Fiziskā vardarbība pusaudžu vidū un ģimenē (13-16 gadu vecuma grupā).

Saturs

Ievads 5
1. Vardarbības jēdziens, veidi, cēloņi, iemesli 6
1.1. Vardarbības veidi 8
1.2. Vardarbības attēlošanas veidi 8
1.3. Vardarbības dalībnieki 8
1.4. Vardarbības cēloņi 9
1.5. Vardarbības iemesli 9
2. Vardarbības sekas 11
3. Bērnu pēršana ir fiziska vardarbība 14
4. Vardarbība ģimenē 15
5. Vardarbība skolā 16
6. Palīdzība vardarbības upuriem 18
6.1. Iestādes un kontakttelefoni, kur vērsties gadījumos, kad bērns cieš no vardarbības 19
7. Fiziskās vardarbības izvērtējums Madonas pilsētas 1. vidusskolā 20
7.1. Pētījuma rezultātu analīze 20
Pielikums 32Ievads
Darba tēma: Fiziskā vardarbība pusaudžu vidū un ģimenē (13-16 gadu vecuma grupā).
Pēdējā laika aktuāla problēma Latvijā ir vardarbība, no kuras gan emocionāli, gan fiziski cieš ne mazums skolēnu. Kādā no stundām mums tika parādīta filma ,,Bars”, kurā tika apskatīta tieši šī tēma. Mani tas ieinteresēja, un lika saprast, ka nemaz nezinu, kas notiek manā skolā, vai arī tur skolēni cieš no vardarbības. Protams, mūsu pilsētā arī notiek dažādi ar vardarbību saistīti notikumi, un tie vēl vairāk ieinteresēja izprast to, kādēļ tā notiek. Vardarbība ir mums visapkārt, bet ne vienmēr tā ir pamanāma, un dažreiz mēs pat to nevēlamies redzēt, jo tā ir daudz vieglāk izvairīties no dažāda veida nepatikšanām. Tieši tādēļ izvēlējos to papētīt dziļāk, tādā veidā veicot zinātniski pētniecisko darbu.
Darba mērķis: Iegūt informāciju par reālo situāciju Madonas pilsētas 1. vidusskolā, attiecībā uz vardarbību pret bērniem un viņu ģimenēs, un izveidot rīcības modeli, kas ļautu cīnīties ar vardarbības sekām.
Darba uzdevumi:
 Iepazīties ar teorētisko informāciju par vardarbības veidiem, cēloņiem un sekām.
 Veikt aptauju 5.-9. klašu skolēnu vidū (95 anketas).
 Analizēt iegūtos aptaujas datus.
 Veikt interviju ar skolas psiholoģi.
 Izdarīt secinājumus par šā brīža situāciju Madonas pilsētas 1. vidusskolā un piedāvāt situācijas risinājumu.
Darbā izmantotās metodes: literatūras izpēte, anketēšana, intervēšana, datu apkopošana.
Pētījuma priekšmets un pētījuma bāze: fiziskā vardarbība pret bērniem Madonas pilsētas 1.vidusskolas 13-16 gadu vecu jauniešu vidū.
Pētījuma jautājums: Vai skolēni saskaras ar fizisko vardarbību skolā un mājās?1. Vardarbības jēdziens, veidi, cēloņi, iemesli
Vardarbība ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un kas tiek izmantots pret personu, vai personu grupām no citu cilvēku puses ar mērķi iegūt pār viņu kontroli un varu.
Vardarbība pret bērnu – jebkura veida aprūpes trūkums, nepilnīga aprūpe vai darbības no pieaugušo puses, kā rezultātā tiek nodarīts ļaunums bērna psiholoģiskai, fiziskai vai sociālai veselībai.
Izteiciens “vardarbība pret bērnu” ietver pieaugušo un vecāku izturēšanos pret bērnu — sākot ar skarbām disciplīnas metodēm, līdz pat apzinātai, atkārtotai un tīšai bērna spīdzināšanai un kropļošanai. Vardarbību varētu apzīmēt par kompleksu parādību vai fenomenu, kas ir indivīda, ģimenes un sabiedrības ietekmes sakopojums un rezultāts. Vardarbību pret bērnu varētu arī uzskatīt par procesu vai norisi, kas ir postošs un kaitīgs bērna dabiskai fiziskai augšanai, attīstībai un labklājībai. Otrs definējums, kas ir precīzāks, skan šādi: vardarbība ir ģimenes disfunkcijas parādība vai simptoms, kura iznākums ir bērna ievainojums(http://www.vesels.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=86&Itemid=1&pop=1&page=0).
Vardarbība ir ļoti plašs jēdziens, kas aptver vairākus vardarbības veidus:

Emocionālā vardarbība – kāds vārdiski aizskar Tavu pašcieņu, draud, lamājas, ņirgājas, kritizē, izturas nievājoši, atraida, pazemo, apkauno, ignorē, izolē Tevi utt.
Visbiežāk vecāki izturas emocionāli vardarbīgi pret saviem bērniem tāpēc, ka paši ir piedzīvojuši vilšanos, nav spējuši piepildīt savus sapņus, jūtas dusmīgi, izmisuši, bezpalīdzīgi. Tāpēc saskarsmē ar bērnu viegli zaudē pašsavaldīšanos, ir nepacietīgi, izjūt grūtības sadzirdēt un saredzēt savu bērnu. Ģimenē emocionālai vardarbībai pret bērnu ir tendence būt ilgstošai un bieži intensīvai, jo tā ir tieši saistīta ar vecāku iekšējās pasaules disharmoniju, kā rezultātā vecāki bieži neievēro savas rīcības ietekmi uz bērnu, un ja ievēro – tad nespēj mainīt savu destruktīvo uzvedību. Bieži vecāki griežas pie psihologa pēc palīdzības, jo raizējas par bērnu, tomēr iedziļinoties ģimenes attiecībās psihologam raizes rodas par pieaugušajiem, jo viņi ir tie, kas nespēj atrisināt savas grūtības, vienīgi ierauga tās kā atspulgu savos bērnos. Tāpēc būtiskākais solis uz bērnu atveseļošanos ir palīdzība vecākiem (http://berni.calis.lv/calenciklopedija/v/vardarbiba-emocionala-vardarbiba-pret-bernu/).

Fiziska vardarbība – veselībai un dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums t.i., apzināta ievainošana – sitot, purinot, raustot, grūžot, kniebjot, griežot, metot ar kādu priekšmetu vai jebkādi citādi Tevi ievainojot vai liekot ciest fiziskas sāpes.
Fiziskā vardarbība valda arī vienaudžu vidū, kur pašapliecināšanās nolūkā jānoskaidro spēcīgākais, varenākais, veiklākais, labākais utt. Par paraugu tiek ņemta agresīva uzvedība, ko bagātīgi piedāvā video un TV, – agresija, kas parādās masu medijos. Ekrānā agresīva uzvedība bieži izskatās rotaļīgi viegla, varonības apdvesta, atdarināšanas vērta.
Seksuāla vardarbība – seksuāls kontakts, kuru varmāka mēģina veikt vai kurš veikts izmatojot spēku, draudus vai pierunāšanu. Seksuāla vardarbība nav tikai izvarošana, uzspiests/vardarbīgs dzimumakts, bet arī bērna iesaistīšana seksuālos kontaktos, darbībās, lai pieaugušais saņemtu seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu, t.i., ja kāds pieaugušais Tev rāda sava ķermeņa intīmās daļas – dzimumorgānus, lūdz Tev tiem pieskarties vai arī, liek, lai Tu viņam rādītu savas intīmās ķermeņa daļas un viņš pieskaras Tev. Seksuāla vardarbība ir arī tad, ja kāds pieaugušais liek Tev skatīties pornogrāfiskus žurnālus, filmas vai arī iesaista Tevi pornogrāfiskās darbībās.
Stresā nokļuvis cilvēks, kurš neprot valdīt savu spriedzi, reizēm to izpauž fiziskā vardarbībā. Kontroles zudums noved pie tā, ka pieaugušais ir viegli aizkaitināms, eksplozīvs, nereti izgāž dusmas, sasprindzinājumu uz vistuvāk pieejamo objektu – bērnu – ar tādu fizisko spēku, kas var sakropļot vai pat nogalināt viņu.
Vēlāk tēvs vai m…āte smagi nožēlo izdarīto un nesaprot, kā tas varēja notikt.
Šāds uzvedības modelis tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi.
Sociālās un ekonomiskās grūtības, spriedze sakarā ar bezdarbu, dzīves apstākļu pasliktināšanās Latvijā novedusi pie tā, ka arvien pieaug noziegumu skaits, bērnu un pusaudžu noziedzība, vardarbības izpausmes ģimenē, no kurām īpaši cieš bērni un pusaudži. Bērnu ievietošana patversmē, vecāku tiesību atņemšana kā galējs līdzeklis tomēr sevi neattaisno. Pašreizējā tendence Latvijā atvērt arvien jaunas patversmes un bērnus izolēt no ģimenēm ir īslaicīgs pasākums, kas neatrisinās problēmu kopumā, ja ģimenēs vardarbība nemazināsies, ja vecāki turpinās dzert un degradēties. Patversmēs augušie bērni nebūs gatavi patstāvīgai dzīvei, savu ģimeņu veidošanai, sociālai adaptācijai sabiedrībā.1.1. Vardarbības veidi
 Izvarošana
 Fiziska ķermeņu saskarsmes vardarbība jauniešu/ bērnu / pieaugušu cilvēki vidū
 Vardarbība izmantojot šaujamieročus
 Vardarbība izmantojot “aukstos” ieročus
 Kara vardarbība
 Fiziska spīdzināšana
 Vardarbība lietojot ķīmiskas vielas
Emocionāla, fiziska, seksuāla vardarbība pret bērniem/ sievietēm/ veciem cilvēkiem
1.2. Vardarbības attēlošanas veidi
 Neagresīvs attēlošanas veids, neizmantojot īpašus operatora paņēmienus, vizuālus, skaņas vai mūzikas efektus vardarbības norises pastiprināšanai.
 Agresīvs attēlošanas veids ar nolūku izraisīt iespaidu, ka vardarbība ir īpaši nepanesama, izmantojot vardarbības ainu attēlošanu tuvplānā un palēnināti.
 Tas pats, kas 2. punktā, bet papildus upura sāpes tiek akcentētas ar īpašiem vizuāliem vai skaņas efektiem vai pastiprinātas ar satraucošu mūziku.1.3. Vardarbības dalībnieki
 Taisnīguma aizstāvju cīņa ar noziedzniekiem
 Noziedznieku savstarpēja cīņa
 Noziedznieku cīņa ar sabiedrību
 Vardarbības pret sevi dalībnieki
 Vardarbības ģimenē vai sadzīvē dalībnieki
 Izvarotāji
(http://www.nrtp.lv/resources/File/lemumi/)1.4. Vardarbības cēloņi
Vardarbības cēloņi var būt visdažādākie, sākot ar nepatiku, beidzot ar kādu personisku iemeslu pret vardarbības upuri vai upuriem. Cēlonis seksuālai vai fiziskai vardarbībai ir pārākums pār bērnu, pārliecība, ka bērnam jau neticēs, ja viņš atklās, ka ir ticis izmantots, un vēl ir daudzi citi cēloņi:

 Nespēja tikt galā ar sociālekonomiskām problēmām
 Alkohola lietošana
 Sadzīves problēmas
 Vardarbība ir iemācīta vai iedzimta
 Vardarbība ir saistīta ar cilvēka psihisko stāvokli
 Izprovocēta uzvedība no upura puses

Nosacīti vardarbībai pret bērnu pievērš lielāku uzmanību un tās novēršanai izdala lielākus resursus nekā gadījumā, kad vardarbība notiek pret sievieti. Pasaulē arvien vairāk bērnu tiek pakļauti vardarbībai un Latvija nav izņēmums. Visbiežāk tiek runāts par seksuālo vardarbību pret bērnu. 1998. gadā pēc Valsts policijas datiem ir reģistrēts 151 noziegums. Pēc Valsts Tiesu medicīnas ekspertīzes centra datiem – Rīgā un Rīgas rajonā 1998. gadā no seksuālās vardarbības ir cietuši 28 bērni. 1999. gada 1. ceturksnī vardarbības dēļ ir cietuši 80 bērni, no kuriem 10 ir cietuši no seksuālās vardarbības. Vairumā gadījumu vardarbības veicēji ir cietušā bērna tuvi radinieki un paziņas. Jāņem vērā, ka šie dati ir tikai oficiāli reģistrētie gadījumi un ka seksuālas vardarbības gadījums ir ne tikai izvarošana, bet jebkāda uzspiesta seksuāla aktivitāte, kurai bērns ir bijis pakļauts.1.5. Vardarbības iemesli
Kā galvenie tiek atzīmēti – alkoholisms, bērnu atstāšana novārtā, vecāku pārmērīgā aizņemtība darbā un zems materiālais stāvoklis. Tika minēti arī psiholoģiska rakstura iemesli- augsta agresivitāte, emocionāla nestabilitāte, zems pašvērtējums ar tieksmi pašapliecināties vardarbīgā veidā, atriebšanās par bērnībā nodarītajām pārestībām.
Viena no lielākajām ģimenes vardarbības problēmām ir tā, ka bērniem, kas uzaug ģimenēs, kur notiek vardarbība, arī pašiem vēlāk piemīt nosliece konfliktus risināt ar spēka palīdzību, un vardarbības cikls turpinās arī nākamajā paaudzē. Gandrīz divas trešdaļas no mātēm (62%), kuras pašas cietušas no vardarbības, tāpat vardarbīgi izturas pret saviem bērniem. Vardarbībā cietušiem bērniem 53% gadījumu pāri nodara tēvs, bet 24% – māte. Latvijā ar emocionālu vai fizisku vardarbību ģimenē saskaras 20 līdz 30% bērnu un jauniešu. Vardarbībā cietušo bērnu un bērnu – invalīdu ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Latvijā patlaban apzināti 14 000 vardarbībā cietušu bērnu un 11 000 bērnu invalīdu.
Statistika liecina, ka Latvijā 46% nepilngadīgo dzīvo nabadzīgās ģimenēs, kur ar vardarbību saskaras vairāk nekā ģimenēs, kurās valda pārticība. Latvijā reģistrētas 9653 nelabvēlīgas ģimenes, kurās aug 19 000 bērnu; 39% no visām Latvijā dzīvojošām ģimenēm ir trūcīgas.2. Vardarbības sekas
Fiziskas un seksuālas vardarbības sekas pret bērniem tiek konstatētas daudz vieglāk nekā psiholoģiskās vardarbības esamība, kā rezultātā gandrīz trešdaļai no vardarbībā cietušajiem bērniem netiek sniegta palīdzība.
Emocionālās sekas:
– zems pašvērtējums;
– vainas izjūta;
– kauna izjūta;
– trauksme, dusmas;
– bezspēcības izjūta;
– bezcerības izjūta;
– krīze;
– depresija.

Uztveres sekas:
– traumas noliegšana;
– uztveres izkropļojumi;
– amnēzija;
– nakts murgi;
– halucinācijas;
– psihoze.

Fiziskās sekas:
– miesas bojājumi;
– dažādas slimības (migrēna, gremošanas trakta iekaisumi u.c.);
– ginekoloģiskas saslimšanas;
– miega traucējumi.

Seksuālās sekas:
– uzmācīgas bailes no intimitātes;
– nepatika, traucēts uzbudinājums vai orgasms;
– nespēja atdalīt seksualitāti no emocionalitātes;
– pārmērīga seksualizācija.

Starppersonālās sekas:
– izolēšanās;
– atsvešināšanās;
– grūtības attiecībās vispār vai attiecībās ar kādu grupu (vīrieši, sievietes, vecāki, bērni);
– bailes no intimitātes;
– viktīma (upura) uzvedība.

Uzvedības sekas:
– pašsakropļojoša uzvedība (cigarešu dedzināšana uz miesas, roku, kāju, ķermeņa graizīšana);
– pašnāvnieciska uzvedība, pašnāvība;
– ēšanas traucējumi;
– narkotisko vielu un alkohola pastiprināta lietošana;
– izaicinoša, agresīva uzvedība (http://www.saimniece.lv/news/2366/Vardarbibas-celoni-un-sekas).

Varbūt jums ir nācies sastapties ar bērnu ar pusaudzi, kurš
 Viegli sadusmojas un kaujas;
 Ir agresīvs, nepaklausīgs, runā pretī;
 Nomākts, bēdīgs vai untumains;
 Mēģina izdarīt pašnāvību;
 Sastopas ar grūtībām skolā vai mācībās;
 Cieš no vienaudžu pāridarījumiem;
 Bieži raud, jūtas vientuļš;
 Naktīs trūkstas no miega murgainu sapņu dēļ;
 Cieš no bailēm tumsā;
 Melo vai zog;
 Lieto alkoholu, osta līmi, smēķē;
 Bēg no mājām, nakšņo bēniņos, pagrabos;
 Izrāda interesi vai zināšanas par seksu, neatbilstošas viņa vecumam;
 Sūdzas par sliktu fizisko pašsajūtu;
 Cieš no hroniskām slimībām;
 Nesatur urīnu naktīs;
 Sūdzas par bailēm no kādas vietas vai kāda cilvēka utt.

Iepriekš minētām bērna uzvedības izpausmēm var būt dažādi iemesli, taču kā viens no nežēlīgākajiem cēloņiem jāmin fiziskā un arī seksuālā vardarbība.
Bieži vienīgais, kas liecina, ka bērns ticis fiziski izmantots, ir viņa uzvedība. Ir grūtāk pamanīt, ka bērnam ir slikti sapņi vai pašnāvības domas, taču izmaiņas uzvedībā var novērot diezgan viegli. Piemēram, gulētiešanas ieradumu izmaiņas, neizprotamas bailes, apetītes izmaiņas, pārlieku agresīva vai pasīva uzvedība (Sebre, 1997).3. Bērnu pēršana ir fiziska vardarbība
Sabiedrībā aktuāla ir kļuvusi tēma par bērnu pēršanu kā vienu no efektīvākajām audzināšanas metodēm, diskusijās izskanējuši savstarpēji atšķirīgi viedokļi. Nav statistikas datu, cik no vecākiem un aizbildņiem uzskata, ka bērnu pēršana ir atbalstāma audzināšanas metode, tomēr pēc izskanējušajiem viedokļiem publiskajā telpā var secināt, ka daļa no vecākiem un, iespējams, aizbildņiem pēršanu gan atbalsta, gan izmanto.
Bērnu tiesību aizsardzības likums sniedz skaidrojumu terminam „fiziska vardarbība”, kas ir bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu. Izvērtējot sabiedrībā izskanējušo viedokli, ka „pēršana jau nav sišana”, rodas jautājums, kāda tieši ir atšķirība pašam bērnam? Vai tās ir mazākas sāpes vai mazāks pazemojums?
Aplūkojot fiziskas vardarbības definīciju un vērtējot, vai ir notikusi fiziska vardarbība pret bērnu, uzsvars ir jāliek ne tikai uz frāzi „bērna veselībai vai dzīvībai bīstams”, jo neviens nevar paredzēt, cik bīstams būs pēriens un kādas sekas tas atstās uz bērna veselību un dzīvību, bet gan īpaši uz vārdiem „apzināts spēka pielietojums”. ANO Bērnu tiesību komiteja savās rekomendācijās ir īpaši uzsvērusi, ka miesas sodi, lai cik viegli, ģimenē vai skolā un citās iestādēs vai soda sistēmā nav savienojami ar ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteikto.
Nedrīkst aizmirst, ka, ļaujot vardarbībai kā normai ienākt ģimenē, tiek dota „zaļā gaisma” arī vardarbībai kā atbalstāmam konfliktu risināšanas veidam sabiedrībā kopumā. ANO Bērnu tiesību komiteja arī norādījusi, ka darbībām, kas vērstas pret vardarbību, tālab jābūt vispusīgām un jāuzsver neiecietība pret visām vardarbības formām. Fiziskas un citas smagākas vardarbības formas ir visvairāk iespējamas tur, kur vērojama ikdienas iecietība pret mocīšanu. Iecietība pret vardarbību vienā sfērā padara grūtāku pretestību pret vardarbību citā sfērā.
Liela daļa vecāku uzskata, ka bērna sišana ir normāla audzināšanas metode. ’’Jā’’ , saka tēvs, ’’es situ savu bērnu, jo tas ir normāli. Arī mani sita, bet kā gan citādi? ’’ Lai panāktu bērnu normālu uzvedību, bērnu nevajag sist, bet disciplinēt. Vecāki var noslēgt ar bērnu vienošanos. Piemēram, ja bērns negrib gatavot mājas darbus, vecāki var paskaidrot- ja tu vēlies, piemēram, braukt kopā ar mums ciemos, tad, lūdzu, līdz plkst. 13 sagatavo mājas darbus. Ja līdz tam laikam tie nebūs paveikti, mēs tevi līdzi neņemsim. Vecākiem arī jāseko, lai šī noruna tiktu pildīta. Svarīgi bērnam iepriekš zināt, kādas sekas būs viņa rīcībai. Tas viņu mobilizēs konkrētam uzdevumam.4. Vardarbība ģimenē
Bērna piedzimšana ģimenē ienes gan daudz prieka, gan uzliek lielu atbildību vecākiem. Bērns pirmajos dzīves gados ir pilnībā atkarīgs no savu vecāku spējas apzināties, cik bērns ir neaizsargāts un cik ļoti viņam ir nepieciešamas vecāku rūpes, kas ietver gan veltīto uzmanību bērnam, gan laiku, risinot jautājumus, kas ietekmē bērna attīstību. Tomēr ikdienas rutīnā daži no vecākiem piemirst, ka bērns ir individualitāte, nevis vecāku īpašums kā suns vai kaķis, ka bērns nav lelle, ar kuru var spēlēties, sarāt, nopērt, vienlaicīgi minētajām darbībām paliekot bez nopietnām sekām. Bērns jūt, domā, viņam ir savs viedoklis, lai arī bieži pretējs vecāku viedoklim, tomēr savs, un saskaņā ar Konvenciju viņam ir tiesības to izteikt.
Nenoliedzami bērna attīstībā īpaša loma ir vecāku veiktajai audzināšanai, kas ir gan vecāku pienākums, gan tiesības attiecībā pret bērnu. Lai gan vecāku un aizbildņu tiesības audzināt bērnu ir nostiprinātas nacionālajos normatīvajos aktos un starptautiskajos dokumentos, tomēr piešķirtās tiesības neatbrīvo vecākus no pienākuma ievērot bērnu tiesības, izvēloties audzināšanas metodes.
Kā skaidro psihologi, cilvēkam, kurš pats reiz cietis no vardarbības, ir grūti veidot normālas attiecības ar citiem. Viņam ir arī grūti par to runāt, taču, kamēr vardarbības sekas nav emocionāli pārstrādātas, cilvēks tās nes sevī. Vardarbību nevar aizmirst, un tā arī pati no sevis nepāriet. Visticamāk, no vardarbības cietušais sitīs arī savus bērnus.
Bieži vien bērni, kas pārcietuši vardarbību vai joprojām cieš no tās, nemeklē palīdzību, jo viņiem ir grūti saprast, ka viņu tuvinieki ir vardarbīgi. Jebkuram cilvēkam ir grūti apjēgt, ka pret viņu izturas vardarbīgi, īpaši ja tie ir ģimenes locekļi, māte vai tēvs. Parasti upuris vaino sevi. Bērns nesaka ’’Mamma mani sit.’’ Bērns saka: ’’Kad es skaļi runāju vai kad neizdaru to vai to, mamma mani sit.’’ Bērns domā, ka ir pelnījis, ka mamma viņu sit. Tas ir tāds psiholoģisks mehānisms. Upuris uzskata sevi par vainīgu (Kaminska, 2003).
Daudzās ģimenēs ir situācija, kad vecāki pārlieku daudz lieto alkoholu, īpaši tēvi. Viņi pārnāk mājās iereibuši, izgāž dusmas uz savām sievām, un kad tiem apnīk, viņi ķeras klāt bērniem. Bērni ir neaizsargāti, māte šajā situācija palīdzēt vairs nevar, jo ir sasista.5. Vardarbība skolā
Psiholoģiskā un fiziskā vardarbība skolās, diemžēl ir ļoti izplatīta. Bērni un it īpaši skolotāji mēdz būt cietsirdīgi. Bērni visu mēra pēc savas mērauklas, jo viņiem vēl nav pietiekamas dzīves pieredzes un zināšanu par cilvēku savstarpējām attiecībām, par dažādu dzīves situāciju cēloņiem un sekām.
Galvenie iemesli, kāpēc bērnus skolā aizskar, ir skolēna sociālais statuss, ārējais izskats, rakstura īpašības sekām, par iespēju risināt konfliktus nevardarbīgā veidā.
Skolēniem jāzina, ka vardarbība nav jāpacieš, tā ir jānovērš.
Bērns pats vislabāk zinās pie kura pieaugušā meklēt atbalstu, skolā tas varētu būt klases audzinātājs, sociālais pedagogs, un ja situācijai ir ilglaicīgs raksturs, varbūt palīdzēt mainīt situāciju var skolas psihologs. Palīdzību var sniegt arī jebkurš pedagogs, ar kuru bērnam izveidojies labs kontakts, kuram viņš uzticas. Par visu, kas notiek skolā atbild skolas direktors, tātad arī pie viņa var griezties pēc palīdzības.
Ja fiziskās vardarbības rezultātā ir nodarīti smagi miesas bojājumi (sasitumi, zilumi utt.), tad ir jāgriežas pēc palīdzības pie mediķiem un valsts policijas nodaļā, lai tiktu izsniegts norīkojums uz tiesu medicīnisko ekspertīzi un tālāk jautājums risināts likumā noteiktajā kārtībā (Biezā, 2006,).
Pirms simts gadiem gluži normāli bija saņemt no skolotāja sitienu ar lineālu pa pirkstiem vai norīkojumu tupēt uz ceļiem klases kaktā uz zirņiem. Pagājušajā gadā kāds skolotājs vienā no Vidzemes rajoniem tika atlaists un saukts pie kriminālatbildības, jo padevās skolēna provokācijai un uzslaucīja ar viņu grīdu.
Daudzas metodes, ar kurām skolotāji mēģina panākt kārtību klasē, pēc bērnu tiesību aizsardzības likuma būtu definējams kā vardarbība pret bērnu.
Pedagogi it kā nostājas aizsargpozīcijā un uzskata, ka , apspriežot disciplinēšanas metodes, tiek aizskarta viņu kompetence – galu galā skolotājam viens mērķis ir iemācīt, otrs – disciplinēt. Diemžēl skolotājiem pietrūkst zināšanu bērnu disciplinēšanā (Balode, 2003,).
Nebūt pareizi skolotājus uzskatīt par nekrietneļiem. Skolotāji ir varmācīgi ne tādēļ, ka būtu nelieši, bet gan tādēļ, ka nezina citas audzināšanas metodes. Skolotājiem bieži vien trūkst atbalsta gan no vecākiem, gan arī no kolēģiem un skolas vadības. Skolotājs baidās atzīt, ka viņam ir problēmas ar kādu bērnu, jo citi padomās, ka viņš ir slikts pedagogs. Ja viņš izrunātos ar citiem skolotājiem, iespējams, atklātos, ka arī pārējiem ir līdzīgas problēmas. Tad var domāt, kā visiem kopā rīkoties, citādi rodas bērni – un tādu nav maz – , kuri tiek izmesti no vairākām skolām, galu galā nonākot palīgskolās vai pat psihiatriskajā slimnīcā.
Bieži vien pedagogs zina bērnu tiesības, bet nezina savējās. Savukārt bērnus ar viņu tiesībām nereti pedagogi nemaz tik ļoti netiecas iepazīstināt. Bērni savas tiesības zina tad, kad mamma liek nomazgāt traukus vai skolotāja – pildīt mājasdarbus, bet aizmirst, kad cits skolotājs iedunkā, vai arī satiekoties ar svešiem cilvēkiem, kuri var nodarīt pāri. Ja skolotājs, kuru atlaida no darba, būtu zinājis savas tiesības un rīkojies saskaņā ar tām, šobrīd krimināllieta būtu ierosināta nevis pret viņu, bet gan pret skolēnu, kurš viņu provocēja. Būtu jāveic sistemātisks darbs, lai skolotāji zinātu savas tiesības (Balode, 2003).
Jāsāk ar izmaiņām skolu vadības metodē, lai direktori būtu gatavi kopā ar vecākiem reaģēt uz katra bērna vajadzībām. Galu galā visiem taču jābūt vienam mērķim: lai bērns, kurš beidz skolu ir gatavs dzīvei. Būtu labi, ja visās skolās būti sociālie pedagogi, lai varētu strādāt komandā.
Kāpēc jaunieši izturas vardarbīgi pret citiem?
Viņiem ir savas problēmas- viņi jūtas noskumuši vai dusmīgi par to, kas notiek viņu pašu dzīvē, un skola vai tās apkārtne ir vieta, kur viņi izlādē savas negatīvās emocijas. Iespējams viņi paši cieš no vecāku, vienaudžu vai citu līdzcilvēku vardarbības. Viņiem ir bail, ka paši būs tie, kurus izsmies vai sitīs, tādēļ viņi to dara pirmie. Daudziem cilvēkiem, kuri izturas vardarbīgi, ir zems pašvērtējums u…n, liekot citiem baidīties no viņiem, ir iespēja celt pašapziņu (http://www.sargi-sevi.lv/index.php?id=161&sa=128,161).6. Palīdzība vardarbības upuriem
Ārsta un psihologa loma vardarbības jautājumos neapšaubāmi ir grūta. Pirmkārt, viņam vienmēr jārēķinās ar to, ka vardarbība nevis var notikt, bet, ka tā bieži notiek un bērna traumas vai neparastu psiholoģisku parādību gadījumos ir apzināti jādomā par vardarbības iespējamību. Otrkārt, pediatram ir jāidentificē varbūtējie vardarbības simptomi un parādības. Treškārt, pediatram un psihologam izveicīgi jāprot apieties ar vardarbības krīzi, aizstāvot un pasargājot bērnu, bet vienlaikus veicinot vecāku motivāciju meklēt palīdzību. Beidzot, ir jābūt vadlīnijām, kas nosaka, kādu juridisku rīcību pediatram vai veselības iestādei šādos gadījumos jāpieņem.
Profesionāļi, kuriem nav pieredzes vardarbības gadījumos, bieži vien šādās situācijās mēdz sacīt: “Vai nebūtu vienkāršāk un vieglāk izņemt bērnu no ģimenes un ielikt vecākus cietumā?” Varbūt šādu ārstēšanās filozofiju pielietotu biežāk, bet diemžēl alternatīvās bērnu aprūpes un audzināšanas iespējas bāreņu namos vai svešās ģimenēs bērnam rada loti smagas psiholoģiskas traumas. Tādēļ visefektīvāk būtu ar sabiedrisko organizāciju iejaukšanos vai starpniecību sniegt vecākiem un bērnam terapiju. Būs arī atsevišķi traģiski gadījumi, kad ievainojumu un ģimenes sociālā vai psiholoģiskā stāvokļa dēļ cietušais bērns būs jāatdala no ģimenes, tomēr neaizmirsīsim mūsu galveno mērķi un uzdevumu — aizstāvēt, pasargāt bērnu un ārstēt vecākus, stiprinot un saudzējot ģimeni.
Izmeklējot iespējams no vardarbības cietušu bērnu, ārstam ieteicams visu sīki pierakstīt — gan izmeklēšanas datus, gan sarunas ar vecākiem. Pieraksts ir ne vien medicīnisks, bet arī juridisks dokuments, kas vēlāk var pat tikt izmantots tiesā. Ja iespējams, ievainojumus vajag nofotografēt. Jāpieraksta nevis secinājumi, piemēram, — bērns izskatījās sabijies, bet tiešā uzvešanās — bērns raudāja, slēpās izmeklēšanas istabas kaktā, ar rokām aizsedzis acis. Vajadzētu pierakstīt arī vecāku teikto. Vēlāk pierakstus pārlasot un iedomājoties, ka šis dokuments tiek patlaban nolasīts advokātu un tiesnešu klātbūtnē. Jāpārliecinās, vai dokuments precīzs un objektīvi apraksta notikušo.

Sociālās palīdzības dienests

Pašvaldības izveidota iestāde, kas sniedz sociālo palīdzību, organizē un sniedz sociālos pakalpojumus pašvaldības iedzīvotājiem, tai skaitā sniedz psihosociālo un/vai materiālo palīdzību personām krīzes situācijās. Vardarbības ģimenē gadījumā ieteicams vērsties savai dzīves vietai tuvākajā sociālajā dienestā, lai uzzinātu par iespējām saņemt psihologa vai psihoterapeita palīdzību, noskaidrotu tuvāko krīzes centru vai patversmi, kā arī cita veida palīdzības saņemšanas iespējas (http://www.likumi.lv/doc.php?id=68488).6.1. Iestādes un kontakttelefoni, kur vērsties gadījumos, kad bērns cieš no vardarbības
1. Valsts cilvēktiesību birojs
Rīga, Elizabetes 65- 12 tel. : 7287210
2. ’’Glābiet bērnus!’’
Uzticības tālrunis – 7315307
3. Madonas bāriņtiesa – Madona, Parka iela 4, LV -4801, tel.4860827
4. Centrs pret vardarbību Dardedze
Rīga, Cieceres 3A, tel. 7600686; 7600685; 7612863
5. Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs
Rīga, Hanzas iela 7, tel. , 7334441
6. Bērnu uzticības tālrunis 8009000

7. Fiziskās vardarbības izvērtējums Madonas pilsētas
1. vidusskolā

Pētījums tika veikts, jo fiziskā vardarbība ir aktuāla ne tikai skolā un mājās, bet arī visur citur pasaulē. Šai problēmai pievēršas tikai tad, kad jau ir noticis kāds vardarbības gadījums, un bieži vien arī ar letālām sekām.
Pētījuma dalībnieki Madonas pilsētas 1. vidusskolas 95 skolēni vecumā no 13. – 16. gadiem.
Pētījumā izmantotas metodes:
 Teorētiskās metodes – zinātniskās un psiholoģiskās literatūras atlase, tās izpēte un analīze
 Datu iegūšanai izmantota viena anketa – skolēniem
 Dati apstrādāti MS Word
Pētījuma gaita :
1. 2007. gada oktobris – decembris – veikta informācijas izpēte un atlase.
2. 2007. gada decembris – 2008. gada janvāris – izveidotas anketas skolēnu aptaujai, pētījuma norises plānošana.
3. 2008. gada janvāris – pētījuma norise, kurā aptaujāti 100 skolēni, anketu rezultāti apkopoti un izanalizēti.
4. 2008. gada februāris – darba pilnveide, teorētisko secinājumu precizēšana.
Pētījumā noskaidrots:
1. Ar fizisko vardarbību skolā saskaras 35 skolēni, mājās – 37.
2. Daudziem pusaudžiem ir vienalga, kas notiek ar viņu vienaudžiem.
3. No 95 aptaujātajiem 38 skolēni nezin, kur griezties, ja ir novērots kāds vardarbības gadījums.7.1. Pētījuma rezultātu analīze
Attēls nr. 1 Skolēnu atbildes, kādi viņuprāt ir izplatītākie vardarbības veidi skolā.

Pēc pētījumā veiktās anketu atbilžu analīzes noskaidrots, ka no 95 aptaujātajiem pusaudžiem vecumposmā no 13. – 16. gadiem, 54 – 55% pusaudži uzskata, ka izplatītākais vardarbības veids skolā ir emocionālā vardarbība, 37 – 38% uzskata, ka fiziskā un 7 – 9% uzskata, ka seksuālā vardarbība (sk. 1. attēlu).
Par šo rezultātu apkopojumu var spriest, ka skolā izplatītākais vardarbības veids ir emocionālā vardarbība. Skolēniem būtu jāizskaidro par emocionālās vardarbības cēloņiem un sekām, lai šis procentu skaits samazinātos.

Attēls nr. 2 Skolēnu atbildes, vai viņiem ir nācies saskarties ar kādu no vardarbības veidiem mājās.

Aptaujas rezultāti uz šo jautājumu liecina, ka 17 – 19% skolēnu atzīst, ka viņiem ir nācies saskarties ar vardarbību mājās, 81- 83% atzīst, ka viņiem nav nācies saskarties ar vardarbību mājās (sk. 2. attēlu).
No atbildēm var secināt, ka skolēni vai nu īsti nezin, kas ir vardarbība un nezin tās veidus, vai arī kautrējas atbildēt, jo uz nākamajiem jautājumiem par vardarbību mājās, atbild pozitīvi.

Attēls nr. 3 Skolēnu atbildes, ar kādu vardarbības veidu viņiem ir nācies saskarties mājās.

Uz šo jautājumu atbildēja 75 skolēni, jo tiem skolēniem, kuri uz iepriekšējo jautājumu sniedza negatīvu atbildi, atbildēt nevajadzēja vispār, taču viņi to darīja, un var secināt, ka mājās ar emocionālo vardarbību saskaras 48%, ar fizisko – 49%, un ar seksuālo 2- 3% skolēnu (sk. 3. attēlu).
Analizējot datus, var secināt, ka skolēni īsti nesaprot, kas ir vardarbība mājās, bet kad viņiem uzdot konkrētu jautājumu par vardarbības veidiem, viņi saprot un spēj atbildēt.

Attēls nr. 4 Skolēnu atbildes, vai viņiem ir nācies saskarties ar kādu no vardarbības veidiem skolā.

Uz jautājumu 54 – 55% skolēnu atbild, ka viņiem ir nācies saskarties ar kādu no vardarbības veidiem skolā, 45 – 46% nav nācies saskarties ar jebkāda veida vardarbību skolā (sk. 4. attēlu).
Par šo rezultātu apkopojumu var spriest, ka skolā nav tik vardarbīga vide, kā tas izskatās, jo gandrīz puse no aptaujātajiem atzīst, ka viņiem nav nācies saskarties ar vardarbību skolā.

Attēls nr. 5 Skolēnu atbildes par to, ar kādu vardarbības veidu viņiem ir nācies saskarties skolā.

Analizējot datus uz šo pētījuma jautājumu var secināt, ka 58 – 59% skolēnu cieš no emocionālās vardarbības, 36 – 37% cieš no fiziskās vardarbības skolā, 4 – 6% skolēnu ir nācies saskarties arī ar seksuālo vardarbību (sk. 5. attēlu).
Pēc atbildēm var secināt, ka emocionālā vardarbība ir gan izplatītākā, gan visbiežāk pielietotā vardarbība skolā. Jāuzlabo pusaudžu savstarpējā saskarsme.

Attēls nr. 6 Skolēnu atbildes par to, vai vecāki viņus kādreiz per, par kādu neizdarītu darbu un/ vai nepaklausību.

Pēc pētījumā veiktās anketu atbilžu analīzes 18% skolēnu atzīst, ka vecāki viņus mēdz pērt par kādu neizdarītu darbu un/ vai nepaklausību, 82%- ka vecāki viņus neper (sk. 6. attēlu).
Atbildes apstiprina to, ka mūsdienās vecāki nemēdz tik daudz savus bērnus sodīt ar pēršanu, kā tas, piemēram, bija tad, kad vecāki paši bija bērni. Vecāki izvēlas citus sodīšanas veidus, kas ir nekaitīgi bērna fiziskajam stāvoklim.

Attēls nr. 7 Skolēnu atbildes par to, kā vecāki viņus soda par kādu neizdarītu darbu un/ vai nepaklausību.

Apkopojot tabulā sniegtos datus redzams, ka 33 – 34% skolēnu vecāki mēdz sabārt par neizdarītajiem darbiem, 12 – 12% skolēnu vecāki nelaiž ārā ar draugiem, 10 – 11% skolēnu neatļauj lietot datoru, 6% skolēniem vecāki liek izdarīt konkrēto darbu, un uz šo jautājumu neatbildēja 37% skolēnu (sk. 7. attēlu).
Var secināt, ka populārākais sodīšanas veids ģimenēs ir vienkārša sabāršana, jo mūsdienu jaunatne bieži vien neievēro to, ko vecāki viņiem liek vai aizliedz darīt. Bērniem būtu jāmaina sava attieksme pret pieaugušajiem, vairāk jāpavada laiks kopā, lai būt labākas attiecības.

Attēls nr. 8 Skolēnu atbildes, vai viņi ir novērojuši vardarbību ģimen…ē.

Noskaidrots, ka 14 – 15 % no 95 aptaujātajiem skolēniem ir novērojuši vardarbību ģimenē, 82% skolēnu nav novērojuši, 3% skolēnu neatbildēja uz šo jautājumu (sk. 8. attēlu).
Pēc atbildēm var secināt, ka vardarbība ģimenēs ir novērota reti, taču nevarētu teikt, ka tās vispār nav. Vajadzētu uzlabot savstarpējās attiecības ģimenēs, iespējams arī sociālo stāvokli, lai vardarbība netiktu pielietota vispār.

Attēls nr. 9 Skolēnu atbildes par to, pret kuru personu ir bijusi novērota vardarbība ģimenē.

Tabula atspoguļo skolēnu viedokli par to, pret kuru personu ir novērota vardarbība ģimenē, 5 skolēni atbild, ka pret vecmammu, 4 – pret tēvu un pret brāļiem, 3 skolēni atzīst, ka pret māsām, 2 – pret māti (sk. 9. attēlu).
Pēc rezultātu analīzes secināts, ka visvairāk no vardarbības ģimenē cieš neaizsargātākās personas. Vajadzētu uzlabot paaudžu savstarpējās nesaskaņas, varbūt ģimenei vajadzētu konsultēties ar speciālistiem, lai vardarbība ģimenēs vairs nepastāvētu.

Attēls nr. 10 Skolēnu atbildes par to, kādas sajūtas viņu pārņem vērojot kādu no vardarbības veidiem.

Pēc atbilžu analīzes 46 skolēni atzīst, ka izjūt dusmas vērojot vardarbību, 24, ka bailes, 21 skolēns jūtas neaizsargāts, naidu izjūt 18 aptaujātie, 16 skolēni atzīst, ka viņiem ir vienalga, ja pret kādu tiek izpildīta vardarbība, 13 skolēni izjūt vainas apziņu un 6 skolēni izjūt kaunu pret to (sk.10. attēlu).
Atbilžu rezultāti liecina, ka skolēni nav tik daudz vienaldzīgi par to, ja viņiem apkārt notiek vardarbība, viņi pret to izjūt dusmas, jo tas liekas nepieņemami. Daudziem ir bailes no vardarbības, tāpēc arī daudzi no viņiem ir neaizsargāti. Būtu jāsniedz informācija skolēniem par to, kā palīdzēt vardarbības upuriem, lai pazustu tās bailes un neaizsargātības sajūta. Pēc aptaujas var saprast, ka viņi izjūt riebumu pret vardarbību, jo bieži ir nācies ar to saskarties.

Attēls nr. 11 Skolēnu atbildes par to, ko viņi ieteiktu darīt vardarbībās cietušajiem.

Noskaidrots, ka 21- 22% no 95 aptaujātajiem skolēniem ieteiktu vardarbības upurim kādam sūdzēties, 12- 13% no skolēniem ieteiktu aizstāvēties, 10-11 % skolēnu vērstos policijā, 5% iesaka vērsties pie vecākiem, bet 3% – pie psihologa, uz šo jautājumu neatbildēja 46-47% no aptaujātajiem (sk.11. attēlu).
Analizējot aptaujas datus var secināt, ka skolēni nav gatavi paši aizstāvēties, bet gan vērsties pie citiem cilvēkiem, kuri spētu palīdzēt. Vajadzētu sniegt vairāk informācijas par to, kā visefektīvāk un ātrāk rīkoties, ja ir notikusi vardarbība. No tā, ka gandrīz puse neatbildēja uz jautājumu, var secināt, ka skolēni iespējams nemaz nezin kā palīdzēt vardarbībā cietušajam, tāpēc pusaudži būtu jāizglīto šajā jautājumā.

Attēls nr. 12 Skolēnu atbildes par to, vai viņi zina, kur griezties pēc palīdzības, ja kāds ir vardarbīgi izturējies pret viņiem.

Apkopojot skolēnu sniegtās atbildes, noskaidrots, ka vairāk kā puse – 60% zina, kur griezties vardarbības gadījumā, taču 40% no aptaujātajiem to nezin (sk. 12.attēlu).
Aptaujas rezultāti uz šo jautājumu liecina, ka tomēr liela daļa skolēnu nezina, kur vērsties pēc palīdzības, tāpēc varbūt vajadzētu izsniegt skolēniem bukletus ar atbilstošajām iestādēm un telefona numuriem, un skolā pie ziņojuma dēļiem izlikt tāda veida informāciju.

Attēls nr. 13 Skolēnu atbildes, kur griezties pēc palīdzības, ja kāds ir vardarbīgi izturējies pret viņu.

Tabula atspoguļo skolēnu viedokli par to, kur griezties pēc palīdzības, 27 skolēni atbild, ka pie policijas, 19 – bērnu aizsardzības dienestos un 9 skolēni atzīst, ka pie pieaugušajiem (sk.13. attēlu).
Pēc atbildēm var saprast, ka populārākā vieta, kur griezties ir policija, jo skolēni zina, ka policija ir tā vieta, kur var griezties jebkāda veida nelaimes gadījumā. Bērnu aizsardzības dienestu numuri ir zināmi daudziem, taču tos vajadzētu zināt visiem skolēniem. Šos numurus varētu ievietot skolēnu dienasgrāmatās un izdalīt bukletus, kur atrodama visa informācija par šīm iestādēm.

…
Secinājumi

Secinājumi veikti no izpētītās literatūras, Madonas pilsētas 1. vidusskolas 95 aptaujāto pusaudžu anketu izpētes un apkopojuma. Veikta intervija ar Madonas pilsētas 1. vidusskolas psiholoģi A. Prodnieci.

Izpētot speciālo literatūru par fizisko vardarbību pusaudžu vidū un ģimenē, tās cēloņiem un sekām secināts, ka:
1. Vardarbība (fiziskā, emocionālā, seksuālā) ir pazīstama pusaudžiem ar tās izrietošajām sekām.
2. Vecākiem un pusaudžiem jāizprot pusaudžu vecumposma īpatnības, lai veidotu labu savstarpējo sapratni.
3. Fiziskā vardarbība ir problēma ģimenēs, kurām nav pārāk labs sociālais stāvoklis, skolās – uzskata, izskata, uzvedības u.c. dēļ.
4. Fiziskā vardarbība atstāj dziļas sekas cilvēka psihē.

No pētījumā veiktās analīzes secināts, ka:
1. Pusaudži 37 – 38 % uzskata, ka izplatītākais vardarbības veids skolā ir fiziskā vardarbība.
2. Pusaudži ar fizisko vardarbību saskaras gan skolā, gan mājās.
3. Pusaudži nav pietiekami informēti, kā palīdzēt vardarbībā cietušajam un kur griezties, ja ir novērota vardarbība.

No intervijas secināts, ka
1. Skolēni pieļauj visatļautību, nekaunību, viņi ir bez pienākumu atbildības, tāpēc skolēnu vidū mēdz pastāvēt fiziskā vardarbība.
2. Skolotājiem un vecākiem būtu pašiem jāmazina sava radītā vardarbība, jāsniedz atbalsts, jāaudzina labestība un sadarbība.
3. Vardarbības upuriem būtu jāceļ savs pašvērtējums, jāatvadās no upura lomas, un galvenais jāstāsta, ja kāds dara pāri.

Izvirzītais pētījuma jautājums ir apstiprinājies: fiziskā vardarbība pusaudžu vidū skolā un mājās ir
problēma, kurai nepieciešams reāls risinājums, lai situāciju uzlabotu.

Ieteikumi

Pēc secinājumiem var spriest, ka skolā fiziskā vardarbība nav tik aktuāla, kā emocionālā vardarbība. Ja skolā noris fiziskā vardarbība, tad problēmas risināšanā jāiesaistās gan skolēniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Mājās jāiesaistās ir pašiem vardarbības upuriem un vardarbības izraisītājiem. Pēc pētījuma rezultātu analīzes secināts, ka ne vienmēr skolēni zina ko darīt tādos gadījumos, tādēļ nepieciešams:

1. Nodrošināt skolās sociālā pedagoga konsultācijas, kurš izvērtētu konkrētu gadījumu, runātu ar skolēniem, vecākiem un skolotājiem, palīdzētu rast risinājumu.
2. Klases audzinātājam vairāk runāt par skolēnu savstarpējam attiecībām un attiecībām ģimenē.
3. Piedāvāt vecākiem lekcijas, grupu darbu.
4. Klases audzinātājam audzināšanas stundās novērot skolēnu sadarbību, veidot grupu darbus, izmantot uzskates materiālus (filmas, grāmatas u.c.).

Pētījumā noskaidrots, ka skolēni bieži vien nezina, kā palīdzēt vardarbības upuriem un kur griezties vardarbības gadījumos, iespējams, trūkst informācijas par to.
Tādēļ nepieciešams:
 Nodrošināt speciālista konsultācijas, piemēram, psihologa, psihoterapeita, sociālā darbinieka.
 Piedāvāt skolotājiem un vecākiem lekcijas.
 Izveidot speciālu stendu, no kura var uzzināt uzticības un visus pārējos nepieciešamos tālruņus.
 Skolēniem piedāvāt īsus ieteikumus, kā rīkoties saskaroties ar vardarbību.

Izmantotā literatūra
1. Sebre S., Veitnere I. Vardarbība pret bērniem, 1997, 37.lpp.
2. Biezā, I. Vardarbība skolā. Kā to risināt? Nākotnes vārdā, 2006.8.lpp.
3. Kusiņa, L. Skolotāju noslēpums. Jā, 2003. jūnijs. 32.lpp.
4. Lakotko, D. Nesit savu bērnu. Sievietes pasaule, 2003. februāris. 22. – 23. lpp.
5. http://www.vesels.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=86&Itemid=1&pop=1&page=0 [skatīts 28.10.2007.]
6. http://www.saimniece.lv/news/2366/Vardarbibas-celoni-un-sekas/
[skatīts 14.10.2007.]
7. http://www.pretvardarbibu.lv/vardarbiba_gimene_pret_sievieti.php
[skatīts 14.10.2007.]
8. http://berni.calis.lv/calenciklopedija/v/vardarbiba-emocionala-vardarbiba-pret-bernu/ [skatīts 26.11.2007.]
9. http://www.sargi-sevi.lv/index.php?id=161&sa=128,161 [skatīts 26.11.2007.]
10. http://www.bernutiesibas.lv/?gr_id=14&id=95 [skatīts 18.01.2008.]
11. http://www.likumi.lv/doc.php?id=68488 [skatīts 18.01.2008.]
12. http://www.nrtp.lv/resources…/File/lemumi/ [skatīts 12.10.2007.]