Dzirdēt patiesus vārdus nav patīkami.

Eseja: “Dzirdēt patiesus vārdus nav patīkami.
Vārdos, kas tīkami patiesības nav.”

Daoisma pamats ir meklējams dabas kultā. Daoisms pievēršas dabai un tās likumiem. Cilvēkam ir jāiemācās pielāgoties tai un nevajag iejaukties tās kārtībā. Cilvēks var kļūt laimīgs tikai sekojot dabas noteiktajam ceļam. Pēc dao būtības cilvēkam ir jānošķiras no pasaules un jācenšas sevi pēc iespējas vairāk pilnveidot, jo daoismā svarīgākais ir pats indivīds. Dao pavediens strāvo cauri visam, caur to rodas visas radības, un ja mēs esam spējīgi aptvert seno laiku dao- mēs ar to varam pārvaldīt mūsdienas. Apskaidrotais nekad necenšas būt liels, tādēļ arī spēj būt dižens un varens, viņš nekrāj īpašumu, tieši otrādi, viņš to cenšas vairāk iedot citiem, apskaidrotais izvairās no straujā, krāšņā un majestātiskā. Tas, kurš pilnībā seko dao ir augstākā tikuma cilvēks. Daoismā nav novārtā pamestu būtņu, ļaudis cenšas viens otram palīdzēt, proti, dao labos ļaudis dara par slikto skolotājiem un sliktos ļaudis- par slikto sekotājiem, un nekāda gudrība no maldīšanās nepaglābj. Šis arī tiek uzskatīts par vissvarīgāko noslēpumu. Tas, kurš izprot dao, nekavējas pie ieročiem, jo ieroči tikai postu un nelaimi nes, tie nav līdzeklis cildenajam. Visdārgākais un svarīgākais apskaidrotajiem ir miers un apcere. Tie, kas rod prieku nogalinot, ilgoto nesasniegs, jo tas ne pie kā nenovedīs. Neviens no mums sākumā nav Dao izredzēts, tas katram pašam jāsaprot, vai vēlas sekot Dao.
Domājot, cik daudz no dao būtības ir sabiedrībā, var apmulst. Pat nevar saprast- smieties vai raudāt, jo tik tiešām ir sajūta, ka sabiedrībā, kurā es dzīvoju, nav nekā. Izprotot daoisma būtību, es apzinos, ka man pašai no šīs reliģijas ir daudz kas jāmācās, kaut gan tā vairāk līdzinās mācībai, nevis reliģijai. Tomēr būtu naivi ticēt, ka tas būtu vienkārši, jo pilnībā sadzīvot ar dabu un sabiedrību bez jebkādām dzēlībām būtu kā dzīvot pretstatā pašai ar sevi. Tomēr ceļš uz labošanos nekad nav bijis viegls… Ne katrs cilvēks vienmēr izpalīdzēs otram, nelielīsies ar savu mantu un varu, nerunās skaistus un gudrus vārdus, bet dao būtībā gudrie ar zināšanām un mantu nelepojas.
Bet kuram no mums gan nepatīk, ja mums izsaka komplimentus par izskatu, par paveikto darbu? Katram ir patīkami, ja saka patiesību, tikai rodas jautājums… vai šī patiesība tiešām ir patiesība… un kas būtu vairāk pa prātam skaisti meli vai patiesība, kura mūs vairāk sarūgtinātu nekā iepriecinātu? Par spilgtu piemēru šim, mēs varam paraudzīties nesenā pagātnē, kad Latvija bija vāciešu okupācijas vai PSRS varā. Latviešiem bija aizliegts izdod grāmatas, laikrakstus, žurnālus, kuros bija izteikta kaut niecīgākā kritika par pastāvošo kārtību valstī. Visiem bija aizliegts kritizēt valsti vai kādu svarīgu amatpersonu, pat nedrīkstēja stāstīt nekādas anekdotes attiecībā uz šo tēmu. Un par ko tas liecina… tas liecina tikai par bailēm, ka latviešu tauta pēkšņi varētu apvienoties un sacelties kopīgā cīņā. Tādēļ arī visiem nācās klusēt patiesību un kļūt nožēlojamiem liekuļiem, jo ļaudis meloja paši sev, viņi sāka apbrīnot pastāvošo kārtību, kaut gan apzinājās, ka tā ir drausmīga, un tās dēļ mirst tūkstošiem nevainīgu cilvēku.
Tomēr dao būtībai raksturīgs tiekties uz visaugstāko- uz apgaismību. Tādēļ ir jācīnās pašam ar sevi un jākāpj pāri ērkšķiem, lai iegūtu šo iekšējo mieru un labestību. Cilvēkiem ir jāiemācās saukt lietas īstajos vārdos un tas ir bezjēdzīgi likt melot pašiem sev. Lai arī kā mēs vēlētos dzirdēt tikai uzslavas, ir jāatceras, ka mēs mēdzam pieļaut arī kļūdas.