta Hosē Čurrigeras daiļradi. Pie viņa ievērojamākajiem darbiem pieder Salamankas katedrāles tornis un sakristeja, kā arī jezuītu kapelas parādes pagalms un pārbūvētais rātsnams.
Tēlniecībai spāņu 17. gs. mākslā nebija tik ievērojama loma kā glezniecībai, tomēr arī tēlniecība, risinot vienīgi reliģisku tematiku, izcēlās ar lielu savdabību un saviem meistariem. Spāņu tēlniecībai bija izteikts nacionāls raksturs un stingras viduslaiku mākslas tradīcijas. Tās savdabība atklājās jau pašā tehnikā – statujas grieza no koka un izkrāsoja dabiskos toņos, kuru krāsošanā nereti piedalījās slaveni mākslinieki. Materiāli, tērpi un matu sakārtojumi reizēm bija pavisam fantastiski – atsevišķās detaļās dažreiz lietoja cita materiāla inkrustācijas. Spāņu mākslai raksturīgais skarbais dramatiskums un tēlu izteiksmīgums labāko tēlnieku darbos apvienojās ar vienkāršu un reālu atainojumu. Visievērojamākais spāņu 17. gs. tēlnieks bija Huans Martiness Montanjenss– viņa darbiem raksturīga monumentalitāte, vienkāršība un dziļš izteiksmīgums. Montenjansa darbiem piemīt arī liela apgarotība un spilgtas individuālisma iezīmes. Viens no viņa visslavenākajiem darbiem ir “Krustā sistais” Seviļas katedrālē.
Glezniecībā galvenie mākslas darbu pasūtītāji bija valdošā muižniecība un katoļu baznīca – tas arī nosacīja un ierobežoja spāņu glezniecības tematiku, kur galvenā tēma tika atvēlēta reliģiskajiem sižetiem. Starp laicīgajiem žanriem izcēlās vienīgi portrets, jo sadzīves tematika un klusās dabas tēlojumi guva ļoti mazu atsaucību. Vēl retāk sastopama bija ainava un mitoloģiskais žanrs. Spāņu glezniecība attīstījās vienīgi kā stājglezniecība, kam raksturīga bija kompozīciju monumentalitāte un lieli gleznu izmēri. Šajos darbos savijās skarba vienkāršība, nopietnība un realitāte kopā ar dziļu dramatismu un tēlu izteiksmību. Personāžiem parasti bija tautisks, demokrātisks raksturs un spilgti izteiktas individuālās iezīmes.
17. gs. pirmās puses glezniecības pārstāvjiem sveša bija gan tieksme pēc idealizācijas, gan dekoratīvisma, kas pastiprinājās tikai gadsimta otrajā pusē. Viens no raksturīgākajiem un nozīmīgākajiem spāņu glezniecības meistariem 17. gs. pirmajā pusē bija Hosē Rivera. Riveras daiļradē, tāpat kā daudzu citu tā laika spāņu mākslinieku daiļradē, liela nozīme bija reliģiskajai tematikai. Riveram sevišķi raksturīgas bija gleznas, kurās attēloti dažādi mocību skati vai atsevišķi svēto tēli. Viņa darbos apvienojās skarbs dramatisms un dziļa emocionalitāte ar bez kādas idealizācijas pasniegtiem tēliem. Gleznās izteikta tieksme bija pēc spēcīgiem gaismēnas kontrastiem un tumša kolorīta, tāpat arī raksturīgi vīrišķīgi, no tautas ņemti tipāži un viņu kaismīga izteiksme. Gleznā “Sv. Bartolomeja mocības” , Rivera attēlo cietsirdīgās ainas nesamāksloto traģiskumu. Šīs gleznas dramatiskumu nosaka kompozīcijas dinamika, kas balstās uz krasiem gaismēnu kontrastiem un seju izteiksmīgums. Daiļrades vēlīnajā posmā Riveras glezniecības maniere kļuva maigāka un atraisītāka, izzuda krasās gaismēnu pārejas un krāsās sāka dominēt zeltainie un sudrabainie toņi.
Blakus Riveram jāmin arī Fransisko Surbarans. Surbarana galvenie pasūtītāji bija Spānijas klosteri, tāpēc arī viņa daiļradē dominēja reliģiskā tematika. Meistara māksla izcēlās ar dižām un mierīgām kompozīcijām, atturīgiem, bet izteiksmīgiem tēliem un spilgtām portretiskām iezīm…ēm, kas bija viena no viņa reālisma spēcīgākajām īpašībām. Surbarana gleznu krāsu gamma parasti balstījās uz nedaudzu lielos laukumos klātu toņu sabalansējumu. Viņa glezniecība izcēlās ar lielu priekšmetiskumu un materialitāti cilvēku ķermeņu un tērpu atainošanā. Pie Surbarana ievērojamākajiem darbiem pieder gleznu cikls, kas ataino leģendu par Sv. Bonaventūras dzīvi. Atsevišķas šīs leģendas epizodes mākslinieks attēloja kā ainas no sava laika Spānijas klosteru dzīves. Piemēram, gleznā “Sv. Bonaventūru apciemo Akvīnas Toms” – Surbarans ar viņam piemītošo vienkāršību un pārliecināšanas spēku attēloja klostera celli un mierīgos, majestātiskos mūku stāvus.
Liela kompozicionāla vienkāršība un spēcīgs individuālais raksturojums piemīt arī Surbarana portretiem, no kuriem labākie ir Heronimo Peresa portrets un Salamankas universitātes doktora portrets.
Gleznās, kurās attēlotas svētās, ir raksturīga mazāka atturība un stingrība, tām piedota lielāka izsmalcinātība un elegance.
Surbarans bija viens no nedaudzajiem spāņu māksliniekiem, kas pievērsa uzmanību arī klusās dabas žanram. Viņa kluso dabu attēlojumi izceļas ar vienkāršību un viengabalainību, stingru zīmējumu un meistarīgu materiāla atveidojumu.
Spāņu 17. gs. centrālā figūra un viens no lielākajiem Rietumeiropas māksliniekiem bija Djego de Silva Velaskess– viņa mākslai raksturīgs dabiskuma apvienojums ar formu monumentalitāti, personāžu patiesa izpratne un liela cilvēkmīlestība. Velaskesa agrīnajā daiļradē lielu vietu ieņēma sadzīves žanrs un portrets. Sadzīves ainās mākslinieks dzīvi atspoguļoja tieši tādu, kāda tā bija īstenībā, un prata skatītāju pārliecināt, ka arī asi un patiesi tverta dzīve var būt interesanta un skaista. It sevišķi tas saskatāms gleznā “Brokastis”, kurā attēlota triju vīriešu brokastu aina. Saules stari apgaismo vienkāršo cilvēku sejas, viņu nabadzīgos apģērbus, gaišo galdautu, granātābolus un mazo baltmaizes klaipiņu. Brūnie apģērbi un tumši brūnā siena kāpina saules apgaismotajos laukumos krāsas spēku, un līdz ar to svinīguma un atsvešinātības vietā darbs pauž sirsnību un prieku.
Portretu glezniecībā, saglabājot spāņu svinīgā portreta tipu, ko bija izstrādājuši 16. gs. mākslinieki, Velaskess tomēr mācēja piedot personāžiem dziļi patiesu izteiksmi un rakstura individualitāti. Tas viņam izdevās, pateicoties prasmei ienest kompozīcijā daudzveidību un psiholoģisko raksturojumu. Parasti Velaskesa portreti bija gleznoti ļoti atturīgā krāsu gammā, kurā dominēja melnais tonis, un tie izcēlās ar lielu vienkāršību un pilnīgu liekulības trūkumu. Meistara agrīno portretu klasisks paraugs ir infanta Karlosa portrets ar cimdu.
Velaskesa daiļrades otrajā posmā notika pakāpeniskas, bet ievērojamas pārmaiņas. Meistara glezniecības maniere kļuva arvien plašāka un atraisītāka, uzklātās krāsas slānis palika arvien plānāks un dzidrāks. Pieauga krāsu toņu bagātība un gaismas atveidojuma meistarība, izzuda apveidu cietās līnijas un gaismēnu asās pārejas.
Savas daiļrades otrā posma sākumā Velaskess uzgleznoja slaveno gleznu “Brēdas atdošana”, kura bija pirmā vēsturiskā glezna šā žanra mūsdienu izpratnē. Neviens pirms Velaskesa vēl nebija attēlojis vēsturisku notikumu tik vienkārši un dabiski.
Pie mākslinieka vispilnīgākajiem darbiem pieder gleznas “Galminieces” un “Venēra ar spoguli”. Glezna “Venēra ar spoguli” spāņu 17. gs. daiļradē ieņem īpašu vietu, jo kaila ķermeņa attēlojumi Spānijas mākslā bija ļoti reta parādība. Šā darba glezniecībā, atšķirībā no itāļu mākslinieku radītā pilnīgā sieviešu tipa, Velaskess palika uzticīgs pats savam reālismam un radīja brīnišķīgu, ļoti reālu meitenes tēlu, kam piemita spilgtas nacionālās iezīmes.
1657. gadā meistars uzgleznoja “Vērpējas” – visiejutīgāko un poētiskāko spāņu tautas dzīves tēlojumu savā daiļradē. Rietumeiropas glezniecības vēsturē tā bija viena no pirmajām gleznām, kurā attēlots strādnieku darbs. Kompozīcija apvieno divas patstāvīgas ainas. Pirmajā plānā redzama dzīvības un kustības pilna sieviešu- strādnieču gru…pa. Viņu stāvus apspīd liega gaisma, kas plūst caur logu, pie kura karājas sarkans aizkars. Taču īstais gaismas avots atrodas telpas dziļumā, kur caur arkas aili redzama otra – spilgtāk apgaismota telpa ar vairākiem sieviešu tēliem. Spilgtā gaisma, kas plūst no dziļuma, piepilda priekšplānu, mīkstina priekšmetu apveidus un piešķir strādājošo sieviešu figūrām īpašu izteiksmību. Lai arī kompozīcijas vispārējās ieceres pamatā būtu mitoloģisks sižets, tā tomēr ir viena no vispatiesākajām ar dzīvi saistītajām Velaskesa gleznām
17. gs. otrajā pusē pēc Velaskesa nāves sākās spāņu mākslas skolas norieta posms. Pamazām mākslas darbos zuda patiesīgums, vienkāršība un realitāte, līdz ar to arī tautiskums un demokrātisms, kas bija tik raksturīgi gadsimta pirmās puses labāko meistaru mākslai. 17. gs. otrās puses mākslinieku daiļradē vērojama mistisko tendenču pastiprināšanās un idealizācijas un dekoratīvisma iezīmes.
Spāņu glezniecības reālistiskās tendences visilgāk saglabāja Seviljas mākslas skola, kas deva 17. gs. pēdējo lielo spāņu mākslinieku – Bartolomē Estebanu Muriljo. Muriljo daiļradē nebija tik izteikts reālisms un vienkāršība kā viņa vecāko laikabiedru mākslā – meistara māksla bija vairāk virspusēja ar raksturīgiem ārējā skaistuma un ideālisma meklējumiem. Reālistiskās iezīmes visspilgtāk izpaudās Muriljo sadzīves žanra darbos, kur attēloti Seviljas bērni – “Zēns ar suni”, “Zēns ēd vīnogas un melones”. Arī dažas reliģiskās gleznas izcēlās ar savu patiesīgumu un lirismu – tas jo sevišķi raksturīgi gleznām “Svētā ģimene” un “Jēkabs svētī dēlus”, kur reliģiskais sižets risināts kā aina no spāņu tautas dzīves.
Neparasti mīkstā, gaisīgā gleznošanas maniere un izsmalcinātā meistarība gaismas atveidojumā bija Muriljo darbu lielākā vērtība. Viņa gleznu krāsu bagātība izcēlās ar lielu vienotību un maigumu. Tikai meistara vēlīnie darbi ar dekoratīvo tendenču pastiprināšanos ieguva nevajadzīgu raibumu un greznības pazīmes.

Secinājumi:

Baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā.
Baroks kā stils sākās arhitektūrā, bet būtiski ietekmēja arī skulptūru, glezniecību un dekoratīvi lietišķo mākslu.
Baroka māksla radās un visplašāk attīstījās tieši Itālijā. Lai gan baroks sākumā veidojās kā arhitektūras stils, vēlāk tas tomēr ietekmēja arī skulptūru un glezniecību.

Izmantota literatūra:

Skaidrīte Cielava , “Visparīgā Mākslas Vēsture” ;

Ligita Zitāne, Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, “Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolai 2” .

Scroll to Top