Bedības un to tradīcijas latviešu literatūrā.

Satura rādītājs

Īsumā par bedībām

Latviešu mūža un aizmūža izpratne

Bedību norise

Gatavošanās bedībām

Miruša auguma sagatavošana bedībām

Vāķēšana

Izvadīšana

Baznīcas viedoklis par nāvi

Narkomāna viedoklis par nāvi

Bedību ticējumi

Bedību tautasdziesmas

Bēru dzejolīši

Bedības

Izmantotā literatūra

Latviešu mūža un aizmūža izpratne

Latvieši miršanu uzskata par dabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma, par Dieva likumu. No miršanas nebaidās, jo to saprot kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi Viņsaulē, Aizsaulē, Aizmūžā, Debesu valstībā, Paradīzē jeb Veļu valstībā. Bedības ir arī pēdējais mūža gods cilvēkam. Mūsu senči bija nāvi iztēlojušies kā turpinājumu šai dzīvei. Ticēja, ka

a
a cilvēks sastāv no auguma, dvēseles un veļa. Augums pēc nāves tiek nodots Zemes Mātei Mārai un viņas gādībā tas sairst un pārvēršas citās vielās. Mārai ir daudz un dažādi apzīmējumi: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Dvēsele ir cilvēka garīgā daļa, labā un ļaunā vērtētāja, dzīves ziņas piepildītāja. Dvēsele atgriežas pie Dieva. Velis turpina dzīvi Šaisaulē vēl pēc auguma sairšanas. Ar veļiem latvietis sadzīvo tāpat , kā ar saviem ģimenes lo
o
ocekļiem. Ja citās reliģijās mirušo gari- veļi izraisa bailes, tad pie latviešiem tā nav. Arī dvēseles un veļa pāriešana no šīs saules Viņā saulē nenotiek bez zināmām grūtībām. Dvēsele kādreiz vēl kavējas pusceļā; arī pēc apbedīšanas tā pirmo nakti pārguļ ka
a
apsētā krusta galā. Ja uz bērēm ielūdz, tad tās ir jāapmeklē obligāti. Daudzi tic, ka pēc nāves cilvēks nokļūst vai nu Debesu valstībā, vai nu ellē. Uz elli dodas ļaunie, bet uz Debesīm- labie.

Daži uzskata, ka dvēsele atdzimst pēc 100 gadiem. Bedības parasti ir divu vai trīs dienu godi. Latvieši miršanu saprot kā pāriešanu uz dzīvi citā pasaulē, nevis iznīcību. Mūsdienās ir daudzi kapi; Ulbrokas, Meža, Salaspils, Jaunciema, Lāčupes, Bolderājas u.c. kapi. Gandrīz katrā pilsētā ir savi kapi. Agrāk mirušos apglabāja mežainos laukos un citos neiesvētītās vietās. Parasti mirušo glabā pie tuviniekiem. Jau senos laikos (no 400.-1500.g) redzamas apbedīšanas pēdas. Atrasti uzbērti smilšu kalni, kapu vietās atrasti ieroči (kaujas cirvis, ozola vāle) un darba rīki (krama kalts).

Cilvēka dabā ir vairīšanās no vi
i
isa svešā, tāpēc latvietis dažkārt atrod iemeslus atrunāties no miršanas tuvākajā laikā.

Ticējumi

Neprecēta cilvēka pirmo bēru dienu dēvē par kāzām un tikai otro- par bērēm.

Ja kāds uz bērēm ir ielūgts, tad jāiet- citādi piemetīsies kāda nelaba kaite.

Kad brauca uz bērēm, tad ņēma kulītē vārītus zirņus līdzi. Tos ēda bēru maltītē, pie krusta priedes un pēc miroņa aprakšanas.

Bēru dienā viesi ved līdzi katrs savu kukuli- maizi, gaļu, alu un brandavīnu, bet kambarī viesu kukuļus nenes, kamēr vēl līķis mājā.

Neviens bērēs nedrīkst dzert, ie

e
epriekš drusku alus vai brandavīna zemē neizlējis.

Bēru mielasta pirmais kumoss arvien jādod sunim. Kas to nedara- tam piesitas slimība.

Ja bēru dienā jauks un skaidrs laiks- mirušais savā mūžā daudz laba darījis.

Ja mironi aprokot, uznāk lietus- mironis paņem līdzi pakaļpalicēju svētību.

Ja bērēs nodziest kāda no tām svecēm, kas ir pie līķa,- tanī mājā vēl kāds mirs.

Līķi uz kapiem vedot, izlej tam pakaļ spaini ūdens, lai mirušā gars nenāk spokoties.

Ja no bērēm ņem ko ēdamu uz mājām, tad to tik tad var ēst, kad papriekš iedod sunim kādu kumosu.

Kaķēnus nedrīkst slīcināt, jo tad noslīcina savu laimi.

Bedību tautasdziesmas:

Manis dēļ, labi ļaudis,

Asariņas neraudiet ;

Smagi pūta dvēselīte,

Asariņu pielijuse.

Māte, mana mīļa māte,

Ne tu mana mūža māte;

Tā saulīte, tā zemīte,

Tā bij mana mūža māte.

Šai saulē dzīvodami,

Bīstamies viņas saules;

Šī saulīte viesiem laba,

Viņa laba mūžiņam.

Divējāda saule tek,

Tek kalnā tek lejā;

Divējāds mans mūžiņš

Ar to vienu dvēselīti.

Lai es miršu, kad mirdams,

Es nomiršu svētu rītu,

Es nomiršu svētu rītu,

Ļaudīm darba nekavēšu.

Vaļā logi, vaļā durvis,

Kad es eimu pie Dieviņa,

Lai tā mana dvēselīte

Tumsumā nemaldās.

Dziedat koši vāku nakti,

Tad es arī klausīšos;

Citu nakti nedzirdēšu,

Tad gulēšu kalniņā.

Šai saulē dzīvodams,

Viņu sauli daudzināju;

Šī saulīte ciemoties,

Viņa – mūžu nedzīvot.

Zinu dienu pie dieniņas,

Vienu dienu nezināju;

To dieniņu nezināju,

Kad zūd manis augumiņš.

Klauvē mana dvēselīte

Pie Dieviņa namdurvīm

Celies, Dieviņ, aun kājiņas,

Laid iekšā dvēselīti.

Man māmiņa piesacīja:

Šonakt guni neapdzēst,

Lai celiņš gaiši spīd,

Pie Dieviņa pieejot.

Skaisti mani pavadiet,

Cieti vārtus aizveriet;

Ne mūžam neatnākšu,

Jūsu vārtus virināt.

Brīdi laiku man dzīvoti,

Nedzīvoti saules mūžu.

Ūdeņami, akmeņami,

Tiem dzīvoti saules mūžu.

Šai saulēi, šai zemēi,

Še atnācu ciemotiesi;

Viņa saule, Viņa zeme,

Tā visam mūžiņam.

Vediet mani dziedādami,

Nevediet raudādami;

Lai iet mana dvēselīte

Pie Dieviņa dziedādama.

Šai saulē dzīvodami,

Bīstamies viņa saules;

Šī saulīte visiem laba,

Viņa laba mūžiņam.

Manis, dēļ labi ļaudis,

Asariņas neraudiet;

Smagi pūta dvēselīte,

Asariņu pielijuse.

Ar Dieviņu, bāleliņi,

Ar Dieviņu labie ļaudis;

Ne mūžam neatnākšu,

Jūsu vārtus virināt.

Sak, “zemīte ļaunu dara”,

Zeme dara visu labu;

Zeme deva ēsti, dzerti,

Glabā manu augumiņu.

Dieviņš bija, Dievs palika,

Dievam gudris padomiņš.

Dievs kokiem lapas deva,

Dievs vārpiņas tīrumā.

Baznīcas viedoklis par nāvi:

Dzīve ir tikai īss pārbaudes laiks, lai uzzinātu, kur nokļūsim- Debesīs vai ellē. Tie, kas grēkojuši un nav ticējuši Dievam, pēc nāves nonāk ellē, bet tie, kas Dievu godājuši, Viņam ticējuši un To mīlējuši nonāk Paradīzē. Cilvēka miršanas brīdis ir Dieva ziņā. Pirms nāves cilvēkam visa dzīve paskrienot gar acīm. Latviešu Bedību goda novadīšana un izdarības ar ēšanu, dziesmām un deju apmirušo nesaietas ar kristīgās ticības uzskatiem par miršanu, bērēm un augšāmcelšanos, tāpēc ar kristīgās ticības izplatīšanos sākas seno bedību paražu vajāšana. Minēto iemeslu dēļ kristīgā baznīca vāķēšanu uzskatījusi par sevišķi nevēlamu un iznīdējamu darbību.

Bēru dzejolīši:

Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,

Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz,

Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums,

Un ardievas ir daudz kam jāpateic.

Ir sāpes ko nespējam dalīt uz pusēm,

Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.

Nostājas blakus tev draugi un klusē

Kaut vai tev lai tev palīdzētu.

Vien tik savu mīlestību varam

Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz,

Lai aizej tu pa sniegputeņu staru,

Kur tevi gaida mūžīgs dzīves rīts.

Nesen, tik nesen bijām vēl kopā,

Līksmi kā dziesma šie mirkļi skan;

Aizbrida tālāk laimīte skopā,

Sirdī vien rūgtais atmiņu zvans.

Tavās rokās ir sākums un beigas,

Tavās rokās ir alga un sods,

Un es mūžīgi eju – bez steigas

Jo šī ticība mieru man dod.

Cik grūti šobrīd ir ticēt,

Ka nevarēs vairs rīt

Tev labudienu sacīt

Un mājās sagaidīt.

Mēs klusi paliekam šai krastā,

Vējš šalkos un mierinās mūs,

Bet tava vieta, ka bija šai dzīvē,

Vienmēr mūsu atmiņās būs.

Skumji noliec galvas priedes klusās,

Nolīst ziedos rīta mirdzums silts.

Nošalc vēsma mierīga, lai salda dusa,

Lai tev viegla dzimtās zemes smilts.

Narkomāna viedoklis par nāvi:

“Pilnā mēnesī īpaši jūtīga ir dvēsele. Alkoholiķiem, narkomāniem, cilvēkiem, kuru miesu un garu plosa slimība, dvēsele kauc. Bez narkotikām naktīs nevarēju gulēt, lomkas mani moka un lauž kaulus ārā. Tādos brīžos es apskaudu visus tos, kas spēj gulēt. Es apzinos, ka biju nīkulīgs, bezspēcīgs radījums, kas pats neko nevar izdarīt. Kā mainījos es pats, lietojot narkotikas, nemaz nemanīju. To apjaust sāku tikai tagad, kad nākas saprast, ko esmu zaudējis šajos gados. Pirmkārt, tā ir spēja just. Mani neinteresēja situ jūtas, domāju tikai par to, kā tikt pie kārtējās devas. Jā, lēna nāve. Bet nu jau es tur neko nevarēju mainīt. Es, tāpat kā dauzi citi, domāju, ka ar mani jau nē, no vienas reizes nekas nebūs. Es kļūdījos. Pat

ļoti. Nekad jau negribas domāt par to ļaunāko. Cilvēks jau pats par sevi ir tendēts uz visu to labo. Ja būtu jādzīvo vēlreiz, nekad nelietotu narkotikas. Narkotikas – tā ir lēna nāve, nolemtība. Tu jebkurā brīdī vari pārdozēt. Nav jēgas dzīvot. Nav dzīves mērķu. Ja nu vienīgi kārtējā deva. Tā ir bezjēdzīga dzīve.”

Miruša auguma sagatavošana bērēm.

Piederīgie mirušā tuvinieka augumu apmazgā (tautas paraža- darīt to ar izbaru jeb pirts slotu. Pēc tam mirušo saģērbj goda kārtā, dod līdzi rotas. Aizgājēja apģērbā uzsver balti autas kājas, baltus palagus, baltus linu kreklus, baltas villaines. Dažreiz velk arī uzvalku. Melna krāsa sēru apzīmēšanai nav latviešu paraža.

Bez apģērba un rotām mirušam piederīgam dod līdzi dzīvei nepieciešamos priekšmetus: ieročus un darbarīkus, kas lielos daudzumos atrasti kapu izrakumos. Šī ieraža vēl nav pilnībā izzudusi līdz pat 19.gs, bet dotie priekšmeti gājuši mazumā: doti cimdi, zeķes, nauda, pirts slota un daži aizgājēja iemīļoti priekšmeti. Dzīve veļos iedomāta līdzīga zemes dzīvei ar visām ikdienas vajadzībām. Tā kā visas veļos

nepieciešamās lietas nav iespējams ievietot šķirstā, tad aizgājējam tās tika dotas līdz simboliski. Pēc mirušā apkopšanas to ievieto zārkā vai šķirstā. Latvieši jau dziļi senatnē mirušo apglabāšanai lietojuši šķirstus. Tie taisīti no viena gabala, izgrebjot resnu priedes vai egles kluci. Vēl senāki ir bronzas laikmetā (1500.-500.g.p.m.ē) lietotie krautie akmeņu šķirsti. Dainās zārku sauc par mūža namu, koka namu, mūža māju, sešu dēļu gabaliņu.

Vāķēšana

Uz bērēm braucot, lūgtie viesi ņem līdzi ēdienu: novārītus sausus zirņus vai pupas, maizi, gaļu un dzeršanai alu. Tie, kas bēru godā nevar piedalīties slimības vai citu iemeslu dēļ, arī nosūta savu tiesu ciema kukulim, lai aizgājējs neturētu ļaunu prātu. Pēc senām tradīcijām pirmās blēdību dienas vakarā bēru viesi sapulcējas pie mirušā, lai jo kupli novadītu viņa pēdējo mūža godu. Šo izdarību, kas ilgst visu nakti, sauc par vāķēšanu jeb vākām. Vāķēšanas pazīmes- dzimtas sapulcēšanās, mielasts, dziedāšana un dejošana. Mirušo vāķējot, visu nakti dedzina sveces.

Gatavošanās bedībām

Aprakstos redzams, ka mirušo novieto rijā vai klētī, vasarā izmeklējot vēsāko vietu. Dažreiz, par vāķēšanu runājot, minēta istaba vai priekšnams. Sētas ļaudis bez kavēšanās sāk gatavoties bedībām. Viens no pirmajiem darbiem ir viesu aicināšana. Apziņo visus dzimtas piederīgos, aicina arī kaimiņus un mirušā draugus. Uz pēdējo mūža godu – bedībām – ierodas visi aicinātie, lai atvadītos no aizgājēja, kura velis vēl kavējas sētā palicēju vidū. Veci ļaudis, kas nodzīvojuši garu mūžu, sagaida miršanu kā pelnītu atpūtu. Parasti veci cilvēki jau iepriekš sagatavo sev jaunu velkamo drēbju kārtu un zārku. Pie mana tēta vienreiz pieminekli sev pasūtīja dzīva tante, viņa to turēja savā virtuvē. Piemineklī viss jau bija iegravēts, bija tikai atstāta vieta miršanas datumam.

Izvadīšana

Bēru otras dienas izdarības sākas jau no rīta, lai paspētu veikt visus darbus un rituālus, kas saistīti ar mirušā izvadīšanu un dzimtas kapu kalniņu. Priekšpusdienā esot vaļā veļu vārti, tad arī vislabāk mirēju apbedīt. Šai pēdējā cilvēka mūža godā un mirušā auguma beidzamā ceļā sevišķa vērība veltīta zirgiem, to izvēlei, jūgšanai un pušķošanai. Cenšas arī ievērot paša aizgājēja agrāk izteiktās vēlmes. Visvairāk cienīti sirmi un bēri zirgi. Izvairījās jūgt baltus zirgus, jo tos palicēji vēl tālumā var saskatīt. Zirgus jūdza gan vasarā, gan ziemā. Ragavas sauca arī par važām. Pirms bedību brauciena viesi ietur maltīti. Mirušo izvada pēc iespējas labi un grezni, pēc tam zīmīgi aizver vai aizslēdz sētas vārtus, lai mirušā velis nenāktu ciemā vai sapnī rādīties. Vienīgā reize, kad veļus aicina atpakaļ sētā, ir veļu laikā – Dievainēs.

Bedību norise

Zārku ar aizgājēju novieto blakus telpā. Nedaudz pirms atvadu sākuma koklētāji sāk spēlēt bēru melodijas. VĪKŠĒJS uzaicina visus piecelties aizgājējam par godu. Tiek ienests zārks, novietots un sakārtots tur, kur tas paredzēts. Kad zārks ir novietots un ziedi sakārtoti, vīkšējs teic īsu uzrunu. Pēc uzrunas vīkšējs uzaicina draudzes vadoni teikt atvadu vārdus. Beigu vārdā vadonis aizgājēja zārkam pārmet krustu teikdams vārdus: Dievs lai pieņem tavu dvēseli, Māra lai glabā tavu augumu un atlaiž tavu veli Dievainēs sērst mūsu vidū. Pēc tam draugi atvadās no aizgājēja. Tad visi dzied pēdējo atvadu dziesmu. Kad zārks ielaists kapā, vīkšējs uzaicina katram paņemt līdzi skujas zariņu kā atvadu no aizgājēja. Pavadītāji tiek lūgti bēru mielastā. Pie galda ir atstāts krēsls, kas pārsegts ar villaini – tā ir aizgājēja goda vieta. Pa kreisi no viņa sēž piederīgie, pa labi vīkšējs un citi dievturi. Mielasta laikā tiek dziedātas dziesmas un stāstīti kopēji piedzīvojumi.

Īsumā par bedībām

Dažādu tautu bedību ieražas liecina, ka atšķirības mirušo apglabāšanā sakņojas katras tautas reliģijā un uzskatos par dzīvību un nāvi.

Koka šķirstu lietošana pazīstama jau mūsu ēras 1. gadsimtā. Kapos mirušos guldīja uz koka mizām un apklāja ar bērza tāsīm. Atrasto apdegušo audumu paliekas savukārt liecina par uguns rituāliem bedībās.

Bedības parasti ilga divas vai trīs dienas.

Notikumu secība bedībās:

 Gatavošanās bedībām

 Vāķēšana

 Izvadīšana

 Bedīšana smilšu kalnā

 Bērinieku atgriešanās sētā

 Bēru mielasts

 Mantas dalīšana

Pirmajā dienā saņem bēru viesus, kas vakarā piedalās mirušā vāķēšanā. Bedībām gatavojoties, mājās cep baltu maizi un karašas, kauj lopus, vistas, dara alu. Ēdamo gādā gan paši mājinieki, gan arī katrs bēru viesis kaut ko paņem līdzi. Vienmēr bērēm vēra zirņus vai pupas, kā arī biezu putru. Maltītes beigās kā pēdējos dod vārītus kāpostus ar gaļu.

Ļoti uzsvērta baltā krāsa mirušā apģērbā: balti palagi, krekli, autas kājas, villaines. Melnā krāsa sēru apzīmēšanai nebija latviešu paraža. Mirušo vāķējot, visu nakti dedzina sveces. Gados jauniem neprecētiem mirušiem pēc pusnakts sākusies kāzu dzeršana un dejošana.

Otrajā bedību dienā mirušo izvada no bēru mājām uz veļu kalnu – kapsētu. Visi uz kapsētu nebrauc. Mājās palicēji visbiežāk ir māte, tēvs ar māti, līgava, māsa, bērni.

Mirušajam kapā līdzi dod medus podiņu – ar to Veļu Māte it kā ievilina mirušo kapā. Mirušo gulda zemā, noturot pie neaizvērtā kapa izvadīšanas mielastu. Mājās šajā laikā notiek rituāla deja, lai mazinātu palicēju bēdas par aizgājēju. Skujām kaisīts ceļš nozīmē mirušā labvēlību palicējiem.

Aizgājēja vietā mājās pārved eglīti. Ar pārvestajiem priežu vai egļu zariem pārbraucēji per mājiniekus, sakot: ”Nemirstiet, nemirstiet, nava vietas kapsētā!”

Seko bēru mielasts. Mirušo piemin ar ēšanu, dzeršanu, dziedāšanu, pat dejošanu, ja mirušais bijis neprecējies.

Tās pašas dienas vakarā vai arī bedību trešajā dienā izdala mirušā mantu, ievērojot viņa pēdējos norādījumus un vēlējumus.

o Kad līķi nes no istabas uz kapsētu, tad visas lietas, kas tika lietotas, līķi istabā turot, tūliņ jāiznes ārā, lai tik drīz atkal kādam nebūtu jāmirst.

o Kad satiek mironi ceļā, tad, garām paejot, jāņem smilts un jāmet trīs reizes pakaļ mironim – tad nekas nepieskaras.

o Kad jauna puiša vai meitas bēres dzer, tad saka: “Nu, šodien nodzersim bēres un rīt dzersim kāzas.” Pirmā goda diena paiet klusu, bet otrajā dejo, rotaļājās un dzied.

Izmantotā literatūra:

«Latviskās sadzīves tradīcijas un godi», Diāna Karaša.

«Latviešu gads, gadskārta un godi», Marģerts Grīns un Māra Grīna.

«Mūsu godi un svinamas dienas», Arvīds Memenis.

www.folklora.lv

«Divi tuksnesī», Anita Kanele.

Laikraksts «Diena»

«Tavs sargeņģelis – atklāsme», Renāts Garifzjanovs un Ļubova Panova.

«Rediģētā Latvijas vēstures grāmata» Fr. Balodis un A. Tentelis.

«Odas skumjām» Regīna Ezera

«Literatūra 8. klasei» M. Milzere, L. Silova, D. Štokmane, A. Vanaga, A. Vēvers, I. Vīduša