Nedraudzīgums
Dvēseļu slepkavām
Es rakstu grāmatu par draudzību varbūt tālab, ka dažreiz sev jautāju: kāpēc gan cilvēki nedraudzējas cits ar citu? Kāpēc nodara cits citam ļaunu?
Ir cilvēki, kuri nenogalina fiziski, bet izrādās daudz ļaunāki nekā parasti noziedznieki, jo aptraipa, iznīcina apkārtējo dvēseles. Tiem es veltu šo grāmatu.
Vislielākās ciešanas cilvēciskai būtnei sagādā dzīvot fiziski, bet ar iznīcinātu garu. Šādi cilvēki pārvar šķēršļus, pierod pie grūta darba, samierinās ar nabadzīgu dzīvi, tomēr iekšēji mirst citu cilvēku ļaunuma dēļ, viņu nedraudzīguma dēļ.
Ļaunums sakņojās pašā cilvēkā un viņā attiecībās ar apkārtējiem, nevis lietās.
Nedraudzīgums izmanto saiknes starp personām, paziņu attiecības, lai atņemtu vai mazinātu vērtību, aplami izskaidrotu, nomelnotu otru cilvēku, lai varētu dominēt un valdīt pār viņu.
Jo nedraudzīgums nepieņem cilvēka būtības sarežģītību, pilnību un viengabalainību. Tas ļoti labi to zina, taču negrib saskatīt, lai tādē’jādi varētu kaitēt otram cilvēkam, liktu viņam ciest, piespiestu parādīt savas sliktās puses un pēcāk pa tām iesist.
Tāpēc, ka nedraudzīgums redz cilvēku ierobežoti. Tas mazina viņa vērtību, to vienkāršo un padara nabadzīgāku. Tas pamana tikai vājās un negatīvās puses. Nedraudzīgums izmanto tikai šo mūsu būtības daļu. Un tas ļoti ātri un veikli izdala tās cilvēka vājības, kuras ievēro.
Nedraugs koncentrējas tikai uz mūsu negativitāti un trūkumiem, jo pats ir pilns trūkumu un negatīvu īpašību.
Nedraudzīgās cilvēku attiecībās uzbrukumiem tiek pakļautas tās mūsu vājās vietas, no kurām mēs kautrējamies.
Nedraugs meklē mūsu brūces, lai tās paplašinātu.
Viņa mērķis ir mūs iznīcināt.
Lielākoties viņam tas arī izdodas. Izdodas tāpēc, ka mēs neattīstām draudzību pašam pret sevi.
Ja nemācamies būt draugi sev, tad riskējam pielīdzināt sevi tam, ko saka par mums nedraugs, kļut tādiem, kādus viņš mūs redz.
Ja nemācamies būt draugi sev, tad kļūstam par līdzstrādniekiem savam nedraugam- tam, kurš mums uzbrūk, kurš cenšas mūs iznīcināt, kurš pret mums izturas vardarbīgi.
Ja nemācamies būt draugi sev, tad ierobežojam sevi, koncentrējoties vienīgi uz savu negativitāti.
Turklāt, šādi rīkojoties, mēs drīz vien atradīsiemies izolācijā, pārstāsim kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Savas attiecības ar apkārtējiem veidosim vēloties, lai viņi atzītu vienīgi labo, kas ir mūsos,- nemitīgo nedrauga uzbrukumu dēļ šī būs kļuvusi par mūsu galveno vēlēšanos, dzīves nepieciešamību. Beigu beigās mums radīsies stingra pārliecība, ka apkārtējie mūs nesaprot. Un tad mēs kļūsim paši sev ienaidnieki.
Nedraudzīgums uzvarēs.
Izteiciens „kļūt par sevi’ attiecas uz psiholoģisko, garīgo sfēru. Tas ir iekšējs darbs. Tā būtība ir pieņemt savas negatīvās īpašības, tās bez bailēm uzlūkojot. Un nevajag no tām kautrēties, bet gan ar tām samierināties.
Cilvēks tiek mērīts pēc dziļuma. Viņa dziļākās, apslēptākās īpašības rod sākotni pašos slēptākajos, nepazīstamākajos un grūti pieejamākajos dvēseles stūrīšos.
Tomēr tieši šīs īpašības padara cilvēku stipru, dzīvotspējību un drosmigu. Tas vien, ka tās pastāv, liek cilvēkam meklēt, iepazīt, mainīt sevi.
Man šķiet, ka cilvēka esamības jēga ietverta tieši tajā.
Līdz minimumam samazināt personīgo neirožu nastu.
Būt draugam sev nozīmē censties iepazīt tās savas personības puses, kuras nedraugi grib izmantot, lai mus padarītu vājākus.
Ja nevēlēsimies izzināt un pieņemt mūsu personības dziļumus un noslēpumus, tad jutīsimies tieši tā, kā vēlas mūsu ienaidnieki. Mēs kaunēsimies no sevis.
Kļūda ir tieši šī. Mēs kļūdamies, ja identificējam sevi ar rakstura vājājām pusēm, kad vairs necenšamies dzīvot plaši un pilnīgi.
Mēs neesam tik slikti, kā mūs un visus pārējos cenšas pārliecināt ienaidnieki. Bet mums jāpieņem fakts, ka mums ir arī negatīvās puses. Tāda ir cilvēka daba. Vajag vairīties no tiem, kuri iedomājas sevi esam pilnīgus, neaptraipītus un bez vājībām. Cilvēces ienaidnieki ir tieši tādi.
Kļūt par draugu sev nozīmē kļūt par draugu arī citiem. Jo tas, ko nedraugi mūsos pamana, pamatā ir pareizi. Mums tiešām ir tādas īpašības. Nedraugi ir ļoti vērīgi, nosakot savu tuvāko vājās un neaizsargātās puses. Un tomēr- ja cilvēks neapzinās savas vājības, viņš nevar nostāties uz izaugsmes ceļa un tādējādi slēpj savas negatīvās un vājās vietas drīzāk no sevis, no apkārtējiem. Slazds, kurā iemāna nedraugs, ir māņi, kas mūs grib piespiest identificēt sevi tikai ar negatīvajām īpašībām. Būtu briesmīgi ticēt, ka mūsu būtība veidojas vienīgi no tām!
Kļūstot par draugu sev, mums jāaizsargā savas personības pilnība, kurā negatīvā puse ir tikai viens no komponentiem.
Tāpēc būt draugam nozīmē veikt iekšēju ceļojumu, meklējot savu viengabalainību un pieņemot sevi pašu,- arī vājās un negatīvās puses, uz kurām mums ticis norādīts.
Tomēr doma par savu vājību pieņemšanu, lat tās kļūtu par patiesu dzinuli mūsu psiholoģiskajai un garīgajai izaugsmei, ir pretrunā ar sabiedrībā pieņemtajiem uzskatiem.
Tāpēc man liekas, ka draudzība- tas ir kaut kas radikāls, revolucionārs. Tā apstiprina katra cilvēka vienreizīgumu un neatkārtojamību.
Draudzība, par kuru es gribu stāstīt šai grāmatā, neatbilbilst šābrīža šabloniem. Tās pamatojums nav ārējs vai vidējāis statistiskais, tā katram cilvēkam ir sava, to neveido receptes, likumi, tājā nav vispārinājumu vai sociāli orientētu aspektu.
Manu draudzību neveido aizspriedumi.
Grēkāži
Nedraudzīgums, gluži pretēji, dzīvo aizspriedumos, no kuriem tas ari rada grēkāžus. Patiešām, tie, kuri grib būt patiesi draugi, kuri ir izpratuši personīgās esamības sarežģītību un to pauž, ar izpratni izturoties ari pret savām negatīvajām īpašībām, izraisa skaudību un ļaunumu.
Sabiedriskā doma pret viņiem izturas kā pret dīvainām būtnēm, kurām nav atļauts līdzināties un no kurām pēc iespējas jāvairās. Drosme, ar kādu tie izliek sevi apskatei, tiek izsmieta. Viņi kļūst par baumu objektu to ļaužu vidū, kuru dvēselē nav vietas visa personīgā, specifiskā un oriģinālā izpausmēm.
Tā vietā, lai pret cilvēku izturētos ar cieņu, censtos viņu saprast un pieņemtu viņa rakstura problemātiskās īpašības, ļoti viegli ir atgrūst vai nosodīt. Tieši tāpēc patiesas draudzības nesējus bieži nosoda, sit pie kauna staba, iznīcina, bet tai pašā laikā nedraugs visi viegli pieņem. Viņi ir aizvērti, nespēj mīlēt sevi un apkārtējos un tāpēc nerāda savu patieso dabu un viegli pakļaujas abstraktam sabiedrības uzvedības šablonam.
Slēpjoties aiz šiem likumiem, modeļiem, aiz šīm viltus anonīmajām, sterilajām, bezdvēseliskajām draudzības saitēm, nesodīti var darīt ļaunu, ar labiem darbiem piesedzot viszemiskākos izkropļojumus. Var noņemt no sevis atbildību, var pārlikt aizdomas uz otru- to, kurš patiesībā ir labs draugs sev un apkārtējiem.
Īstenība ir tāda, ka patiesi draugi, rādot sevi tādus, kādi viņi ir, provocē skandālu. Viņi liek rēķināties ar sevi, ar visu viņu raksturu pilnību. Tas šokē tos, kuri neprot būt draugi, un šie cilvēki uzskata par labāku pasludināt patiesos draugus par neērtiem un negatīviem, jo arī paši nespēj samierināties ar sava rakstura negatīvajām īpašībām.
Patieisie draugi saprot.
Viltus draugi nosoda.
Pazemotie
Taču nedraudzīguma izsmalcinātajā viltībā un zemiskajā mazdūšībā ir vēl keut kas.
Cilvēks, kurš nespēj draudzēties, jutīsies slims, ja nespēs otram likt justies sīkam. Nedraugi nepārprotami traucē tam izaugsmes darbam, ko veic draudzības nesēji, pārvarot personoīgo nepilnvērtības izjūtu, savas vējības un ēnas puses.
Pazemošana viltus draugiem sagādā baudu. Patiesiem draugiem sagādā baudu stiprināt tuvākā garu.
Cilvēki, krui kļūst par bendēm, nav draugi. Tie ir ļaunākie no ienaidniekiem. Pazemot citu ir slitkākais, ko cilvēks var izdarīt. Tā ir visbriesmīgākā nedraudzīguma izpausme. Pazemošanās aktā attiecībā pret otru cilvēku mēs parādām tās īpašības, kuras sevī noliedzam.
Pazemojot citu, cilvēks pazemo pats sevi. Viņš vēlas otrā iznīcināt tieši tos elementus, kurus nes sevī. Turklāt viņš dara visu, lai pazemoto ieskautu klusums, lai vinš radītu iekšēju turkšumu, izolētību no draudzības, lai viņš justos vientuļš, bezspēcīgs, skumjš, paliktu viens pret vienu ar savām negatīvajām īpašībām un nevarētu rēķināties ar kāda palīdzību.
Viltus draudzības saiknēs valda spēks
Bet spēks jau neciena
Tas pieraksta sev to, kas tam nepieder.
Patiesa draudziba- tā pirmām kārtām ir cieņa.
Patiess draugs nekad neko nedarīs pretēji mūsu vēlmēm. Patiess draugs nekad nerakņāsies mūsu es apslēptajās brūcēs ar necienīgu, baudkāru un cietsirdīgu skatienu.
Nedraugs sagrauj sava upura dvēseli, izārda tās viengabalainību, vieņu, gribu.
Lai valdītu pār to, viņš dara visu, ko grib.