Dzejas dienas

Satura rādītājs.

Ievads…………………………………………………………………………………….2.lpp.
1. Dzejas dienu tapšanas vēsture…………………………………………….2.lpp.
2. Dzejas dienu tradīcijas……………………………………………………….4.lpp.
3. Cilvēku izteikumi par Dzejas dienām…………………………………..5.lpp.
Secinājumi……………………………………………………………………………….8.lpp.
Izmantotās literatūras saraksts…………………………………………………….9.lpp.

Ievads

Dzejas dienas ir viena no latviešu tautas kultūras tradīcijām.
Referāta temata izvēli noteica tas, ka likās interesanti uzzināt, kā aizsakās šī tradīcija Latvijā.
Problēma:
Kā radās Dzejas dienas un kāda ir to nozīme.
Mērķis:
Iepazīties ar Dzejas dienu vēsturi un to attīstību līdz mūsdienām.
Uzdevumi:
1. Iepazīties ar Dzejas dienu vēsturi.
2. Noskaidrot Dzejas dienu tradīcijas un dažādu cilvēku izteikumus par tām.

1. Dzejas dienu tapšanas vēsture

1965. gads latviešu kultūrā ir zīmīgs ar to, ka Rainim aprit 100. dzimšanas diena, ko var uzskatīt par vienu no Dzejas dienu izveidošanas iemesliem. Faktiski, Dzejas dienu sākumu gaitu uzskata 1966. gadu. Dzejas dienu saistību ar Raini norāda jau pats svētku organizēšanas laiks, proti, septembris, kas ir dzejnieka dzimšanas un nāves mēnesis, un vieta Svētku pasākums notiek Komunārā laukumā (tagadējā Esplanādē), kur 1965. gada 11. septembrī atklāja pēc Kārļa Zemdegas ieceres veidoto Raiņa pieminekli.
1966. gada 24. martā Latvijas Padomju Rakstnieku savienība nolemj, ka ir nepieciešams dibināt Dzejas dienu tradīciju: sākot ar šī gada rudeni, katru gadu Raiņa atceres dienā (11. septembrī) republikā rīkot Dzejas dienu, kā arī izdot dzejas almanahu.
Par pirmo Dzejas dienu izveidošanos raksta Raiņa dzīves un daiļrades pētniece S.Viese: „tad organizatoriskie pasākumi bija visai vienkārši – Raiņa piemiņu godinot, klubiem aicināja dzejniekus. Uzbangoja īpaša interese par dzeju, aktivizējās dažādu dzejas vakaru sarīkojumi. Dzejas dienas radās pašas no sevis.”
Jau minētājā 1966. gada marta sēdē rakstnieki lemj arī par Dzejas dienu struktūru. RS plāno, ka pasākumi risināsies vairākas dienas (dažkārt pat nedēļu). Kā iecerēts, Dzejas dienas sākas Raiņa dzimšanas dienā – 11. septembrī, ar piemiņas brīdi pie dzejnieka kapa, pie kura tiek lasīti dzejoļi. Šādi piemiņas brīži notika līdz pat 1990. gadam, pie tam – neregulāri un arvien retāk. Dzejas dienās, tagadējā Esplanādē, publicējas ievērojami dzejnieki un ārzemju viesi. Tiek aicināti arī dažādi mākslinieciskie kolektīvi – kori, deju kolektīvi, orķestri u.c. Bieži vien piedalās arī dažādu teātru aktieri. Pēdējos gados tiek īstenota ideja par to, ka vajag lasīt vienīgi dzeju, bez dziesmām.

Kā padomju gados, tā arī mūsdienās Dzejas dienu atklāšanas pasākumam pie Raiņa pieminekļa tiek rakstīts scenārijs. Sākot no 1966.gada līdz deviņdesmitajiem gadiem, neatņemams Dzejas dienu notikums ir piemiņas brīdis pie „Raiņa priedēm” Pumpuros. Būtisku Dzejas dienu daļu veido tie pasākumi, kas norisinās Raiņa dzimtajā vietā – Latgalē un dzīvesvietās – Jūrmalā un Rīgā.
11. un 12. septembris ir tā sauktās izbraukumu dienas. To plānošana sākas jau agri pavasarī, kad delegāti no RS dodas uz rajonu centriem, kur kopā ar attiecīga rajona kultūras pārvaldes, kultūras namu un skolu pārstāvjiem lemj par to, kur, un kādi pasākumi tiks rīkoti. Rajonu pārstāvji savos pasākumos lielākoties, protams, vēlas redzēt populārākos dzejniekus un rakstniekus.
Jau ar 1966. gadu tiek veidota pārdomāta izbraukumu sistēma, kuras mērķis ir pēc iespējas vispusīgāk aptvert visu Latviju. No 1991. gada gandrīz neiespējami kļūst izsekot Dzejas dienu aktivitātes Latvijas teritorijā, jo informācija ne vienmēr tiek fiksēta un publicēta.
Katram izbraukumam ir savs noslēguma pasākums, visbiezāk rajona kultūras namā. Šeit arvien ir klāt oficiālas personas, partijas, funkcionāri utml. Noslēguma pasākumā piedalās visi delegācijas dalībnieki, un, līdzīgi kā Dzejas dienu atklāšanā, katram ir atvēlētas 10 – 15 minūtes runai. Parasti šo pasākumu publikā ir pārstāvētas visas vecuma grupas, sākot ar bērniem un beidzot ar pensionāriem (turklāt klausītāji ir visdažādāko profesiju pārstāvji).
1966. gadā rakstnieku savienībā vērtē Dzejas dienu rezultātus un spriež par turpmāko, proti, par Dzejas dienu pasākumiem Raiņa dzimtajās vietās un tikšanos ar dzejniekiem pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā (tagadējā Esplanāde), un „Raiņa priedēm” Jūrmalā.
„Jau 1967. gadā uz šo datumu dzejas dienu almanahu, kurā publicēti gada labākie dzejoļi un atdzejojumi, pārruna un diskusijas par dzeju (dzejnieka, kritika, un lasītāju tribīnē), dzejnieku un rakstnieku atmiņas, literārais mantojums, metiens – 24 000 eksemplāru” – tā rakstīts kādā 1966. gada RS protokolā.
Kā plānots, pirmais dzejas almanahs tiek izdots 1967. gadā. Jau ar pirmo Dzejas dienu tirāžu pārsniedz jau tā lielo plānoto metienu (plānotais metiens – 24 000, faktiskais – 30 000 eksemplāru). Tāds metiens saglabājās līdz 1970. gadam, pēc tam svārstījās no 10 000 līdz 20 000 eksemplāriem. Līdz pat 1991. gadam „Dzejas diena” iznāk katru gadu. Pirmais pārtraukums almanaha izdošanai vēsturē ir 1992.-1994. gadam un otrais – 1996.-1999.g. Jau 1991. „Dzejas dienas” ievadā ir atrodama informācija par to, ka grāmatu izdevējiem ir finansiāli ļoti grūts laiks, kad daudzi žurnāli un laikraksti netiek izdoti, papīra cenas ir strauji cēlušās un grāmatas izdot kļūst arvien grūtāk. 1992.g. almanaha „Dzejas dienas” manuskripts ir ticis sagatavots, taču naudas trūkuma dēļ palicis neizdots.
Pavisam iznākuši 28 almanahi. Pirmie 25 veido pamatu šai sērijai. „Dzejas dienas” asociējas ar mazu kvadrāta formāta grāmatiņu, kurā arvien ir iekļautas interesantas fotogrāfijas (bieži vien no Dzejas dienu pasākumiem). Pārējie 3 „Dzejas dienas” izdevumi formāli atšķiras no agrākajiem.

2. Dzejas dienu tradīcijas

Laikam ritot, mainās arī Dzejas dienu tradīcijas, tomēr daudzas no tām vēl jo projām mūsdienu Dzejas dienās ir neatņemamas sastāvdaļas. Un tās ir:

1. Dzejas dienas sāka Raiņa dzimšanas dienā – 11. septembrī ar piemiņas brīdi pie Raiņa kapa, pie kura tika lasīti dzejoli.

2. Ik gadu pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā (tagadējā Esplanādē) notiek dzejas stunda (te publicējas literāti, darba kolektīvu pārstāvji, studenti, skolēni un viesi no brālīgajām republikām un ārvalstīm).

3. Pie Raiņa pieminekļa tiek skandētas dziesmas ar Raiņa dzejas vārdiem, lai priekšnesumi būtu interesanti, tiek pieaicināti dažādi mākslinieciski kolektīvi – kori, orķestri, deju kolektīvi u.c. Bieži vien piedalās arī dažādu teātru aktieri.

4. Par tradīciju ir kļuvusi dzejnieku uzruna klātesošajiem.

5. Kopš 1967. gada antoloģija „Dzejas dienas”, katru gadu arī iznāk „Raiņa gadagrāmata”. (Šobrīd vairs nē)

6. Dzejas dienās svētku prieku dāvā arī grāmatu tirdziņš, kura Dzejas dienu apmeklētāji var iegādāties dzejas grāmatas un pēc tam vēl iegūt sava mīļāka dzejnieka autogrāfu nopirktajā grāmatā.

7. Dzejas dienās tiek svinētas dažādu dzejnieku apaļas jubilejas.

8. Būtisku Dzejas dienu daļu veido tie pasākumi, kas norisinās Raiņa dzimtajā vietā Latgalē un dzīvesvietā Jūrmalā un Rīgā. Šajos pasākumos tiek rīkotas dzejas stundas bērniem.

9. Netiek aizmirsts arī par Raiņa bērnības vietām, kur organizē literāros sarīkojumus, dažkārt uzved kādu Raiņa lugu, rīko šo vietu (Tadenavas, Jasmuižas, Birkeneles u.c.) sakopšanas talkas.

10. 11. un 12. septembris ir izbraukumu diena, kad Dzejas dienu dalībnieki apmeklē fabrikas, rūpnīcas, kombinātus, kolhozus un sabiedriskas vietas.

11. Izbraukumi notiek Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī. Šo izbraukumu pasākumos piedalās visi delegācijas darbinieki, un, līdzīgi, kā Dzejas dienu atklāšanā, katram ir atvelētas 10 – 15 minūtes runai.

12. Parasti visos Dzejas dienu sarīkojumos ir pārstāvētas visas vecuma grupas.

13. Ap 15. septembri tiek rīkots Dzejas dienu noslēguma pasākums, kurā parādās jaunās Dzejas dienu tradīcijas. Tās ir:

*literāri sarīkojumi Rakstnieku grāmatnīcā,
*dzejas lasījumi Prezidenta dārzā,
*piemiņas brīži pie Čaka pieminekļa Ziedoņdārzā,
*autorvakari Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas zālē,
*dzejas lasījumi (arī piemiņas lasījumi) Krišjāņa Barona muzejā,
*grāmatu galdi un grāmatu tirdzniecība,
*notiek dažādas tikšanās ar dzejniekiem.

Ar katru gadu Dzejas dienu tradīcija klust daudzveidīgākas un skaistākas. Dzejas dienām bija, ir un būs tradīcijas.

3. Cilvēku izteikumi par Dzejas dienām

Imants Auziņš.
Dzimis 13.11.1937., dzejnieks, literatūrkritiķis. 1992. gadā bijis RS priekšsēdētājs. Imants Auziņš dzejas lasījumos piedalījies, jo bija ko sacīt un daudzi cilvēki vēlējās dzejnieka sakāmo dzirdēt. Jebkurš lasījums ir sava veida publikācija. Pastāv arī dzejnieka atbildības daļa par literatūras izpratni sabiedrībā, bet Dzejas dienas – kā plašs sarīkojums un pasākumu komplekss – darīja iespējamu dziļāku un miera turīgāku dialogu ar lasītājiem. Ne bez pamata agrāk to mēģināja formulēt: „Dzejas dienas ir mūsu Dziesmu svētki rudenī…”. Protams, jebkura dzejnieka lasījums ir pašvērtība.
„Nav grūti turpināt: braukšu pa visu Latviju, iepazīšos ar dažādiem cilvēkiem un vietām bagātināja iespaidus; tā bija visai veiksmīga literatūra, dzejas, grāmatas popularizēšana; Dzejas dienām ir sava nozīme literāro kontaktu stiprināšanā ar kaimiņzemju, arī tālāku zemju dzejniekiem. Protams, auditorijas bija dažādas. Dzejnieki tīri labi saprata, ka ne jau visus interesē dzeja, ka ne jau visiem ir pietiekama ”dzejiska dzirde”.”
I. Auziņš uzskata un pamatoti atbalsta, ka Dzejas dienu pasākumi padomju laikā bija vairāk populāri un plašāk apmeklēti nekā mūsdienās, varbūt tāpēc šobrīd skanējums nav tik dzirdams, un „dzirdāmāka” kļuvusi noziedzība, narkomānija.
Varbūt ir vērts aizdomāties?
Tātad I. Auziņš uzskata, ka Dzejas dienas palīdz labāk kontaktēties ar cilvēkiem un iepazīt Latviju, kā arī palīdz popularizēt savus darbus.

Valdemārs Ancītis.
„Septembris, kas senču laikos tika dēvēts gan par slimu, gan par veselu, gan Miķeļu, gan arī par rudens mēnesi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka latvieši, kā tas jau daudzreiz apgalvots, esot ne vien dziedātāju un dancotāju, bet arī dzejotāju tauta. Un otrkārt, Dzejas dienas – tāpat kā Dziesmu svētki – bija tās, kas vairākus gadu desmitus sekmīgi veica tautas vienošanu un sapurināšanas uzdevumu, tādejādi jau laikus tuvinot Trešajai atmodai un Dziesmotai revolūcijai, Dzejas dienās esmu piedalījies visai bieži. Ar nedaudziem izņēmumiem – gandrīz katru septembri.”
Valdemārs Ancītis apbraukāja daudzus novadus un pilsētas, piedaloties Dzejas dienu izbraucienos. Samērā daudz Latvijas pilsētu – Liepāju, Ventspili, Kuldīgu, Talsus, Dobeli, Bausku, Jēkabpili, Aizkraukli, Ogri un Gulbeni.
Ikvienam dzejniekam tā bija liela iespēja personiskāk iepazīt spalvas darba biedrus. V. Ancītis, labi atceroties padomju laikos svinētās Dzejas dienas kolhozā, piebilst, ka kolhozi centīgi sacentās, kurš būs derīgāks, kurā dzejnieki drīzāk noreibs, salīdzinot ar Dzejas dienu virzīšanos uz priekšu. ”Tomēr. Kaut arī viss bija tik jauki un skaisti, kā būtu gribējis Dzejas dienu kopvērtējums, manuprāt, var būt tikai pozitīvs. Tas varbūt nebija pietiekami gluds, tas drīzāk bija nelīdzens un grumbuļains ceļš. Bet tomēr – ceļš. Dzejas ceļš uz lasītāju dvēselēm.”
Dzejas dienas ir kā gadskārtu svētki, kad gaiss piepildās ar skaņām. Tie mainās aizvien un mainīsies, gandrīz tik pat kā mūsu dzīve. Tomēr tikšanās ar kolēģiem, paziņām aizvien rada svētku sajutu.
Valdemārs Ancītis uzskata, ka Dzejas dienas palīdz „iziet” sabiedrībā un iepazīties ar saviem spalvas biedriem.

Amanda Aizpuriete.
„Ja Dzejas dienas rīko tikai tāpēc, ka bez tām rudens šķiet pārāk tumšs un vientuļš, tad nav nekādas vajadzības prātot par to, cik tās nepieciešamas un vai vispār nepieciešamas. Rudens ar savu melanholismu ir lirikai piemērots gadalaiks. Rainis ar saviem plašajiem atvēzieniem ir cilvēks, ar kuru tik tiešām drīkst lepoties, bet nemaz nebūtu sliktas arī citu dzejnieku Dzejas dienas, vasaras vidū, ziemā vai pavasarī.”
Var jau būt, brīžiem dzeju vajag pa reizei izvest pastaigāties. Dzejas dienas nekad nebūs plaša patēriņa prece, jo ir augstākās kvalitātes valoda. Tauta, kas spēj radīt miljonu dainu, nespēs un neļaus iznīcināt dzejas rašanos mūsos, jo „cik mūžu, tik talantu”, un dzejā jo īpaši.
Amanda Aizpuriete uzskata, ka Dzejas dienas rudeni padara melanholisku, mierīgu, jo dzeja ir skaista un rosina cilvēkiem daudz ko pārdomāt.

Margita Gūtmane.
„Dzejas dienās? Kam šodien vajadzīgas Dzejas dienas? Domājot kaut vai tikai par 2003. gada 11. septembri, kad „kronēja” Raini (kas man likās bezjēdzīgs pasākums), bet būtiski stundu vēlāk, ieslēdzot televizoru, realitātei vairs nebija vārdu.
Dzeja visur tur, kur tā vēl pirms gadiem bija visa varena, tagad kļuvusi par nodarbošanos mazākumam. Dzejas it kā augstā vērtība ir dimetrālā pretstatā tās patieso lasītāju skaitam. Un tas saruks vēl. Vācijā dzejas krājumi iznāk tūkstoš eksemplāru lielā metienā. Vai pat mazāk? Dzeja neatmaksājas. Dzejolis pieder katram, kas to grib lietot – šodien un šeit, vai arī nākotnē un citur. Dzejoļu publicēšanas brīdī tas vairs nepieder dzejniekam. Dzejolis ir pakļauts lietošanai, tas ir patēriņa priekšmets tam, kas to vēlas patērēt. Mēs to lietojam, bet nevaram izlietot jeb patērēt. Tas nenolietojas. Mainās vienīgi mūsu attieksme pret to.”
Nav svarīgi tas, kas no cilvēka tiek iztaisīts, bet svarīgi ir tas, kas no mums iztaisīts. Dzeja dzīvo no drosmes. Dzeja ir drosme – drosme. Tā ir īstā realitāte, reāla īstenība. Tieši tā ir dzejas dotība.
Margarita Gūtmane uzskata, ka Dzejas dienas nav nemaz tik būtiskas un vajadzīgas, tomēr tās dod mums pārliecību par sevi, un drosmi. M.Gūtmane nenoliedz, ka katram ir savas domas par šiem svētkiem, jo to var pamanīt Dzejas dienu pasākumos, kad tajos nepiedalās jaunā paaudze.

Matiass Knollis.
Dzejas dienās piedalījās kā ārzemju viesis. Dzejas dienas vērtē dažādi, vairāk jau no tās sāpīgākās puses ikvienam, nekā no tās labākas, taču jebkura ciemošanās šādos pasākumos izraisa patīkamu sajūtu un lielu atsaucību.
„1991.gada Dzejas dienas bija sevišķas. Pirmoreiz dzejnieki varēja uzrunāt tautu ne tukšfrāžu un paroļu sakropļoti, ne zemkrusta bultām un zvinam apbruņoti. Pasākums pie Raiņa mājām bija pacilātība un pateicības, cerības, un ticības pilns. Klausītāji bija kā klusa, iekšēji saviļņota jūra.
2000.gada 11.septembrī tajā jūrā ieniru („grūti ar korķa vesti, bet var,” kā saka vienīgais īstais vācietis) kā klausītājs. Ko gan es saklausīju! Visādas sasveicināšanās, fotoaparātu klikšķus, tērzēšanu par pavadīto vasaru, pļāpāšanu, smieklus…vārdu sakot, foršs tusiņš ar dzejnieku un dzejnieču teikto nopietnu informāciju formā.
Manā dzimtajā Berlīnē katru dienu var izvēlēties līdz pat ducim lasītāju. Turklāt tie nebūt nav komerciāli orientieri „grāmatu atvēršanas svētki” ar svinīgām uzrunām un citiem tukšiem salmiem, bet gan pilnasinīga literatūra iz autora vai aktiera mutes koncentrētā, intīmā gaisotnē. Bez pļāpāšanas.”

Secinājumi

Rakstot referātu nonācām pie vairākiem secinājumiem:
1. Dzejas dienas ir nozīmīgi svētki latviešu kultūrā.
2. Dzejas dienu tradīcijas ir ļoti daudzveidīgas.
3. Mēs paši ļoti vēlētos piedalīties Dzejas dienu rīkotajos pasākumos.
4. Šī ir ļoti interesanta tēma un varētu to pētīt arī plašāk.
5. Dzejas dienas- tā jau ir ieskaņojusies tradīcija Latvija kultūras dzīvē. Tik pazīstams un tuva, taču brīžiem – tik tāla un sveša. Ir vērts pārdomāt, kādu mēs rādām citiem savu tautu, valsti…tik skaistu un īstenu, brīžiem tik nekaunīgu. Ir vērts turpināt iesākto, mācīties no kļūdām un ieklausīties savā sirds balsī, lai Dzejas dienu prestižs celtos ne tikai mūsu acīs, bet arī citiem nemaz nebūtu kauns rādīt mūsu tautas „ES”.
6. Tomēr mēs esam nedaudz atšķirīgāki no cittautiešiem. Dažādi uzskati, problēmas. Pat Dzejas svētki atšķiras un domas par tiem.

Izmantotās literatūras saraksts

1. Bridaka L.Dzejas diena.-R.:Liesma,1970.-298.-305.lpp.

2. Brideka L.Dzejas diena.-R.:Liesma,1982.-8.-15.lpp.

3. Brideka L.Dzejas diena.-R.:Liesma,1990.-6.-7.lpp.

4. Daugste – Silasproge I. Literatūras piezīmes dzejotajā septembrī, Karogs, 2000.-11.Nr.216.-217.,223.-224.lpp.

5. Paeglīte K. Dzejas dienu fenomens latviešu kultūrā. Karogs, 2002.-9.Nr.-17.-53.lpp.