cilvēka rašanās

Antropoģenēzes virzitājspēki. Līdztekus kritērijiem, kas ļauj nošķirt cilvēkveidīgās būtnes no dabas pasaules, būtisks ir arī jautājums par antropoģenēzes virzītājspēkiem – tiem apstākļiem, kas noteica cilvēka rašanos un attīstību. Kristīgajā pasaules uzskatā par antropoģenēzes virzītājspēku tiek atzīts Dievs, Dieva griba, turpretī antropoģenēzes evolūcijas teorija – mainīgā apkārtējā vide, kuras apstākļi noteica cilvēka attīstību.

Pastāv divējādi uzskati par vides nozīmi cilvēka veidošanos procesā.

1. grupas piekritēji uzskata, ka jebkurā dzīvo organismu populācijā dabiski, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem rodas un pastāv jaunas mutācijas. Noteiktos vides apstākļos notiek to

o
o izlases process un izplatās videi piemērotākās formas. Mainoties ārējiem apstākļiem, sekmīgi attīstās un uzplaukst jaunas, atbilstošiem vides apstākļiem vispiemērotākās mutācijas. Tādejādi videi tiek ierādīta pasīva loma.

2. virziens ierāda vides faktoram daudz nozīmīgāku vietu, pieņemot, ka tieši vide, tās apstākļu izmaiņas rada jaunas mutācijas, no kurām nostiprinās un attīstās sekmīgākās, konkrētiem apstākļiem atbilstošākās. Pašreiz antropoģenēzes pētnieku lielākā daļa uzsver vides aktīvo lomu.

Paleoantropologs R. Līkijs ir atzīmējis, ka cilvēks lielā mērā ir nejaušības, izdevīgu vides apstākļu lolojums, ko veidojuši dabiskās iz

z
zlases likumi.

Senākie primāti. Klimata un līdz ar to arī tās vides izmaiņas, kas vēlāk būtiski ietekmēja antropoģenēzi, sākās aptuveni pirms 35 miljoniem gadu. Pakāpeniski kļuva aukstāks, un sezonāli vienmērīgu klimatu ar bagātu tropisko mežu veģetāciju pamazām nomainīja vēsāki laika apstākļi un kl

l
lajāka vidē. Āfrikas tropisko mežu vietā aizvien vairāk parādījās atklātas savannas, kurās acīmredzot arī norisinājās homonīdu sākotnējā evolūcija. Jaunie vides apstākļi radīja plašu un sarežģītu zīdītāju, tajā skaitā arī pērtiķu kārtas sarašanos daudzās attīstības līnijās. Vismaz viena no tām, pielāgojoties vides prasībām, vairāku, miljonu gadu ilgā attīstībā nonāca līdz Homo bioloģiskajai ģintij. Pieņemts uzskatīt, ka homonīdu un cilvēkpērtiķu dzimta savstarpēji nodalījušies aptuveni pirms 15 miljoniem gadu. Tomēr nesenie molekulārās bioloģijas pētījumi rāda, ka vēl pirms 6-7 miljoniem gadu cilvēkpērtiķiem (homonīdu dzimta) un šimpanzēm (cilvēkpērtiķu dzimta) varēja būt kopīgi priekšteči.

Antropoģenēzes izpratnei nozīmīgs ir arī senākais pērtiķu kārtas attīstības posms. Vienai no senākajām šīs kārtas zināmajām būtnēm ir eģiptopiteks, kura fosilās atliekas pirmo reizi konstatētas 1984. gadā Faijūmas oāzē Ēģiptē. Šī nelielā būtne (tās svars bi

i
ijis aptuveni 4-4,5 kg), kas dzīvojusi pirms 35-30 miljoniem gadu, bija piemērojusies dzīvei tropiskajos mežos. Iespējams, ka tieši tā bijusi viena no sākuma formām vēlākajā pērtiķu kārtas attīstībā. Tālākajā evolūcijas gaitā, daļai pērtiķu kārtas būtnēm paliekot tropiskajos mežos, bet daļai pielāgojoties dzīvei klajākā vidē, veidojās jaunas formas (ramapiteki). Ramapiteks ir viena no agrīnajām pērtiķu kārtām būtnēm, kura aptuveni pirms 15 miljoniem gadu piemērojās dzīvei atklātā vidē. Uzskata, ka tam bija raksturīga stereoskopiska krāsu redze, kauliņstaigāšana (atbalstoties pret zemi ar priekšējām ekstremitātēm uz saliektām pl
l
laukstām) un, iespējams, roku precīzijtvēriena pirmsākumi.

Australopiteki. (latīņu val.- australis- dienvidu, grieķu val.- pithēkos- pērtiķis) – izmiris cilvēkpērtiķis, kuram ir gan cilvēka, gan pērtiķa pazīmes. Pirmās būtnes, kuras vairums pētnieku uzlūko par sarežģīta antropoģenēzes procesa droši nosakāmu pirmsākumu, bija australopiteki. Australopiteki pārstāv atsevišķu, izzudušu pērtiķu kārtas ģinti. Lai gan tie nepieder pie hominīdiem, cilvēkveidīgo būtņu attīstības pirmsākumi saistāmi tieši ar australopitekiem. Australopiteki jeb tā saucamie ‘’pērtiķcilvēki’’ parādījās Āfrikā aptuveni pirms 4 miljoniem gadu. Pavisam eksistēja vismaz trīs atšķirīgas australopiteku sugas. Apmēram pirms 3-2,5 miljoniem gadu no vienas sugas attīstījās pirmās cilvēkveidīgās būtnes, kas piederēja pie Homo ģints. Gan australopiteki, gan agrīnie Homo ģints pārstāvji turpināja pastāvēt līdzās vēl gandrīz vienu miljonu gadu. Pastāv uzskats, ka australopiteku izzušana varētu būt vainojami arī tā augstāk attīstītie pēcteči. Būtne, kuru vairums paleoantropologu saista ar vēlāko Homo ģints attīstību, ir Australopithecus afarensis. (latīņ val.) – ‘’Afāras australopiteks’’, nosaukums radies no Afāras tuksneša Etiopijā, kurā pirmo reizi tika atklātas būtnes fosilās paliekas. Šīs australopiteku sugas pazīstamākais pārstāvis ir ‘’Lūsija’’- paleoantropologa D. Džohansona 1974. gadā Etiopijā konstatētās fosilijās. Tās sevī apvieno kā pērtiķu, tā hominīdu pazīmes. 19-20 gadu vecā ‘’Lūsija’’ ir bijusi tikai 1-1,2 m gara, un tās svars nav pārsniedzis 25-27kg. Lai gan šīs būtnes smadzeņu apjoms ir gandrīz tāds pats kā šimpanzēm (aptuveni 400 cm³), tās galvaskausa uzbūve vērojamas atsevišķas cilvēka iezīmes. Būtiska pazīme, kas šo būtni tuvina cilvēkam, ir stāvusstaigāšana. Nākamo australopiteku attīstības posmu, kas raksturojams kā solis pirms agrīno colvēkveidīgo būtņu parādīšanās, pārstāv pirms 3-1,5 miljoniem gadu dzīvojušais Australopithecus africanus jeb ‘’Āfrikas australopiteks’’. Salīdzinājumā ar savu priekšteci tas bijis auguma ziņā nedaudz lielāks ‘’pērtiķcilvēks’’. Lielākās šīs būtnes smadzenes (450 cm³)

Senākās cilvēkveidīgās būtnes attīstība. Homo habilis –‘’prasmīgais cilvēks’’- tiek uzskatīts par senāko zināmo Homo ģints pārstāvji. Pie cilvēkveidīgajām būtnēm to ļauj pieskaitīt kā morfoloģisks, tā sociālais kritērijs. Šī Homo ģints suga ir dzīvojusi pirms 2,5-1,5 miljoniem gadu. Tā kā šo būtņu fosilās atliekas ir konstatētas Āfrikas austrumos un dienvidaustrumos, ir pamats domāt, ka Homo habilis attīstījies un eksistējis šajā zemeslodes daļā. Tiek uzskatīts, ka Homo habilis attīstījies no Australopithecus afarensis vai Australopithecus africanus. Šīs būtnes augums nav pārsniedzis 1,5 m, bet kāju un gūžas kaulu uzbūve liecina, ka tās stāvusstaigāšanas spējas ir bijušas tuvas mūsdienu cilvēkam. Salidzinājumā ar australopitekiem izteikti ‘’cilvēciskāka’’ ir arī galvaskausa forma – tas ir noapaļotāks, lielāks kļuvis smadzeņu apjoms (660 -800 cm³), bet atsevišķas iezīmes ļauj dažiem zinātniekiem izteikt pieņēmumu, ka Homo habilis savā starpā sazinājišies, izmantojot primitīvu valodu. Apmēram pirms 1,6 miljoniem gadu no Homo habilis attīstījās nākamā cilvēkveidīgā būtne, kas ieņēma būtisku vietu tālākajā antropoģenēzes procesā. Homo erectus- ‘’stāvusstaigošajam cilvēkam’’- salīdzinājumā ar savu priekšteci bija lielāks un masīvāks veidots ķermenis, tā ārējais izskats tuvojās mūsdienu cilvēka fiziskajām tipam. Lielāko Homo erectus pārstāvju augums varēja sasniegt 1,8 m. To smadzeņu apjoms svārstījās 880-1100 cm³ robežās, pārsniedzot Homo habilis, bet nesasniedzot mūsdienu cilvēka smadzeņu lielumu. Šis cilvēkveidīgās būtnes raksturoja mūsdienu cilvēkam raksturīga stāvusstaigāšana, kas atspoguļojas arī sugas nosaukumā. Tajā pašā laikā atsevišķu ķermeņa daļu, sevišķi galvaskausa veidojumā vēl saglabājas arhaiskas iezīmes. Homo erectus galvaskausam bija raksturīga zema, pieplacināta forma ar izteikti slīpu pieres daļu, masīvi uzacu valnīši, plakana, neizteiksmīga seja, neizvirzīts zods. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka ‘’stāvusstaigājošais cilvēks’’ ir neandertālieša un arī mūsdienu cilvēka tiešais priekštecis.

Nākamais nozīmīgais homonīdu attīstības posms antropoģenēzē ir neandertālietis. Homo neanderthalensis – ir cilvēkveidīgo būtņu suga, kas pēc ķermeņa uzbūves visvairāk līdzinās mūsdienu cilvēkam. Neandertālieši, līdzīgi kā viņu priekšteči, apdzīvoja plašas Eiropas un Āzijas teritorijas. Kā atsevišķa Homo ģints suga neandertālieši pastāvēja pirms 200 000-30000 gadu. Neandertālieša fiziskā uzbūve no mūsdienu cilvēka uzbūves atšķiras tikai ar nedaudz masīvāk veidotu ķermeni un galvaskausa formas arhaiskām iezīmēm. Galvaskausam raksturīga masivitāte, liels smadzeņu apjoms ( ap 1200-1600 cm³), kas pārsniedz pat vidējo mūsdienu cilvēka smadzeņu lielumu, izteikti uzacu valnīši, mazattīstīts zods un primitīva zobu uzbūve. Ne vēlāk kā pirms 100 000 gadu antropoģenēzes procesa gaitā izveidojās mūsdienu cilvēks – Homo sapiens ‘’saprātīgais cilvēks’’ Ar Homo sapiens parādīšanos noslēdzās antropoģenēzes process un iezīmējās jaunas, būtiskas parādības cilvēces aizvēsturē.

Cilvēka izcelšanās

Antro

Leave a Comment