Eseja par Liliju Dzeni

Lilija Dzene- teātra zinātniece un rakstniece ievērību guvusi gan ar savām recenzijām un rakstiem par teātri, gan monogrāfijām par latviešu teātra māksliniekiem: “Kārlis Sebris”, “Lidija Freimane”, “Mana versija par Alfrēdu Jaunušānu”, “Elza Radziņa” , “ Draiskā peonija” , “ Aktieris pret savu gribu” un monogrāfiju par Nacionālo teātri “Drāmas teātris”.

“ Dialogs ar Hariju Liepiņu” izdots 1977. gadā un ir veltīts aktiera piecdesmit dzīves gadu un trīsdesmit darba gadu jubilejai.

Harijs Liepiņš arī pats rakstījis autobiogrāfiskus darbus: “Manas dzīves skatuve” , “ Pēr, tu melo! “.

Monogrāfijā ir astoņpadsmit nodaļas vai es

s
sejas, katra no tām veltīta noteiktai tēmai, piemēram, “Krustiņš un Edgars” par R. Blaumaņa lugām, kurās spēlējis H. Liepiņš, “Saule, kas mūžam paliks zenītā” par E. Smiļģi. Darba dokumentalitāti veido arī pievienotais H. Liepiņa teātra un kino lomu rādītājs un fotogrāfijas.

Esejas kārtotas pēc hronoloģiskā principa, sākot ar nelielu atskatu uz aktiera bērnību un beidzot ar laiku, kad par Dailes teātra galveno režisoru kļūst A. Liniņš. Aktiera radošās biogrāfijas nozīmīgākie brīži apvienoti tematiskos blokos, katra eseja atklāj kādu no tiem- Šekspīra lo

o
omas, Miškina tēls Dostojevska “Idiotā “, Branda tēls, kino lomas.

Par monogrāfiju vienojošu centru, atskaites punktu un kulmināciju paša aktiera biogrāfijā var uzskatīt eseju “Raiņa kāpnes “. Tajā stāstīts par H. Liepiņa lomām Raiņa lugās- Uģis, Indulis( “Indulis un Ārija” ), Kangars ( P. Pētersona in

n
nscenētajā “Ugunī un naktī “) un Tots ( “Spēlēju dancoju” ), kas jau kļuvis par teātra leģendu.

Autore velk paralēles starp Totu un H. Liepiņu. Lugas inscinējumā scenogrāfs Ģirts Vilks Tota sirds pārkalšanas skatu atrisināja kā skatuvisku virzīšanos pa spirāli uz augšu. L. Dzene aktiera attiecības ar Raiņa lugas tekstu un varoni arī rāda attīstībā kā virzību no neizpratnes līdz barjeru nojaukšanai.

Vēstījuma pamatā ir dialogs, kas dažkārt robežojas ar interviju (jautājuma un atbildes princips), dažkārt robežojas ar H. Liepiņa monologu, viņam piemīt labas stāstītāja spējas ar savu noteiktu, argumentētu skatījumu.

Literatūrzinātnē dialogs ir saruna starp divām vai vairākam personām daiļdarbā. Monogrāfijas tapšanas dialogā piedalas nevis literāri tēli, bet personības.Tekstā tas izpaužas kā autores un aktiera tiešā saruna, bet te vērojams arī netiešais vai slēptais dialogs, pi

i
iemēram, L. Dzene izmanto fragmentus no H. Liepiņa dienasgrāmatas, taču nevis vienkārši komentē tos, bet diskutē. Citāti no dienasgrāmatas tik organiski iekļaujas tekstā, ka neskatoties uz laika distanci, tie apstiprina tiešajā dialogā sacīto. H. Liepiņš stāsta par viņaprāt neveiksmīgi nospēlēto Induļa lomu, ko apliecina vairāk kā desmit gadus atpakaļ veikts ieraksts dienasgrāmtā, un tam seko L. Dzenes atzīšanās, ka šāda aktiera ironiska pašatklāsme atbruņo kritiķi. Pāreja no viena vēstījuma laika uz citu, no dialoga uz atmiņām un vērtējumu norisinās ļoti ve
e
eiksmīgi.

Dialogs parasti veidojas saistošs, ja ir vismaz divi viedokļi, kuri ne viemēr saskan, ja saruna kļūst par diskusiju. No vienas puses tas ir H. Liepiņa viedoklis par atsevišķiem notikumiem un lomu pašanalīze, no otras puses tā ir autores versija par teātri un lomām, kuru viņa pamato ar neizvērstu, bet prezīcu kultūrvides aprakstu. Iesaistīti arī laikabiedru- P.Pētersona, Ā. apiro, F.Ertneres viedokļi, kas izceļ radošā darba pretrunas.

“Spēlēju dancoju “ ģenerālmēģinājumā E. Smiļģis publiski nopēla aktieri, paziņojot, ka Tota lomai vajag atrast citu. H. Liepiņš atceras:

“Viņa nežēlīgais aprēķins attaisnojās pilnīgi- otrā dienā gāju pa skatuvi kā zvērs, viss manī bija sāpošs un jūtīgs. Izrādes sākumā es domāju, ka varētu nomirt Smiļģim par spīti, bet lugas finālā biju gatavs nomirt par Leldi- Latvi, pārliecināts un apskaidrots kā Tots.”

Lai labāk izprastu nevienozīmīgo epizodi, L. Dzene iesaista arī citu notikuma liecinieku P. Pētersonu, kurš to vērtē kā visaugstāko režijas pedagoģijas klasi, kas ietiecas aktiera personības un dvēseles pārveidošanā. Autores prasme izvēlēties dažādus viedokļus un spilgtas epizodes atklāj divas latviešu teātrim nozīmīgas personības E.Smiļģi un Liepiņu gan kā pretņus, gan kā līdzīgas teātra izpratnes un pat domāšanas tipa cilvēkus.

Tā ir arī diskusija par E. Smiļģa veidoto teātri, kuram piederīgs ir H. Liepiņš, un jauno, ko pārstāvēja P. Pētersons. Autore rāda, kā šī iespējams viena no pretrunīgākajam paaudžu maiņam latviešu teātra vēsturē izpaužas viena aktiera radošajā dzīvē.

E. Smiļģa iestudējumos izpaudās H.Liepiņa aktiera būtība- emocionālā sakāpinātība, ekstravertums, tieksme uz kotrastiem. P.Pētersonam svarīgs bija tēla iekšējo procesu atklājums, intravertums, domas izsekojums aktiera darbībā. L.Dzene parāda, ka pastāv atšķirīgas izpratnes, kuras nav vērtējamas no pareizuma vai nepareizuma viedokļa.Autore neizvairās no šī Dailes teātrim sarežģītā pārmaiņu laika izvērtēšanas, bet reizē arī cenšas mazināt konflikta asumu vai vismaz attiecināt to tikai uz aktiera un režisora darba radošajām izpausmēm.

Dialogs ir ne tikai vēstījuma veids, bet arī viens no galvenajiem aktiera personības atklāsmes līdzekļiem. L. Dzeni interesē šīs personības lielums, individualitāte, aktieris kā domātājs, kas lasa, meklē, izprot, nevis ir tikai instruments režisora rokās.

To, ka L. Dzenei ir būtiski arī ētikas un morāles jautājumi, var saskatīt gan viņas monogrāfijās par aktieriem, gan rezenzijās. Teātrim ir jābūt kā šķīstītavai, kas kopj garu un dvēseli. Iespējams, tāpēc ka tā aktiera dzīves daļa, kas saistīta ar ikdienu, attiecībām ar kolēģiem, ģimeni, neiekļaujas “pareizajos rāmjos”, paliek gandrīz nepieminēta.

Dažas ar humoru aprakstītas sadzīves detaļas ienāk no H. Liepiņa dienasgrāmatas, piemēram, luga “Spēlēju dancoju” sakumā šķitusi kā murgi vai ari par to, kā viņš teksta nezināšanas dēļ sajūsminājis skatītājus ar bezgala dziļdomīgām pauzēm.

Līdzīgi kā tēlojot H. Liepiņš nespēj piezemēt savus varoņus, tāpat to nevar arī autore attieksmē pret aktieri. Savā ziņā L. Dzeni var uzskatīt par Z. Mauriņas rakstīšanas stila līdzinieci, viņa nedistancējas no aktiera(dialogā tas arī nebūtu auglīgi) un nevairās no personiskās attieksmes izteikšanas, viņai ir svarīgi rādīt aktieri vispārējā kultūras situācijā kā neatkārtojamu un vienreizēju. Piecdesmitie gadi- laiks, kad varonim viegli būt cīnītājam un mirt, sešdesmitie- monolītais varonis sašķelts pretrunās, septiņdesmitajos- pretrunu process turpinās un manāms it kā kauns no viengabalainā varoņa, ideju cilvēka. Tam visam pāri stāv Tots un arī H. Liepiņš.

Rakstīt par teātri ir sarežģīti, jo tā ir gaistoša māksla, kas izsaka savu laiku, bet nepaliek nākošajām paaudzēm. L. Dzene necenšas vienkārši rekonstruēt kādu izrādi atmiņā, bet pateikt būtisko, vispārināt. Tādā aspektā monogrāfijai piemīt demokrātisks raksturs, jo to var lasīt arī tā paaudze, kas šīs izrādes nevarēja redzēt, tomēr nepieciešama arī noteikta intelektuāla gatavība, jo te nav daiļdarbu satura atstāstījuma vai literāru tēlu analīze. Tikai tad, ja lasītājs jau zin Raiņa lugas, varēs izprast arī H. Liepiņa interpretēto Totu.

Leave a Comment