G. Merķelis „Latvieši”

Pielikums (attēli)

Saturs

lpp.

Ievads 3

Pirmā nodaļa 5

Otrā nodaļa 7

Secinājumi 9

Mans viedoklis 10

Pielikums 11

Ievads

1) Pasaules izskaidrojums-cilvēku dzīvesstāstu izklāstījums.

Citāts: „Svētīgi iestādījumi stājas tumšo gadsimteņu barbarisko ieražu vietā. Prātīgi likumi un to uzmanīga izlietošana izspiež trakojošu patvaļu.” (15.lpp.)

2) Tiek raksturotas tā laikmeta svarīgākās iezīmes:

tautas;

brīvība;

pilsoņi;

ziedojumi;

gudrība.

3) Daudzi igauņus un latviešus uzskata par zemāku un mazsvarīgāk kārtu cilvēkiem

Citāts: „Ziedoti nedaudzu muižnieku mantkārībai, latvieši un igauņi tautu rindā ir nulles..” (16.lpp.)

4) Tomēr viņus uzskata par izpalīdzīgiem, devīgiem un labsirdīgiem.

Citāts: „..rīcības pamatā bija vairāk neapzinīga inkonsekvence nekā ļaunsirdība.” (16.lpp.)

5) Pastāv kastu sistēma, pēc kuras tiek veidota apkārtējo uztvere pret dzīvi. Zemāko kā

ā
ārtu pārstāvjiem ir mazāk tiesību, bet vairāk pienākumu nekā augstāko kārtu pārstāvjiem.

6) To laiku muižnieki ir gudri un bagāti, jo viņiem ir pietikuši līdzekļi mācībām.

Citāts: „..muižnieki studē ārzemēs..” (17.lpp.)

7) Muižniekiem ir vergi, kuri padara visus melnos un smagos darbus, atvieglojot pašu ikdienu.

8) Ir dokumenti, kas pierāda latvieša īsto būtību.

Citāts: „..latvietis ir vergs vai arī viņam ir cilvēka tiesības būt brīvam.” (18.lpp.)

9) Autors ikdienā ir aci pret aci saticis ar latviešiem.

Citāts: „..es astoņus gadus diendienā grozījos tikai muižnieku sabiedrībā, pie kam tāpat diendienā man bija iz
z
zdevība latvietī nožēlot sakropļoto cilvēci.” (18.lpp.)

10) Latvijā cilvēki vēlo nav sasnieguši tādu attīstības līmeni kā citur.

Citāts: „..latviešu atpalicība..” (18.lpp.)

11) Autors izskaidro savu aicinājumu un talantu.

Citāts: „Tēvzemes mīlestība ir mans aicinājums un taisnības mīlestība-mans talants.” (19.lpp.)

12) Autoru laipni uzņēma ļaudis, pie kuriem viņš bija ci
i
iemojies.

Citāts: „..mani viesmīlīgi uzņēmuši savās mājās, daži man dāvinājuši savu draudzību, un daži, man šķiroties, raidījuši pakaļ sirsnīgus novēlējumus..” 20.lpp.)

13) Autors mudina uz labiem darbiem.

Citāts: „Saudzēsim to, kas kļūdās, un cienīsim viņu, ja viņš citā ziņā pelna cienību; bet iznīcināsim, iznīcināsim ļaunumu.” (20.llp.)



Pirmā nodaļa

1) Latvija ir kļuvusi novājināta un apkārtējo spaidu nomākta.

Citāts: „Kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas, tā ir trula kā lauva.” (21.lpp.)

2) Latvieša pašcieņa un dzīvesprieks ir sagrauti.

Citāts: „..tā ir mierīga kā mirējs, kas iekšēju krampju mocīts, vairs nespēj vaimanāt par savām ciešanām.” (21.lpp.)

3) Latviešu un igauņu valstīs bija līdzīgi vadītāji.

Citāts: „Abas tautas valdīja sīki valdnieki, kuru vārdi tika uzskatīti par padomiem miera lakā, bet par pavēlēm-kara lakā.” (21.lpp.)

4) Šo abu tautu dzīves līmeņi krasi atšķīrās.

Citāts: „Latvieši dzīvoja mežos, atsevišķās būdās, be
e
et igauņiem bija nocietināti ciemi..” (21.-22.lpp.)

Citāts: „Latvieši vairāk bija zemkopji un mednieki, igauņi savos šaurākajos, biezāk apdzīvotajos apgabalos vairāk nodarbojās ar kuģniecību; viņi bija tirgotāji un jūras laupītāji.” (22.lpp.)

5) Šīm tautām bija līdzīgi apģērbi.

Citāts: „Kā latvieši, tā igauņi ģērbās savu sievu darinātos audumos..” (22.lpp.)

6) Latviešu kultūrā ir dažādi dievi, mitoloģiski tēli.

Citāts: „..pērkona dievam Perkūnam, ražas devējam-laipnajam Potrimpam, nāves dievam-briesmīgajam Pīkolam, laimes dievei Laimiņai-Māmiņai un neskaitāmiem zemes, gaisa un ūdens gariem.” (22.lpp.)

7) Latvieši kā tauta bija trūcīgi, bet līdzekļu iztikšanai sanāca.

Citāts: „..viņi bija pietiekoši ba
a
agāti, lai ietirgotu tās ražojumus un ierādītu tiem vietu savu vajadzību starpā.” (22.lpp.)

8) Latvieši savas tēvzemes, Latvijas, priekšā krita un cēlās.

Citāts: „Latvieši varonīgi cīnījās par savu mantu un zemi..” (23.lpp.)

9) Latvietis savā būtībā bija novājināts visu karu un nemieru dēļ.

Citāts: „Visu atstumts, viņš sajēdz vienīgi tik, cik vajag, lai sajustu savu postu un zaudētu visu drosmi darboties un tiekties uz augšu.” (25.lpp.)

10) Latviešiem mājokļi bija tālu viens no otra.

Citāts: „..mitekļi Vidzemē ir izkaisīti, nereti pilnīgi izolēti biezos mežos.” (25.lpp.)

11) Un tie bija vienkārši, citi pat nelīdzinājās dzīvojamām mājām.

Citāts: „Parasti tās ir viņu rijas vai arī salmiem apjumtas būdas bez skursteņiem un logiem un ar tik zemām durvīm, ka tikai saliecoties var ieiet pa tām. Istabā, kas tik pilna dūmiem, ka var nosmakt, čum un mudž-tur sienu šķirbās saspraustu skalu gaismā rosās saimnieks ar savu ģimeni, kalpi ar savām, turpat arī vistas, cūkas un suņi.” (25.lpp.)

12) Viņi bija nabadzīgi un trūcīgi ģērbti.

Citāts: „..pieaugušie skrandainos kamzoļos, bērni kā vasaru, tā ziemu tais pašos kreklos; visi basām kājām.” (25.lpp.)

13) Bet bija cilvēki, kuri pat to nevarēja atļauties.

Citāts: „Tomēr apģērbs vēl nav viņiem pats bēdīgākais.” (25.-26.lpp.)

14) Pēc izskata, precīzāk pēc sejas, viņi bija noguruši, nostrādājušies un izsalkuši.

Citāts: „..drūmās sejas jums ņirdzīgi stāsta par badu, bezjūtību un gļēvu verga dabu.” (26.lpp.)

15) Autors raksturo latviešus kā neizlēmīgu un savā ziņā noslēgtu tautu.

Citāts: „..viņu stāvokļa sekas var būt vienīgi visu jūtu un gara trulums, kūtrība un gļēva noslīgšana līdz ikkatram netikumam, kas gadās ceļā, riebums pret visām zināšanām, vismelnākā tumsība un māņticība.” (26.lpp.)



Otrā nodaļa

1) Jau pašā nodaļas sākumā autors atklāj savas sajūtas un vērtējumus par latviešiem kā tautu un vienkāršiem zemniekiem.

2) Autors ir nesaprašanā par valsts iekārtu.

3) Pēc zemnieka apģērba var noteikt viņa kunga raksturu.

Citāts: „Ja kungs ir labsirdīgs un cilvēcīgs, tad zemniekam ir kārtīgas drēbes un brangs zirgs; viņš runā paļāvīgi un uzticīgi, bieži īsti pieklājīgi un pieņem sniegto dāvanu, draudzīgi, dažreiz zobgalīgi pateikdamies. Ja muižnieks nav skops, bet tikai varas kārs, tad zemniekā apvienojas ārējā labklājība ar nekrietnu pielīšanu un blēdīgu izmaņu. Turpretī tas zemnieks, ko nospiež kunga mantkārība, velkas apkārt saīdzis, izspūrušiem matiem un skrandās, viņš ir tik bailīgs, ka tikko iedrošinās atbildēt uz svešinieka jautājumiem, un skūpsta tam svārku stūri vai zābaku par visniecīgāko dāvanu, bieži pat ne per ko, ja vien iedomājas, ka svešinieks ir viņa kunga paziņa.” (27.-28.lpp.)

4) Latviešiem neatliek laika ļaut vaļu jūtām.

Citāts: „Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs gars, kas pavisam nospiests zemē, ir ar rūgtu riebumu savienots naids.” (28.lpp.)

5) Latvietis savā būtībā ir cilvēks, kam nav viegli pieņemt dāvanas, jo tas liek viņam justies slikti-it kā viņš pats nebūtu spējīgs sevi apgādāt.

Citāts: „Vispār latvietis no sava kunga tikai ar nepatiku pieņem visu to, ko viņš nevar uz vietas izlietot tieši savā labā, tas ir, apēst vai nodzert.” (30.lpp.)

6) Latvieši jau sen bijusi tauta, kurai ir paticis lietot alkoholu.

Citāts: „ Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme.” (30.lpp.)

7) Viņi nav gājuši skolās mācīties, jo viss mūžs bija jāpavada kalpojot savam kungam.

Citāts: „Viņa mazās izglītības dēļ tā viņam nevar dot citu baudu kā dzeršanu un tikai kairinātu viņa kunga mantkārību uz jauniem, asprātīgiem apspriešanas veidiem.” (31.lpp.)

8) Tā kā Latvijā pastāvēja kastu sistēma, tad paaudze paaudzei nodeva savus pienākumus-kalpot savam kungam.

Citāts: „Un viņa bērni-ai!-tie neizbēgami būs vergi..” (31.lpp.)

9) Latvietim nav laika atklāt savu patieso būtību.

Citāts: „Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt.” (32.lpp.)

10) Citi latvieši bija bezjūtīgi, nekaunīgi, savtīgi un cietsirdīgi attiecībā pret apkārtējiem.

Citāts: „Latvietis, bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi.” (33.lpp.)

11) Viņi bija cilvēki, kas tic augstākajiem spēkiem.

Citāts: „..joprojām valda briesmīga māņticība visdīvainākajā veidā. Vēl joprojām latvietis grūtos brīžos piesauc savu laimes dievi (Laimiņu-Māmiņu), vēl joprojām ļauni gari un burvji dara viņiem ļaunu un vārdotājus viņš aicina palīgā. Vēl joprojām viņš nes dāvanas meža dieviem svētajās birzēs, alās un kalnu galos.” (35.lpp.)

12) Un māņticība viņiem seko līdzi ne tiksi ikdienā, bet arī svētkos.

Citāts: „Nekur māņticība neduras acīs tik spilgti kā kāzu ieražās; tā tas mēdz būt neattīstītām tautām.” (35.lpp.)

13) Autors pēc saviem novērojumiem, vērtē latviešu tautu.

Citāts: „..tauta, kas dzied un dejo, nav bīstama.” (39.lpp.)

14) Līdzko autors apskatīja daļu latviešus, viņam radās spriedums par tiem.

Citāts: „Neizglītotā dabas cilvēka pirmie soļi uz tikumisku attīstību ir tikpat naivi un valdzina novērotāju tāpat kā bērnu šļupstēšana, pirms viņi sāk runāt. Turīgajiem latviešiem tie izpaužas kā mākslota pieklājība, kā jocīga omulība vai arī tikpat komiska cienība, kā drosmīga vaļsirdība-un Bībeles pantu citēšanu, ar ko viņi dažu labu reizi pavisam samulsina savus dzimtkungus un mācītājus.” (41.lpp.)

15) Latvietis kā personība ātri panāk, lai viņu ievēro un tikpat ātri liek sevi aizmirst.

Citāts: „Zemnieku tikumība un labklājība ceļas u krīt līdz ar viņu kunga saprātību un cilvēcību. Viss viņu stāvoklis ir nemitīgs paisums un bēgums, kur mainās laime un posts, izglītība un lopiska rupjība.” (42.lpp.)

16) Autors sava ceļojuma gaitā ik pa laikam, sniedz savu vērtējumu par latvieti.

Citāts: „Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimteņus kremt verdzības pūķa zobs.” (44.lpp.)



Secinājumi

1) Es domāju, ka šī grāmata atklāj īsto senlatvieša būtību un sadzīvi.

2) Tā sniedz lasītājam informāciju par to, ar ko autors satapās, ceļojot pa Latviju.

3) Ar G. Merķeļa palīdzību un drosmi mums tiek ļauts iepazīties ar savu senču iezīmēm:

māņticību;

ziedojumiem;

brīvību;

sadzīvi;

kalpošanu;

ikdienu.

5) Šo iezīmju dēļ, mums tagad ir iespēja salīdzināt mūsu ikdienu ar senlatviešu ikdienu.

4) Cik man zināms, tad autors pats bija pārsteigts par latviešu tautas atklātību un drosmi aizstāvēt savu tēvzemi, Latviju. 

Mans viedoklis

1) Man šī grāmata patika, jo tā atklāja mūsu senču sarežģīto un kungam pakļauto ikdienu.

2) Šī grāmata ļoti līdzinās vēstures grāmatai, kurā sīki raksturoti to laiku spilgtākie notikumi un pasākumi.

3) Autors sīki un konkrēti ir iepazīstinājis lasītājus ar iegūto informāciju par latviešu tautu.

4) Tā kā grāmatā ir paustas to laiku vēstures iezīmes, tad tā noteikti ir ļoti nozīmīgs tautas ieguvums, ko vajadzētu saudzēt nākamajām paaudzēm.

Leave a Comment