Eseja Aktuālās problēmas Latvijas ekonomikā.

Eseja
Aktuālās problēmas Latvijas ekonomikā.

Latvijā kopš tās dibināšanas ir bijuša dažādas ekonomiskas problēmas, sākot ar neattīstīto rūpniecību, beidzot ar dažādām valsts finansu problēmām. Kopš Latvijas valsts dibināšanas ekonomisti ir ar tām cīnījušies, reizēm gūdami panākumus, reizēm ciešot sagrāvi, bet reizēm mēģinot sliktās lietas noslēpt ar labajām. Reizēm tas ir izdevies, reizēm nav un katrs Latvijas iedzīvotājs ir izjutis šo problēmu sekas. Patlaban Latvijai ir vairākas lielas ekonomiskas problēmas. Svarīgākās no tām ir lielā inflācija, kvalificēta darbaspēka zudums un dažādas ES normas, kas kavē pamatīgi Latvijas lauku attīstību. Šīm problēmām savijoties arī rodas pašreizējā ekonomiskā aina, kuru daži politiķi sākumā centās sabiedrībā apslāpēt norādot uz ļoti augsto IKP (IKP apjoms pieaudzis par 11,4%. To visvairāk ietekmēja tirdzniecības apjomu kāpums par 17,8%, pieaugums transporta un sakaru nozarē – par 18,4%, būvniecībā – par 15,6% un apstrādes rūpniecībā – par 8,6%.) pieaugumu, taču šīs problēmas tomēr ir pārāk „sasāpējušas” , lai par tām klusētu.
„Patēriņa cenas Latvijā pagājušajā gadā pieaugušas par 7%, tai skaitā precēm cenas gada laikā pieaugušas par 7%, bet pakalpojumiem – par 6,9%, liecina Centrālā statistikas pārvaldes (CSP) dati. 2004.gadā inflācija bija 7,3%. ,Inflācijas pieaugums Latvijā ir visaugstākais visā ES. Pamatīgi pieaugušās cenas visās nozarēs. Pašlaik nav iespējas efektīvi ierobežot kreditēšanu. Tāpēc vienīgā iespēja ir ierobežot kreditēšanu, kas notiek ar banku sektora starpniecību. Latvijas Bankai ir jāizvērtē katrs nākamais solis, kuru tā veiks, jo katra mazāka kļūme varētu atsaukties uz Latvijas ekonomiku diezgan stipri. Ir salīdzinoši grūti noteikt sākotnējos inflācijas pieauguma cēloņus. Pirmkārt jāmin, ka sākot ar 2001. gadu algu pieaugums bija 6-10% gadā, bet šajā laikā inflācija bija tikai 2-3%, tomēr pie pašreizējā algu pieauguma, lielās inflācijas dēļ, nekāda reāla labuma nav. Spilgts piemērs ir skolotāji, kuriem lēnām paaugstina algas, bet dzīves līmenis neuzlabojas. Jāņem vērā, ka, piemēram, Francijā vidusskolas direktoram alga ir 3500 eiro pēc nodokļu nomaksas, šo pamatīgo atšķirību dēļ skolotāji nolēmuši streikot šogad eksāmenu laikā. Galvenie inflācijas samazināšanas veidi ir ierobežojot vai palielinot naudas apgrozību budžetā, kreditēšanā un algās. Tomēr daudzas bankas uz to skatās ļoti skeptiski, jo tad nāksies atteikties no lielas daļas ienākumu. Pie tam, pat reiz bankas, manuprāt, pastiprināti dod kredītus uz it kā atvieglinātiem noteikumiem, gaidot mājokļu cenu burbuļa plīšanu – ienākumi par procentiem plus ja kāds nespēj samaksāt, īpašums pāriet bankai un cilvēkam ir jāmaksā vel starpība, kas konkrētajā tirgus situācijā var krasi atšķirties. Tad uznāk 2. burbulis un bankas tirgo īpašumus un ir atkal ieguvējas. Sabiedrībā pat izskanēja baumas par Lata devalvāciju, patlaban šīs ziņas nav apstiprinājušās, bet sabiedrībā šī tēma ir aktuāla un cilvēki sāk domāt par inflācijas apturēšanu.
Patlaban liela problēma ir ārvalstīs strādājošo skaits. Oficiāli ārzemēs strādā 2040 tūkst Latvijas iedzīvotāji, jeb 2-4% no kopējā strādājošo skaita. Tas lielākoties izskaidrojams ar lielajām algām ārvalstīs. Ja vietējais strādnieks Anglijā prasa 15-30 eiro stundā, tad Latvijas strādnieks prasa 5-20 eiro stundā un tas ir daudz vairāk nekā Latvijā kāds maksā. Līdz ar to kvalificēts darbaspēks dodas uz ārzemēm, bet uz vietas paliek mazāk profesionāli cilvēki. Tas rada lielas problēmas, jo iekšējais darba tirgus un līdz ar to ekonomika kopumā var tikt apdraudēta. Trūkst strādnieki, ir jāpaceļ algas un kāpj atkal inflācija. Tomēr, kamēr Latvijā nebūs atrisināta algu problēma, cilvēki turpinās doties peļņā uz ārzemēm. Pagaidām atliek cerēt, ka gudrie prāti nepametīs dzimteni un viņus neatstās optimisms, ka kādu dienu būs labāk. Latvijā ir augsts izglītības līmenis, tomēr naudas trūkums zinātne un mazās algas liek cilvēkiem doties prom.
Lauksaimniecība ir ļoti sarežģīts bizness. Visa pamatā ir labvēlīgie laika apstākļi. Nav nozīmes vai lauku saimniecība ir veidota profesionāli, vai pavirši. Ja būs slikts laiks, raža nebūs pietiekama, neskatoties uz subsīdijām un cita veida atbalstu. Diemžēl masu mēdiji šo situāciju sabiedrības acīs tikai pasliktina ar „lauksaimnieku lielajam problēmām”. Viena no galvenajām lauku problēmām ir nepārdomātas subsīdijas un uzliktās ES normas, kurām zemnieki nespēj izsekot līdzi.
Par 1l piena 2004. gadā lauksaimniekam maksāja 0.043 sant. Vasarā un 0.062 san ziemā. 1ha nopļaušana izmaksā ap 5-10ls, no 1 ha var izveidot apmēram 2-3 siena gubas, 1 govij nepieciešamas ziemā – apmēram 9. Ja nākas maksāt par cilvēku darbu, barības piedevām un elektroenerģiju, lauksaimniekam pāri paliek tik neliela naudas summa, kamēr valstsvīri sūkstās par dārgo „Latvijas preci” un ārzemju preču ieplūšanu. Līdzīgi ir cukurbiešu audzētājiem kopš „cukura karu” sākšanās, kad principā no šāda biznesa vairs nav jēgas. Ja patlaban ražošanas sektors Latvijā ir 20% tad kāds tas būs pēc dažiem gadiem? Sabiedrībā pastāv uzskats par to, ka Eiropa Latvijā sev iegādājusies izdevīgu tranzīta ceļu uz Skandināviju un Krieviju, kā arī preču noieta tirgu, jo patlaban visādi noteikumi, sodi un maksas ražošanas sektorā tikai aug. Taču ja mums būtu ES atbalsts 100%, iespējams būtu savādāk. Ar šo atbalstu, kādu ES valstu lauksaimnieki saņem subsīdijās, ģimene, kas apsaimnieko 200 hektāru saimniecību, var pilnībā iztikt. Latvijā ar atbalstu, ko valsts var sniegt 200 hektāru saimniecībai, ģimeni grūti uzturēt. Tāpēc arī nepieciešamas lielākas platības, apjoms, ražošana. Ja mēs saņemtu tādu atbalstu, kāds tas ir Īrijas zemniekiem — mēs dzīvotu labi. No tā nedaudz baidās esošo ES valstu zemnieki. Viņi saprot, ka daļa Latvijas, lauksaimnieki ir soli priekšā tehnoloģiju un tehnikas jomās. Jo mēs esam veidojuši visu no jauna. Līdz ar to var tikt kaitēts tirgum un nav atbalsta no politiķiem. Pie tam ņemot vērā Latvijas „mentalitāti” mūsu valstsvīri darīs visu iespējamo lai izpatiktu ES priekšniekiem.
Latvijai ir pamatīgas ekonomikas problēmas, kuras vajag risināt nekavējoties, taču cilvēki neredz vai negrib tās redzēt, līdz ar to bagātākie paliek bagātāki, bet nabagie nabagāki. Vajadzētu maksimāli attīstīt ražošanu, kas skaitās visneizdevīgākais veids sabiedrības acīs, jo prasa lielas investīcijas un maksimāli piesaistīt investorus, jo Latvija ir gadu gaitā pierādījusi, ka spēj ražot ļoti efektīvi. Kamēr valstsvīri spriedīs par to kas slikts kas labs, kāds tikmēr zags un priecāsies par vieglu dzīvi, cits grāvjus raks un raudās, ka dzīve grūta. Tomēr jebkuru problēmu var risināt ar attiecīgiem palīglīdzekļiem.

Leave a comment