Cilvēka savstarpējo attiecību tēlojums R. Ezeras romānā “Aka”.

Regīna Ezera savā romānā “Aka” akcentē varoņu iekšējo pasauli. Katrs tēls izpaužas attiecībās ar pārējiem, tieši tādēļ savstarpējo attiecību tēlojumam ir milzīga nozīme šāda rakstura darbā. Autore parāda sarežģītas attiecības ģimenē, divu svešu cilvēku savstarpējo sapratni, klusu kā arī mierīgu sievieti.

Diezgan sarežģītas ir divu galveno sieviešu tēlu Lauras un Alvīnes attiecības. Kaut arī nekādu redzamu asumu nav, taču daudz kas tiek noklusēts. Alvīne ir “Tomariņu” saimniece, Laura ir viņas vedekla, kura pēc laulībām dzīvo vīra mājās. Alvīne Laurā saskata vecā da

a
arba tikuma izpausmi. Alvīne ir konservatīva savos uzskatos, savā dzīvē viņa daudz uzupurējusi un tādēļ uzskata, ka arī Laurai tas jādara. Jaunā sieviete panes visas ciešanas, un viņas sievasmāte šādu rīcību atzīst par pareizu. Laura saprot Alvīnes ciešanos Riča dēļ un nevēlas tās padarīt vēl lielākas, tādēļ viņa melo Alvīnei par to, ka dēls vēstulēs piemin arī viņu. Alvīnei Laura ir kļuvusi mīļāka par viņas pašas meitu, taču zemūdens akmeņi šo abu sieviešu attiecībās ir Alvīnes uzskats, ka Laura ir lī
ī
īdzvainīga Riča nelaimē, pārmet vedeklai nespēju atturēt vīru no dzeršanas. Laura uzskata sevi par atbildīgu par Alvīni. Pat savas laimes dēļ viņa nespēj atstāt šo daudz pārdzīvojušo un pārcietušo sievieti. Šajās attiecībās atklājas Lauras kā upura loma, viņas nesavtīgums un sp
p
pēja ziedoties citu labā.

Alvīnes attiecības ar viņas meitu Viju ir pretējas attiecībām ar Lauru. Vija ir cilvēks, kurš vēlas dzīvot ar pilnu krūti, baudīt visus labumus, ko šī pasaule spēj dot. Alvīne nosoda Vijas dzīves veidu. Līdz ar to attiecībās starp māti un meitu ir radusies plaisa. Viņu sarunas parasti pārvēršas strīdos un pārmetumos.

Abu Alvīnes bērnu, Vijas un Riča attiecības nekad nav bijušas labas. Viņu tēvu naids pārgājis arī uz nākamo paaudzi. Viju daba nebija apveltījusi ar skaistumu. Taču Ričš bija mantojis visu mātes jaunības dienu skaistumu. Vija nespēja viņam to piedot, jo uzskatīja, ka Ričš bija dabūjis to, kas patiesībā pienācās viņai.

Lauras un Vijas starpā valda neizpratne vieni par otras dzīvi. Vija nespēj saprast Lauras uzupurēšanos, savas jaunības un laimes zi
i
iedošanu. Laura, savukārt sirds dziļumos ilgojas pēc tādas dzīves kā Vijai, taču prot šīs savas ilgas noslēpt.

Alvīnes attiecības ar mīļoto dēlu nav tik labas, kā viņa vēlētos. Ričš jūt nepatiku un pat naidu pret māti, kurai nav zināmi šādas izturēšanās iemesli. Alvīne ir aizmirsusi, ka naktī pēc nelaimes, kas sabojāja visu Riča dzīvi, nolādēja savu dēlu, un tas viņu iespaidoja tik ļoti, ka pat pēc gadiem viņš nav piedevis mātei.

Lauras attiecības ar Riču ir saistītas Lauras atmiņās. Viņi ir pretstati kā
ā
ā diena pret nakti. Laura ir nosvērta, vienmēr mierīga. Ričš – straujš, mainīgs. Tieši Riča daba ir tā, kas Lauru ir piesaistījusi pie viņa, bet tas arī ir iemesls tam, ka viņi ir šķirti viens no otra. Laura par vīru ir saglabājusi daudz labu atmiņu, it īpaši tos laikus, kad nāca pasaulē viņu abi bērni. Viņu laulībai nebija lemts būt laimīgai. Liktenis atšķīra Riču no sievas un bērniem. Lauras un viņas vīra attiecības jau vairākus gadus turpinās tikai vēstulēs un retos, īsos apciemojumos. Pa šo laiku Laura ir spējusi pārdomāt savu laulību un secināt, ka vīru nemaz nav mīlējusi, kā tas viņai likās sākumā.

Pārmaiņas Lauras dzīvē izraisa Rūdolfa parādīšanās. Sakumā simpātijas viņu starpā nerodas. Rūdolfam izveidojas tuvas un sirsnīgas attiecības ar Māri, Lauras dēlu. Vīrietis, kuram aiz muguras ir neveiksmīga laulība un dēls, ar kuru attiecības ir vēsas, satiek puisēnu, kuram nav tēva. Viņi abi šajās attiecībās rod to, kas viņiem abiem trūkst. Rūdolfs – dēlu, Māris – tēvu. Autore akcentē paradoksu, ka starp diviem svešiem cilvēkiem attiecības izveidojas daudz sirsnīgākas nekā starp tik tuviem radiniekiem kā tēvu un dēlu. Māris pieķeras Rūdolfam, tāpat kā Rūdolfs pieķeras Mārim.

Lauras un Rūdolfa attiecības veidojas lēnām. Sākumā tā ir vienkārša interese, kas ar laiku pieaug vēlmē redzēties arvien biežāk. Laura ir noslēgusies sevī, tas neļauj Rūdolfam saprast, kādas īsti ir viņas jūtas. Rūdolfs pilsētā ir saticies ar daudzām sievietēm, taču tas ir bijušas pilnīgi citādākas nekā Laura. Šī vienkāršā, nelaimīgā, sevī noslēgtā sieviete savaldzina Rūdolfu. Tās tomēr nav kaislības, abi varoni viens par otra jūtām var tikai nojaust, skaļi nekas izpausts netiek. Jau no paša sākuma Rūdolfa un Lauras mīlestība ir lemta neveiksmei. Viņi ir pārāk atšķirīgi. Rūdolfs nespētu atteikties no savas dzīves Rīgā, bet Lauri pietrūktu spēka pamest Alvīni un “Tomariņus”. Tomēr pateicoties šīm attiecībām Laura spēj izvērtēt savu un Riča laulību. Rūdolfa attiecības ar Lauru pārtrūkst nemaz tā īsti nesākušās, un, lai kādas arī būtu viņu abu jūtas, ir skaidrs, ka šīm attiecībām nav nākotnes, viņi saglābt tās nespej.

Pat ja spētu, kas būtu tālāk? Kā veidotos Riča attiecības ar Lauru pēc viņa atgriešanās no cietuma? Kā Māris pārdzīvotu Rūdolfa aizbraukšanu? Vai Laura spētu izturēt vēl vienu upurēšanos citu labā un atteikšanos no savas laimes? Šādi ir jautājumi, atbildes uz kuriem darbā nevar atrast.

Leave a Comment