Edvards Grīgs

Biogrāfija

Edvards Grīgs (Edvard Grieg) ir dzimis 1843. gada 15. jūnijā, Bergenā. Jau agrā bērnībā viņam bija īpaša interese par mūziku un klavierspēli, kas, bez šaubām, bija viņa mātes, Bergenas labākās klavierskolotājas, iespaids. Par spīti savai devai pretestības, kad jautājums nonāca līdz klavierpraksei, Grīga mīlestība uz mūziku arvien pieauga, līdz viņa vienīgā vēlēšanās bija kļūt par mūziķi.

Grīgs iestājās mūzikas konservatorijā Leipcigā, kur viņš uzkrāja zināšanas par Eiropas mūzikas tradīcijām. Galveno uzmanību studiju laikā viņš veltīja Mocarta un Bēthovena darbiem, taču atrada laiku ar

r
rī jaunākiem komponistiem, kā piemēram, Mendelsons, Šūmans un Vāgners. 1862. gadā viņš pabeidza Konservatoriju ar izcilību.

Edvards Grīgs gribēja rakstīt norvēģu mūziku, taču saprata, ka viņam būs jāpamet valsts, lai augtu kā komponists. Rezultātā viņš pārcēlās uz Kopenhāgenu, kur dzīvoja tādi komponisti kā Nils V. Gāde (Niels W. Gade), Emīls Hornemans (C.F. Emil Horneman), Augusts Vindings (August Winding) un Gotfreds Matisons-Hansens (Gottfred Matthison-Hansen). Gāde bija atzīts komponists, un kļuva par Grīga pirmo patieso mūzikas elku.

Vairāki Kopenhāgenā satiktie ļaudis kļuva par Grīga draugiem mū
ū
ūža garumā. To vidū bija norvēģu komponists Rikards Nurdroks (Rikard Nordraak), kura entuziasms attiecībā uz visu norvēģisko drīz vien pārgāja arī uz Grīgu. Taču svarīgākais cilvēks, kuru Grīgs satika Kopenhāgenā, bija Nīna Hāgerupa (Nina Hagerup). Grīgs patiesi iemīlējās, un viņi sl
l
lepus saderinājās 1864. gada Ziemassvētku brīvdienās. Saderināšanās fakts nonāca atklātībā 1865. gada pavasarī, un Grīga saderināšanās dāvana Nīnai bija četras dziesmas, kuru vārdus bija sarakstījis pāra labs draugs Hanss Kristians Andersens (Sirds melodijas, Opus 5).

Grīgs pārcēlās no Kopenhāgenas uz Kristiāniju, lai palīdzētu galvaspilsētā veidot savu Norvēģijas mūzikas kopienu. Ģimene dzīvoja no Edvarda ienākumiem, strādājot par diriģentu un privātu klavierskolotāju, viņam atlika pavisam maz laika komponēšanai. Taču 1868. gadā Grīgs tomēr sakomponēja savu Klavierkoncertu A minorā. Šis meistardarbs iezīmēja viņa izrāvienu komponista karjerā, un pēc darba publicēšanas Grīgu uzskatīja par vienu no lielākajiem sava laika komponistiem.

Edvards un Nīna dzīvoja klaidonīgu dzīvi, plaši apceļojot visu Eiropu. Šis nemierīgais dzīves veids īpaši pastiprinājās 1875. gadā, kad dažu nedēļu laikā nomira abi Grīga vecāki, atstājot viņu bez mājām Be
e
ergenā. Bez tam viņš juta, ka iegrimst arvien dziļākā stagnācijā gan mākslinieciski, gan intelektuāli.

Lietas kļuva vēl nopietnākas 1883. gadā, kad Edvards pameta Nīnu. Viņa tuvs draugs Frants Beijers (Frants Beyer) gan pārliecināja Grīgu par nepieciešamību samierināties ar Nīnu, viņš arī pārliecināja par vajadzību iegādāties mājas, kurās viņš varētu atgriezties pēc garajiem ārzemju ceļojumiem. Ar Beijera palīdzību Grīgs iegādājās zemes gabalu Hopā, ārpus Bergenas, un 1885. gada aprīlī Edvards un Nīna jau pārcēlās uz savām jaunajām mājām Trollheugenē.

1870. gadu sākumā Grīgs daudz strādāja ko
o
opā ar Bjērnstjerni Bjērnsonu (Bjørnstjerne Bjørnson) un sarakstīja mūziku daudziem Bjērnsona dzejoļiem, melodrāmai “Bergliota” (Bergljot), koru skaņdarbam Land Sighting un lugai Sigurd Jorsalfar. Vērienīgākais un ambiciozākais šī pāra projekts – opera, kuras pamatā ir stāsts par Norvēģijas karali Ūlavu Trigvasonu (Olav Trygvason), beidzās ar konfliktu par to, kam pienāktos vairāk uzmanības – mūzikai vai tekstam.

Atliktais operas projekts deva Grīgam laiku sakomponēt mūziku Henrika Ibsena dramatiskajai poēmai Pērs Gints. Tas noveda pie 16 gadu ilga pārtraukuma Grīga un Bjērnsona attiecībās.

Pēra Ginta pirmizrāde notika Kristiānijas teātrī 1876. gada 24. februārī. Grīgs tūlīt pat turpināja sekot straujās veiksmes ceļam, sarakstot mūziku sešiem Ibsena dzejoļiem (Sešas dziesmas, Opus 25). 1888. un 1893. gadā Grīgs nopublicēja vispopulārākās melodijas no Pēra Ginta un izdeva tās kā Pēra Ginta svīta I un Pēra Ginta svīta II – darbi, kas šodien ir vizbiežāk atskaņoto orķestra mūzikas skaņdarbu vidū.

Grīgs pakāpeniski kļuva slavens un diezgan turīgs. Viņš meklēja jaunas pieejas norvēģu tautas mūzikai, un 19. gs. beigās Francijā izšķīra divus īpaši aktīvus mūzikas stilus: krievu skola un norvēģu skola.

Savos daudzajos ceļojumos uz Eiropu Grīgs satika un bija labos draugos ar tādiem komponistiem kā Pēteris Čaikovskis, Johannes Brāms, Francs Lists, Fredriks Dēliuss, Kamilla Sen-Sans un Jūliuss Rentgens. Viņam bija arī liela ietekme uz vēlāko laiku komponistiem, īpaši Belu Bartoku, bet arī Morisu Ravēlu un Klodu Debisī.

Par spīti veselības grūtībām, jo Edvardam Grīgam pilnvērtīgi funkcionēja tikai viena plauša, viņam izdevās izturēt nogurdinošo ceļojošā mūziķa dzīves stilu daudzu gadu garumā. Galu galā viņa dzīves veids prasīja savas nodevas un priekšlaicīgi piespieda Grīgu apturēt savas karjeras tālāku attīstību. Grīgs nopietni saslima, kamēr viņi ar Nīnu gaidīja kuģi Bergenā, lai dotos uz Oslo, no kurienes tālāk bija plānots ceļot uz Līdsu Anglijā, lai piedalītos kādā mūzikas festivālā. Viņš mira 1907. gada 4. septembrī drīz pēc tam, kad tika uzņemts slimnīcā.

Bērnība un mācību gadi.

Edvards Grīgs ir pirmais norvēģu mūzikas klasiķis, pianists un komponists. Nacionālā romantisma pārstāvis.

Edvards Grīgs dzimis 1843.gadā 15.jūnijā Norvēģijas piejūras pilsētā Bergenā. Grīga tēvs, pēc izcelšanās skots, bija britu konsuls. Grīga mate, norvēģiete, bija laba pianiste; viņa nereti sniedza koncertus Bergenā. Grīgu ģimenē valdīja dedzīga aizraušanās ar mūziku. Arī zēnā modās interese par to.

Grīga pirmā skolotaja bija viņa māte. Dēlam ir jāpateicas viņai par sākotnējām iemaņām klavierspēlē. No mātes Grīgs mantoja mīlestību pret Mocartu: Mocarta daiļrade Grīgam vienmēr bija prieka avots un satura dziļuma un formas skaistuma cēls paraugs. Visbeidzot, māte ieaudzināja Grīgā to darba gaitu, kas viņā vienmēr apvienojās ar iedvesmas tiešumu.

Zēna gados radās pirmie kompozīcijas mēģinājumi. Grīgs stāstīja, ka jau bērnībā viņu valdzinājis saskaņu, harmoniju skaistums.

Divpadsimt gadu vecumā Grīgs uzrakstīja savu pirmo sacerējumu – variācijas par vācu tēmu klavierēm.

Grīga dzīvē milzīga nozīme bija lieliskajam vijolniekam, „norvēģu Paganīni” – Ulem Bulam. Grūti teikt, kā izveidotos Grīga mūziķa liktenis, Buls neatlaidīgi nemudinātusniegt zēnam konservatorijas izglītību. 1858. Gadā pēc skolas beigšanas, Grīgs devās uz Leipcigu. Sākās Grīga mācību periods Leipcigas konservatorijā.

50. gados šī Vācijā pirmā konservatorija zaudēja to radošo atmosfēru, kura valdīja te tās pamatlicēja F. Mendelsona dzīves laikā. Atceroties studiju gadus Leipcigā, Grīgs stāstīja par konservatorijas pasniedzēju darba negatīvajām pusēm – par rutīnu, nodarbību nesistemātiskumu.

Neraugoties uz to, uzturēšanās Leipcigā bija svarīgs posms Grīga mūziķa veidošanās procesā. Šeit viņš mācījās pie pazīstamā pianista I. Mošelesa, kurš audzināja skolniekos mūzikas klasikas – īpaši Bēthovena izpratni. Otru savu pedagogu – pianistu E. Vencelu – Grīgs atcerējās kā talantīgu mūziķi un Šūmaņa draugu. Grīgs mācijās pie tajā laikā pazīstamā teorētiķa, dziļi izglītota mūziķa un smalkjūtīga pedagoga M. Hauptmaņa. „.manā uztverē viņš bija pretstats jebkādai sholastikai. Viņam likums bija nevis kaut kas neatkarīgs, bet gan pašas dabas likumu izpausme.” – tā sacīja pats Grīgs.

Grīga mūziķa tapšanas procesā liela nozīme bija arī Leipcigas mūzikas kultūrai, pilsētai, kurā dzīvojuši Bahs, Mendelsons, Šūmanis. Te bija intensīva koncertdzīve. „Leipcigā es varēju noklausīties daudz labas mūzikas, īpaši kamermuziku un orķestra mūziku,” atcerējās Grīgs. Leipciga pavēra viņam milzīgu mūzikas pasauli. Tas bija spilgtu, spēcīgu, dziļu mūzikas iespaidu un apzinīgu, alkatīgu mūzikas klasikas studiju periods.

1862. gadā Grīgs pabeidza konservatoriju. Pēc profesoru atsauksmēm, mācību gados viņš parādīja sevi kā “augstākā mēra nozīmīgu muzikālu talantu, sevišķi kompozīcijā” un kā izcilu “pianistu ar viņam raksturīgu pārdomātu un izteiksmīgu atskaņojuma manieri.”

Leave a Comment