eduards veidenbaums

Dzimis Priekuļu pagasta “Glāzniekos” saimnieka ģimenē. 1872 ģimene pārvākusies uz Mūrmuižas “Kalāčiem”. 1886 beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. 1887 uzsācis studijas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā. 1891. gada decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslimst un nākamā gada pavasarī mirst, strauji progresējot tuberkulozei. Viņa dzejas sākotnēji izplatās rokrakstos, tās tiek publicētas tikai pēc viņa nāves. 1958. gadā “Kalāčos” iekārtots muzejs. 1968. gadā nodibināta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Eduarda Veidenbauma (1867 – 1892) liktenis bija neapskaužams: viņš nodzīvoja nepilnus 25

5
5 gadus (Veidenbauma nāves cēlonis bija bezjēdzīga nejaušība: 1891. gada ziemā ceļā uz sava brāļa lauku mājām viņš saaukstējās; slimība pārtapa strauji progresējošā tuberkulozē, kas pēc pusgada noveda viņu kapā), plašākai publikai bija tikpat kā nezināms – viņu pazina tikai Tērbatas Universitātes studiju biedri kā daudzosološu, taču mūždien finansiālu grūtību māktu studentu, kurš raksta kultūrvēsturiskas apceres, tulko Horāciju no oriģināla (Veidenbaums pratis desmit valodas) un lāgiem arī dzejo. No aptuveni simts sacerētajiem dzejoļiem viņa dzīves laikā nav publicēts neviens (periodikā parādījās tikai daži ra
a
aksti un tulkojumi). Lielākajai daļai dzejoļu pat nav zināms autora manuskripts – tie saglabājušies tikai norakstos. Pirmā Veidenbauma dzejas publikācija parādījās tieši gadu pēc viņa nāves; pirmā grāmata – cenzūras izkropļots dzejoļu krājums – iznāca 1896. gadā. Tiesa gan, daudzi Veidenbauma dzejoļi inteliģences aprindās bi
i
ija pazīstami rokrakstos.

E, Veidenbaums ir mūsdienu modernās dzejas stila pamatlicējs. Viņa dzejas ideāls bija maksimāli skaidra valoda. Viņš centās izveidot tādu dzeju, kas atbilstu latviešu valodas īpatnībām. E.Veidenbaumam nav rakstu par latviešu valodas jautājumiem, kaut gan viņš lasījis daudz referātu par tiem.

Dzejnieks modināja latviešu tautu jauniem izaicinājumiem, jaunām traģēdijām un jauniem panākumiem. Viņa poētiskajā savrupībā skaidri sajūtams izmisums – gan personisks, gan sociāls. Dzeja ir asa, skaudri ironiska, šaustoša – simboliem, metaforām un vārdu spēlēm blīva. Acī trāpīta ironija ir prātā paliekoša. Par to Veidenbaums cauri laikiem arī ticis cienīts.

izstādes. Katru gadu maija pēdējā svētdienā un 3. oktobrī muzejs rīko literāri – muzikālus sarīkojumus.

un šeit” lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem.

Jau kopš gadsimtu mijas Veidenbaumu mēdz traktēt kā pesimistu, ku

u
urš smagi izjutis, viņa vārdiem runājot, “šausmīgā mūžības rata” ritējumu. Tomēr liekas, ka viņš drīzāk bijis emocionāls skeptiķis, kurš savai skepsei ļāvis izpausties ironijā – gan pret pasauli, gan pret sevi. Ironija bija galvenais, ar ko Veidenbaums papildināja latviešu dzejas arsenālu – sākot no satīriskiem pret šīs pasaules varenajiem vērstiem pantiem un beidzot ar filozofiski noskaņota intelektuāļa rūgtajiem smiekliem par esamības drūmajiem paradoksiem. Veidenbauma izteiksme ir ļoti precīza un lakoniska – daudzi viņa dzejoļi atgādina atskaņotus aforismus (ne velti Horācijs bija viens no vi
i
iņa iecienītākajiem dzejniekiem).

Dzeja

Dzejas. Londona (1900)

Dzejas (1896)

Kopoti raksti

Kopoti raksti. 1—2. R.: LVI, (1961)

Raksti (1926)

Kopoti raksti. 1—6 (1907 – 1909)

Izlases

Dzejas. R.: Nordik (2005)

Domāju es domas dziļas. R.: Draugi N.I.M.S. (2000)

Brīvības cēlajais gars. R.: Liesma (1978)

Izlase. R.: LVI (1952)

Par autoru

Līvija Volkova. Eduards Veidenbaums. R. (1979)

A.Vilsons. Eduarda Veidenbauma dzīve. R. (1967)

Rūdolfs Egle. Eduards Veidenbaums dzīvē un darbos. Cēsis/R. (1926)