Ekoloģiskā apdrošināšana

Referāts

EKOLOĢISKĀ APDROŠINĀŠANA

Ārzemju praktikā ar ekoloģisko katastrofu apdrošināšanu saprot potenciāli bīstamo objektu īpašnieku atbildības apdrošināšanu gadījumos, kad pret viņiem tiek celta prasība no trešo pesonu puses sakarā ar tehnoloģisku avāriju vai katastrofu. Konkrētāk tas nozīmē visaptverošu atbildību gadījumā, ja nodarīts kautējums cita mantai , apkārtējai videi vai trešo personu īpašumam. Apdrošinātājs atlīdzinās zaudējumus kas noticis juridiskām vai fiziskām personām gadījumos kad katīgās vielas iedarbojas uzcolvēkim vai vidi un dabu, gaisu, ūdeni vai ūdenskrātuves. Apdrošināti tiek nekustamā īpašuma zaudējumi, kas izriet no konkrētās av

v
vārijas seku likvidēšanas procesa gaitā, kā arī uz ražošanas tehniku un saimnieciskās darbības traucējumiem un tiesības lietot ūdens transportu.

Sava īpašuma apdrošiāšana, kas saitīta ar ekoliģisko piesārņojumu, radās ap 1960. Gadiem, kad apdrošināsānas polises bija virzītas uz avāriju un citiem neparedzētiem gadījumiem, kas saucās kā “gadījums, kad notiek ilgstoša un atkārtota iedarbība, kuras rezultātā notiek personas vai īpašuma bojājums un tas ir noticis negadījuma vai neapzinātas rīcības rezultātā”. Sīs polises faktiski bila kā licenze kādas noplūdes vai cita veida katastrofas gadījumā.

Mūsdienu literatūrā ir
r
r izveidojies nedaudz cits priekštats par ekoloģisko apdrošināsanu. Tās definēšana notiek ļoti konkrētos gadījumos un tiek iedalīta ļoti konkrēti. Apdrošināšana tiek iedalīta pēc procesiem, kas notiek apkārtējā vidē, pēc kaitīgo vielu nokļušanas tajā, kā arī citos gadījumos.

Apkārtējās vides apdrošināšana orientējas uz
z
z riskiem, kuru izcelsmi bieži ir grūti noteikt, tas nozēmē, novērtēt un adekvāti rīkoties un savlaicīgi izstrādāt tiem pretdarbību, kā arī iepriekš aprēķināt iespējamos zaudējumus. Ja risku apskata kā “matemātisku funkciju, kas nosaka un aprēķina zaudējumu apmērus, riska modeļus un to struktūru”, tad tō lielums prakstiski ir atkarīgs no pieciem galvenajiem lielumiem:

1. Kaitīgās vielas noplūdes daudzums un apjoms

2. Vielas ķīmiskā sastāva

3. Izplūdes perioda

4. Gadalaika

5. Ekoloģiskās vielas bīstamības pakāpes

Izveidost tādu funkciju vai matamātisku modeli, kas objektīvi un patiesi apreķina iespējamos ekonomiskos zaudējumus, ir tik pat kā neiespējami. Bet tas arī nav īpaši vajadzīgs, jo tas nav iepējami. Vajag izveidot visiem pieņemamu (mūsu gadījumā apdrošinātajam un apdrošināšanas kompānijai)ekoloģisko katastrofu zaudējumu noteikšanas metodiku.

Apkārtējās vides piesārnojuma specifika ir saistīta ar to ka tās sekas un ilglaicīga iedarbība uz apkārtējo vi

i
idi ir neizmērojami.Tajā pat laikā patstāvīga kaitīgo vielu izplūšana daudzumos, kas stipri pārsniedz pieļaujamās normas, var kvalificēt pēc tās rezultātiem, kas nodarīti apkārtējai videi. Tas dos iespēju runāt par specifiskām, tehniskām un daudzuma noteikšanas metodēm, kas ir raksturīgas apkārtējās vides piesārņojumam avārijas gadījumos.Lai gan situācijas varbūtība, ka gadījumos kad piesārnojums uz apkārtējo vidi strikti ieklaujas mūsdienas praksē fiksētos rāmjos, ir ļoti niecīgs. Piesārnojuma seku likvidēšanas efektu un individuālo īpašibu statistika eksistē, bet praktiska pielietojuma tai nav. Protavs katram bīstamam objektam ir
r
r sava konkrēta seku likvidēšanas stratēģija, piem. Venspils, bet tas nav saistīts ar kopējo situāciju mūsu valstī. Ja notiek naftas produktu noplūde Venspilī, tas ir viens gadījums, pieļauju ka šajā pilsētā tas nebūtu ne kas jauns un tur ar tiktu galā, jo tur ir vesels dienests, kas er šo seku likvidēšanu tikai nodarbojas. Bet ja līdzīga tipa avārija notiktu kuģim izbraucot no Lielupes gultnes, domāju ka pie noteikta vēja stipruma mē varētu Jūrmalas pilsētui, kā kūrortu slēgt uz nenoteiktu laiku. Visu pirms tas ir saistīts kopēhjas katastrofu brīdināšanas un likvidēšanas koncepcijas trūkumu kopumā, mūsu valstī. Kā piemērus var minēt pietiekošu daudzumu avāriju un katastrofu, pat to izcelšanās biežumu, bet ekoloģiskās bīstamības novērtēšanās metode tā vai cita ražašanas, transportōšenas, uzglabāšanas vai cita veida bistamu objektu statistika nav pieejama. Par galveno riska novērtēšanas faktoru jāķļūst ekoloģiskās apdrošināšanas auditam. Tai jāatbild uz diviem loti svarīgiem jautājumiem

1. Kāda ir varbūtība , ka dotajā objektā, kas ir iekļauts kopējā ekoloģisko avāriju apdrošināšanas sistēmā, notiks ekoloģiskā avārija;

2. Kāsi ir iespējamie ekonomiskie un citi zaudējumi ekoloģiskās avārijas gadījumā.

Ekoloģiskās apdrošināšanas auditam, tajā formā kā autors to apskata, var pieiet no dažādām metodēm.

Rūpnieciskās ražošanas bīstamībaL:

1. Identificējās pēc bīstamo ķīmisko elementu saraksta, kas tiek izmantots ražošanā daudzumos, kas, noplūdes gadījumā, var būt par iemeslu ķīmiskai vārijai;

2. Pēc normu pārsniegšanas, kas var ietemēt apkārtējo vidi un cilvēkus;

3. Tiek aprēķināts, par pamatu ņemot iepriekš aprēķinātos datus par dotā riska iespējamību.

Ekoloģiskās apdrošināšanas metodikas galvenais trūkums, ir tās dažādā traktēšana pie mums un ārzemēs. Bet tam ir arī savi iemesli. Ārzemēs tā asociējas un notiek (reti) kopā ar īpašuma apdrošināšanas ietvaros. Ja tas notiek īpašuma apdrošināšanas procesā, tasd zaudējumi, kas radusies īpašuam saimniekam vai tā darbiniekiem piesārņojuma rezultātā, kompensē apdrošinātāja kompānija. To tā dara pamatojoties uz uz iepriekš noslēgtu apdrošināšanas līgumu, kas paredz regulārus apdrošināšanas prēmijas maksājumus, vai arī uz vainīgā rēķina, pēc tam piedzenot zaudē’juma summu no viņa. Abos gadījumos zaudējuma summa tiek aprēķināta ar tradicionālām metodēm ka arī ņemot vērā neiegūto peļņu. Lielu lomu šajā gadījumā spēlē normatīvie dokumenti.

Jau tika pieminēts par zaudējumiem, kas radusies avārijas noplūdes gadījumos. Ekoloģiskajā apdrošināšanā par zaudējumiem tiek uzskatīti tie zaudējumi, kad nekontrolēti apkārtējā vidē izplūst vai kā savādāk nokļust noteikts daudzums ķīmiskas vielas, kas pārsniedz notiektās normas. Īpašuma apdrošināšanā notiek avārijas personifikācija, vainīgā atrašana. Šis notiekums diezgan bieži ir grūti izpildāms, bet pielietojot mūsdienu metodes un ķīmijas speciālistu pakalpojumus, lielākajā vairums gadījumu, vaininieks tomēr tiek atrasts. No šejienes izriet, ka finansiālos resursus zaudējumu atlīdzībai, apdrosīnātāja kompānija smeļas no dažādām vietām. Tajā pat laikā arī izmaksājamā summa un mērķi arī ir difrencēti un tiek izmantoti dažādiem mērķiem.

Un tā, ekoloģiskā apdrošināšana, ka stiek veikta kā savas atboldības apdrošināšanu gadījumos kad notiek kaitējums apkārtējai videi, tiek virzīta uz seku likvidāciju un trešo personu zaudējumiem, bet kā īpašuma apdrošināšana – tikai paša apdrošināšana īpašuma zaudējumu atlīdzināšanai un kompensāijai.

Ar šo dotais apdrošināsanas veids krasi atšķitras no citiem apdrošināšanas veidiem, piemēram veselības, lai gan, tiek apskatīti tie paši termini, “trešās personas”. Zaudējumi, kas rodas un tiek nosaukti kā noteiktas cilvēku grupas veselības traucējumi, ekoloģiskā apdrošināšanā tiek noteikti pavisam savādāk, ne kā pie vienkāršas veselības apdrošināšanas. Ekoloģiskajā apdrošināšanas biznesā ar lielu ticamības pakāpi jānosaka piesārņojuma iemesli un atkarībā no tā izstrādāt tarifu un kompensācijas politiku. Veselības apdrošinātāji iziet no citiem aspektiem: katrs uzņemums kas maksā saviem darbiniekiem algu, to saslimšanas gadījumā, ir spiets kompensēt savus zaudējumus, jo darbinieks kādu brīdi, lielāku vai mazāku , nav darbspējīgs. Ja uzņēmums ir apdrošinājis savus darbiniekus, vinš ir tiesīgs saņemt kompensāciju no apdrošināšanas kompānijas par to brīdi, kamēr viņa darbinieks ir slims.

Paaugstinātu bīstamu rūpniecubas objektu apdrošināšana pret ekoloģisko avāriju risku, nozīmē vispusēju attīstību. Parasti šāda veida katastrofas notiek pietiekoši reti bet sekas ir pietiekoši lielas un zinot pēc statistikas, ja uzņēmusm nav apdrošinājis sevi pret šāda veida riskiem, visticamāk tas var draudēt ar iespaidīgām finansiālām problēmām, līdz pat uzņēmuma slēgšanai un bankrotam. Apdrošināšana veicina arī papildus finansējumus dabas aizsardzības kompānijām. Bert pats galvenais uzdevums šim apdrošināšanas veidam ir papildus ekoloģiskās drošibas finansējums ievērojot visu pušu intereses: apdrošinātājkompānijas, apdrošinātāja un trēšās personas.

Ja pie īpašuma apdrošināšanas ir ļoti bagāts normatīvo dokumentu spektrs, tad ja runa ir par ekoloģisko apdrošināšanu, šeit ir ļoti plašs lauks darbībai normatīvo aktu izstrādes jomā.

Uz šobrīdi ļoti aktuāls ir jautājums ir par dabas aizsardzība sorganizāciju finansēšanu, kā arī skaidrs ir tas ka papildus rezerves finansēšanai ir tikai privātajam kapitālam.

Patāv viedoklis, ka likumam “Par ekoloģisko apdrošināšanu” piespiedīs kompānijas, kas lielākā vai mazākā mērā ir vainīgas pie dabas piesārņojuma, iekļauties ekoloģiskajā apdrošināšanā. Uz doto brīdi eksistē nedaudz likumdošanas akti, kas reglamentē darbības pie apkārtējās vides piesārņojuma, apdrošonātāja darbības un cietušā pienākumus un tiesības avārijas gadījumā.

Apdrošināšana kalpo ne tikai peļņas iegūšnai, bet arī negadījumu paredzēšanai, seku likvidēšanai un zaudējuma kompensācijai, kas ir noticies avārijas vaininieka dēļ. Apdrošināšanas, viens no galvenajiem uzdevumiem, ir esošo materiālo vērtību saglabāšana un ražošanas un tehnoloģisko procesu bezpārtraukumu darbība. Jebkura avārija vai negadījums īpašniekam rada zaudējumus, bet ja notiek dabas piesārņojums, tad iespējamās sekas ir ļoti grūti prognozējamas. Zem ekonomiskā zaudējuma šeit saprot summu, kas ir nepieciešama lai varētu pilnībā likvidēt avarījas rezultātā radušās sekas un zaudējumus.

Šajā sakarā, apdrošināšamas atlīdzības summa teorētiski sastāv no avārijas seku likvidēšanas izdevumiem un no kaitējuma noteikšana apkārtējai videi. Pašam īpašniekam tas nozīmē noteiktus zaudējumus apdrošināšanas līguma, polises darbības laikā. Sabiedrībai un trešajām personām, par labu kam tiek noslēgts līgums, tas nozīmē zaudējumu atlīdzību negadījuma gadījumā. Saprot šo un novērtējot apdrošināšanas atlīdzību, zaudētājs vai nu pats nodarbojas ar seku likvidēšanu vai arī pilnvaru citas firmas nodarboties ar seku likvidēšanu pilnā tās apjomā. Tas viss var bū paredzēts apdrošināšanas līgumā.

Otrā lielā izmaksu daļa sastāda – tie ir zaudējumi, kas ir radušies, apkārtējā vidē nokļūstot kaitīgām vielām. Atsķirībā no pirmā gadījuma, šajā varientā zaudētāji ir arī trešās personas. Gan šajā, gan iepriekš minētajā gadījumā ekoloģiskā apdrošināšana kalpo kā atbildības apdrošināšana par apkārtējās vides piesārņošanu.

Zaudējumus no ekoloģiskajām katastrofām cieš ne tikai trešās personas, kam par labu tiek veikta apdrošināšana, bet arī paši vaininieki, to īpašums.

Sakarā ar šo, iepriekš autors piekārās tēmai par kompensāciju diferencēšanu, apdrošinātāju kompāniju kompensāciju politikas izstrādi. Tā, kompensējot zaudējumus īpašuma apdrošināšanas gadījumos par negadījumu , kas saistīts ar kaitīgu vielu noplūdi, pats vaininieks nav ieinteresēts likvidēt radušos ekoloģiskos zaudējumus. Atlīdzinot zaudējumus trešajām personām, tas atbrīvo emitentu no vajadzības likvidēt esošās avārijas zaudējumus un rūpēties par nākošo avāriju iespējamības samazināšanu.

Īpaša loma šajā procesā ir ekoloģiskās apdrošināšanas tarifa likmēm. Tās var būt notiektas vienotas visiem gadījumiem, bet parasti tās tiek izstrādātas pēc atsevišķiem kritērijiem, piemēram, pēc nozares, kurā strādā dotais uzņēmums, kā arī pēc atsevišķiem uzņēmumiem. Tas pats attiecas arī uz atbildības limitiem, kādus riskus apdrošināšanas kompānija var apdrošināt.

Pats apdrošināšanas process atlīdzina zaudējumus tiem, kas laicīgi domā par nākotnes risku samazināšanu un sabiedrības labklājību. Rezultātā privāto tirgu mehānisms kļūst par instrumentu un ieroci cīņā ar riska samazināšanu, kas varētu kaitēt apkārtējai videi. Un tas viss kopumā sekmē sabiedrības labklājības izaugsmes iespējas un dzīves līmeņa celšanos.

Kopumā var izdalīt četras lielas fundamentālas grupas ekoloģiskās apdrošināšanas attīstības problēmas:

1. Nosaka ekoloģiskās apdrošināšanas vietu un būtību ekonomikas līdzsvarotā attīstībā, kopējai valsts un sabiedrības drošībai;

2. Īpaša ekoloģiskās auditēšanas vieta, visā šajā procesā, ar kā palīdzību risina un ir iespējams noteikt riska noteikšanas problēmas (novērtēt ekoloģiskās katastrofas vai avārijas iespējamību reģionā, uzņēmumā vai ražošanas ciklā, kā arī novērtēt iespējamos zaudējumus minētajās situācijās u.t.t.);

3. Izstrādāt attiecīgu likumdošanas bāzi.

4. Sakārtot attiecīgos normatīvos un metodiskos dokumentus kas skar ekoloģiskās apdrošināšanas problēmas.

Izmantotā literatūra:

1. Motkin G. Ekoloģiskā apdrošināšana tirgus ekonimikā. 1996 g., 32 sējums “Ekonomika un matemātiskās metodes”

Leave a comment