budisms

Referāts vēsturē

“BUDISMS”

Budisms ir viena no pasaules lielākajām reliģijām. Lai gan radusies Indijā, tā tagad pastāv galvenokārt citās Āzijas zemēs. Budisms ir vēsturiska reliģija, jo tās sākumi ir saistīti ar reālas personas – Šākiamuni jeb Gautamas Budas – darbību.

Budismā, vismaz tā senākajā attīstības posmā, nav ieskata par Dievu un dvēseli. Budas mācību nav viegli saprast, jo te mēs saskaramies ar cita rakstura pieeju Dieva un dvēseles jēdzienam. Piemēram, ja mums gadās grūtības vai nepatikšanas dzīvē, mēs parasti meklējam cēloņus ārpus mums un mēģinām to

o
os novērst. Tāpat mēs gribam atrast dzīvē patstāvīgas un nemainīgas vērtības. Gautamam Budam šāda pieeja liekas nepieejama.

Gautama Buda.

Viņš esot dzīvojis no 563. līdz 483. gadam pirms Kristus. Par viņa dzīvi un nāvi var uzzināt no theravādas budisma svētajiem rakstiem. Tie ir rakstīti senajā pāli valodā aptuveni 400 gadus pēc Budas nāves un saglabājušies daudzu paaudžu viņa sekotāju atmiņas. Gautama ir piedzimis un uzaudzis Himalaju piekalnē, tagadējās Nepālas teritorijā, bagāta valdnieka ģimenē, kurš piederēja pie sakju cilts. No agras bērnības tēvs viņu centās pasargāt no

o
o bēdām un posta, kas valda pasaulē. Bet tēva pūles noturēt dēlu norobežotā pasaulē izrādījās veltas, Gautamam izdevās no tās izkļūt. Viņš nolēma dzīvot kā askēts. Viņš atteicās no savas bagātības un ģimenes un sāka ceļot un meditēt (dziļi pārdomāt). Pē
ē
ēc sešiem gadiem, zem Bodhi koka pie Gajas upes viņš sasniedza lielo apskaidrību vai pilnīgu izpratni. Viņš kļuva par mūku un sāka izplatīt savas idejas. Budisti tic, ka ikviens atdzimst pēc savas nāves, kad ir nomiris vecais ķermenis. Jaunās dzīves kvalitāti ir atkarīga no karmas. Karma ir visu tikko atstātajā dzīvē izdarīto labo un ļauno darbu apkopojums. Budisti cenšas sasniegt absolūto mieru; šo stāvokli sauc par nirvānu.

Sidhārtha Gautama vienmēr uzsvēris, ka šī mācība ir pareizais vidusceļš starp askētisko sevis mērdēšanu un “vulgāro pasaulīgo” pieeju. Šo ceļu varēja iet katrs, kas vēlējās, jo Gautama noraidīja kastu iekārtu, tāpat neatzina atšķirību starp vīriešiem un sievietēm. Tā kā mācībā bija runa par ciešanām un to novēršanu, tā bija tuva vienkāršajiem cilvēkiem. Ciešanu problēmai tiek pi
i
iedāvāts pamatos psiholoģisks risinājums nevis pasaules pārveidošana vai uzlabošana, mēģinot novērst ciešanu iemeslu cilvēka dzīves vidē.

Budisma hronoloģija.

Pirms Kristus 563. – 483.g. (?) Sidhārtha Gautama Buda Sangha – mūku draudze

300. – 200.g. izplatīšanās Indijā

268. – 232.g. Ašokas valdīšana, Hīnajānas (theravādas) budisms

Pēc Kristus ap 100.g. Mahājānas budisms

Ap 200.g. Nāgārdžuna un šūnjavādas skola

Ap 400.g. Jogāčāras skola

5. – 7.gs. Budisma noriets Indijā

4. – 9.gs. Izplatīšanās Ķīnā

6.gs. Izplatīšanās Japānā

7.gs. Izplatīšanās Tibetā

Divi budisma virzieni.

Pastāv divi atšķirīgi budisma virzieni: theravādas un mahājānas budisms. Tiem abiem ir kopējs pamats. Theravādas budisms tiek saukt par “vecāko doktrīnu”, bet mahājānas budisms – par “lielajiem ratiem”, jo budisma mācība tiek salīdzināta ar

r
r transportlīdzekli – kuģi vai plostu – , ar kuru var pārvarēt lielo pasaules ciešanu okeānu un sasniegt pretējo krastu – glābšanu un svētlaimi. Theravādas budisms ir vecākais virziens. Tas lielā mērā atspoguļo Gautamas sākotnējo ievirzi, kad viņa sekotāji bija galvenokārt mūki, kas tiecās pēc nirvānas. Tātad theravādas kustības centrā ir mūks, kura ideāls ir sasniegt šo nirvānu. Tādēļ tiek apbrīnots un godināts Arhats – īstais un pareizais Gautama Budas sekotājs, kas patiesi ir pilnveidojies. Taču labākais paraugs ir pats Gautama Buda – lielais Meistars, kas ar savu dzīvi un darbību ir apliecinājis šo ideālu. Majāhānas budisms ir uzskatāms par jaunu pieeju budisma domāšanā. Tā izveidošanās notika kristīgās ēras sākumā, majāhānas budisms paver glābšanās ceļu katram.

Majāhāna (burt.: “lielie rati”, t.i., transportlīdzeklis visu cilvēku glābšanai) attīstījās, sākot ar 2. gs. pēc Kristus, Indijā, bet turpmākais tā uzplaukums saistīts ar Ķīnu un Japānu. Madhjamakas un citu līdzīgu budisma skolu rašanās lielā mērā iezīmē mahājānas sākumus. Domāt, ka visiem cilvēkiem jākļūst par mūkiem, kas pārtiek no citu dāvanām, bija nereāli. Cilvēkiem ir sava atbildība par ģimeni, sabiedrības un valsts uzturēšanu. Pat vēl vairāk – mūki pārtika no citu labvēlības. Budistu valdnieki un vadošās aprindas bija atbildīgas par visiem valsts iedzīvotājiem – viņu fizisko un garīgo labklājību. Jādomā bija par ciešanu novēršanu ne tikai savā, bet visas sabiedrības dzīvē.

Pirmkārt, svarīga ir Gautamas Budas dievināšana un pielūgšana.

Otrkārt, pamazām mostas interese par citiem budām – mitoloģiskām un leģendārām būtnēm, ap kurām izveidojas savi īpaši kulti un literatūra.

Treškārt, vērojama strauja dažādo bodhistavu (būtņu, kas tiecas pēc apskaidrības, nākamo budu) kultu attīstība.

Beidzot, mahājāna padarīja budismu par populāru universālu reliģiju, kura atzīst, ka atbrīvošana ir iespējama katram cilvēkam – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai viņš ir gatavs kļūt par mūku vai ne. Galvenais ir žēlsirdība, nevis disciplīna. Mācības centrā izvirzījās žēlsirdības un līdzcietības apliecinājums, kas izpaudās dažādo budu un bodhistavu manifestācijās pasaulē un ne tik daudz pašdisciplīnā, kas nepieciešama individuālo ciešanu pārvarēšanai.

Trīs dārgumi.

Budisma trīs dārgumi jeb triratna ir Buda, dharma (viņa mācība) un sangha (mūku kopiena). Šie Trīs dārgumi tiek pieminēti katrā budistu saiešanas reizē visās svētnīcās. To dara, trīs reizes atkārtojot vienkāršu apliecinājumu, kuru saviem pirmajiem mācekļiem esot mācījis pats Gautama:

Es eju pie Budas kā pie mana patvēruma,

Es eju pie dkarmas kā pie mana patvēruma,

Es eju pie sanghas kā pie mana patvēruma.

Četras cildenās patiesības.

Budisma filozofija ar tās cēlonības loka teoriju apliecina, ka šodiena ir vakardienas sekas un cēlonis rītdienai; ar tās koncepciju par cilvēka atdzimšanu jaunā veidā (ja cilvēks nav laimīgs, tātad viņš maksā par grēkiem, ko izdarījis savā iepriekšējā dzīvē).

Budas mācības pamatā ir četras patiesības:

Dzīve ir ļaunums un ciešanas,

Ciešanu cēlonis ir kaislības un vēlmes,

Ciešanas var remdēt, pārvarot baudkāri,

No vēlmēm iespējam atbrīvoties, ejot astoņposmu ceļu:

Pareiza ticība,

Pareizi lēmumi,

Pareiza valoda,

Pareiza darbība,

Pareizs dzīvesveids,

Pareizi centieni,

Pareiza domāšana,

Pareiza apcere.

Īpaši svarīgi ir pēdējie soļi. Tikai pašā pēdējā solī cilvēks var sagaidīt ciešanu izbeigšanos. Pēdējais solis ir līdzīgs transam, kad cilvēks vairs nejūt saskari ar pasauli. Ja tā, tad vairs nav arī ciešanu.

Budas mācības pamatā bija uzskats, ka dzīvē un pasaulē viss ir nepastāvīgs. Nav Brahmana, Dieva, dvēseles. Ir tikai mūsu piedzīvojumu plūsma, kuru mēs mēģinām saprast. Tikai tas, kas noies šo astoņkārtējo ceļu, sasniegs apskaidrību jeb nirvānu un izrausies no nebeidzamā pārvērtību loka.

Dzīves mērķis ir nirvāna. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē “apdzišana”. Sasniedzot dzīves augstāko mērķi, izbeidzas viss, arī ciešanas. Atklājot mums mūsu nepastāvību, neviens vairs necietīs. Astoņposmu ceļa skaidrojums rāda, ka ciešanu novēršana saistīta ar paša cilvēka nostājas maiņu, savu vēlmju un kaislību pārvarēšanu, īpašas fiziskās un garīgās disciplīnas ievērošanu, citiem vārdiem, tā ir mūsu pašu varā, iespējam katram, kas to vēlas. Tā ciešanu cēloņiem ir psiholoģisks raksturs, to novēršana nav politiska, ekonomiska vai pat reliģiska problēma, bet mūsu pašu domāšanas un nostājas lieta. Cilvēka paša dzīvē nav nekā pastāvīga un paliekoša. Cilvēka ciešanas un ar tām saistītās problēmas rodas tad, ja pieķeramies tam, kas nav patiess, un vēlamies to, kas nav sasniedzams.

Mūki un laji.

Svētceļniekiem dievkalpošana (pudža) ir ziedošana un kalpošana Trīs dārgumiem, tas ir veids, kā izpelnīties glābšanu. Dievlūdzēji Budas tēla priekšā noliek lielas vāzes ar ziediem, sakļauj rokas pie zoda, paklanās, nometas ceļos un piekļauj seju pie zemes. Viņi skaita lūgšanas un svēto rakstu fragmentus, veic dažādas, godbijību apliecinošas darbības, aizdedz kvēpināmās nūjiņas. Mūkiem dievkalpošana svētceļojumā notiek atsevišķi no citiem. Tomēr dievkalpošanas rituālu ir radījuši mūki nevis laji. Pilnībā budisma prasības spēj izpildīt tikai mūki, viņus var uzskatīt par patiesiem budistiem. Pastāv uzskats, ka vienkāršs ticīgais var sasniegt budistu svētlaimi (nirvānu) tikai tad, ja iepriekšējā dzīvē ir bijis mūks. Mūku var pazīt pēc dzeltenajiem vai oranžsarkanajiem tērpiem, viņiem ir gludi skūtas galvas uz zodi. Mūkam pieder tikai tērps, ziedojumu trauciņš, bārdas nazis, ūdens krātuve un adata. Mūki pavada laiku lūdzot, mācot un meditējot. Katru dienu viņi iziet ielās saubagot pārtiku. Viņi pārtiek no žēlastības dāvanām. Mūki kopienā tiek uzņemti, veicot īpašus iesvētīšanas rituālus. Tomēr mūka dzīve tiem nav jāpieņem uz visu mūžu, jebkurā brīdī no tās var atteikties. Dažās valstīs katrs zēns kādu laiku (vismaz nedēļu) pavada klosterī, tas ietilpst zēnu reliģiskajā audzināšanā. Ir cilvēki, kas dodas uz klosteriem tikai lietus sezonas laikā, lai nodotos apcerei.

Priekšraksti.

Visi budisti kalpošanā regulāri atturas no piecām darbībām. Tās ir:

Dzīvo būtņu ievainošana un nogalināšana,

Ņemt to, kas nav dots,

Galējības dzimumdzīvē,

Meli,

Alkohola un narkotiku lietošana, jo tas aptumšo prātu.

Budisti, kuri nav mūki, dažreiz ievēro arī citus priekšrakstus un, īpaši svētajās dienās, līdzīgi mūkiem, atturas no šādām darbībām:

Ēšanas pēc pusdienlaika,

Dejošanas, dziedāšanas, izklaides,

Rotaslietām, kosmētikas un izgreznošanās.

Mūki atturas arī no:

Zelta un sudraba pieņemšanas,

Gulēšanas greznās gultās.

Tempļi.

Budistu tempļu galvenā pazīme ir statujas. Uz templi parasti ved līkumotas, ar akmens plāksnēm cieši nosegtas takas. Budistu tempļos parasti atrodas Budas relikvijas, piemēram, drēbes vai sandales. Daži tempļi ir greznas, ar zeltu un dimantiem rotātas celtnes. Tāds zelta paviljons ir Kioto, Japānā.

Budistu svinamās dienas.

Bothi diena – Gautama kļuva par Budu.

Parinirvāna – Budas nonākšana nirvānā.

Vesaka vai Vesaha Padža – svētki, kas ilgst trīs dienas, lai atzīmētu galvenos notikumus Budas dzīvē.

Dharmacakra diena – Buda pirmo reizi sprediķoja.

Budisms mūsdienās.

Lielākā daļa no budistiem ir mahājānas budisma piekritēji, viņu mītnes zemes ir Nepāla, Tibeta, Vjetnama, Ķīna, Koreja un Japāna. Theravādas budisms vairāk izplatīts dienvidos – Šrilankā, Mjanmā, Taizemē, Laosā un Kambodžā. Savā dzimtenē Indijā budisms ilgu laiku bija otršķirīga reliģija un tikai tagad piedzīvo atdzimšanu. Ķīnā, Tibetā, Vjetnamā, Laosā un Kambodžā budisma pastāvēšana ir apdraudēta un tā nākotne nav skaidra. Savukārt Rietumos budismam parādās arvien lielāks skaits piekritēju. Budisma ciešā saistība ar klosteriem un mūkiem vienmēr darījusi to ļoti viegli ievainojamu no valsts varas puses. Ja iznīcina klosterus un izklīdina mūkus un mūķenes, budismam ir grūti pastāvēt. Budisms nav arī cieši organizēta reliģija. Tikai mūsu gadsimta 50.gados ir bijuši nopietnāki mēģinājumi apvienot visas pasaules budistus. Stiprākie un enerģiskākie ir japāņu budisti, kas atbalstījuši budistu darbību arī citās zemēs. Piemēram, budistu svētvietu atjaunošanu un uzturēšanu Indijā.

Šodien pasaulē ir no 200 līdz 400 milj. budistu.

Leave a Comment